Tabu uz sievietēm

Pēdējā laikā galīgi esmu atgājis no disciplinējošā likuma – uz katru pirmdienu pa bloga ierakstam. Tas gan tādēļ, ka man tagad vērtību pārvērtēšanas laiks, gan arī tādēļ, ka tikai nesen pieliku pēdējo punktu kārtējai grāmatai „MEITA UN MĀTE. Aspazija, jaunās nācijas dibinātāja” – ap to nemitīgi nācās ņemties, beidzot tā ir tipogrāfijā un uz Aspazijas 150 gadu konferenci (nākamnedēļ) būs gatava un nopērkama. Vienu brīdi likās, ka esmu izrakstījies, ka nekā jauna nav ko teikt. Taču tad paņēmu rokā gadus desmit nelasīto Freida „Totēms un tabu” (lai pagatavotos filozofu konferencei) un manī atkal sāka rosīties jau tik pazīstamās intelektuālās kustības. Laikam esmu jau atsācis darboties ap nākamo grāmatu – tā būs veltīta laulībai un visādiem jautājumiem ap to.

Rakstīdams par Māti un Meitu, esmu vizualizējis sevī ārkārtīgi īpašo un pašpietiekamo Mātes pasaules telpu un izjūtu to kā iekšēju modeli. Es Mātes/Meitas telpu uztveru kā pirmo, vēsturiski visilgāk eksistējušo ģimeni. Freids sāk grāmatu ar nodaļu „Bailes no incesta”, ļoti skaidri sasaistot incestu ar grupu laulību: „Ja mēs nomainām individuālo ar grupu laulību, tad mums kļūst saprotama šķietami pārmērīgā piesardzība pret incestu…”. Man, lai šī piesardzība šķistu pilnīgi skaidra, vēl vajadzīgs priekšstats par endogāmiju, kuru Freids arī uzsver. Mātes/Meitas pasaules ideāls – neviens no ģimenes nekur neaiziet (kas zināmā mērā izklausās skaisti!). Kā to var panākt? Tikai stājoties seksuālās attiecībās, precoties un dzemdējot bērnus vienam no otra, savā ģimenē(bet tas gan vairs tik skaisti neizklausās)! Man šķiet, runājot par matriarhātu, mēs pietiekošo skaidri nestādāmies priekšā šo – endogāmijas imperatīvu. Jo tas taču ietver sevī pilnīgi visu seksuālo attiecību atļautību! Ne tikai incestu, arī tā homoseksuālo un pedofīlisko aspektu!!! Neaizmirsīsim – Latvijā šodien 62 000 vīriešu virs 30 gadiem dzīvo kopā ar savām mātēm (vecākiem)!

Vispār jau ir ārkārtīgi grūti atbildēt uz jautājumu – kad pārstāja eksistēt tīrs matriarhāts, kurā sociāli pieaugušu vīriešu un pieaugušu, atdalīties gatavu sieviešu nebija vispār. Taču – jau mums ir kaut nedaudz iztēles un zināšanās balstīts personiskās vēstures modelis, tad jāatzīst – bija laiki, kad no Mātes/Meitas neviens prom negāja. Kad tagadējais pusaudžu vecums un tam raksturīgais vecāku noliegums – autoritāšu krīze – neiestājās nekad. Un kad nebija pieaugušo vīriešu prasību ārēja spiediena uz Mātes/Meitas sistēmu. Nav šaubu, ka matriarhāts vēsturiski ir eksistējis un ka tā ir bijusi visilgākā ģimenes forma, kas izveidojas tikai augsti attīstītajai dabas daļai – cilvēkiem. Jo, lai būtu matriarhāts, nepietiek tikai ar Dzemdi – tā piedzemdē un tūliņ pat aizmirst bērnu, sākot meklēt iespēju atkal kļūt grūtai. Matriarhāts var pastāvēt uz jau samērā augsti attīstītās psihes balstoties – uz Mātes lomas pamata, kura grib paturēt bērnus sevī, nodrošinot mūžīgu psiholoģisku grūtniecību. Matriarhātam ir vajadzīga arī Dieviete, kuras vara neļauj bērniem aiziet, kurai pilngadīgais bērns kalpo.

