Pēdējā bloga ierakstā pirms „Dievietes” un visas triloģijas „Iz tumsas” atvēršanas, kas, kā jau ziņots, notiks nākamo piektdien, 19. decembrī, pulksten 16.00. Rozes grāmatnīcā, Spicē un uz kuri laipni aicināti visi interesenti, protams, nevar iesākt kādu jaunu tēmu. Viss vēl esmu iekšā šajā skandālu, komunikācijas un gudrošanas murskulī, pagaidām tikai par to vien varu domāt un runāt. Turklāt tēma, nosacīti par Dieviete&vardarbība saucamā, īsti nav nobeigta vēl, jeb kā teiktu kolēģi no radniecīga virziena – geštalts vēl nav noslēdzies. Man dažas jaunas pārdomas nākušas klāt.
Jautāju sev – kā tas nāk, ka visā manā 20 gadu ilgajā psihoterapeita karjeras laikā nekad vēl neesmu dzirdējis apmērām šādu sūdzību: „Dakter, es situ (emocionāli, seksuāli izmantoju/varmākoju) savu sievu (vīru, citus ģimenes locekļus)! Gribu izprast, kā lai ar to tieku galā! Es jūtos tik vainīgs/vainīga un man ir tāds kauns, ka tikai jums varu par to pastāstīt! Bet ne tikai tas tur ir, arī bezpalīdzības sajūta, jo man kaut kā neizdodas kontrolēt visādas mulsinošas ietekmes uz mani. Es jūtos neaizsargāts/-a un nezinu, no kā un kādēļ. Un man liekas, ka tās nāk no sievietēm (vīriešiem), kaut gan dziļi sevī es jūtu, ka ir sarežģītāk.”
Šāda sūdzība, protams, būtu apliecinājums lielam klienta intelektuālam un emocionālam briedumam. Reti gadās dzirdēt tik sevī jau krustām šķērsām izsāpētas sūdzības no tik advancētām personām, tās ir tādas kā dvēseles pērles. Tomēr, ja noliekam malā briedumu un pērles – kāpēc par to nedrīkst sūdzēties, kaut vai ļoti primitīvā veidā, vienkāršos nepaplašinātos teikumos? Jo būtu taču jābūt skaidram, ka vardarbība ģimenēs notiek ik uz soļa un par to kliedz no visiem stūriem. Un tomēr pat pie manis nāk tikai upuri – tie, kas saka, ka viņš,-a man to vai šito.
Saka – varmākas taču ir psihopāti, kas vienkārši nav spējīgi uz empātiju, kā gan mēs varētu iedomāties, ka viņi par sevi un savām attiecībām vēlētos izteikties kā par kaut ko sevišķu, kur nu vēl viņiem traucējošu? Ja tā, tad pārāk daudz psihopātu sanāks, ka tik ne kāda puse sabiedrības. Kaut kas neiet kopā, jo terapijā, dažreiz gana ilgā, ja nonākam pie vardarbības lietām, izrādās, ka tās ir bijušas bloķētas ar vainas sajūtu, kaunu un bezpalīdzību. Tādām jūtām, kas daļēji ir inducētas no sociālās vides, no vainošanas, no publiskās komunikācijas par vardarbību. Bet tas liek man aizdomāties par visām tām vardarbības ģimenē novēršanas kampaņām, kuras gadās redzēt publiskajā telpā, lai gan ļoti dižs tās lietotājs neesmu.
Esmu jau teicis, ka vardarbības ģimenē profilakse mums bieži ir moralizējoša un Upura lomu stimulējoša. Diemžēl tā zīmē vīrieti kā Varmāku un sievieti kā Upuri, kas nav objektīvi. Piemērām, manu klientu – alkoholiķu mātes ar krāsns kruķiem rokās, izspūrušas un izvalbītām acīm kā patstāvīgs tēls publiskajā komunikācijā parādās ļoti reti, tādas viņas ir tikai savu dēlu atmiņās. Parasti tomēr sabiedrības uztverē arī viņas ir Upuri, kuras vīrs vai nu pametis, vai nav bijis pietiekoši labs un efektīvs. Vai ir dzerošs. Visādā ziņā – vainīgs. Un mani klienti viņas aizstāv, paši uz sevi pārņemot vainu par savām bērnības traumām un atbildību par jūtīgumu no traumām kā nespēju noturēt atbildes sitienus sevī, savā jau pieaugušajā dzīvē.
Domāju, ka tas, kā publiskajā telpā tiek runāts par vardarbību ģimenē, bieži šo vardarbību faktiski veicina, izspēlējot tipiski sievišķu arhetipisku Dievietes fantāziju, saskaņā ar kuru jau pati monogāmā ģimene ir pāridarījums, aizvainojums un vardarbība pret sievietes brīvību, un vīrs šajā fantāzijā – cietumsargs, kurš neļauj aizbēgt poligāmijā, amazoniskā feminismā vai tēva atņemšanā bērniem. Ja viņš vienkārši tur to satrakojušos meiteni, bet viņa ārdās, zilumi uz ādas jau noteikti būs. Atliek tikai attiecīgi nointerpretēt un vardarbība pret sievieti ir gatava.
Mans iepriekšējais bloga ieraksts, kurā izskaidroju vēl senāko, skandalozo, arī tika man pārsteidzoši uztverts. Pirmkārt, kaut kur bija jūtama tāda kā vilšanās – „eh, un mēs jau cerējām, ka Rudzītis patiešām rekomendē tās sievas iekaustīt. Nenoticējām viņam jau sākumā, uzbrukām ar morāli, tādējādi pārbaudot. Un pareizi darījām – viņš, gļēvulis, atkāpās no saviem vārdiem!”. Šķita, daudzi būtu gribējuši manas autoritātes aizsegā atļauties to, kas aizliegts. Šķita, ka daudzi būtu gribējuši tās sievas tomēr kaustīt, jo neredz citu iespēju atvieglojoši dzīvot sevī un savās attiecībās, jo bērnībā piedzīvotais vardarbības scenārijs prasās uz āru.
Otrkārt, iepriekšējais ieraksts parādīja, ka vardarbības jautājuma izsvērts izskaidrojums cilvēkiem nemaz tik interesants nav, jo tam bija tikai kādi nepilni deviņi simti skatījumu, kurpretī skandalozajam „Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību” – pāri par 14 tūkstošiem. Tomēr tie, kas apmeklēja, iepriekšējo („Turpinot nevardarbīgus meklējumus”), izskatās, ir bijuši daudz kvalificētāki, jo saproducējuši vienu komentāru uz 4 skatījumiem, kas ir kādas septiņas reizes vairāk nekā attiecībā uz rekordapmeklēto ierakstu.
Treškārt, šī atšķirība apmeklējumu skaitā liek aizdomāties. Vai tiešām to radīja cilvēki, kuri interesējas vai ir emocionāli iesaistīti šajā sarežģītajā tēmā? Varbūt izšķiroša nozīme bija žurnālistu (galvenokārt interneta portālos, kur strādā daudz jauniešu, bez pietiekamas dzīves pieredzes) vēlme pēc tautas tik pieprasītajām negatīvi skandalozajām ziņām? Šie jaunieši sašārēja no konteksta izrautus citātus, uzlika tiem vēl skandalozākus virsrakstus un savu mērķi sasniedza! Varbūt rezonansi radīja feministiskais un tā sauktais liberāļu vai sorosītu lobijs? Varbūt tas rūpīgi un neatlaidīgi piestrādāja, tajā skaitā uzspiežot uz LPB?
Bet varbūt šo efektu vajadzēja cilvēkiem, kas gribētu sev izdevīgā veidā „sakārtot” sertifikācijas jautājumus psihoterapijā? Šeit viens komentārs feisbukā, kuru sniedz cilvēks ar milzu zināšanām par aizkulišu darījumiem veselības aizsardzībā, Jānis Ozols: Kolēģis mēģināja izteikt savas pārdomas. Varbūt, ne pārāk veiksmīgi. Nesūtīja ne avīzei, ne žurnālam, ne TV, ne interneta portālam, nopublicēja savā blogā. Kāds politiķu noalgots profesionāls PR kantoris to rūpīgi gaidīja un blieza cik spēka (izcēlums mans). Kolēģu cunfte gan nobijās, gan sadusmojās. Arī sāka sist Rudzīti. Jo bail, ka līdz ar Rudzīti nesāk sist pašus. Tomēr norunāja, ka sitiens būs vienreiz, pēc tam – klusums. Bet daži kolēģi ieraudzīja iespējas paspodrināt savas spalviņas. Jo es taču esmu daudz pareizāks par Rudzīti! Nāciet pie manis, ne pie Rudzīša! Ko darīt – tirgus ekonomika, konkurence. Psihoterapija kā bizness, kur klientam vienmēr taisnība un gudrākais tas, kurš vairāk pārdevis. Vai vismaz biežāk redzēts medijos. Gribam gan dzīvot, gan labi dzīvot.. Un vislabāk – dzīvot labāk, kā citi. Un attiecīgi – tikt uzskatītiem par gudrākiem, nekā citi. Un tad parādās iespēja (un pašpasludinātas tiesības) mest to akmeni. Jo arī citi ir jau metuši.
Vai pamaniet, kā runa ievirzījusies par sišanu? Tajā skaitā – Rudzīša sišanu?
Katrā ziņā, it kā nejauši uzceļot vardarbības jautājumu ģimenē, es esmu trāpījis kaut kam nozīmīgam. Pozitīvais tajā varētu būt – iespēja kvalitatīvāk un daudzplākšņaināk runāt ar sabiedrību par šiem jautājumiem. Un iespēja ieraudzīt pašā „manu” notikumu gaitā īstās agresīvās motivācijas, kuras ir atvedināmas arī uz biežiem un tipiskiem notikumiem ģimenē – tēva izstumšanu no tās.
Ja LPB, izslēdzot mani no savu biedru vidus, būtu bijusi tikai vēlme sevi ētiski norobežot no manas citādās ētikas darbības, tad kādēļ gan viņiem būtu jādara tālāk aprakstītais?
1) Kādēļ jāpublicē informācija http://apollo.tvnet.lv/zinas/lpb-bridina-neuzticeties-viesturam-rudzitim/674501 – tā nav „par LPB”, bet gan „pret Rudzīti”. Vai tā ir savas ētikas aizsardzība, jeb tomēr uzbrukums citādi domājošam?
2) Kādēļ LPB Valdei jāsniedz publiski paziņojumi tādā kā „aizcietējumu režīmā” pavēstot kaut ko, kas varētu būt arī biedrības iekšējā lieta, publiski, bet pēc tam pašiem kā Valdes locekļiem personiski neskaidrojot sabiedrībai savu lēmumu būtību, piemērām „Domburšovā”, kur tāda iespēja tika piedāvāta? Kas vainīgs tas bailīgs?
3) Parādās kolēģi, kuru ētika arī ir visai apšaubāma – http://www.delfi.lv/news/comment/comment/andris-veselovskis-ka-atskirt-profesionalu-psihoterapeitu-no-neprofesionala.d?id=45327132 . Vai Veselovskis pauž Valdes viedokli, pats nebūdams tās loceklis, jeb tas ir tikai viņa privātās domas, kas arī nenoturas neuzbrūkošā pozīcijā? Vai Ētikas komisija un Valde nāks klajā ar paziņojumiem arī par šo?
Tikko un agrāk manis teiktais nerāda LPB „norobežošanos”, kā tā dažviet norādījusi. Jo ja tā būtu, tad tai nevajadzētu interesēt, kas ir aiz pašas novilktās robežas notiek, tikai kas tās iekšienē. Manas bijušās biedrības vadība uzvedas agresīvi pret mani. Tā nerāda, ka ir gribējusi mierīgu šķiršanos, pēc kuras attiecības ar bijušo „laulāto” tiek veidotas kā cieņpilnas.
Turklāt LPB agresivitāte pret mani ir redzama jau pašā ētikas jautājuma nostādījumā. Jo mans jautājums jau bija – kā lai es rakstu to, ko es rakstu un kas daudziem Latvijā ir ļoti svarīgi tā, lai tas iekļautos LPB ētikā? Tāda tās interpretācija, kāda kļuvusi par vadošo LPB, ierobežo manu radošo brīvību un neļauj brīvi vēstīt par ļoti svarīgiem jautājumiem saistībā ar arhaisko psihi. Radošs autors nedrīkst sevi ierobežot ar politkorektumu, vienīgais kritērijs ir viņa patiesības izjūta, balstīta gan pieredzē, gan zināšanās, gan spontanitē. Es esmu atbildīgs par manis atklāto un ja LPB man nepalīdz, tad man jāuzņemas atbildība vienam, kas arī ir noticis un kur nav nekādas traģēdijas. Tikai neveiksme, varēja būt, bet nebija. Kad es strādāju ar klientu savā kabinetā, es pilnībā iekļaujos LPB ētikas rāmjos. Bet kad es rakstu, izglītojot sabiedrību, tad gan neiekļaujos. Ja abas šīs lomas manī sadzīvo tīri labi, cienot viena otru, tad neredzu principiālus šķēršļus, kādēļ tās nevarētu labi sadzīvot arī psihoterapeitu biedrībā. Bet biedrība tā nedomā…
Par ko tad viss šis jūklis? Domāju, ka vainas sajūtu, kauna un bezspēcības dēļ, kurus minēju šī ieraksta sākumā, ierunājoties par vardarbības profilaksi un tās bezspēcību pret reālo vardarbību ģimenēs. Sabiedrība un prese padarījusi šo manu šķiršanos no LPB tik svarīgu tādēļ, ka tai interesē šie jautājumi – vaina un kauns. Kurš vainīgs? – tas tiek jautāts visur, kur parādos publiskajā vidē. Un visur ir risks un tendence jautājuma būtības izpēti pārvērst par tiesu, kurā visi taisnojas, jo neviens negrib būt vainīgs. Un kur vienai pusei ir risks būt agresīvai pret otru, bailēs izskatīties vainīgai, kas būtu tieši pretēji savstarpējai empātijai, pretējās pozīcijas cienīšanai un noskaidrošanai.
