“Visi aizlaižas…” Intervija ar Andru Manfeldi

Man nepatīk, kā tiek runāts par latviešu literatūru, arī moderno. Kaut kā pa virsu. Un ne vienmēr, bet dažreiz tikai tikai tik, cik kāds fonds vai preses izdevums, vai – kas vēl trakāk – potenciālais sponsors, samaksājis[1]. Un ne jau naudā vienmēr, bet rēķinoties, kurš svarīgākais, kā kaut ko uztvers vai padomās. Es sagribēju padomāt un parunāt par to citādāk, par velti. Jo man jau neko nevajag. Uzrunāju vienu rakstnieci, viņa mani pasūtīja. Bet tad pārdomāja, būs mums saruna, forši.

Lasu, ko tie latvieši/latvietes no sevis dabū ārā. Tās ir svarīgākas laikmeta zīmes, nekā, kas medijos. Tā ir bijis visos laikos, jo literatūrai jākļūst par laikmeta pieminekli. Andras Manfeldes “Virsnieku sievas” tagad izlasītas, krustām šķērsām. Kā tās iekļaujas manā lasīšanas tīklā un vai kvalificējas par laikmeta pieminekli? Tas nav labs jautājums, jo ne jau man to atbildēt. Pasvītroju un taisīju “piezīmes uz malām”. Fiksēju tās tādā lasīšanas – sarunāšanās – reflektēšanas – atbildēšanās – pārdomāšanas stāstā. Andras Manfeldes naratīvs ir īpašs, galvenokārt ar savu godīgumu. Rakstnieks, kas nav gatavs dāvāt citiem to, kas aiz savām psiholoģiskajām aizsardzībām, varētu arī nerakstīt. Andra tāda nav, viņa šķērž personiskos nervus.

Izlasīju, tad mēs runājāmies ar Andru. Tad es lasīju sarunāto un savas asociācijas ieliku zemsvītras piezīmēs. Andra pierakstīja klāt ar sarkanu. Tad tika pievienots Sinopsis, un es jautāju viņai, vai tā drīkst.

Labrīt! Auguste mani pamodinaja agri un es sarakstiju ar sarkanu komentārus un paskaidrojumus. uz beigam sasteidzu, jo bērni uzceļas, tagad kaut ko gudroju par kļūdaino hedonismu, citu kā vērtibu centru, varonību kā atsacīšanos no kādas savas daļas, bet tā kā visi trauki ir netīri un mētājas dušā un mazais bērns ir burtiski melns – ar guašām, vrb ka vairs neko nevajag rakstīt klāt, jo tā var turpināties līdz bezgalībai. p.s. interesanti kura rakstniece atteicas ar jums runat, nora vai inga g. 🙂 bet nav jau svarigi, ziņkariba ir izskaužamais bābiskais netikums 🙂
Es jums labprāt uzdāvinātu grāmatu “Zemnīcas bērni”, par izsūtījumu un maniem radiem, bet man kads eksemplārs ir tikai Balvos, visi beigušies, es laikam aizsutīšu Wordā, bet nebūs bildes, kas tur svarīgi J tā kā man vispār (atmiņā) ir vectēvs (mātes tēvs – VR), kurš nešķobīdamies kož piparus, kniebj kā plaķene mazai meitenei, gar kura durvim jāiet uz pirkstgaliem, bet kurš iztur, nepamet un nomirst sievas nāves dienā pēc 3 gadiem. Tā ka es tos rēķinus vrb nokārtošu J un driz vien. Paldies par domāšanu, tas mūs tomēr atšķir no mērkaķiem.

Virsnieku sievas

Ievads.1994. gadā Ivans, virsnieka dēls, kailām rokām uzrāpjas atjaunotās katedrāles tornī, kas iepriekš padomju laikos tika izmantota kā Matrožu klubs. Pie krusta septiņpadsmitgadīgais puisis piesien baltu karogu kā protesta un padošanās zīmi. Tik tikko padomju armija atstājusi militāro teritoriju – Karostu Liepājā. Šeit valda bezdarbs, rekets, tiek tirgoti ieroči un krāsainais metāls. Aiz izgriežamā tilta, kas kara pilsētiņu savieno ar civilo Liepāju, taksisti atsakās iebraukt.

Romāns. 19.gs. piecdesmitie gadi. Galvenā varone Valērija agrā ziemas rītā dodas uz skolu un savaldzināta vēro Matrožu klubu. Meitene nojauš, ka šī ēka celta citām, sakrālām vajadzībām. Klajums blakus Matrožu klubam viņai atgādina dzimto stepi, kuru ģimene atstājusi dienesta dēļ. Valērijas tēvs ir atvaļināts kapteinis – kara veterāns. Ģimene mitinās komunālā dzīvoklī un māte – virsnieka sieva, sapņo par dzīvi ar ērtībām baltajās silikātķieģeļu mājās, kuras pamazām ceļ uz Valērijas iemīļotās, stepei līdzīgās pļavas. Viena no komunālā dzīvokļa kaimiņienēm ir kolorītā, pašapzinīgā sarkanmate tante Frosja, kura strādā par pārdevēju. Reizēm uz Karostas veikaliem nāk iepirkties arī latvietes. Starp tām – biklā bibliotekāre Ilga, kura viena audzina ārlaulības bērnu. Arī Ilga mitinās komunālajā dzīvoklī Liepājā. Viņai kaimiņos dzīvo negantā šoviniste Izaida, kura lamā Ilgu, viņas bērnu un reizēm arī zog.

1971. gadā Valērija vēlēdamās iegūt neatkarību no vecākiem, apprecas ar jaunāko leitnantu Arsēniju un pamazām viņu iemīl. Militārā karjera Arsēnijam neizdodas, jo majors viņu necieš un arī ideāliem, kurus ekspluatē politbiroja retorika, Arsēnijs netic. Līdzās kara veterānam, valdonīgajai sievas mātei un čaklajai pirmrindniecei sievai, Arsēnijs jūtas nepilnvērtīgs. Neilgi pēc kāzām viņš saņem “paaugstinājumu” , kas faktiski nozīmē stagnāciju. Arsēnijs tiek iecelts par Matroža kluba pārvaldnieku. Lai arī vecāki znotu nosoda, Valērija romantisku apsvērumu dēļ ir lepna par vīru un viņa jauno amatu. Arsēnija pienākumos ietilpst ne tikai kluba uzraudzīšana, kultūras programmas sastādīšana, bet arī fresku aizkrāsošana.

Lai bēgtu no rutīnas Arsēnijs ar draugu Sudžejatu sāk iet uz dejām un sievu krāpt, nepiešķirdams šiem sakariem nozīmi, tomēr pamazām no sievas atsvešinās. Valērija šuj sārtu kleitu un pošas uz flotes parādi, kur viņai jāpavada tēvs. Viņa cer, ka Karostas kanāla krastos pūlī sēž viņas vīrs un redz, cik viņa ir skaista. Starp skatītāju simtiem ir kāda padsmitniece – Nora, bibliotekāres Ilgas meita. Viņa apbrīno uz zemūdens stāvošo sievieti sārtajā tērpā. Vēlāk Nora ar draudzeni vilto caurlaides un dodas uz Karostu. Nora cer satikt Borisu – savu tēvu, kuru nekad nav redzējusi. Meitene nobīstas, jo caur Matrožu kluba tumši sarkano krāsu vīd Arsēnija aizkrāsotās freskas vīra acis.

Arsēnijs ar draugu Sudžejatu aiz vien biežāk dodas dejot, līdz iepazīstas ar Noru, kura kļūst viņa mīļākā. Sudžejats ir greizsirdīgs, ka meitene nav izvēlējusies viņu. Norai tikko septiņpadsmit. Arsēnijs iemīlas. Valērija atrod vīra kabatā Noras rakstītu zīmīti un saprot, ka vīrs viņu krāpj. Valērija ir greizsirdīga un iesniedz šķiršanos, bet pārdomā un izņem dokumentus. Arsēnijs mēģina ar savām jūtām cīnīties, bet kaislība uz jauno meiteni pārņem aizvien stiprāk. Valērijas tēvs smagi saslimst. Arsēnijs jūtas vainīgs un sola, ka sievu nepametīs. Valērija ieņem bērnu. Valērija uzstāj, ka grib satikties ar vīra mīļāko. Ar draudiem šo satikšanos panāk. Valēriju izbrīna Noras jaunība un cinisms.

