Žurnāls “Kabinets” un Arnis Terzens ir publicējis laikam apjomīgāko interviju, kāda ar mani jebkad bijusi. Teksts ir stilīgs un gandrīz vai literārs – šķiet, mēs sarunājamies tādiem kā loku lokiem, katrā nākošajā lokā kaut ko padziļinot vai paplašinot. Liekas, žurnālistu interesējis sarunas plūdums un saruna kā notikums, ļoti eksistenciāli un skaisti – intervijas laiku nodzīvot, nevis nostrādāt. Nekad iepriekš nebiju to pieredzējis – tas vairāk tā kā pie gruzīniem, ne latviešiem. Dažviet mēs iekļūstam arī intelektuāli savdabīgās atziņu kabatiņās. Tomēr ir arī lietas, par kurām gribēju teikt sic! un brīdinoši pacelt pirkstu. Es tekstu pirms publicēšanas neesmu pārskatījis – tajā ir palikušas vairākas vietas, kurās doma prasītos būt precīzāk noformulēta. Visvairāk tas jūtams pašā sākumā, kur no rakstītā var saprast, ka Arnis Terzens rīt no rīta drīkstētu pakārt pie durvīm plāksnīti – “psihoterapeits”, ja vien to gribētu. Uzsveru – tas varētu notikt pēc gadiem pieciem, agrākais. Ar nosacījumu, ka viņš rīt no rīta iestājas apmācībā kādā no psihoterapijas skolām, un ka ar vārdu “psihoterapeits” viņš ir domājis profesiju, nevis kādu pašizpausmes vai kreativitātes treniņa virzienu.
Upurēšana upuru varai
Skatīt komentārus
Skatījumu skaits: 10398
Komentāri
Esmu izlasījusi interviju un ļāvusi tai nosēsties. Ne nu pilnībā, jo laiks pārāk īss, bet vismaz mazliet. Visu laiku esmu arī gaidījusi, kad būs kāds analītisks raksts iz sievietes psihoterapeites spalvas par vīriešu infantilismu, par to, ko Marī nosauca par “abu dzimumu bābām”, par tā cēloņiem no sievietes skatu punkta, bet nav. Varbūt viņas vairāk uztraucas par to, ko domās šādi viņu klienti vīrieši, vai arī par to, ko kāds viņu klients vīrietis varētu iefantazēties par sevi, kaut tas uz viņu nemaz neattiecas. Tā būtu saprotama, sievietei raksturīga pieeja.
Bet bērnišķīgs vīrietis ir tāda tēma, kas prasa dziļas, profesionālas zināšanas, kuru man nav, un arī laiku, ko man negribas tam veltīt, bet realitātē ir tā, ka abu dzimumu bābas, neatkarīgi no dzimuma, gandē citiem dzīvi pilnīgi identiski. Esmu ļoti ilgi strādājusi baznīcas izdevniecībā, kas bija daļa no liela vīriešu kolektīva (kad tev apkārt migrē teju 100 dažādās valodās runājoši vīrieši), tāpēc man ir zināma pieredze. It sevišķi palīdzoši ir tas, ka varu uz to noskatīties no laika distances. Viens tāds bāba varēja izvest citus līdz pilnīgam izmisumam. Tik lielā vīriešu masā pāris sieviešu sekretāru un grāmatvežu gājieni, protams, tika uztverti ar labvēlīgu smaidu (vieglākos gadījumos) vai zināmām dusmām (smagākos gadījumos), bet kristietībā viņas pašas centās laboties, jo tur ir noteikts mākslīgais žogs ar Bībeles mācību, ka vīrietis, turklāt vēl mācītājs vai bīskaps, ir jāciena un jārespektē. Protams, bija pāris gadījumi, kas kļuva neizturami, neietekmējami un nepārvarami, bet domāju (cik nu atceros), ka histērijas un apvainojumā piepūsti vaidziņi ir dzimumneitrālas lietas (domāju anatomisko dzimumu), jo pārējiem tās nodara vienādu postu. Un man ir tādas aizdomas, ka ar vīrišķo histēriju otram vīrietim ir daudz grūtāk tikt galā, bet par to ir ļoti maz runāts, kaut zinu vismaz pāri tādu kungu, kas tam pakļauj visu sevis vadīto sistēmu. Auguši bez tēva vai ar tēvu bez tiesībām uz vārdu. Ir nācies sastapt arī vairākus mācītājus. Piemēram, līšanas (pielīšanas), lišķības un intrigu vērpšanas ziņā viņi noteikti pārspēj jebkuru sievieti. Savienojumā ar tieši vīrietiem raksturīgo agresivitāti (te nedomāju uzreiz kaut ko sliktu) tas ir baigais monstrs.