Man liekas, sabiedrība grib, lai psihoterapeiti tai nodemonstrē – kā šķiraties jūs? Ko darāt ar jūtām, kas rodas atraidījumā? Vai tas, kurš ir atraidīts, ir arī vainīgs? Jeb vainīgs ir tas, kurš atraida? Man liekas, šos jautājumus ģimenēs risinot, agresijas risks ir augsts. Bet – tos vajag risināt, kā to darīt neagresīvi?
Agresija ļoti bieži rodas no vainas un kauna sajūtu aizliegšanas. Bet, ja iespējams tās neaizliegt, tad tas izpaudīsies kā spēja atnākt pie manis un pasūdzēties – „esmu varmāka un gribu par to pastāstīt. Es zinu, ka šeit mani nevainos un nekauninās, jo vairāk justies vainīgam un sevi kaunināt, kā to daru es pats, nemaz nav iespējams”.
Ja Dostojevska autora balss „Noziegumā un sodā” kaut ar vienu zilbi izpaustos kā moralizējoša, vainojoša un kauninoša, visu šo šodien par pasaules literatūras virsotni uzskatīto darbu varētu izmest miskastē. Tieši morāle Raskoļņikovu pārvērš monstrozā radījumā, bet tas, kurš moralizē, būtībā parāda sevi kā bērnišķīgu. Jo pieņem, ka visiem citiem jāiekļaujas viņa līdzšinējās izpratnes rāmjos un ka viņš kādu citu drīkst sodīt par to, ka tas cits neiekļaujas. Tas ir ļoti egocentriski un varbūt sabiedrība grib, lai psihoterapeiti tai kaut ko par to pasaka, lai parāda ceļu. Šo tēmu par netiesāšanu kā vainas un kauna pārvarēšanu, kas varētu vest pie atšķirīgu pozīciju izpratnes, gribu nobeigt ar citātu no http://www.satori.lv/comment/list/id/8353/type/article/page/1/c/111178#111178 , kuru publicēju pilnībā, saglabājot arī tajā lietoto mobilo ierīču laikmeta ortogrāfiju:
2014. gada 4. decembrī, plkst. 21:31
nja, imho ljoti problemtaatisks leemums veel problemaatiskaakaa procesaa un kontekstaa.
leemums ir problemaatisks, jo aarsta sertifikaata atnjemshana ir aarkaartiigi nopietna lieta. process ir problemaatisks, jo, cik saprotu, tajaa nav bijis vispaar nekaada dialoga – ne ar pashu aarstu, ne pacientiem, uz kuru labklaajiibu kaa nekaa ir veersts shis leemums. un konteksts ir problemaatisks, jo runa sheit ir par valodu, par izteikumiem, par tekstu, kas nekaadaa zinjaa nav uzluukojams kaa kaut kas viennoziimiigs. proti, valodu mees saprotam tikai un vieniigi caur interpretaacijas procesu, taapeec arii tiesaat kaadu par izteikumiem ir prakse, no kuras imho vajadzeetu attureeties principaa. shai zinjaa shis leemums un veids, kaadaa tas pienjemts, atgaadina to pashu riharda bargaa “tenku” praavu.
turklaat tas, ka shaada veida jautaajumi vispaar tiek risinaati no augshas un nevis caur dialogu – un, shkjiet, vismaz dalja sabiedriibas ar to arii ir pilniigi apmierinaata, lieta atrisinaata, vainiigais sodiits – ieziimee biedeejoshi zemu senisibilitaati pret lietas sarezhgjiitiibu, ko var deeveet arii par zemu interpretatiivo kompetenci. jo caurmeeraa dr. rudziisha idejas ne tuvu nav nekas aarkaarteejs, vinjsh savos paarspriedumos izmanto citaadaaku teoreetisko raami, kas – starp citu – uzmaniigi izlasot vien dazhus vinja bloga ierakstus, nav nemaz tik gruuti atvedinaams. probleema imho ir taada, ka aktuaalajiem recipientiem truukst vajadziigo iemanju, lai no, shkjiet, apzinaati provokatiivi formuleeta teksta atvedinaatu sho saturu un iesaistiitos diskusijaa par to. jo imho diskusija ir tieshi tas, uz ko autors arii impliciiti aicina ar visu savu darbiibu, ar savu provokaaciju – vinja blogs neshkjiet veersts uz trulu savu ideju svineeshanu, savas personiibas kultu (kaut arii vinja uzkriitoshaa redzamiiba informaacijas telpaa, saliidzinot ar citiem terapeitiem, var veicinaat shaadu secinaajumu). un shaada poziicija buutu gluzhi normaala sabiedriibaa, kontekstaa, kas speej to adekvaati identificeet un saprot, kaa notiek jebkaada veida attiistiiba. taa vietaa, manupraat, konteksts ir izraadiijies par inertu, un vienkaarshi kaarteejo reizi aizbaazis muti elementam, kas liigani neiegulst taa pluudumaa. un taa, kaa teicu, ir ljoti problemaatiska prakse, pilniigi neatkariigi no taa, ko domaajam par dr. rudziisha paustajaam idejaam per se – taas apspriest un kritizeet var atsevishkji, atsevishkjaa sarunaa. sarunaa, kuras nav bijis.
Bet tagad par aizpagājušā raksta komentāros pacelto jautājumu – par intelekta nozīmi sarežģītu vēstījumu uztveršanā. Nedaudz to paplašināšu un runāšu par inteliģenci, kuru varbūt var uzskatīt par intelekta un zināšanu summu. Šāda doma man ienāca prātā, ieraugot jaunās Sestdienas vāku (skat. arī Intervijās – tur saskenētas gandrīz visas pēdējā laikā notikušās).
Kāda maza saruna Twiterī:
Ieva Raiskuma @IevaRaiskuma Dec 12
OMG @VRudzitis uz SestDienas vāka. Man liekas, tas jau ir perebors…
Viesturs Rudzītis @VRudzitis Dec 13
@IevaRaiskuma Nav, nav. Ir ok. Smukas kājas tai meitenei ar smukām sandalēm, labāk kā Botičelli:) Un smuki viņa skatās!:)
Bet tad es padomāju, pag, pag, vai tik nav kā parasti ar mani gadās, kad es iedomājos, ka lasītājs zina visu to, ko es. Un aizrakstīju:
Viesturs Rudzītis @VRudzitis Dec 13
@IevaRaiskuma@oskarsvizbulis ienāca prātā – vai tauta zin Botičelli un spēj nolasīt vēstījumu? Varbūt būs vēl viens inteliģences tests?:)
Ja gadījumā lasītājs nezina jeb ir aizmirsis par Sandro Botičelli (1445 – 1510) un viņa slaveno gleznu „Venēras dzimšana” http://spoki.tvnet.lv/stilsmode/Sandro-Boticelli-Veneras-dzimsana/112812 , tad „Sestdienas” mākslinieka Zemgus Zaharāna kolāža varētu arī nenolasīties tā, kā autors to gribētu būt domājis. Ja tas notiktu ar mani, tad man atkal tiktu pārmests, ka nespēju prognozēt savu lasītāju reakcijas un ka tas ir neētiski.
Tomēr par Zaharāna darbu esmu ļoti priecīgs, man tas patīk. Tālāk vēl viena saruna ar kādu savu draudzeni, kurā izpaužas daudz kas, arī pārdomas par mākslinieka ieceres dziļumu.
D.: Zini, tas Vizbulis SestDienā par Tevi uzrakstījis labi – cik vien tas iespējams mediju rūpnīcā. Protams, tur iztrūkst galvenā skandāla elementa: vispārpieņemtās psihteru ētikas analīzes (tās nepieciešamība un kritika tai). Tavs gadījums tomēr fascinējoši parāda šādas ētikas problemātiskumu: nespējot runāt dziļumā, bet tabuizējot tēmas, kas tur – cilvēka psihes dziļumos – atrodas, kā arī regulāri uznirst virspusē, lai izpaustos attiecībās, mēs varam pretendēt tikai uz virspusēji vienkāršotu, es teiktu, birokrātisku dvēseles lasījumu. Vārdu sakot, kad psihoterapija ir bizness, nevis sevis iepazīšanas un meklējumu forma.
Tomēr raksts ir labs, viņš smalkjūtīgi parādījis Tevi kā domātāju, pētnieku konfliktā ar Sistēmu (Orvels). Ābeltiņa pēc sacītā acīmredzami NESAPROT, par ko Tu runā, jo viņas argumenti par vardarbības apspriešanas lietderību un sekām ir pilnīgi no citas operas.
VR: Paklau, bet vai latvietis vidējais saprot to bildi? Tur taču būtu jābūt redzējušam Botičelli! TW rakstīja Ieva Raiskuma, ka tas esot perebors, es teicu, ka viss ir ok, bet tad mulsi pajautāju par Botičelli un iestājās klusums. Zini, te var būt jauns pārpratums.
D.: Es nezinu, kā to domājis karikatūrists. Domāju, ka vairums to pat nepamanīja un nesaslēdza. Renesanses kontekstā Botičelli Venēra ir pirmā kailā, tātad, faktiski pirmā kārdinātāja. Pirmā, kas piesaka tiesības uz feminismu 🙂 Šeit, skatos, viņai ir stilizētas grieķu sandales, kas var nozīmēt Eiropas intelektuālās tradīcijas saknes (vīriešu lieta). Zaimošana sanākusi 🙂 Un mūsdienīgi pašapzinīga seja, izcirptas uzacis. Turklāt apģērbta. Kārdinoši plandošā. Vārdusakot rīkstes tur ir vietā. Kolāžas autors vai tā domājis, nezinu.
VR: Autors, protams, ka domājis un tagad ūsās smīn. Jo grieķu konteksts taču ir par Afrodīti kā no tēva spermas, asinīm un jūras putām dzimušo un pie Kipras no jūras iznākušo. Bet – tauta tak redzēs tikai Rudzīti un žagariņu.
D.: Jā, zinu mītu, romiešu Venēra tas pats, kas Afrodīte faktiski. Kā Tu tulko to tēvam nocirsto locekli, no kura dzimst Valdzinājums? Tur varētu būt patriarhālās rietumu civilizācijas lūzuma līnija (šajā mītā; ļoti gaišredzīgi).
VR: Lūzuma līnija? Nebija ienācis prātā. Bet skaidrs, ka Afrodīte alkst pēc tēva – Ūrana. Māte viņā nav pārstāvēta, tās ir mazāk kā Atēnai. Taču štrunts par to. Jautājums, vai kāds redz Dievieti tajā, ko Rudzītis tur uz ceļiem? Un vai kāds nolasa mīmikas, jeb tikai skatās uz žagariņu.
D.: Nocirst locekli – uzvarēt Tēva/Skolotāja līniju, no kā rodas maldīšanās valdzinājuma varā (Afrodīte). Visas civilizācijas. Grieķi zināja, ka tā notiks. Sejas izteiksmes, starp citu, man pasaka, ka tā ir komanda 😀 Tu per pilnīgi bezemocionālu, racionālu skatu (ārstiem ļoti raksturīgs), bet viņa rāda, ka viņai tas patīk. Viņa skatās revanšistiski – uz tiem, kas vēro traci, tas ir, turpat, kur Tu. Viņai tā ir spēle, kurā viņa grasās uzvarēt. Tas ir tas, ko redzu es.
Nu tādas tās šīsnedēļas beigu pārdomas.
Komentāri
Viestura kolēģim Jānim Ozlolam diemžēl ir taisnība. Tas, cik veikli pārpublicējot, sagrozot, vajadzīgo izceļot, nevajadzīgo “aizmirstot”, metās virsū VR ļoti atgādina pavisam neseno kampaņu pret Robertu Ķīli. Kā tik viņš netika saukts, pat par psihiski slimu, un ne jau tāpēc, ka kādam rūpētu viņa veselības stāvoklis, bet tāpēc, ka viņš iedrošinājās sašūpot ērto IZM un RSU šeptmaņu sistēmu. Rādās, ka RSU sasparojusies tirgot mūslaiku ētikas indulgences (pēc kāda pasūtījuma, protams), un Rudzīša paraugprāva tam var būt lielisks sākums.
Starp citu, nemanīju Sīļa, Sedlenieka, Neidera un citu RSU ētiķu gaudas tad, kad Austrumu slimnīca savā twitter kontā publicēja informāciju par pacientes veselības un materiālo stāvokli. Par to uztraucās viens vienīgs ne īpaši ētisks žurnālists, bet ētiķi laikam bija aizņemti ar paraugprāvas gatavošanu.
Marī, esmu tādās pašās domās par Jūsu izvirzīto minējumu par ētikas indulgencēm. Jāseko uzmanīgi līdzi, kas notiek (notiks) šajā laukā un jāvēta pētnieciskajai žurnālistikai, ļoti iespējams. Naudas summas grandiozas, ietekmes spēles arī.
Attiecībā uz RSU tas, protams, ne tuvu nav vienīgais pētnieciskās žurnālistikas vērtais jautājums.
Jā, bet pats interesantākais, protams, ir jautājums par pasūtītāju.
Labu pētniecisko žurnālistu skaits gan diemžēl sarūk ar katru gadu. RSU Komunikāciju fakultāte, šķiet, nav radījusi nevienu pētniecisko žurnālistu, toties pasūtījumdarbiņu izpildītājus štancē pa pārdesmit gadā.
Tāpēc, ka tāpat kā psihoterapijā, arī izglītībā (un, starp citu, zinātnē tāpat) ir milzīgs skaits biznesmeņu. Augstskolas vada kā kabatas biznesu, ārsta/psihoterapeita praksē strādā kā biznesā, pētniecību un AI pasniegšanas darbu veic kā biznesu.