Atcerēsimies, kā šodienas zīdaiņu mammas (un arī tēvi) izturas pret saviem bērniem, kā tiem pieskaras un kā ļauj tiem pieskarties sev. Tas ir šodienas legālais incests – faktiski pirmajā bērna dzīves gadā ir iespiests tas tuvības kanons, kas kādreiz bija visa cilvēka dzīve. Un ja es tajos saskatu ko incestuālu, mammas man uzbrūk – kā kaut ko tik svētu tā drīkst aptraipīt! Ja šajos pieskārienos nekas nemainītos, kad bērns sasniedzis skolas vecumu un pubertāti, šodien tas mums šķistu neparasti (maigi sakot) taču sirmā senatnē droši vien nevienam nekas nešķita. Un ja tādus pieskārienus bez kādiem iekšējiem šķēršļiem atļaujas 14-gadīgi bērni ar 28-gadīgiem vecākiem, tad līdz dzimumattiecībām un grūtniecībai ir tikai pavisam mazs solītis jāsper.

Tomēr pat visarhaiskākajās sastopamajās ģimeņu un cilšu attiecībās, piemērām pie Austrālijas aborigēniem, sen jau vairs nav tīrs matriarhāts – ir aizsardzība pret incestu totēmiskas sistēmas veidā. Un visus lēmumus pieņem nevis vairs tikai Māte un Meita, bet pieaugušo vīriešu sapulce. Tātad – ne tikai kāds no vīriem ir aizgājis no Mātes/Meitas telpas, bet arī tajā jau atgriezies un sācis veidot tai patriarhālu virsslāni.

Tomēr ne tikai Austrālijas aborigēniem, totēmisma principi eksistējuši visā cilvēcē. Arī mums taču ļoti populāra joprojām ir tautas dziesma – „aijā žūžū lāča bērni…”. Ne jau par bioloģiskiem kāda lāča bērniem ir runa, dziesma droši vien ir radusies par bērnu grupu, kas pieskaitīti lāča totēmam. Kādreiz taču nebija iespējams noteikt bērnu paternitāti, arī bērnu māte varēja to nezināt. Tādēļ Tēvs tika izdomāts vai domās izlolots, jo priekšstatā par totēmu ietilpst gan priekšstats par Tēvu, gan priekšstats par Dievu, gan Glābēju no Mātes/Meitas incestuāli endogāmiskās telpas.

Šeit ir vietā atcerēties visā Eiropā sastopamo pasaku par Lāča dēlu, kuru mums, Lerha – Puškaiša savāktajās atrastu, gribētos uzskatīt par tīri latvisku. (Tomēr Kaspars Kļaviņš stāsta, ka nē – tāda pasaka ir sastopama arī Dienvidfrancijā un Ziemeļspānijā un ne tikai.) Pasaka eleganti parāda, kā sākotnēji par tēvu uztvertais lācis, godīgā sacensībā dabūjis ķēniņmeitu par sievu, iesloga to alā, kurā tai dzimst dēls. Kad dēls paaugas, viņš noveļ akmeni no alas ieejas, iziet Saules gaismā, satiek tēvu – lāci un uzvar to cīniņā. Bet tad totēms atklāj savu saturu – lācis pārvēršas par ķēniņdēlu, kurš lepojas ar savu brašo dēlu – Lāčplēsi, Tēva atbrīvotāju, totēma izskaidrotāju, un uzdāvina tam savu zobenu – vīrišķā spēka un pēctecības simbolu. Veidojas Tēva un Dēla vienība, kas jāsaprot kā totēmiskās domāšanas tālāka attīstība, kura novedīs pie monoteiskā Dieva kā svētās Trīsvienības.

Freids neraksta, kādēļ radās totēms. Viņu vairāk interesē, kā tas radās – man gan tas ir diezgan neinteresanti. Bet viņš ļoti skaidri pasaka, ka totēms slēpj sevī Tēvu. Skaidrs, ka endogāmiski dzīvojoša kultūra varētu būt alkusi pēc kāda, kurš atbrīvo no brīvības gulēt visiem ar visiem – tātad atdala izvēli no izvarošanas, bet ne tikai. Totēma vienkāršākā būtība ir tā, ka tas nosaka, ar ko drīkst un ar ko nedrīkst būt seksuālās attiecībās un precēties. Endogāmija tiek ierobežota un līdz ar to tiek ierobežota viennozīmīgā Mātes vara – tagad sapulcējas pieauguši vīrieši un lemj, kā būt. Ciltij ir šamanis (vīrietis), kurš veido un uzlabo totēmisko sistēmu. Veidojas Tēva telpa, kura nav fiziski šķirta no Mātes telpas (karagājieni, tirdzniecības braucieni, reliģiskas prakses), bet kura sāk eksistēt kā Mātes telpas daļa. Tumsā rodas Gaisma.