Par sievietēm šīs intervijas sakarā daudz nav ko teikt, jo es nevaru sacensties ar abiem sarunas dalībniekiem 🙂 Skaidrs, ka intervija ir nopietna, un tajā nebūtu vietas smaidiņiem, bet dažbrīd abu kungu iekaršanās manī raisīja mātišķu smaidu, nekur nevarēju likties. Varēju tikai pafantazēt, kāds ir tās sievietes portrets, uz kuru tagad ir dusmas. Gribējās teikt — vai tiešām ir tik briesmīgi. Sievietēm tādos gadījumos ir krietni vieglāk — viņas nosaka “zoss”, varbūt izlamā, ja drīkst, un kopjas prom. Sliktāk ir ar māti, skolotāju vai priekšnieci, bet kopumā sievietes, ja nav galīgi saherbarizētas iz mātes vai ir jau ar to kaut kā tikušas galā, savās sarunās ar draudzenēm izklapē šos putekļus un neļauj tiem palikt sev virsū.
Kas man noteikti nepatika: homoseksualitātes traktējums un sevis normalitātes pasludinājums. Man patīk dažas psihoanalītiskās teorijas. Un viena no tām pauž, ka kaut kāda psihopatoloģija ir katram. Jā, tieši psihopatoloģija. Kur ir robeža? Par psihoanalīzi nevarētu teikt, ka tā ir neveiksmīga vai švaka metode, ja runa par problēmu un palīdzību tās gadījumā.
Domāju, ka cīņa par partnerattiecību likumu ir normāla, un tādai ir jābūt. Esmu sabiedrotā. Ne katru dienu no tikiem līdz tikiem, ne katru mīļu stundu vai minūti, bet principā, kopumā un visu laiku. Esmu kaut kādā līmenī pazīstama ar visu LGBT spektru, un jāsaka, ka man riebj un vienlaicīgi ir baisi klausīties par homoseksuālu un transseksuālu bērnu un pusaudžu pašnāvībām. Visbiežāk tas notiek konservatīvi kristīgās (t. s. normālajās) ģimenēs, kur vecāki “šādu dzīvesveidu neatbalsta”. Beigās iznāk, ka neatbalsta arī sevis radīto dzīvību un sevis daļēji attīstīto psiholoģisko stāvokli (jo sava daļa ir arī mazuļa paša fantāzijas). Šo visu zinu diezgan labi, jo vairāk lasu un klausos Rietumu ziņas nekā mūsējās. Man nepatīk tie cipari. Pat skaitlis “viens” ir nepiedodams.
Man nav nekādu ilūziju ne par savu, ne par citu cilvēku normālumu. Absolūti nekādu. Katrs ir dabūjis pa muguru ar rungu un uz to, protams, reaģējis, katrs kā bērns ir izmantots un lietots. Tās, manuprāt, gan nav lietas, kas būtu jaucamas ar pašvērtējumu, ar tiekšanos kļūt varošākam, ar resursu meklējumiem sevī, ar izaugsmi, ar briedumu, ar brūču dziedēšanu, jo tas viss nozīmē pazīt sevi, savas vājās un stiprās puses. Bet tas nevar nozīmēt, ka var būt kaut kāds pretstatījums normāls — nenormāls, ja runājam par stāvokļiem, kas nav psihoze u. c. lietas, kas ir psihiatriskas diagnozes, kuras var radīt bīstamību citiem utt.
Tāpat jautājumā par bērniem homoseksuāļu ģimenēs varēs runāt drošāk tad, kad būs beidzies laiks, kad straight ģimenēs joprojām ir vecāki, kas vispār nezina, ko ar saviem bērniem iesākt, vai dara visu, kas ienāk prātā. Bērni ir rotaļļietas (arī seksa), bērni ir viņu iegribu risinājums, bērni ir viņu mammas un tēti, jo pagaidām vismaz Latvijā un arī pasaulē nav zināms, ka psihiatriskās klīnikas (sliktākajā gadījumā) un dažādus sarunu kabinetus (labākajā gadījumā) pārpildītu homoseksuālu pāru bērni. Šeit nevar ielikt saites, bet youtube ir daži video, kur šādi bērni runā par savu pieredzi. Tāpat tur ir visas arhetipiskās lomas kā straight ģimenēs. Sevišķi palika prātā viena astoņpadsmitgadīga meitene, kura pilnīgi redzami bija abu savu tētu mamma. Tāpat esmu vienisprātis ar Domeniko Dolči, kad viņš nesen izteica noraidījumu “īrējamām dzemdēm”. “Profesionālās” surogātmātes, kurām visu laiku nepieciešams būt stāvoklī un kuras šo vajadzību nemaz nespēj kontrolēt, nav nekāds “pieaugušas sievietes lēmums”, un viss pasākums nav “pieaugušu cilvēku darījums jeb vienošanās”, bet tās ir cietušas un tāpēc diezgan traucētas sievietes, kam vajadzīga palīdzība, un katrs atdotais bērns neizdara nekā laba jau vispirms viņām pašām. Un kur nu vēl mākslīgi radītā situācija, ka bērns ir bez mātes. Turklāt šādas sievietes pirmie nesāka izmantot turīgi geji, bet turīgas straight ģimenes, kad dāma negribēja sev nošļukušu vēderu un baidījās no svara pieauguma. Un arī tagad šīs ģimenes ir daudzkārt lielākā pārsvarā.
