Starp maniem klientiem – vīriešiem netrūkst tādu, kas iestrēguši konfliktā un līdz ar to – ciešās un nesaraujamās attiecībās ar Dievieti. Ir dažas tipiskas situācijas, kur tas skaidri parādās. Pirmā, kuru še aplūkošu, ir seksuālās attiecības, kas ir klasisks spogulis un palielināmais stikls ne tikai šim konfliktam/attiecībām, bet arī daudz kam citam psihiskajās norisēs – par to še runāsim vairāk. Otrā situācija, kuru esmu aplūkojis agrāk un šeit tikai ieskicēju – alkohola lietošana kā bēgšana no vīrišķā, grūtā Nelaimīgās Dievietes laimīgošanas darba un ķīmiskas Laimīgās satikšana kā kredīts ar augstiem procentiem, kas kādreiz būs jāatdod. Alkohols arī mēdz aizvietot sievieti, nereti tas no sievu puses tiek izjusts kā vīra mīļākā, attīstot greizsirdībai ļoti līdzīgas jūtas. Viņš nekad nav mājās.
Mēdz būt vīrieši, kas nespēj seksuāli pieskarties sievietei, tajā skaitā – jauni puiši, kas vairāk draudzējas ar datoriem, meitenes viņiem neeksistē. Kā par to var justies meitenes? Skaidrs, ka tās uztver to personīgi – es viņu neinteresēju, man nav pietiekoši daudz varas, lai viņu ietekmētu. Laikam esmu nesmuka.
Taču mēdz būt arī tādi vīrieši, kuru seksuālā aktivitāte attiecībās debitējot ir gana augsta, bet laulībā samazinās, dažreiz ļoti krasi. Ir pāri, kam trīsdesmit gadu vecumā seksuālās attiecības ir labi ja vienreiz gadā, un tas tā ir tādēļ, ka vīram „negribas”. Dažreiz šādiem vīriešiem ir diezgan apzinātas, bet neverbalizētas fantāzijas par „atriebību” – es viņai nedošu seksu, jo viņa man piespiež sevi gribēt, padara par vergu, atrauj no datora. Protams, ja izdodas šo fantāziju izteikt kaut šādos vārdos, tā zaudē vismaz daļu savas uzvedību nosakošās jaudas un kļūst aizdomīga pašam fantazētājam. Tomēr, ja par to nerunā, tā spēj ļoti ilgi saglabāt savu iedarbību un izjaukt daudz tādu laulību, kuras varētu neizjukt.
Dažreiz vīrieši piegādā sievām sliktu vai egoistisku seksu (izmanto partneri masturbācijai, it kā tā būtu no gumijas), tādējādi nodarot pāri arī sev un daļēji apzinoties, ka varētu to nedarīt. Iemesls – atkal šī te pati mulsinošā atriebība, par kuru tik grūti runāt, jo tiklīdz tai atrod vārdu, tā apjucina un neļauj sevi izskaidrot cilvēkam, kam nav pietiekoši daudz zināšanu par Dievieti. Es šādu (ne)seksuālu uzvedību saprotu kā sacelšanos pret Dievieti, „lekšanu tai acīs”, izaicinājumu tai, izmisīgu bezizeju.
Kādā sieviešu grupā es piedāvāju sociometriju – vienā telpas daļā palūdzu nostāties tās, kas jūtas pietiekoši „izdrāztas” (Dievietes un Dzemdes norišu aprakstīšanai dažreiz nepieciešams izmantot ne sevišķi normatīvu leksiku) un citā tās, kas jūtas ja ne „neizdrāztas”, tad vismaz „nedadrāztas”. Otro bija divreiz vairāk. Tikai viena sieviete teica, ka jūtas „pārdrāzta” – pirms tam viņa bija stāstījusi, ka savos 46 gados ļoti cenšas tikt pie trešā bērna.
Šis ir aspekts, kurā Dieviete pārklājas ar Dzemdi jeb varas kā nedrošības risināšanas paņēmiens sadarbojas ar tukšuma/pievilcības/skaistuma piepildīšanās principiem. Man liekas, katras sievietes Dzemdei ir savs lielums, kuras „piedrāšanu” pilnu Dieviete ar savas varas palīdzību cenšas nodrošināt. Ja cieni, baidies, pielūdz Dievieti, piedrāz pilnu savas sievas Dzemdi!
Šeit man nāk prātā anekdote par vīru, kas kāzu naktī ar savu ļoti korpulento jaunlaulāto uzguļas tai virsū, apķer, cik nu tas iespējams un neticīgi jautā – vai tiešām TAS VISS tagad ir mans? Ļoti līdzīgi var iedomāties vīrieša attiecības ar savu normāla ķermeņa svara sievas lielo Dzemdi – tagad tā visa ir tava un tev viņa jādabū pilna! Bet pilna – tas nozīmē gan kvantitāti, gan kvalitāti, gan sievas daudzaspektu individualitātes respektēšanu.
Šeit svarīgi atzīmēt to, ka sieviešu Dievietes un Dzemdes kļūst gatavas agrāk nekā vīriešu spējas ar tām tikt galā. Jaunas sievietes ar lielu Dzemdi viena vecuma partneris ļoti riskē izjust savu dzimumlocekli kā mazu – tātad kā tādu, kas nespēj „dadrāzt” savu sievieti pilnu, tiktāl, ka tā sāk atzīt, ka viņa jau ir „pārdrāzta”. Uz šī pamata attīstās tipiska vīriešu neiroze par „mazo dzimumlocekli”, kura palielināšanai internetā puslegāli piedāvā visādas tabletes – tātad netrūkst duraku, kas uz tādu reklāmu uzķeras. Man liekas, ka „dzimumloceklis” izaug paralēli vīrieša attīstībai – ja tā stāv uz vietas, tad tas pats notiek arī „spēka zaru” un tā erekcijas kvalitāti. Bet vīrieša attīstība – tās ir arī attiecības ar Dievieti – pirmkārt, tās atzīšana, otrkārt, atdalīšana no Sievietes, treškārt – sekss galvenokārt ar Sievieti, nevis Dievieti un Dzemdi un ceturtkārt – kaislīga interese par visām sievietes daļām.
Vēl viens atriebības Dievietei iemesls ir greizsirdība uz Dievietes dabisko un neizbēgamo poliandriskumu. Uz Templi taču dodas visi, kam bailes no Dievietes, tas taču nav paredzēts tikai vienam Ziedotājam. Un katru sievietei iekāro daudzi vīrieši, tai ziedot „vēlas” un viņu „glābt” grib ne jau viens vienīgs. Un arī sirdsapziņas pārmetumus par neglābšanu taču arī neizjūt tikai viens vienīgs vīrietis par pietiekošu neziedošanu vienas vienīgās sievietes Dievietei.
Dažreiz saka, ka šādi, atriebīgi, uzvedas vīrieši, kam bijušas nelaimīgas un nedrošas/varaskāras mātes, un tas nebūs nepareizi teikts, jo caur kuru gan citu, ja ne māti, vīrietis varētu iepazīt Dievieti. Tikai – to interpretējot kā individuālas audzināšanas kļūdu un sekas, vīrietis nonāk Upura lomā, no kuras bieži nav redzamas izejas, māti un individuālās attīstības vēsturi, kā arī arhetipus taču neizmainīsi! Tomēr tieši to šādi vīrieši cenšas darīt, turklāt divos veidos. Pirmkārt, karojot ar māti, pavisam tieši, pārmetot tai, kāpēc tā dzīvojusi savu dzīvi tā, kā dzīvojusi. Otrkārt, dzīvojot tikai objektīvajā (ārējā) pasaulē, jo mother ir kļuvusi par other. Pārveidot visu objektīvajā pasaulē nozīmē fantāzijas par pārveidotu māti kā visu pasauli attīstīšanu. Nespējot atbildēt uz jautājumu – kā es pats jūtos?
Tomēr ar māti nav tik vienkārši, ir jāpadiferencē. Ir vairākas atšķirīgas mātes ietekmes uz dēlu. Viena – māte kā Māte darbojas incestuālā līmenī, tā grib gulēt (es to domāju ne dzimumattiecību nozīmē, tomēr dažreiz, reti, arī tādā) ar dēlu, lai saglabātu to mūžīgi sev un lai nepieļautu, ka dēls tiek atdots kādai citai. Sekas – ļoti tuvas bērnu seksuālas izmantošanas sekām, kas visbiežāk izpaudīsies kā izvairīšanās no seksuālām attiecībām vispār, nereti tādā veidā, kā raksta sākumā ieskicētās vīrieša attiecības ar datoru. Otra – māte kā Dieviete, kura pieprasa ziedojumus, lai justos atzīta un spētu kompensēt savu sievišķo eksistenciālo nedrošību, tukšuma sajūtu un nepiepildītību. Sekas attiecībām ar māti kā Dievieti parasti būs tādas, par kurām šeit runājam – seksuālās dzīves kvantitātes un kvalitātes samazināšanās.
Šāda dinamika var izveidoties un palikt nemainīga vien tad, ja vīrietis sievieti uztver kā Dievietes sinonīmu, domājot, ka sieviete = Dieviete. Un, ka sieviete = Māte, kas arī, manuprāt, ir nepareizi un kas noved pie ļoti nepatīkamām un ģimenes dzīves kvalitāti graujošām sekām. Es vados no tā, ka sieviete = Sieviete + Māte/Meita + Dieviete + Dzemde + citas, manis neaprakstītas lomas. Tātad gan Dieviete, gan Māte ir tikai daļas no sievietes. Jo sieviete kā sieviete ir kas vairāk!
Jā – sieviete ir kas vairāk, bet Sieviete – kas mazāk par sievieti, jo Sieviete NAV Dieviete un NAV Māte, bet sieviete tāda (arī) ir. Tas noved pie svarīgas konsekvences – vīrietim ir jāatdala šīs dažādās lomas savā uztverē un uzvedībā. Tātad – jābeidz pret sievieti vienmēr izturēties kā pret sievieti, kas sevī ietver visu augstāk minēto, šīs vēsturiski (arhetipiski) determinētās lomas visā to pretrunīgumā, un kas savā primitīvi – arhetipiski – vēsturiskajā izpratnē ir seksuālas. Tas nozīmē arī jau no babiloniešu mītiem nākošo ideju par dievietes Tiamatas „pārdrāšanu uz pusēm”, par Gaismas atdalīšanu no Tumsas. Tas ir arī kaut kas ļoti seksuāls – atdalīt Dievieti no sievietes, lai tiktos ar Sievieti. Un praktisks – ar ko tu šobrīd guli? Ar savu personiski satikto, vienreizējo meiteni, vai tomēr ar Dievieti, Dzemdi, varbūt Māti? Ja tā Dieviete ir tik slikta, pamet viņu, pagriezies ar seju pret savu meiteni!
Tas ir arī teoloģisks jautājums – Dieviete kā Velns, Sātans un nez kāds elles pavēlnieks. Un sieviete kā tiltiņš, kas šo Velnu sapludina ar Sievieti, tādā vēsturiskas lineāras attīstības kārtībā. Būtībā atriebība Dievietei un apvainošanās uz to ir atriebība un apvainošanās uz vēsturi, kuras produkts Dieviete ir. Šeit mēs varam atgriezties arī pie sieviešu ordinācijas jautājuma luterāņu baznīcā, kam esmu pieskāries šeit – http://www.viestursr.ucoz.lv/load/ rakstā „Neatzītās Dievietes atzīšana”. Lai Dievieti pamestu, tā vispirms ir jāatzīst. Jāierauga, ka sieviete – mācītāja ir ne tikai Dieviete vai citāda veida Velns brunčos, bet arī Sieviete. Lai to ieraudzītu, jāredz ne tikai sieviete, objektīvais, vīrietim tik pierastais. Viņam Sieviete jāmeklē arī sevī un savā spējā to ieraudzīt un atdalīt no Dievietes. Ar vārdu sakot – bibliski dievišķais pasaules radīšanas darbs un Gaismas atdalīšana no primārās, vecākās Tumsas notiek katru dienu. Gan iekšā, gan ārā, objektīvi un subjektīvi.
