Slimnieki kā ārstu priekšnieki

Ar interesi izlasīju Braiena Mārtiņa Lapsas rakstus, kas portālā Telos klasificēti kā stāsti – https://telos.lv/transaktivisms-universitate-1/, https://telos.lv/transaktivisms-universitate-2/. Bija interesanti! Vispirms jāatzīst autora labā valoda (literārais redaktors?), izteiksmes precizitāte, domu skaidrība un rakstnieka talants. Un tas notikumu virknē, kurā viņš pats bijis iesaistīts un kas raksturojama ar galēju emocionālu uzlādētību un milzu konfliktu potenciālu, kas arī sprādzis. Parasti šādi apstākļi apgrūtina domāšanu, argumentēšanu un diskusijas pavediena noturēšanu. Lapsas kungu tas nav būtiski traucējis, viņš to emociju spiedienu varonīgi izturējis.

Nespēja uzturēt spraigu intelektuālu diskusiju pamatoti tiek pārmesta Latvijas politiskajai un akadēmiskajai kultūrai, piemērām šeit – https://telos.lv/stambulas-konvencija-juridisks-brakis/. Tādēļ mums IT KĀ būtu jāmācās no Oksfordas studentiem. Paskaidrošu, kādēļ saku – it kā.

Visa britu politiskās un akadēmiskās vides gadsimtiem veidotā diskutēšanas un argumentēšanas kultūra balstās uz pašsaprotamību, ka tajā piedalās “džentelmeņi”. Kā to varētu saprast mūsdienu kontekstā – izglītoti, nosvērti, emocionāli stabili cilvēki, kuru ģimenes jau ilgu laiku ir tikušas pamanītas sociumā (lielākā vai mazākā mērā aristokrāti), kas izkopuši spēju gan izteikties, gan uzklausīt citus, vairāk konservatīvi vai liberāli, tas nav tik svarīgi. Visi rituāli un procedūras, kas arī veidotas gadsimtiem, labi darbotos, ja tos izmantotu šādas personas un personu grupas.

Kas attiecas uz Braiena Lapsas aprakstīto notikumu dalībnieku kontingentu, par viņu džentelmeniskumu varam runāt tikai ārējo izpausmju nozīmē. Bet dziļākās būtības ziņā stāsts būtu salīdzināms ar iedomājamu absurda drāmu, kurā psihiatri diskutētu ar saviem pacientiem par slimību diagnostikas un terapijas problēmām, pie kam pacientiem būtu vienlīdzīgs statuss ar saviem ārstiem. Respektīvi, viņi drīkstētu noraidīt savas diagnozes un profesionāļu ieteikto terapiju, to vietā izvēloties kaut ko citu, tajā skaitā tiesības pret slimību attiekties kā pret cienījamu dzīvesveidu, kuru nedrīkst apšaubīt un pret kuru jāizturas ar cieņu. Izmantojot rakstu analoģijas, jāiedomājas tāds absurds konsīlijs, kurā psihiatru būtu tikai 25%, lēmumi tiktu pieņemti ar balsošanu un būtu saistoši tālākajā ārstēšanas (dzīvošanas) gaitā.

Šī analoģija nav pārspīlējums – 1973. gadā Amerikas psihiatru organizācija masīva homoseksuāļu spiediena rezultātā (1968. gads, kreisā revolūcija!) no slimību klasifikācijas izņēma homoseksualitāti. Šodien arī transseksualitāte tiek uzskatīta par normu. Bet tā nav norma un par to nevar balsot slimnieki un laji. Ja tas tomēr notiek, tad britu diskusiju kultūra nesniegs vēlamo rezultātu – jo nevar tikt uzskatīts, ka tajā piedalās džentelmeņi.

Te interesanti parunāt par autora pozīciju. Viņš nav tikai izbrīnīts, apjucis vai ironizējošs absurdu notikumu vērotājs un piefiksētājs. Viņš tajos arī piedalās, pie kam ne tikai kā provokators, ar nolūku panākt absurda paspilgtināšanu. Viņš ir arī ticīgais, ka psihiskas slimības ir ietekmējamas ar diskusiju palīdzību un ka šādam enerģijas tēriņam ir kāda pozitīva sociāla jēga. Viņš, protams, nav pacients, bet nav arī ārsts ar padziļinātu izpratni par psihisko patoloģiju izpausmes un attīstības detaļām.

