Vīrietis un vīrišķība

Šeit atkal kādas lekcijas atšifrējums. Tā notika Mansardā, pie Edija Šplīta. Šoreiz, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, tehnika bija uzticama un viss trīs stundas un trīspadsmit minūtes ilgais notikums tika veiksmīgi ieslodzīts atmiņas kartē. Tas bija ne tikai forši un intersanti. Jo man tak bija viss tas jāatšifrē un jāapstrādā. Bet apjoms – kā puse no vienas otras grāmatas! Nācās intensīvi pasvīst, bet noderēja, varēju labāk piefiksēt notikušo sevī.

Turpinu eksperimentus ar tekstu, bet šoreiz izmēģināju kā ir, nevis atstāt visu tāpat kā runāts, un nevis taisīt visu literārajā valodā, bet darīt kaut ko pa vidam, apmērām tādā valodā, kāda žurnālu intervijās. Ceru, ka gan jau kāds atrakstīs, kā lasās šīs variants.

Kā jau parasts, zemsvītras piezīmēs pievienoju to, kas ienāca prātā, strādājot ar tekstu. Neparasti varbūt, ka piezīmju tik daudz. Bet nu, novēlējums vīriešiem un sievietēm – lai veiksmīgi izdodas tikt līdz galam!

                                                                                ===

Šī būs priekšpēdējā lekcija šajā ciklā. Un nākošreiz mēs noslēgsim, un tad mūsu tēma būs par tukšumu un par nāvi… tāds eksistenciāls būs tas ceļojums. Bet šodien par vīriešu lietām parunāsim. Pagājušo reiz ņēmāmies ar sievietēm… man liekas, temperatūra bija diezgan augsta un gan jau šodien nebūs citādāk. Jo tiklīdz cilvēki sāk runāt par sieviešu un vīriešu attiecībām, tad vienmēr temperatūra ceļas. Otra tēma, kad arī vienmēr temperatūra ceļas, ir alkoholisms (Smiekli.), tad arī iesilst vienmēr. Un par to arī nedaudz parunāsim.

Tiem, kas te pirmoreiz – noteikumi ir vienkārši: mani var pārtraukt jebkurā brīdī un jautāt, komentēt, diskutēt. Visi tiek aicināti to darīt. Negaidiet beigas, kad tieši gribas kaut ko teikt, dodiet man kādu zīmi, lai mani pārtrauktu.

Šodien neaizmirsu paņemt arī „Dievietes”, tagad tur visas četras grāmatas, kas manā pēdējā rakstīšanas ciklā. Latviešu „Pie tēva” nopirka jau, krievu tēvs ir vēl. Un tas, par ko mēs šodien runāsim, lielā mērā būs tajā vienīgajā grāmatiņā, kas tur ir palikusi, tā zilā. Tātad – „Nebeidzama varonība, jeb Trāhīnietes”. Ja kādam ir vēlēšanās, grāmatas var iegādāties.

Šodien gribu sākt ar lietu, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīga un ko es nemitīgi atkārtoju – par ģimenes trīstūri, šodien nedaudz citādākā veidā. Edij, mums vajag Māti!

Edijs: jā, jūs. Tajā bēšīgajā džemperī. Jā, jā, jūs. Vai jūs vēlaties būt Māte?[1] …

Tēvs?

Edijs: tēvs, jā, jūs…

Lomās nekas daudz nebūs jādara, tikai jāsēž. Bet kad tur sēž, rodas sajūta, ar kuru jūs tiksiet lūgti dalīties. Tā ir ārkārtīgi interesanta informācija, no iekšpuses, kas notiek tur, lomā, iekšā.

Tagad mums vajag Dēlu.

Edijs: es aizmirsu, kā viņu sauc…

Tātad – ģimenes trīsstūris. Kas atkārtojas, atkārtojas un atkārtojas. Ģimenes trīsstūra loģika – visi bērni dzimst mātei. Tas nozīmē, ka gan grūtniecības laikā, gan ar pirmo dzīves gadu, šis pāris [Māte un Dēls] ir daudz tuvāki kā pārējie pāri šajā trīsstūrī. Citādi nav iespējams! Un ir ļoti svarīgi, ka tā tas ir. Jo tas, ko mēs zinām no piesaistes teorijām – pirmajā dzīves gadā gan puikas, gan meitenes iemācās pārvarēt zaudējumus. Tātad pirmais, ko mēs iemācāmies, varbūt ir arī vissvarīgākais dzīvē. Mēs iemācāmies saņemt un pielietot drošības sajūtu, kaut ko tādu, kas sākotnēji nāk no mātes, par 100 procentiem, bet dzīves gaitā mums arvien vairāk un vairāk  savdabīga Iekšējā Māte – kā drošības sajūtas devēja, ir jāaudzina pašiem sevī. Ja mūs uzšauj kosmosā, tad lai mums tur mamma nav vajadzīga, mēs tur esam vieni paši ar savu Iekšējo Māti. Un ja mēs esam tā nodrošinājušies – tikuši no mātes pie Iekšējās Mātes, tad protam sevī turēt drošības sajūtu visādās sarežģītās situācijās. Mazs bērns to vēl nevar un tas ir pirmais, kas viņam ir jāsāk mācīties. Šeit [pie Mātes] ir pirmā, bāzes, drošības sajūta. Māte ir drošības sajūta. Mātes krūtis ir drošības sajūta, un ar to ir saistīta mūsu atkarības funkcija.

Tātad – atkarības funkcija manā izpratnē ir tas, ko psihe dara, lai mēs varētu pārstrādāt zaudējumus[2]. Bet bērna piedzimšana ir pats lielākais zaudējums mūsu dzīvē. Tikpat liels, kāds ir tikai nāve. Jo lielāks zaudējums, jo intensīvāka vajadzīga drošības sajūta un lielāks vajadzīgs atbalsts, lai to pārvarētu. Tas nosaka arī, cik šīm attiecībām [Māte – Dēls] būtu jābūt intensīvām. Un tādēļ, ja mammas nevis zīda bērnus, bet skrien uz darbu, tad tas ir liels risks – nu kā tad tam bērnam būs? Kur tad viņš iemācīsies dabūt drošības sajūtu citādā veidā? Ir ļoti svarīgi, ka mammām ir laiks, vismaz pirmo dzīves gadu palikt kopā ar bērniem un iemācīt viņiem šo drošības sajūtu saņemt.

Tomēr šovakar mēs runājam specifiski par vīriešiem. Šeit [Māte – Dēls] dzimst Varoņa loma, kuru mēs tūliņ pat liksim arī vienā citā skulptūrā. Tas, ko puika redz mātes sejā, ir arī mātes dzimtaskoka vēsture – mātes stāsts, kā viņai ir gājis savā dzīvē, kā viņai ir bijis ar savu māti un savu tēvu. Un ar savu mātes māti. Ļoti aizraujoši domāt un vērot, kas no tā atspoguļojas mātes sejā un ķermenī. Ja jums ir mazi bērni pašiem, zīdaiņi, vai mazbērni, pafilmējiet vienu stundu, istabā nolieciet videoaparātu vai telefonu uz statīva un vienkārši šo istabu pafilmējiet – kas notiek starp māti un bērnu Vienu stundu.

Pirmās piecas minūtes māte atcerēsies, ka tas video tur ir. Bet pēc tam viņa aizmirsīs un viss notiks spontāni. Ļoti interesanti, jūs arī varēsiet ieraudzīt daudz ko no tās mātes stāsta. Kā viņa reaģē uz dažādām bērna izpausmēm, kā viņa reaģē uz bērna pieprasījumu, kā viņa reaģē uz bērna raudāšanu, kā viņa bērnu ņem uz rokām, kā viņa bērnu šūpā, kā viņa uz bērnu skatās, kā viņa ar bērnu rotaļājas. Man pašam, kad es skatos tādus video, neticas, cik interesanti tas ir. Skatīties, cik daudz informācijas tur var nolasīt.

