Visi jūsu orgasmi nav vienas bērna asaras vērti

Pēc psiholoģu Diānas Zandes un Kristiānas Kalniņas kopā ar viņām applaudējušā 60+ psihologu kora iznācieniem uz nācijas Lielās skatuves likumsakarīgi rodas jautājums – kas tas? Cik nopietni mums jāuztver viņu izpausmes? Cik lielā mērā viņas var būt ekspertes – izšķiroties, vai jāmaina gadu simtos un tūkstošos pašsaprotamā izpratne par ģimeni. Vai mums viņām ir jāklausa, jeb jāattiecas kā pret dieva dotajām, kas nesaprot jautājuma būtību, bet savas kliķes interešu vārdā vienmēr gatavas paust jebko, ko no viņām prasa? Daudzus gadus, vismaz divdesmit piecus, esmu bijis insaideris “psih-“ profesiju kompānijā. Tādēļ man ir kaut kāds priekšstats kas visā tajā rosolā ir vērā ņemams un kas nav un kā tajā var izdīgt tik dīvainas pārliecības kā divām kundzēm + 60 sekotājiem. Pastāstīšu, nevienam neuzspiežu, gribat ticat, gribat nē. Šim ieskatam tīri labi noderēs arī “Aizliegtais paņēmiens” – https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/11.01.2021-aizliegtais-panemiens.id207737/?fbclid=IwAR0QnWPMa32cNcD6VAvhZqf4PFIO38-Q_I_i_isJnLBQVpUEjRc92m38ajk Šajā raidījumā tomēr nav aplūkota ļoti svarīga šķautnes – kas garantē to, ka trijos reģistros iekļauto speciālistu kvalifikācija tiešām atbilst visaugstākajiem standartiem? Un – vai mūsdienu ideoloģiskā pretstāve starp kreiso liberālismu un konservatīvismu tiešām neietekmē profesionālos redzējumus?

Lai šajā stāstā orientētos, piedāvāju nebūt ne slepenu, bet reti tiražētu informāciju par psihoterapeitu izglītības īpatnībām. Ir daudzas ne tikai nianses, ar ko atšķiras psihologu un psihoterapeitu izglītības, bet mūsu jautājuma būtībai tās nav ļoti būtiskas. Jautājums ir par to, kā “psih-“ profesijas uztver ģimeni un kā par to tiek mācīts. To mums vajag zināt, lai saprastu, no kādām pozīcijām Zande&kalneiņa redz to, ko viņas redz.

Psihologs, psihoterapeits, psihiatrs. Par psihologu sauc speciālistu, kas absolvējis psiholoģijas fakultāti, ieguvis bakalaura, maģistra vai doktora grādu un kas, vēlams, strādā savā profesijā. Psihiatram jābūt beigušam medicīnas studijas, specializāciju psihiatrijā un jāpraktizē savā jomā. Psihoterapeitam var būt dažādas augstākās pamatizpglītības – medicīnā, psiholoģijā, mākslā, sociālajajā darbā utt. plus papildizglītībai kādā no daudzajām psihoterapijas specialitātēm – psihoanalīzē, kognitīvi biheiviorālajā terapijā, psihodrāmā, ģimenes psihoterapijā, eksistenciālajā psihoterapijā utt. Psihoterapija atšķirībā no psiholoģijas un psihiatrijas nav zinātne, tā balstās uz empīriskām zināšanām un tās efektivitāti veido speciālista profesionālā pieredze.

Apmācību īpatnības. Psihes speciālistu apmācītāji visi kā viens uztver, cik svarīgi ir studentiem un apmācības nobeigušiem speciālistiem orientēties sevī. Praksē vismazāko uzmanību tam pievērš psihiatri, vismaz Latvijā. Tādēļ, ja tiem nav arī kāda psihoterapijas izglītība, attiecības ar slimnieku nākas veidot pēc stingri medicīniska modeļa – slimnieks ļauj sevi ārstēt un ārsts uzņemas gandrīz pilnīgu atbildību par rezultātu. Ar maziem resursiem (tikai medikamentiem) ārstējot vissmagākās psihiskās patoloģijas – psihozes, tas arī attaisnojas.

Arī psihologu izglītība veidota, akcentējot klientu kā objektu, kas jāizmeklē, jāizpēta, jāapmāca utt. Tā galvenokārt notiek auditorijās, nevis dažādās praksēs, kas pēc studiju beigām izmanto psiholoģijas speciālistus. Stingri ņemot, psihologiem nav tiesību ārstēt, lai gan tas ir sarežģīts jautājums, jo saistīts gan ar priekšstatiem par slimību, par ārstēšanu kā tehnoloģiju un kompetencēm, kas jāapgūst, lai šo tehnoloģiju būtu iespējams realizēt.

Tikai psihoterapeitu apmācībā vismaz deklaratīvā līmenī galvenokārt tiek izmantotas tās pašas metodes, kas psihoterapijā – topošajam speciālistam “uz savas ādas” jāizjūt tas, kā tas, ko viņš mācās, ietekmē.

Es nezinu, ko savā pašizpētē iegultījušas Zandes un Kalniņas kundzes, bet neizklausās, ka pietiekami. Jo ja ieguldījums būtu pietiekams, viņas būtu neatkarīgākas no agresīvā kreisā liberālisma ietekmes un neizplatītu šīs ideoloģijas štampus, kas ir atrauti no indivīdu, ģimeņu, grupu un sabiedrības realitātes.

