Vectēva smiekli

Padomju laikā mūsu mājā, kā jau daudzās citās, par politiku nerunāja. Arī tad nerunāja, ja tikko bija noklausīta “Amerikas balss”. Nerunāja arī par to, kādā pieredzē balstīta šī nerunāšana, bet bija skaidrs, ka tāda pieredze ir bijusi. Tomēr bija daži izņēmumi. Viens notika tad, kad man bija kādi 15 vai 16 gadi un es jau biju komjaunietis, turklāt tāds aizrautīgs un kaismīgs dažreiz, par ko man tagad kauns. Neatceros tieši ko, bet biju kaut kā pamācijis vectēvu. Viņš tā krietni pasmējās, kā parasti darīja, izdzirdis, viņaprāt, muļķības, bet tomēr nepaklusēja, kā mēdza līdzīgos gadījumos.

“Tādi kā tu, puikas, pēc kara ādas jakās staigāja pa mājām un stāstīja, cik laba dzīve būšot kolhozos, aģitēja, lai stājamies iekšā.” Atceros, viņš teica, ka tikai daļa aģitatoru bijuši atsūtīta “no centra”, vairums vietējie jaunieši, pašu audzināti, latvieši. Aģitācija tomēr bijusi nesekmīga un iesniegumus par visas savas mantas nodošanu kolhozam ļaudis pilnīgā klusumā uzrakstījuši tikai 1949. gada 26. martā. Tie, kuri tajā laikā nebija devušies ceļā uz Austrumiem lopu vagonos.

Vectēva “garšīgie” (tā viņš teica) smiekli man nāk prātā vienmēr, kad uzduros 1905. gada tēmai. Ne tikai faktiem par izglītotākās latviešu daļas – galvenokārt sekmīgu lauksaimnieku un rūpnieku jaunākajiem dēliem, lauku skolotājiem – piedalīšanos 1905. gada muižu dedzināšanās. Visskaļāk šie smiekli manī skan, dzirdot revolucionāriem simpatizējošus viedokļus, kādi par Piekto gadu joprojām ir vairākums arī tagad, pēc vairāk nekā 100 gadiem, vai braucot gar Daugavmalu garām 1905. gada piemineklim.

Arī par Bulgakova “Suņa sirdi” nevaru iedomāties bez vectēva smiekliem fonā. Profesora Preobraženska jautājums “ciemos” ienākušajai ādās tērptajai būtnei – “vai jūs eiet vīrietis vai sieviete?”, kaut kā mūsdienīgs. Viņa ieteikums nelasīt avīzes pirms pusdienām – ļoti vērā ņemams joprojām. Un izteiciens, ka visas nelaimes ir mūsu galvās, nevis klozetpodos, – zīmīgs attiecībā uz tēmu, kuru šeit ritinu.

Asociācijas, kuras kopā tur vectēva smiekli, manī radās, pārlasot Kena Vilbera “Vispatverošo teoriju” – par dažām pārdomām jau esmu pastāstījis iepriekšējā bloga ierakstā “Kas ārstēs bumerītu?”. Vilbera centrālā ideja – ceļš integrālas sabiedrības virzienā, kas Marionas un Vernera Tiki Kirstenmaheru un Tīlmaņa Hāberera interpretācijā ir Dieva 7.0 līmenis un tālāk. Vilbers pievēršas šķēršļiem, kas tā ceļā un pamatīgi analizē Zaļo memu (Dievs 6.0), teikdams, piemērām, šādus vārdus – zaļā mema nodarītais ļaunums bieži vien ir lielāks nekā labums – un pieminēdams, ka to asi kritizē arī tādi domātāji kā Beks un Hantingtons. Tomēr – zaļā mema pārziņā ir akadēmiskā joma, kultūras elite un liela daļa no liberālās politikas pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Un vēl – Beks un Kauens ir konstatējuši, ka mazāk kā 10% pasaules iedzīvotāju atrodas zaļajā memā (un gandrīz visi no tiem ir Rietumu civilizācijas blokā, kas ir nopietns sarežģījums zaļā mema multikulturālisma paudējiem, kuri atbalsta visu, izņemot Rietumu civilzāciju).