Es esmu mācījies medicīnu tad, kad psihiatru no slimnieka atdalīja baltais halāts un durvju kliņķis ārsta kabatā. Šodien  šīs robežas ir izplūdušas – slimnieki klīst pa ielām, pa kurām arī ārsti nestaigā baltos halātos. Tā ir problēma – turēties profesionālos rāmjos, izturot slimnieku pieaugošo politisko un ideoloģisko spiedienu. Turēties apstākļos, kad normālais un nenormālais tiek apmainīti vietām. Kad sociopātisku iezīmju ieaudzināšanu jau no bērnudārza daudzas kreisi liberālās NVO popularizē kā normu un kad daudzi bērni tiek apjucināti un zaudē gadsimtiem veidotu kopēja labuma (res publika) perspektīvu, kurā katram indivīdam un ģimenei jāiekļaujas, veidojot sevi par iekļauties spējošu. Psihiski slimam cilvēkam būs grūtības iekļauties kopīgā labuma veidošanas plūsmā un tas vēsturiski vienmēr bijis galvenais kritērijs šo slimību diagnostikā. Tradicionāli ārstēšanas mērķis ir bijis sociālās funkcionēšanas spēju paaugstināšana. Tagad viss ir otrādi – desocializācija kļuvusi par dzīves normu. Slimnieki kļuvusi par ārstu priekšniekiem.

Pēdējā replika Braiana Lapsas rakstu sakarā – tur apspriestā profesore Stoksa tiek tiesāta aizmuguriski, turklāt ne par ar faktiem pierādītiem pārkāpumiem vai pat noziegumiem, bet par tiesātāju aizdomām, fantāzijām, dzirdētā, izdomātā un pārprastā. Nav pārspīlējums – tiek tiesāta, jo notiesāšanas gadījumā viņa tiek desocializēta, izstumta no sabiedrības un no profesijas, kas aprakstīto notikumu laikā daļēji jau ir noticis. Tas, protams, ir tāds sodomītu kautiņš, kas gan jau ka to Sodomu un Gomoru saspridzināja – kreisie liberāļi bez balstīšanās uz gadsimtos pārbaudītām vērtībām viens otram rīkli pārgrauzīs. Nav profesore Stoksa nekāds gaismas enģels. Šādu jauno – slimnieku radīto kultūru mēs redzam, visā pasaulē, arī Latvijā. Esmu to izjutis uz savas ārdas. Jebkuram profesionālim jātiek ideoloģiski pārbaudītam. Ja viņš neatbilst slimnieku pasaules intrigu un niķu prasībām, viņš var tikt publiski pazemots un vajāts. Vairs nav svarīgi, ko kāds ir teicis vai domājis, bet ko kāds cits ir sadzirdējis vai gribējis sadzirdēt.

Kā redzams, manā blogā ilgi nav bijuši svaigi ieraksti. Jo es kādu laiku esmu bijis “uz pauzes”. Visa Latvijas virzība pēdējos pāris gados man tā ir likusi justies un rīkoties, lai gan mums joprojām nav tik traki kā Lielbritānijā un tās izglītības paraugpostenī Oksfordā, sodomizācijas dibens vēl nav sasniegts. Es nesaku, ka ar šo ierakstu pauze ir cauri – laiks rādīs. Bet šie pāris raksti lika man to pārtraukt. Mums ir cerība caur Austrumeiropas vienotību, trīsjūru savienību. Ukraina ir priekšpostenis, lai gan arī tai ir tikusi uzspiesta stambulizācija. Tomēr poļi, ungāri, kuri gan jau atveseļies no proputinisma, rāda mums gaismu tuneļa galā. Mūsu lieta – tikt galā ar mūsu sarkanajiem – žurnālistikā, medicīnā, jurisprudencē, izglītībā. Es ticu, ka tiklīdz Krievija tiks sagrauta, mēs arī savējos sarkanos uz Kalnciema akmeņlauzuvēm aizsūtīsim.