Sieviešu dominance “psih-“ profesijās. Visas “psih-“ specialitātes apgūst daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu, vidējā attiecība varētu būt 10:1. Valda priekšstats, ka šos darbus var viegli savienot ar savu bērnu audzināšanu un sievas pienākumiem. Bet tas nav pats būtiskākais – patiesībā svarīgākais ir jautājums, vai psihoterapija vairāk pieder pie ģimenes vai profesionālajām un sabiedriskajām lietām, tātad vai ir sievišķi/mātišķajā vai vīrišķi/tēvišķajā teritorijā[1]. Praksē netiek analizēts, kā šis dalījums ietekmā apmācību kvalitāti vēlāko speciālistu profesionālo dzīvi un sadarbību. Izteikšu savus pieņēmumus šajā sakarā.

Tāpat kā visas profesijas un publiskā vide, arī “psih-“ darbs pamatā ir “ārpusģimenes” fenomens un tas ir būvēts uz vīrišķās psihes pamata, kurā galvenais – sasniegt rezultātu. Nospiedoši lielāks sieviešu skaits ienes profesijā “ģimeniskus” ieradumus, kuru centrā ir citas vērtības – “vai strādāt ir patīkami”. Pārāk bieži tas noved pie secinājuma – ja terapijas procesa dalībnieki “jūtas labi”, tad rezultāts ir sasniegts. Vairumā gadījumu tas tā nav, process ir kļuvis svarīgāks par rezultātu, vēlamība pār realitāti. Diemžēl, izvērtējot profesionālās prasmes, kas iegūtas apmācībā, dominē lojalitātes prasības – pēc spējas izveidot patīkamas attiecības ar skolotājiem, citiem studentiem un potenciālajiem klientiem – tātad izteikti sievišķīgs, antiprofesionāls, kritērijs. Tas nāk no ģimenē svarīgā principa – “mēs esam dažādi, bet vienlīdzīgi”.

Vīrišķajā (visā profesionālajā) pasaulē svarīga ir hierarhija – “jaunākie” publiski atzīst “vecāko” autoritāti, pakļaujas un mācās no tiem, bet “vecākie” rūpējas par “jaunākajiem”, uzņemoties atbildību tiem kaut ko iemācīt, tajā skaitā ar sāpīgiem paņēmieniem, ja vajadzīgs. Parasti psihoterapijas apmācību praksē jautājumi par reālo hierarhiju ir aizliegti. “Nav pieņemts runāt” – kuri ir talantīgākie, intelektuālākie, analizēt un sintezēt spējīgākie, prasmīgākie un progresējošākie studenti un kuri tādi nav. Tiek pieņemts, ka visi, kas studijas pabeidz, ir vienlīdzīgi. Bet tā tas nav – tikai kādi 10 vai 15 procenti absolventu izveido profesionālas prakses, jo viņus klienti izvēlas.[2] Viņi arī biežāk kļūst par publiskām autoritātēm, no kuru viedokļiem sabiedrība vadās. Bet realitātē bieži redzam “speciālistus”, kam ir kaudzēm pirmšķirīgu sertifikātu, bet nav klientu, vai to ir tik maz, ka prakse strādā ar zaudējumiem. Ir ļoti daudz sieviešu “psih-“ profesijās, kuras uztur to vīri, kas gan nedrīkst izvēlēties tādas darbības sfēras, kas “patīk” un kurās var “labi justies”. Viņiem jāpelna, kas parasti nozīmē, ka mazpelnošās “psih-“ profesijas viņiem ir slēgtas. Tas pats attiecas uz izglītību, veselības aizsardzību un sociālo darbu.

Sievietes ir mazāk radinātas “kauties” – atklāti diskutēt, pretstatīt viedokļus un  izveidot vispārpieņemtu konfliktēšanas kultūru. Toties vairāk rūpēties par to, lai visiem būtu labi un censties būt lojālas visiem un visur. Bet – tikai atklātā komunikācijā. “Zem tepiķa” nereti gruzd nikni, nesamierināmi un vīriešu acīm slēpti konflikti, kas reti izlaužas uz āru, bet šī slepenība iet kopā ar profesionālo vajadzību diskutēt un bailēm no tās.

Ja sieviešu ir nospiedošs vairākums, tad profesijas ģimeniskošanu nav iespējams apturēt.  Tas noved pie galveno vērtību maiņas – fokuss “uz rezultātu” saplūst un pazūd fokusa “uz labu pašajūtu” pārpilnībā. Pazūd atbilde uz jautājumu – kurš kuru ārstē un kurš gūst labumu no ārstēšanas. Pazūd atbilde uz jautājumu – cik vērts ir mans darbs, jo var jau strādāt arī par brīvu, ka tik “labas attiecības”! Naudu nodrošinās vīrs!

Veidojas priekšstats, ka tikai sievietes spēj runāt un orientēties jūtās un ka vīrieši tajā ir jāapmāca (daži nav apmācāmi). Veidojas profesionāla lielummānija (kas, kā jau visas lielummānijas sakņojas mazvērtībā) kultivējot priekšstatus, ka vīrieši kas pelna naudu sieviešu izdzīvošanai, ir nekompetenti psiholoģiskajos jautājumos, savā ziņā primitīvi un dzīvnieciski. Veidojas kaut kāda iedomu pasaule, ar kuras palīdzību var pazemot tos, kas “augstās speciālistes” uztur. (Protams, ir arī citādas situācijas, bet mazāk. Kur sieva no saviem psihoterapeita ienākumiem uztur vīru – mākslinieku, brīvdomātāju vai alkoholiķi. Tomēr tas nemaina kopējo likumsakarību.)