Vilbers Zaļo memu saista ar liberālisma ideoloģiju, kas plaši izplatījusies Rietumu sabiedrībā, un cilvēktiesībām, kuras liberāļi ierakstījuši savos kaujas karogos. Testa jautājums un lakmusa papīrs cilvēktiesību ievērošanā ir attieksme pret LGBT, homoseksuāļu laulības un tiesības adoptēt bērnus. Protams, šī ideoloģijas ir šķērslis integrālai pasaulei, un ir pārsteidzoši, ka tā ar lielu blīkšķi vēl nav atmesta. Kā tas nāk, ka citu vectēvu audzinošie smiekli nav palīdzējuši mazdēliem izaugt?

Tomēr ir arī lietas, kurās es Vilberam iebilstu. Man šķiet jocīgi, ka viņš bumerītu un Zaļā mema “kaitīgumu” saista ar narcismu un diezgan plaši par to izrakstās tādā kā sludinātāja, nevis zinātnieka stilā. Man tas nešķiet pārliecinoši, tomēr kaut kāda taciņa no narcisma ved. Narcisms ir vīriešu lieta, kuras sieviešu analogs ir histērija, bet abi kopā attiecas uz Smilškrāsas un Purpura memu, jeb Dievu 1.0. Tātad Zaļajā memā ir daļa Smilškrāsas un Purpura memu. Tomēr – tajā taču ir vēl trīs zemākie memi – un uz tiem visiem taču Zaļais mems balstās! Kādēļ tad tāda draudzība ar diviem, bet naids pret sevišķi vienu? – Beks un Kauens (un principā visi attīstības pētnieki) regulāri uzsver, ka zilais mems (ar jebkuru savu nosaukumu) ir absolūti izšķirošs, neizbēgams, nepieciešams augstāko stadiju (arī zaļās) veidošanas bloks, tomēr zaļais mems dara visu iespējamo, lai iznīcinātu zilo memu it visur, kur to atrod.

Savā Visaptverošas teorijas sintezēšanā Vilbers esot izmantojis 200 šaurāk orientētas teorijas. Tomēr šķiet, ka grieķu mitoloģiju un izpratni par ģimenes trīsstūra dialektiku (Reja – Krons – Zevs) viņš nav izmantojis, kas dīvaini. Cīņa pret Zilo memu ir titanomahija, vai ne tik mitoloģiski – daiļliteratūrā (sevišķi krievu) ik uz soļa sastopami, – Tēvu un Dēlu problēma. Zevs netika pietuvināts (aprīts) tēvam Kronam, jo māte Reja to no Tēva paslēpa. Tādēļ viņš pārstāv arī Mātes (Smilškrāsas un Purpura memi) intereses, kaut arī titanomahijā cīnās gan pret Tēvu, gan Māti. Faktiski eksistē slepena Dēla un Mātes savienība, kura Tēvu – Zilo memu apdraud no abām pusēm. Vilbers ar savu augstāk pievesto citātu būtībā saka – integrāla nākotne jābūvē uz feodālisma pamatiem. Bet tas nenozīmē feodālisma un patriarhālisma restitūciju, kā daudzi liberāļi steigtos norādīt.

Gan Piektais, gan Septiņpadsmitais gadi, gan 14. jūnijs un 25. marts ir Tēva nogalināšanas zīmes un šī nogalināšana ir iemesls Zaļā mema dīvainajai uzvedībai, neļaujot tikt tālāk – pie integrālas sabiedrības, kura redz piramīdu visu, kopumā – Māti, Tēvu un Dēlu, kuras zemākie slāņi balsta augstākos. Izglītoti jauni cilvēki sadara muļķibas, kuras viņiem nebūtu jāsadara, ja tie būtu vēl izglītotāki, t.i. pieredzējuši vectēva smieklu terapiju.

Vilbers savā darbā balstas uz dualitāti: konservatīvais – liberālais. Mani tas mulsina, jo es esmu radis veidot trīsstūrus – tajos ir dinamika, “trešais liekais” kaut ko vienmēr mēdz izdomāt, lai izjauktu to divu idilli. Turklāt tikai medusmēnesī patiešām ir tikai divi, ārpus tā vienmēr uzrodas kāds trešais. Un jebkuru daudzstūri var sadalīt trīsstūros un to arī dzīve dara.

