Sievietes identifikācijas Dievietes teritorijā

Esmu aprakstījis (piem. – „Dieviete un prostitūta” 20.12.10. bloga ierakstā)un arī savos semināros ne vienu reizi vien skulpturējis dažādas ar Dievieti saistītas sievietes lomas. Sieviete ir gan Dieviete pati, spējīga vienā mirklī diferencēties vismaz par Laimīgo un Nelaimīgo, bet parasti vēl tālāk, kaut vai grieķu mitoloģijā aprakstītajās izpausmēs. Tā ir arī Altāris vai Templis – vieta, kurā vai uz kuras tiek izdarīts ziedojums Dievietei. Dažreiz tas ir jāsaprot ļoti burtiski – kā ķermenis, kurā jāatstāj sēkla. Bet citreiz daudz smalkāk un attālinātāk, kas nenozīmē – mazāk jaudīgi vai būtiski. Piemērām, mīlas dzejolis sievietei. Vai briljanta kaklarota tai par pēdējo naudu.

Sieviete ir arī Priesteriene – uzskaitvede, kurai jāseko, lai nebūtu nekādu vaļību, t.i. necieņas žestu pret Dievieti. Un lai ziedošanas vai upurēšanas rezultātā rastos kāds taustāms labums vai „sausais atlikums” tieši Dievietei. Šī Priesteriene ielien arī ziedotāja galvā un tā sirdsapziņas vai Superego balsī paziņo novērtējumu – lielisks ziedojums! Bet varbūt – uz „trīs ar astīti”! Vistrakāk, protams, ja – neieskaitīts – un bez tiesībām eksāmenu pārlikt.

Taču sieviete paralēli mēdz iejusties arī Meitas un Upura lomās (skatīt – „Par histēriju, Upura un Meitas lomām”, 30.04.12. bloga ierakstā vai grāmatā „Pilni pagrabi partizānu”) un tas bieži mēdz notikt Dievietes tempļa teritorijā. Respektīvi – Dieviete, realizējot atkarības funkciju modri seko, vai Ziedotājs glābs zaudējumu piedzīvojušoUpuri vai tieši pretēji – kļūs par Vajātāju. Būs tēvišķi dodošs, vai tieši pretēji – ne tikai dēlišķi, bet arī huligāniski ņemošs. Jā vīrietis nokļūst šajā teritorijā, viņam nekur nesprukt, jāziedo. Un dod dies viņam ar veselu ādu no turienes tikt laukā!

Šajā ierakstā tomēr vispirms ne par vīriešu stiprināšanu viņu grūtajā, neizbēgamajā un dažreiz arī ļoti patīkamajā un iedvesmojošajā ziedošanas darbā. Sāksim ar sievietes iespējām kaut kā regulēt un vadīt savas lomu izvēles.

Iepriekšējā ierakstā pieminēju kādu sievieti ar uzmestu lūpu. Atļaušos viņu tagad pārveidot par savu iedomu tēlu, kam nav nekāda sakara ar to, reālo sievieti, kas mani ierosināja par visu šo padomāt. Turklāt lūpas uzmešana ir gan ļoti vienkāršs, gan tajā pat laikā skaidrs, nepārprotams, krāšņs un daiļrunīgs Dievietes neapmierinātības izteikšanas veids. Sieviete, kas uzmet lūpu, saka, ka kaut kāds ziedojums izrādījies nepietiekams un ka nepieciešams pārziedot, lai būtu labāk. Viņa to saka no Meitas lomas – lūpas uzmešana sievieti dara jaunāku un neatvairāmāku, jo to, ko varētu atteikt sievai vai mātei, meitai atteikt nedrīkst. Meita, kam kaut kā nav pietiekoši, kam kaut kas atņemts, nodarīts pāri, tātad Upuris. Jāglābj, jāziedo, jāapaugļo Dievietes tempļa teritorijā, neizbēgami.