Es pats esmu bijis to 10% vīriešu skaitā, kas vecumā starp 30 un 40 mācās psihoterapiju kopā ar 90% sieviešu. Tas ir vecums, kad gribas un bail (Dieviete!) viņas neglābt, neuzklausīt viņu patiesību un neizjust sevi par vainīgu kā vīrieti, ja tā tiek pausta no Upura lomas. Savās divās apmācībās man nebija nekādu iespēju rast kontaktu un izskaidrot savas vīrīšķās būtības pretrunas. Jo skolotājas bija sievietes un viņas pieturējās pie pozīcijas, ka dēlam jāklausa mammai, jo tā labāk zina. Un punkts. Es tagad no tā esmu ārā, bet lieliski redzu jaunos kolēģus, kuriem vēl kārpīties, kārpīties un varbūt neizkārpīties.

Šāda situācija rada arī labvēlīgu augsni sociālām un ideoloģiskām manipulācijām. Ja par vadošajām ekspertēm tiek izvēlētas tās, kam nav savu privātu prakšu, kam tādēļ ir visizteiktākās mazvērtības sajūtas un objektīvie priekšnoteikumi tādām būt, tad var panākt reālo autoritāšu diskvalifikāciju un absurdu, antiprofesionālu priekšsttu translāciju sabiedrībā, kam nav nekā kopīga ar realitāti. Viss apgriežas kājām gaisā – tie, kuru terapiju tauta atbalsta ar savu naudu (jo tā palīdz), tiek pazemoti, bet tie, kuri barojas no budžeta un starptautisku projektu naudas, par kuriem nav tautas balsojuma, ka viņi spēj palīdzēt palīdz, – tie ir galvenie runātāji un viedokļu līderi.

Kas attiecas uz skaļajiem Diānas Zandes un Kristiānas Kalniņas publiskajiem paziņojumiem par “dažādajām ģimeņu formām”, izskatās, ka tieši tā arī ir noticis – profesionāli nerealizējušās dāmas tikušas ieceltas par ekspertēm. (Diāna Zande tikai 2008. gadā kļuvusi par psiholoģijas bakalauri, līdz tam viņai ir bijusi aktrises izglītība un piecu bērnu audzināšanas svarīgā pieredze. Kopš tā laika vēl maģistratūra un doktorantūra bijusi jāpabeidz. Kur laiks personiski par viņas terapiju ar savu naudu balsojušiem klientiem? Kamēr man nav vairāk informācijas, neuzticos viņas pieredzei. Visticamāk, viņu ir finansējuši nevis klienti, bet citi, ideoloģiski aizdomīgi avoti. Varbūt mediji, kuros viņa strādājusi. Varbūt vīrs. Šāds pagodinājums – būt publiski atzītām ekspertēm – dāmām pilnīgi aizmiglojis acis, liekot melnu ieraudzīt par baltu un nepamanot, kā ar viņām (sievišķi eksistenciālo tukšumu un profesionālo mazvērtības sajūtu) tiek manipulēts.

Reāliem profesionāļiem, kuri dzīvo no tā, ko tiem samaksā klienti (un viņi to dara tikai tad, ja redz, par ko), nevis valsts vai mistiski projekti, kas parasti ir ideoloģiski ieinteresēti, nevar ieskaidrot, ka monogāmijai līdzvērtīgi no bērnu interešu un valsts attīstības virziena ir arī citi attiecību modeļi, sevišķie tie, kas veidojas starp alternatīvu seksuālu orientāciju cilvēkiem. Jo mēs – uz klientiem orientētie profesionāļi redzam, kādu iespaidu uz bērniem un ģimeni atstāj, piemērām, tēva vai mātes pilnīgs iztrūkums vai vājums. Jeb otrādi – viena vai otra vecāka dominēšana. Mēs redzam, kā iespaido veselīgas un uzticīgas vecāku seksuālās attiecības. Uz simtu un tūkstošu pāru piemēra redzam, ka vecāku lomas nav savstarpēji apmaināmas – respektīvi, divi tēvi vai divas mātes nevar nodrošināt to, ko māte un tēvs, kam ir vienlīdzīga teikšana ģimenē. Mēs, profesionāļi, kas realizē savu klientu pasūtījumu, esam ļoti uzmanīgi attiecībā uz sociāliem eksperimentiem ar ģimeni, kāda tā dabiski ir veidojusies tūkstošiem gadu gaitā. Un arī ja kaut ko sociāli rekomendējam, tad tas ir pamatots ģimenes iekšējās sadarbības loģikā, nevis ideoloģiskās manipulācijās, kam ir savi mērķi. Un tie nav ģimenes un bērnu labsajūta un izaugsme. Tie nav ģimene kā valsts pamats.

Saku – mēs, profesionāļi, bet zinu – arī daudziem privāti praktizējošajiem galva ir pilnīgā putrā.

Sieviešu – vīriešu profesionālās attiecības. Liels visu, kuras es zinu, psihoterapeitu apmācību mīnuss ir fokusa neesamība uz sieviešu – vīriešu attiecībām apmācību grupās. Automātiski tiek pieņemts, ka primāri svarīgi ir tas, ka mēs esam cilvēki un ka kā cilvēki esam vienlīdzīgi. Tātad dzimums nav svarīgs, bet svarīga ir profesionalitāte.

Šis pieņēmums nekādi neapstiprinās, turklāt tā arī nav vēlamība. Manā uztverē vēlamība ir – profesionāļi, kas labi apzinās kā viņa dzimumus liek skatīties uz realitāti un kā šo pašu realitāti redz pretējā dzimuma pārstāvji. Latvijā, manuprāt, mēs esam tālu no šādas realitātes.