Šīs domas gan runā pretim, gan papildina manis agrāk pieminēto Saharāzijas hipotēzi, saskaņā ar kuru monogāmija un patriarhāts veidojas kā atbilde uz klimata krīzi. Monogāmija ir ekonomiski efektīvāka, tādēļ grupu laulības vietā var rasties tad, kad strauji krītas dzīves līmenis. Tomēr Austrālijas karstā tuksneša vidienē dzīves līmenis vienmēr ir bijis katastrofāli zems, tomēr cilvēki (vismaz ne visi) nav veidojuši monogāmas ģimenes lai migrētu. Tātad pietiekoši nozīmīgs motīvs, lai parādītos monogāmija un monoteisma iezīmes, ir arī pretestība endogāmijai – tātad nav obligāti jābūt tikai bada draudiem, lai aizietu no endogāmijas. Tātad tā nav tikai paradīze zemes virsū, kurā valda tikai un vienīgi baudas, kā daži varbūt varētu domāt. Tātad bailes no incesta ir radītas apzinātā, sociāli organizētā veidā, seksuālām attiecībām totēma iekšienē kļūstot par tabu.

Par tabu runājot, Freids atsaucas uz 19.gs. antropologiem un etnologiem, kas savos pasaules apceļojumos atklājuši milzums interesantu citu kultūru paradumu. Freids saka, ka īsti nezina, kādēļ radies tabu uz sievietēm un visādām viņu norisēm, tomēr fiksē to, turpinot vairāk runāt par viņam pašam, iespējams, daudz interesantākiem tabu – uz ienaidniekiem, valdniekiem, uz mirušajiem.

Man šķiet acīmredzami, ka, ja netiek tabuizēts viss, kas saistīts ar sievietēm, matriarhālā endogāmija norullēs jebkurus patriarhāta asnus. Čūska kārdinātāja vai kā nu mēs to nesimbolizējam, vienmēr būs stiprāka, – jo tā pārstāv dziļākos un vecākos psihes slāņus. Tādēļ bija jāpostulizē, ka antiincestuālu likumu pārkāpumi tiek sodīti tikai un vienīgi ar nāvi – jebkurš mazāks soda mērs nebūtu pietiekoši ietekmīgs kā incesta profilakse. Pie kam, redzams, ka senie tabu ieviesēji ne tik daudz rūpējušies par to, lai nenotiktu dzimumattiecības starp tuviem radiniekiem – galvenais, šķiet, ir bijis patriarhāta „gods”. Jo totēma likumi varēja būt ļoti dažādi. Piemērām, ja totēms pārmantojas pa mātes līniju (agrīnāks variants), tad māte un tās bērni ir no viena totēma un incests starp tiem ir aizliegts. Bet tēvs nav no tā paša totēma, ja jau viņam ir bijis atļauts precēt savu bērnu māti, tādēļ tēva incests ar bērniem ir atļauts! Kurpretim, ja totēms pārmantojas pa tēva līniju, tad māte drīkst incestuāli tuvoties saviem bērniem, neriskējot pārkāpt tabu.

Tomēr, lai nu kā tas arī nebūtu bijis, patriarhāts ir ticis nosargāts un mūsu psihē tagad stabili mīt gan bailes no incesta, gan riebums pret to. Tātad kādreizējais totālais matriarhālais bezpreģels vairs nav iespējams.

Gribas gan kaut ko pateikt arī par sievietēm. Laikam ir neizbēgami, ka tās vēl ilgi tiks asociētas ar matriarhālo. Tādēļ skaidrs, ka mēģinot sievišķo kaut kā dalīt un izskaidrot, tas tiks uztverts kā sievišķā aizskārums. Šeit izpaudīsies tabu pret pieskaršanās tabu. Tas, kurš runā par sievietēm un sievišķo, kā arī to pēta, pats kļūst par tabu. Kāda kolēģe ginekoloģe teica – vīrietis, kurš izvēlējies būt akušieris, ļoti sevi apdraud. Viss, kas ir ap dzemdībām, tik dziļi iesūc matriarhālajā un tas notiek ar tādu spēku, ka – ne tikai gribas piedzimt atpakaļ. Gribas arī nojaukt visas kultūras un civilizācijas robežas. Gribas nomirt. Akušieri mirst ātrāk kā rentgenologi, tā man šķiet.