Un atdalītā Dieviete ir jāiepazīst, kaut vai tā, kā tas tiek darīts šajā mājaslapā. Man liekas, mūs vairs nevajag baidīt kā Lata sievu. Ja skatīsimies atpakaļ izzināšanas un atdalīšanas nolūkā, nevis lai atgrieztos Sodomā un Gomorā, nekāda pārtapšana par sālsstabiem mums nedraud.
Viss, par ko še rakstu, jau tā nav vienkārši, bet lai būtu vēl sarežģītāk, atgādināšu, ka vīrietim jādzīvo divās telpās, turklāt ģimenes telpa, kurā notiek sekss ar sievu un tās Dievietes atzīšana utt., nav nemaz tā svarīgākā. Tā ir sievietes radītā telpa, tā – no kurienes savulaik Dēlam būtu jābūt aizgājušam pie Tēva – uz otro, vīriešu radīto ārpusģimenes telpu. Lai vakaros atgrieztos, bet rītos atkal dotos prom. Ir vīrieši, kuru specializējas aiziešanā pie Tēva – mūki, garīdznieki, kas ievēro celibātu, kas dzīvo tikai otrajā telpā. Tādi, kuriem nemaz nav jāatgriežas, kam ir savā ziņā vieglāk.
Lielākā daļa vīriešu ir pakļauti daudz lielākām grūtībām. Pa dienu, darbā, vīriešu teritorijā, viņiem ir jāievēro ētika, kurā „brunči” apdraud attiecības starp Dēlu un Tēvu, kā arī Brāļiem. Apdraud biznesu, un reālistisku, apzinātu un loģisku politiku. Ir jāpasaka sekretārei, cik gara kleitu tai jānēsā, kā jāattiecas pret dekoltē, papēžiem, frizūru, lūpukrāsu utt. Taču vakarā jānāk mājās, kur ir otrādi, viss darbā aizliegtais jāatļauj, turklāt visā tajā jāierauga ne tikai Dzemde, Dieviete un Māte, bet tieši sava vienīgā mūža meitene un viņas Sieviete.
Nav vīriešu, kas šo prastu jau 18 gados. Man liekas, sava taisnība varētu būt Hēsiodam, kurš „Domās un darbos” saka, ka labākais laiks vīrietim dēla radīšanai ir 35 gadi. Es to saprotu kā laiku, kad „dzimumloceklis” jau var būt izaudzis tik liels un ciets, ka „izdrāž” sievu uz „pārdrāztības” robežas, neatstājot tai vajadzību izmantot dēlu. Šajā, vienā no vecākajiem Eiropas literatūras pieminekļiem, ir arī daudz pārdomu par labām un sliktām sievām, bet par tām še nerunāsim. Šis ir stāsts par vīriešiem un Dievieti, dažviet ne tikai.
Tomēr noslēgumā nedaudz arī par sievietēm. No pāru attiecību viedokļa procesi ir jāsinhronizē – ja vīrs visu augstāk aprakstīto programmu būtu izpildījis, bet sieva nē, tad attiecības abu starpā pasliktinātos. Tas pats notiktu, ja attīstītos, sevi pa daļām sadalītu un un visu šo daļu attiecības apzinātos sieva, bet vīrs paliktu „mūžīgi jauns”. Šis atkal ir šķiršanās un tai sekojošas poligāmijas risks. Visu to saprotot, reizēm šķiet, ka vieglāk ir ticēt, nevis zināt. Atrast kādu nebūt Mūnu, atļaut sevi saprecināt ar vai nu japānieti vai brazīlieti un dzīvot nost. Problēmu gadījumā vadīties no Mūna padomiem, nevis procesu izpratnes.
Tomēr var arī uzticēties kam citam. Radošumam, kurš attīstās tiem, kas kaut ko iemācās un uzzin. Un kurš nez no kurienes izrauj tādu risinājumu nobriedušiem jautājumiem, kas nevienam Mūnam ne prātā nenāktu.
Komentāri
Miegā laižoties, redzēju sapni. Es savam dēlam piedāvāju pienīgu krūti. Sapnī viņš nebija ne mazs, ne pieaudzis. Viņam vairs nevajadzēja manu pienu, bet es it kā uzstāju… it kā absurdi būtu noraidīt šādu saldu un sātīgu piedāvājumu. Un viņš nevarēja atteikties. Viņš zīda un es jutu visaptverošu mierinājumu un baudu. Seksuālu baudu. Tādu, ka pat uzrāvos no miega, sataustīju savu vīrieti un lūdzu, lai Viņš atrauj mani no dēla… Es esmu biedējoša pati sev. Viņš nevarēja.
Sagadīšanās tāda brīnišķīga – konference Turcijas kūrortā. Akkkk, un protams, bez saules un jūras, arī milzums dāvinājumu, ziedojumu, jo es tak lasu Viestura blogu, arī šeit…
Interesanti ir tas, ka ziedo visām, ziedo daudz un dāsni, tai pat laikā testosterona līmenis nemazinās. Kaut kā rodas sajūta, ka viņiem ziedot ir viegli, viegli, bez problēmām un diskusijām.
Bet…mana Dieviete tāda aizdomīga kļūst, kad atkal un atkal kāds saka, ka jūt manu skaisto sirdi. Un, ka ķermenis arī skaists…Tātad viņai nevajag kvantitāti. Vai arī vajag, bet kopā ar PATIESU ziedošanu. Nu interesanti.
Bet barbūt mums vienkārši jāatbrauc pèc ziedojumiem un jāuzpildās laiku pa laikam? Manai Dievietei patīk šī doma…
Laba bilde!
Caurums kurā var iemest no spēles, iespraust … no augšas, iemest no tālienes (3 punkti!), vai izpildīt soda metienu (tiesības uz brīvmetienu) par to gan tikai 1 punkts. Vēl ir vairogs, lai visu izdarīt vieglāk – efektīvāk. A tad vēl konkurence pieci (vai trīs) vieni, kas aizsargā un tikpat daudz tie, kas uzbrūk. Bet …. ir vienalga.
dažreiz grozs ir grozs, bet dažreiz … ir grozs ir grozs ir grozs …
Es ceru, ka tā ir pašironija nevis neiroze
Gladiola!
Lai gan šī ir Viestura sarunu platforma, es ceru – viņš neļaunosies, ja atstāšu Jums savas koordinates – tas dod iespēju personiskākam kontaktam sarunai par māla mandalām (menessmeita1@inbox.lv)
Nedēļas beigās aizrakstīšu 🙂
Droši 🙂
Bāc! Gribēju tikai pateikt, ka izlasot šo ierakstu pilnīgi zaudēju valodu. Ja tā atradīsies, tad pateikšu, ko domāju. Man šķiet, arī sievietei ir jāizaug no funkcionēšanas tā saucamās dievietes režīmā. Vīrietis nav tam domāts, lai viņu apkalpotu. Un vīrieši ir tādas gana komplicētas būtnes. Sievieti dzemde dancina, bet tā vismaz piemīt viņai pašai. Vīrieti dancina kaut kas ārpus viņa esošs, to noteikti var izjust kā mēģinājumu nozagt viņa dvēseli. Ko lai dara? Nezinu…
Pagaidām tikai lasu un domāju kā to visu salikt reālājā dzīvē? Baisi paliek:)
Nesen mans 8 gadnieks jautāja, kur vecaimammai vīrs? (“Vecāmamma” ir viņa vecvecmamma)
– Kur viņš dzīvo?
– Viņš bija krietns vīrs – viņš nepameta vecomammu. Viņš nomira. Viņam bija slikta slimība.
Es skaidroju.
– Jā…. nomirt ir vieglākais veids kā pamest ģimeni.
Noteica mans dēls.
– Un arī sāpīgākais.
Viņš piebilda.
Pateicu dēlam, ka viņš ir ļoti gudrs.
Nebiju par to tā domājusi. Nomiršana ir atbrīvošanās. No ģimenes, no sevis.
Kad ļoti sevi nevajag, kad ļoti sevis nepatīk un, ja gadās, ka liekās, ka vēl kādam tu esi nevajadzīga un nepatīkama, tad gribas, braucot mājās, ietriekties ar mašīnu vienalga kur. Un beigas. Kā rakstīja zem iepriekšēja ieraksta Gladiola.
Neviens nevar novest līdz sarkanajai līnijai, ja vien tu pati tur jau neesi. Un, ja meklēji palīdzību, tad iepriekš jau biji izlēmusi nekur netriekties un cīnīties uz priekšu, un dzīvot.
Bet, ja nogurums ir tāds, ka piemeties jau vēzis kā manam vectēvam? Viņš bija ilgi turējies, atšķirībā no sava dēla, kurš pabraucot garām mājām, ietriecās tik spēcīgi sava auto stūrē, ka pameta ģimeni jau 20 gadnieka vecumā.
Vectēvs esot bijis ar zelta sirdi un rokām. Ļoti čakls un izdarīgs un izturīgs. Sīks un sīksts blakus raženajai sievai. Esot pat spējis pārcelt pāri palielam grāvim – stāstīdams smējās kaimiņopītis… tās tievās kājiņas un tas lielais vezums!
Vecāmamma dzīvo bez vīrieša jau kopš 40 gadu vecuma.
Vai tiešām viņas dieviete un dzemde bija savu vīru tik ļoti nomocījušas, ka nekas cits nebija atlicis kā bēgt? Atpūsties.
Bail.
Varbūt mana dzemde arī ir tik liela kā vecaimammai, neraugoties uz manu tievo ķermeni? Nepiepildāma.
Vecāmamma man saka, ka, skatoties ziņās par Ukrainas nedienām, atceroties tos smukos ukraiņu zēnus, kuriem Sibīrijā mizojusi kartupeļus. Nez, kur šie tagad esot.
Toreiz vectēvs bija licis viņai izvēlēties – viņš vai tie citi. Un viņš dabūja sev to lielo dzemdi.
Tā nedrīkstēja būt maza. Tai bija jābut arī par tām, kas pašas nevarēja – par vecāsmammas māti, kura nomira tikai 3 mēnešus pēc dzemdībām. Un arī par pamāti, kurai nebija bērnu, bet bija epilepsija – kā atgādinājums – ja neklausīsi, mazā skuķe, nomiršu arī es – kā tava māte to izdarīja tevis dēļ.
Vecaimamai piedzima 3 bērni. Kādu augli viņa pati savām rokām izplēsa no sevis ar Sibīrijas sieviešu ieteiktu metodi – ar drēbju pakaramā āķi. Šis bija trumpis sacensībā ar manu mammu “kurai sliktāk dzīvē gājis”. Mamma bija negribēts un pamests bērns, izbadināta un nemīlēta.
Viņas vieno nāve. Mammas vīra un vecāmammas dēla nāve, kuru jau gadiem sapnī pieprasījusi mirusī pamāte – “atdod man to puisīti”.
Un es arī esmu šai nāves vienībā. Man nav tēta.