Vīrieši, kas Latvijā nobeiguši psihoterapeita izglītību, vairumā gadījumu jūtas līdzīgi kā puikas, kas auguši bez tēva vai ar vāju tēvu un dominējošu māti. Viņi ir pārbijuies, svīstoši un pasauli redzoši caur “stiprākā”vecāka brillēm. Ieraudzīt tēva patiesību, tajā skaitā, ko viņš domā par mammu, ir ekstremāli bailīgi – tajā skaitā bailīgi šādu māti visur un vienmēr neaizstāvēt. Ir bailīgi nereproducēt murgus, ka šī dominējošā māte ik uz soļa tiek apdraudēta, tādēļ viņai vajag Stambulas konvenciju un tādēļ dēlam jācīnās pret tēvu, kas taču ir varmāka tikai tāpēc, ka ir vīrietis.

Šādi veidojusies profesionālā vide, protams, izveido greizu ilūziju par normālām un vienlīdzīgām vīriešu un sieviešu, tēva un mātes varas attiecībām. Profesionāļi par normu sāk uztvert tādas attiecības, kurā vīrieši ir paklausīgi un atkarīgi. Psihoterapeites šad tad rekomendē saviem vīriem doties tearpijā pie saviem nīkulīgajiem un svīstošajiem kolēģiem. Bet vīriem, kas varbūt par daudz lieto alkoholu, vai vairāk nekā sievasprāt vajadzētu pavada laiku ar draugiem nevis ģimenē, bet kas ir arī ģimenes un sievas apgādnieki, uzreiz ir skaidrs, kas ir šie dīvainie “vīrieši” – psihoterapeiti. Vīrieši, “kas izskatās kā vīrieši” atsakās no šādas terapijas, un tas veido priekšstatu, ka psihoterapija visumā ir tāda bābiski matriarhāla buršanās, kurā normālam vecim nav ko darīt. Un tā tas arī ir, vairumā gadījumu arī ar Latvijā izglītību beigušajiem psihoterapeitiem. Bet tajos gadījumos, kad vīrieši – klienti domā – nu nevar tak būt, ka tajā psihoterapijā nav nekāda racionāla grauda, un to uzņemas, var būt arī tā, ka viņi grauj savu dabisko vīrišķību un nonāk zem terapeites&sievas tupeles. Kā rezultātā sieva, kas pati ir psihoterapeite, vīru vairs nevar cienīt, ko arī neslēpj. Sekas – alkoholisms, vardarbība (vienmēr apbusēja, emocionālas un fiziskas vardarbības kokteilis), šķiršanās…

Visu to, ko par vīriešu – sieviešu attiecībām neesmu ieguvis savās divās psihoterapijas apmācībās, man bija jāiemācās psihoterapeita praksē un literatūras studijās. No šīs pieredzes ir tapušas manas grāmatas, to apakšvirsraksts varētu būt – “ko psihoterapijas skolotāji jums nestāsta”.

Īpaši jārunā par to, kā tikko aprakstītās norises apmācību grupās, ietekmē koleģiālās attiecības, tajā skaitā pēc apmācību beigšanas. Īsi sakot – tajā ir daudz neizrunātā, nesaprastā un aizliegtā. Tas rada sasprindzinājumu un grūti saprotamas, nemotivētas dusmas. Kolēģi, no vienas puses, komunicē formāli un reti, baidoties no neizrunātā un nesaprastā izlaušanās, bet no otras puses – cenšas būt ļoti lojāli viens pret otru, tajā skaitā neriskējot izteikt profesionālus viedokļus, kas otram varētu nepatikt, vai par kuriem tas varētu justies aizskarts un saistot to ar profesionālo ētiku. Šo iemeslu dēļ nav iespējama saruna par ideoloģiju iespaidu uz psihoterapiju. Bet nav iespējams arī atzīt cita panākumus, mācīties no viņa un teikt paldies par šādu iespēju. Mēs visi esam vienādas bezdzimuma profesionālas būtnes un ja kāds apšauba šos postulātus, tad tas ir jāizraida.

Lai ilustrētu šos apgalvojumus, divi piemēri. Pirmais – neviena no manām grāmatām, intervijām un neskaitāmajiem bloga ierakstiem nav profesionāli atklāti apspriesti. Nav bijušas recenzijas, kritika, diskusijas, alternatīvu vai papildinošu viedokļu rašanās. Vai tiešām kaut teorētiski iespējams, ka mana publiskā profesionālā darbība nu nemaz nav bijusi nozīmīga un izmantojama citiem kolēģiem? Vai tiešām? Neticu tādai iespējai. Kad es par to ierunājos, atbilde parasti ir – tās tavas narcistiskās vajadzības, izcelties. Nē, tās nav narcistiskas vajadzības. Tā ir vēlme legalizēt vīrišķi profesionālo hierarhiju, ieņemot tājā augstu, bet godīgi nopelnītu vietu. Šī vēlme ir balstīta manā vīrieša bioķīmijā – nepieciešamībā regulāri gūt uzvaras. Tad organisms producē seratonīnu, ja tā nebūtu, tad man draudētu depresija un viss ar to saistītais. Tas vienmēr bijis sociāli izdevīgs bioloģisks fenomens.

Otrs piemērs. Kad 2007. gadā iznāca mana grāmata “Pie tēva”, man pašam bija sajūta, ka esmu piedāvājis efektīgus instrumentus, lai saprastu modernās ģimenes un sabiedrības krīzi. Man, dabiski, gribējās uzzināt, vai profesionāla vide arī redz līdzīgi man. Varbūt tā varētu norādīt uz kādām kļūdām manu secinājumu rašanās gaitā? Tomēr laiks gāja un, kā jau tikko minēju, reakciju no profesionāļiem nebija. Tajā pat laikā – no pārējās publikas bija, to bija daudz un tās bija pozitīvas.

