Tēvocis Vaņa

Ilgāku laiku nebiju neko par teātri uzrakstījis. Tagad tāda izdevība radās, pēc Māras Ķimeles režisētā „Jāņonkuļa” noskatīšanās JRT uz Talsu ieliņas skatuves. Šī nebija tā reize, kad kāds gribēja, lai noskatos un kaut ko pasaku. Vienkārši sieva bija biļetes paņēmusi, es viņai lūdzu nopirkt „uz kaut ko, ko var dabūt”. Nu un tad dabūju ar.

Sākuma iespaids, jau no izrādes pirmajām minūtēm, – bāc, kas par aktierspēli, bez kādas iesildīšanās, uzreiz pa īstam! Turklāt – tik veiksmīgi izmantots smalks, bet riskants paņēmiens – kāds no latgaliskajiem dialektiem krieviski atšķirīgā izspēlēšanai. Tas bija izjūtams ne tikai kā „citāda valoda”. Caur dialektu ienāk arī „cita mentalitāte”, vai, precīzāk, citāda tēlu darbības loģika, vairāk tāda no Austrumiem. Tas parāda arī krievisko latviskajā, ir vērts par to aizdomāties, ne tikai šīs lugas sakarā. Man – par to, kā valoda un pat tikai dialekts izmaina cilvēku un viņa uzvedību.

Ja par valodu, tad varbūt, lai būtu konsekventi, arī izrādes nosaukumam būtu bijis jābūt, teiksim „Jōņonkuls”. Tomēr īsti jau nebūtu, kaut kādas asociācijas ar joņošanu, nevis ar Čehovu… Man visharmoniskāk būtu, ja paliktu tas pats ausij un sajūtai pazīstamais „Djadja Vaņa”, bet varbūt latīņu burtiem, lai dotu zīmi, ka izrāde nav krieviski. Nē, vislabāk ir pierastais „Tēvocis Vaņa”.

Bet ja „Djadja vai tēvocis Vaņa”, tad asociatīvi uzreiz Čehovs, kurš man ne tikai dramaturgs, arī ārsts. (Bišķi kauns, nebiju pirms izrādes papētījis kas un kā mani tur sagaidīs. Vienkārši nācu pēc „kaut kādiem impulsiem”.) Ārstu literatūra mani vienmēr kaut kā citādi sasilda. Liek meklēt kopīgas domāšanas šķautnes. Aizskrienot notikumiem pa priekšu – tās atradās.

Starpbrīdī novērtēju, cik labi, ka ir sieva. Inese pajautāja – pag, bet kādi tur viņiem tie radu raksti? Es mēģināju kaut ko iztēlē zīmēt, vadoties no informācijas programmiņā, bet ja nezīmē uz papīra, tad vismaz man nekas nesaprotas. Tā mēs skatījāmies līdz galam, priecājāmies par spēli, bet galvā turpinājās kaut kāda tumsa. Braucot mājās, Inese teica, ka Vampilova „Provinces anekdotes”, ko redzējām dažas nedēļas iepriekš, viņai esot patikušas labāk. Tā bija izrāde, kur nekādi radu raksti jāzīmē nebija. Tur viss bija balstīts uz spēles prieku un spēju hiperbolizēt mazas matriarhāli – krieviski – sovjetiskas  lietas. Līdz tās iegūst aizmirstu nozīmīgumu.

Nu un tā es pāris dienas nodzīvoju tādā mērenā jūsmā par aktieriem, tomēr vienlaicīgi arī bišķi kā apdauzīts. Izrāde nemitīgi atgriezās prātā, bet kaut kas neslēdzās kopā, neparādījās izrādes „sausais atlikums”. Taču šķita, ka tam jābūt. Es nepiekritu sievai par Vampilovu, tas man šķita spožs, bet pasekls gabals. Tas ir – tāds, kurā var baudīt visādus krāšņus tipāžus viņu vēsturiskajā rāmī, arī par tiem zināma bauda. Tomēr tā ir pilnīgi cita nominācija, salīdzinot ar Čehovu.

Nu un tad es beidzot uzzīmēju vienkāršu lugā darbojošos personu ģenealoģiju. Un momentā viss kļuva skaidrs. Visi „it kā” konflikti, tie, par kuriem tiek runāts, bet kam ir vairākstāvu pagrabi apakšā, atvērās. Nu tad paskatiet, ko te paskricelēju.