Man nesaliekas kopā prāts, kur šādos gadījumos ir feministes, kas parasti kareivīgi aizstāv visus grūtdieņus. Viņas pat priecājas, ka puiši nu var dabūt sev bērnus, bet par kādu cenu tai sievietei, viņai pašai neapzinoties. Tāpēc palieku pie šur tur iepriekš izteiktās domas, ka karojošs feminisms arī izaug no traumētas jeb kaut kādu vardarbību izcietušas meitenes, kurai īsta empātija pat nav attīstījusies. Pagaidām funkcionē tikai tā daļa, kas redz vienīgi pret sevi savulaik vērsto vardarbību, neko citu nedzirdot un nejūtot. Līdz ar to viss aizstāvības pasākums ir nelīdzsvarots, nekad nevar zināt, kas spruks ārā nākamais, tam nav brieduma garšas, nav dialoga ar citādu/atšķirigu uzskatu paudējiem, nav iecietības pret šādiem viedokļiem, ir kategoriska atteikšanās tos dzirdēt. Es domāju, ka ievainotu meitēnu viena pati sieviete nemaz nevar salāpīt. Bez veselīgi patriarhālas tēva lomas (nav svarīgi, kas to pilda) to nav iespējams izdarīt, jo sieviete šādos gadījumos visbiežāk ir mātes sargātājas lomā, kas zināmā mērā veido kapsulu, nevis palīdz no tās izkļūt. Bet neko jau nevar izdarīt, ja cilvēks sev nelaiž klāt, bano atšķirīgu viedokļu paudējus vai konsekventi dzēš komentārus, kuros paustas atšķirīgas domas. Turklāt, man par pārsteigumu, jo naskas uz to ir pat psiholoģes. Vispār nedzirdēt, nezināt, it kā tas atceltu šo viedokļu esamību. Beigās būs par maz cietumu, jo kādu dienu tas ar aizsieto muti sadarīs kaut ko pavisam traku.
Tāpēc kopumā redzu, ka gan vīrieši, gan sievietes ir vēl diezgan tālu cits no cita un arī no vēlēšanās dzirdēt un saprast. Vai vīrietis ir gatavs saprast feministi?
Saistībā ar strīdu par Viesturu viens otrs psihoterapeits vīrietis aizrautīgi sauca, ka mums vajadzīga sadarbība, bet kāda sadarbība var būt, ja viens otru negrib dzirdēt, dažiem neļauj runāt un paši aicinātāji uz sadarbību tieši bāž otram vīrietim mutē vīšķi un čakli klausa, ko saka mamma.
Vai es to kā tēva meita esmu gatava saprast? Ar sakostiem zobiem un reizēm nikni bolot acis vainīgā virzienā.
feminisms ir sekas vīriešu manipulēšanai ar naudu.
Sievietes manipulējot ar seksu. Ja arī ir bijis jāmanipulē, tad lai izdzīvotu. Jo vairāk sabiedrībās, kur vīrieši visu nosaka un iespēju sevi, vai potenciālos bērnus nodrošināt citādāk nav, kā iegūstot vīrieti. Ja sieviete arī drīkst tikt pie līdzekļiem, tad situācija drusku normalizējas. Tādu, kas uz vīriešu rēķina grib iedzīvoties mantā domāju ir reāli ļoti ļoti maz. Es pat sev apkārt nevienu tādu nezinu. Kas tā par dzīvi būtu.. Un no otras puses… ja arī viņas tādas ir – viņas parasti labi izskatās, ko vīrieši izrādās grib dabūt par velti – sev statusa spodrinātāju. Vēl ir jautājums vai vispār tādā situācijā ir iespējamas, ka izmantotājs ir tikai viens. Teiksim, sieviete, kā vīriešiem patīk norādīt? Ja viņiem statuss (skaistums blakus) ir tik svarīgs, kāpēc viņiem šķiet, ka tas pienākas par velti? Viņam jau arī runa neiet tikai (ja vispār) par mīlestību…
Sievietes esot emancipētas… Lai padomā, kur tam kājas aug. Jā es piekrītu par to, ka sievietei ir jāredz vīrieti arī pēc bērnu nākšanas “klāt” abiem, bet tas kā Viesturs to ir pagriezis, ka viņš runā tikai par sieviešu puses “vainu”, sievietes un feminisms esot tā sakne un sākums visām problēmām un sievietes noliekot pie vietas viss sakārtošoties… Vīrietim nav uz ko sevī skatīties? Runā te, ka vīriešu vardarbība esot redzamāka. Es gan tā neteiktu. Manipulēšana ar naudu (apsaukājot sievietes par naudas maku meklētājām, (kā tas tik ļoti moderni ir un pat Viesturs raksta, ka sievietei visas materiālās problēmas esot tik viegli atrisināt ar seksa palīdzību – kādos laikos viņš dzīvo? Akmens laikmetā? Islāma patriarhātā?) tai pat laikā, kad sagaida, ka viņas būs mājāssēdētājas un čību pienesējas) ir psiholoģiska varmācība. Un izskatās, ka neredzama, jo par to kaut kā runāt kā par līdzvērtīgu aizmirst.