Piezvanīju man pazīstamai psiholoģijas katedras vadītājai. Sarunājām, ka aiziešu pie viņas katedras pasniedzējiem, uzstāšos par savu grāmatu un tad sataisīsim diskusiju, cik nu laiks atļaus. Kā man likās, tam būtu bijis jābūt abpusēji bagātinošam pasākumam. Bet kas notika? Iepriekšējā vakarā pirms diskusijas saņāmu SMS, ka tā tiek atcelta. Zvanu, jautāju, kas par lietu? Kolēģes netiekot, jo pa vakariem piestrādājot citos darbos, tajā skaitā par apkopējām viesnīcās… Ok, tas notika tieši krīzes karstumā, finasiālas problēmas bija daudziem, tomēr tas neizklausījās pēc īstā iemesla. Līdz šim laikam tā krīze ir pārgājusi, sākusies jauna, bet saruna tā arī nav atsākusies…

Profesionālās diskusijas nav, ja neskaita konferences reizi pusgadā, kurās viss ir it kā pareizi, tajā pat laikā – virspusēji. Pietrūkst dziļuma, aizrautības, iedvesmas un patiesības alkas. Tajā pat laikā plaukst un zeļ cita veida kultūra – sertifikāciju un supervīziju bizness. Katram profesionālim, kas grib atrasties “psih-“ reģistros, nemitīgi ir jājūtas kā Prokrusta gultā, kurā cilvēki, kam nav nekādu iespēju spriest, kas notiek sertificējamā terapijās un kādi ir to rezultāti, tomēr spriež. Izmanto kritērijus, kas nespēj liecināt par psihoterapijas kvalitāti, lai lemtu – šis kolēģis jāsertificē jeb nē. Nu un tad vēl iespēja tikt pakļautam kaut kādai Ētikas kodeksa vajāšanai… Tam visam nav nekāda sakara ar profesionalitāti, bet ļoti liels sakars ar to, kā veidojas hierarhija un attiecības sieviešu grupās un ģimeņu sievišķajās daļās. Ja profesionāļi to neredz, tad viņi vienkārši nesaprot, kas viņiem jāsaprot, lai veidotu klasiski vīrišķas “uz rezultātu”vērstas attiecības, nevis grimtu nemitīgās intrigās, aizvainojumos, atriebībās un bailēs publiski paust iespējami nepopulārus uzskatus.

Personiskais piemērs. Vēl viena lieta, kas ietekmē izglītības kvalitāti psihoterapijā, ir skolotāju personiskais piemērs – jo ne tikai bērniem, arī pieaugušiem cilvēkiem ir raksturīgi mācīties, arī vienkārši kopējot  vecākus vai tiem pielīdzinātas autoritātes. Tas notiek, pārņemot no skolotājiem visvienkāršāko – kustības, intonācijas, jokus, argumentus, dīvainības, modi, rotaslietas, hobijus utt. Bet tas notiek arī attiecībā uz sarežģītākām lietām – dzīvesveidu un attiecību veidošanas modeļiem.

Vispirms jāsaka, ka motivācija ne tikai strādāt privātā psihoterapijas praksē, bet arī izglītot sev konkurentus (kā kādreiz acīgi atzīmēja kāda kolēģe) vīriešiem rodas retāk kā sievietēm. Tas gan dēļ mātišķības, gan sievišķā tukšuma, kurus vismaz kaut kādā mērā iespējams piepildīt, darbojoties ar studentiem, uztverot tos kā bērnus. Turklāt skolotāju darbs ir ļoti knapi apmaksāts, vīriešiem ar ģimeni tas ir būtiski. Un lai kaut kā savāktu apmācību budžetu, ir jāveido lielas grupas – 20 un vairāk studentu. Optimāli būtu 10 – 12, turklāt sievietēm un vīriešiem jābūt līdzīgā skaitā – tad varētu pilnvērtīgi sekot grupas dinamikai un mācīties no tās. Bet tā pagaidām mazreāla vēlamība…

Mana psihodrāmas skolotāja Ināra Erdmane bija šķirtene. Šķita, ka viņai ir ļoti maz vai nemaz personisku attiecību – tās tika aizvietotas ar formalizētiem kontaktiem psihodrāmas pasaulē. Viņa bija nikna, kas nenozīmē ka nelabvēlīga pret mani, citiem studentiem vai pret kādu no dzimumiem (varbūt tomēr bija, pret abiem). Un viņai nebija diezko labi ar humoru un pašironiju. Šķita, ka būt psihoterapijas skolotājai viņai bija svarīgi gan tādēļ, lai justos vērtīgāka, gan kā privāto attiecību aizvietošana. Un viņa ilgstoši šo krustu nesa, lai arī tas bija ļoti, ļoti smags – darbs brīvdienās, kad notika apmācības, lidojumi no Stokholmas, kur viņa dzīvoja, knapināšanās ar naudām un tas viss vairāk kā divdesmit gadu garumā…

Inārai tomēr, gods kam gods, bija kaut kāds priekšstats par to, kā viņas vadība varētu ietekmēt vīriešus grupā. Tādēļ tad, kad izglītību vadīja kāds viesskolotājs – vīrietis, viņa piedāvāja man un citiem vīriešiem būt protagonistiem viņu vadītajās psihodrāmās. Bet – tā pati nelaime, par kuru rakstu augstāk – tie nebija tādi vīrieši, kas varētu būt autoritātes dēļ tā, ka XY, “kas izskatās pēc vīriešiem”. To sajūtot, bija jānodarbojas ar pašdiagnostiku – vai tik šis nav mans konflikts ar tēvu un vēlme tēvu pazemot? Par to bija iespēja domāt gadiem, mans patreizējais viedoklis ir – psihodrāmā praktiski nav izglītību nobeigušu vīriešu ar klasiski vīrišķīgām īpašībām. Vairums “pāraudzināti”, “piejaucēti”, dabūti zem tupeles, svīstoši un pārbijušies. Tādi, kas šādas īpašības popularizē kā “jauno vīrišķību”, līdz ar to visumā piebalsojot feministiskajam naratīvam.