Analizējot tā, kā to daru es, jāsāk, kā parasti, ar matriarhālo pamatu. Šeit tam ir vairākas īpatnības. Pirmkārt, ir ne tikai divpaaudžu (māte – meita), bet veselu triju paaudžu „mugurkauls” (vecmāmiņa – māte – meita). Otrkārt, vidējais posms šajā mugurkaulā – māte – ir mirusi. Šis fakts rada ļoti spēcīgu tukšuma gravitāciju, kas velk sevī iekšā meitu, Sofiju. Viņa nevar apprecēties ne jau tāpēc, ka nesmuka (kas tas tāds, sievietei ar kārtīgu Dzemdi), bet tādēļ, ka mūžīgā „grūtniecībā” ar savu māti, kura nekad nepiedzims, jo būs mirusi mūžīgi. Un šī nāves gravitācija, kas šeit stiprāka par iespējamo Dzemdes gravitāciju, velk sevī iekšā arī vecmāmiņu. Viņai jāaizvieto mirusī meita tās mātes pienākumos un lomā, viņa nedrīkst nomirt, lai arī sen bija laiks. Arī uz mātes brāli, tēvoci Vaņu šī gravitācija iedarbojas kaut kā sasaldējoši. Tātad nāve ir svarīga tēma šajā stāstā.

Taču ar tēvoci Vaņu ir sarežģītāk. Viņš pats pārdzīvo, ka kaut kad agrāk nav bijis pietiekoši prātīgs, lai iemīlētos. Piemērām, pirms 10 gadiem viņš varētu būt ieskatījies skaistulē Helēnā, kam tagad 27. Vaņam vēl joprojām šķiet, ka viņam gribas to Helēnu un ka visa problēma tajā, ka Helēnai viņš nav vajadzīgs, kas, protams, nav nepatiesība. Tēvocim (bet tēvocis viņš ir Sofijai, tādā veidā palielinot tās nozīmīgumu) neviens nav pastāstījis, kas it māsas laulība ar brāli. Un nav neviens licis manīt, ka viņš tādā ir iesaistījies un GALVENOKĀRT tādēļ nav spējis atrast nevienu meiteni ārpus ģimenes, ar ko būtu drosme saistīties. Bet tagad, kad māsa/sieva mirusi, tās vietā matriarhālā sistēma piedāvā viņam gan sievasmāti (t.i. savu paša māti), gan sievas (t.i. māsas) meitu.

Bet tas ir tik mulsinoši un saputrojoši arī, piemērām, no Sofijas puses. Viņa ir tik ļoti iesaistīta mātes un viņas brāļa saimniecībā, ka nespēj gana atraisīt savu seksualitāti, lai tiktu prom. Tas rāda arī, ka brāļa un māsas laulība ir dominējusi pār māsas patriarhālo laulību ar profesoru Serebrjakovu, kas ir Sofijas tēvs. Tomēr šī radniecība emocionāli tikpat kā nav jūtama, viņa ir atdota galvenajam mātes vīram, tēvocim Vaņam. Un arī tēvocis Vaņa viņu uzskata par savu pēcteci, kura mantos kopējo lauku saimniecību.

Šo matriarhālo sistēmu nekas vairs nespēj glābt no iznīcības. Skaidrs, ka tā ies bojā, jo Sofija neapprecēsies un bērnu viņai nebūs, tātad nekāda turpinājuma. Divas vecās sievietes – vecmāmiņa Marija un aukle Marina, kas nekad neaizmirst grūtākā brīdī vīriem piedāvāt arī šņabīti, ir sistēmas ikonas.

Te neviens nerunā par tēvu, lai gan Vaņam ar māsu tak bija jābūt tēvam, Marijas vīram. Taču par to neviens jautājumus neuzdod. Miris, pazudis, patriekts? Lai nu kā – dēlam ir bijis jāuzņemas savas mātes vīra loma – tas neapstrīdami. Jautājums tikai – kurā vecumā? Izskatās, ka agrīni. Jo arī no šīs lomas raugoties, ir loģiski nemeklēt sieviešus ārpusē. Ir tak Marija, kad tā paliek veca, ir viņas meita, un visbeidzot – mazmeita. Kur jāskrien? Viss tepat uz vietas!

Tomēr neskatoties uz visu šo tēva nebūšanu, viss taču bija bijis tik daudzsološi! Profesors savulaik apprecēja kārtīgu sievu (Vaņa viņam to atdeva! Kā Tēvs un kā brālis), nopirka lauku māju, samaksājot gan tikai 70, nevis 90 tūkstošus, starpība bija jāpiepelna tiem, kas mājā dzīvoja, tātad tēvocim Vaņam – tāds kalima paveids. Dzima meita, kuru nosauca pamatīgā vārdā, par Gudrību. Profesors bija populārs un ieredzēts savā vidē, cienījams grāmatu autors, kuru sagatavošanā iesaistījušies arī sieva un tās brālis – tā varēja kļūt par ģimenes paplašināšanas lietu. Profesoru mēs pieprecējām sev!