Un tad brīnās, ka sievietes atsakās nestrādāt, ļaut sevi apgādāt, sēdēt mājās ar bērniem. Nav uzticēšanās vīriešiem.
Problēmas rodas no kaut kā ļaunprātīgas izmantošanas. Ļaunprātīgi var sākt izmantot jebko. Šai sakarā par piemēru – sieviete arī “neuzticēšanos” var sākt izmantot kā attaisnojumu. Protams. Es to saprotu. Jautājums, kurā brīdī tas sāk kļūt par ļaunprātīgu izmantošanu – lielākā vai pavisam sīkā mērā.
Kā konstatēt paša un otra ļaunprātīgu kaut kā izmantošanu, lai neizmantotu citus un neļautu, ka izmanto tevi. Un kādus līdzekļus tev ir tiesības lietot, lai sevi pasargātu, netiekot par to tiesātam.
Bet tādus jautājumus jau var uzdot katra puse.
Kā zināt, kur ir tas brīdis, kad sākas ļaunprātīga izmantošana, šļūkšana caur dzīvi uz otra rēķina, vai tā, ka viņš nespēj, neprot sevi pasargāt rēķina, nevis dzīvošana tā, kā to prasa personiska, abpusēja un kolektīva lietderība (vajadzība pēc kaut – izaugsmes, prieka u.tt.).
Bet ja man būtu jāpamato Tiesai kāpēc vienā gadījumā meitenes turēšana ciet nav sodāma, ir viņas pašas gribēta varbūt pat vai viņai vajadzīga un kādā gadījumā tā ir pārkāpums, ko jātiesā… es jau saprotu, ka tas nav vienkāršs uzdevums. Un, ka atšķirības dzimumu starpā eksistē. Un ka sievietei (ja runājam par sievieti, kā Viesturs te ir izvēlējies) šo neskaidrību ir iespēja izmantot ļaunprātīgi attiecībā uz personisku, abpusēju vai kolektīvu lietderību.
Te var līdzēt tikai apziņas paplašināšana un dzīvošana tādas paplašinātas apziņas stāvoklī. Vai esam – kolektīvi – visa sabiedrība tam gatavi?
Jautājumu jau ir ļoti daudz. Kad tā skaties – Viesturs tik plaši ir paņēmis, bet arī tas ir tikai viens segments vīriešu sieviešu attiecību saprašanā un tajā, lai mēs savā starpā saprastos. Tā vismaz man liekas.
Dace, es par tām traumām griběju pakomentēt.. Redz, vai nav tā, ka trauma ir relatīvs, staipīts jēdziens? Nav tādas traumas, ko nevarētu apgāzt vēl lielāka trauma; un nav tāda nesvarīga sīkuma, ko nebūtu atļauts izjust kā traumu. Vai nav tā, ka šobrīd Latvijā pastāv divas galējības- traumatisms un noliegums. Vidējo statistisko cilvēku tas var izbesīt.. Pēkšņi par visām traumām drīkst skaļi runāt..un atkal tūlīt dabūt pa galvu, ka taisies par upuri.
Personīgi manī tas rada vēlmi norobežoties
no abām frontēm…Atzīstos, ka nespēju ilgi
skatīties publiskās traumu izpausmēs, un feminisms man ir neizprotams. Es nevaru uztvert viņu sāpi. Savās traumās mācos vilties.. sanāk:)
Un bābisku cilvēku atpazīšanā man nav vēl tik liela pieredze. Nav nācies strādāt kolektīvos…Katrs kurina krāsniņu ar to avīzi, kas viņam ir pieejama.. ja sabiedrībā procentuāli kāds kurināmais ir daudz, tad nu pēc tā arī gaiss smaržo. Patika, ka Viesturs tajā redz interesantus pavērsienus un pavērsienus. Manuprāt, nekā citādi kā šādi uz to skatīties nav iespējams. Faktiski ar cieņu, bet nepiekāpīgu atbildes reakciju.