Nora atnāk uz Matrožu klubu. Kamēr Valērija mājās gaida Arsēniju, viņš pārguļ ar Noru uz Matroža kluba kāpnēm, kas agrāk vedušas uz altāri. Arsēnijs melo un mokās šaudīdamies starp sievu un mīļāko. Arsēnijs tiek aicināts uz partijas biedru sapulci, kurā tiek paspriesta viņa amorālā uzvedība un saņem brīdinājumu. Drīz vien kāda, visticamāk, Sudžejata nosūdzēts, Arsēnijs nonāk gubā – militārajā cietumā, kurā pavada desmit diennaktis. Kamerā Arsēnijs sāk cīnīties ar uzmācīgu ideju, ka vienīgais veids kā kļūt brīvam, ir doties uz dzimto Krasnojarsku, kur Nora uzdosies par virsnieka sievu. Tikmēr Valērijai uzticētas Matroža kluba atslēgas. Noguruma un izmisuma mākta, viņa gandrīz ielaižas intīmos sakaros ar kādu svešinieku. Redz vīziju – klubā dejo nevis cilvēki, bet dēmoni.

Tikko atbrīvojies no gubas, Arsēnijs neiet uz mājām, bet viesnīcas numuriņā gaida Noru, kura neatnāk. Valērija zaudē bērnu, nomirst viņas tēvs. Arsēnijs ar Noru bēg uz Krasnojarsku. Valērija saņem zvanu no vīra, ka viņš neatgriezīsies, jo mīlot citu sievieti. Arsēnijs un Nora pus pa jokam vienojas ka, ja viņa paliktu stāvoklī un piedzimtu dēls, audzinātu viņš, ja meita – paliktu pie mātes. Abi sastrīdas un Nora brauc atpakaļ uz Latviju. Nora uzzin, ka gaida bērnu, bet abortam grūtniecības laiks ir pārāk liels, tāpēc viņa uzmeklē nelegālo abortu veicēju. Tā izrādās negantā Izaida – komunālā dzīvokļa, kurā viņa bērnībā dzīvoja, kaimiņiene. Pēdējā brīdī Nora nobīstas un aizbēg. Nora ir satriekta, jo nu sabrucis viņas sapnis par studijām un dzīvi galvaspilsētā. Uz ielas Nora afektā saskrienas ar Valēriju. Pēc dažiem mēnešiem Valērijai piezvana Nora un piedāvā adoptēt Arsēnija bērnu, kuram tuvākajās dienās jānāk pasaulē. Valērija audzina Ivanu un cer, ka reiz viņas vīrs atgriezīsies.

===========================================================================

–          Jums nav bijis tur jāuzstājas?

–          Kur? Aspazijas mājā? Ir, es tur uzstājos. Es[2] taču uztaisīju Aspazijas dzimtaskoku[3] – tādu, kur pāri par 500 dalībniekiem. Tas ir baigi intersanti, tēva puses vispār nav, nevar atrast.

–          Tas gandrīz kā par mani gandrīz. (Smejas)

–          Viss ir tikai mātes puse. Tur tāds saīsināts ir iekšā arī te[4]…

–          Šitas.

–          Nē, tas nē. Būtībā – es ņemu viņas lugu tēlu struktūras un krāmēju viņas dzimtaskokam virsū. Ar to domu, no kurienes viņa to ir dabūjusi. No kurienes viņai ir radies tas, kas viņai tur ir radies. Nu, tādas hipotēzes[5]…

Varbūt mēs varam būt uz tu?

–          Nu ja.

–          Tā būs ērtāk. Es esmu bišķi pierakstījis, kas man jāpajautā… Ar vārdu sakot, grāmata man patika, man viņa likās pareiza.

–          Tas man tieši interesanti, es gribēju prasīt, vai nebūs kaut kādas pilnīgās aplamības?

–          Nē. No mana profesionālā viedokļa grāmata ir pareiza. Nu bet skaidrs, ka tu pie tā pareizuma vai īstuma neesi nonākusi tādos ceļos, kādos es nonāku. Un tāpēc es gribēju parunāties, kādi ir tie tavi ceļi, mani tas ļoti interesē. Jautājumus es no tāda viedokļa esmu sadomājis.

–          Nu tā, caur praksi droši vien (abi smejamies)

–          Es tev jautāšu uzreiz – kādēļ Valērijai bija jāprec Arsēnijs? Kā tas pāris veidojās?

 

 

1. Zīmējums. Grāmatas tēlu ģeneoloģija

–          Visi precās, viņiem arī gribās…

–          Tu gribi teikt, ka nejauši.

–          Nē, nu ne jau nejauši. Nu kā, tā jaunības balss. Nezinu. Vai arī no mammas gribēja tikt projām. No kontroles…

–          Tad jau Arsēnijs diezgan tālu ceļu braucis, lai tiktu no mammas prom[6].

–          (Smejas) Tur tu atradīsi kaut ko, kas neturas kopā…

–          Nē, nē, viss turas. Manuprāt, viss ir loģiski. Bet skaidrs, ka tu jau neesi uzkonstruējusi to ģeneoloģiju. Kaut kāda loģika tev ir likusi saprecināt Valēriju ar Arsēniju.

–          (ilgi domā, klusē, smejas)

–          Jeb arī, teiksim, tāds jautājums – vai tas ir loģiski, ka Valērijai ir tāds tēvs? Virsnieka meita, tāda virsnieka, kurš …

–          Viņš jau salauzts ir, viņš jau nav… tādā, nu, spēkā.

–          No tāda viedokļa es arī jautāju – vai tā salauztība aiziet tālāk, pie meitas. Vai tur ir kaut kāda loģika[7]?

–          (Ilgi domā, klusē, sāk smieties)…

–          Negaidītus jautājumus uzdodu?

–          Es tagad ātri galvā salīdzinu prototipu ar varoni un mēģinu kaut ko… (smejas)

–          Viņiem visiem ir protipi?

–          Nu, viņi kombinēti ir.

–          Nav viens prototips.

–          Bet, es esmu viss, kas tur ir. Izņemot Izaīdu, varbūt. Tā ka… nu, ar Ilgu varbūt tā, nu tā. Bet es jau esmu viss un vienīgā pieredze, kas man tur nav, nu… Viņas, protams, ir savādākas mazliet, bet faktiski var teikt, ka es visām pieredzēm esmu pieskārusies ar savu dzīvi. Izņemot to, kā adoptēt bērnu[8]. Tā man ir pilnīga laža, nevis laža, bet… Es runāju ar sievieti, kura adoptējusi divus bērnus, un es prasīju – kā tu vari pieņemt? Nu, apmērām, ka esot tāds kaut kāds mirklis, kad viņš piedzimst, bet viņš garīgi piedzimst. Tā kaut kāda mistika interesanta. Es sapratu, ka viņai varbūt arī tā ir noticis. Bet, protams, ja man būtu tāda pieredze, tad es varētu par to kaut kā dziļāk un detalizētāk rakstīt. Tas bija uz grāmatas beigām, bet tas man likās svarīgi. Pārējais viss ir manas pieredzes.

–          Es tev jautāšu tā – ja tu esi Valērija, tad kā tu jūties par saviem vecākiem? … Tādiem, kādi viņi tur ir.

–          (Domā) Man jāstāsta par savu ģimeni vai[9]? Nu jā, bet ko tad es te tagad stostīšos. Es jau pati Pēcvārdā uzrakstīju, ka esmu dzimusi ārlaulībā un ka tēva man nav bijis[10] un to es arī gribēju rakstīt sākumā. Bet īstenībā pašās beigās uzrakstīju. Es uzrakstīju, no kurienes es nāku. Ne tikai no mātes, no laika, no atmosfēras, no visa tā, kas veido… Ne tikai es, jo kam 90-tajos gados bija jaunība, daudzi ir vienkārši miruši[11].

Tagad es tā skatos un daudzas lietas liekas nejauši – kas trāpījās, to ņēma. Bet varbūt arī nekas jau nebij nejauši un tas puisis I. manā darbā, viņš ir reāls cilvēks, kurš tiešām uzkāpa tajā katedrālē. Arī viņš ir salauzts. Mičmaņa dēls īstenībā. Es uz viņu skatījos kā uz sevi.

–          Tas Arsēnija prototips.

–          Nē, Arsēnija dēls, manā grāmatā[12].

–          Ahā… Arsēnija un Noras dēls.

–          Bet īstenībā… jā… ja es varētu es arī uzkāptu kaut kur. Vanšu tiltā, pēc eklēriem[13] vai tā (smejas).

–          Ok.