Taču meita un dēls skatās dažādi uz savu māti. Dēls skatās no tāda viedokļa – kā es varētu uzlabot to mātes dzīvi, vai – kā es varētu izglābt māti. Kā es varētu uzvarēt tos dēmonus, kas viņā ārdās. Ja šādos vārdos to nosauc, tas skan ļoti jocīgi. Bērns taču to tādā veidā neformulē, neuztver un nenosauc… Tas, ko es tagad saku, ir manu ilgu vērojumu un pārdomu rezultāts un kaut kas tāds, ko es lielā mērā esmu sapratis, runājot ar simtiem un tūkstošiem vīriešu. Ja tu ilgstoši kaut ko dari, tev rodas kaut kāda papildus sajūta par to, kā ir uzbūvēts tavs darba objekts. Kādreiz par tiem dakteriem, kas atšifrē elektroencefalogrammas teica, ja viņš ir apskatījis tūkstoti elektroencefalogrammas, tad viņam sāk izveidoties sajūta par to, ko nevar tā zinātniski perfekti noformulēt – kāpēc? Bet, tas nav unikāli, jebkurā profesijā ir kaut kāds čujs, kur tu vienkārši ilgstoši strādājot to sajūti. Cilvēks ir radošs un viņa zemapziņa saprot visu dziļāk kā apziņa[3]. Ar vārdu sakot, ja man tagad prasīs – vai tu šos izteikumus vari pamatot ar publikācijām, ar autoriem un tamlīdzīgi? Es teikšu – nē. Dažus autorus es varu nosaukt, bet teiksim, tādā zinātniskā diskusijā neielaidīšos. Es runāju par manu pieredzi, medicīnā tas vienmēr ir bijis korekti – profesors Stradiņš ir teicis, ka medicīna – tas ir amats, zinātne un māksla!

 Tātad dēls skatās uz māti – lai visas dzīves garumā mātei dotu resursus, lai mātes dzimtaskoku izglābtu, lai to nostiprinātu, turpinātu un liktu attīstīties tām tēmām, tām problēmām, kas mātes sejā. Meita skatās ar pilnīgi citu uzdevumu, ar citu skatījumu. Kā es varu palīdzēt mātei un mātes dzimtaskokam turpināties? Meita ir kā mātes dzemde. Kā mātes otrā dzemde. Kura turpinās strādāt tad, kad mātes pirmā dzemde aizvērsies. Var teikt tā – tas puika dod enerģiju. Meitene dod mātei pati sevi.

Tā ir Varoņa dzimšana. Vai te gribas kaut ko teikt?

Publika: par glābšanu. Ja mātei ir daudz baiļu dzīvē, bērna pirmajā dzīves gadā, vai bērns tās bailes uz sevi paņem?

Ja, ja, ja.

Publika: ko tad viņš var izdarīt, zīdainis būdams?

Tas ir super jautājums! Sevišķi mums jādomā par situācijām, kad tēva nav. No vienas puses jau – viņa nekad nav, bet šeit es domāju – ja viņš ir nomiris, pazudis, nodzēries, vai mātes „pasūtīts”. Kad māte ir viena ar dēlu – tāds mitoloģisks stāsts. Tēva svarīgā funkcija pirmajā dzīves gadā ir – atbalstīt šitos divus. Nepretendēt uz to, ka tev ir sieva tik daudz cik iepriekš, sievai ir cita prioritāte tagad.

Tēvs dod drošību šai sistēmai un māte dod drošību bērnam. Tas nozīmē, ka ja ar tēvu kaut kas ir noticis, tad sistēmā nav drošības un tas ir mātes sejā. Un to papildus dabū dēls. Tātad, ja tēva nav, tad dēls jau no dzimšanas būs mātes vīrs… Viņam var būt jāiztur milzīga emocionāla un garīga slodze… Un, ir puikas, kas to neiztur. Ir tādi mātes dzimtas stāsti un tādi ģimenes stāsti, ka tas puika var piedzimt, ieraudzīt visu to ārprātu un “teikt” – nē, bez manis. Lai nāk kāds stiprāks.

Publika: tad viņš nomirst?

–          vai autisms kā risinājums?

Arī, arī…

Publika: tas ir pirmajās dzīves dienās jau?

Zināmā mērā tas ir tā, metaforiski, ko es saku. Jo mēs nevaram pateikt, kurās dzīves dienās tas notiek. Jo šo nevar tā zinātniski dokumentēt un saprast, kas notiek, kāda informācija tur tiek nodota. Bet ja skatās tos video, tad tas ir saprotams, ko es tagad te saku.

Publika: tas ir vienmēr visiem bērniem? Ja viņi ir vairāki?

Tas ir atkal ļoti svarīgi. Ģimenes Varonis ir vecākais. Dažreiz ir starp bērniem strīds – kā Bībelē – Ēzavs, kurš bija vecākais no dvīņiem, viņš nemitīgi strīdējās ar Jēkabu. Māte gribēja, lai Jēkabs būtu vecākais. Un viņa arī to panāca. Tātad, ja šis dēls ir ne tikai vecākais, bet arī vienīgais, tad tas nozīmē, ka viss ģimenes stāsts tā kā piltuvē – tikai uz tevi [Varonim]. Nekāda padalīšanās. Ja ir četri bērni, kā tādā klasiskā atkarīgā ģimenē, tad tas tiek sadalīts kaut kādā ziņā – vecākajam bērnam ir vislielākā slodze, bet katrs nākošais arī kaut ko bišķiņ pārņem. Visdramatiskākā situācija ir – vientuļā māte ar dēlu. Tādā situācijā, protams, dēlam būs ļoti, ļoti liela Varoņa loma. Ja viņš to izturēs. Kaut ko gribas teikt?

Publika: vai vecākais dēls ir no tiem bērniem, kas dzimuši? Ja ir aborts bijis sievietei?

Abortiem un mirušajiem bērniem ir milzu nozīme. Viņi ļoti bieži ir jāskaita iekšā. Jo, sevišķi tiem bērniem, kas ir dzimuši pēc mirušā bērna – viņiem ir lielā mērā jānes gan tas stāsts, kas bija domāts tam mirušajam bērnam, gan mātes bēdas par mirušo bērnu. Un šāds bērns – par tādiem es esmu diezgan daudz interesējies un runājis un rakstījis – šāds bērns ir tāds kā Rainis, viņam jau īstas mammas nav bijis. Raiņa Mammai pirms viņa dzimšanas divi puikas nomira… Ja sievietei nomiris viens bērns, viņa, pirmkārt, ir tajā pārdzīvojumā, otrkārt, viņai ļoti grūti pieņemt to, kas ir dzimis kā nākošais. Jo, ja nu tas arī nomirst? Un atkal būs jāiet cauri tām sāpēm! Tāpēc šie bērni – varbūt viņi nav vecākie, bet tiem no viena viedokļa arī ir varoņstāsts, taču tas ir jau citādāks varoņstāsts. Kaut ko vēl?

Publika: … nevis bija aborts, bet izdarīja abortu. Vēl dramatiskāk varētu būt, ja māte dzīvo kopā ar savu māti. Divatā. Jo mana pieredze rāda, ka … ja apaugļojas… un kad akmens ripoja dzemdē… ārpus dzemdes… un ietekmē šo te… kā viņu nosauc – apaugļoto olšūnu… jau tas, kas notiek ārpus… Mana pieredze rāda, ka es iestrēgu. Un izšķīrās jautājums – būs ārpusdzemdes [apaugļošanās] vai nebūs ārpusdzemdes… nu citā dzīvē, ne šinī… Tad, kad māte ar savu māti atrisināja šo jautājumu, tad es tā kā turpināju ceļu uz dzemdi.