Tāpēc ētikas tirādes, kas ap VR notiek, ir vienkārši nožēlojamas. Civilizētā sabiedrībā tikai gripas murgos var iztēloties tādu absurdu, kā – ja par ētiku pilnām mutēm runā cilvēki, kuri līdz kaklam ieausti tādā hierarhiskā sistēmā, kas pati liek uzdot ļoti nopietnus jautājumus pa ētiku, likumu. Viņiem acīmredzot nav ne kauna, ne goda. Lai es par viņiem un viņu viszinīgo ”ētiku” nesmietos pilnā kaklā, lai sāk ar ”fronti tēva pagalmā” – sevi. Savu iestādi/uzņēmumu. Tās vadību. Lai iet un uzdod jautājumus. Nostājas pret neētiskām un nelikumīgām lietām, cīnās atklāti pret tām. Bet tur vajag – ak vai! – sirdsapziņu un mugurkaulu. Kā par nelaimi, tās nav ierakstītas nevienā birokrātiskā dokumentā. Neies jau, tā sacīt, ar silto vietiņu un aldziņu riskēt.
Neies gan, jo nekā nemāk, arī par to pašu mācībspēku jau arī neprot būt.
Par RSU un arī tās Psihosomatikas klīniku man jau ir bijis daudz jautājumu agrāk, ko še arī esmu uzdevusi, un domāju, ka tā ir liela tēma. Bet tagad atkal “paceļas” viena veca un man nesaprotama situācija. Mēs par valsts naudu ražojam psihologus, kam grūti atrast darbu (tā daži ir izteikušies), dakterus, kas aizbrauks (gan LU, gan RSU), bet tai pašā valsts psihiatrijā (piedodiet un žēlojiet, kam to iz manis jau apnicis dzirdēt) cilvēku krīzē iemet nodaļā gultā, piedzen ar tabletēm un atstāj pilnīgi vienu tur līdz brīdim, kamēr izraksta. Psihologa, kas parunātos, nafff, jo neesot par ko algot, pa nodaļu bizo viens ārsts… Nu tā.
Nav apnici dzirdēt 🙂 Tā tas notiek, ja veselības aprūpes sistēmas un medicīnas izglītības sistēmas pamatā ir nevis valstiski mērķi (kā visiem kopā dzīvot labāk, tai skaitā ārstēt un ārstēties labāk), bet atsevišķu personu varas un biznesa uz valsts rēķina ambīcijas.
Acīmredzot psihiatrijā tā īsti nav, ko saraust. Nav interesanti tur ieguldīt un attīstīt.
Atlika kaadam senatnee pajokojot “sacereet veesturi”, kad visi, it kaa gudrie, iet taas peedaas…!
Vareetu padomaat, citaas attiistiitaakaas valstiis, kur diskriminaacijas un vardarbiibas likumi sen jau sakaartoti, nav augstas raudzes domaataaji, kuri paarzinaatu veesturi un maakslu…!
Vajadzeetu pajautaat aarzemju ekspertiem shajaa jomaa, ko vinji par to visu saka…!
Esmu dzirdējusi, ka diemžēl konflikts un sertifikāta apturēšana nemaz nav par to, par ko te publiskā telpa visu laiku cepas. Bet gan, ka VR nepietiekami noslēpj savu klientu identitāti, viņus izklāstot kā savus klīniskos piemērus. Otrkārt, publiska diagnožu izteikšana.
Par klientu identitāti ir pilnīgs bulšits. Man kā ar tekstiem ikdienā strādājošam cilvēkam tas ir ļoti viegli redzams, jo ir zināmi principi, kā identitāti slēpj. Cits pats uzož un cits vienkārši augstskolā vai no kolēģiem iemācās. Identitātes slēpj gan advokāti, gan ārsti, gan…, gan…, jo miljoni šo profesiju pārstāvju šai pasaulē raksta publikācijas un grāmatas, kur min piemērus, kas varētu palīdzēt citiem.
Un kuram bija publiska diagnoze no DSM?
Bet nav tas iemesls. Nu nav.
God. terapeites un viņu “dēli” terapeiti galīgi nav kārtībā ar sevi, un nozarē valda pāris Māšu, ko Viesturs pateica te jau sen, bet vajadzēja tikai gaidīt no krūmiem izlecamo brīdi.
Esmu pati pārāk ieņēmusi te tādu divdomīgu pozīciju, jo, kā jau esmu teikusi, man ir diezgan lielas simpātijas gan pret Viesturu, gan dažiem tiem LPB biedriem, ko pazīstu. Līdz ar šo pielikšu tam punktu, jo nav tak jēgas te darboties kā klaču vecenei.
Man domāt, ka tagad process ir iegājis ‘veseļošanas’, brūces dzīšanas stadijā. Vēl ļoti sāp, bet jau pāriet maz pamazām. Laiks ārstē visu. VISU. un pēc laika VR pats ar lielu profesionālu un radošu interesi atsauks atmiņā visu šo jezgu. Ir izdarīts darbs. Tas ir saviļņojis prātus. Bet viļņu daba ir tāda, ka tie ātrāk vai vēlāk aprimst.
Tāpēc , VR, ne žēloties, ne gaust, ne gaust, ar spēku šauro loku lauzt!” Bet jūs jau negaužaties, vienk. Rainis tā rakstījis, un rindiņas no dzejas nevar izmest.
Atzīšos, ka mani ļoti aizķēra šī bloga ieraksts. VR noformulēja to, kas mani grauž jau kādu laiku, bet ko es pati nespēju līdz galam apzināties, ja man nebūtu pateikts priekšā. Par sevi kā varmāku. Un tam ne vienmēr ir sakars ar sišanu. Tas kaut kā ir saistīts ar bērniem, sākot no tā vecuma, kad viņi spēj noformulēt tādas patiesības par tevi pašu, ka gribas to smurguli zemē iedzīt aiz dusmām par to, ko viņš saka un apziņas, ka viņa teiktais ir taisnība. Šī grūti apspiežamā vēlēšanās kontrolēt, apspiest, pakļaut to knēveli, lai viņš beidz man sevi rādīt spogulī, jo negribu redzēt to, ar ko nemāku tikt galā.
Apzināties sevi kā varmāku ir bezgala smagi. Pat ja nesit un nekliedz, tie sitieni sakrājas iekšā, kā jau Viesturs iepriekš teica, un ko tad? Bet arī ja tiem ļauj izlauzties, tad atvieglojumu tas nesniedz. Jo tas ir tas pats, kas sist patiesību. Ko ar to var parādīt? Tikai to, ka pats esi muļķis.
Ģimenē jau ne tikai vīrs un sieva mēdz būt konfliktējošas puses. Arī vecāki bērni. Tagad, kad paskatos uz savu dzīvi kopumā, man šķiet, ka tikko es biju iemācījusies daudz maz ar dzīvi tikt galā, tā uzradās bērni, kas man parādīja, ka patiesībā neko nemāku, un atkal viss jāsāk no nulles. Bāc, puse dzīves jau pagājusi, bet es joprojām stāvu pie nulles?!
Nu un ja tā anonīmi, tad es esmu varmāka. Pret bērniem, kad pagurstu no kaku mazgāšanas un siekalu slaucīšanas, no delverībām un nepaklausības. Pret vīru arī. Pagurstu no dēla greizirdïbas uz vīru un otrādi. Nav nemaz tik forši būt vienīgajai sievietei ģimenē. Un man ir šausmīgs kauns. Tikai ko darīt, nezinu. Neticu, ka arhetipi un mitoloģija to var izskaidrot.
Man liekas, šajā blogā un tajā “skandalozajā”, ir pateikts viens un tas pats, tikai te plašāk, bet te protams, nav uz ko pavilkties skandalēt gribētājiem. Nu un kas? Tas noder tiem, kam ir kāda kripata spriestspējas.
Un par to sertifikātu, ai, nu štrunts, tāpat tas sertifikāts nav neko vērts.
p.s. Man patika Sestdinas intervijā VR definētais dalījums par sevi kā psihoterapeitu un sevi kā pētnieku. Man šķiet, pret psihoterapeitu man tāda atturīga nostāja, bet pētnieks gan man ir palīdzējis.
Oi, Gladiola, tas ir ļoti patiesi… Vislaik te dod žetonus, bet tas tā kā par plānu šim ierakstam, jo pavilka mani līdz dzīlēm, ja man jādomā arī par sevi. Nu, turies, vecen, tādas mēs esam.
Paldies, Dace, es turēšos. turies Tu arī. Citas izejas taču nav?!
Viesturs FB ir ielicis Daces Rukšānes atsauksmi par jauno grāmatu. Man šķiet, ka tā piestāv pie šīs Tavas iesāktās tēmas.
**********
Rakstot es vienmēr vēroju cilvēkus un izdaru secinājumus, protams, nevilšus skatoties uz tiem, caur savas pieredzes prizmu. Viestura Dieviete man palīdzēja paplašināt savu pieredzi, ieraudzīt tajā neskaitāmas jaunas nianses un likumsakarības un vienlaikus iedvesmoties, jo, kā saka pats Rudzītis: “Cilvēkam ir raksturīgi izveidot sevī visādas nedrošās un aizliegtās zonas, priekšstatus, kurus viņš cenšas noturēt, un fantāzijas, kas viņam dārgas. (..) Savā ziņā robežu noturēšana ir tradīciju kopšana, bet iešana tām pāri, robežu laušana – mācīšanās.” Es mācījos. Un šīs mācības bija aizraujošas – tās man ļāva paskatīties no pavisam jauna redzes leņķa – brīžiem par sevi pasmaidīt, brīžiem paskumt, brīžiem ar prieku atzīt, ka ar daudzām Dievietes fāzēm savā dzīvē esmu atradusi izlīgumu. Taču visvairāk grāmata man palīdzēja iegūt “iespēju atšķirt individuālo no arhetipiskā un līdz ar to – netērēt velti spēkus arhetipiskā apkarošanai”. Jā, manī ir Dieviete, es nekur no tās neaizbēgšu, bet manā varā ir izlemt, cik daudz no tās diktatoriskās un manipulējošās devas es sevī ielaidīšu, paturot prātā, ka pilnībā izdzēst to nav iespējams. Lielisks apcerējums apstrādātu blogu ierakstu formā, kas ļauj sievietēm un vīriešiem labāk iepazīt pašiem sevi. Un, ak vai, kritizētājiem – ne mirgas no šarlatānisma – viss ļoti loģiski un pamatoti.
Dace Rukšāne,
rakstniece
**********************
Redz, es vakar bļāvu pa telefonu uz savu psihiski slimo vīramāti, jo viņa zvana deviņas reizes dienā… mums mājās ir 3 telefoni, un viņa zvana uz visiem pēc kārtas, turklāt vienmēr “atrodot” brīdi, kad mēs gribam privātumu (kā viņa “zina”?).
Piecus mēnešus viņai vairs nav vīra, kam viņa tieši tāpat zvanīja. Piecus mēnešus esmu centusies pa labam sarunāt un tā un šitā iestāstīt, bet nevar… un zini ko… es zinu, ka bļaušu vēl, jo man ir jāvelk robežas, citādi es nobeigšos tāpat kā viņas vīrs. Un ar viņu robežas velkas tikai šitā. Vakar kādu laiku jutos sūdīgi, jo zinu ļaužu runas – “ieliek nabaga mātes iestādē, un nevienam viņas nevajag”, bet ko darīt, ja kāds ir sevi attīstījis tik tālu, ka vairs dzird tikai cietuma sirēnu… Es zinu, ka bez daļas no savas iekšējās velna mātītes nemaz nespētu izdzīvot, tikai arhetipu saprašana palīdz man tādā ziņā, ka es reāli zinu: tā, tagad es ieslēdzu to mātīti, un tad es viņu varu dozēt.
Dace, es itin viegli varu identificēties ar Tavām sajūtām, kas rodas, kad zvana 9 reizes dienā…
Ar bērniem es biju salasījusies, ka vajag runāt un izrunāt un sarunāt un izskaidrot, bet beigās bērns kāpj uz galvas, un tad saproti, ka par daudz esi runājis un par ilgu tēlojis labo mammu, tagad vajag kaut ko citu, bet ko?! Ja varētu sabļaut un nolikt klausuli, bet ar bērniem tas nedarbojas.
Reiz kāds bezbērnu vīrietis pasūdzējās, ka bērnu kņada viņu izsitot no sliedēm, viņš nevarot noturēt domu sarunā ( ar mājienu, lai liekam saviem bērniem uzvesties rātni un klusi). Es pie sevis nosmējos, ka es esmu izsista no sliedēm jau no piecelšanās brīža katru dienu.
Un tā varmācība. Man šķiet agresija var sakāpt tik tālu, ka aiz dusmām var padarīt sev galu, jo pār citiem to izgāzt nedrīkst, tad gāz uz vienīgo, uz ko drīkst – uz sevi. Atceros ziņās izstaipīja notikumu ar vīrieti, kurš pēc strīda ar draudzeni bija iebraucis pa ledu jūrā un noslīcinājis mašīnu. Varu saderēt, ka ne jau slīcināties viņam gribējās, bet to draudzeni nosist. Skaidrs, ka dusmu gadījumos gala padarīšanas mēģinājums var būt kā dusmu blakusprodukts, vienmēr agresīvā veidā, tas afekta stāvoklis ir pārāk dziļš…
Nezinu, ko te var darīt, bet galvenais ir apzināties, kas notiek, jo ja pat neapzinies, tad pilnīgi noteikti izeju nevar atrast. Nu un par apzināšanos esmu Viesturam pateicību parādā. To jau teicu. Tālāk mēģināšu izpīpēt, kā rīkoties. Jāattīstās, cita ceļa nav. Tai mazajā spgogulītī, kas ir bērns, jāatzīmē lietas, kas riebjas visvairāk, un jāsāk apstrādāt. Citādi ir jocīgi, ka tāds maziņš, kad tu viņu bar, tev saka, samiedzis acis:” Ļauj man dzīvot!”
Veldzējos komentāros!
Diemžēl katrs saprot pa savam, kā jau tas bija sagaidāms. https://twitter.com/akirstei/status/543799194826596352
Vai Rudzītis neapdomā mainīt profesiju, piemēram, iekopt mazdārziņu? Ij praktiskais labums lielāks, ij kaitējums niecīgaks.
Ja, komentāri šoreiz tiešām “iekustinoši”..