Varētu padomāt, ka katastrofa notika tad, kad mira profesora pirmā sieva – Sofijas māte, taču tas noticis ne senāk kā 10 gadus atpakaļ, jo profesora 2. sievai ir tikai 27 gadi! Sofija par viņu ir vecāka un mātes nāves gadījumā viņai būtu bijis jābūt tik stiprai, ka jāapsargā tēvs, nevis laukos ar mātesbrāli jāēvelē kāposti. Ja viņa tad nebija pie profesora un necentās viņu nosargāt no visādu citu Meitu prognozējamā uzbrukuma, tad skaidrs, ka jutās tuvāka mātes īstajai laulībai – ar brāli. Formāli gan viņa ir greizsirdīga uz jaunāko „pamāti” Helēnu, starp abām ir tāds kā konflikts, bet tas pārāk viegli atrisinās. Sofija atdod tēvu kā nevērtīgu mantu – pat ar tādu kā atvieglojumu tas notiek. Jo viņai jābūt pie sava galvenā tēva – tēvoča Vaņas.

Nevar tomēr teikt, ka profesors ir galīgi vājš un novecojis. Viņš mēģina cīnīties par patriarha statusu šajā mulsinošajā sistēmā – dzīvo it kā savā mājā, taču nekur nevar atrast mieru, slimo ar visādu psihosomatisku un uzvedas vecišķāk, nekā varētu. Skaidrs, ka viņš jūtas tēvoča Vaņas izkonkurēts, ar ko mēģina cīnīties. Profesors paziņo, ka nesamierināsies un nāk klajā ar saimniecisku priekšlikumu, kura akceptēšanai ģimenes sapulcē būtu jānozīmē viņa teikšanas un varas atzīšanu. Taču tas nenotiek, Vaņa aizstāv savas tiesības ar medību bisi rokās. Viņš tiešām ir gatavs nogalināt, pavisam nopietni. Viņš pārdzīvo, ka divas reizes izšāvis, bet nevienu netrāpījis. Šķiet, viņš būtu gribējis tikt cietumā, prom no visa. Taču lemts bija citādi – ka viņam jāspēlē šī matriarhālā spēle līdz galam.

Un pensionētais profesors padodas, aizbrauc. Kas priekš viņa paša droši vien ir risinājums – viņam jābūt kopā ar savu jauno sievu, tā viņu atveseļos. Veidojas jauna patriarhāla savienība (viņš beidzot ir šķīries no pirmās, mirušās sievas), cerams, ka tajā vēl spēs rasties bērni. Vai tas ir risinājums priekš Vaņas un Sofijas? No matriarhāta viedokļa viņiem būtu jādzīvo kā vīram un sievai tagad…

Neprecētais, jau 38 gadus vecais ārsts Astrovs, ne tikai vēro visu šo mūžīgo sabrukuma stāstu, viņš tajā arī iesaistās. Grib atņemt profesoram sievu, bet ne jau tādēļ, ka tas neļauj sevi ārstēt – divu stipru vīriešu salaišana matos sievietes dēļ arī būtu viens no klasiskiem matriarhāta trikiem. Astrovs atraida Sofiju, kas viņu neprātīgi mīl, bet nespēj dabūt, kaut kas viņai pietrūkst, ka tikai ne spēja pamest Vaņu.

Astrovs arī ir tādā kā depresīvā nemaņā – viņš mēģina atšķetināt šo stāstu un nekas tam neizdodas. (Kā ārsts Čehovs praktizēja tikai trīs gadus, līdz saviem divdesmit septiņiem. Kaut arī teica, ka medicīna ir viņa sieva, bet literatūra – mīļākā, faktiski bija otrādi. Nekāds krutais dakteris no šodienas viedokļa raugoties viņš nevarēja spējis būt.) Ir kaut kādi iemesli, kādēļ nav ticis pie sievas. Ka tik viņu nav sabaidījis šis skats – kā matriarhāts uzvar patriarhātu un aiz bailēm no šādas iesūkšanas nespēj atvērties Sofijai un pārņemt normālu patriarhālu vadību šajā bezcerīgajā situācijā. Bezcerīgajā arī priekš daktera paša. Kaut kas Astrovā jūtams no paša Čehova, kurš, kā zināms, nodzīvoja tikai 44 gadus. Bet precējies bija tikai pēdējos četrus. Tā arī nomira (ar tuberkulozi), bez bērniem.