Jā, tev tāds baigais stāsts… Ok. Mēs pārliecinoši par šīm lietām varam spriest tad, ja mēs taisām ģimenes izstādīšanu. To var taisīt pēc Hellingera metodes, kas ir diezgan izplatīta Latvijā, to var taisīt arī tā, kā es to daru – psihodramatiski. Bet tur, teiksim, parādās nevis teorija – tās ir zināmā mērā spekulācijas, ko es tagad runāju, kaut kādi vispārinājumi, kuriem precīzi droši vien neatbilst neviens reāls ģimenes gadījums. Ģimenes izstādīšanā mēs redzam realitāti. Kā tas izstādītājs izjūt savu ģimeni, tur mēs reāli varam ieraudzīt, kāds ir “svars” tam abortam. Jo, mēdz būt arī aborti, kuri neatstāj tādas sekas. Tur ir grūti kaut kā, nu, spekulēt. Daži saka, ka tie legālie aborti mazos laikos neatstāj ļoti lielas sekas. Bet es dažreiz esmu redzējis, ka atstāj. Un dažreiz, ja ir spontāns aborts diezgan lielos laikos, kaut kā nepārdzīvo ļoti. Ar vārdu sakot – viens ir teorija, bet katrs ģimenes stāsts var ienest kaut ko jaunu tajā teorijā. Jeb kaut ko neparādīt no teorijas un kaut ko parādīt.

Tātad šeit puika dabū ne tikai to drošības sajūtu, kas viņam palīdzēs dzīvē iet un cīnīties, varbūt uzvarēt, varbūt zaudēt un zaudējumus pārvarēt. Bet viņš saņem arī uzdevumu – to, kas viņam ir jādara, kādam viņam ir jābūt. Var teikt – Varoņa loma nav Ego, tam nav nekāda saikne ar šī te puikas personību, ar tās vajadzībām. Tam nav nekāda sakara ar to, kāds ir zēna apzināmais mērķis dzīvē, vai – ko viņš varētu izvēlēties vai gribēt… Varoņa lomai ir sakars ar to, ko vajag mātei vai ko vajag mātes dzimtaskokam. Dzimtaskoks grib augt tālāk. Viņš grib attīstīt savu stāstu. Mēs varam teikt tā – Ego, personība ir kas tāds, kas vēl tikai būs, tas ir vēl tikai nākotnes attīstības projekts, bet Varoņa loma ir jau pēc dzimšanas[4].

Mana pirmā bērnības atmiņa ir no divarpus gadu vecuma. Ir kaut kāda ballīte bērnudārzā un mēs dejojam ar vienu meiteni, kuras vārds ir Ilona. (Smiekli.) Un mana mamma un Ilonas mamma sēž blakus un sačukstās un viņām baigi kaut kāda smīnīgi čukstīga saruna, bet var nojaust, par ko viņas tur runā. Un es atceros, ka man absolūti nebija svarīgi, ko es gribu, jo es varēju gribēt tikai to, ko mamma grib. Vai es gribu tagad dejot ar to meiteni, vai man patīk dejot, ko es varētu citu darīt? Man bija tikai interese par to, kā izdarīt, lai mamma būtu priecīga un pārbaudīt, vai es joprojām esmu labs viņai. Mēs nodejojām deju, es piegāju pie abām mammām un teicu – tad, kad es izaugšu liels, es precēšos ar Ilonu. Un tas bija tas, ko viņām šausmīgi gribējās dzirdēt! (Smiekli)

Kaut kas ārkārtīgi jocīgs – kā var bērns divarpus gados saprast, ko nozīmē precēties, bet kaut ko par šo jēdzienu viņš ir sajutis. Un ko vispār nozīmē saprast, ko tām mammām tas varētu nozīmēt? Tāds joks, jeb kaut kādā ziņā nopietni? Bet tas ārkārtīgi lielais bezdibenis – kas ir mans uzdevums, kas ir tagad mana Varoņa loma, kas man jādara un ko es būtu darījis, ja man nebūtu tā uzdevuma. Faktiski, šitādus stāstus es esmu ļoti daudz dzirdējis. Un visur ir tā, ka es pats neesmu nekas.

Publika: un kurā brīdī parādās šī ES sajūta?

Tā lēnām aug, bet par pieaugušo ES mēs varam runāt, sākot no pusaudžu vecuma. Tad rodas pieaugšais ES. Gan meitenēm, gan puikām. Bet vīriešiem, par to mēs runāsim arī vēlāk, Varoņa lomas nozīmīgums un Varoņa lomas svars var samazināties tikai pusmūža krīzes laikā. Vai tad, kad bērni ir izauguši. Kad parādās situācija, ka tu esi tagad divatā ar sievu. Tas var notikt. Bet var arī nenotikt.

Publika: ja viņi vēl ir saglabājuši attiecības.

Jā. Arī. Šī ir vīriešiem ārkārtīgi raksturīga lieta un tas izpaužas pilnīgi visos psihes līmeņos.[5] Svarīgi ir tas, ko es daru un ko es sasniedzu. Nevis, kas es esmu. Respektīvi, Varonis ir gatavs krist cīņā katrā brīdī, jo viņš zina, ka viņš par to tiks… kā tur bij tajā dziesmiņā[6] – ierakstīts skolas grāmatās! Nopublicēts avīzēs! Ar vārdu sakot, viņš tiks godināts. Tātad tie, kas krīt kaujā par māti – dzimteni, tie ir Varoņi. Un viņi skaidri un gaiši parāda, ka viņu dzīvei nav citas jēgas, kā viņu nāvei. Arī tad, ja esi bijis lielgabalu gaļa, tu esi Varonis un tam ir jēga[7].

Šī sajūta par dzīvi ir ļoti vīriešiem raksturīga un tas ir kaut kas sievietēm teorētiski varbūt pieņemams, bet iekšēji ārkārtīgi grūti saprotams. Kā tas var būt, ka tu labprātāk esi gatavs mirt nekā dzīvot? Arī tāpēc, ka jaunais vīrietis intuitīvi jūt, ka būt Varonism ir lieks apgrūtinājums, bet spēj Varoni likvidēt tikai kopā ar sevi.

Publika: vai nav nozīmē pienesumam[8]? Enerģijas pienesumam šai sievietei, šai mātei, bet tieši faktam, ka tu esi pietiekoši vērtīgs, lai nomirtu?

Jā. Bet es to pārformulētu citādāk. Varoņa nāvei jeb traģiskai nāvei ir arī tā īpašība, par to mēs vairāk nākošajā lekcijā runāsim, ka viņa rada tukšumu, viņa rada gravitāciju. Jeb vēsturiski – ja tu par kādu ideju neesi gatavs mirt, tad tai idejai nav nekādas vērtības. Ja neviens nav miris par kaut kādu ideju, nu, tad tā ir tikai tādas spekulācijas. Kaut kādas tukšas pļāpas. Tas nozīmē, ka ja tu esi izgudrojis kaut kādu zinātnisku sasniegumu, vai tu gribēji sevi pieteikt vai apliecināt pasaulē vai tamlīdzīgi, tad tev bij jābūt gatavam mirt. Un ja tu izvairījies no nāves, tas nozīmē, ka tu pats neuzskatīji par svarīgu savu ideju. Mirt nozīmēja iespēju, ka ideja dzīvos.

Publika: tā kā divi mērkaķīši augļu kokā. Kurš vairāk cīnīsies par šo augļu koku…

Varbūt arī dabā tas izpaužas, var būt, ka Varoņa lomai ir arī bioloģiska nozīme. Var būt, ka tas tā pie mērkaķiem arī izpaužas. Kurš vairāk cīnīsies, kļūs alfa tēviņš, uz dažiem gadiem, tad viņu gāzīs.