Kāpēc agresīvā daļa gan būtu jāslāpē, kāpēc tai nevar ļaut izpausties, tikai kādā …pieņemamā veidā.. Mēs katrs kādreiz dusmojamies par to, ka lietas nenotiek tā kā gribas. Tomēr, ja es sev uzdodu jautājumu – uz ko , Zane, dusmojies?, tad pārsvarā atbilde ir – uz sevi. Kāpēc? Jo prasības lielas? Par ko ta prasības lielas? Jo mazvērtīa liela. Tracina, kaitina, izved.. tās ir manas dusmas uz sevi, ka es nevaru atraisīties no tām saitēm, kas mani tik cieši žņaudz.. tas rada dusmas..
Bet, tad, kad noiet no tā visa drusku maliņā.. un sāk domāt(kas ir ļoti svarīgi, lai cik nu tas izklausās racionāli), tad ir jādabū tā sajūta, ka nav nekādu saišu reālu, priekšā siena ir tikai cilvēka(njā, dzimtas) platumā, pa labi un pa kreisi ir viss kas cits. Dusmas vēl vairāk saista, piesien pie sienas(nu pie tiem mūsu pamatu pamatiem)..Man svarīgi ir sev atgādināt, kaut visu laiku, ka drošība, ko dod šīs dusmas un šī siena nav “tas viss”, kas ir “apsolīts un pienākas”.Saņemties drosmi, pārvarēt bailes un paskatīties aiz sienas.. Man tas nāk ļoti grūti un lēni. Līdz ar to saprotu arī privātos šeit stāstītos stāstus..
Izdarīt savādāk nekā ieprogrammēts..
Vai arī.. “tagad es te esmu galvenā”, kā teica Barbara(no Osedžas zemes)…bet cik ilgi….?….
Zane, mēs esam iepostējušas vienlaicīgi, un Tavs komentārs perfekti papildina manējo. Tik dziļi un apskaidroti. Un tieši tas mani šodien pārsteidz – tad kad pirms diviem blogiem runa bija par varmācību pret citu. tad spalvas bija gaisā un virtuāla kaušanās un sišana notika milzu apmēros. Bet kad runa ir par sevi kā varmāku, tad komentāri kļūst dzidri, izsvērti un tāda mazliet skumja miera pilni. Katrā ziņā – nekādas agresijas. Pārsteidzošs efekts! tepat kaut kur jābūt atslēgai…
Un par to sienu Tu labi pateici. Jā, ir jātiek no tās sienas vaļā. Saņemt drosmi, pārvarēt bailes un ticēt, ka bērni man palīdzēs pieaugt un nobriest. Un ļauties, nevis trakot. Sāpīga, bet vajadzīga metamorfoze, lai nebūtu velti dzīvojusi. Bērni jau nav kucēni, kas izaug paši.
Zane, bet ja Tu būtu lielu māja saimniece, piemēram. Filmās taču esi redzējusi, kā saimniecei dažkārt iet, kad meitas jāizkomandē. Ir noteikts laiks, kad vīri nāk ēst. Žogs un siena var iznākt tad, ja bail paņemt un noturēt autoritāti.
“”Tagad es te esmu galvenā”, kā teica Barbara (no Osedžas zemes)…bet cik ilgi….?….”
Cik dievi būs devuši.
Dace, ne par to… Nav ne mazākās intereses būt par lielu māju saimnieci.. bet, teiksim kaķis, nu viņš katru nakti pulksten 3 prasījās laukā, cēla visu māju laukā..skaidrs, ka dusma pirmajā brīdī, bet par ko gan? Cilvēks vienkārši grib laukā un nav “pieaugušais”, kas māk ciesties, nu vai, piedodiet, atvainojiet. …nu un tad vecais sāka iet ārā jau vakarā, pret paša gribu, izcelts no siltas gultas, un vai tu raydi vai neraudi..pēc kāda laika, kaķis iemācījās noslēpties vakarā, un smuki nogulēt līdz rītam..bez nevienas skaņas. He, mācās…Robežas vajag vilkt..un noteikumus..vakarā uzrakstīšu vēl dažas domas, par maziem un lieliem zēniem, un kas ir tomēr izdomāts labāks par vardarbību..:)
Zane, es šodien apollo izlasīju prof. Guntas Ancānes rakstu par Viesturu un vardarbību, bet, va vellos, saite neliekas iekšā.
Secinu, ka Tavs “kaķa gadījums” ir viena lieta, mans stāsts pa vidu, bet prof. raksts ir tāda situācija, ka es noteikti izvēlos kinologu, kas mēneša laikā pa 400 EUR saved kārtībā dauzonīgu suni, nekā viņu par 135 EUR per session.
Jēziņ, man ir asinsspiediens.
Šitto es nesapratu, bet nu nekas:)
Dace, izlasīju Guntas Ancānes rakstu.. Zini, tomēr cik laba ir sajūta, kad reāli saprotu, ka man nav ne puse(desmita daļa pat nav) tās izglītības un dzīves pieredzes kas ir Ancānes kundzei, nu nav galvā ne miljonā daļa no visas tās informācijas un pētījumu gūzmas kas viņai. Un neskatoties uz to, es Redzu “tālāk” un “dziļāk un “platāk” …kaut arī, droši vien ar to redzējumu dzīvē nenopelnīšu ne graša.. Un viņa, ar visu savu izglītību, statusu un pieredzi “to” neredz”.. Neredz cik ļoti viņa kļūdās.. Un aber, man tas ir pilnīgi vienalga.. lai viņai laba “neredzīgā”dzīve, bez ironijas, no sirds!
akdies, pārsteidza mani vakardien ne pa jokam savu satori komentāru pēkšņi še ieraudzīt, garlaikoti šķirstot internetu. un, ja reiz tāpat esmu daļa no posta (šaurais “o”, ha-ha), tad atļaušos pakomentēt arī šeit visu situāciju (atvainojos jau iepriekš par apjomu, lol, bet man vairs nav bloga, patam parazitēju).
manuprāt, visa šī situācija (kā jebkura konfliktsituācija principā) diezgan skaidri atklāj dažādas problēmas ļoti dažādās dzīves dimensijās. man personiski tuvākās/aktuālākās (ļoti nosacīti, bet tomēr) varētu iedalīt šādi: recipients (interpretācijas iemaņas), teksts (žurnālistikas mērķi un ideāli LV), saruna (konfliktu risināšanas stratēģijas).
interpretācija, manuprāt, spēlē absolūti centrālu lomu šai informācijas laikmetā. es nezinu, ko LV skolās literatūras stundās māca šodien, bet līdz 2002. gadam, kad pabeidzu ģimnāziju, lit. interpretācija nebija šo prasmju sarakstā. un te arī sākas kaudze problēmu imho, jo patērēt tekstu ir viena lieta, bet saprast – pavisam cita. un apzināties, kādas stratēģijas es izmantoju, lai atvedinātu konkrēto interpretāciju no konkrētā teksta, ar kādiem pieņēmumiem es operēju (lai attiecīgā gadījumā pārbaudītu šos pieņēmumus) – tās visas ir iemaņas, kas galu beigās neizbēgami noved ja ne pie aktīvas introspekcijas, tad vismaz pie izpratnes par lietu relatīvumu, pavisam vienkārši izsakoties. un tieši šī izpratne imho ir komponente, kuras izmisīgi trūkst vidējā latvieša mentālajā putrā. jo akadēmijā aizvien imho novērojams fenomens, ka eksaktajās zinātnēs mūsu līmenis ir augsts, bet līdzko iesoļojam humanitārajās (kam vajadzīga abstraktā domāšana cita starpā), tā līmenis krītas pa gadsimtu vismaz.
vācijā, kur dzīvoju, šī aina ir krietni citādāka, un visuzkrītošāk tīri ikdienas ietvaros tas redzams žurnālismā. šeit vidējais avīžraksts (ja aplūkojam vien lielākos izdevumus, protams) allaž būs analītisks, vidējais komentārs būs ok loģisks un par tēmu. LV vidējais avīzraksts allaž ietver konstelāciju problēma-VAINĪGAIS, un vidējais komentārs lielākoties nav saistīts ar aktuālo saturu tik daudz, cik ar lasītāja emocijām. (šo valstu vēsture, protams, ir ļoti atšķirīga, un ļoti daudzi un dažādi procesi, kas bieži ilguši gadu simtiem, ir noveduši pie tā, ko redzam un piedzīvojam šais vidēs šodien, tomēr tā kā šodien mēs esam viens otram tuvāk kā jelkad agrāk, imho ir vērts palūkoties apkārt, lai labāk saprastu sevi.) tā nu tas, ko secinu žurnālisma kontekstā, ir, ka LV nav pieprasījuma pēc vēsas loģikas – LV cilvēki grib iekarst, izgāzt emocijas. kas savukārt liek domāt, ka mūsu dzīvē un sabiedrībā trūkst instanču – kur – un prasmju – kā – apmierinoši komuncēt savas emocionālās patības saturus. tāpat trūkst sociālo līgumu, kas radītu (un aizsargātu) vietu, telpu, kur šiem saturiem izpausties.
un tas savukārt noved mani pie trešā punkta, proti, sarunas – diskusiju kultūras un konfliktu risināšanas stratēģijām. šos kara kontekstā es implicīti aplūkoju novembra rakstā “Latvietis un karš” tai pašā satori, un mans galvenais punkts šai sakarā ir tāds, ka LV saruna aizvien operē uz aksiomas, ka tā ir cīņa starp divām taisnībām. tas nozīmē, ka, lai atrisinātu strīdu, vienai no konkurējošām taisnībām ir jāizrādās nepatiesai, vienam ir jāzaudē, otram – jāuzvar. mums aizvien sveša ir tēzes un antitēzes kulminācija sintēzē; mēs nesarunājamies, lai augtu – mēs sarunājamies, lai paši sev vien apstiprinātu savu esošo uzskatu šķietamo pareizumu.
šo visu var diezgan labi aprakstīt, izmantojot pasaules skatījuma kategoriju, kas aptver visdažādāko uzskatu kopumu un kam raksturīga noteikta identitātes izpratne (sk. klasifikāciju pie Ken Wilber: A Brief History of Everything vai citos darbos, kas aplūko apziņas spektru). uzlūkojot LV sabiedrības problēmas un dinamikas no šāda skatpunkta, esmu secinājusi, ka pamata problēma, ar ko saskaramies, ir pasaules skatījumu (un līdz ar to identitātes izpratņu un domāšas modeļu) konflikts. vairums LV sabiedrības ir klaji etnocentriska ar visām no tā izrietošajām sekām, kamēr a) Eiropas kodols un vīzija ir nepārprotami plulāristiski, b) uz demokrātiskās sistēmas fona arī pašā LV sabiedrībā ir nobriedusi neliela, bet tomēr puslīdz pasaulcentriska sabiedrības daļa, kuras vēlmes un vajadzības (tieši tāpat kā situācijas, ar kurām LV tiek nepārtraukti konfrontēta kā Eiropas daļa) nav iespējams adekvāti interpretēt (kur nu vēl risināt), nepārbīdot šīs etnocentriskās domāšanas un uzskatu sistēmas gravitācijas centru plulāristiska pasaulcentrisma virzienā. tiesa, tas nav process, ko iespējams konstruēt mākslīgi, tomēr to ir iespējams veicināt – tieši tāpat, kā to iespējams kavēt.
nobeigumā piebildīšu vien to, ka šai struktūrai ir neskaitāmi sazarojumi un implikācijas, un šī ir vien drebelīga skice no tekstbāzēta skatpunkta. tāpat vēlos piebilst, ka junga arhetipi imho ir diezgan efektīvs veids, kā aprakstīt vismaz noteiktas šīs ārkārtīgi kompleksās struktūras dinamikas un aspektus, īpaši tad, ja piekļuvi šai struktūrai meklējam caur indivīda psihi.
pēc teksta analīzes jāpiebilst vien tas, ka imho vietā droši var lietot “manuprāt”, jo tas mazina nepieciešamību patērēt lieku tekstu un uzlabo iespējamību to saprast
Nevar nepiekrist, lieku plusinju.
Pievienojos meitenēm, visgrūtāk savaldīt ir sevi. Pēc vidējā latvieša apzīmējuma esmu vardarbīga es un nevis mans vīrs. Vīrs šajā ziņā ir bijis tas kas provocē. Vienmēr esmu brīnījusies kads spēks manī parādās, cik liela un vienlīdz stipra tad esmu, kad liekas , ka aizskarta tava pašcieņa, lepnums. Es nevaru pat aprakstīt to emciju vilni, kas tad pārņem, kad nespēj kā Kristus pagriezt otru vaigu, bet dodies skaidroties. Ir lūzuši slēdži, lietussargi, lejkannas, gaļas dēlīši… esmu bijusi ļoti impulsīva… bet dzīve iet uz priekšu , viss norimst. Cilvēks pieaug, nobriest un nomierinās, var pat teikt kļūst pazemīgāks. Bet visiem, kas sašutuši par Viesturu iesaku palasīt Ajūrvēdu macību, tur viss ir vienkārši. Un viss notiek.
varbūt labāk ir lauzt slēdžus lietussargus utt., citādi beigās salūzti pats.
Slēdži, lietussargi, lejkannas, gaļas dēlīši… hm. Diezgan izturīgi priekšmeti. Man vieglāk saprast traukus, pat logus, mobilos telefonus, datorus, jo tos var ātri saplēst. Varbūt cilvēks tomēr vēl kontrolē, ko dara? Cik maksā mobilais un cik gaļas dēlītis, ja to tomēr līdz galam salauž (bet man būtu grūti to pēdējo)?