Viņas abas ir nešķiramas. Viņas dzīvo kopā, lai arī mammai ir cits vīrietis un cita ģimene. Viņas šķirs tikai nāve. Es bēgu. Man ir mazs dzīvoklis. Un tas ir tik mazs, lai nepietiktu vietas mammai, kad viņa būs nevarīga un veca.
Es negribu šo sacensību, kurā vinnētājs ir zaudētājs. Manam dēlam ir epilepsija – un tas ir atgādinājums man – ja neklausīsi, nomiršu kā tavs tētis tevis dēļ, jo atgriezās no armijas, jo tu piedzimi. Nekļuva vīrietis, kurš spētu turēties pretī lielām mātes, sievas un meitu dzemdēm.
Sievietēm gribas mirt, kad viņas negrib. Vīrieši mirst, kad viņus grib par daudz.
Un es neļaujos gribēt – es neļaujos mīlēt nevienu. Tikai savu mirušo tēvu mīlēt ir droši. Jo vairāk es mīlu dzīvo, jo vairāk man bail, jo es vairāk atgrūžu un gribu mirt pati. Labāk es.
Bet tad es būšu vinnētāja zaudētāju spēlē. To nevar pieļaut.
Sanāk, ka es neļaujos būt piepildīta dzemde un moku gan savu vīrieti, gan arī dēlus. Jo “nedadrāzta” sieviete nevar būt laimīga. Tā visu laiku jālaimīgo, bet to nav iespējams izdarīt, ja to sieviete pati nevēlas.
Varbūt manā sacensībā uz dzīvību un nāvi der – nomīlēt līdz nāvei?
Skaists pašnāvības un slepkavošanas veids. Mūža garumā. Līdz sirmam vecumam. Un vēl pēc tam.
Kādreiz ir krietni labāk, ja nelasa Rudzīti un neanalizē savu, priekšteču un pēcteču dzīvi. Ja dzīvo parasta cilvēka parastu dzīvi. Vai ierauj kādu antidepresantu, ja viss liekas tik slikti un citādi nevar.
Nē, man labāk patīk citādi varēt.
meri, bet Tu tak regulāri lasi!
Pavisam slikti ir tad, ja nāk ārā kā slimība, neārstējama. Lāsmai nāk pa pareizo caurumu.
Ja ierauj antidepresantus, tad nestrečījās receptori, un pēc laika nevar to, ko agrāk varēja. Man kādreiz teica: “Iedzersi zālītes – būs labāk.” Meloja. Tas līdz laikam.
Vajag darīt to, ko grib. Ja negrib, tad nevajag, bet visu laiku lasīt un teikt, ka nevajag… Tad ar antidepresantu var nepietikt, jo špingālīši no AD nebēg.
Lai gan… zinu vienu, kas šitā dzīvo kādus 10 gadus. Parunājas ar viņiem, paaicina, kad ir noilgojies, aizsūta prom, kad ir apnikuši… Tā diezgan autoritāri kārto tās lietas, esot pat auto tiesības nolicis, bet tas ir pa vīriešu modei, sievietes var paklausīt psihiatram un iedzert haloperidolu.
Katram savs. Tikai, vai no tās citādās varēšanas paliek labāk. Lasot garo komentāru liekas, ka ir pavisam slikti.
Meri, vai Tu lasi dzeju? Jeb to Tu arī nesaproti? Liec Lāsmai mieru. Man patīk viņas garie komentāri, lai arī ne jau visā saskatu sevi. Viņai ir talants uz rakstīšanu. Viņa ir radoša personība. Es tos komentārus uzlūkoju kā miniatūras. Kā gleznas. Nevajag, lai man viss patiktu, bet lai vibrē. Tāpat kā vibrē dvēsele no Frīdas Kālo ūsām un saaugušajām uzacīm visās gleznās.
Lāsma, es Tevi vienmēr izlasu no A līdz Z. Raksti un nevienam netaisnojies.
Tas, ko Tu teici par sarkanajām līnijām, protams, ir taisnība. Bet, kad Tu pie tās sarkanās līnijas stāvi, tad ļoti rūpīgi jāsadala spēki, lai to nepārkāptu. Un apkārtējie reizēm tā vietā, lai parautu tevi nodt, pārvrūž tai pāri. Kur nu pārgrūž! Reizēm pietiek ar pilienu uz pakauša, lai spēki būtu galā. Man šķiet psihoterapeitam ir jāsaprot, cik daudz cilvēks spēj apstrādāt.
Man nedod mieru šīsnedēļas blogs. Man būtu ko pateikt, bet to es stāstu sev, jo lai vai cik te neesmu izpļāpājusi, arī man ir robežas.
Gladiola, es jau arī uzrakstu – sarunājos ar sevi un tad aizžmiedzu acis kā lecot ar riteni pār tramplīnu, un nospiežu “pievienot komentāru”. Jo man patīk, ka te notiek rosība. Man patīk lasīt citu komentārus. Un ja nokautrēšos es, tad nevar gribēt, ka kāds cits būs drosminieks un rakstīs. Gladiol, tu nesen rakstīji, ka nav šeit vairs rosinošu tēmu, bet tagad esi sarosināta, spļauj laukā! Esmu ziņkārīga, gribu lasīt, kas tev sakāms par “pārdrāzējiem” un “nedadrāzējiem”?
Vēl es vakarnakt iedomājos, ka “Gladiola” ir ne tikai puķes nosaukums- tajā sadzirdams kaut kas no gladiatoriem. Gladiola ir sieviete
cīnītāja.
Aldonis Vēriņš ir selekcionējis melnu gladiolu ar sudraba maliņām, saucas ‘Dave’s Memory’, sīkziedu šedevrs.
Viņam vispār tādi interesanti nosaukumi: ‘Mātes Sirds’, ‘Maruta’, ‘Bestseller’, ‘Darling’, ‘Golden Ecstasy’, ‘Pretty Woman’, ‘Pavasaris’, ‘Royal Silk’, ‘Vakara Meitene’, ‘Brūnā Burve’.
Skaists teksts, Lāsma. Jūtu impērija!
Šis ir tiešām episki: “Sievietēm gribas mirt, kad viņas negrib. Vīrieši mirst, kad viņus grib par daudz.” Piekrītu par 150%!!!
Normālam cilvēkam mirt negribas. Tātad – viņu grib vajadzīgā daudzumā. Forši!
Jā, Avene, Tu par mani arī uzrakstīji, tieši tas iesita pa zvanu. Ir arī redzēts, gluži nesen.
Viņi nomirst, un viss. Ejiet, bābas, dirst! Figu!!!
A davai ka mēs bābas vienojamies un nesagribam tos večus! Lai dzīvo mūžīgi!
Dace, es gan nezinu, kas ir špingālīši. Gļuki, vai? Tad jau gan AD nelīdzēs, vajag krietni nopietnākus medikamentus. Vai arī tusēt ar gļukiem… Katram savs, joprojām.
Meri, es nesaprotu, kas Tev par dusmām ne tikai uz savu vīrieti, ka Tu tā viņu gribi sodīt, bet vēl uz visu vīriešu dzimumu – “A davai ka mēs bābas vienojamies un nesagribam tos večus!” Jāsoda, Tavuprāt, visi vīrieši. Nu, nu… Es nepievienojos ne šādām dusmām, ne šādai sodīšanai.
Par “dadrāzumu” un “nedadrāzumu” piedomājot šķiet, ka tam ir visai vāja korelācija ar pašu fizisko mīlu. Bijuši brīži, kad tā kļūst par fisisku apmātību (ķīmisku atkarību?), bet tādu nesātīgu, kuru nemaz nav iespējams apmierināt, un arī tādi brīži, kad fiziskais izrādās visai mazsvarīgs, kaut pavisam nesvarīgs arī, protams, ne.
Trīra nimfomāne tā arī nenoticēja slepenā ingredienta nozīmei seksā. Es ticu 🙂
Es arī šito iedomājos, un nāk prātā sieva no Trīra Antikrista.
Lāsma, man nav nekā īpaša ko teikt ne par dadrāzējiem, ne par pārdrāzējiem. Man ir tikai manis pašas dzīve, kurā ir viens vīrietis. Es nevaru vērtēt tā vispārīgi. Pieļauju, ka katra komentētāja te nedēļas sākumā klusībā veica savus aprēķinus, tāpēc arī nebija komentāru.
Nevajag arī meklēt kaut kādu simboliku manā nikā. Nevarēju rakstīt ar savu vārdu, jo uz to brīdi viena lietotāja to jau izmantoja. Sanāktu, ka mani nevarētu atšķirt no viņas. Meklēju ko citu. Bija svarīgi, lai nav garumzīmes, jo citreiz nācās rakstīt pie datora, kam nav laviešu diakritiskās zīmes. Nevajag pielīdzināt mani gladiatoriem. Tur nav nekāda sakara. Skaidrs, ka labāk gribu būt gladiola nevis, piemēram, biete vai cepumu paciņa, jo būt puķei kaut kā smukāk nekā dārzenim vai ēdmaņai, bet tas arī viss.