Publika: jo īpašāk Varoņi izpaužas Brāļu kapos pie Mātes – Latvijas. Tur viņi visi guļ.

Ja.

Publika: mans bērns, kad viņš sasitās, viņš saka – piedod – tā, it kā viņš būtu mani sasitis. Un tā tas aug… viņš nogalinoties atņem sevi man vai tamlīdzīgi. Ka viņš vispār neeksistētu. Ka tas ir mans…

Ja, ja. Tā ir svarīga doma. Respektīvi, Varonis pieder mātei. Kaut arī viņš staigā uz savām kājām, viņam ir sava asinsrite un sava termodinamika, bet viņš pieder mātei.

Publika: vai šī varonība nav arī tukšuma formas izpausme? Pašam Varonim. Kad viņš zaudē dzīvību, tad mātei ir tukšuma sajūta. Tā kā pa apli sanāk… Māte iepotē pirmajā dzimšanas gadā to shēmu…

–          Un kā lai iztiek no tā ārā?

Dāvinot mātei bērnu[9].

Publika: Bet, Viestur, tagad par tukšumu kad runā, vai tas ir par Varoni? Varonis jau bija tandēmā ar Ziedotāju. Ziedotājam ir tukšums netukšums, bet Varoņa lomā, tur nekāda tukšuma nav, tur visu laiku ir draivs.

–          Bet tas jau ir tukšums…

–          … ja tas ir kopā ar zaudējumu, tad es skatījos, ko tas Ziedotājs dara. Bet man visu laiku ir draivs.

–          …bet kāpēc Tev tas jādara? Lai aizpildītu tukšumu!

–          Bet tad sanāk tā. Tātad dzimtaskokā meitene ir gatava uzreiz krustoties ar nākamo dzimtaskoku un savas enerģijas un sulas laist tajā…, savukārt…

–          Ja. Savukārt zēniem, viņiem tās enerģijas iet atpakaļ uz Dzemdi un uz māti. Tātad mātes galvenais uzdevums ir pavērst šīs enerģijas uz āru, nevis uz sevi un uz iekšu. Un ja māte ar to netiek galā divos gados, tad jāpieslēdzas tēvam ar agresiju un visu pārējo. Ja viņš ar to netiek galā, tad ir tas, kas ir.

Krēslu mums nav vairs, bet Edij, mums vajag Dzemdi… Dzemdi sākumā.

Edijs: Jūs… (Smiekli)

Tas būs piedzīvojums! … Tev būs tikai jāpastāv… Var ar visu krēslu… Un tad mums vajag Nāvi vēl… (Troksnis)

Edijs: Jūs būsiet Nāve… (Smiekli)

Sieviete, kas izvēlēta Nāves lomai: Tas arī nebūs ilgi, vai es nāku ar visu krēslu?

Mātes loma ir kaut kas tāds, kam ir Dzemde, kas simboliski ir tukšs orgāns… Un aiz tās Dzemdes – Nāve, kas ir vēl lielāks tukšums. Tātad – dzimšanu mēs varam iztēloties arī tā, ka no kaut kādas pimsdzimšanas vai pēcnomiršanas telpas dvēsele kārtējā reinkarnācijas ciklā tika Dzemdē un līdz ar to –  pie jauna ķermeņa. Un tagad jau tu [Varonim] esi tas, kam ir ķermenis un dvēsele, bet – re kur tās gravitācijas, no kurām tu esi atrāvies – Dzemde un Nāve[10]. Tu [Varonim] te sēdi un visas gravitācijas jūti. Tas ir sievišķais pamats – tukšums un dažādi tukšuma organizācijas veidi, jeb līmeņi. Līdz ar to – vīrietim ir problēma – kā netikt ievilktam atpakaļ? Un, teiksim, narkomāni, viņi ir padevušies, vairs nespēj cīnīties pretim atpakaļplūstošajai straumei, viņi saka – mama, roģi meņja obratno! Tātad – es līdīšu atpakaļ.

Varonis: kad es apsēdos, tā sajūta ir kā ar tādu putekļsūcēju. (Smiekli)

Sievietēm šo ir ļoti grūti saprast[11], bet – ja te [Varoņa vietā] būtu meitene, tad būtu tāds pats putekļsūcējs pretim. Un tad viss kompensētos. Bet puikām nav dzemdes. Līdz ar to – nav to tukšumu iekšā. Tas nozīmē, ka visu laiku jāproducē enerģija un jāmet tur tajos tukšumos, vai jāļauj tikt tur ievilktiem. Visādi varoņdarbi jāproducē.

Ja palasa par Donu Kihotu, jādomā – kur viņš grābj to enerģiju, un kam viņš to tērē? Kur viņš met iekšā? Nu, dzīvo večuks kopā ar māsu un māsas meitu. Ik pa brīdim dodas darīt varoņdarbus, par godu Dulsinejai, kuru pats izdomājis[12]. Varonis – tāds ņedobitijs. Nu bet līdzīgam Varonim jābūt arī mazam puikam. Ar vārdu sakot, kad tās mammas tur sēž un sačukstas, kaut kas, kaut kāda enerģija viņām ir jāiedod, lai viņas dabū pasmaidīt[13]…

Ok, nu tātad, kā tev bija kā Dzemdei, nāc ārā no lomas!

Sieviete, kas bija Dzemdes lomā: es kā Dzemde, kad es nostājos šeit, man nez kāpēc visu laiku uz viņu [Varoni] gribējās skatīties. Kaut ko no viņa gaidīju.

Nu, kas tas varētu būt?

Sieviete, kas bija Dzemdes lomā: … būs grūti to tā noraksturot.

Mēģini metaforiski.

Sieviete, kas bija Dzemdes lomā: … grūti…

Ok, bet no tavas ķermeņa valodas daudz kas saprotams[14]. (Smiekli) Kā bija būt Nāvei?

Sieviete, kas bija Nāves lomā: Man ļoti spēcīga sajūta, jo īpaši – stāvot vienā rindā ar Māti. Kā mazs puišelis tas priekšā, laikam.

Tu tā kāri[15]…?

Sieviete, kas bija Nāves lomā: Nē, nē. Nu galīgi ne tā kā sievišķīgi…

Labi, man šķiet, bija skaidri sajūtams šis stāsts – cīņa ar to ievilkšanu putekļusūcējā. Būtībā vīrišķības attīstība jāsaprot kā nemitīga pretošanās šai vilkmei. Kā mēģinājums noturēties un dabūt sevī enerģiju, lai netiktu tur ievilkts. Lai varētu augt un izdzīvot. Jo mēdz jau būt arī tā, kā es te par tiem narkomāniem un alkoholiķiem. Ja puika ir dabūjis tādu sitienu, ka viņam nepietiek savas drošības sajūtas no līdz šim izaudzinātās Iekšējās Mātes, lai to sitienu – zaudējumu pārdzīvotu, tad viņu velk pie mammas atpakaļ, bet tas ir kaut kas līdzīgs Nāvei[16]. Mamma asociāciējas ar Nāvi, ja, jeb kā R. Pagājušoreiz teica par savām asociācijām ar bikini zonu. (Smiekli) Nekopto[17].

R.: nerunā! (Troksnis)

Tas ir labs jautājums, tāda nesenu gadu mode, kādēļ bikini zonu kopt. Esmu domājis – kas tad tur tāds? Viena ideja man ir – lai mazinātu vīrišķās bailes no ievilkšanas atpakaļ. (Smiekli) No Nāves.

R.: nu tās bailes noteikti parādās pēc dzimšanas. Jo tur iekšā jau ir normāli…

Publika: Viestur, saki, lūdzu! Ir tā drošības sajūta pirmā gada laikā. Bet mamma viena pati. Viņa rūpējas un viņa baro ar krūti. Vai tiešām var arī nesaņemt to drošības sajūtu dēls? Rūpējoties un apgādājot un visu visu visu un viņa ir viena pati un pašai nemaz nav iekšā. Var arī būt tā, ka tā drošības sajūta nerodas?