–          Man tēvs ir Sibīrijā izsūtīts, viņš nerunā, es nemāku ar viņu runāt, mēs tā kā divas paralēlas upes ar vienādiem kauliem, kuras nekādīgi nevar saprast, kā ir vienkārši. Viņš statiski … un es arī… (smejas) Un agrāk viņa brālis, kurš – ļa-ļa-ļa-ļa-ļā, man ar viņu ir kontakts un mēs dzīvi viens otram izstāstījām jau stundas laikā, bet ar tēvu es nespēju vienkārši sarunāties. Nezinu kas[14]. Un viņš ir Sibīrijas bērns, izsūtīts, daudziem esot tā bijis, ka viņi negrib bērnus vairs. Un bēg no bērniem, man tas vienīgais attaisnojums, kapēc viņš aizlaidās lapās. No mana vārda[15] vien. (smejas)

–          Pagaid, vīrs aizlaidās, vai tēvs aizlaidās?

–          Nu jā, jā, nu. (smejas)

–          Abi aizlaidās, es nesaprotu.

–          (smejas) Visi aizlaižas…

–          Visi aizlaižas no tevis…

–          (smejas) Bet tas jau nebij diktofonā…

–          Ja vajadzēs, tad metīsim ārā[16].

–          Jā. Es īstenībā tā kā… Nē (papurina galvu), to es negribu stāstīt… Man vīrs aizgāja tad, kad es biju sestajā mēnesī un es nokāpju tā kā sevī sestajā mēnesī… Mans tēvs pameta mammu, kad saprata, ka viņa ir stāvoklī un notina makšķeres… Un tas bij tiešām pa skarbo, tā bij tiešām baigā pieredze, vispār. Trakāk… nu, “Adata”[17] man vistrakākā pieredze, kā es ellē dzīvoju, pritonā. Un tad tā ir tā otra. Bet es negribu teikt – oi, viņš vainīgais, viņš vainīgais! Arī es vainīgā, tāpēc ka es darīju pirms tam to un to un to – es pilnīgi varu pateikt, tas man ir, es zinu par ko. (smejas) Man nav tā, ka es nezinu, kapēc man tas tā. Bet es negribu kaut kā lielīties ar ciešanām, teikt, ka es esmu tas upuris[18], jo es daudz ko ieguvu ar to. Un es… man pat liekas, ka tā vajadzēja, es nezinu.

–          Kaut kāda, nu… pašsodīšana, kaut kāda autoagresija[19], ne?

–          (domā) Nē, es domāju ka…

–          Grēku izpirkšana?

–          Arī, kad ieraugi jēgu[20], tad var tikt brīvs un jādomā…

–          Mhm.

–          Bet es negribu uz to ieciklēties[21], jo tas man par to, nu tas tā muļķīgi izklausās, bet …

–          Kas Arsēnijam pietrūkst pie Valērijas? … Neturās tur.

–          Viņam pietrūkst tas, ka viņam nav spēka.

–          Valērija viņam nedod spēku? [22]

–          … Njā… mhm… vislielākā, man liekas, sievietes nelaime ir, sieviešu, visu, feministu un ģimenes māšu, visu viņu, mūsu (smejas) ir tas, ka sieviete ir inficēta ar… ar varaskāri. Un man liekas, ka tas ir drausmīgi traki īstenībā. Tā [varaskāre] izpaužas visos tajos sīkumos – noliec krūzīti, paņem zeķīti, nu kur tu esi? Vai tu mani mīli? Ā, tu mani nemīli, kāpēc tu mani mīli, ā, tu mani mīli, pēc piecām minūtēm, kur tu esi, un tas ir viss, un tas ir viss viņas. Es tikai pārskrēju, ko tu esi rakstījis[23], ka vīrietis ar saviem ziedu pušķiem un Dievietes pielūgšanas šitiem te (rāda) – tad viņa domā: viss ir mans un es tagad turpināšu savu scenāriju, bet bieži vien notiek kā ar zelta zivtiņu, līdz vienam brīdim – turpini, turpini un tad… atgriežamies pie būdas. (smejas)

–          Tā ir… Kāpēc tas Arsēnijs dauzās pa tām ballītēm? (klusums) Ko viņš tur meklē?

–          Viņam ir vakuums, tukšums. Viņam nav… karjeras viņam nav, nu ko viņam darīt tajā gorodokā[24]? Gan jau kaut kā… nu ko viņam darīt? Krāsot freskas? Visi par mani ierēc – o, es domāju, nu, tas ir paaugstinājums[25], bet man pēc tam saka – pie tiem apstākļiem un dienesta pakāpes tas ir tieši otrādi. Tā ir stagnācija. Tas nekas nav, tas ir, ka tur vajadzēja nevis virsnieku, mičmanis arī to varēja darīt. Nu viņš, nu kā, ja nav perspektīva nekāda, ko cilvēkam darīt? Kaut kā mierināties. Alkoholu nevar, vēmiens nāk (smejas) nu, kādi vēl varianti padomju laikā?

–          Nu jā. Bet tad ir jautājums – kāpēc tai Norai vajag?

–          Nu viņa meklē… tēvu meklē.

–          Tas izklausās kā tāda psiholoģiska diagnostika, bet tev ir sava iekšēja bilde par to. Kāpēc Norai, nu tieši Arsēniju vajag. Jo tas jau nav vienas nakts sakars. Tas ir kaut kas…

–          Nu man tagad baigi interesanti… vai nebūšu tur kaut kādu bedri uzrakstījusi. Es jau vairs nezinu, vai es to uzrakstīju. Bet… Arsēnijs nav tāds maskulīnais tips…

–          To var just, jā.

–          Viņš…

–          Diezgan smalks.

–          Jā. Un viņš… un viņam varbūt nav kauns no kaut kādas tur romantikas, tādas. Bet, es jau nezinu, es tos septiņdesmitos tā apmērām iedomājos. Un to vidi.

–          Bet Norai kāpēc viņš tāds vajadzīgs? Latviešu meitenei – krievs. Virsnieks. Neveiksminieks.

–          Viņa jau nezina, ka viņš ir neveiksminieks, kā tad viņa to var zināt?[26] (smejas)

–          Man liekas, tur baigi interesanti. Ir divas kultūras. Piemērām, ir ļoti daudz krievisku detaļu, kas ļoti agresīvas. Nu tur par tām mrazj fašistskaja un…

–          Nu, tā Izaīda.

–          Bet ne tikai. Es šorīt vēl pāršķirstīju, man bija licies, ka pēcgarša ir tāda, bez agresijas. Bet kad tu skaties cauri – agresija ir[27]. Un pārsteidzošais ir faktiski tas, ka uz agresiju neveidojas atbildes reakcija. Agresīva. Kas liek funktierēt – nu kā tu to tā izdomāji?

–          Es neko neizdomāju. (smejas)

–          Es “izdomāji” lieku pēdiņās[28].

–          Nu, man jau vispār tas darbs sākumā bija pilnīgi savādāks iecerēts. Es biju domājusi, ka es esmu Nora un es tagad čāpošu… skatīšos uz to svešo pasauli, kurā es ieiešu iekšā. … Āā! Un pēc tam dzīve sataisīja savas korekcijas un es pārcēlos uz otro pusi un kļuvu par Valēriju. Un tad man bija īstenībā grūti to Noru pārtaisīt, jo viņas kaut kā vienādas jau abas sāka izskatīties. Un tad es Norai noņēmu to romantiku nost. Bet man Gundega Blumberga pamatoti teica – kur tad viņa pēkšņi tik ciniska! Tad bija jauna meitene, nu jā, apmērām, sekss maina cilvēku. Jā, jā. Nu tur ir bišķiņ tāda nesakritība. Jo man arī ir ļoti grūti izdomāt…

–          Man netraucē nekas. Man viņas neliekas vienādas. Nora un Valērija. Bet es padomāju lasot – tu neesi pareizticīgā? Esi[29].

–          Mhm.

–          Nu jā, es tā to izskaidroju. Ka tev ir kristīga pieredze, kas liek tev ļoti toleranti uztvert agresīvas lietas. Tā varētu būt?