Sistēmiskajā ģimenes terapijā man bija divi skolotāji – Linde fon Keiserlingka un Hartmuts Kirste fon Keiserlingks. Linde – pēc pamatizglītības māksliniece, ja pareizi atceros, 6 bērnu māte, vācbaltiete, Vecpils baronu pēctece. Lepojās ar sava vectēva – admirāļa, Latvijas Republikas kara flotes izveidotāja sasniegto. Arī ar tēvu, kurš nodzīvoja, laikam pat līdz 100 gadiem un par kuru viņa teica – četras reizes dzīvē visu sācis no jauna. Tajā skaitā – 70 gadu vecumā stādot klementīņu dārzu Korsikā.

Ar Hatrmutu Lindei nav kopēju bērnu, nezinu, vai viņai pirms tam bijis viens vai vairāki vīri. Man ir radies iespaids, ka par pasaulē izklīdušajiem bērniem un mazbērniem viņa diezko “neņemās”, galvenais kopš mātes karjeras beigām ir bijis izaicinājums apgūt sistēmisko ģimenes terapiju. Viņa to darījusi ASV, pie sava laika visizcilākajiem šī aroda meistariem pasaulē. Lindei ir privāta prakse Štutgartē.

Hartmuts nav profesionāls psihoterapeits, lai gan ieguvis apmācīttiesīga speciālista sertifikātu neirolingvistiskajā programmēšanā. Viņš strādāja radio. Tas bija liels izaicinājums – pieņemt, ka psihoterapijā mani apmācīs māksliniece un žurnālists. Mani, kas jau vairākus gadus ir profesionāls psihoterapeits, pirms tam bijis narkologs un iekšķīgo slimību ārsts. Kam jau ir 40 gadi, ģimene un trīs bērni.

Tomēr vēl lielāks izaicinājums bija vērot viņu attiecības. Linde neapšaubāma šī pāra līdere – gan organizatore, gan vizionāre, gan iedvesmas avots. Hartmuts – daudzrunātājs, jokotājs un ļoti komplicētu metaforu lietotājs, viņš arī no Lindes aristokrātisko uzvārdu dabūjis. Linde reizēm uz Hartmutu skatījās ar kaulainu aci, acīmredzami nepazemoja, bet lika domāt – kādēļ Hartmuts piedalās Lindes projektā? Tas ir viņu kopīgais bērns? Viņš nespēj viņai nepalīdzēt un lien vai no ādas laukā, lai viņa būtu apmierināta?

Jāatzīst, man šī pāra attiecību modelis radīja trauksmi. To pastiprināja tas, ka vairāki grupas vīrieši vai no ādas līda ārā, lai līdzinātos ar Hartmutu daiļrunībā un viņa lomas attiecībā pret Lindi kopēšanā. Visi apmācību dalībnieki atceras kādu lomu spēli – tēvišķa izskata kolēģim tajā bija jāspēlē patriarhāls tēvs ģimenē, kurā visi par viņu iesmej kā par nezin kādu ģimenes modernitātes dinozauru. Tas viss kopā radīja tādu iespaidu, ka Lindes un Hartmuta attiecību modelis ir pareizais un rekomendējamais. Un ka tāds modelis, kurā māte rūpējas par bērniem, bet tēvs apgādā ģimeni ir nevēlams – kas tāds, ko Linde atstājusi pagātnē. Sieviete vairs nav “za mužem”. Bet viņai, sevišķi tad, kad bērni izauguši, vēlami ir pamest sievišķo kā novalkātu kurpi, identificēties ar vīrišķo un censties tam līdzināties – es te domāju Lindes lepnumu par tēvu un vectēvu savās publisko lomu izvēlēs.

Viss, protams, nav tik baltmelni – Lindei bija arī sievišķas izpausmes. Viņa latviski izdeva vairākas grāmatiņas ar stāstiem bērniem, kas bija rakstītas no dzīvesgudras vecmāmiņas lomas, kura ir iemācījusies to valodu, kuru saprot tikai mazbērni un kuru “normālie” pieaugušie ir aizmirsuši. Viņa Latvijā ieviesa ne tikai sistēmisko ģimenes terapiju, bet arī smilšu terapiju, kas tagad tiek plaši pielietota un arī savā ziņā ir kā vecmāmiņas sarunāšanās ar mazbērniem viņu valodā. Un man ir arī viņas tikai dažos eksemplāros sarakstītā un pašas rokām iesietā dzejoļu grāmatiņa “Verwurzelt im Zimmer Mutter der Mutter” (iesakņots mātes mātes istabā).

Nekas nav tikai melns vai balts. Tomēr man šķiet kritiski vērtējams šis te ģimenes attiecību modelis, ko Linde atnesa mūsu pirmajai ģimenes terapeitu paaudzei – sieviete – Māte, vīrietis – Dēls. Tomēr – tas bija ideoloģiski “progresīvs”, antikonservatīvs.