Zane, te es vārdu “trauma” lietoju vidējā aritmētiskā Latvijas izpratnē. Man pašai ir citas pozīcijas, un, kaut arī šī ir vienīgā vieta, kur to varētu saprast, es šoreiz nepiepūlējos. Un mēs jau, ja man atmiņa neviļ, par šito esam runājušas 😉
Par karojošu feministi es domāju tā, ka jau pieaugusi sieviete, kurai tur vīrietis to un šito izdara (un varbūt viņa tiešām ir sasista zila), ka viņa cieš, tad tas galīgi nav sākums. Arī bērns (meitene) jau apzinātā vecumā īsti nav sākums. Viņa to jau ir dabūjusi no mātes tik agrīni, ka te sākas vieta mītiem un arhetipiem.
Esmu dzirdējusi visādus stāstus, arī iz pieaugušu sieviešu mutes, kad mātes viņām vēl pavisam, pavisam mazām meitenēm ir stāstījušas, kas viņas, piemēram, gaida ar vīrieti gultā. Un, ja nav stāstījušas, tad ir attiecīgi uzvedušās un devušas visādus citus mājienus. Feminismu var saprast, ja to papēta. Tas ir kā ar jebkuru parādību. Esmu lasījusi vairāku pasaulē zināmu feministu biogrāfijas vai to fragmentus, ko viņas pašas ir uzrakstijušas: meitene jau kopš iznākšanas no mātes miesām vai pat jau mātes miesās ir gatavota tam, ka viņa noteikti satiks kādu, kas iebridīs viņas robežās. Nu un šo iebrišanu pie mums un citviet Eiropā parasti sauc par traumas dabūšanu.
Tikai retā pati ir atzinusi, ka visa sākums bija ne jau tas vīrietis vai kas tur. Ja mēdz sacīt, ka psihoterapija noliek cilvēku uz izaugsmes ceļa, tad ir mammas, kas noliek meitas uz upura lomas ceļa.
Tāpēc tagad pēc tā, kā Tu saki, tiešām var jautāt, kas īsti ir trauma. Ir rīcība, un ir sekas. Visādas. Arī reibumā braucot kokā ietriekties un mirt.
Bet ar surogātmātēm ir tā, ka daļa pakāpeniski iesirgst un kaut kā aiziet bojā, tā tizli un bezjēdzīgi. Vai viņa to pati grib? Droši vien. Tad jau viņas ciešanas tikai būs redzamas, tikai tā viņa varēs pateikt visiem, cik smagi ir cietusi. Bet vai kādam to vajadzētu veicināt? Es domāju, ka labāk nē, vairāk jau bērna dēļ. Tur sastopas divas destruktīvas vajadzības — ir sieviete, kurai pašas iekšējo vajadzību dēļ ir jācieš, un ir kāds cits cilvēks vai cilvēki, kuri nesaprot, ka uz šīs pasaules ne vienmēr var/drīkst dabūt to, ko grib. Bet tāda parādība kā surogātmāte ir jauna, un ar tiem, kuriem pilns dators ar “evidence based psychology” un kas aizstāv šo praksi, es, protams, strīdēties nevaru un netaisos.
Tas ir apmēram kā ar prostitūcijas pakalpojumu pircējiem Skandināvijā, kur, kā es saprotu, viņi tiek sodīti. Un iemesls ir tāds, lai prostitūtas paliktu bez darba, beigtu savu nodarbi, būtu SPIESTAS mainīties un nebojātu savus bērnus. Mērķis ir bērna labklājība. Es šo zinu no latviešu psihoterapeitiem, kas ir mācijušies Skandināvijā.
No vienas puses, ar vienas sievietes mūžu var nepietikt, ja māte viņai ir atstājusi daudz darba. No otras puses, vai sabiedrībai/darba kolektīvam/ģimenei vajadzētu mocīties ar viņu? Izskatās, ka vismaz vīriešiem jau ir līdz kaklam. Tai pašā kolektīvā, kurā biju, manīju, ka sievietes ir iecietīgākas. Reiz kāds kolēģis, armijas ārsta palīgs, teica apmēram tādus vārdus, ka sievietēm, viņaprāt, vajadzētu uzmanīties krietni vairāk, nekā viņas to ir darījušas līdz šim, jo ir daļa, kas profesionāli un konsekventi izved vīriešus līdz bezpriģelam, un ja nu tuvumā gadās kāds, kurš jau reiz ir lietojis mazos trankvilizatorus…
Agrāk domāju vienkāršāk: ir cilvēki, kas nekad, nekad neko sevī nemainīs, jo negrib, baidās, meklē otmazkas utt., dara visu, lai nebūtu jāuzņemas atbildība. Un reāli var jau arī būt bail, bet lai tā būtu, katrs taču var izvēlēties, jo mūsdienās šo iespēju sevi vismaz saprast ir daudz vairāk nekā mūsu mammām.