–          Man tās krievu tantes, tās jau nav… man viņas nav svešas. Viņas man ir kaut kādā ziņā glābēji blakus. Kad man gāja sūdīgi pavisam, tad viņas man meta somā naudu, kad es ar bērnu tur staigāju maziņu. Un tas nav tā, ka viņas mani piekukuļoja, es viņas zinu no iekšas, es viņām nepiekrītu arī citreiz ko saka un domā. Un es arī redzu tās mentālās atšķirības. Es tur mīņājos vienalga kaut kur stūrī stāvu, bet tas krievu cilvēks vispār nejūt, viņš iet kā tanks, uzkāpj tev uz varžacīm un viss, vispār nejūt[30]. Bet tas ir vienkārši – viņa tāda ir. Man draudzene arī, filozofijas pasniedzēja. Viņa… tā kā lielais lācis. (smejas) Un es, lai kā viņa man kristu uz nerviem, es vienalga viņu varu pieņemt. Citreiz vajag laiku. Lai viņa man neplivinās. Es vispār domāju, ka cilvēkam jau tikai viens uzdevums ir. Jebkādos apstākļos, lai kas ar viņu notiktu. Mīlestību saglabāt[31]. Saglabāt, atrast un ja tu esi atradis, saglabāt. Tikai, protams, kas tas ir.

–          Šo[32] tu esi visu dzīvi tā domājusi un jutusi, jeb tas nācis ar kaut kādu pieredzi.

–          Nu tas ir pieredze. Piemērām, es tikai tagad saprotu, ko nozīmē… Ir tāds svētais Sarovas Serafims. Viņš bij tāds, nu kurā gadsimtā sanāk, astoņpadsmitajā vai deviņpadsmitā sākums, es nezinu. Liels stiprs vīrs. Kaut kur tur Sibīrijas mežā. Nu tāds, kas ar vienu vēzienu tur noskaldīs, vispār. Un viņam uzbruka divi laupītāji. Un viņš ļauj sevi sasist. Nu tā, ka viņš paliek ar kupri. Un agrāk es tā – mhm?[33] – nu tā vairāk. Bet tikai tagad es sapratu, kāpēc viņš ļauj sevi sasist.

–          Nu, kāpēc?

–          (domā, sāk smieties) Nu to jekurš nevar, bet ja tu dzīvo pēc… ja tev Kristus krustā sistais ir tavs ideāls un tavs glābējs, tad tu visu zaudēsi, ja tu viņam[34] dosi pretī. Ja, piemērām, svētais… ja būtu mazs bēbītis, gulētu tur, silītē, vai vienalga, kaut kāds nabadziņš un nāktu laupītāji. Un apdraudēti būtu vēl kādi, izņemot Serafimu. Viņš viņus saskaldītu abus divus, sasietu, nopērtu un visu ko izdarītu viņiem. Bet tad viņš nepretojās, jo tas ir vērsts tikai pret viņu pašu… Neesmu īsti mēģinājusi formulēt savus jautājumus, bet tie beidzās, tagad ir tā, ka es varu Serafima rīcību pieņemt. Jo man tas neliekas varmācība pret sevi, es tagad to tā sapratu. Jo viņš visu zaudēs! Jo viņš ir pie sevis strādājis un lūdzies tur par visiem. Viņš nevar… Nu tad tie, kas bija viņu piekāvuši, atgriezās pie Serafima un lūdza piedošanu. Nu saproti, tad tu nebūtu svētais! Viņš nekļūtu. Viņš būtu vienkāršs, nu tāds kristietis. Bet es, protams, ja man nāktu virsū, kad man nāktu virsū administratīvās darbinieces vai vēl kaut kas (smejas) vai tantes…

–          …tad tu neļautu viņām sevi sasist.

–          Nē, es viņām šautu pretī un nožēlotu, man vēl nav tāds līmenis[35], ka es varētu no sirds pasmaidīt un pateikt, lai kaut kā nomierinās. Un ja man nav no sirds, tad es negribu liekuļot, bet es iebraucu otrā grāvī un sākas man tur… (smejas)

–          Tur, grāmatā, vispār nav tāda sajūta, ka ir okupācijas apstākļi.

–          Nu jā. Bet viņi jau nesaprot, ka tā nav viņu zeme. Varbūt to tēmu man vajadzēja vairāk risināt.

–          Bet, tur nedominē sovjetiskā kultūra. Ir otrādi. Faktiski tā, ka latviski sievišķā kultūra ieņem sevī iekšā to sovjetisko un tā sovjetiskā tā kā izšķīst. Burtiski tā arī notiek – latviešu sievietēm rodas bērni no okupācijas karaspēka virsniekiem[36].

–          Un jāved ar karaspēku ārā, (smejas) nekas cits neatliek.

–          Šis tev droši vien kaut kā neapzināti iznācis.

–          Nu protams, jā. Es jau domāju, ka man tas viss ir par maz, ka man vajadzētu kaut kā uzvilkt šineli un paskriet kirzavikos aiziet uz…

–          Jā un tad…

–          Es tač, nu jā…

–          Es vienkārši sev jautāju – kurš kuru ir okupējis? Bet tas droši vien arī ir tāds jautājums, kas tavā domāšanā nepaceļas.

–          (domā) Nēe. (smejas) Es vienkārši, es rakstu, ko es varu izspiest no sevis, nu. Un kas man sanāk, tas man sanāk.

–          Netaisnojies!

–          (smejas)

–          Vai tev liekas, ka es kaut ko pārmetu?

–          Nē. Es pēc tam domāju, ka varbūt man vairāk vajadzēja kā no krievu puses vai vēl kaut ko. Bet es satiku tos cilvēkus, ko es satiku. Es spēju to, ko es spēju, jo pirms tam es bišķiņ tā kā ierēcu, ka es jau par vīriešiem rakstīt nevaru, jo es viņus daudz neesmu redzējusi. Es kā Aspazija, visu laiku matriarhāts man tur visās malās. Nav, nu ko darīt? Neko. Jājūdz šitais vērsis, nē, govs arklā!

–          Interesantais ir, ka tur viss ir ļoti pareizi[37]. No mana viedokļa pilnīgi nav kur piesieties, ka, teiksim, kaut kas būtu neloģiski. Bet ir interesanti, nu jā, tu laikam kaut kā citādāk sev jautā. Es vienmēr sev jautāju, kas ir mehānisms, kāpēc es izvēlos šito tādā veidā parādīt, piemērām, kāpēc A ar B ir kopā? Bet tu laikam tā nejautā?

–          (ilgi domā) Nu, es rakstu, piemērām, ja man rodas jautājumi un es nevaru uz to atbildēt, tad man kaut kas ir jādara ar to. Un es arī varbūt nevarēju noņemt nost, Gundega Blumberga teica, ka man uz beigām sākās tā kā no citas sērijas vispār. Priekš kam to abortu un vēl tur apmērām… es tur bišķiņ nomīkstināju beigās. Bija izvarošana katedrāles pagrabā (iesmejas)… kāda izvarošana, viņa pati gribēja, es viņai (Gundegai? – jā) saku (smejas)… un es… bet tad es sapratu, nu jā, bet viņa (izvarotā? Valērija? …no “izvarotās” – Gundegas formulējums, es tā nedomāju,  es pārtaisīju par bišķi pamaukojusies) nevar tad viņam (Arsēnijam vai izvarotājam? Arsēnijam) piedot, ja viņa nesaprot, ka viņa vainīga, viņa (Gundega? – jā) saka, ka viņas (??? Krievietes – shēma – bjot, značit ļubit) jau varēja tāpat. Bet nu es saku jā, man nav tāda pieredze (izvarošanas vai piedošanas? Piedot bez izpratnes, jeb es piedodu, jo es arī uz to pašu esmu ne tikai spējīga teorētiski, bet arī praktiski), es nevaru nu tā. Es zinu, ka ir tādas sievietes, kuras ir pilnīgi viena vīra sievas un viņas var arī pieņemt un piedot to visu. Bet es nezinu, tā man tāda atkal cita planēta.

–          Man liekas interesants jautājums, nu kā tas ir, Nora brauca Arsēnijam līdzi, pa ceļam pārdomāja…

–          Viņi vienkārši nekad nebija bijuši ilgi kopā.

–          Āa!

–          (smejas)

–          Beidzot iepazinās.

–          Viņiem vienkārši… tad bija maza tā kupejas telpa un man jau liekas, jebkura kaislība, tu tērē tērē un viņai pienāk gals. Nevar pret to otru… Vai nu tas pārvēršas par tādu slimību, patoloģiju, vēl kaut ko, stagnāciju, bet kaut kad tam ir jāpienāk galam.

–          Un kā Nora ieraudzīja Arsēnijā tādu, ka bij jālaižas?

–          Pa šo es nebiju vispār domājusi, man interesanti! Nu, viņa saprata, ka viņš jau viņu nemīl. Un sievietes jau grib, lai viņas mīl[38].

–          Mhm!

–          Nu viņa jau to agrāk it kā saprata, bet, vispār, kapēc, tiešām… Vājums.