Mana “Bendes meitiņa un viņas tēvs” vēsta par Piekto atkarības lomu trīsstūri, kas sastāv pirmkārt, no Sociālista, Komunista, Nacionālista jeb Bērnu lomām, otrkārt, Konservatīvā – Vecāku lomām, un Liberālā – Vevcecāku lomām. Es šeit par Liberāli saucu būtībā integrēto, no Zaļā mema prom tikušo, Dievs 7.0 līmeni. Vai – bērns ir dabiski atkarīgais, vecāks – līdzatkarīgais, bet vecvecāks – neatkarīgais, brīvais.

Šajā grāmatā es arī uzsveru atšķirību starp ārējo (liberty) brīvību un iekšējo (freedom). Tie liberāļi, kas visapkārt Latvijā un par kuriem runā arī Vilbers, ir tipiski liberty prasītāji, būtībā atkarīgie. Viņi pieprasa risinājumus no ārpuses, grib, lai to kāds uzdāvina, nevis atrisina to sevī. Un viņi arī rada ilūziju, ka citādi nemaz nevar. Ka sieviešu tiesības, piemērām, atkarīgas nevis no pašām sievietēm, bet no pasaules, kurām tās būtu jāgarantē. Un kura nekad to nevarēs paveikt pietiekami labi, par to vienmēr varēs sūdzēties. Šajā sakarā man simptomātiskas likās diskusijas manā FB lapā par jaunas literatūrzinātnieces Ievas Jirgensones rakstu – http://satori.lv/raksts/11428/But_sievietei . Īsumā – ja sievietei nav viegli justies mierīgi, droši un pārliecināti par savu ķermeni (krūtīm), tad liberālā ideja ir – pieprasi, lai pasaule (vīrieši) beidz izturēties pret tevi kā pret seksuālu objektu, kā pret kultūzīmēm piesātinātu ķermeni (kas ir daļa no cilvēciskās būtnes), bet tikai kā pret abstraktu Cilvēku, kas šķirts no ķermeņa un seksualitātes, ir jāiesaista likuma vara, lai sievietes no tā aizsargātu. Un ja pasaule neklausa, tad tā ir veikusi sievietes robežu pārkāpumu, bet tā jau ir vardarbība.

Konservatīvā ideja šajā situācijā būtu – tu pati esi atbildīga par to, lai iemācītos pieņemt savu ķermeni (krūtis) tādus, kādi tie ir. Dažos gadījumos tas ilgst līdz pat četrdesmitgadnieku vecumam un nav viegls process. Taču tam nav sakara ar to, vai attiecīgajai sievietei no dabas ir iedalīts “skaists” ķermenis (krūtis) vai “neskaists”. Priekšstati par skaistumu gadsimtu un dažādu kultūru griezumā ir pārsteidzoši mainīgi. Taču nemainīga ir pusaudžu meitene pie spoguļa, kura 100% gadījumu ar kaut ko savā ķermenī nav apmierināta. Es teiktu – tas ir smags darbs un ilgs process vienmēr – dvēselei un garam iepazīties ar ķermeniskajām mājām, kurās tie nokļuvuši.

Mēs redzam, ka problemātiskā situācijā (zaudējumā) liberālim prātā neienāks pašam strādāt ar sevi, lai atrisinātu problēmu. Viņš, tāpat kā neārstēts alkoholiķis, par iespējamu uzskatīs tikai ārēju risinājumu – vispirms vajag ieraut! Un viņš saņems sociālu atbalstu šādai pozīcijai no citiem liberāļiem un vienaldzīgās jeb nezinošās publikas.

Tātad būtībā mūsdienu liberālis ir tas, ko es sauktu par atkarīgā/līdzatkarībā bloku, faktiski Bērns + Māte. Ar visiem tiem ideāliem, kas abiem ir, tajā skaitā ar saskaņotu Tēva apkarošanu, jo tas kā trešais liekais jauc abu zīdīšanas perioda divvientulību un nedzird, ka šī jaukšana ir Bērna izaugsmes interesēs.

Tas manī sasaucas ar SKDS pētījumu savulaik, kas pierādīja, ka visi politiskie spēki un to elektorāti Latvijā, tajā skaitā tie, kas izmanto labēju retoriku, fakiski ir kreisi – atkarīgie. Tātad būtībā sociālisti, kas ietērpušies liberāļu drānās. Puikas, kas mēģina uzdoties par vectētiņiem.