Tagad esmu mazliet strupceļā: kā īsti ir ar mūsdienu iespējām? Man sāk šķist, ka šo iespēju ir mazāk, jo profesionāļu kopiena, no kuras varētu gaidīt kādu labu komentāru, kā struktūra ir izrādījusies vēl ļoti bērnišķīga, kur ir Mātes un Bērni ar visu skatuvi.
Padomju laiku beigās bariņš mācītāju un dažas sievietes, kas strādāja baznīcas kancelejā, sprieda par vienu puisi, kurš bija depresīvs, nestrādāja, nemācījās. Nu un tad viņi tur pateica vairākus sulīgus vārdus par viņa māti. Es biju līdzīgos ieskatos, jo arī biju saskārusies ar minēto būtni.
Bet, piemēram, tagad, ja kaut ko tādu kāds pasaka, iestājas baigais klusums, kas nevēsta nekā laba.
Manuprāt, saistībā gan ar karojošā feminisma uzvaras gājienu, gan ar ļoti lielo zemas kvalifikācijas psihes aprūpes speciālistu uķi-puķi armiju situācija ir kļuvusi daudz sliktāka. Žurnālistikā, it sevišķi tīmekļa medijos, ir daudz jaunu cilvēku ar mazu dzīves pieredzi, un viņi intervē ļaudis, kam šūplādē ir psihologa, psihiatra vai psihoterapeita diploms (tātad žurnālistu skatījumā — autoritātes), bet galvā pilnīgas auzas. Un to cenšas piedāvāt tautai kā “profesionālu” komentāru.
Šoreiz bloga raksts ir baigais kusaks, ļoti daudz tēmu, piezīmēju momentus, kas aizķērās — sanāca 16.
Piemēram, interesants likās šis: “Boxeri arī viens otram sit. Hokejisti arī. [..] Bet to neviens nedēvē par vardarbību.”
Tātad sišana pati par sevi nedefinē vardarbību. Vot, paņemt dažus “tipiskas” vardarbības keisus un izņemt no tiem sišanas komponenti, un tad ļoti interesanti, kas paliktu pāri — kādas savstarpējās izpausmes.
Ok, sišana pati par sevi nedefinē vardarbību; sišana sievietei definē. Jo, tāpat kā nav populāri runāt par “vīriešu tiesībām”, nav populāri runāt arī par “vardarbību pret vīru”. Neskatoties uz to, ka Iļģuciemā dažas sēž par sava vīra noslepkavošanu.
Vēl viens pārsteidzošs moments bija fakts par tiem bērnu līķīšiem upēs, ko nezināju, neesmu arī pārbaudījis. Līdz šim domāju, ka visi šie stāsti ir tikai zemapziņas ģenerētu fantāziju produkts. Mīti jau nebalstās uz vēsturiskiem notikumiem, bet uz šiem dziļajiem simboliem.
“Ja cilvēks lāga nespēj saprast to, kas īsti ir psihoterapeits, tas nozīmē tikai to, ka viņam tāds nav vajadzīgs.” Pateikšu kā mans sencis: taisni otrādi:) Tad, kad cilvēks zina, kas ir psihoterapeits, tad viņam tāds VAIRS nav vajadzīgs. Daži nezina, bet viņiem ir vilkme satikties ar psihoterapeitu; citi nezina un dirš par to, ko viņi nezina. Un vairums no tiem nekad neuzzinās.
Ļoti patika tas par Moreno iznācienu. Vot, kas tas ir, kas sakaitināja presi? Ne tas, ko viņam pārmeta, bet kas uztrigerēja? “Viņš mani saskaitīja”? Nosauca vārdā? Lika sajusties neērti? Nekādas ļaunprātības vai nozieguma sastāva tur nav, pat neviens netika vainots vai nomelnots. Kā viņš drīkstēja… Ko tad?
Sišana gan boksā, gan hokejā IR vardarbība. To vērojot skatītājs daļēji izlādē, daļēji projicē, daļēji sublimē u.t.t. pats savu uzkrāto agresivitāti un tā atbrīvojas no tās. Tad kāpēc viņam saukt redzēto īstajā vārdā? Sekos konsekvences, un viņš pazaudēs šo mehānismu, ar kuru no žņaudzošās un apspiestās agresijas sajūtas tikt vaļā.
Komentētājas, ko jūs gūstat no šīs teoretizēšanas par citiem? Lielākoties tas, ko te dēvējat par traumām, ir saucams par dzīvi, ne traumām. Jau sāk izskatīties pēc laikmeta slimības: griezies pa labi, vai pa kreisi – visur priekšā farizejiska pļāpāšana. Nez dzīvot savu dzīvi arī laika paliek?
Garāmgājēj, tu jau pats esi novirzījies no tēmas. Kā tev patika intervija?