–          Kāpēc viņa pārlaida pāri to laiku, kad drīkst taisīt abortu? Legāli.

–          Nu, uz tādu lietu jau naski aizskriet nevar, viņa čammājās.

–          Bet tas arī ir ļoti interesants jautājums. Tur kaut kāda iekšēja cīņa – es tā kā gribu bērnu, bet es negribu bērnu. Es gribu iztaisīt abortu, es nokavēju laiku, pēc tam es nobīstos, ieraugot tos šausmīgos apstākļus tur pie tās Izaīdas.

–          Nuja. Tas jau ir tas no sērijas – fantastika. Kā var tajā pašā mājā[39], kur viņa dzīvojusi bērnībā… nu tas ir bišķi tā… Bet man gribējās…

–          Vārds ir super – Izaīda[40]…

 

2. Zīmējums. Izaīda

–          Tur man vispār laža. Tur vispār. Man bija Stefanīda, bet pēc tam es iepazinos ar īstu Stefanīdu, kura bija pilnīgs pretstats Izaīdai, kura ir laba, reāla, konkrēta sieviete. Bet viņa bija tāda… gribēja labi izskatīties. Un es izklačojos, ka man ir briesmīgi sliktais tēls un tā ir Stefaņida, un viņa man nāk virsū un saka – nu, tu noņēmi nost, noņēmi nost? Es domāju, mrrr, jaucās manā darbā iekšā, kas viņiem visiem ir, es jau nepadošos, bet tad es domāju, nu neiet vairs kopā Stefanīda un Stefaņida, labi. Attaisīju vaļā Vikipēdiju, uzliku visas revolūcijas – visas, nu kur ir skaidrojums, bet šitais man iepatikās, un pilnīgi bez mitoloģijas. Es aizmirsu par to, nu kaut kur varbūt man bija kaut kādā zemapziņas kaudzītē, čupiņā tā dieviete[41], tā vispār. Nu tā viņa tad attaisno viņas mūžīgo trakumu un…[42]

3. Zīmējums. Frosja

–          Vispār es domāju, ka mēs sarunu sāksim ar manu paziņojumu, ka es lasīju, ka velns ir vislabākais psihologs (gardi smejas), jo viņš ir cilvēkiem ļoti sen pazīstams, viņš visu laiku seko, cilvēks velnam ir tāds kā trusītis, nu neģīmī. Un viņa mierinājums, viņa koņčiņa. Un tāpēc ar to psiholoģismu[43], viņš ir labs, kamēr viņš kalpo, bet ka tikai tas, man liekas, ka ir arī kaut kāda cita lieta, tas ir tāpat kā raudošā[44] bij vai vienalga, ka cilvēkam jābūt harmoniskam, garīgam dvēseliskam, ķermeniskam. Ja viņš kaut ko atstāj novārtā tad viņam…, viņš ir tik garīgs un neproporcionāls. Un tāpēc man psiholoģija interesē, bet es, nu tā… bet tad, kad man bija lielas ciešanas, es varēju atrast jēgu, kāpēc cilvēks tā rīkojas, man tas palīdzēja, jo es kļuvu brīvāka arī no sava ļaunuma.

–          Svešvārdu vārdnīcā psihologs tiek skaidrots divos veidos. Viens – teiksim, speciālists psiholoģijā un otrs – vienkārši gudrs cilvēks, kurš saprot dvēseles kaut kādas kustības. Tādā veidā.

–          Vienkārši … Augustīna darbos rakstīts, es vairs neatceros kurš – apustulis Pāvils vai kas teica[45]: ja kādam pietrūkst gudrības, tas lai to lūdz no dieva[46][47]. Nu – no dieva – tad es to ļoti burtiski, ahā, skaidrs, kas man jādara (iesmejas) nu es reāli, saproti, es… galvā pilnīgs vakuums un es tā arī esmu darījusi ik pa laikam. Jo… tas ir interesnti, ka var iet pa dažādiem ceļiem un atnākt turpat.

–          Nu un Ilga? Kā viņa tika pie krievu oficiera?

–          (smejas) Es laikam aizmirsu uzrakstīt, ka viņš bij smuks. Nu tāds, tajā laikā moderns.

–          Smukāks par velnu!

–          (Smejas) Nu sievietes jau vispār tādas vistas ir pārsvarā, nu tā, ne pārāk gudras. Kad viņas iemīlās…

–          Izklausās pēc tādas, nu, gandrīz misijas, nerunājot nemaz par gudrību. Tie okupanti ir, kā lai saka, jāpārveido[48]. Un ja mēs tā padomājam, visos laikos taču tā ir noticis. Ienāk viena armija citā zemē, vīriešus tā izslaktē un sievietes apprec. Lēnā garā sievišķais elements vīrišķo pārveido. Būtībā, nevis svešā kultūra dominē, bet vietējā. Un tas tavā darbā ļoti spilgti parādās.

–          Interesanti, es to galīgi nebiju domājusi.

–          Man ir draugi no Liepājas, kas ar mani ir dalījušies par savu sajūtu Liepājā septiņdesmitajos gados. Nu čaļi, puikas, toreiz. Un tajās sajūtās dominē, ka drausmīga okupācijas vara, milzīgs krieviskuma spiediens, ārkārtīga nekaunība no tā krieviskā elementa. Latviskais tāds ļoti pazemots… Tā visa tavā darbā absolūti nav. Es domāju, tas ir ne tikai ļoti kristīgi, bet arī sievišķīgi varbūt.

–          Bet tai pat laikā – latviskais nebij, bet kāda mūzika tieši tur bija! Un tad sākās, kā viņu sauc, pirms Liepājas dzintara kaut kāds … tas arī bija septiņdesmitajos, vienkārši es sapratu, ka mani tas neinteresē, es tur neiešu, tā man ir cita pasaule, tā jau ir cita grāmata.

–          Protams, jā.

–          Es tur dzīvoju… man jau arī tā Liepāja neinteresē, mani interesē nu tā, līdz žogam, līdz kanālam, kur tilts…

–          Tikai Karaosta interesē?

–          Mani Liepāja kaitina, tāda vīzdegunīga, uz veciem lauriem, uzpūtusies.

–          Bet Karaosta, tur nav baigi tukšs no cilvēkiem?

–          Nu, tieši labi! Nē, ne jau tas, ka tur ir grausti, mani tas neinteresē. Es padomāju, bērniem varbūt tas nebij pārāk labi. Tagad es atradu vēl vienu graustu vietu, kas man patīk, es gandrīz gribēju pārvākties, bet tad es padomāju – nē, pietiks. Ķemeros[49].

–          Ķemeros?

–          Tas ir kā tādam vācu romantiķim – kur ir drupas un kociņi, tur ir labi. (smejas)

–          Interesanti… interesanti. Ko tu domā par to – Arsēnija māte, Arsēnija baba, kas viņu ved uz baznīcu un kristī, pēc tam Suvorova skola… Tas ir kaut kas traumatisks tam puikam?

–          Nu ja… Nē, nu tur bija… Nu to es vismaz uzrakstīju tur, viņam visu laiku vajag par kaut ko iztaisīties. Nevienam neinteresē, kas viņš ir, ko viņš grib. Viņam… apmērām tev ir paveicies, ka tu esi tajā Suvorova skolā… Vienkārši soļo uz priekšu. Un mammai arī ir svarīgi tas, ko citi domā… Nu tur jau bij par tām maskām[50]. Vienu uzvelk, novelk nost. Tur tāda – godkāre laikam… ko nekādīgi nevar piepildīt.

–          Kas notiek starp Arsēniju un sievastēvu? Līdzīgi viņi ir, pretēji?