Tāds modelis Latvijā ir daudz tradicionālāks nekā Vācijā un tam ir ļoti daudz negatīvu konsekvenču – Latvijā, nevis Vācijā. To konstatējot, es negribu vainot Lindi un Hartmutu – tas ir mūsu uzdevums, izprast, kas mums der un kas neder. Bet man ir diezgan lielas šaubas, vai izprašana notiek. Vai patiesībā šis piemērs un tā kopijas neturpina darboties, lai pastiprinātu feminisma un kreisā liberālisma naratīvu un uzbrukumus latviešu vīrietim – Tēvam, tajā skaitā uztverot viņu kā varmāku un sludinot Stambulas konvenciju.

Kauns. Savu psihoterapijas izglītību gaitā bieži sajutu kaunu. Par to ārprātīgo stulbumu, kuru daudzi mani odnokašņiki pauda, bet nekādu kaunu par to neizjuta. Tā intelekta latiņa un spēja analītiski un sintētiski attiekties pret sarežģītiem psihes un ģimenes procesiem, kam ir daudz projekciju, kultūrā, mitoloģijā un reliģijā, bija ārkārtīgi zema. Vienmēr jutos priecīgs, ja par kādām izpausmēm nebija jākaunas.

Kauns bija par to, ka es, latvietis, nevaru lepoties ar savu tautiešu līmeni. Es redzēju, ka Linde to līmeni redz un tas viņai ir dabiski – būt savā gadsimtus pelnītajā aristokrātes lomā, būt augstākai, bet augstsirdīgai un dāsnai pret pilnīgi bezcerīgiem bauriem. Viņa to, protams, nekad neatzītu un varbūt pat aizliegtu sev tā domāt. Bet viņas neverbālajās izpausmēs tas bija redzams. Ināras komunikācijā nekāda aristokrātisma nebija – viņa centās noturēties psihodrāmas hierarhijas viducī, neskatoties uz kompromisiem, kas viņai bija jāpieņem. Domāju, viņa bija spiesta pieņemt LGBT+ diktatūru psihodrāmā un ieskaidrot sev, ka viņai par to nav jādomā. Viņa nebija aristokrāte, drīzāk tāda mūžīgi virsstundas strādājoša proletāriete, kura cenšas izpelnīties uzslavas. Un dažreiz arī izpelnās.

Man bija jautājumi sev par savu kaunu. Vai es nekļūdos, sajūtot sevi tik citādāku un pārāku kā vairums pārējo? Tomēr ar to daudz nekrāmējos, man tas bija pašsaprotami. Daudz nopietnāks bija cits jautājums – vai man vajadzētu uzņemties atbildību par šiem bauriem, kuri paši savu bauriskumu neredz un pretosies visam, kam viņi nav gatavi pacelties pāri.  Es to neuzņēmos, aizbēgu, jo tā bija neizpildāma misija. Un es no tās izvairījos, vairākos paņēmienos aizejot no visādām psihoterapeitu organizācijām, liekot tām domāt, ka tās mani izslēgušas un uzvarējušas. Es jautāju sev, kādēļ izvēlējos tādu aiziešanas formu, es taču varēju izstāties klusi un bez bēdu.

Atbilde uz šo jautājumu sastāv no divām daļām. Pirmā – es sevi sodīju par izvairīšanos no atbildības par daļu no savas bezcerīgi tuvredzīgās tautas, kaut kādā ziņā organizēju sevis krustā sišanu. Tas bija pusapzināti. Otrā – ar skaļām akcijām pievērsu uzmanību šai problēmai. Bauriskumam, nedetalizēšu to tālāk, varbūt citreiz.

Ekspertīze. Mūžīgā vērtību cīņa. Sāku šo rakstu ar jautājumiem par psiholoģēm Zandi un Kalniņu un to, cik mums jāuzticas viņu aicinājumiem attiecībā uz ģimeni – tēmu, kurā psihologu kompetencei it kā būtu jābūt vietai. Tomēr viss, ko rakstu augstāk, un par ko, nešaubos, tauta ir nojautusi neatkarīgi no manis, uzticēties neļauj. Liek būt aizdomīgiem.

Nešaubos, ka visādas “psih-“ organizācijas tuvākajā laikā nāks klajā ar pro-LGBT+ viedokļiem. Tās ne mirkli nejutīsies negodīgas un bauriskas pret secinājumiem, kurus profesionāls psihoterapeits redz stipras monogāmijas priekšrocībās attiecībā pret visu to, kā izskatās monogāmijas sabrukums un tās stadijas (šķiršanās, viena laulāto “iznākšana no skapja” un pāriešan dzīvot homoseksuālu attiecību mainīgajā ārprātā). Šīs organizācijas pat nebūs jākorumpē ar naudu. Tās uzlaizīs visādus spļaudekļus aiz tīrās baudas. Jo tā izdosies saglabāt maksimālu lojalitāti pret nākotnē iespējami stiprākiem viedokļiem. Tā izdodas publiski nepārbaudīt sava intelekta nožēlojamās robežas. Tā izdosies dot signālus insaideriem un vienoties dziesmā par stipru vienotību starp cilvēkiem, kas patiesībā labāk redz viens otru ejam nekā nākam. Vairums “psih-“ klusciešot atbalstīs Zandi un Kalniņu.