Pēdējā laika tēmas, notikumi.. šis tas no savas dzīves un saprašanas, tad vēl interesanti komentāri, it īpaši Daces un Gladiolas.. nu un tad man kaut kā radās pārdomas pašai pie sevis, kas to visu kaut kā salika kopā.. Nezinu varbūt kādam vēl liekas interesanti…
Vispirms par to, kas īsti bija domāts ar manu kaķu stāstu un kāda kontekstā.. robežas ir tas, kas ir atrisinājums daudzām lietām, gan vardarbībai ģimenē, gan sievietei, kas izjūt vardarbību sevī, gan mātei, kas desmit reizes dienā zvana pa telefonu… gan(piedodie) kaķim, kad tas trobelē vairākus cilvēkus, kuriem nākamajā dienā ir jāstrādā un jāpelna nauda, lai kaķim būtu ko ēst..(stāsts jau var nebūt par kaķiem, bet par spēju “redzēt” aiz dusmām uz kaķi, savu vajadzību dusmoties uz kaķi)
Kā es to saprotu.. un ko tas ar mani dara? Vispirms, kad es jau daudzus gadus atpakaļ ierados Skandināvijā, mani visvairāk pārsteidza un mulsināja tā “vieglā” attieksme pret bērniem, tā vieglā disciplīna.. tās plānās drēbes, tie, uz mopēdiem nesošies pusaudži, tie mazie bērneļi, kas lec un peld dziļumā, staigā kopā ar vecākiem pa ledu, slido pa ledu, staigā pa jumtu, mācās šaut no bises, tiek vilkti striķī aiz mašīnas(lēnām) ragaviņās, utt. utjp. Pati neesmu vēl mamma, bet sajutu tādu kā izbrīnu, sakumā skatījos gandrīz kā uz nevīžību no vecāku puses, bezatbildību. Kamēr “iegāju sistēmā”.. sapratu.. ka pat mana mamma, kas bija diezgan brīvas audzināšanas, baidījās par mani tā, ka to varēja just ar kaulu smadzenēm. Arī vērtības un attieksme(arī pret dusmošanos) tika ieliktas tādas, ka satraucamies dusmojoties, bet principā dusmoties ir slikti. Ok, es biju meitene, topošā sieviete, kurai daba ir devusi drusku citu iekšējo dzinuli, kas vēl var diezgan viegli vīties ap to “balto pasauli” Bet zēnam? Kuram jaunībā viss iekšā burtiski vārās, viņam ir jāspēj nodzīvot līdz tiem trīsdesmit gadiem, un jāpaliek dzīvam..lai tālāk varētu meklēt savu “salu”.. Kas notiek ar viņu, ja mamma nemitīgi viņu “pieskata”, nemitīgi baidās par viņu, nemitīgi krāmē virsū spriedzi, bet nemāca kā to dabūt pareizi laukā. Un tad sākās kokos skriešana ar močiem utt. Skandināvijā par to domā.. un nevis čukstus, bet skaļi. Vīrieši saprot, ka zēniem tas viss ir priekšā, un alternatīvas ir medības, makšķerēšana, sports.. risks ar robežām. Veselīga piesaiste, kurā bērns var droši iet un mēģināt.. Nevis viņam skaita visu kas tik var atgadīties, bet māca kā darīt lietas droši.
Raugoties uz Skandināvu sievietēm..kuras nereti uzskata par feministiskām, ne tik kalpojošam Dievietei, dažkārt paskarbām… Nē, viņas daudz vairāk “pieslēdz galvu”, savai dzemdei.. Pieslēdz vīrišķo, sievišķajam, prātu emocijām. Bet tā nav feminisma iezīme, drīzāk gan viņa ir atradusi sevī galvu, prātu, virzīt savas emocijas tā, ka tās neaprij visu ģimeni… Es pati sākumā žēloju kaķi.. patiesībā nevis kaķi, bet mani vadīja tās pašas sajūtas, kas vada māti, kad viņa tuntulē bērnu, nemitīgi skaita viņam visu kas var slikts notikt, baras, dusmojas, ka bērns atkal lien uz jumta, dusmojas, ka nespēj vienreiz nepacelt to sasodīto telefonu, jo ir bail -jo ja nu zvanītājam šõbrīd kaut kas tiešām atgadījies.. – vajadība pēc kontroles, vajadzība pēc varas. Bet tad, pieslēdzot galvu.. es varu redzēt tā, ka notikt var jebkas un jebkad, es to nevaru ietekmēt nekā, vienīgais ko es varu darīt, lai nebūtu apburtā loka upuris, ir novilkt godīgas robežas, izklāstīt spēles noteikumus, un spēt tos ievērot pati, pētot, kas ar mani notiek, kad tie ir jāievēro.. un vai tas ir/nav viegli. Viss pārējais, gan kas attiecas uz kaķi, gan uz bērniem, gan uz vecajiem vecākiem.. ir tā, kā Tu Dace teici, kā Dievs būs lēmis.. Es sapratu, ka problēma nav tajā, kas rada dusmas, problēma ir manī, ka es dusmojos, nespējot redzēt, ka dusmas ir bezjēdzīgas tajā situācijā, ka tās darbojas pret mani, citos gadījumos arī pret ģimeni, bērniem.
Mūsu, Latvijas zēniem, un tiem, kas tagad jau ir vīri, no bērnības ir likts smaidīt, dziedāt, dejot, locīties un klanīties, sēd klēpjos un būt pieklājīgiem, mammas mācījušas, ka labās īpašības, baltās ir tās, kas nepieļauj nekādu agresiju, nekāda gadījumā – tā ir slikta, tā ir peļama, fui.. Bet Erots? Kā tad lai tas zēns izaug par vīru, ja viņam neļauj veselīgi “spļaut laukā savu Erotu”, savu testosteronu.. Jā, dažkārt neiespējami tēvi viņiem iemāca, ka ai, vienkārši sēdi mājās(pie datora) un sūti tās vecenes sēņot, kamēr šamējais atjēdzas pie sievas, kas pēc kāzām stāv durvīs ar mīklas veltni.. kas vēl vairāk liek viņam nojaust, ka “tu tikai pamēģini man te agresiju taisīt”.. Vīrs, kas zēna gados sadraudzējies ar savu “spēku”, iemācījies to vadīt un ievirzīt, un meitene, kurai gudra mamma būs iemācījusi “padomāt ar galvu dažkārt”, spēs kopā arī cīnīties pret Dievieti, un par Dievu!
O, šis ir spoži, Zane 🙂 Gribēju tikai piebilst, ka tas ko minēji par Latvijas zēniem lielā mērā sakņojas tajā, ka vecāku neapzinātais mērķis bieži vien ir audzināt mūžīgo bērnu nevis ļoti tuvas nākotnes pieaugušo. Es to ļoti jutu no savas mātes puses, bet kad mēs bijām izauguši, izlauzušies un atnākuši pie viņas atpakaļ viņa bija laimīga, kaut bērnu pieaugšana viņai nāca kā brīnums nevis kā paredzēts, cerēts un plānots ceļš.
Bet cerīgs un iedvesmojošs ir tas puika, kurš kā Gladiolas – “tāds maziņš, kad tu viņu bar, tev saka, samiedzis acis:” Ļauj man dzīvot!””
Ļoti trāpīgi..audzināt nākotnes bērnu.. nu sev tak laikam.. es to jūtu ļoti bieži, gan savas dzimtas ieyvaros, gan tuvumā/ tālumā..
Zane, Tev ir interesants komentārs par Skandināvijas pieredzi, taču tas man neliekas kopā ar stāstiem par latviešu ģimenēm, no kurām skandināvi izņem bērnus, jo, piemēram, vecāki atstājuši bērnu bez pieskatīšanas. Man no tālienes liekas, ka ar bērna tiesībām viņi ļoti daudz auklējas, par daudz. Bet tur bijusi neesmu, tas tāds iespaids.
Un interesanti, ka Tev šķiet, ka mūs kaut kā sargāja. mani gslīgi nesargāja. Gan plānās drēbēs skrēju, gan smadzeņu satricinājumu dabūju, gan zobus gandrīz izsitu, gan stiklos iekritu (protams, tas nenotika kautiņos, bet piedzīvojumu karstumā). Mani vecāki netika apgrūtināti ar tādām prasībām kā ķivere, ja braucu ar velosipēdu ( un pāris reižu nokritu jau arī tā, ka vēl tagad rētas ir), ceļgalsargiem un elkoņsargiem uz skrituļslidām, mani atstāja vienu, kad man bija 4 gadi un deva spēlēties pogas, ko jāver uz garajām adāmadatām (mammai nebija bail, ka es pogas apēdïšu vai ar adatām ieduršu sev acī), vecākiem bija diennakts dežūru darbs un reizēm, ja dežūra iekrita abiem, es pat naktī biju mājās viena, kaut gāju vēl dārziņā. Vienīgais aizliegums, ko atceros no bērnības bija – nesūkāt lāstekas un neēst sniegu, bet to es tāpat neņēmu galvā.
Tagad savukārt, bērnu līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst atstāt bez uzraudzības un līdz 14 gadu vecumam nevar viņam atstāt mazāku bērnu, vajadzīgi visādi sargi un miljons vakcīnas, visbeidzot nu dārziņā ir obligātas atstarojošās vestes. Es nezinu, kur te pārmērīgās rūpes iepriekšējos laikos. Arī mans vīrs ir ar rētām, kas visas gūtas līdz 16 gadu vecumam, dažādos piedzīvojumos.
Bet par to ļaušanu dzīvot… Marī, tas jau bija mans teksts, ko sīcis atkārtoja, jo nevis deviņas, bet deviņdesmit reizes dienā tikko es sāku kaut ko darīt, tā atskan “mammū”, tagad jau divās balstiņās. Pat ja esmu tualetē, neceremonējoties var ienākt un darīt zināmu savu tābrīža vajadzību. N tad es bieži saku – ļauj man dzīvot. Un saņemu to pašu pretī. Be tas man nepatīk.
Gladiola, man bija līdzīgi, jo man arī ļāva taisīt ziepes, droši, ir arī rētas :). Bet…enerğētiski.. protams, iespējams, ka mātes mūs brīvāk laida, jo bijām meitenes. Un Skandināvijā tas galīgi nav aiz nolaidības, tā tikai manas audzināšanas rezultātā izskatās..tas ir aiz tā, ka nav šitā histēriskā- mans bērns..utt. vēl esmu redzējusi interesantu parādību, ka bērni vecākus īpaši netraucē ar savu personu, bet tiklīdz viņi kaut ko vaicā pueaugušajam vecākam, tā tas momentāli pievēršas bērnam, pārtraucot sarunu ar citu pieaugušo, nogriežot tv skaņu..pilnībā, liek citiem pagaidīt..bērns zin, ka piesaiste ir tāda, ka viņš gan jūtas dròši, bet riktīgi labi jūt robežas. Manuprāt, jo ir vecāku izdomātas un atbalstītas drošas izlādes un mācību iespējas. Latvijā visai bieži liek gaidīt bērnam..skaidrs, ka pēc laika viņš bļauj nepārtraukti..un bļauj vēl liels būdams, tajā pašā laikā viņu vēl šitā ignorējot ” tur” tik cieši, ka viņš vēl bļauj, lai viņu laiž vaļā. Ņekakova kaifa ot žizņi, odna agresija..(draudzenes kaimņš citēts)
Zini, Zane, es nokonstatēju, ka mums ar Tevi totāli nesaskan viedokļi par bērnu audzināšanu. Pats par sevi tas nav nekas tāds. Katrs var savus bērnus audzināt, kā uzskata par vajadzīgu, man tur nav nekas sakāms vai citiem norādāms. Taču man ir resna aizdoma, ka šie dažādie priekšstati pamatojas tajā, ka vienai bērni ir un otrai nav. Ar bērniem man izgāja tāpat kā Dacei ar vīramāti. Kamēr man bērnu nebija, es domāju – kas tad tur? Man gan nebija gudru cilvēku, kas par kaut ko būtu brīdinājuši, tomēr vērojot reizēm bezpalīdzīgus vecākus, es pie sevis vīzdegunīgi nodomāju: “Nu mani bērni jau nu gan tā neuzvedīsies”. Man arī šķita, ka esmu jau nu gana gudra un audzināt būs prieks un līksmība. Pašai savi īsti bērni mani ātri vien nolika realitātē un sapratu, ka tas nav tik vienkārši.
Kad lasu, ko raksti par skandināvu modeli, par to, ka ja bērns kaut ko saka, tad visu noliek un izslēdz un pārtrauc, lai viņam pievērstos… Tad jau vari neko neslēgt iekšā un ne ar vienu nerunāt. Bērni lieliski prot manipulēt, Viņam no Tevis neko nevajadzēs līdz brīdim, kamēr sāksi ar kādu runāt. Vot tieši tad viņam būs tūkstots neatliekamas un dzīvības uzturēšanai absolūti nepieciešamas vajadzības. Vienkārši greizsirdība par to, ka tu runā ar kādu citu, kas nav viņš. Bērni ir ļoti egoistiski. Zīdainis vispār domā tikai un vienīgi par sevi, viņam ir po, vai tu gulēji vai negulēji, vai tu esi ēdusi vai ne, cik tu esi nogurusi. Viņš grib to, ko viņš grib. Un tas ir normāli. Bet bērns turpinās tā uzvesties arī tad, kad jau sen būs izaudzis no zīdaiņa vecuma, līdz tu viņam pateiksi – stop, nu jau tu esi lielāks, nu jau tu vari saprast, ka arī citiem ir savas vajadzības tāpat kā tev un ka ir brīži, kad tu nevari dabūt mammas uzmanību, jo mamma tai brīdī ir aizņemta. Kā dēlam saka jokojoties saka vīrs: “Tu barības ķēdē esi pašā apakšā, un tev jāpagaida”. Ģimene nav demokrātija un bērns nav nekāds kungs un ķēniņš. Man ir svarīgi bērniem iemācīt, ka nekur dzīvē nebūs tā, ka viņos uzreiz ieklausies un viņu vēlēšanās no lūpām nolasīs. Vajadzības ir mums visiem, ieskaitot vecākus, un ir reizes, kad jāpagaida ar savu. It īpaši, ja vajadzības rašanās iemesls ir greizirdība, ka mamma nododas kam citam. Īpaši jau nu sarunai ar tēvu. Mīļo stundiņ, to tak nevar paciest! Ka viņa tam lielajam vīrietim dod priekšroku nekā man – mazajam vīrietim! Man par katru cenu mamma tam lielajam ir “jānoceļ”, vismaz jāmēģina. Un ir tikai labi, ja viņu atsēdina ar tekstu par barības ķēdi, skaidri norādot, kam pieder mamma.