Es gribēju parunāt par ko citu. Par vīrieša locekļa izmēru. Viesturs te šim jautājumam pieiet tā simboliski, apgalvojot, ka loceklis “izaug” līdz ar vīrieti pašu, bet, manuprāt, reizēm tam var būt gan diezgan liela nozīme, kaut arī izmēru ar tabletītēm nepalielināsi, tas skaidrs. Bet domāju es, lūk, sekojošo. Man agrāk likās, ka vīrieši tur ņemās ap tiem saviem izmēriem pilnīgi kā tādi bērni un ka tam nav nekāda pamatojuma. Pa lielam taču vagīna ir ļoti, ļoti maza un šaura, tā pielāgojas un “iestaipās” ar laiku, atbilstoši locekļa izmēram, kas pie viņas “nāk ciemos”. BET. Tālāk manās pārdomās iejaucās sekojošais, ko nosaukšu rindas kārtībā un pēc tam izdarīšu savus secinājumus. 1) Reiz, aplūkojot tā saucamā “skandalozā” fotogrāfa Sokolova (tāds laikam bija viņa uzvārds) bildes, es ieraudzīju vienu, kurā sieviete bija iebāzusi vagīnā savu roku. Man gandrīz acis izkrita. Es domāju, kā fiziski ir iespējams tik milzīgs caurums?! 2) Dženifera Vorta savā tetraloģijā “Izsauciet vecmāti” (pa LTV1 rādīja seriālu, kas balstīts uz viņas stāstiem, bet grāmata bija daudz aizraujošāka) stāsta gadījumu no jūrnieku dzīves – jādzemdē bija kuģa “meitenei”. Kaut kas nu tur bija sameties ar to bēbi, un vajadzēja iebāzt roku vagīnā, un vecmāte pauda pārsteigumu par to, ka tik izstaipītu vagīnu viņa redzēja pirmo reizi dzīvē, jo varēja tur BRĪVI iebāzt visu roku (atkal visu roku!) 3) Mūsu cienījamā Jāņa Zālīša rakstos izlasīju par sievietēm, kas filmējušās pornogrāfiskās filmās ar zoofīlijas elementiem. Viņām esot bijis jākopojas ar dzīvniekiem, ieskaitot zirgus. Zirga dzimumloceklis esot vagīnu izstaipījis tā, ka padarījis uz mūžiem neiespējamu seksu ar vīrieti, jo vīrieša loceklis vienkārši esot bijis par mazu (aha! par mazu gan tīri fiziski, nevis psiholoģiski vīrieša galvā) 4) vienā no sieviešu žurnāliem tagad katru mēnesi ir sleja, ko raksta kāda ne īpaši inteliģenta sieviete pēc divdesmit (ja vīrietis 35 gadu vecumā ir par viņu “stipri vecāks”, tad es tā secinu). Stāsta viņa savus gultas stāstus a la Dace Rukšāne, un katru reizi ņemās pieminēt locekļa izmēru. Cik tas esot svarīgi un ka nav nekā labāka par garumu plus diametru un lūk, ar 17cm sanākot lielisks sekss Es gan lauzīju galvu, kā viņa tos cm mēra. Vai liekas gultā ar lineālu? Un lūk ar mazāk cm tur nekas nesanākot, lai viņai nestāstot, ka izmēram nav nozīmes. Man jau saprotams uzreiz kā sievietei gribējās zināt ar cik cm man ir darīšana, un iveikt mērījumus diskrēti bija ārprātīgi sarežģīti, jo tomēr nevarēju atļauties paņemt lineālu un teikt: tagad nekusties, man vajag pamērīt 🙂 Tas nav tik vienkārši. Un ja katru reizi ir cits dzimumloceklis un visi jānomēra, lai var uzrakstīt žurnālam, tad tas ir tomēr baigi sarežģīti…
Visu šo un daudz ko citu savā galvā apsverot, es nonācu pie secinājuma, ka mūsdienās ir sievietes, kuru vagīna ar daudzo partneru maiņu ir tā izļurkātas un izstaipītas, ka patiesību sakot, viņu apmierināt vairs nav iespējams. Es pieļauju, ka noteiktu vīriešu skaitu sasniedzot, to jau var pielīdzināt efektam, kas rodas kopojoties ar zirgu. Es domāju, ka sieviete vairs fiziski nespēj neko izjust, jo vagīna (nevis dzemde) ir par lielu. Tai tomēr ir jābūt šaurai un stingrai, nevis izstaipītai kā vecai zeķei. Un varbūt vīrieši tās brīnumtabletītes meklē nevis savu psiholoģisko kompleksu mākti, bet saskaroties ar realitāti – viņa loceklis ir par mazu. Neesmu vīriešu dzimumlocekļu eksperte, bet diez vai kāda vīrieša loceklis ir tik resns kā sievietes roka. Un varbūt vīrietim sāk likties, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Vai ar viņa locekli. Tādu sievieti vairs nevarēs piedrāzt neviens. Varbūt vienīgi zirgs (burtiskā nozīmē). Jā, nu nezinu, kā tas, ko uzrakstīju, izklausās, bet tādas domas man pa galvu rosījās. Par daudz seksuālo partneru mūsdienu cilvēkiem. Tagad lasu atkal Zālīti un kā veca tantīte māju ar galvu – jā, jā, dakter, kāda jums taisnība. Jo Zālītis it kā tik revolucionārs bija padomju laikā, taču ir tik konservatīvs – sekss ir domāts laulības dzīvei, ne skraidīšanai apkārt. Un es domāju, ka visādus seksa trakumus ir daudz vieglāk panest laulības rāmī. Tad var jumts pabraukāt šurpu turpu, nu var būt labāki un sliktāki periodi, bet vagīnā roku iebāzt nevar. Fu! Cik labi!
P. S. Marī, to Tu labi pateici – ka reizēm tā vajadzība pēc sava vīrieša kļūst par apmātību un to nav iespējams apmierināt.
Gladiol, vai tad tu nedzemdēji pa dabīgajiem dzemdību ceļiem? Bērna galva ir kas vairāk kā sievietes roka. Un vagīna ir muskulis- to var trenēt. Tā var sažņaugt gan mazo pirkstiņu, gan atdoties ērzelim gan jau.
Tagad nav laika uzrakstīt izvērstāk. Vakarā.
Es dzemdēju, dzemdēju, bet man dzemdību laikā roku makstī brīvi iebāzt nevarēja, kaut arī vajadzēja. Un arī tagad tur roku iebāzt nevar. Nerunā ar mani kā ar mazu bērnu, Lāsma. Es zinu, kāda ir vagīna. Man jautājums par izmēru tiešām nav aktuāls. Bet ir sievietes, kam ir…
Nezinu, kā Tu, bet es dzemdību laikā tomēr jutu šaušalīgas sāpes no tā, cik maksts muskuļi bija nenormāli iestiepti un pārstiepti. Man plīsumu nebija, bet ir sievietes, kam tie plīst. Un es taču nedzemdēju vairākas reizes nedēļā. Redzi atšķirību?
Runa jau bija par to vai var, vai nevar. Ne jau par to vai vajag.
Turklāt nepiekrītu Tev par to, ka ir kāds sakars izstaipītai vagīnai ar lielu dzemdi. Sakot “liela dzemde” nav jāsaprot tas lielums, kas izmērams ar bīdmēru vai aprēķināms tilpumā. Tas ir kas cits. Tā drīzāk ir dzemdes jauda.
Gladiola! Nevajag manu teikumu izraut no konteksta. Pirms tam bija citu meiteņu apspriestais teksts par to, ka vīrietis mirst, ja viņu grib par daudz. Un šai sakarā bija mans sarkasms ar jēgu šādu – tad lai nu šie galīgi neizmirtu, atliek vienīgi viņus negribēt. Bet jūs jau te visas traki nopietni, zvaigošanos un apcelšanos ne īpaši pieņemat.
Dzeju, ja kas, es lasu, latviešu mūsdienu. Un pat saprotu. Un šo to pat izjūtu līdz dvēseles dziļumiem, daļu Ziedoņa, Martuževas, piemēram. Atšķirībā no VR grieķu salašņu sarežģītajām peripetijām. Esmu par slinku, lai mēģinātu tajos murgos iedziļināties.
Tavs pēdējais gargabals man patika! Gana ironisks un prikolīgs. Daļu var apstrīdēt, ko jau darīja Lāsma, bet tur ir arī gana laba daļa patiesības iekšā…
Lāsma, varbūt palasi vakarā. Vai nu es neesmu saprotami izteikusies, vai nu Tev nav laika iedziļināties. Nerunā ar mani tā, it kā es ietu pirmajā klasē. Nav nepieciešams man arī tagad paziņot, ka dzimumloceklis nav kauls. Es zinu. (un neraksti tagad, ka Tu to neteici, es ironizēju, jo Tu man norādi kā uz man nezināmu informāciju acīmredzamas lietas). Varbūt, ka es nesakarīgi izteicos. Tā arī var būt. Nu un kas? Gribējās uzrakstīt savas domas un uzrakstīju. A Tu tagad tā kā Meri uzvedies.
Mani pārsteidz kā Tu tagad reaģē. Ja jau esmu pārpratusi Tevis pausto, tā ir mana problēma, ne jau Tava.
Man patīk, ka uzrakstīji savas domas. Bet tiešām uztvēru no Tava raksta, ka nevis dzemdes jauda ir nedadrāšanas sajūtas radītāja, bet kaut kādos izlaidīgos apstākļos iztaipīta vagīnas maksts. Es saku, ka nepiekrītu šai Tavā rakstā uztvertajai domai.
Vakarā tiešām izlasīšu vēlreiz.
Pēdējais Tavs teikums nav taisnība. Es tagad uzvedos smuki, skat. manu iepriekšējā komentā rakstīto! Mēs vienā laikā esam rakstījušas katra savu komentu.
Klau, izskatās, ka meitenes šeit tik feini vārās pašas savā sulā, ka VR nu ir galīgi atstumts. Tei toda šutka. Bet, kā zināms, katrā jokā ir daļa patiesības.
Gladiola, tas, ko rakstīju par dzemdēšanu un vagīnas muskulmanību nebija ar mērķi Tevi nosēdināt pirmās klases solā. Tikai, lai absurdizētu ideju par maksts izplātīšanas neatgriezeniskumu.
Varbūt ir sievietes, kurām ir iedzimtas milzenes un nevis iegūtas caur pārdabisku izmēru verķu izmantošanu seviem priekiem? Ko tad?
Un ja ir maziņa kā knīpstandziņa, bet ir sajūta, ka pat lielākais nedadrāzīs, ko tad?
Un var jau būt, ka šāda nedadrāšanas sajūta liek izmēģināt arvien jaunus apvāršņus un atapties ar roku vagīnā. Tomēr virsjautājums ir par to jaudu, kas liek savu glīto mazo vagīnu izdragāt?
Un vienalga man grūti iztēloties, ka šis pulsējošais muskulis nespētu iepukstēt atpakaļ savos sākotnējos krastos.
Mani vairāk šokē izteikums, ko laīju kādā veselības žurnālā – ir sievietes, kurām nav seksa vispār un ar laiku “reti, bet ir gadījumi, ka saaug kopā kaunuma lūpas”. Tā lūk! Tik mazināts loceklis, ka izgaisināts pavisam.
Tā džekiene lapas augšā izskatās diezgan sakarīga. Man tūlīt nāca prātā asociācija ar šo:
http://vicky2183.wordpress.com/2010/05/25/everything-freebsd/
Šī, savukārt, ir simbols FreeBSD operētājsistēmai. Par datoriem tak arī bija runa, un te viss vienā. Dažreiz ar datoru ir sekss tādā ziņā, ka tur kaut kas neiet, un jāveic rituāli pret šo Dievieti — jāpasludina, kas viņa patiesībā ir. Bet ir arī vīzijas skaistā meitene, kura strādās labi un spēs apbrīnojamas lietas, būs gudra, saprotoša, uzticama un skaista. Un tad vēl tur ir kāds atkarības āķis, ko tā uzreiz nevaru nodefinēt, bet saistīts ar to, ka viņu izdodas dabūt gandrīz tādu, tomēr ne gluži.
Vispār šis raksts ir ļoti piesātināts — iekšā linki gandrīz uz visu teoriju, ieskaitot to, par kuru bija tie publiskie pārpratumi. Pa laikam domāju par to ziedotāju: vai sekss varētu būt ziedošana Dievietei – kā vienīgais, kas tajā brīdī notiek? Nāk prātā Noimana apziņas evolūcijas apraksts, kur vīrišķais, kamēr jauns, vēl ir tikai tāds Mātes pavadonis, riņķo ap to. Kad pieņemas spēkā, viņa orbīta iegūst lielāku radiusu, līdz viņš beidzot atraujas. Bet vai tajā periodā, kad viņš riņķo ap Māti, seksam (incestam) ir tikai ziedošanas funkcija?
Gilgamešam bija vajadzīgs kompanions. Netālu no Urukas pilsētas kalnos un pļavās dzīvoja mežonis Enkidu – kopā ar zvēriem, saplūdis ar Māti Dabu. Stiprs, veikls, un liels kaitnieks medniekiem, jo viņš tiem neļāva medīt savs kompanjonus zvērus, kad tie nāca pie avota dzert. Šis bija otrs iemesls, kāpēc ar Enkidu vajadzēja kaut ko izdarīt. Un tā, pie viņa tika sūtīta Ištaras priesteriene, svētā prostitūta Šamhata. Viņa Enkidu pavedina, un tie sekso sešas dienas un septiņas naktis. Pēc tam Enkidu vēlas atgriezties pie zvēriem, bet tie viņu vairs nepazīst, bēg no viņa. Viņš tos vairs nevar panākt, jo tam vairs nav tā spēka, kas bija tad, kad viņš ēda un dzēra kopā ar savvaļas dzīvniekiem. Bet tā vietā, kā tekstā teikts, ir radusies gudrība – tāda, kas vienlaikus Enkidu atšķir no savvaļas dzīvniekiem un liek viņam sekot Šamhatai uz Uruku un satikt citu kompanjonu, Gilgamešu.