Var var var. Šis vispār ir ļoti interesants jautājums. Es pagājušoreiz laikam minēju faktu, kuru es kaut kur izlasīju[18], ka 1760. gadā Parīzē dzimuši 21 000 bērnu. 1000 ir zīdījušas viņu mammas, vēl 1000 ir zīdījušas zīdītājas, kas dzīvojušas ar mammām vienā mājā, respektīvi, mammas pašas nezīda, bet zīdītājas zīda. Bet bērns ir pie mammas tomēr, laikam. Un atlikušie 19 000 tiek aizdoti prom pie zīdītājām – kaut kādām profesionālām sievietēm, kurām tiek maksāts, par to, ka viņas zīda bērnus. Šis fakts tika minēts kā arguments tajā sakarā, ka Mātes loma, iespējams, lielā mērā ir sociāli konstruēta. Kad šie te fakti nāca tā laika ārstiem un vecmātēm zināmi, viņi izvērsa mūsdienu izpratnē tādas kā veselības mācības aktivitātes. Ar sievietēm ir ticis runāts, cik svarīga ir bērnam dabiskā zīdīšana, pie mātes krūts – 18. gadsimtā!! Un izrādījās, ka tādā veidā mātes to lomu iemācījās labāk. Un iespējams, ka pa divsimts vai pa divsimts piecdesmit gadiem[19] sievietes ir nemitīgi papildinājušas Mātes lomu ar jaunām un jaunām zināšanām un iemācījušās, kā ir labāk un kā ir pareizāk, vadoties arī no rezultātiem.

Vēl viens arguments – tūkstots gadus atpakaļ tika beibiboksi ieviesti, jo bērnus vienkārši nogalināja[20]. Palaida pa upi. Tas nozīmē arī šodienas cīņas par/pret abortiem un tā sauktajām sieviešu/bērnu tiesībām… Paskatāmies uz Latviju, 19. gadsimta vidū – uz Blaumaņa Raudupieti, tur ir arhetipisku motīvu cīņa. No vienas puses – Raudupietei to puiku nevajag. Viņa labprāt gribētu, ka viņš iekrīt akā[21]. Bet “kaut kādi sociālie uzslāņojumi” – Mātes loma, cik nu tā konstruējusies[22] – tas ir šausmīgi, tā nedrīkst darīt. Nedrīkst to pieļaut, ka viņš iekrīt akā. Šis, man liekas, ir ļoti dziļš pārdzīvojums – es runāju ar aktrisi, kas spēlējusi Raudupieti. Viņa teica – tā ir viena no manas dzīves intensīvākajām lomām. Bet arī vispatiesākajām. Cīnās tā tieksme nogalināt, tikt vaļā, un tieksme būt labai, pareizai Mātei, nepārkāpt likumu.

Bioloģiski noteikta ir Dzemde, tā grib tikt pilna, tas ir absolūti bioloģiski, tur nav nekādu diskusiju, tiklīdz kā viņa ir tukša, viņa atkal grib tikt pilna. Bet par Mātes lomu ne vienmēr tā var teikt. Respektīvi, viņa var arī negribēt to puiku zīdīt. Viņa var arī negribēt šim puikam iedot drošības sajūtu. Viņa sabiedrības spiediena rezultātā tomēr var to darīt[23], bet neizdarīt pietiekoši labi un kvalitatīvi[24]. Te var būt ļoti daudz variantu, par kuriem tā sieviete pati var nezināt, kā tā Mātes loma nāk iekšā. Būt pārsteigta – kāpēc viņa tā jūtas?

Publika: bet kur tad paliek instinkts rūpēties par visiem, kam ir lielas acis un lielas galvas un mazi rumpīšī? Visiem sunēniem, kaķēniem, bērniņiem. Tas ir pirmais signāls, kas liek pieķerties tam. Ar lielām acīm, lielu galvu un mazu rumpīti. Un kurš vēkšķ.

Es neesmu pārliecināts, vai tas ir bioloģiski[25].

Publika: bet tādā gadījumā – dzīvnieki nepieņemtu citu sugu dzīvniekus, tur kuce nebarotu kaķēnus, vāverīte ežēnus…[26]

Jā, bet dažreiz arī dzīvnieki pamet bērnus. Mammas nokož savus bērnus. Tā arī var būt.

Publika: no kurienes šī te vēlme, negribēt savus bērnus.

Tā ir vēlme būt brīvai. Vai nu, teiksim, visi zina – mātes dzeguzes. Astoņi bērni, bet visi pa bērnunamiem[27].

Publika: ir tāda teorija, ka senie latvieši arī slīcināja bērnus. Un viņiem bija tradīcija – krustības. Tātad – devītā dienā nāca kūmas un pieņēma bērnu dzimtā. Un kad viņš piedzima, dzimta lēma deviņas dienas, vai viņš dzīvos vai viņš nedzīvos. Ja sieviete bija, pieņemsim, izvarota, vai bijusi kaut kur nogrēkojusies vai kā, tad visdrīzāk šajās krustībās, ieliekot upes ūdenī, visdrīzāk tur viņš arī palika. Ja viņš tika krustīts, tad viņam deva gan vārdu, gan pieņēma dzimtā, viņš bija savējais. Tā ka, es pieļauju, ka ļoti daudz… tad kad bija kari un kad ļoti daudz gāja vieni ciemi pret otriem ciemiem, tad izvarošanas bija ikdiena un daudzi bērni, kas piedzima, viņi nebij vēlami bērni.

–          Vai arī vēl viens ļoti aizmirsts faktors – bads…

–          …arī bads…

–          …vēl viens bērns, tas nozīmē, pārējie bērni ļoti vāji paliks.

Respektīvi, tās funkcijas, kas tagad ir kontracepcijai un dažkārt arī abortiem, tās kādreiz bija bērnu nogalināšanai. Tas nozīmē, ka sievietes dziļākajā būtībā bērnu nogalināšana ir nevis kā noziegums, bet kā atbildības uzņemšanās. Bērnu nogalināšana kā izlēmība. Kā rūpes par citiem bērniem. Ja desmit jau ir, vienpadsmitais?

Jā, tās visas, protams, tādas hipotēzes. Svarīgi, kā viņas atsaucās mūsos. Ja atsaucās mūsos – Ūū! tur kaut kas ir! Tad kaut kas tur ir.  Bet ja nolīst kā tāda intelektuāla informācija, kas neuzrunā, tad tur nekā nav.

Ok. Kaut ko gribas vēl?

Publika: man gribas pajautāt par to Varoni un Ego. Kurā brīdī Ego paliek lielāks un Varonis mazāks? Vai mātes ietekme mazinās kādā brīdī, viņš vairs nav Varonis un viņš ar savu Ego dara, ko grib? Jeb viņš zemapziņā visu mūžu staigā ar to savu Varoni, to titulu un domā, ka viņš ir kaut ko parādā?

Mēs bišķiņ aizskrejam uz priekšu, bet labi, ka mēs to darām. Vīrieši Varoņa lomu saista ar potenci. Zaudēt Varoņa lomu nozīmē zaudēt potenci. Un vīriešiem, kas nav par to domājuši, vai kas nav gatavi, kā viņi iedomājas – Varoņa lomas un potences zaudēšanai, tas biedē un viņi dodas nāvē.