Ir tik jocīgi, taču no otras puses – simboliski, kā mēs no atkarīgo lomām feodālajā PSRS impērijā, kura spilgti pārstāvēja Zilo memu, nokļuvām nevis tālāk prom no savas iekšējās atkarības, bet tajā vēl vairāk komplicējāmies. Imantam Kalniņam ir taisnība, kuru maz kurš saprot, iespējams, arī viņš pats to saprot tikai tēlaini, asociatīvi, sintētiski (kas nemaz nav tikai), kad viņš slavē postpadomju feodālos bastionus. Nevis Tēvu (Krieviju, Putinu) apkarot, bet uz tā balstīties kā uz noietu ceļa posmu – tās ir ļoti būtiskas atšķirības. Mums par orientieriem kļuva Rietumu liberāļi, faktiski atkarīgie sociālisti, kurus mēs sākām nekritiski pielūgt. Ļoti labi par šī procesa dziļumiem raksta Raivis Zeltīts – http://www.nacionalaapvieniba.lv/aktualitate/rietumu-marksisms-isa-vesture-jeb-ka-rietumi-pazaudeja-pasi-sevi/ Visi šie sorosa fondi, delnas un providusi veselai paaudzei mūsu talantīgāko jauniešu asociējās ar kaut ko nediskutējami progresīvu – tie deva viņiem lielisku izglītību, labu algu un perspektīvu dzīvē, taču liedza pašu galveno – plašāku, sintētisku dzīves redzējumu, vectēva audzinošos smieklus.

20. gs. arī Latvijā ir notikusi kaut kāda Tēva lomas devalvācija politiskajā līmenī. Kamēr politiku veido tikai pieauguši vīrieši, tikmēr var teikt, ka viņi rīkojas visas savas ģimenes vārdā. Galvenās politiskās debates notiek ģimenē un ģimenei labvēlīgi politiski risinājumi bija tikpat savrīgi kā noemdītie mamuti. Samazinot balsstiesīgo vecumu un piešķirot balsstiesības sievietēm, šis princips tiek zaudēts, jo jaunie balsotāji, kā redzams, nesaprot savu atbildību par ģimeni, tās vajadzīgumu un izaugšanas no tās likumsakarības. Jaunā vēlēšanu mode prioritē indivīdu, nevis ģimeni, bet tā rezultātā ģimene tiek zaudēta, cilvēki uzvedas kā mūžīgi bāreņi. Tas, ka Latvija bija viena no pirmajām valstīm Eiropā, kur sievietēm tika piešķirtas balsstiesības, parasti tiek vērtēts kā mūsu īpašā progresīvuma izpausme. Tomēr tas nav tik viennozīmīgi, sevišķi zemē, kurā Tēva loma nav izgājusi caur nacionālā feodālisma fāzi, un kur tā ir relatīvi vāja. Ir vērts aizdomāties, vai Francija, kurā sievietēm balsstiesības tika piešķirtas 1944. gadā un Šveice, kurā tas notika tikai 1971. gadā, tiešām ir politiski, kulturāli un intelektuāli atpalikušākas par Latviju? Liberāļi izjūt naidu pret vectēvu un viņa smiekliem, grib tos apklusināt ar jauniem pavļikiem morozoviem –

Juris Pūce ‏@pucej 

Starp citu, Brexit ir piemērs, ka ir vērts domāt par balstiesību vecuma pazemināšanu.

 Ne tikai vēlēšanu sistēmu modernā dinamika relatīvi samazina vectēva smieklu audzinošo ietekmi un palielina mazdēla neaizsargātību no paša dumības. Pēdējās desmitgades mēs esam kļuvuši per lieciniekiem vērienīgam uzbrukumum valodai. Tieši tā es formulētu galveno domu, kas izteikta arī šajā, joprojām aktuālajā rakstā – http://www.diena.lv/blogi/pa-pasauli-klist-spoks-gendera-ideologija-777044 . Piedaloties zinātniskā konferencē LU Humanitāro zinātņu fakultātē tikai par vienu, it kā nelielu jautājumu – vai “gender” latviski būtu jātulko kā “dzimte”, “dzimums”, “sociālais dzimums”, “dzimuma lomas”, vienotieties nebija iespējams. Faktiski notika liberāļu un konservatīvo “ierakšanās” katram savās, valodiski iezīmētās pozīcijās – https://www.viestursrudzitis.lv/ka-sauc-ta-atsaucas/ . Robežas starp pozīcijām skaidras tikai cilvēkiem, kas iedzilļinājušies. Bet cilvēkam no ielas – kāda starpība, dzimte vai dzimums?