Labdien. Šoreiz uzmanību piesaistīja divi pēdējie komentāri. Garāmgājēj, vai tiešām Tu nekad neapspried citus cilvēkus, viņu problēmas un uzvedību? Neskaties filmas, nelasi grāmatas, kur pilns ar svešām dzīvēm? Tev izgadījies noiet cieši garām psihoterapeita blogam, taču faktiski gandrīz to pašu var gūt, tantiņu barā pasēžot pie daudzstāvu mājas ārdurvīm, cietuma kamerā, izšūšanas pulciņā vai alpīnistu grupā. Es, perētāja būdama, galīgi neinteresējos par sportu, bet mani allaž ielīksmo pilnās tribīnes futbola, hokeja, tenisa un ,,formulas” spēļu laikā: nevar būt, ka tie ļauži iet skatīties vienīgi savu ģimenes locekļu startus! Viņi taču ierodas līdzijust, izkliegties, dabūt nepazīstamu cilvēku emocijas un pārvērst savējās, un mājās aiziet no skata apmierināti, lai arī iztērējuši ne to mazāko naudu, par kuru normāls cilvēks nopirktu…
Lasot Braivera (latviešu valodā nav burta Y) domas par mītiem (ka tie nebalstoties uz vēsturiskiem notikumiem, bet simboliem), sagribējās iebilst. ka jebkuram vispārinājumam, pieredzei, ticējumiem un mītiem tai skaitā pamatā nav nekas cits kā reāli notikumi, kuri gads. gaitā zaudējuši konkrētību- personvārdus un vietvārdus- saglabājot tikai vēstījumu, kas vēlāk ievīkšīta izplūdušā, nereti mistiskā plīvurā. Laikam laika gaitā saspiežoties, zīmīgie notikumi kļūst aizvienu jaudīgāki, līdz kļūst par simboliem.
To jau arī Viesturs rakstījis kādā no savām agrākajām grāmatām: piemēram, kādā ģimenē ieradies svešinieks ar kopā saaugušām uzacīm, ieguvis mājas saimnieka uzticību, bet vēlāk viņu apkrāpis. To kā biedinošu piemēru cits citam stāsta arī nākamās paaudzes. Ar laiku pazūd notiekuma sīkās detaļas, piemirstas svešinieka uzvārds, tad vārds, un visbeidzot dzimtā cirkulē vien pārliecība, ka nedrīkst uzticēties cilvēkiem ar kopā saaugušām uzacīm. Ja atceras, ka uzvārdi mums ir tikai pēdējos pārsimt gadus, līdz tam pazinām tikai Kabiles Kārli vai Bjornu no Skūgas, tad kāds brīnums, ka vecmamma apgalvo: no Kabiles nāk lielākie dzērāji!
Gan jau, ka mīti turpina rasties arī šobrīd! Piemēram: miruša cilvēka tel. nr. tūliņ jāizdzēš no kataloga, citādi sāks pienākt īsziņas no viņpasaules, brr…
1.Baļtīšu volūda netur “Y”, a latgolīšu tur.
2. Tas ir populārs uzskats par mītu veidošanos, bet vai esi kādi mītu šādi pārbaudījusi? Kaut vai pēc vēsturiskās iespējamības. Mēs jau viņus nepārbaudām, jo negribam sabojāt. Lords Reglens (Raglan), piemēram, ir izsekojis daudzus eiropiešu mītus un parādījis, cik tie ir vēsturiski neiespējami. Tas, ko mīti atspoguļo, ir aizvēsture, nevis vēsture. Un tas ir ne mazāk interesanti.
Ā, jā, un man arī uzacīm tieksme augt kopā, tā ka joki mazi.
“Lasot Braivera (latviešu valodā nav burta Y)” (c) Perētāja
Šitie ir gadījumi, kad sāku uztraukties, kas notiks, ja meiteņi tikai tiks mājturībā skoloti, kā tas laikam bijis šajā gadijumā 😉
Vai gardas kotletes un šmori atsver … hm … ābeces nezināšanu. Un priecīgi bērni, jo mamma viņus katru dienu sagaida/atved mājās no skolas. Un sargā.
Bet varbūt atsver. Vairāk jā nekā nē.
Dažbrīd domāju, priekš kam man vajadzēja mācīties? Ja man atņemtu, to, ko nevar atņemt, vai kas diži mainītos manā dzīvē? Tad man būtu tas, kas man ir un es būtu piepildīta un laimīga. Tagad gribas vairāk kā būt tikai mammai un sievai. Mūžīgi irdošā vēlme.
Es negribu atdot to, ko man nevar atņemt. Jauki būtu, ja man kāds būtu iemācījis nelolot viltus ambīcijas. Iespēt un vēlēties to, ko var tie, kam nav jādzemdē.
Tikai nav tikai, meitenītes!
Izglītība noder iekšām, no kurām nāk skaistums.
1) Bryuver, interviju izlasīju, papildināju savus priekšstatus. Šī iemesla dēļ arī reizēm apmeklēju šo blogu.