Galvenais, ko gribu bērniem iedot, ir apziņu, ka viņus mīlu, un tālāk darīju, kā man sanāca. Nesanāk jau necik labi. Reizēm aiz izmisuma matus gribas plēst, šķiet – vai tiešām es nespēju būt sakarīgāka māte?! Bet te man ir palīdzīga doma par to, ko darīt šajā situācijā. Man šķiet, ka ļoti lielu ļaunumu bērniem nodara tas, ka viņi ģimenē ir tikai viens vai divi, jo tad viņiem ir jāiznes viss savu vecāku trūkumu smagums, tas ir traumatiski. Vecākiem nav uz ko īsti sadalīt uzmanību. Es to zinu no savas pieredzes. Man gan ir brālis, bet mums ar viņu ir tik milzīga gadu starpība (es vecākā), ka ilgu laiku biju vienīgais bērns, un, ja es atnesu divnieku mājās (nu tā man arī reizēm gadījās), tad mī un žē, nebija cita nekā par ko visu vakaru vāvuļot. A ja būtu man vēl kāds brālis vai māsa, kas atnestu divnieku, tad mēs dabūtu pusi no tās gaudu intensitātes, katram 50%. Vai arī ja brālis atnestu desmitnieku, tad es par divnieku atkal dabūtu pusi, jo tās dusmas atšķaidītu prieks par brāļa desmitnieku. Citādi tam vienīgajam bērnam vecāki uzkrauj visas savas fantāzijas par bērnu, un tas nabags gandrīz salūzt no šo fantāziju svara. Ja bērni ir četri, tad nav laika tur īpaši ne ar vienu krāmēties, tuntulēt, uztraukties, vienkārši nevar tik ļoti to uzmanību sadalīt, un bērni aug gana brīvi un gana patstāvīgi un vecāku nesakarība nav vairs tik traumatiska. Tāda man tā doma – ja nemāki audzināt, tad vismaz piedzemdē vairāk par trim, lai diviem nabadziņiem nav jānes tava nemākulība, lai tā atšķaidās uz pulciņu, tad jau viss būs labi. 🙂
Un jā, Dace, mēs katra esam ar savu grūtumu. Nedomāju, ka Tev ir viegli. Pievienojos Zanei, ka arī es Tevi atbalstu. Katram savs krusts jānes, tā teikt. A ko citu? Un Tev ir taisnība, ka forši, ka tas jautājums par varmācību pacēlās. Mēs te savu varmācību varējām norunāt nost. Un varmācību savā ģimenē. Un man tas bija uh! cik svarīgi!
Nē..”Ņekakova kaifa ot žizņi, odno nasiļije”…bija pareizi!
No vērotāja pozīcijām man šķiet, ka mazu bērnu mammai ir tomēr cerība, ka mazais izaugs un situācija mainīsies. Viņai ir arī citas mammas, ar kurām var dalīties, izkratīt sirdi un tamlīdzīgi. Lai gan es varu dalīties izjūtās, kad mammai tiešām gribas uzlīst uz skapja. Dzirdēju radio kādu notikumu par maza bērniņa mammu, kura bija devusies komandējumā un atgriezusies pēc trim mēnesiem. Meitenīte ļoti baidījās atkal pazaudēt mammu (psihoterapeites skaidrojums), un izmisīgi gāja viņai visur līdzi.
Varbūt esmu vien sadomājusies, bet man ir tāda sajūta, ka psihiski slimu cilvēku radinieki ir diezgan vieni. Tur situācija paliks tikai sliktāka, neviens nepieaugs u. tml. Tikpat vieni, cik mūsu tautieši un citi austrumeiropieši, kad viņiem nesas virsū visas Eiropas bērnu aizstāves, jo bērni reizēm viņām sastāsta trakas lietas, kas notiek mājās, kaut arī tā nav taisnība, un vecākiem ir jātur ciet mute, citādi vēl viņus var ielikt cietumā. Man pagaidām daudzi dzirdētie gadījumi šķiet ļoti aizdomīgi.
Bet nu ok, ikviens cilvēks ir patiesībā viens, un katram savas ķezas. Es varu necelt, jo pats tālruņa zvans jau liecina, ka viss kārtībā, un to arī pārsvarā daru bez jebkādām mokām. Ja nebūs kārtībā, tad zvanīs aprūpētājs. Bet, ja necelšu, tad, iespējams, man būs jāsaskaras ar situāciju, kad cilvēks zvanīs visu dienu tās nelaimīgās n reizes, kamēr “sazvanīs”, “aiz pārdzīvojuma” iemanipulēsies slimnīcā, rakstīs gaudu pilnas vēstules vai radīs problēmas personālam (gadījumi jau ir bijuši).
Patiesībā man ir jārūpējas par sevi un jābūt vienaldzīgai par to, ko citi “padomās” vai man pārmetīs. Un vēl jau ir visādas situāciijas, ko piefantazēju klāt, kad esmu nobijusies. Vispār šai situācijā ar Viesturu man tas ļoti uzvilkās augšā, jo (kā izrādās) mums ir lietas, par kurām pat nedrīkst runāt (vardarbība ģimenēs), kur nu es, jo mani apēdīs bars, kas brēks, ka māte ir jāmīl, sāks man skaidrot viņas grūto bērnību un vēl citas lietas, ko zinu labāk par viņiem. Es to negribu dzirdēt. Vai man jāsaņem atbalsts tikai psihoterapeita kabinetā? Tas ir muļķīgi. Piedrāzt tādu apmaksātu atbalstu. Par to esmu nikna, turklāt kā elle. Vismaz tie “veselie”, “normālie” varētu noņemties vairāk ar savu biznesu.
Bet galvenā skarbā morāle ir tā, ka ne visai čakli klausījos cilvēkos, kas mani brīdināja. Manī bija moments ar spēcīgu iekšēju emocionālo vilni, ka esmu gana gudra, būšu laipna, mācēšu sarunāt un tikšu galā. Es laikam nospriedu, ka tie, kas jau bija piedzīvojuši, ka viņus aiz mazā pirkstiņa ievelk alā un gandrīz apēd, vienkārši nebija gana gudri un 50 gadu laikā tādi nebija pratuši kļūt. Kad cilvēks par sevi šitā sadomājas, viņš paliek kurls, dzird tikai sevi un pēcāk ir tas, kam jābūt.
Redz, ja mamma bērnu savulaik droši piesaista un pēcāk atlaiž, tad jau arī šīs lietas nav tik grūtas, bet man ir citāda pieredze, un bieži vajag vispirms ar prātu saprast, kas īstenībā notiek.
Pirms laika skatījos vienu dokumentālu filmu par psihiatriskas klīnikas uzņemšanas nodaļu un mazliet arī citām (“Bellevue Inside Out”). Bija situācija, kad viena paciente briesmīgi kliedza un raudāja, kamēr zāles beidzot iedarbojās. Jaunu pacientu plūsma bija intensīva, un īsajā klusuma brīdī darbinieki mazliet relaksējās, pasmējās, paklačojās utt. Komentāros cilvēki bija sarakstījuši daudz nosodījuma, ka, redz, tagad paciente tur aiz sienas cieš pamestības sāpes un raud, bet šie ākstās: cik neētiski, bezsirdīgi utt. Tomēr bija arī citi, kas rakstīja, ka apbrīno šo izaugsmes līmeni, kā dakteri prot nepiesaistīties, tikai tā spējot izdarīt savu darbu.
Nē, Dace.. Tevī tagad runā emocijas.. Loģiski, ka dusmas ir, un nav jāmīl visi cilvēki par to vien, ka viņi ir.. skaidrs, ka nezin daudzi kā tas ir.. un labi, ka nezin..
Es nezinu kā reaģēt uz jautājumu..vai man jāsaņem atbalsts tikai psihoterapeita kabinetā…? Nē, to var saņemt arī no ģimenes un draugiem, tik daudz, cik viņi var atbalstīt, ja ir pāri ģimenes robežām, tad jā, tikai psihoterapeita kabinetā.. Bet nu kaut kādā mērā tā jau ir visiem, jebkuram, pie jebkuras problēmas.. nu man tagad ir baigais stress, totāla izdegšana, vairs nav ne spēka pasportot, ne gramatu palasīt, ne ēst uztiašīt, miegs nāk, kāda aizeju gulēt, tāda no rīta pamostos.. nu bet kas vēl, bez tuviniekiem, draugiem mani var atbalstīt? Sistēma, izglītības vai sociālā? Nu bet kā tad ar resursiem.. tiem ko es uzkrāju, tad, kad ir vieglāk.. nu tad tie arī jātērē.. un jāskatās lai pēcāk atkal būtu kur uzkrāt.. un nekas nav mūžīgs, šodien jau vis tas ir beidzies, tāāk nav nekas jāfantazē.. Skaidrs, ka tik apzinīgi jau viss nesanāk, bet nu tak, vecenīt, vajag biku uz sevi arī sadusmoties.. papurināt rumpi.. un arīdzen drusku atlaist sevi vaļīgāk, kad vajag.. nu tā padzīvoties pašam ar sevi… kur tad ir tās atbalsta programmas teiksim trīs bērnu tēvam, kuram darbs sākas 6 no rīta un beidzas 10 vakarā, un pa telefonu zvana vēl trakākas lietas nekā slimi radinieki.. Man katru dienu bija jāiet uz vienu haltūru pie sievietes ar drusku ku kū galvā.. un pacietīgi jāuzklausa viņas neirozes… nu i vakarā taisam jūtu apli.. dusmu apli var taisīt, boksa maisu var nopirks, var izpeldēt, izskriet, izbļaustīties mežā(atceries Likteņdzirnas, ..”Nes mani vēl, nes mani mūžam..”), var uztaisīt šautriņu metamo komplektu, mainīt fotogrāfijas un mest šautriņas pa tām, var uzgriezt pa visu māju rokenrolu, un spoguļa priekšā nolaist veselu albumu, ģitāras vietā izmantojot tenisa raketi… nu apmēram tā.. Dace. Tu zini, ka es Tevi no sirds atbalstu un atbalstīšu.. bet strādā mīļa, strādā:)
Zane :), ja tāda atbalsta programma būtu, es droši vien pat tur neietu, jo… vēl neaizgājusi (pa ceļam), es jau saprastu… Lai gan – kas zina. Ja mani kaut kas no turienes tiešām uzrunātu, viss kas var notikt. Reizēm daudz laba var atrast un uzzināt pilnīgi necerētās vietās.
Mans jautājums bija vairāk retorisks, kaut skaļš. Es diezgan asi izjutu sabiedrības un pat terapeitiskās kopienas noliegumu pret grūtajām tēmām, tātad arī pret to, kā visādas tādas ligas ģimenē rodas, ka par to tātad nedrīkst runāt, jo ko nu tur kurš sapratīs utt. Tai pašā laikā kabinetos taču par to runā. Kāpēc nenesam uz ielas?
Pēdējā laikā man ir bijis darbs kopā ar senioriem (bet vairāk nevaru izteikties), rados ir daži, kas vairāk jāuzrauga, un man ir pilns komplekts no visām pusēm. Tas nevilšus uzdod jautājumus arī par manu nākotni, kāda tad nu es būšu. Bet brauc droši mājās, es Tev negāzīšos virsū, cik man ir šausmīgi ar viņiem un ar sevi…:)
Paldies, Zane… rīt jāizkustas no miesta, jāaizbrauc pazavērties uz Viesturu Spices “Jānī Rozē” 😉
Zini, Dace, Tu te piemini ļoti būtisku lietu – kādas mēs būsim vecumā. Vot es arī nezinu. Nav nemaz jābūt kukū, lai būtu izcili pretīga veca tante. Man gan arī rados ir drusku nepieskaitāma vecenīte, es zinu, kā tas ir, kaut arī man personīgi nav šī sirmgalve jākopj, to dara viņas meitas, bet smagi tur ir, es zinu. Lasīju, ka, lai saglabātu prāta gaišumu jāsporto un jāmācās svešvalodas, Ja ar to pietiek, tad man marasms nedraud. 😀
Hmm.. redz, tad būtu man drusku tur jāiedziļinās, teiksim tajās terapeitiskajās organizācijās. Cik es saprotu, tad viņu tā galvenā fīča ir neko nekomentēt un neko nerunāt “uz āru”, jo nu viņi it kā nav tāda organizācija,kas rūpējas par sabiedrības veselību un izaugsmi kopumā, bet nu “tur” savus pilārus-klients, ētika, nu kas tur viss vēl. Nebiju aizdomājusies līdz tam, ka viņi varētu būt kaut kāds sabiedrības atbalsts.
Bet varbūt, ka galvenais jautājums, tad arī ir tas – “kāda es būšu tajā vecumā”, vai pārfrāzējot, štrunts kāda es būšu, bet kas ar mani notiks, vai man būs kas palīdz un atbalsta.. lūk tas gan ir pilnīgi saprotams jautājums.. Es vispār negribu domāt par vecumu, man tas liekas kaut kas nereāls..Tur ir daudz kā no nezināmā, savā ziņā atkal var to visu atstāt uz “kā paveiksies”, var mēģināt sevi mierināt ar kaut kādām sevis atbalsta programmām -tipa darīšu visu, lai būtu vesela, darīšu visu, lai būtu tik jauka, ka kāds gribēs atbalstīt..un tādā garā.. Tomēr tas, jau neko nemaina bailēs.. Man vairākas paziņas kopj vecus cilvēkus ārzemēs, un tas ko es novēroju un viņas pašas saka, ka darbs ar senioriem ļoti iztukšo un dara depresīvu, tas ir ļoti grūti, un tur ir vajadzīga pēc tam sevis “savešana kārtībā”,
Man redzās, ka viens no tiem saulainākajiem variantiem, ko esmu redzējusi ir tad, ja senioram ir draugi seniori, kaut kādas intereses, vaļasprieki, kas vecumdienas dara jēgpilnas. Piemēram zinu senioru grupu, kas salasās katru trešdienu kopā, lai lasītu visi kopā kādu literatūras darba fragmentu, vai arī vairākus, kas bijis mājās jāsameklē par kādu noteiktu tēmu. Zin kā, viņiem katram tak mājās ir bibliotēka, pluss vēl aiziet uz oficiālo bibleni, pastaigā pa nedēļu, padomā, tad satiekas un izrunā to visu. Nu forši riktīgi. Redz, tā ideja, manuprāt, ir sākt palēnām bīdīties, to domu pārcelt no tā izmisuma uz tām iespājām.