–          Arsēnijs varbūt ir tik labs, ka viņš varēja kļūt par varoni… Tas sievastēvs ir tāds tiešām kontuzēts. Viņš nevar neko vairs, viņš ir tāds kā tāds salauzts. Viņš vairāk dzīvo savā tajā zemūdenes virtuvē. Man tā bija, es aizgāju satikties ar vienu cilvēku, viņam deviņdesmit pāri gadu. Un viņš bij, nu materiāls tur šitik daudz (rāda – līdz kaklam). Tā nelaime, ka viņš bija… gandrīz nedzirdēja… ko es viņam la-la-la jautāju. Un viņš – čo, čo… – ā, sapratu, un sāk kaut ko citu stāstīt. (smejas) Es sapratu, ka man nav jēgas, labi, es viņam varēju rakstīt, bet tad man baigi jāsagatavojas, bet es jau nevaru, bērnu atstāju… man trīs stundas laika, atskrēju… Viņš man par to Dzīvības ceļu izstāstīja, kā viņš gājis. Viņam arī, baigi interesanti tie cilvēki, es tā arī līdz galam nesapratu, ka viņš to varu nodalīja, viņš tajā bij tajā struktūrā, viņš nesasaistīja sevi kopā. Es kaut kur lasīju, ka partijnieki vieni, bet tie armijnieki tomēr kaut kas cits. Un viņš gandrīz tāds kā bez maz vai disidents, savā ziņā. Kā tieši tas izpaudās, es no viņa vē-vē-vē kliedzot uz viņu, es tā arī nesapratu… Bet viņš teica, ka… A, es vienu jautājumu es viņam kaut kā izmocīju, vai nebij tajā zemūdenē sēžot… viņam kaut kāds medālis, kā viņš kaut kur bij kaut kur kuģojis pa Baltijas jūru… kā ir tu sēdēt? Viņš teica – nu ko, sēdi virtuvē tāpat, tikai loga nav, neredz. Un tad es mēgināju ielikt – tas tēvs, kur viņš sēž, viņš visur sēž zemūdenē. Viņš nevar no viņas izkāpt ārā.

–          Vai nav tā, ka Valērijai tēvs ir tuvāks, nekā vīrs?

–          (ilgi domā)

–          Vai arī Arsēnijs viņai tiešām tuvs?

–          Nu kā tuvs… es domāju, ka viņa mīl viņu. Ko mēs ar to domājam, saprotam, ka mīl?[51] Man liekas, mīlestība pārkāpj visādas robežas. Ar empātiju…

–          Ko tev kā sievietei nozīmē… tu stāstīji… tēva meklējumi?

–          Kā lūdzu?

–          Tēva meklējumi.

–          Sievietei… kā rakstniecei vai kā?

–          Tavai sievišķīgajai rakstnieces izjūtai.

–          (ilgi domā) Nekas labs, diemžēl.. Es jau nevaru…

–          Kas tur ir slikts?

–          Manā personiskajā dzīvē nekas labs tur nav noticis šajā ziņā. Izskatās, ka nekas arī nenotiks, tur tā. Man gandrīz ir jāiet un jārisina tas, ko viņš negrib redzēt. Bet kāpēc man jāiet? Man jau tā… es neiešu. Un tā, man liekas, ka viņš aizies no šīs pasaules un tā mēs arī nesatiksimies diemžēl. Nezinu, bet es kaut kā jūtu, ka es uz savu ķermeni varu skatīties kā uz… kaut kas pilnīgi dīvains. Nē, nu ir jau labi. Es domāju, ka tās ir matojuma lietas, es domāju, man ķermenis šitāds ar kauliem tādiem, ko tik neizdara, cits jau būtu piecreiz nomiris manā gadījumā. Varbūt tas man mantojums. Citreiz pat kaut kādas tur kustības… mēs neesam dzīvojuši kopā…

–          Var tēvu meklēt citos vīriešos.

–          Vai vajag? Bet, nu – ir jau kaut kādas lietas, kas notiek automātiski…

–          Jā, jā, es par to!

–          Ja tu neesi… protams, iznāk jau, izskaidrojies, bet tad jau interesanti – tad tev pašam jāizskaidro tiem radiem, ja viņi negrib runāt?

–          Es domāju, no tā viedokļa, kāpēc Norai vajadzīgs Arsēnijs? Jo tu jau arī raksti – Nora Borisovna, ja? Vai tur ir kaut kāda līnija, kuru tu esi kaut kā apzināti vai neapzināti zīmējusi, ka Arsēnijs ir kaut kāda tēva daļa?

–          Nu, viņš ir no tās teritorijas, kurā it kā dzīvo mans tēvs, viņš ir stipri vecāks. Vispār, nu, tas jau galīgi nav nekāds jaunums, ka tu paprasi kaut kādu psihoterapeitisko jautājumu, kas apstiprinās visas teorijas. Jā, es, protams, apstiprinu – jaunas meitenes, kuras nav saņēmušas tēva mīlestību, mīlestībā meklē tēvu!

–          Nu jā, bet tas ir teorētiski!

–          Kāpēc teorētiski! (Smejas)

–          Mani interesē tā sajūta!

–          Kad man bija piecpadsmit gadi, es visu laiku gāju pa ielu un cerēju, ka satikšu lielo mīlestību. Bet es uz to vienu tā kā tādā šahā uz vienu nepareizo to kauliņu tu uzliec visu. Un, protams, ka viss tur nobrūk. Un to es tikai pēc tam sapratu, ka tajā ir, ka vajag tādu atzīšanu. Ne tikai lai skaists, bet lai dvēselei…

–          Mhm, atzīšanu. Tad Nora arī Arsēnijā meklē atzīšanu?

–          Nu ja… sievietēm, man liekas, baigi glaimo iemīlējies vīrietis. Ka, ja viņš pat nav iemīlējies, nē, nu labi, tas… vienkārši formulas galvā, bet viņš izskatās vienalga kā iemīlējies, spēlē tas, glaimo.

–          Un ko nozīmē tas, ka Arsēnijs ir cik – piecpadsmit gadus vecāks, ja?

–          Varēju vēl kādu gadiņu pielikt. Man vajadzēja savākt kopā gadaskaitļus.

–          Nu, nu, nu. Respektīvi, tev prasījās, ka tai nepilgadīgai meitenei ir tāds virs trīsdesmit gadiem…

–          Nē, man neprasījās, man personīgi neprasījās, prasījās tai grāmatai (smejas) Nu ja. (smejas, klusē) Nu es gribu attaisnot cilvēka rīcību, es gribu viņā ieraudzīt jēgu. Kāpēc es citreiz tā rīkojos, ka tas var otru nogalināt? Nu kāpēc? Nu savādāk es nevarēju vīra mīļākajai atrast jēgu, reālajai… Viņas rīcībai man nebija atslēgas, vienkārši es redzēju konkrēti šajā dzīves gadījumā, tas nav par grāmatu… prototips piedzima gados jauniem vecākiem, tika aizfutbolēts pie vecmāmiņas, tas nav vīrietis, tur par meitenēm ir runa. Un viss. Un tad vīrietis ko zīmēja[52], pilnīgi vienalga. Es mēģināju tā tieši pateikt, bet tā lai nav galīgi tā… tie ir dzīvi cilvēki. Un tad kad es atradu… piedod, es nevaru savādāk.

–          Ja meitenei nav bijis tēva un mātes, tad viņa atriebjas citai ģimenei?

–          Neapzināti. Un pēc tam jau ir pieradums, pēc tam ir vēl ir viss kaut kas…, bet cilvēks jau vienkārši sevi tērē.

–          Tev bija ne tik svarīgi, ka Arsēnijs ir vecāks, bet ka viņš ir precēts.

–          Gan tas, gan tas.

–          Un kas notiek starp Noru un Edīti? Ko tā Edīte tev tur ienes? Kam viņa vajadzīga?

4. Zīmējums. Edīte

–          (smejas) Tas tāds sākuma variants, nesanākušais. Pirmais manuskripts, es viņu gribēju vairāk rakstīt, tas īstenībā ir dzīvē arī tā. Nē nu viņa, kā jau tas sākumā ir redzams, viņa (Nora) nav no drosmīgajām, viņai vajag kādu, kam sekot. Un tā ir tā garkājainā bezkaunīgā būtne[53]. Bet viņa man tur bišķi izkūp gaisā. Nu tā.

–          Jā, kaut kas apraujas gan, tāpēc es jautāju tev. Un man bija jautājums arī – kas notiek starp Edīti un to viņas… patēvu?

–          Patēvu? (ilgi domā) Nekas tāds. (smejas)

–          Kā mēs zinām, par ko mēs domājam, apspriežot šo jautājumu?

–          Nu kā, tagad jebkurā presē ir kaut kādas… uzreiz ķeras vērsim pie ragiem… nav tā kā agrāk. Bij kaut kādas domas, tagad uzreiz ir darbi, vai nav kaut kādas tur seksuālas izmantošanas. Viņa tik tālu netiek, viņai viņš vienkārši kaitina… To es vispār arī no dzīves norakstu, man bij tāda draudzene, kurai ar bija patēvs un viņa šo to pastāstīja, kā viņai bija.