Gudrības jēdzienam Seno Tuvo Austrumu izpratnē ir plašs spektrs, un intersanti, ka visvienkāršākajā līmenī tas nozīmē apziņu. Apziņa, savukārt, sākas ar pretstatu izšķiršanu tur, kur sākotnēji viss bija viens – piemēram, “debesis un zeme”, “labs un ļauns”. Tāpat kā Marduks pāršķeļ uz pusēm Tiamatu, un izveido no tās debesis un zemi. (Arī mūsdienu informātikā vismazākā informācijas vienība ir atšķirība starp “1” un “0”.) Laba un ļauna zināšana, un gudrības iegūšana parādās arī Ēdenes dārzā, bet augļa ēšana no aizliegtā koka ir zemāka līmeņa sekss – incests.
Gan Enkidu, gan Ādams un Ieva pēc šī notikuma ieguva gudrību, bet zaudēja mūžību, jo mūžība pieder zemapziņai – tur laiks neeksistē. Līdz ar to sanāk paralēli 2 notikumi: mirst Stiprais, Varenais, Veiklais un Primitīvais, bet augšāmceļas Saprotošais, un tas notiek pat pavisam zemos līmeņos. Bet ziedošana – tā ir tikai viena puse, miršanas daļa. Ir arī rašanās, dzimšana, augšāmcelšanās, acu (apziņas simbols) atvēršanās.
Sekss, tātad, nav tikai ziedošana, tā ir arī laupīšana. Censonis aizved meiteni no pūķa alas (atdala no pūķa jeb Mātes). Bet, ja meitenei sajūsmas par censoni ir par maz, lai alu atstātu? Cena par dārgu, tad acu atvēršanās un augšāmcelšanās izpaliek. Nevis bābām večus vajag pārstāt gribēt un uzmest (lai vien kopjas prom no alas), bet uzticēties (atstāt alu un iemīļoto pūķīti).
“Nevis bābām večus vajag pārstāt gribēt un uzmest (lai vien kopjas prom no alas), bet uzticēties (atstāt alu un iemīļoto pūķīti).”
Bryvers
************
Ja kāda tā saka, značit grib pārstāt gribēt – droši vien baidās. Bet, ja negrib pārstāt gribēt, tad simt un viena feministu plekste var apkārt brēkt, bet meitietis ies pakaļ tam meža puisietim viņa mežā, kauču izpūrušiem matiem, jo ķemme palika pie mammas, kauču netīrām drēbēm, kauču nezināmas sēnes ēdīs un pusjēlu gaļu ar meža ķiploku utt. Draudzenes tak arī tāpēc mierīgi var pamest. Kādu laiku būs tāds so-so, jo tas konstantais sieviešu bars alā ir baigi arhetipisks, kas tur atpakaļ, bet tas pāries, ja meitietis nebūs dumjš.
Šis ir trāpīgi, Bryuver. Šī sakarā pieleca arī par “dadrāšanas” tēmu –
ja sieviete vīrietim un galvenais pati sev neuzticas, vinš viņu nevar “dadrāzt”, turēs alā, neļaus medīt un lidot, mocīs, spiegos, viss kā tajā vecajā dziesmā par nabaga Johanu, un neviens nebūs “dadrāzts” un neviens nebūs laimīgs.
Jā, es arī aizdomājos par Bryuvera nosaukto laupīšanu un uzticēšanos un dadrāšanu bez fiziskas drāšanas, ko , Marī, Tu minēji iepriekš.
Pilnīgi tā, ka mans vakarnakts garadarbs zaudēja svaru un es to nepievienoju komentāriem.
Ak, šausmas…
Nu man vakars…
Uzrakstīju aplam Bryuvera niku. Pienesu visus dedzināmos upurus, kas ceļas augšup kā salda smarža, bet Freids gan sapratīs – viņš mana pēdējā cerība 😀
Gladiola, es izlasīju vēlreiz 2reiz Tavu domurakstu. Un man likās, ka jāuzraksta.
Es domāju, kāpēc Tevi kacināju. Iespējams tas baļķis man pašai un Tev tikai skabardziņa. Tas jau tā sievišķīgi skaitās – salīdzināt un mēroties skaistumiem, bet mani kaitina, ja dižojas, izmantojot tās, kurām varbūt nav paveicies. Tā tas bija par krūšu tēmu vecajā blogā un šeit – Tava mazā glītā tika pretnostatīta kaut kam iedomāti lielam un nepareizam.
Tāpat, kā krūtis no lielām man kļuva par mazām, es pirms dzemdībām domās atvadījos no savas mazās glītās. Es tiešām uztraucos – žurnālos tak raksta, ka tām dzemdējušām – tām nu gan ir problēmas. Manējā nesaplīsa – es uz dzemdību galda nodomāju, laikam tomēr liela… Pēcāk šķita, ka mans muskulis tikai satrenējies un rokas spiediens kļuvis stingrāks (-šis ir tikai salīdzinājums – man sevī rokas bāzt nekārojas kaut gan esmu pārliecināta, ja labi gribētu, es varētu gan – man ir maza rociņa). Kaut kur vēl izlasīju, par vagīnas muskulatūras vingrinājumiem un katram gadījumam sirsnīgi ķēros klāt. Patīkama fizkultūra.
Un tomēr – līdzīgi kā kādā Kamī stāstā – atbrīvots uz nāvi notiesātais, daļēji ir miris. Es spēju sajusties kā izstaipītās maksts īpašniece. Es pat, līdzīgi kā Trīrs saprot Hitleru, saprotu Katrīnu pirmo un viņas ērzeli. Un tas nenozīmē, ka Trīrs gribētu būt Hitlers. Es varu saprast to vēlmi tikt pārdrāztai uz pusēm – un tur garākais vīrieša loceklis var nelīdzēt, arī ne zirgs un arī ne autobusa stienis. Tad nākamā doma ir šķelt no cita gala – pāršķelt smadzenes, bet tās jau ir uz pusēm divās daivās – atliek tikai sakārtot.
Cilvēkiem vajagot zināt, ka citiem iet slikti, lai apzinātos, ka pašam tā nekas. Tas esot cilvēcīgi. To mums Vulfsons lekcijā stāstīja. Es vairs neatceros kā saucās tas lekciju kurss – svarīgs bija pats šarmantais sirmgalvis botās. Viņš bija pārliecināts, ka mums – studentiem ir tikai tādi mazi balti grēciņi un pie tiem vajagot turēties. Man toreiz palika vieglāk.
Tikko atcerējos, ka viņš mums arī stāstīja, ka reiz aiz brīva laika, ziņkārības un sagadīšanās esot iekļuvis porno industrijas virtuvē. Kā vērotājs. Esot smags darbs tiem vīriešiem, viņš teica. Sievietes vēl varot atpūsties, bet vīri tik spēcina savus zarus, lai liktu lietā nākamajā dublī. (Kā man patīk valoda!)
P.S
Es pilnīgi mierīgi varu nomērīt. Viņiem patīk, ka ap tiem darbojas un viņi paši grib zināt.
Jā un es piekrītu, ka vīrieša varenais var izrādīties fiziski pavisam niecīgs pret īpaši raženu vagīnu. Bet tas jau varētu mulsināt mazāk, nekā situācijā, kad viss ir it kā kārtībā, bet nekā. Kad lielais sāk justies nevērtīgs – mazs aiz tā, ka mazā nevar gūt apmierinājumu. Tad tam acīmredzami un ar lineālu nomērītam lielajam vajag pierādījumu, ka viņa stobrs ir vērā ņemams un izdrāzt puskopmītnes – tas iz manas pirmās pieredzes. Nemācēju es sevi un mazināju viņu.
Viss sievietes rokās….
Lāsma, man ir tieši 3 minūtes laika, lai Tev uzrakstītu, tāpēc pat nevarēju izlasīt komentāru, ko esi ierakstījusi. Es to izlasīšu noteikti, bet tagad vēlējos tikai pateikt, ka Tu visu laiku centies pretnostatīt dzemdes jaudu un vagīnas izmēru, bet patiesībā es savā komentārā sacīju, ka par dadrāšanām man nav ko teikt, gribu parunāt par ko citu. Un tas man nozīmēja atvērt jaunu topiku, kamēr Tu kapājies un man norādi, ka nepiekrīti, bet tie jau nav jāsaista. Ja tas tā neizklausījās (kaut pirmā rindkopa sākas ar “man nav ko sacīt par utt.” un trešā “tagad gribu parunāt par ko citu”), tad tā ir redakcionāla neveiksme. Es vispār nezinu, kas varētu būt dzemdes jauda. Ne jau partneros to mēra. Bet bērnos. Tā, kurai daudz partneru, diedz vai ir ar jaudīgu dzemdi. Vismaz savu dzemdi izjūtu tikai un vienīgi kā jaudīgu pret sevi pašu. Cik lielā mērā tā var panākt savu (gribu bērnu!) un cik es tai spēju pretoties. Un ir bijuši gadījumi, kad tā ņem virsroku un izdara pa savam un dziedi vai raudi, man nākas skriet tai pakaļ un pieņemt, ka bērns jau ir (lai gan klusībā jutos par to laimīga), pat ja ārpus plāna. Manis rakstītais vienkārši bija pārdomas par vīrieša locekļa garumu, tāpat, prikola pēc, un man šķita svarīgi paanalizēt, kāpēc tāds jautājums nodarbina vismaz vienu sievieti (to, ko lasīju žurnālā), un vai tam nevarētu tomēr būt kāds fizioloģisks skaidrojums. Viss, trīs minūtes beigušās. Varbūt sanāks vēl vakarā piesēsties, bet visdrīzāk – nē, ļoti gribas izlasīt Tavu jauno komentāru.
Lāsma, man atkal ir trīs minūtes. Izlasīju, ko raksti. Man ļoti žēl,ja manis teiktais izklausījās pēc dižošanās. Man tas nebija ne prātā. Salīdzināju ar sevi, jo nav jau cita ar ko salīdzināt. Un biju pārsteigta, ka vagīna izrādās var būt tik liela. Pieņēmu, ka tās visas ir bijušas mazas. Un prātoju, kāpēc tā, jo šķita, sievietes paziņojums, ka sekss nav labs, jo loceklis par mazu, ir pilnīgs sviests. Ka tā nevar būt. Nekā vairāk manā komentārā nebija. Bet noteikti nav jāuztraucas, ka kaunuma lūpas varētu saaugt kopā, ja nav seksa. Ja vien sieviete čurā un mazgājas, tas noteikti nedraud. Jā, laikam tiešām sanāca kā toreiz ar krūtīm. Kaut arī es uzskatu, ka paveicies nav man. Krūšu vietā divi pārdurti baloni (ar uzsvaru uz baloniem). Gatavojos griezt nost.
Katrā ziņā man bija prieks sajusties kā vecai ,konservatīvai piepei 🙂 Un intīmā vingrošana ir forša lieta, tagad ir pat specializēti fizioterapeiti šajā “disciplīnā.
Starp mums, meitenēm, runājot, mēs tad varam kaut ko pasākt lietas labā, bet ko lai tās lietas iesāk, ja šķiet ne tādas? Bija kāds, kurš tiešām nopirka to pumpi. “Uzlabojumus” nemanīju. Man patika, kāds ir. Laikam tika mazināts dēļ tā, ka sāka šķist, ka viņš drāž manu rumpi, nevis mani. To jau tolaik nesapratu. Vienkārši kļuvu neaktīva.
Viņš (saprotams?!) negribēja bērnus. Neraugoties uz slepenajiem ingredientiem, tādu vīrieti sieviete iznīcina un dodas meklējumos. Dzemdei vajag savu. Dzemdei vajag daudz un tur sākas tā cīņa. Viena manis daļa gribētu būt daudz maucīgāka kā esmu. Es turos ģimenē.