Šitas ir mans krusts, iespējams, jo es savādāk nespēju funkcionēt, man tas pat riebj savā ziņā, jo vienmēr ir iespējas, un daudz.
Un vispār, jau arī šāds blogs ir lieliska vieta, kur atvesķi dušu kādreiz, pastāstīt par lietām, plus vēl dzirdēt, ka neesi viens tāds kukainis uz Zemes. Ka arī draugi jau arī tam ir domāti, lai viņiem kādreiz uzbāztos(uzgāztos) ar savām pārdomām par dzīvi, vienīgi jārēķinās, ka draugi mēdz tāpēc būt draugi, ka var mēģināt nevis foršāko variantu, bet neforšāko – arī bliezt, ja vajag..draudzības vārdā:)
Lai Jums visiem jauki kājas grāmatas atvēršanas svētkos, žēl, ka nevarēšu šoreiz piebiedroties, jo tā nu Dieviem ir gribējies, ka “mans kuģis” tikai rīt no rīta piestās krastā, baudiet Dionīsa laipnību, es cerēšu uz Neptūna labvēlību! Vēlreiz, apsveicu Viesturu, Albertu un viņa vecākus ar grāmatu!Nu ja, un mūs visus arī!
Varbūt citi neizjūt tādu vajadzību, bet man parasti gribas dalīties, ja esmu atradusi kaut ko tādu, kas varētu derēt arī citiem, it sevišķi, ja viņi jautā. Mamma gribēja, lai esmu mācītāja 🙂 Bet es domāju, ka ir noticis labāk: es vairāk par medicīniskām, veselības un attiecību lietām dalos (ja domāju, ka konkrētajā gadījumā kaut ko varu pateikt), Debesu valstības lietu skaidrošanu tomēr atstājot vīriešiem.
Ļoti bieži cilvēkiem nemaz nav jāiet nedz pie ārsta, nedz pie psihologa vai cita konsultanta. Lietām, kas ir izpētītas un kaut kādā dzīves brīdī var attiekties uz visiem, vajadzētu burtiski pludot sabiedrībā. Ārsti ļoti bieži atgādina: ejiet pie ārsta, ejiet pie ārsta, bet, piemēram, mūsdienās taču ir daudz lietu, ar kurām cilvēki paši prot tikt galā, citreiz pietiek ar farmaceita padomu, turklāt medicīniskie pasākumi tagad prasa gana daudz resursu gan naudas, gan laika ziņā. Esošais farmindustrijas uzplaukums daudziem ir pilnīgi lieks un pat traucējošs. Bet cilvēks netiek iesaistīts – pēc trim minūtēm ar recepšu čupu azotē viņš jau ir aiz durvīm (tiesa, pats arī īsti neprot iesaistīties un pēc tam pukst). Katrs taču drīkstētu lemt, ko viņam konkrētajā gadījumā darīt – mēģināt tikt galā pašam vai pie kāda doties.
Kāda ir atšķirība starp profesionālu adītāju un amatieri? Tagad, kad ir visādi tirdziņi, es vienkārši mulstu no tā, ko cilvēki prot radīt. Arī mājas it bieži uzceļ amatieri, rūpīgi ievērodami padomus grāmatās un citās nopietnās ieteikumu vietās.
Jau pasen biju manījusi pacientu diskusijas, ka Latvijā onkoloģijā lietojot novecojušus ķīmijterapijas preparātus. Bija ļaudis, kas asi iebilda (arī mediķi), ka nav ko taisīt sazvērestības teorijas, ka dakteriem ir jātic utt. Bet nu šīs aizdomas ir apstiprinājuši paši onkologi.
LPB gājiens tātad nav nekas atsevišķs un īpašs. Tā ir bijis un ir daudzos ļoti nopietnos jautājumos, pat tādos, kas ļoti tieši ietekmē cilvēka labklājību un pat dzīvību.
21. gs. par cilvēka psihi, tās attīstību, par dažādu notikumu ietekmi uz to, par attiecībām ģimenē, vīriem un sievām, bērnu audzināšanu, senioru un sirdzēju aprūpi jau nu nebūtu jārunā kaut kur zem segas, jo šie jautājumi kādā dzīves brīdī skars jebkuru. Psihter. laikam grib paturēt sev kaut kādas ekskluzīvas tiesības, kādu slepeno biedrību ar vairākiem līmeņiem. Īsti nevaru saprast, vai tās ir bailes zaudēt biznesu vai kontroli. Es domāju, ka kontroli. Pēc Freida tas iznāk ļoti nelāgi – tā kā vēl neizaudzis bērns vai tml.
Esmu tikko mājās no “Dievietes” atvēršanas. Ieva Plaude-Rēlingere pasākumā teica, ka Vācijā runā un debatē par visu, viss ir atļauts.
Freids psihoterapiju turēja kabinetā, bet psihodrāmas pamatlicējs Moreno to aiznesa tur, kur cilvēki šodien atrodas.
Fragments no Moreno autobiogrāfijas, citēts iz vikipēdijas:
‘In his autobiography, Moreno recalls this encounter with Sigmund Freud in 1912. “I attended one of Freud’s lectures. He had just finished an analysis of a telepathic dream. As the students filed out, he singled me out from the crowd and asked me what I was doing. I responded, ‘Well, Dr. Freud, I start where you leave off. You meet people in the artificial setting of your office. I meet them on the street and in their homes, in their natural surroundings. You analyze their dreams. I give them the courage to dream again. You analyze and tear them apart. I let them act out their conflicting roles and help them to put the parts back together again.'” (http://en.wikipedia.org/wiki/Jacob_L._Moreno)
Raugoties uz lietām septiņdesmito gadu domāšanas un zināšanu līmenī, ir puslīdz saprotams, ka trīspadsmitgadīga meitene nezina, ka ir vīrieši, kas nepiedienīgi aiztiek bērnus un pusaudžus un ka tad, ja kaut kas tāds ar viņu notiek, viņai kādam tas ir jāpasaka, turklāt nav jābaidās teikt tik ilgi, kamēr kāds viņu sadzird. Tagad par to bērniem saka krietni agrāk, jo zina sekas.
Bet, ja runājam par mūsu parasto dzīvošanu ikdienā, kāda nu katram tā ir, par cilvēku taču daudzas lietas ir izpētītas. Kāpēc par to nevar runāt un zināt visi? Šobrīd, piemēram, daudz runā un debatē par vakcīnām, bet vienmēr uzrodas kāds ārsts, kas grib aiztaisīt vecākiem muti. Kāpēc vecāki par to nedrīkstētu interesēties? Tas taču ir viņu bērns, galu galā.
Mana mamma mira no vēža. Man toreiz bija 24 gadi, un tas bija sen. Viņa noslimoja 8 gadus, bija vairākas operācijas. Bet pienāca diena, kad dakteri vairāk nekā nevarēja izdarīt. Es nekad pirms tam agrāk nebūtu ticējusi, ka es varētu gaidīt, kaut tas viss ātrāk beigtos. Ja kāds man kaut ko tādu būtu teicis, es nolemtu, ka viņš ir slims, vai pat iesistu viņam pa muti. Es toreiz jutos šausmīgi, ka kaut ko tādu varu gribēt. Bet, kad parādījās internets, tad atradu vienu forumu, kur sarunājās neārstējami slimu cilvēku tuvinieki. Ui, kas tik tur nenāca laukā… viņi bija tuvu izdegšanai un jutās tik laimīgi, ka kaut kur viņus beidzooot!!! saprot un viņi drīkst teikt visu nesmuko, ko jūt. Un atbildes bija: “Yes, I’ve been there, yes, I understand.”
Tagad šādas neformālas un gluži nejaušas, pat spontānas atbalsta grupas ir normāla parādība.
Viestura sakarā FB man iznāca kasiņš ar psiholoģi Jolantu Cihanoviču. Viesturs nepraktizējot psihoterapiju, tā neesot psihoterapija. Va vellos. Kā to var tik droši zināt? Laiki un cilvēki taču mainās, tāpat visu laiku pasaulē mainās domas par psihoterapiju.
Nesen kāda sieviete stāstīja, ka psihiatriskajā slimnīcā viņa piedalījusies mākslas terapijā un kaut ko zīmējusi, ko pēc tam ar terapeites palīdzību centusies saprast. Pārējie piedalījušies un arī izteikuši savas domas. Tā bija psihoterapija? Viņai noteikti – spriežot pēc atstāsta.
Tai pašā laikā citi to vienkārši var nosaukt par personības izaugsmi, par apzinātību. Es pat nezinu, vai man tagad vairs ir ļoti svarīgi to strikti definēt.
Ļoti iepatikās viens Andas Burves-Rozītes citāts no jaunās grāmatas: “Vispār “pētījumu subkultūra” ir kaut kāds 21. gadsimta mistiskās domāšanas izpaudums: neviens taču šos pētījumus no pirmavota nav izlasījis, nav izsekojis perfekti to gaitai, bet citē kā drošticamus mediju pārgremojumus (tai skaitā prestižu zinātnisko žurnālu pārgremojumus)[..].” (195. lpp.)
Man šķiet tā: ja rodas kāda ideja, kāpēc to nevar apskatīt? Pēcāk jau varēs izdomāt, kādā kastītē to likt. Bet varbūt arī to nevajag. Ja cilvēks ir kaut kur sevī apjucis, tad vajag nevis medicīnisku, psiholoģisku (mūsdienu izpratnē), bet radošu pieeju, kas pieļauj ļoti daudz.
Grāmatas, filmas, mūzika, gleznas. Kas tas viss ir? Ir arī dažādi līmeņi, kā to izprast. Kāpēc kaut kādā 17. gs. cilvēks sēdēja baznīcā un skatījās uz sienu glezonojumiem? Ko tie viņam teica? Kad esot iznākusi Karaļa Džeimsa Bībele (1611. g.), cilvēki esot sakopuši mājas un beiguši dzert.
Izskatās, ka kaut ko jau mēs esam sākuši kustināt, bet dīvaini, ka tieši psihoterapeiti grib turēt ciet tvaika katla vāku. Bet varbūt nav dīvaini – varbūt ir taisnība kādam man mazliet zināmam narkomānam, kurš uzskata, ka psihes aprūpes speciālisti ir vissliktākājā stāvoklī, ja runa par viņu pašu briedumu un garīgo veselību.
Viņam bija ļoti galēji secinājumi, es vēl joprojām esmu optimiste, ka būs attīstība, bet ar iešanu tautā, un tauta pati arī pieņems sev būtiskos lēmumus.
Mazu bērnu, galu galā, ir daudz, un visi zina, ka viņi izaugs, viss mainīsies, visi arī zina, ka mammām, par spīti visām klapatām un neklausīšanām, ir daudz jauko brīžu.
Bet, tiklīdz viens bērns nepieaug (kuru tik daudz tomēr nav), tā sabiedrība kopumā jūtas draņķīgi. Tur ir kaut kāds vainas, dusmu un citu jūtu juceklis. Vienīgais, ko var izdarīt, lai to visu apturētu, ir likt apklust tiem, kas kaut ko par to visu saka.
Šai ziņā mani ļoti sadusmoja arī Guntas Ancānes raksts, jo viņa laikam no savām ļoti pārtikušās sabiedrības daļas psihoterapeites pozīcijām neredz, kā dzīve rosās vēl kaut kur citur. Tas ir tik pretīgi. Tie psihoterapeiti, kurus man laimējies satikt, izjūt tomēr šo sabiedrības dažādību, tai skaitā arī neērtos un tabu procesus, kuru kustināšana būtu veselīga visiem.
Viss sākas manī. Jāstrādā ar sevi un nav citas izejas. Lasu grāmatas (arī VR), eju uz bērnu emocionālās audzināšanas kursiem, lasu VR blogu. Mainu savu attieksmi pret sevi, bērniem, vīru. Ir labāka sajūta. Arī tad, kad kļūdos, jo zinu, ka kļūdījos. Dāmas, Gladiola, Zane, Anda BR, Dace, jūsu ieraksti ir lieliski.
Dažreiz esmu jutusies kā varmāka nemaz nesitot, nekliedzot. Esmu jutusi milzīgu vilšanos sevī. Bērnus principiāli nesitam un ceru, ka izdodas nekādā veidā nebūt vardarbīgiem. Runājam, runājam, runājam, līdz viņi saka, mammu, aizveries, mums ir skaidrs. Protams, ka ka darbs ar sevi ir pats grūtākais. Esmu pamanījusi, ka Dievietes un Dzemdes āža kājas man visbiežāk izlien sadzīvē :), risinot jautājumus par bērnu/ikdienas loģistiku.
Tomēr ir vēl viena tik pat nozīmīga tēma, kas šeit netiek apspriesta, bet nodarbina manu prātu, proti, vai pēc gadsimtiem pastāvējušās soda sistēmas bērnu audzināšanā, ir izdomāta efektīva pozitīvas disciplinēšanas sistēma, kas strādātu? Esmu novērojusi, ka liela daļa no teorētiskajiem padomiem, ko sniedz dažādi speciālisti, dzīvē nedod rezultātu. Pārfrāzējot, VR, vai ir sistēma, kas bez soda/negatīvu rīcības seku parādīšanas (ko es pati saucu par šantāžu) bērnam, disciplinē viņu. Vai ir kas efektīvs izdomāts? Mani baigi satrauc jautājums, kā nevardarbīgi no bērniem izaudzināt jaukus Vīriešus un Sievietes? Šis jautājums nodarbina manu prātu pastāvīgi.