Publika: viņiem nav izdevīgi…

Tas ir maigi teikts. Ja nav potences, tad vispār nav dzīves. Un tās ir tādas vīriešiem ļoti neērtas sarunas, fantāzijā drausmīgi pilnas ar bailēm, ka neparunāsi. Bet – vīrietis satika meiteni, abi sarunāja pārgulēt un viņam nebija erekcijas. Viss, jāšaujas nost! Jo erekcija saistās saistās ar Varoņa lomu, kas ir aizsardzība no ievilkšanas minētajos sievišķajos tukšumos[28]. Tas nav nekas racionāls. Tāpēc būtībā, par to mēs vēl runāsim, manuprāt lielāko iniciāciju, kādu vīrietis var piedzīvot – vai tu esi gatavs mirt kā Varonis? Un līdz ar to – būt spējīgs uz mūžīgo dzīvošanu kā Ego. Vai kā tajā grāmatā par trāhīnietēm. “Trāhīnietes” ir Sofokla traģēdija, kura stāsta, kā pilsētas Trāhīnas sievietes apraud Hērakla nāvi. Grieķu Varonis Hērakls mirst, bet pēc nāves tiek uzņemts Olimpā, viņš tiek dievišķots. Viņš dzīvo mūžīgi.

Bet par mūžīgo dzīvošanu mēs neko nezinām. Tāpat par Kristus mūžīgo dzīvošanu, bet zinām par viņa varoņdarbiem. Tātad varbūt vīriešu galvenās iniciācijas jautājums ir – vai eksistē jēga dzīvei bez Varoņa lomas[29]? Un tas ļoti iet kopā ar sievišķo jautājumu – vai eksistē jēga dzīvei bez Dzemdes. Vai – dzīvei bez bērniem[30]. Lai gan – es domāju, tas vīriešu jautājums ir sāpīgāks. Daudz eksistenciālāks.

Publika: man ir jautājums par dēlu. Viņš dzīves pirmajā gadā saņem mātes stāstu, tas ietekmē viņu, to viņa tālāko dzīvi. Jautājums – vai dēla vēlākajā dzīvē ir nozīmē arī tam, kā māte ir sakārtojusi dzīvi pēc tam, kad viņš ir pieaudzis, vai tas kaut ko maina?

Protams… (Smiekli, troksnis) mani vecāki šķīrās, kad man bija divdesmit gadi, es biju students un es varēju darīt, ko es gribu, bet es nezin kāpēc divas vasaras veltīju tam, lai mammas māju remontētu. Atbildība par māti pāriet dēlam[31].

Publika: ja nu ir tā [laikam domāta Varoņa lomas un/vai potences zaudēšana] gadījies, kas tur notiek ar to vīrieti? Viņš nedzīvo vairs pilnvērtīgi, viņš nīkuļo!

Ja mēs ņemam absolūti racionāli, viņš varētu pret to attiekties tā, kā Kants vienā anekdotē. Kantam trīsdesmit piecu gadu vecumā uzstāda diagnozi – impotence – un viņš saka: paldies dievam! (Smiekli) Bet tur jābūt Kantam, lai tā varētu. Vairums vīriešu to neuztver tā[32].

Publika: man viens kolēģis ir tāds, kurš tā kā caur joku, bet saka, ka viņam nestāvot… (Smiekli)

–          Tā ir prelūdija!

–          Ja Varoņa loma samazinās, tad ir iespēja Ego augt un attīstīties? Jautājums, vai viņš to izmanto.

Jā, jā. Tai brīdī, kad mēs zaudējam Varoņa lomu, mēs jau vēl neredzam, ko mēs esam ieguvuši. Mēs nevaram novērtēt, cik vērtīgi ir, ka mēs esam ieguvuši paši sevi. Var ieraudzīt tikai ārkārtīgi sakāpināto fntāziju par to, ka kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Tā jau būtībā ir tikai psihiska konstrukcija, kas saplūst kopā – Varoņa loma ar potenci. Pēc būtības, objektīvi raugoties, jau tā nav. Potence ir atsevišķi[33]. Taču šeit ir jārunā par divām lietām. Pie Varoņa lomas pieder arī spēja netikt ievilktam, kā tas tika šeit nosaukts, putekļsūcējā. Tātad, noturēt vīrieti, aizsargāt. Aizsargāties no tā negatīvā spiediena, kas vienmēr ir mātes dzimtaskokā. Mūsu psiholoģiskās aizsardzības sastāv no diviem slāņiem.

Pirmais ir baiļu, brīdinājuma slānis. Ja mums kaut kas draud, tad parādās bailes kā brīdinātājas. Esi uzmanīgs! Var kaut kādi sūdi būt. Un ir otrs slānis – tas ir pretošanās slānis un sastāv no dusmām. Brīdinājums un dusmas. Kā es saku – Tālavas taurētājs un karadraudze. Tas nozīmē, ka tas, kas ar Varoni notiek, satiekoties ar jebkuru objektu, kas atgādina Māti, visi objekti atgādina māti[34], ir šīs bailes un pēc tam dusmas, kuras ir dzīvas. Tas ir sievietēm grūti saprotams parasti, jo vīrietis bieži tiek asociēts ar Varoni sievietes izpratnē. Mēdz teikt – Varonis, tas ir īstais vīrietis. Īstam vīrietim jābūt Varonim – tā visbiežākā sieviešu fantāzija par Varoni. Un, tagad izrādās, ka šis te Varonis sastāv no bailēm? Tātad viņš no manis baidās? Vai tad es esmu tik briesmīga? Es taču esmu brīnišķīga! Es esmu skaista, es esmu pievilcīga! (Smiekli) Es esmu rūpīga un maiga, kāpēc lai viņš no manis baidītos? Vēl grūtāk sievietēm ir pieņemt to, ka vīrietis ir “uz viņu” dusmīgs. Ka viņš jūtas izmantots.

Ja Varoņa loma dabū par daudz strādāt, tad vīrietis jūtas izmantots. Un ja viņš jūtas izmantots, tad viņš var mēģināt aktīvi sevi aizsargāt[35]. Tātad vai nu baiļu slānis, kas ir virspusē, vai dusmu slānis, kas ir dziļāk. Un kas dažādos dzīves periodos dažādi nāk ārā.

Publika: mēs te runājam par māti un dēlu. Bet kāda ir tā savstarpējās attiecības starp vīriešiem, starp tēvu un dēlu?

Ja. Mēs atcerējāmies Tēvu! (Smiekli, troksnis)

Tēvs: nu ļoti labi, ja mani liek mierā. Tajā pat laikā ir sajūta, ka ja gribēšu, tad samīļošu sievieti un padarbošos ar dēlu.

Tāda mierīga sajūta, tu nejuties pamests?

Tēvs: nē.

Publika: jo bieži vien ir tā, ka ģimenē ir vajadzīgs tēvs visādos veidos. Tā kā jūs pieminējāt sākumā – arī nodzēries, gājis bojā, ideālā variantā viņš paliek dzīvs.

Tā ir viena no vīriešu iniciācijām, šo izturēt. Mēs beigās runāsim par tādu hierarhiju – kas ir galvenās vīriešu iniciācijas, kas ir galvenie eksāmeni. Šis ir viens no eksāmeniem, ko daudzi tiešām neiztur, jo jūtas dēla izkonkurēti vai/un sievas pamesti. Sievietēm pēc dzemdībām, bet arī pirms dzemdībām, aug testosterons. Respektīvi, viņas kļūst arī kā veči. Daudzām sievietēm vēlme pēc dzimumdzīves samazinās, bet ir arī tādas, kurām tā kļūst riebīga. Kuras zvērīgas kļūst, viņas to veci ir noslepkavot gatavas, ja tas lien gultā.

Ok, par šito mēs vēl atcerēsimies. Un par to arī, kam jānotiek starp tēvu un dēlu, par to mēs arī atcerēsimies.