Kaut kādā un ļoti lielā ziņā tas viss ir skaisti, ko še mēģinu uzburt. Bet tam ir arī cits aspekts – cik izdevīga ir šāda nebeidzama ziedošana sievietei pašai no viņas Sievietes lomas viedokļa? Jo uzmesta lūpa neizbēgami nozīmē – man pietrūkst kaut kā, ko es pati sev nevaru iedot! Tas ir objektīvi jēdzīgi, raugoties no nepilngadīgas meitas un ievainotas sievietes viedokļiem – tad kāds prasmīgs vīrietis var šai meitenei/sievietei iedot to, ko pati nu nekā. Un objektīvi jēdzīgi tas ir no apaugļošanas darba viedokļa, tur arī bez dzīvas sēklas nu nekā. Sieviete pati sevi apaugļot nevar.

Taču, ja sieviete sev iegalvo, ka nevar to, ko varētu varēt, tad viņa neinvestē savā Sievietes lomā, Ego neaug, tam domātie resursi aiziet Priesterienes un citu Dievietes tempļa teritorijā atrodošos lomu darbā. Lūpas uzmešana iestrēgst kā tāda bojāta plate un vairs neinformē par objektīvi nepieciešamu procesu, kam būtu jābagātina gan sieviete, gan vīrietis, gan viņu attiecības. Jā – var jau teikt, ja tā lūpa iestrēgst, tad kaut kas nav bijis labi ar sievietes reālo tēvu. Taču ja ar to tagad netiek galā pati pieaugusī sieviete, tad kaut kas nav kārtībā ar viņas pašas pieaugušo personības daļu iesaistīšanu un izmantošanu savā labā. Jo visideālākais tēvs nevar iedot visu un vienmēr paliek sāpe par neiedoto. Ilgstoši un nerezultatīvi to projicēt uz vīru nozīmē nodarīt pāri sev.

Būtībā šī ir situācija, kurā tradicionāli būtu vajadzīga pātaga vai spainis auksta ūdens. Vārdi šeit mēdz nepalīdzēt, vai palīdz tikai kombinācijā ar tikko pieminētajiem paņēmieniem. Tomēr svarīgi, ka visi tie tiek pielietoti no mīlestības un rūpju, nevis bezpalīdzīgu dusmu teritorijas. Pretējā gadījumā iestrēgšana Dievietes tuvumā var nostiprināties, tāpat kā atkarība no vīra-Tēva.

Tagad nedaudz par vīriešu attiecībām ar Dievieti. Silvija: Ha. Spēcīga meitene – ar pāris uzmestām lūpam, nokautēt tāāāādu profi kā Rudzīša kungs. “Es sajutu, ka sāku baidīties, ka viņa nākošreiz varētu neatnākt.”- jābaidās? Kādēļ?

Ļoti interesanti viss šis – par vīriešu Bailēm.  Godo: Esmu mēģinājis ar sievietēm runāt par vīriešu bailēm no sievietes un esmu sapratis, ka tas viņām ir pilnīgi nesaprotami. Pat vairāk, sievietes dažkārt uzvelkas un atteic “nu ko tur ko baidīties” stilā.

Ja saka – bailes no sievietes, tad iekrītam nesaprotamībā un neticībā. Kādēļ no sievietes būtu jābaidās? Taču – ja no Dievietes, kura tiek vīrieša identificēta, ieraudzīta kādā sievietē, kura pati, līdzīgi aplūkotajai lūpas uzmetējai identificējas ar to, tad baiļu reakcija kļūst skaidrāka un saprotamāka. Vīrišķas bailes nebūt gana labam un Dievietes ieredzētam. Tādam, kam tiesības dzīvot tālāk.

Šeit man nāk prātā Annas Luīzes fon Francas – Junga skolnieces, mīļākās un slavenas pasaku pētnieces teiktais par pasaku meistaru Hansu Kristianu Andersenu, ko esmu citējis jau kaut kad agrāk, bet kas lieliski iederas arī šeit. Viņa teica, ka nespēj lasīt Andersena tekstu, tas viņai radot caur kauliem ejošas izjūtas, kas līdzīgas skaņai no naža asmens vilkšanas pa šķīvi. Viņai min, ka Andersens līdz mūža galam palicis nevainīgs, jo nav spējis pieskarties dzīvai sievietei. Toties, kad viņš mirdams murgojis, no viņa lūpām gāzusies nebeidzamu rupjību straume. Jo viņa psihe bijusi tā pārpildīta ar nerealizētām seksuālām fantāzijām, ka Meistars to dēļ balansējis uz prātā sajukšanas robežas.