Kamēr tiku pie ģimenes ar lineālu apkārt nestaigāju. Tā tāda rotaļa man drīzāk bija, nevis caurlaide.
Izmēram varētu būt nozīme, ja vīrietim nav nekas cits ar ko “dadrāzt”.
Par cipariem runājot – Tev nu gan ātri rakstās.
Un Katrīna, kuru pieminēju iepriekšējā rakstā, laikam bija otrā nevis pirmā, kas Glika audžumeita.
Jā,Lāsma! Rakstu ļoti ātri, pat telefonā. Tavs pēdējais komentārs man ir galīgi neskaidrs. Es īsti nesaprotu, par kādu pumpi Tu runā. Un mani tomēr visvairāk šobrīd uztrauc bērni un viņu uzvedība. Daudz vairāk par vīrieša locekļa izmēru. Man agrāk nebija ienācis prātā tam pievērst uzmanību. Un man visas daļas sēž ģimenē, neviena skraidīt apkārt negrib. Ir virna daļa, kas labprāt būtu 7 bērnu mamma. Tas gan.
Oi, Gladiola, Tu man liec justies neķītrelei!
Manu bērnu uzvedība laikam ir normalizējusies. Labprāt domāju par locekļu izmēriem. Varbūt tā ir zīme, ka vajadzētu man arī tuvoties 7 bērnu ģimenes ideālam?
Ha-ha, neķītrelei saki? 🙂 Un es tā pareizā ar bērniem no dažādiem vīriešiem? Katram savs, Lāsma. Man ar vecāko dēlu ir lielas problēmas. Visi man par viņu žēlojas un es tā kā saprotu kāpēc un mani pašu viņš tracina reizēm, bet… viņš taču ir mans bērns. Izlaists? Nu neviens viņa vecumā neklausa. Iekoda? Nu laikam viņam līda virsū… utt. Plus vēl sarežģītās attiecības ar tēvu plus patēvu. Kaut kā sajūtu līmenī viņš kā tēvu vairāk izjūt vīru, bet viņam rāda, ka tēvs ir cits. Un mans vīrs, kas izjūt greizsirdību uz īsto tēvu, jo bērnu ir pieņēmis kā savu un īsto tēvu uzlūko kā nepiederošu svešinieku un konfliktē pats ar sevi, jo saprot, katas nav racionāli. Un īstais tēcs, kas dēlu mīl tik kā mans vīrs viņu nekad nemīlēs. Un pa vidu dēls, kas kož un skrāpē, neklausa, runā pretī, lien pie manis gultā, grib precēt un paziņo vīram – tu vaird neesi mans tētis (kaut arī par tēti viņam nekad neviens nav licis vīru saukt)… Eh… Un komentāri te jāraksta sēžot frizētavā utml. Ffffff… Un septiņu bērnu mamma es nespētu būt. Kaut gribētos.
Njā….
Sarežģīti. Es pati no līdzīgiem sarežģījumiem nāku – tāpēc visiem manas dzemdes trakumuem pāri stāv uzdevums – noturēt ģimeni.
Mana mazā dēla bērnudārza grupiņa esot smags gadījums, jo daudz puiku – esot agresīvi. Tika noorganizēta psihologa (Iveta Aunīte) lekcija. Aizgāju. Bija interesanti un noderīgi kaut arī to visu biju jau sen salasījusies un piemirsusi. Pārsvarā tā ir cīņa par uzmanību un varu. Viņa stāstīja, kā uzvesties vecākiem. Biju jau dažas tādas metodes pielietojusi- strādā! Tikai grūti pašai būt konsekventai. Noslēgumā šī teica, ka slikti uzvesties atļaujoties tikai mīlēts bērns.
Jā, un man vēl tagad ir grūti atzīties sev, ka savu patēvu esmu mīlējusi. Laikam bērniem ar to tikt galā ir ļoti sarežģits uzdevums.
Nu Tu redzi, cik man ir grūti! 😀 Kad ir viens tētis un viena mamma – ideāli. Tiklīdz uz bērnu ir vairāk par diviem pieaugušajiem, tas visu sarežģī gan bērnam, gan pieaugušajiem..
Gladiola, mana stratēģija šajā jautājumā bija/ir, ka bērnam jebkurā gadījumā ir tikai divi vecāki. Un man šķiet, ka tas ir attaisnojies, jo attiecības ar manu vīru un tēta sievu ir pietiekoši labas, iespējams tieši tāpēc, ka viņi spēlē savas īpašās lomas nevis ir dublanti vecāku lomām.
Marī, es Tev piekrītu. Un ja man būtu iespēja tā rīkoties, es tā arī darītu. Bet tici man, ka sadzīviskie apstākļi ir iegriezušies tā, ka šādi izdarīt nevar. Jo bērns arī izdara savas izvēles. Jo tēvs nesaprata, ka pazūdot pusgadu no tik maziņa bērna dzīves, lai tiktu galā ar histēriju par to, ka viņa bērna māte ir izveidojusi jaunu ģimeni, ir neatgriezeniski. Jo atgriežoties nākas sastapties ar jautājumu: “Mammu, kas tas par onkuli?” Gadnrīz apkritu, kad dzirdēju kā dēls savam rotaļu biedram stāsta par savu ģimeni un nosauc tēti nepreizajā vārdā, Plus vēl tas, ka bērnam ar tēvu nav kopīgas valodas (te es lingvistiski domāju) un lai sazinātos ir nepieciešams tulks. Tu nevari uztvert par tēvu onkuli, kas vervelē nesakarīgu tekstu. Tas bērnam ir par daudz. Un vēl un vēl un vēl… Ai, nemaz negribu stāstīt. To Tev pateicu, jo kaut kā gribējās tieši Tev pastāstīt. Visas situācijas nav vienādas. Tavi bērni noteikti bija lielāki, kad izšķīries. Man savukārt dēls ir lielāko savas dzīves daļu nodzivojis ar patēvu un īstais tēvs ir tikai tāda mirāža. Plus tēvam pašam vēl ir tādas grūtības nodalīt viņa attiecības ar mani no viņa attiecībām ar dēlu, tik daudz bābiskas uzvedības, ka katru reizi arvien vairāk priecājos, ka viņš vairs manā dzīvē nav.
1) Svarīgāk par izmēru ir tas, kas vīrietim galvā. Nu nav taču jābūt milzu daikta īpašniekam, lai kārtīgi samīlētu/izmīlētu/dadrāztu sievieti. Un svarīgi arī tas, kas galvā sievietei. Un ko viņi jūt viens pret otru:)
2) Vispār jau no seksa, ja bijuši vairāki partneri, vagīnā nekas neizstaipās. Tad jau varētu domāt, ka no regulāra seksa ar vienu arī:D Šķiet, drīzāk ir otrādi – regulāri vingrinoties muskuļu tonuss uzlabojas:)))), bet vispār to nav grūti satrenēt tāpat, sasprindzinot starpenes muskuļus, kaut vai braucot sabiedriskajā transportā:))))))))))
3) Tā kā visa šī diskusija man izraisīja dažādas emocijas, tai skaitā, smaidu, tad, ja nu kādai tiešām gribas izmērīt, bet pie lineāla kautrējaties ķerties, tad atklāšu “revolucionāro metodi”, kā to izdarīt ar savu plaukstu, nediskreditējot sevi un nemulsinot otru:D Jaunībā mani reiz briesmīgi ziņkārība mocīja, jo bija draugs ar tiešām ievērojamu mantību un mani mocīja tīri matemātiska interese, cik tad liels tas ir:D
Plaukstas (ar nostieptiem pirkstiem) pamatni novietoju pie viņa locekļa pamatnes un attālums līdz vidējā pirksta galam bija viens mērījums un tad pie šī pirksta kādu no otras rokas pirkstu falangām, kas atbilst atlikušā posma garumam. To visu patur prātā un pēc tam nomēra ar centimetrmēru attālumu no plaukstas pamatnes, tam piesummē otras rokas izvēlētā pirksta falangu garumu un, lūk, jums mīļotā vīrieša locekļa izmērs:D:D:D:D:D:D:D:D:D
Avene, man prieks vienīgi par to, ka esi dzīvīgāka. Bet par pārējo – paga, paga, mīļā, nebāz visu vienā maisā. Ar to vagīnu, izstiepšanos un daudzajiem partneriem ir tāpat kā ar mašīnām, kam bijis viens īpašnieks un kas bijušas īres mašīnas, tobiš, ar tām katru dienu brauc cits. Pat ja tās ir viena modeļa un gada, tām būs stipri atšķirīgs tehniskais stāvoklis. Jūti atšķirību? Sekss ar vienu un to pašu vīrieti nu nekādi neizstaipa vagīnu, bet tonizē un viss ir baigi labi, kaut vai katru dienu. Tā ir tāda intīmā vingrošana, kur nav ne par kādu izstiepšanu jabaidās, jo vagīna pielāgojas vienam un tam pašam ciemiņam, un ja tā bija maza, tā maza arī paliks. Ja ciemiņš katru reizi cits – citāds, tai katru reizi jāpielāgojas, un tur arī sākas tā problēma.
Es daudz visu ko lasu. Mani ļoti iespaidoja reiz grāmata, ko sarakstījuši 2 ginekologi par mūsdienu sieviešu reproduktīvo veselību un slimībām, ar kādām sievietes nesaskārās agrāk. Viņi arī mēģina saprast – kāpēc tā. http://www.amazon.com/Girls-Uncovered-Research-Americas-Culture/dp/0802462987 Tā grāmata vairāk ir domāta vecākiem, kam ir ģimenē meitas, bet es to izlasīju ar lielu interesi.
Bet vispaŗ savādi man šķiet viena lieta – es tā saprotu, ka jūs abas ar Lāsmu vismaz vārdiski postulējat, ka ģimene ir viena svarīga lieta, pati svarīgākā. Tu šeit sacīji, ka moki sevi, jo neprati saglabāt savu ģimeni. Lāsma arī raksta, cik grūti viņai iet, bet turas pie tā vīrieša, kas viņai ir. Bet ģimene taču paģēr uzticību un gulēšanu tikai ar vienu vīrieti. Taču atliek man tikai ierunāties par to, ka labāk sievietei ir ar seksuālajiem partneriem un to daudzumu neeksperimentēt, tā uzreiz jūs mani esat gatavas gandrīz vai apēst, saucot, ka man nav taisnība. Kāpēc šis jautājums jums ir tik jutīgs? Varētu taču vienaldzīgi tam paiet garām, lai jau tā Gladiolā dzīvo savās aizvēsturiskajās fantāzijās par sievietes vagīnu, ja viņai tā ir labāk. Bet nē – ir nepieciešams atnākt un noteikti viņai pierādīt, ka viņai nav taisnība. Man pa lielam ir vienalga , cik jums ir seksuālie partneri, jo manas vagīnas izmēru tas nekādi neietekmē. Bet kā tad uzticība un ģimene, ko jūs abas it kā gribat?
Gladiola, gribēt ir viens un otrs – mācēt un spēt.
Var jau būt, ka nepietiekami gribu.
Varbūt vairs neticu, ka man var sanākt tradicionāla ģimene. Es nesaku, ka esmu briesmīgākais cilvēks pasaulē, bet esmu uzaugusi atkarīgās attiecībās, pēc tam vairāk kā 10 gadus dzīvojusi atkarīgās attiecībās un citādas attiecības es nemaz nemāku. Vai nu tā, vai, kad nevaru izturēt, tad bēgu – lai izdzīvotu. Es nemāku veidot patiesi tuvas attiecības.