Uzrakstīju es šādu analīzi, nu un? Ok, guvu atvieglojumu no izrādes „traumatiskās iedarbības” pret sevi, bet vai vēl kādam kāds labums? Par to varbūt pastāstīs komentētāji. Tomēr es vairāk domāju par aktieriem.

Sāksim ar Gundaru Āboltiņu. Kas viņa spēlē un attieksmē pret „spēles laukumu” mainītos, ja viņš uzzinātu/saprastu, ka viņa varonis

–          ir juties un kaut kādā ziņā joprojām jūtas kā savas mātes Marijas, tagad galīgi sakritušās un nāvei parādā esošas tantiņas, vīŗs. Nav skaidrs, cik lielā mērā šīs jūtas vēl dzīvas un kā ietekmē Vaņas uzvedību tagad, būtu jāzīmē tāda kā ietekmes līkne;

–          ir matriarhālā laulībā ar māsu un jūtas arī kā tās meitas vīrs;

–          esot Sofijas matriarhālais tēvs, risina jautājumu, kā attiekties pret dakteri Astrovu un abu kopējām iedzeršanām? Būtībā jau tas ir jautājums par Astrova iesaistīšanu ģimenē. Subordinētā, pieprecētā Sofijas vīra lomā. Dakteris iedzer gan, bet sajūt un saprot – viņam šeit nav vietas. Bet kur ir? Jo – nav jautājuma par Sofijas skaistumu, bet gan par Astrova vietu, gadījumā, ja viņš Sofiju prec.

–          Vaņa konkurē ar profesoru Serebrjakovu par māsas mantojumu! It kā civiltiesisks jautājums, kura patriarhālajā izpratnē Vaņam nekas nepieder, viss ir profesoram. Taču šāds likums emocionāli nedarbojas, nekāds patriarhāts te nav vēl iestājies. Vaņa iebiedējoši šauj uz profesoru un profesors atkāpjas. Jo nejūtas spējīgs uzvarēt visu šo sarežģīto matriarhālo jautājumu.

Turpināsim ar Sofiju. Ko Guna Zariņa savā spēlē varētu iegūt, ja zinātu/apzinātos, ka viņa

–          seksuāli aizvieto savu mirušo māti gan attiecībās pret viņas tēvu, gan pret brāli, Vaņu?

–          Izjūt pienākumu gan pret vecmāmiņu, gan mātesbrāli;

–          neizjūt savu bioloģisko tēvu Serebreņņikovu kā īsto tēvu, jo galvenais viņas mātes vīrs ir bijis Vaņa. Tātad Sofijai Vaņa ir tuvāks par profesoru…

Nu un tad par Profesoru un Ģirta Krūmiņa inkarnācijām.

–          Vai viņš jūt savu psihosomatisko vājumu kā zaudējumu matriarhālajam?

–          Vai viņa mīlestība pret otro sievu ir stiprāka kā pret pirmo un visu viņas klanu?

–          Vai profesors uzziedēs, kad sajutīs sevi prom no savas pieprecētības statusa?

Visbeidzot par dakteri Astrovu un Andri Keišu.

–          Kur viņš redz/ neredz attīstību? Kopā ar tā saukto mīlestību – Helēnu, ja izdotos to atņemt vecākajam kolēģim?

–          Kas notiek starp vīriešiem – ārstiem?

–          Vai tiešām Sofija nav patriarhāli piemērota Astrovam? Bet varbūt tēvoča Vaņas un visa tā matriarhālā slāņa ietekme par stipru?

Par šīm ietekmēm uz aktieriem es runāju tādēļ, ka gribu zināt, vai tas, ko viņi dara uz skatuves, izriet no aktiera meistarības, jeb lomas sajušanas sevī un Visumā. Kas attiecas uz pirmo, tad šaubu nav. Man gribētos uzticēties otrajam. Jo varbūt es sevī kaut ko ne tā sajūtu. Varbūt gribētu vairāk attiecību starp negalvenajiem varoņiem. Problēma ir tā, ka spēcīgs dramaturģiskais materiāls var atļaut aktieriem neparakņāties sevī. Izmantot meistarību un nospēlēt „pa virsu”. Nesaku, ka tas ir noticis. Es tikai domāju un meklēju.