Audzinot bērnus bez vardarbības (visām tas izpausmēm), ir jāpieliek milzīgi daudz pūļu, lai rastu inovatīvus situāciju risinājumus uzreiz un daudz, jo ne visas idejas nostrādā. Tas ir ļoti nogurdinoši, ja pretī nav jēriņš, kas iet pavadā, bet personība, kas pati domā, spriež, argumentē un pretojas manis uzspiestajai sagaidāmajai rīcībai. Esmu nonākusi pie secinājumiem, ka sadzīvē vardarbība pret bērniem lielā mērā izpaužas, uzspiežot bērnam savu “agendu”. Kad lieku viņiem sekot maniem plāniem, jūtos kā varmāka, bet, ja padodos bērnu interesēm, tad jūtos kā upuris :), jo upurēju savu “agendu”, intereses. Tad domāju, kas ir labāk? Sarūgtināta, jo sevī vīlusies vai dusmīga mamma? Nezinu. Vakaros bieži bezspēkā iekrītu gultā 🙂
Spēku man dod vīrs un tas, ka redzu, ka mana “ņemšanās” ar risinājumiem, runāšanu, piekāpšanos/nepiekāpšanos, bet, galvenokārt, atvērtība un nolaišanās līdz bērnu līmenim, ir devusi pozitīvu rezultātu, ko redzu vecākajos bērnos.
Tomēr man joprojām nav atbildes, kuras manas rīcības ir bijušas tās, kuru rezultātā viņi izauguši par “cilvēkiem”. Šķiet visu esmu darījusi intuitīvi un atkarībā no situācijas, pielietojot uzkrātās zināšanas.
Gribu pateikt lielu paldies, VR, par rakstiem/blogiem/grāmatām. Domāju, ka daudzus viņa grāmatas atturējušas no cilpām, “braucēja”, “gājēja” sajūtu piemešanās, čemodānu krāmēšanas un histērijām. No strupceļa. No šķiršanās.
Lasu komentārus un man patīk lasīt. Un ir sajūta, ka negribas rakstīt, bet nevaru arī nerakstīt. Varbūt baile, ka iztramdīšu to mieru, kas patlaban manās mājās. Bērni jau nokaitina tāpat, sabrēcu drusku, bet tas ir pilnīgs nekas salīdzinot, kāds ārprāts valdīja vēl pirms neilga laika. Viss atrisinājums ir manī. Vajag tikai Palīgu un neatlaidību – vismaz man. Un lasīt un rakstīt Viestura blogā. Svarīgi man arī Zanes, Gladiolas, Marī, Daces un Bryuvera un Kaspara komentāri. Patīk piedalīties sarunā, kaut arī nemaz lāgā to neprotu.
Paldies jums visiem!
Un tagad mana kārtējā nelielā vardarbība pret jums.
Es salasos, gūstu tādu kā barību un tad rakstu – izlaižu savu nelaimīguma, baiļu sekrētu un dodu to jums. Pati nezinādama kā stāstu nobeigšu.
Mani aizķēra Daces pieminētie bērni, kas nekad nepieaug.
Pirms nu jau gandrīz trim gadiem es pabiju ar savu jaunāko bērnu slimnīcas neiroloģijas nodaļā uz izmeklēšanu. Es biju sakreņķējusies un sabijusies un jutos nomocījusies cīnoties par sava 2gadnieka veselību. Tad palātā kāda ļoti optimistiska un enerģiska, un smaidīga mamma sēžamratos iestūma savu dēlu. Uzreiz varēja manīt, ka bērnam ir tā briesmīgā kaite. Tāda stadija, kāda varētu būt arī manējam, bet nav. Manējais skraida un kāpelē pa slimnīcas gultām kā tāds pērtiķēns, kamēr tas divgadnieks krampjos un lēkmēs pavadījis tik daudz laika no savas dzīves, ka paspējis attīstīties tik vien kā trīs mēnešus. Varbūt sešus. Man palika kauns par sevi. Par savu vārgumu, gļēvumu, sūdzēšanos un dusmošanos, un nolemtības nolēmumu. Es skatījos un brīnījos uz to varonīgo sievieti, kas ar smaidu un ārkārtīgu mīlestību ņemās ar savu “dārzeni”… viņš pat viņai nepasmaidīja. Varbūt nepaguva tās diennakts laikā. Man tik svarīgs ir bērna smaids – kā atzinums, kā saruna, kā mīlestība. Puikas aizmiga un mātes varēja drusku parunāties. Viņa smaidot stāstīja, kā sākusies slimība, ka puisēns trīs mēnešu vecumā saļimis viņas rokās kā bez muskuļiem un krampju lēkmes dienā ir vairākas un ilgst stundām un zāles nepalīdzot un brīžiem viņai griboties paņemt revolveri nošaut bērnu un tad sevi, lai atbrīvotos un izbeigtu to visu… tas smaids nenozuda no viņas lūpām ne mirkli, tik kļuva stindzinošāks un izšķobīja viņas seju groteskā vieplī.
Es jutos atbrīvota no domas, ka citas ir varones, bet es ne. Neviena nav!
Kad manam dēlam ir lēkme, tas iztukšo mani tik ļoti, ka manis nav. Un manī ir ielauzusies doma, ka varbūt labāk ir bijis toreiz, kad nebija medicīnas un tādi bērni nomira.
Un miers.
Viņai šķita, ka šīs nelāgās domas dēļ tā, ka bērns slims… Tas tikai krasi saasina, izceļ šo vēlmi atbrīvoties no traucēkļa, lai varētu dzīvot pati.
Man ir kauns- un tas nav īstais vārds. Vēl lielākas kauns par to, ka arī pirmo un veselo bērnu es gribēju…. lai viņš tomēr nav, lai miers, lai ir atpakaļ tas laiks, kad es varēju mierīgi paēst siltu ēdienu, gulēt.. vienalga ko… lai atkal būtu es pati!
Kad piedzima otrais, tad pirmais teica, ka vajagot brāli nest uz miskastēm. Kā nevajadzīgās saplēstās mantiņas. Es viņu nebāru par tādu ierosinājumu.
Dēli aug un mani atbrīvo un man atliek arvien vairāk atbrīvot viņus. Es viņus ļoti mīlu. Es sev piedodu šaušalīgās domas. It kā tā nebūtu es, kas tās domājusi. Jo es gribu, lai mani dēli izaug.
Esmu redzējusi tādas pavisam slimo un nekad nepieaugušo dēlu mammas, kas sevi nokaunina un “apprec” savus dēlus. Izkalst un sastingst savā apņēmībā un pienākumā pret savi kā māti. Ved zem rokas vīrieti, kas nekad nebūs vīrietis. Viņš pats nebūs nekad. Un viņa arī nē.
Bērna vardarbība pret māti?
Mana vīrieša dzimtā ir stāsts par to, ka tēvs paņem tikai sev tik slimu dēlu. Atbrīvo māti un atstāj viņai meitas. Brāļa vardarbība pret māsām?
Tāds dzīves sistais ir vardarbīgākais no visiem. Un netīšām! Un ne brīdi nav skaidrs, kurš ir kurš, jo tas savu lomu, pat negribēdams, piedāvā arī citiem.
Es nodrebinājos.
Es nezinu kā tagad iet tai sievietei un viņas puikam. Neesmu ziņās lasījusi, ka kāda būtu nošāvusi savu bērnu. Bija ziņas par izmešanu pa logu un nomešanu no tilta.
Manējais iet bērnudārzā un rūķis viņam ziemassvētkos nesīs īstu ģitāru – speciāli viņam gatavotu. Viņš mācās pantiņu, ko es salavecim skaitīju, kad man bija trīs gadi. Viņam ir tikai drusku valodas atpalicība un viss!
Viņš ir izglābies!
No manis.
Vai ir?
Nekādi nevaru beigt domāt par šīsnedēļas blogu un komentāriem pie tā. Domāju par bērniem, kas nepieaug, un jautāju, vai es esmu pieaugusi? Vai es neuzvedos kā maza meitene? Vai bērni nav tie, kas man neļauj palik mazai?
OMG. Meitenes, jums ir tik lieliski izdevies izpausties bloga īpašnieka stilā vai arī viņam nav izdevies radīt pietiekami atšķirīgus tēlus 🙂
😀
Zdraveite. iskam da kandidatstvam po pgaorrma za razvitie na selskij turizam, da napravj kachta za gosti v s. izvos do gr. Belogradtschik.Razpolagam s 2etajna kachta ot 72 kv.m i dvor 1450kv.m. Kakvo trjbva da napravj za da kandidatstvam., kakvi dokumenti trjbvat,vachata firma izgotvj li dokumentite.
Jā, tiešām, no psihoterapeitiem gribētos sagaidīt to, lai viņi konfliktu risina gudrāk, nekā vidusmēra cilvēki. LPB, protams, izdarīja visu tieši tāpat, kā to dara viņu klienti, un izlēma problēmu paslaucīt zem tepiķīša.
—
Varbūt Viesturs var ieslēgt kādu savu iekšējo Stendzenieku, kas var cieti nodemonstrēt tos konceptus, par ko viņš runā? Ir tāda ļoti laba recepšu grāmata šim – John Kotter Saving Your good idea from getting shoot down http://www.amazon.com/Buy-In-Saving-Your-Good-Getting/dp/1422157296 Kindle versija maksā 17$. Īsumā, lai ideja izdzīvotu, cīņa daudzos gadījumos nav pret konkurējošo ideju (vai tās trūkumu) vai pret konkurējošajiem cilvēkiem, bet par auditorijas sirdīm.
—
vēl, nav saistīts ar rakstu, bet nesaprotu, kāpēc pieminot Viestura bibliogrāfiju, vienmēr tiek aizmirstas “Dejas uz palodzes pie atvērta loga”? Tajā grāmatā ir kaut kas ļoti īpatnējs un ļoti skaists, domāju, ka nevajadzētu to aizmirst.
—
nu jā, vēlu veiksmi, Viestur! Manuprāt, notikušais nav ne taisnīgs, ne arī to var uzskatīt par jebkāda veida uzvaru priekš sabiedrības. Bet, ja viss nav beidzies labi, tad viss vēl nav beidzies, un letiņi ir gana prātīgi, lai saprastu, kas ir kas. Un – sāpīgi konflikti var būt tāda vide, kur šāda saprašana attīstās daudz ātrāk.
“Vai ir izgudrots kas labaaks par vardarbiibu?” vietaa vareeja likt “Vai vienmeer bez vardarbiibas var sagaidiit labaako rezultaatu?”. Bet vienmeer pastaavees jautaajums, kursh buus tik kvalificeets noteikt, kad, kuram un kaads rezultaats izveidosies?!
vispār liels darbs darbs tajā ieguldīts un izjūtu cieņu par to. Gribēju – pateikt.
Bez tam kādam to rētu bija jāuzplēš. Jāatzīst, ka tas ir varoņdarbs Viestura kontā. Un arī par to kā tas izdarīts… Nav tur ļaunuma (man liekas, visa mērs ir labestība un labvēlība).
Un arī izdevies (lai gan mani vēl moka visādas pretrunas. Jau iepriekš atvanojos sev un citiem, ja tās te izpaudīsies, ja vēl kādreiz šeit rakstīšu. Šo to vairāk palasot no Viestura rakstītā, priecājos ikreiz, kad ieraugu, ka tās jau ir ņemtas vērā, par tām ir padomāts. Es redzu, ka ļoti daudz ir domāts un ļoti daudz ir ņemts vērā…).
Bet es tiešām ceru un ilgojos sastapt tajā visā arī mīlestību uz sievieti un viņas lomu un viņas devumu visā, kā vērtīgu. Priecāšos, ja tam tiks veltīta uzmanība pēc visām vētrām. Jo es to nevaru izdarīt. Es nezinu, kas var.Bet ļoti ilgojos pēc tā. Palīdziet atrast, piedzīvot Sievieti, Cilvēku starp visām tām lomām.
Paldies.
t.i.
nenovērst vīrieti no Dieva (darbiem) ar “gorīšanos” un ļaut vīrietim tos darbus darīt pašam, nevis konkurēt ar viņu – lai pievērstu sev uzmanību.
Laist dēlu pie tēva.
Un nebaidīties par sevi.
P.S. Es gan pagaidām nesaprotu, kā sieviete var nebaidīties par sevi – ja nav vēlams strādāt… un nedrīkst piesaistīt… – ja visu to izpilda. Ne jau visām meitām ir tēvi…
man personīgi milzīgs pārsteigums bija dzirdēt no Viestura, ka sieviete ir poligāma būtne. Es vienmēr esmu izjutusi mazliet, kā melus to, ka vīrieši esot poligāmi un sievietes monogāmas.
Otrs pārsteigums (un arī – ne pēdējais) – ka Viesturs pamato kāpēc ARĪ vīrietim jābūt uzticīgam. Vīriešus pierasts dzirdēt deklarējam, ka tā ir viņu privilēģija (atšķirībā no sievietes) “laulību krāpt”, kas nevar nebūt aizvainojoši un nelikties netaisni. Bet izrādās – nav arī patiesi – nav tāda privilēģija objektīvi raugoties.
Abas šīs lietas man ir kaut kas jauns tādā ziņā, ka par to NEVIENS līdz šim no vīriešu frontes nav dzirdēts runājam. Vīrieši par to līdz šim ir solidāri klusējuši :)… Un pieļauju, ka arī šobrīd labprātāk klusētu un ļautu šai tēmai ātrāk nomirt, lai vēl kādu laiku varētu izbaudīt varu, ko šī klusēšana dod.
Tiešām iesaku arī lasīt Viestura grāmatas. Tur ir arī par to, par ko satraucamies. Izlasot vairāk sajūta, ko tas atstāj, kopumā paliek laba. Nav sajūta par kaut kādu tur netaisnību, par ko visvairāk bail. Ir tieši otrādi – tas no šīs netaisnības (no jebkuras netaisnības abās pusēs – cik nu viens cilvēks to var ietvert) atbrīvo. Kas vēlas šo atbrīvošanu izlasiet. (Manas bažas bija tieši par to, kad biju nupat izlasījusi rakstu par sievu sišanu).
Un tas, ka viņš – vīrietis – aizstāv monogāmu laulību – tas ir tik cienījami, vīrišķīgi, tēvišķi un varonīgi, patiesībā… Ar laiku cilvēki sapratīs. Ar piebildi – ja vien lasīs. (Sāku lasīt, jo sajutu, ka nav godīgi vērtēt, spriest, “uzbrukt” neesot lasījušai vairāk par vienu rakstu. Nenožēloju. Vēl vērtēju, protams, bet ar visu to).