Publika: daoistiem ir tāds teiciens – ja tu esi gatavs nomirt, tad tu esi gatavs dzīvot. Simts vai divsimts gadu atpakaļ sieviete bija gatava mirt katrās dzemdībās, savukārt vīrietis bija gatavs mirt katrā cīņā, kad nāca kaut kādi kaimiņi tur… Līdz ar to viņiem tā attieksme pret nāvi bija daudz maz normāla. Mūsdienās šī nāve ir kaut kur attālināta, līdz ar to sievietes negrib dzemdēt un varoņi arī nav tie spilgtākie…

Vīriešiem šodien ir bailes aizstāvēt savas idejas gadījumā, ja par to draud kaut kāds sods.

Publika: tāpēc, ka viņus nenogalinās. Tāpēc, ka rezultātā nav nāve, bet ir sabiedriska kastrēšana. Ja tu nomirsti par savu ideju ar zobenu rokās, tad viss ok, tu esi nomiris[36]. Bet ja nākamajā rītā tev jāaiziet uz darbu un jādzird – tu esi atlaists no darba, tāpēc, ka tu esi sociālists. Vai tāpēc, ka tu atbalsti lībiešus. Vienalga ko. Tad tu esi kastrēts. Tev jādzīvo tālāk.

–          Man jautājums – vai tiešām ir cilvēki, kas meklē nāvi? Es bišķi apšaubu.

Es tev [pirmajam reflektētājam] varu pievienoties. Man ir diskusija ar profesoru Tumanu. Viņš virsrakstā savai grāmatai ir uzlicis un arī savās intervijās saka, ka grieķu kultūra ietver sevī varonību kā ideālu un kā individuālu izvēli. Kā ideālu – es viņam piekrītu. Varoņa lomai ir vissvarīgākā nozīme grieķu kultūrā[37]. Līdz ar to, protams, gatavība mirt. Bat Varonim karot toreiz nebija kā tagad, kad tu vari sēdēt tankā, vai kādā bumbu patvertnē, spaidīt pogas un izsekot, kā kaut kur citur krīt bumbas. Ja tev ir jācīnās ar zobenu, ja tev jāredz ienaidnieks sejā – vai nu viņš tevi vai tu viņu… Tas ir daudz nopietnāk. Bet ja cilvēks ir uz to gatavs, ja viņš tam ir izgājis cauri, tad tā ir kaut kāda pilnīgi cita pieredze, kuru mēs varbūt vienkārši nepazīstam[38].

Viens no maniem jautājumiem sievietēm ir – vai tu spēj nokaut vistu?

Publika: par to vistu. Latvijā kādreiz bija slavena Kaucmindes mājturības skola – to nevarēja nobeigt tās, kas nespēja nokaut vistu. Tas ir viens, bet otra lieta, par tiem Varoņiem. Es gribēju pajautāt, vai tie kari, kas notiek Ukrainā un tas, kas notiek ar musulmaņiem, ir tāpēc, ka mums vajag Varoņus atkal? Kam tagad atkal ir svarīgi parādīt fizisko spēku!

Viens no izskaidrojumiem ir, ka kari rodas tad, kad vīriešu kļūst par daudz. Ir pētījumi, piemērām, par spāņu veikto Dienvidamerikas iekarošanu. Un par Krusta kariem. Tie ir notikuši demogrāfiskā sprādziena gados, kad sabiedrībā puiku pusaudžu skaits attiecībā pret vīriešiem virs četrdesmit, kas viņus varētu apmācīt, pārsniedz četri. Respektīvi, ja vairāk kā četri pusaudži uz vienu pieaugušo vīrieti, tad tie pusaudži dosies karā, tas pieaugušais viņus nesavāks. Un kaut kādā ziņā par Āfriku mēs šodien to varam teikt. Dažos reģionos tā ir, pusaudžu ir par daudz un viņi tad vai nu karā, vai pašnāvībā dodas.

Publika: un sievietei jākauj vista, jo visi aizgājuši karā?

Sievieti jākauj vista, lai viņa saglabātu sevī to izlēmīgumu un atbildības uzņemšanos…

Publika: lai atmodinātu instinktus…

Ir vēl viena lieta – sieviete jau var visu labāk nekā vīrietis.

Publika: bet sieviete tak nevar to vistu nokaut.

Var, ja saņemas. Un ja saņemsies, tad arī trusi varēs nokaut[39]. Ja bērni būs badā… Bet man liekas, ir tādi periodi vēsturē, kad sievietes izstumj vīriešus no viņu sfērām. Tas, kas tagad notiek, nav pirmoreiz vēsturē. Vīriešiem tad rodas nevajadzības sajūta jeb arī ir tā, ka visapkārt tiek spēlēts pēc sieviešu spēles noteikumiem. Kādas mums ir attiecības, kura no mums ir skaistāka, kādas mēs varam saorganizēt intrigas, kuru es varētu izspēlēt pret to… Vīrieši jūtas bezspēcīgi tādā pasaulē. Un tad viņi uzorganizē kariņu. Un tad pēkšņi viņi kļūst nozīmīgi. Un tad, kad kariņš ir beidzies, tad arī viņi ir nozīmīgi, jo tad viņu ir maz. (Smiekli)

Publika: un uzvarētājus netiesā.

Un uzvarētājus netiesā…

Publika: es gribēju prasīt – ja Varonim ir brālis, tad taču Varonis vairs nav viens pats. Ja ir otrs bērns.

Kaut kādā mērā visiem vīriešiem jābūt Varoņiem. Bet pirmais un sevišķi vienīgais dēls neizbēgami dabū vislielāko pasūtījumu varonībai. To mēs tēmā par atkarīgu ģimeni, kas faktiski ir matriarhāla ģimene, jau skatījāmies. Ir tāda shēma, kur, ja Tēva loma samazinās, respektīvi, ja nenotiek tas, ko es tūlīt rādīšu, tad ir tikai viens ģimenes varas centrs – tā ir Māte. Tēvs kļūst par vēl vienu bērnu. Tad ģimenes lomu struktūra veidojas šāda – vecākais kā Varonis, nākošais – Grēkāzis, trešais – Klauns un ceturtais ir tāds – angliski – lost čaild, latviski – Pazudušais vai Klāt neesošais.

Publika: Antiņš…

Var teikt, ka Antiņš[40] ir Klauns, bet viņam ir arī Dullā Daukas iezīmes. Viņš dzīvo citā pasaulē[41]. Viņam arī ļoti tuva ir nāve.

Ok, bet tagad atceramies atkal to, par ko tikko runājām – par Mātes lomu, kura it kā ir konstruēta, bet varbūt nav pilnīgi konstruēta, bet ir pamatā bioloģiski determinēta… Mani nodarbināja doma, kura radās, kad mēs runājām par pērtiķiem – kā tas var būt, ka pērtiķu mammas savus četrgadīgos puikas mierīgi atdod uz augšējo, vīriešu stāvu un tie puikas pāriet dzīvot pie tēviem. Kā tas var būt, ka cilvēku sabiedrībā ļoti grūti šis process notiek. Nav tā, ka mamma teiktu – tu man esi apnicis, tinies pie tēva!

Publika: tur ir droši. Pie tēva.

–          Bet mammas…

–          Ja dēli papildina Aizsargu lomu, tad jā[42]

–          Bet ja papildina Agresoru lomu?

Aizej tagad tur [Varonim] – pie Tēva.

Māte: gribas traucēt… Vai nu pie viņiem [Dēla un Tēva], vai draudzeņu bariņā.

Tagad tev ir tukšums…

Māte: bet parasti jau nav tikai viens bērns.

Ja. (Smiekli) Mana hipotēze ir tāda. Ja tu esi kā dzeguze, tad tev ir svarīgi dzemdēt. Tad tu vari ne tikai četru gadu vecumā vai septiņu gadu vecumā, kad puikam tēvu vajag vairāk nekā māti, tad tu vari bērnu jau pēc dzimšanas atdod beibiboksā vai bērnu namā. Ja ir tikai stipra Dzemde un vāja Mātes loma vai tāda Mātes loma, kāda bija tajā astoņpadsmitajā gadsimtā, par ko mēs runājām, tad atdot to puiku Tēvam nav nekādu problēmu.