–          Jā. Un tad vēl nianse par to Sabļinu vai Sabiļinu, kas aizdzina to zemūdeni…

 

5. zīmējums. Sabiļins

–          Es izlasu grāmatu, noskatos divas vai trīs filmas, un paiet divi gadi pa vidu un es esmu tā aizdomājusies par visu, liekot šito kopā, ka man vienā brīdī sajuka karakuģis ar zemūdeni. (smejas)

–          Kāda starpība?

–          Nē, vēsturnieki vienkārši ķer tādu kreņķi, norok man visu grāmatu, ka es nejēdzu vienkārši, ko es runāju vispār. Man agrāk arī juka tramvajs ar trolejbusu.

–          Bet tad vēsturiskā patiesība, ka tas bija karakuģis, ko viņš aizdzina.

–          Aha.

–          Un kapēc tev to šajā grāmatā vajadzēja?

–          Nu tur ir īstais varonis, kas teorētiski skaitās varonis, kurš ir pārkāpis, kurš ir uzdrīkstējies… kaut ko tādu, kas ir varonīgi. Protams, jautājums, vai tā ir varonība, ja tu esi devis zvērestu, viņu lauzt. Pat ja tu noliec atkal augstākus mērķus un citus noliec pa sitienam. Bet ja tu to dari, ja tu esi ideālists, ja tu to dari tautas vārdā, tur ir visādi tad jautājumi. Bet tur ir tas cilvēks, kurš ir bijis varonīgs. Man tas vispār tā ļoti aizskāra. Redzēju video ar viņa sievu, kurā viņa stāstīja – nu tas reāli īsts video, tikai viņai nebija gaiši mati viņai es tur bišķi piedziedu, lai savādāk. Un viņa, man liekas, tiešām salauzta sieviete. Ko tas nozīmē, tu nezini, tu domā, ka tavs vīrs ir dienestā un ka viņš tur kaut kur un drīz atbrauks un saņem atvadu vēstuli. Daragaja Ņinočka! Un tur tiešām var just, ka viņš mīl ģimeni, bet kā mīl un upurē… Tu drīkstēji tā darīt?[54] Es nezinu, no sievietes puses es vienkārši… tā vara tāpat viņu salauž… tas upuris ir, bet kam? Un tad man liekas, ka viņš tiešām sēdējis tajā Karaostas cietumā[55]. Ka viņš, cilvēks, saprot, ka tas upuris, ka viņš tādu upuri… kā tu viens cilvēks politiku tur visu valsti mainīt?

–          Bet kāpēc tev šajā grāmatā vajadzēja varonību? Kā tas saistās ar visu pārējo?

–          Nu kā, nu padomju laiks, viņš ir būvēts uz varonību[56]! Nu, vismaz tā ārējā fasāde. Visa ideoloģija, viss, ko stāsta no rīta līdz vakaram, visur varoņi, kara varoņi, strādnieki, tu esi kara vetrāns, varonis, varonis, varonis. Bet tu neesi varonis.

–          Ivans bija varonis?

–          Nu kāds viņš varonis, lūzeris pilnīgais. Nu kā tad viņš pēc tam, kad uzrāpās uz tilta, nogāzās un palika par invalīdu. Nu paiet viņš var bet nu… Es nezinu, nu kāds varonis. Varonis ir tas, kurš rabotjaga, pieceļas, strādā, atnes mājās medījumu, neaizskrien pie mīļākās, izaudzina bērnus, nokauj koku nē…

–          Nokauj koku! (smejamies)

–          Tas ir varonis, kurš iztur. Es domāju, tas sievišķajā izpratnē?

–          Bet…

–          Kam ir rezultāts, kam ir auglis! Kāds varonis, ka šitā ir evanģēlijā rakstīts – koku pazīst pēc viņa augļiem. Nu kādi augļi ir! Sabiļinam, Ivanam, uzkāpjot katedrālē. Vienīgais…

–          Vai tur ir vēl kāds varonis?

–          Vienīgais – Ļerai manai, kas bērnu izaudzina un arī – par ko.

–          Vai tur vēl kāds varonis grāmatā? Īsts varonis.

–          Nu tā Valentīna[57] tikai tad. (klusē) Nu ja. (klusē) Nu tas jau grūti (iesmejas)

–          Kādreiz būt nevaronim ir vēl grūtāk. Nē?

–          Gan jau ka jā. Jāpaprasa Arsēnijam, grūtāk vai nē. Gan jau ka jā. Bet kaut kad ir jākāpj ārā no tās… no tā krituma stāvokļa. Baigi grūti jau saprast. Es, piemērām, daudz ko varu. Un tad es gribu, lai citi arī var[58]. Bet ja viņi nevar, ko tad man darīt tagad? Un tad dzīve tos brīžus arī atnes kā pārsteigumus. Kad arī es vairs nevaru.

–          Un ko Arsēnijam varēja nozīmēt tā atgriešanās Krasnojarskā? Kas tas ir – ceļš pie mammas? Tas ir – atpakaļ uz dzimteni? Tas ir vājums, tas ir spēks? Kas tas ir?

–          Nu tā ir vispār bēgšana.

–          Bēgšana.

–          Bet, nu es viņu tajos dubļos tur nosviedu tā kā ar cerību tomēr. Man liekas, ka cilvēkam ir jānokāpj tajā savā elles dziļākajā punktā.

–          Viņš varētu atgriezties pie Valērijas un audzināt savu dēlu?

–          Nujā. Kas tā ir – pasaciņa? Man taču sākumā bij rakstīts, ka sēž pie tās skulptūras sēž un ar koferi no mugurpuses. Es pēc tam uzrakstīju, ka viņa tā kā iztēlojas, ka tā būs. Bet man teica – gan Vents [Zvaigzne, vēstures konsultants], gan Blumberga, ka pa saldu tās beigas. Nu ko jūs man piesienieties, kas es vienreiz labas beigas nevaru uzrakstīt? Un tad es domāju, bet nav jau dzīvē to, nav, tiešām, es nezinu. Es vispār domāju, ka nākamo darbu vajadzētu sākt rakstīt ar nobeigumu. Jau ar kaut kādu atslēgu. Jo tie atvērtie nobeigumi mani vispār kaitina. Bet ej nu uzraksti labu nobeigumu, kā tu viņu un vispār, tad jau jābūt baigai apziņai.

–          Un kā Norai turpināsies dzīve?

–          Ar feminismu (iesmejas) varbūt, ka viņa jau prezidente, nē. Nē, šitā… ministre, kultūras. Kaut kas tāds. Jo man vispār tās feministes… es ļoti daudzas pazīstu… izglītotas sievietes… gudras viņas ir. Viņām ir galva piecreiz lielāka par manējo. Zināšanas strukturētas, nav tā kā man – sagrābstīju no visiem, sakrāmēju kaudzē tādu būdiņu. Un tomēr tieši iznāk, ka tās zināšanas… nu viņas beigās neko nedod. Vismaz manā tādā skatījumā. Kad notverts pats savās zināšanās… starp citu Zālamana gudrībās ir rakstīts, ka zināšanas vairo ciešanas. Nu un tad varbūt tur kaut kas tāds ir.

–          Un ko nozīmē šī līnija – tā lībiskā omīte, Ilga un Nora? Kas tur ir par vēstījumu tādā ģeneoloģijā?

–          (klusē) Jāprasa Aspazijai laikam…

–          Tādai omītei ir jābūt tādai mazmeitai?

–          (domā) nezinu (smejas) Es to tik tālu neaizdomājos, nē, labi, pa ceļam kaut kur nomira, kamēr Nora izauga. Viņām tad tā saite kaut kur apraujas[59].

–          Es tev uzdodu tādus jautājumus, kādus tu parasti neesi dzirdējusi…

–          Nē, tik tālu es neaizdomājos… Man ir, tur iznāk tas, ka… cilvēks grib, lai vieglāk. Viņš bēg. Viņš nevis iet sev pretī, sevi uzšķērž, meklē tur kaut ko, paskatās spogulī, bet viņš bēg. Ilga bēg no zemes, kaut viņai arī beigās mazdārziņš ir, protams. Un no tām sastrādātām rokām. Un tāpat Nora – bēg no mātes, kurai arī – baigā karjeras kāpne – no laukiem, ja, pilsētā pa strādnieku. Nora varbūt pēc tam arī nopirks mājiņu pie jūras un uzraks dobīti ap četrdesmit gadiem. Un, es nezinu, tā bēgšana man liekas, ir visiem ir, bēgšana – ko citi par mani padomās, tad mēģināt sev to ārieni kaut kā uzpucēt.

–          Kāpēc šitām trīs paaudžu sievietēm nav vīrieša? Kur viņi palika, tie vīrieši?