2) Perētāj, tantiņas runā emocionāli, dzīvi, konkrēti. Jā, un nedrukājas ne medijos, ne netā. Iebildumus izraisa daļas sabiedrības vēlme intelektualizēt par visu un vienmēr, piesārņojot telpu. Šī nespeciālistu “intelektuālā” pļāpāšana tieši par psiholoģijas tēmām (re, cik es gudrs!) tik plašos apjomos (nets+žurnālīši) skalo smadzenes, vairo upurfilosofus. Visi tik traumēti, tik traumēti, tik vainīgos apsūdzoši, tik tiesājoši, ka nav laika pat pašiem ielūrēt spieģelī un uzņemties atbildību par savu dzīvi, citiem vārdiem, dzīvot.
Bet Tu pa reizei māki izlasīt kaut ko, kas te nemaz nav rakstīts. Un Tev nav telpas? Un kāpēc uzreiz “re, cik es gudrs!”? Tie visbiežāk ir meklējumi, jo rakstot rosās jaunas domas, un vismaz es vienmēr kaut ko saprotu skaidrāk.
Un ko — ja psihoterapeitu biedrība ir noviebusies, tad ko Tu iesaki? Turklāt tūkstošiem nespeciālistu gadu simtiem nekur neiet, bet atkopjas un nobriest runājot, lasot un domājot.
Un kā Tu zini, kas rakstīts žurnālīšos? 🙂
Tie jau parasti ir meiteņu, ko pat es nelasu.
“ko pat es nelasu” Un? Es šad tad iemetu acis ne vien “Rīgas Laikā”, “Latvju Tekstos”, bet arī “lētā” gala izdevumos. 😀 /Skats no ziloņkaula troņa būtu pārāk nabadzīgs./ Un vēl: es bieži satiekos ar jauniešiem, kuru smadzenes piepačkātas ar pseidopsiholoģiskām atziņām, kas sagrābstītas neta dzīlēs.
Un nevar dabūt laukā no tām smadzenēm? Sūti uz Mansardu pie Viestura 😉
P.S.Sorry! Perētāja (neuzmanības dēļ sajaucu dzimumus).
Braiver, ja kļička latgaliski, tad vajag izturēt stilu un tajā rakstīt visu komentāru, ne? Mēs kā nebūt saprastu.
,,Pārbaudīt kādu mītu”- kā tas iespējams? Man to kulināru kursos nemācīja. Esmu gan ar vienu ausi dzirdējusi, ka VISA vēsture esot interpretācija. Kurš gudrāks un pārliecinošāks, savu viedokli aizstāvot, tas arī vinnē.
Garāmgājējs=Perētāja=Annuška
case closed
Divi jautājumi:
– Kas ir Annuška?
– Kāpēc no Mozilla Firefox šo bloga ierakstu neatrodu? Tas ir pieejams tikai no Internet Explorer.
Līgotante, Annuška ir tā, kas eļļu izlaistīja. Saulespuķu.
Nesaki viss tik strikti, Bryuver, kaut kas tajā ir ko raksta Perētāja. Nu par tiem mītiem. Teiksim, iedomājies, ka agrāk, nu cilvēks mitoloģiskais, senais, nu vienalga..viņš skatījās uz lielu koku, vecu lieku koku, kas auga lauka vidū.. viņš tajā kokā saskatīja visādas sejas, piemēram, zīmes utt. Viņam taču nebija informācijas par to kas tas ir īstenībā, kas ir dabas parādības.. nu tad arī viņš mītiski visu redzēja. Un par to stāstu tālāk stāstīšanu vispārinot… nu tur nemaz nevajag paaudzēm nomainīties. Vispārināšana ir tik forša.. visai bieži var redzēt un dzirdēt cilvjus sakām – ‘Visi’, ..’vienmēr’, ‘nekad’, tie vārdi pielīp klāt jebkuram stāstam.. pastiprinātāji mazie. Turklāt vēl mēdzam notikumus atcerēties pilnīgi ne tā kā bijis īstenībā.. Vēlamo par esošo uzdodot.
Un to jūsu valodniecību… Bryuver, mazliet nopietnais jautājums :), Tev tiešam ir latgaļu asinis, vai arī Tu iefano?
1. Nu, kaut kā tā jau arī ir. Tikai no kurienes tam mitoloģiskajam cilvēkam nāk tā mitoloģiskā domāšana? Lūk, tā tad arī ir pamatā, un tā meklē it kā vēsturiskus notikumus kā izskaidrojumus, un tie nav objektīvi. Bet reizēm sanāk interesanti stāsti.
2.
La tik stāv, la tik stāv, Jūliņ krite grāve;
Mīļie puiš, ņem to ķekš, ķekš tās Jūliņs āre!
Kā tad, es ies visem teikt, no kuriens man i asins.