Nevienā vietā neatminos teikusi, ka eksperimentēšana ar x skaita seksuālajiem partneriem ir kaut kas, uz ko iesaku tiekties. Nē. Personīgi man tā ir īslaicīga atsāpināšana. Tā ir izdzīvošana. Vai dzīve? Nē.
Ko vispār nozīmē dzīvot, ne tikai izdzīvot? OK, man ir bijušas teorijas, mazliet ar ironiju varētu sacīt: vēlmju saraksts. Un tad es esmu spērusi kaut kādus soļus, lai šos mērķus sasniegtu. Bet soļi izrādījās nepareizi. Un izrādījās, ka citi taču arī sper kādus soļus. Un tad viss kaut kur ne tur aiziet. Un tu mēģini savādāk, līdz stadijai, kad dejo pa naža asmeni špagatā uz galvas, bet vienalga neder. Un tad tu mācies, centies “ierubīties”. Bet nesanāk.
Mani empīriskie eksperimenti (plašākā šī vārda nozīmē) bieži ir izgāšanās. Un rezultātā es iemācos dzīvot tā, kā varu. Izdzīvot. Spēlēt ar tām kārtīm, kas man rokās. Censties izspēlēt labāko kombināciju. Reizēm neizturu un “atmetos”, reizēm “pieceļu”, riskējot un nezinot, kas tur būs…
Piecu gadu garumā esmu gājusi uz terapiju, cerot, ka vēstures analīze palīdzēs šodienai un nākotnei. Un ik pa brīdim es tam atmetu ar roku. Lai gan peč tam atsāku:D Es nogurstu no tā, ka var jau saprast, atrast cēloņus un salikt visu pa plauktiņiem, bet vienalga – iekuļos kaut kādās nejēdzībās. Un no tā var tik briesmīgi nogurt, no visas tās ņemšanās, ķidāšanas un meklēšanas, ka izstāstīt nevar. Un tad pietiek ar maziem prieciņiem, atsāpināšanu un….
Manis pēc varat to saukt par nožēlojamu eksistenci.
Šobrīd esmu tuvu apātijas fāzei:) Bet tā pāries. Kā pāriet viss.
Gladiol, tad jau sanāk – jo mazāks krāniņš, jo labāk – jo mazāka vagīna!
Pēc savas pieredzes, kad tiešām bija “meitenes izkļūšana no “cietuma”” periods – nevajag uzreiz pēc grandioza sakulties ar mazītiņu. Pēc šīs gadījuma man no maziem krāniņiem bail.
Nedomāju ka mana vagīna bija izstaipīta – es biju pieradusi pie pilnības sajūtas.
Hm…. tad es te tāda vienīgā pareizā – nešķirtene?! Nebiju sapratusi, ka arī Marī ļāvusies otrai iespējai.
Tad lūk mans novērojums – tās, kuras izvēlējušās sev otru vīrieti kaismīgi runā par mīlestības esamību un nozīmīgumu. Jo jābūt taču pamatīgam iemeslam mūža garumā, kāpēc bērns/bērni pakļauti tādam pārbaudījumam – sašķeltai ģimenei.
Arī man gribas ticēt, ka ir tāda mīlestība, kas mani atpestīs. Es pārciešu mīlas uzplūdus uz objektiem ārpus ģimenes tuvu ārprāta stadijai. Es palieku savā vietā. Jo es esmu ārkārtīgi spītīga un stūrgalvīga. Man ir mans skaidrais mērķis – abi vecāki vienmēr kopā bērniem. Āmen.
Tas nebūtu iespējams, ja man nebūtu blakus gudrs un radošs vīrietis. Iespējams, viņš ir vēl spītīgāks un viltīgāks par mani.
Mazgājot matus, man ienāca prātā doma, ka sieviete ir tikai vēlējusies “aiziet prom” no bērna pie vīrieša. Un vieglāk to izdarīt, ja šis vīrietis ir ārpus ģimenes.
Sieviete nedrīkst būt dadrāzta no dēla. Bet daudz saprotamāka un tuvāka mīlestība ir “incestuāla” mīlestība. Bērna tēvam ir grūti ar to sacensties – jo viņš ir svešinieks. Sieviete jūt, ka ir jāatdalās no bērna un jāiet pie svešinieka. Visi vīrieši , izņemot dēlus, brāļus un tēvus ir svešinieki. Vai nav vienalga kurš svešinieks?! Ka tikai viņš palīdz sevi nolaupināt. Un to vieglāk izdarīt tam, kurš aizvedīs tālu aiz trejdeviņām jūrām un kalniem.
Ģimenē jābūt ir “incestuālām” attiecībām. Dēlam jāgrib precēt mammu un meitai tēti. Līdz noteiktam vecumam. Ja mazai meitai jāsāk gribēt precēt svešinieku, tad viņa vairs nav maza meitene, bet maza sieviete, kura negrib vēl precēties. Viņai šī labvēlīga “dadrāzuma” sajūta kļūst par ko līdzīgu izvarošanai visas bērnības garumā. Papildus mazā meitene iemīl to svešinieku, kas viņu “izvaro”.
Kad viņa izaug, viņai vajag, lai viņu turpina “izvarot” un izvarot, jo pati viņa nemāk īsti gribēt būt dadrāzta. Vajag ļoti spēcīgu laupītāju. Un vispēcīgāko laupītāju viņa var piedzemdēt pati. Un mīlēt. Beidzot bezgalīgi mīlēt un justies “dadrāzta”. Mīlestība ir vispēcīgākais laupītājs.
Bet iemīlēt svešinieku var – arī to no ģimenes. Vajag tikai pāršķelt sevi uz pusēm.
Piebilde-
tēti meita neizvēlas- to mīl tādu, kāds ir. Arī vīru var mīlēt tādu, kāds ir un pat viņu neizvēlēties. Jo meita spēj iemīlēt patēvu, kurš nav tēvs un kuru viņa nav izvēlējusies.
Tāds atvieglojošs sarežģījums.
Pāršķelt kā Atēnai Zeva galvu…
Lāsma, vai mēs – uzdrošinos runāt arī Avenes un Marī vārdā – esam Tev atstājušas iespaidu, ka esam stulbas sievietes? Vai mēs esam kaismīgi runājušas par mīlestību? Nevaru atcerēties, ka tas kādreiz būtu noticis. Aiziet no ģimenes, jo uzradusies mīlestība ārpus tās ir ārkārtīgi stulbs gājiens. Es aizgāju, jo aizgāju. Bez kādām garantijām, ka nepalikšu viena. Tādu kā es – šķirteņu ar mazu bērnu/bērniem – ir ka biezs, kāpēc lai kāds normāls vīrietis izvēlētos mani nevis jaunu zaķi, kas vēl nav apbērnojies? Tā sanāca, ka sanāca un sanāca ātri. Bet tā bija nejaušība. Laulība vai mīlestība ir romantisko filmu dilemma. Manējā bija – šķiršanās vai nāve. Nenožēloju izvēli, lai kas arī pēc tam sekoja. Nekādi pašreizējie smagumi nespēj līdzināties tam murgam, kurā dzīvoju iepriekš. Man nav nekādu ārprātīgu mīlestības uzplūdu uz objektiem ārpus ģimenes, pat attiecībās ar vīrieti, ko nemīlēju, tādu nebija, jo tas paģēr par daudz spēka, un man tā nebija. Finālā jau bija viena jūtiņa, bet es tik labi redzēju, ka tas ir tāds kompensācijas mehānisms, ka pat neizcilāju to kā variantu. Jūtiņa nolūza reizē ar šķiršanos, jo tai vairs nebija pamata. (es saku – jūtiņa, jo tas palika tikai manī iekšā, es to nepārvērtu darbos) Un zini, Lāsma, neapvainojies – man ir hipotēze, ka visi Tavi ārprāta uzplūdi ir saistīti ar partneru skaitu. Te nav nekāda morāla vērtējuma, lūdzu, nesadzirdi atkal, ka es sevi nostādītu augstāk par Tevi vai uztaisītos labāka. Es tikai domāju – ja sieviete (bet principā arī vīrietis) dzīvo tā liberāli no viena pie otra, tad nav taču iespējams tā vienā jaukā dienā apastāties un palikt uzticīgam, jo esi pieradusi, ka vīrieši mainās kā gadalaiki un tas ir zināms scenārijs, bet viens un tas pats vīrietis… Ai, nu kas to var izturēt. Apnīk.
Zem mīlestības vārda var pastumt visu ko.
Ja izklausos kā izklausos, tad stulbas noteikti neesat Jūs. Gladiol, Tu ļoti personiski visu uztver. Man arī tāda tieksme. Un tad Tu uzbrūc.
Man nav neskaitāmu partneru rinda, kas tik gaida, kad pasvilpšu. Man ir mans vīrietis, kurš ir manu dēlu tēvs. Tas uz ko mans “prāts” nesas ir cits jautājums. Un ja ir iespēja sevi “atsāpināt”, nenozīmē, ka es to daru.
Es neesmu nekāda svētā- manā dzīvē ir bijuši vairāki, bet diezvai tas skaitās daudz.
Tā kā es savu nimfomānisko dabu visai labi savaldu.
Un man vienīgais, kas liktu pacelt asti ir “mīlestība”- kā filmās- tā es vēl salīdzinoši nesen domāju. Vari saukt par stulbu.
Un tas arī ir tā viltīgi un droši manas ģimenes stabilitātei- “mīlestība” uz vīrieti nekādi nespētu sacensties ar manu mīlestību pret savu mirušo tēvu un dzīvajiem dēliem. Ārkārtīgi drošs darījums. Un tāpēc man ar manu vīrieti ir viskaut kas cits, bet ne kaislīga mīlestība ( vismaz ne no manas puses un vismaz pagaidām). Bet es alkstu mīlēt vīrieti, bet it kā nevaru to atļauties.
Liekas, ka kāda aizraušanās mani aizraus un es lidošu- bet šī ir tikai sevis stulbināšana un acu aizmiglošana un nevēršanās tieši sejā savam vīrietim. Kad es paveros, es viņā sāku saskatīt to pēc kā ilgojos. Bet man bail.
Viss ir daudz smalkāk.
Lāsma, es neuzbrūku ne Tev, ne Avenei. Es vienkārši spriedelēju. Sekss kā atsāpināšana. O! Lūk arī atbikde uz dadrāzumu un nedadrāzumu. Varbūt tā sajūta par nedadrāšanu ir no tā, ka sekss bija, bet sāpes paliek? Un ir gaidas, ka vīrietis drāzīs kamēr vairs nesāpēs? Noteikti šāda doma ir apdomāšanas vērta. Un es neuzbrūku. Tiešām. Tu tikai teici, ka šķirtenes tādas un šitādas, bet es lieliski zinu, ka Tu par mūsu trio – es, Avene, Marī – tā nedomā. Un jocīgi, ka šeit bieži esmu saņēmusi aizrādījumus par augstprātību. Un es domāju – kāpēc tā? Sanāk gluži kā tai sievietei, kas juta tikai mīlestību, bet spogulī ieraudzīja raganas smīnu. Tad nu pateikšu, ka jūs man esat svarīgas, un ja jūs nolemtu mani ignorēt, man tas sāpētu. Jo esat manas kiberdraudzenes un ar jums esmu dalījusies pat par vagīnām. Ne ar vienu reālo draudzeni to neapspriežu. Visi komentētāji man te ir svarīgi. Dace, Bryuvers, Zane, Marī… Un pat Viesturs! 😀 Bez kura te it kā varētu pat iztikt, bet nē, bez viņa nebūtu šo sarunu. Mana ģimene ir vīrieši vien, vīrieši vien… Ir jauki būt meitiņai kā rozītei, bet reizēm ilgojos pēc sievišķīgas runāšanās, pat ja brīžiem tas nozīmē salīdzināt sabu vīriešu stroķus. 😀 Labā ziņa ir tā, ka mums katrai ir pa stroķim. Nu tad uz to iedzersim! Mūsu vagīnas neaizaugs. Kazi vēl laidīs bērnus pasaulē!