Te arī liberāļu līdzšinējās taktikas panākumu atslēga – radīt savdabīgu Bābeles torni, kad balts vairs nav balts un melns nav melns. Kad vārdiem vairs nevar uzticēties un jāprasa iztulkot zinošākiem dzimtajā valodā uzrakstīts teksts. Sieviete vairs nav sieviete un vīrietis nav vīrietis. Vispirms okupēt vārdu līdzšinējās nozīmes (dzimte līdz šim bija tikai gramatisks termins), izmainīt tās, pievienojot tām kaut ko tādu, kura interpretēšana jau iepriekš ir sagatavota (dzimšu skaits nav tikai divas, tas ir bezgalīgs), ieviest vārdu juridiskajā terminoloģijā un izcīnīt tā tendenciozo interpretēšanu tiesās. Cilvēks parastais šo procesu labticīgi palaiž gar ausīm un vienā jaukā rītā pamostas citā valstī (jurisdikcijā), ne tajā, kurā gājis gulēt. Bet tiem, kas saprot, kas notiek, tiek piekarinātas konspiratologu birkas – viņu fantāzija, redz, strādājot! Šiem kritiķiem objektīvi ir grūti, jo kā lai argumentē valodā, kuru katrs saprot pa savam?

Domāju, tikko notikušais Brexit bez visa politiskā un ekonomiskā, ko tas nozīmē, un ko es nesaprotu tik labi, lai to publiski komentētu, nozīmē arī atgriešanos no vārdu plūdiem un samudžinātības pie vienkāršām simboliskām viedokļu izteikšanas formām. Britu vectēvi izmantoja iespēju, lai noslaucītu degunus jauniešiem, kuri, vectēvuprāt, ir aizspēlējušies par tālu, skrienot līdzi Merkeles/Junkera reāli liberālajai gaisāpakārtībai. Savā ziņā tas ir valodas gals, kuru panākuši liberāļi, tajā skaitā genderisti un visi citi, kas aiz tā stāv.

Valoda un vārdi nekad nav bijuši viennozīmīgi saprotami, taču līdz nesenai pagātnei ir valdījis princips – jautāt, ko runātājs ir gribējis teikt, censties izprast viņu. Liberāļi šo principu ir lauzuši – viņi ievilina ļaudis pašu izveidotās verbālās lamatās un tad apsūdz, saskaņā ar tām nozīmēm, ko paši vārdiem ir pievienojuši, vai kuras tajos sadzird. Man varbūt ir vislielākās tiesības teikt to, ko saku – ir ļaužu grupa, kas nejautā man, vai es atbalstu vardarbību pret sievietēm ģimenē un – kā iztulkot manu rakstīto šajā sakarā, viņi visu zina labāk par mani. Un katrā piemērotā gadījumā mani nosauc par “sievu sitēju”. Gadījumā, ja kāds uzdrošināsies pašaubīties, viņš būs vardarbības pret sievietēm atbalstītājs un kam gan to vajag?

Tomēr visspilgtākais valodas okupēšanas piemērs ir notikušais ar terminu “liberālis”. Tas, ko es sauktu par sociālistu, vai kā latvju demokrātijas tradīcijās, diezgan nicinoši – par sociķi, pēkšņi ir ieguvis cienījamu statusu. Viņš vairs nav nicināma figūra no Bulgakova darba vai parlamentārā bardaka radītāja tēls 20-20 gadu Latvijā. Viņš sēž pie viena galda ar atbildīgo Tēvu un viņam ir divas balsis, jo vienu viņš ir nozadzis vectētiņam, kuru pats saviem spēkiem iekrāmējis Eiropas dāvinātās ragaviņās un aizvedis uz mežu.