Tomēr ir arī cits psihologu/psihoterapeitu redzējums. Ir vēl arī speciālisti, kas ne tikai saprot, bet arī spēj pastāvēt uz acīmredzamo – monogāmija ir vislabākā cilvēku radītā kopdzīves forma, salīdzinot ar kuru, visas citas ir vai nu sliktākas vai uznirušas attīstības stadijas ceļā uz monogāmiju. Šie speciālisti sauks sevi vārdos, tātad riskēs ar profesionālo nedraugu un intrigantu, kā arī koloniālās administrācijas reakciju. Bet viņu teiktais būs kā svaiga malks cilvēkiem, kuru dzīvēs nevis teorētiski, bet praktiski ielauzusies LGBT+ agresija.

Faktiski psihoterapijā notiek tas pats, kas jurisprudencē – ideoloģiska dalīšanās divās nometnēs, kas nespēj viena otru sadzirdēt un, izmantojot profesionālo terminoloģiju, saprasties un tuvināties. Bet ir viens intruments, ar kura palīdzību varētu, ja gribētu. Runa ir par cīņu un pretrunām starp Bērnu un Cilvēktiesībām. Ja prioritējam Bērnu tiesības, tad jāņem vērā mana maksima – visi jūsu orgasmi nav vienas bērna asaras vērti. Bet ja prioritējam Cilvēktiesības, tad priekšroka ir vecāku hedonismam rīkoties pretēji bērnu vajadzībām saņemt abu vecāku audzināšanu, tuvību un mīlestību. Tas ir vērtību konflikts, kurā zinātnei nv argumentu. Izņemot vēstures zinātnes secinājumu, ka kultūras, kas prioritē hedonismu, mirst pašnāvībā. Es neiesaku veltīt sevi tautas un kultūras gala tuvināšanai. Neuzticieties tādām “speciālistēm” kā Zande un Kalniņa! No mana viedokļa raugoties, viņas ir antiprofesionālas, ja spēj prioritēt hedonismu attiecībā pret bērnu interesēm! Mani priecē insaideru ziņojumi, ka tomēr ir arī oficiālas “psih-“ autoritātes, kas saprot, ka vecāku un pieaugušo hedonisms simbolizē Nāvi un ir pretstats bērnu interesēm un Dzīvībai. Arī akadēmiski tie nav apvienojami, tādēļ tuvākajā nākotnē būs cīņa starp profesionāļiem un antiprofesionāļiem. Un antiprofesionāli ir visi, kurus jūs tuvākajā laikā dzirdēsiet aicinām neatbalstīt Nacionalās apvienības priekšlikumu nostiprināt Satversmē normu, ka ģimene var būt tikai starp vīrieti un sievieti. Viss pārējais var būt, bet tā nav ģimene, valsts to nevajā, bet arī neatbalsta.

Ir ziņas no skolām, ka starp jauniešiem ir kļuvis populāri fantazēt par sevi kā par homoseksuāļiem un pat transgenderiem. Viņi jūtas atklājuši sevī nez ko, ko “vara” līdz tam no viņiem slēpusi – TĀDAS brīvības perspektīvas! Skaidrs, ka tas nevar neizpausties praktiskās darbībās un pieradumos. Būs daudz sakropļotu dzīvju, sevišķi to jauniešu vidū, kas vēlēsies mainīt dzimumu.

Grūti laiki gaida mūsu tautu. Un es nezinu, vai tā izdzīvos. Es pat nezinu, vai tai ir tiesības izdzīvot, ņemot vērā visu šo bauriskumu. Tas patiesībā ir redzesloka un intereses par pasauli sašaurinājums – varbūt nāves iestāšanās simptoms. Jo varbūt mūsu attīstības līmenis anulē mūsu tiesības dzīvot šeit, Latvijā. Varbūt mūsu zemi ir pelnījuši citi, attīstītāki. Varbūt viss ir tik bēdīgi ar šiem kreisajiem liberāļiem, ka mūsu kultūras izzušana ir tikai laika jautājums.

Lojalitāte. Kopā ar dažiem konservatīvi noskaņotiem “psih-“ kolēģiem esmu parakstījis publisku paziņojumu, kurš tika izsūtīts profesionālajām organizācijām, ar aicinājumu individuāli to parakstīt. Ir ziņas par dažu “līderu” ārdīšanos un tikpat likumsakarīgi – citu bailēm parakstīt. Viss kā jau zombēšanas klasikā – https://www.youtube.com/watch?v=lLEiT9PeHSg&feature=share&fbclid=IwAR2eYMVy59_sbyLyf_sjHBx3SWpoLyz7CZ1FFa7bJmAR0-58KRyokaIoIcM Ir ziņas par dažu organizāciju šķēršļu likšanu, lai visi to biedri būtu informēti un gūtu iespēju parakstīties vai neparakstīties. Pagaidām esam nedaudz, bet pat ja mūsu skaits nevairotos, būsim kā iedrošinājums tiem, kas šoreiz nobijās, kaut arī domā tāpat kā mēs.

Nobeigumam. Šis vakars, kad nobeidzu šo rakstu, ir pirms rīta, kad Saeimai jālemj, jai jautājumu par 110. Satversmes panta labošanu jāiekļauj dienas kārtībā. Ap šo jautājumu verd kaislību jūra. Katrs deputāts ir saņēmis simtiem vēstuļu par šo tēmu. Ne tikai latviski, arī no krieviem, poļiem, slovākiem un itāļiem – vairums no viņiem tur īkšķus, lai tradicionālās vērtības Latvijā noturētos.

[1] Savā grāmatā “Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes” balstos uz bioloģiskiem un mitoloģiskiem argumentiem, izdalot Ģimenes (mātišķo) un Ārpusģimenes (tēvišķo) telpu.

[2] Tie, kurus neizvēlas, mēdz strādāt no valsts budžeta apmaksātus darbus vai arī to, par ko maksā visādi mistiski fondi un starptautiskās organizācijas.