Uz brīdi dadrāž gan:D Tagad vairos no saviem mīļākajiem, neatbildu uz telefonzvaniem un izliekos par beigtu zivi, bet no pieredzes – sagribēsies atkal.
Ne jau tikai atsāpina tāds sekss. Un dažreiz tās ir kā graizīt sev rokas – ne jau lai nomirtu, bet, lai fiziskas sāpes aizēnotu emocionālās. Vai arī kā ožamais spirts, lai justos dzīva.
Bet citkārt tā ir dīvaina tuvība, jo tie vīrieši – viņus jau arī ne tikai sekss interesē, viņi grib mīļoties un runāties. Viņi stāsta par savām sievām, esošām un bijušām, un laulības dzīvi un reizēm par bērniem, un dažreiz par veču lietām, par politiku un biznesu. Jocīgi, ka viņi par to nerunā ar viņām. Varbūt tāpēc, ka tās nedzird vai kaut ko prasa, vai kaut ko nedod – to, ko viņi vēlas un sagaida. Un tad mēs esam ļoti līdzīgi – mīlestības ubagi, savukārt tajā slēpjas atvieglojošs mierinājums. Vai vienkāršoti sakot: sajūta, ka kāds tevi saprot un neesi viens.
Redz, visādi sanāk:) Pat “tikai sekss” nav “tikai sekss”:D
Avene, tas man arī licies jocīgi, ka nevar runāt ar savām sievām un sievas ar vīriem nevar. Vai tik tur nav tā Dieviete pa vidu? Dievietei nevajag mīļumu – mīlestība paģēr brīvību. Dievietei brīvība nozīmē neziedošanas iespēju. Brīvība nav pieļaujama!
Bet “ubagiem” tikai tas vien ir kā brīvība. Tikai plika mīlestība bez saknes. Bez iespējas plaukt.
Gandrīz asara.
Nu ja! Sāpes paliek, jo vajag to slepeno ingredientu! Un to nav jāmeklē otrā, bet sevī vai caur sevi. Tikai nojaušu.
Tu Gladiol izklausies tāda it kā pārāka par visiem, jo aprakstot citus Tu vergo smeķīgai valodai, nepadomājot, kā tas izklausās tam citam, kam tas adresēts.
Man arī patīk šejienieši.
Bez Viestura nevar.
Viņš tagad atpūšas. Nav pat pašam jāraksta, lai kustība notiktos.
Ak, mūžs! Lāsma, atkal Tu man piesien austprātību. Lai nu būtu! Teikšu kā Viesturs – ja es visu laiku domāšu, kā tas izklausās, varu aizmirst, ko gribu teikt. Ja Tev sniedz mierinājumu doma, ka esmu augstprātīga salīdzinot ar Tevi, lai būtu. Neko vairāk par savu vissirsnīgāko jūtu apliecināšanu es Tev iedor nevaru.
Bet Gladiola! Es jau smejos!
Tu rakstīji, ka nesaproti, kāpēs izklausies augstprātīga un es mēģināju no sava skata punkta paskaidrot, kāpēc tā varētu izklausīties.
Es neteicu, ka Tu atkal izklausies augstprātīga vai pārāka.
Varbūt Tu to gribi saklausīt? Varbūt es gribu saklausīt, ka Tu esi pārāka?
Aizmirsu pieminēt Meri, kas teica, ka tw jau pat Viesturs nav vajadzīgs. Prātā bija pieminēt, bet kamēr telefonā sabakstīju tekstu, jau aizmirsās. Jā, Meri, tā bija Tava doma, to nepiesavinos
Gladiola, es Tev nepateicu paldies par sirsnīgāko jūtu apliecināšanu man.
Paldies!
Man arī ļoti patika šeit ar Tevi parunāties. Arī ar pārējiem.
Pietarkšķējām abas visu ēteru.
Sāku ilgoties pēc Viestura domām. Izlasīju atkal šo bloga ierakstu. Ļoti labs. Likās, ka lasa drusku cita Lāsma.
Smaidu.
(Uzrakstīju un mani partizāni paziņoja, ka pietuvojusies ovulācijas svinēšanas nedēļa… Vai sievietes smaids vispār var būt tikai Sievietes? Tāls ceļš.)
Kā var zināt vai man ir liela vai maza dzemde? Man ir divi bērni, bet gribētos vēl , tikai nevaru saprast, vai varēšu viņus atļauties? Vīri tak nedzīvo mūžīgi?! Mirst ātrāk nekā sievas, nodzeras, sajūk prātā, aizmūk pie citām.. bet sievai tie bērni jāvelk, bieži vien vienai, ne visai jaukos finansiālos apstākļos, ziedojot savu skaistumu, seksualitāti, laiku..
Taču dzemde var pieprasīt savu, un sievietei ar viņas prasībām it kā nav nekāda sakara – dzemde saka “Dzemdē vēl!”,bet sieva saka “Nevaru atļauties!”. Ko no šī konflikta sajutīs vīrietis?
No vienas puses, viņu var nomākt dzemdes uzplīšanās ar vēlmi pēc bērna, un to viņš sajūt katru mēnesi, kad sieva niknumā sēž uzpūtusies kā pūķis it kā bez redzama iemesla. Bet sieva tak saka, ka negrib tos bērnus! Pretojas dzemdei, tātad kļūst par vīra sabiedroto, bet atkal nav labi! Jo viņa iedomājusies atvairīt vīra nākamos bērnus, nedzemdēt viņam tos..
es nesaprotu, kur šeit ir sāls un kā man būt?
Vai man ļauties dabai un nedomāt līdzi, bet paklausīt dzemdes vilinājumiem?
Jebšu man tomēr ņemt vērā iepriekšējo sieviešu paaudžu rūgto pieredzi (pamestās, atstātās vienas, ar bērniem, karos, nabadzībā, izmisumā)?
nu fantastiski, …. mēs tak varam normāli sadalīt DNS, izmest kosmosā un uzsaukt, heijāāā, mums viss skaidrs….
a mīlestība, emocijas, sajūtas, vibrācijas (ne ķermeņa), domas, izpratnes meklējumi…. un viss caur vēstures dižgaru apcerējumiem???
drīzāk zemapziņas emocījas kas ļauj Dievetei atpazīt Varoni, un otrādi, visās laika un talpas izpausmēs, tas ir kas liels, kas jāsaprot.
da neviens mūsdienās nevar izlasīt un izjust (labi, daži var), seno cilvēku izjūtas brīdī, kad tie to rakstījuši…
un tomēr – sievietes un vīrieša saderība (miesā, prātā un garā), nevar būt skaidrojama, vai noliedzma, vai izskaistināma ar dzīvnieku tieksmēm…
Nekas, katram savs kosmoss:)
… reiz, kad pacēlu balsi uz savu jaunāko, viņš man stingri, netipsiki savam vecumam (nu pēc manas saprašanas) pajautāja – “kāpēc tu komandē MANU dzīvi?!”. i viss, …. katram uz šī bumbuļa SAVA realitāte.
un ja kāds/a neveido savu SAVU, tad pieņem svešu, un brīnās, ka dzīvē nekas nesanāk, neko nesaprot un visu laiku, kā pa purvu.
čau, atā:)
A kāpēc sieviete tiek saukta par Sievieti, Dzemdi, Dievieti, Māti, Velnu un nezin kā vēl nē, bet vīrietis ir tikai vīrietis, pat tēviņš nav. Ar ko tas izskaidrojams? Ar to, ka viņam sievietes dzīvē ir neskaidra funkcija, vai tādas vispār nemaz īsti nav?
Bet varbūt vīrieša vājums liek sievietei būt tik dažādai?
Kas par sviestu triju komentaaros, smieties un raudaat, kaa var gribeet, lai kaads cits tiktu skaidriibaa, ja pashas sevi nezin. Eksperimenteejiet ar sevi un partneri, fiziski, nevis verbaali un kaa risinot algebras uzdevumus. Kad maksts grib, taa suuc, ja netiek nekas dariits, taa iesuuc sevii gaisu kaa burkaa. Sievietei, kurai dabiski viss tur straadaa/grib, nevar izstaipiities, var tikai noriiveeties maksts sieninjas. Ar vecumu atslaabt muskulji.
Autoru laikam nesapratu liidz galam, vai man sagaaja deelii ar visiem tiem komentaariem.
Miiljie viirieshi! Uztveriet to taa, ka juusu sieviete ir jaaizmasee/jaaizriive tur, taa teikt masaazhas kurss, un kaa “odzinja uz kuucinjas” nobeigumaa ir jaapieshauj eliksiirs (bauda jebkur!), bet citreiz prieksh sievietes var buut labi arii bez taa! Cik biezhi, tas katrai individuaali. Bet, miiliet sievieti/dariet to ar taadu baudu, ka sieviete redz juusu aciis, cik liela daavana vinja ir jums (daavana ar banti!). Ne visai griboshai sievietei izmeers var buut par lielu, bet griboshai – daudzums par maz!!!
Kredīta pieteikuma par zemu procentu likmi 2% (nopietns pretendents), ja interese sazinieties ar mums tagad: alvinscott12@outlook.com ar šādu informāciju zemāk.
Pilns nosaukums:
Valsts:
Kredīta summa:
ilgums:
Tālrunis:
Vai jūsu iespēja atkal atgūt to, ko jūs zināt, ka tā pieder jums, un ka viņi ir atņēmuši jums tādas lietas. Ar šo lielisko pareizrakstības riteni es viņu saucu par mājas restauratoru chubygreat@gmail.com (baba. Chubygreat). Es vēlos pateikties Baba Čubijam par visu, ko viņš ir darījis man, jo es nonācu saskarē ar tik retu spēku, kas dara šādas lietas. Pirms trim gadiem mans vīrs sāka rīkoties dīvaini pret mani un maniem bērniem, viņš vairs nebija rūpējies, pirms es to sapratu, viņš ir pārcēlies no mājas, un tad es saucu pie sava drauga, kurš mani iepazīstināja ar Baba chubiju. Es vispirms sazinājos ar viņu pa e-pastu chubygreat@gmail.com un no turienes viņš man pastāstīja, ko un kā iet par situāciju. Pēc tam, kad esmu darījis visu, ko viņš teica, viņš atgriezās, un viss bija labi un labāk. Papildus tam, ka viņš man ļoti daudz palīdzēja dažādās situācijās. Jūs joprojām varat sazināties ar viņu tieši ar savu tiešo numuru vai to, kas viņam ir 2348165965904 vai e-pastu chubygreat@gmail.com.
#Meklējat parādu konsolidācijas aizdevumu, aizdevumus bez ķīlas, aizdevumus uzņēmējdarbībai, hipotēkas aizdevumus, automašīnu aizdevumus, studentu aizdevumus, personīgos aizdevumus, riska kapitālu utt.! Esmu privāts aizdevējs, izsniedzu aizdevumus uzņēmumiem un privātpersonām ar zemām un saprātīgām procentu likmēm 2%. E-pasts uz: christywalton355@gmail.com