–          (ilgi domā) Nu kāpēc tad trīs paaudžu. Divdesmitā gadsimta sievietēm nav vīriešu. Kur viņi palika? Speciāli kaut kā… Ā, tas ir tas, ko es arī jau izdomāju. Es varētu pateikt. Bet nu nezin vai man tik gudri sanāks, jo parasti ja kaut ko gudru gribi pateikt negatavs, kad nav nodomā… Bet faktiski ir tā, ka – es nesen lasīju kur izanalizēta Radīšanas grāmata un tad tas slavenais stāsts, kas man nav ne metafora ne līdzība, ne dogma bet atslēga vispār, uz kā mēs stāvam. Es vispār padomāju, kaut kāds vispār ārprāts, tad iznāk – Ieva un Ādams ir mans vecvecvecvec…. Mani radinieki? Galva tad sašķobījās. Es pirmoreiz pamanīju – kad es pati lasu, tad es neko nepamanu. Bet, nu tādā skaidrojumā, ka čūska saka Ievai – vai tā ir taisnība, ka Dievs jums aizliedza ēst no Visa laba un ļauna atzīšanas koka? Bet – Ieva nebij klāt, kad Dievs to teica Ādamam. Viņa vēl nebij radīta. Un Ieva (parvērstā balsī): jā, tā ir taisnība! Viņa neteica – jā, Dievs teica manam vīram Ādamam un es caur viņu zinu, ka tā nedrīkst darīt. Bet viņa – protams, grib teikt, ka Dievs viņai teica. Un tas tā mācēja viņai piebraukt un viņa tā paaugstinājās un tad, kad viņa koda tajā ābolā, viņa saņēma kaut kādas zināšanas, tātad viņa bija pārāka, augstāka par Ādamu, viņa bija gudrāka, viņš atrada viņu tādu starojošu tādu mirdzošu, juteklisku. O, es ēdu no šitā! Paskaties, un viņš vispār neko nedomā, viņam viss aizmirstās, Dievs aizmirstās, viņš arī apēd. Un viss un tajā visā iekšā, manuprāt… ar ko mēs visu laiku cīnāmies? Nu tad iznāk Ieva tur valdīs pār Ādamu, Ādams tur šitam jutekliskajam… viņiem vajadzētu kaut kā sadarboties normāli. Un es tur visus šitos apstākļus… es domāju, ka tā ir tikai neliela atkāpe un tad es to izstāstīšu sakarā ar to grāmatu, bet tad es tiešām aizmirsu!

–          Tu sāki to stāstīt sakarā ar ģenealoģiju – Nora, Ilga un omīte. Vai – omiš.

–          Ā, es. Tad es atkāpos uz to divdesmito gadsimtu, jo tas jau nav tikai pie mums arī. Ne tikai Latvijā. Krievijā tāpat. Vispār var teikt Eiropā, nu varbūt Eiropā mazāk, bet nu pie mums vīriešus izkāva, izveda visus ziedus, revolūcija jau pirms tam bija nopostījusi, ko varēja fiziski vienkārši… Ā, ideoloģija arī, apmērām, sievietes vienlīdzīgas ar vīriešiem, beigās tur kaut kāds prorabs stāv, sievietes šķipelē šito granti… Un šitais vispār, ka sievietes ir šausmīgi apspiestas, es nezinu, viņas visu laiku komandē. Nu lūk, un tādā… 20-tais gadsimts, man liekas, un es domāju, tā grēkā krišana, viss sākās ar grēkā krišanu un Ieva paaugstinājās un beigsies arī, ka visas uz to Ievu, tās sievietes… Nu, protams, ka nevar jau zināt, kas notiek, musulmaņu pasaulē kas notiek. Bet viņas, teiksim…

–          Viens viedoklis varētu būt tāds. Nu ja meitenei nav tēva un nav vectēva[60], tad tak viņai vajag tā saudzīgi izturēties pret vīriešiem un kaut kā sev to vīrieti dabūt un turēt cieši cieši.

–          Nu kā, tas ir svešinieks. Svešinieks apdraud.

–          Viņa vienkārši nepazīst, kas ir vīrietis.

–          Nu ja. Vajag jau laicīgi cīnīties. Un viņai jācīnās, visu dzīvi jācīnās.

–          Aiz bailēm.

–          Nu omai ar visādiem sūdiem, zeme… visiem jācīnās, nav viņiem vienkārši.

–          Bet tad tā nav būtībā objektīva cīņa, bet tāda iekšēja, kaut kāda subjektīva cīņa. Racionāli, teiksim, nevajadzīga. Tā sanāk, jeb tā nesanāk?

–          Nu es jau tā vispār nedzīvoju. Ka tagad kaut ko racionāli izdomāšu, sagatavošu…

–          Tā ir, ja tu piemērām, māki braukt ar mašīnu, un tu brauc ar mašīnu, es tev piesēžos blakus un prasu – a kāpēc tu šito kustību izdari? Un tu saki – es par to nedomāju, es daru to. Un līdzīgi ir ar mums – es tev prasu, kāpēc tu šito uzrakstīji? Tu esi izbrīnīta un saki – tā es daru! Tāda ir mana iekšējā loģika…

–          Nu ja, es jau prasu, vai tas varētu tā būt? Nu tad es rakstu, bet vienā brīdī es pārbaudu. Tagad man jāsāk domāt, vai es kaut ko izmetu ārā? Es neatceros. Nu labi, es kaut ko mīkstināju un kaut ko pieliku klāt. Baigi stulbi, kad savelk to kopā. (klusē) Baigo Armagedonu iztēlojos…

–          Armagedonu.

–          (smejas) Kurās sievietes kā baigās amazones pret jums visiem. Drausmas… Es tiešam domāju, ka nekādu joku tur nav. Tā ļaunā ideoloģija.

–          Grieķiem ir mīts par androgīnu. Kas ir tā kā vīrietis un sieviete kopā. Vienreiz Zevs izlēma to androgīnu sašķelt un radīja vīrieti un sievieti. Mana teorija ir tāda – ka sievietei tas nozīmē, ka viņa zaudē fallusu. Tas faluss bija ar viņu vienā ķermenī. Tagad, kad vīrieti atšķeļ nost, tad faluss aiziet. Tas nozīmē, ka sievietei vajag sekot tam fallusam un atrast viņu, lai dabūtu viņu atkal savā kontrolē, savā īpašumā. Un tā ir tā kā nu – dzīves sajūta, es esmu bez fallusa. Kā Freids teica, ka tā ir skaudība, es domāju, ka tas ir naids. No tāda viedokļa, teiksim, atgriežoties pie tās domas par okupāciju. Kurš ko okupēja?

–          (Smejas)

–          Kurš inkorporēja sevī?

–          Nu, interesanti, šitā vispār nebiju padomājusi. Bet ir jau tur kaut kādi raksti un pēc tam tas atsaucās… var saprast… nu ir jau raksti…[61] es arī satiku tos cilvēkus… atkal…

–          Nu kāpēc Norai un Ilgai vajadzēja krievus? Kāpēc viņas nevarēja kaut kādus latviešu bāleliņus atrast? No kuriem dabūt bērnu. Nē! Okupācijas karaspēka pārstāvjus.

–          Jā, tiešām. Nu jau vairs neko nevar izlabot…

–          Nē, nē, tur nav jālabo, tas ir… saproti, tas ir tik mitoloģiski. (klusējam) Ir tāds rupjš teiciens arī, sievietēm adresēts – neņem galvā, ņem starp kājām, tur vairāk vietas. Tur kaut kas ir, sanāk tāda kā pārveidošana. Okupantu civilizēšana. Tā… Nu ja! Nu laikam būsim izrunājuši lielos vilcienos.

–          Labi.

–          Tad es kaut kad… uz sitienu tas nebūs. Tad, kad to būsu atšifrējis, tad jau… tad es došu ziņu. Vispār stundā, zini cik zīmju var sarunāt?

–          Es kaut ko lasīju, ka cilvēks vispār izrunā šausmīgi daudz.

–          Trisdesmit tūkstoš zīmju stundā var sarunāt. Es tagad vienu savu lekciju savējo atšifrēju, trīs stundu lekcija, kaut kādi simtdivdesmit tūkstoši.

–          Tā kā grāmata, šitā te [rāda “Adatu”].

–          Nu šitā varētu būt simt divdesmit…. Tā ka, nu es domāju šī arī būs kādi divdesmit pieci. Tādā lēnā tempā un daudz pauzes, bet tā. Nu tad labi, tad dzīvojam uz priekšu.