Bailes, nepārvaramas vīrišķas bailes no Dievietes, kas nav pietiekami mazinājušās arī pēc tik skaistiem ziedojumiem Tai kā Andersena pasakas. Jāsaka, ka vairums vīriešu šīs bailes tomēr pārvar. Viņiem mēdz izdoties ne tikai izpildīt dzimumaktu, bet pat izdrāzt Dievietes Tumsu tā, ka no tās atdrāžas kaut kāda Gaisma. Tad viņi Dievietei un paši sev kļūst labiņie puisēni, malacīši. Kādu laiku ar to var palepoties, bet tad kļūst garlaicīgi. Bet pēc tam, gadiem ritot – aizvainojoši šitā kalpot un kalpot tai, kuras eksistenci arvien vairāk gribas apšaubīt.

Tad nāk Dusmas – tās ilgi bija slēpušās ar Bailēm. Dusmas var izpausties kā atteikšanās no seksa un niknums uz visām sievietēm, sieviešnīšana. Aiziešana klosterī un raganu prāvu veicināšana. Vardarbība, pazemošana. Tomēr Dusmas jau neglābj no Dievietes soda – caur Superego un sirdsapziņu tas vienalga atnāk. Neļauj gulēt, neļauj strādāt, dzen depresijā, alkoholismā un bezcerīgos „sevis meklējumos”. Liek iziet visādus elles un vardarbīgu domu jeb rīcību lokus. Līdz vienreiz izbeidzas.

Vīrietis Dievietes priekšā ir kā auns uz šauras laipas. Viņam nav daudz iespēju rīcībai. Bet pats galvenais – ir sajūta, ka arī psihiska manevra iespēju nav nekādu. Tā nav tikai laipa, tā ir sašaurināta apziņa. Uzbrukumu, aizsardzības, lūgšanās, cerību un bezcerības pilna šaura laipa. Un vīrietis kā auns, nolemts bojāejai.

Tomēr izejas ir. Tās sajūtamas tad, ja līdzīgi kā es šeit, iespējams runāt un izrunāt par iekšējiem notikumiem, kurus vīrietī palaiž sieviete ar uzmesto lūpu, pati to nemaz nezinot. Ja izrunā, tad atlaiž, vīrietis no auna pārtop par vīrieti un viņa priekā vairs nav šaura laipa, bet gan plaša dejas grīda. Viņš vairs nav atkarīgs no tā, vai sieviete ir apjēgusi vai nav savas patiesības par uzmesto lūpu. Var jau uzdejot arī ar tādu, kāda starpība, varbūt pat uzjautrinošāk. Var tak dejot pat ar Ehidnu un iedejot tai trīs dēlus brašus, kā Hērakls.

Reizēm gan man liekas, ka vīrieši darbojas kā mufloni, stāstu par kuriem nesen dzirdēju kādā Latvijas lauku minizoodārzā. Tie ir tādi auni ar milzu ragiem, kam visa piere ir pārragojusies, kļūdama akmenscieta. Tad nu lūk, divi muflonu tēviņi nostājas viens no otra apmērām 40 metru attālumā, uzņem ātrumu cik spēj un saskrienas ar pierēm. Rezultātā abi jeb viens izrubījas uz kādām pāris stundām. Kad beidzot atčoknās, tad slienas kājās un dara atkal visu to pašu. Skaidrs, ka ar laiku šādi dauzītas smadzenes un to apvalki cauraug saistaudu saaugumiem, kas nevar nesāpēt. Bet jo vairāk sāp, jo vairāk gribas izrubīties un darīt atkal visu to pašu.