Māte: tas vairs nav mans bērns, ja es neesmu atstājusi viņa psihē savu nospiedumu[43].

Nu jā, tu tā racionāli domā, bet… es tevi aicinu paskatīties uz šo bildi. Un kā tu tajā bildē jūties?

Māte: man vajag citas pērtiķienes, vai arī pie viņiem klāt.

Jā, respektīvi, tas tukšums tevī darbojas. Mātes loma ir uzbūvēta līdzīgi kā Dzemde. Dzemde grib piepildīties. Stipra Mātes loma arī grib piepildīties. Ja viņai viens bērns ir aizgājis, viņai vajag citu.

Māte: man vajag savu dzimtu, man vajag ģimeni, man vajag koku. Tādēļ, ka cilvēks jau ir sabiedrisks dzīvnieks.

Ja. Kā jūs tur abi tagad jūtaties?

Tēvs: super! Vienam bij ļoti labi, bet tagad… mazliet žēl palika Mātes (Smiekli)

Dēls: man enerģijas daudz. Man liekas, ja es viņam rokas uzlieku uz pleciem un viņš man, tad mēs kļūstam par tādu baigo aķi, kas var darbināt vēl kaut ko lielāku un tā… Riktīga enerģija… Nu vispār – daudz var… (Vētraini smiekli)

Publika: putekļsūcējs beidzās.

Teiksim, būtu ideāli un pareizi, ja šis notiktu septiņu gadu vecumā.

Publika: bet tā pavisam?[44]

–          Zeķes jau mazgāt varēs, neuztraucieties! (Smiekli)

–          Kad manam bērnam bija septiņi gadi… viņš tā kā gāja prom, bet man viņš bija jātur stingrāk… vēl stingrāk.

Kā vācieši saka – jeder Vorteil hat sein Nachteil. Katrai priekšai ir sava pakaļa. Tātad – no vienas puses tā Mātes loma ir svarīga un laba, ja viņa ir attīstīta, ja tā sieviete ar visādu gudrību palīdzību ir attīstījusi krūts barošanu un visas parējās lietas. Bet tam ir tā otra puse – ja Mātes loma strādā, tad viņa negrib laist prom.

Māte: tad, kad sevī sajutu tās sajūtas…, ka ir bailes, ka es kā putekļsūcējs…, man radās bailes aprīt savu bērnu. Un mani ļoti kaitināja, ka tas vīrietis ir tik tālu. Viņš būtu tas, kas aizsargā manu dzimtu, manu turpinājumu. Manu dēlu no manējā…

Atnāc [Varonim] tagad atpakaļ! (Smiekli) Diezgan daudzi scenāriji ir tādi, ka šeit [starp Māti un Varoni] nenotiek atdalīšanās. Kad kaut kādu iemeslu dēļ viņi nešķiras. Tad ir ļoti svarīgi, ka tas Tēvs šeit ir un ka viņš var izdarīt divas lietas. Viena lieta ir – viņš var uztaisīt tev vēl vienu bērnu un tad tu varētu…

Māte: ja viņš ir blakus…

–          tad viņš ir tāds garāmejošs sējējs…

–          tas jau nav svarīgi. Svarīgi, lai tu atdalies no tā pirmā bērna…

Ja tev ir otrs bērns vietā, tad tev vieglāk atdalīties no pirmā. Un otrs variants, kas ir daudz dramatiskāks. Celies augšā [Tēvam], šādā veidā…

Māte: dies pasarg… (Smiekli)

Dies pasarg?

Publika: kas tas par modeli?

–          Pēc septiņiem gadiem… (Smiekli)

–          Precējušies vēl esam…

–          Tas ir pirmais…

Māte: man gribas, lai viņš blakus ir, ar skatu uz to pašu pusi, uz kuru es skatos.

Respektīvi, tu gribi saglabāt kā pirmās un vissvarīgākās attiecības ar dēlu.

Publika: vīrs ir greizsirdīgs…

–          Nē…

Māte: Kur tu iepriekšējos gadus biji? Kaut kāds svešs vīrietis te…

Publika: bet kāpēc dramatiskāka šī situācija?

Tāpēc, ka tā ir ļoti viegli pārprotama. Te ir divas cīņas. Tēvs cīnās par savu sievu un viņš cīnās par dēlu. Lai dēlam nav tik liela slodze. Tēvs pārņem to slodzi. Tagad dēls Varoņa lomā var tikai sajust, kādi viņam būs uzdevumi. Jo viņš tos uzdevumus vēl nevar paveikt[45]. Lai tos varētu paveikt, vajadzīgs pieaudzis vīrietis, kas pārņem uz sevi pieaugušās sievietes, teiksim, cikliskos piedzīvojumus. Kas ir dzemdes ciklā, vai kas ir dzīves ciklā, no pubertātes līdz klimaksam. Kas var pārņemt uz sevi tos sievietes pārdzīvojumus, kas nāk no viņas dzimtaskoka, ja reāli, nevis mācīšanās ziņā, dzīvai, intensīvai, pieaugušai sievietei pretim ir tikpat intensīvs un dzīvs vīrietis, tad viņš viņu var izturēt. Viņš viņai var iedot drošības sajūtu un viņu mīlēt un… Bet tas nenozīmē, ka viss iet tā kā medusmēnesī, tur ir daudz dramatisku konfliktu.

Publika: izturēt vai iznest…

Gan gan.

Māte: Bet varbūt viņš [Tēvam] nav izaudzis, varbūt ierodas ar bērna prasībām.

Tagad šī ir situācija, kad tu vari… atnāc šeit [Varonim]… kad tu vari iegūt pirmo pieredzi ārpus Varoņa lomas.

Par ko tu [publikai] smejies? (Smiekli)

Publika: par repliku. Jau piļī!

Kad puika sāk staigāt, un viņam ir iespējas aiziet kaut dažus soļus prom, pagriezt muguru mammai un patstāvīgi rotaļāties, tad iestājas šī fāze – nevis, kas man jādara, bet kas es esmu. Te kaut kādi aizmetņi var sākt veidoties bērna Ego funkcijai. Nevis pieaugušā, tā sākas pubertātes laikā, bet bērna. Tā ir rotaļāšanās – arī kā atpūšanās no skolas, kas bija līdz tam. Vai šeit gribas kaut ko teikt?

Publika: jautājums, kā ar meitām. Vai meitas arī ap septiņiem gadiem kaut kur virzās, vai meitas paliek tur tā visu laiku.

Pie mātes… Visu laiku.

Publika: bet kas tad ir ar tām bīstamajām garajām nabassaitēm, kur mamma zvana meitai – meitiņ, ko tu šodien ēdi pusdienās un tamlīdzīgi.

–          Bīstamāk ir – meitiņ, cik tev pensiju izmaksāja? (Smiekli)

–          Kur katru dienu sazvanās, neatkarīgi no attāluma.

Mana pārliecība ir – meita no mātes nekad neatdalās. Jo, ja viņa atdalītos, tad dzimtaskoks pārtrūktu. Dēls var atdalīties. Dēlam pēc būtības ir jāiet kopt sievas dzimtaskoks. Jāatdod enerģija sievas dzimtaskokam. Bet meitu nedrīkst atdot vīram un vīramātei. Ja kādai sievietei nav meitas, tad viņai nav otrās Dzemdes. Bet viņas dēli tiks atdoti meitu mātēm un mazbērni paliks meitu mātēm. Tas nozīmē, ka viņai mazbērni netiks.

Publika: no šejienes teiciens – vīra māte, vella māte.

Ir tādas vīramātes, kuras ir ļoti slīpētas. Kuras saprot, ka ja tev pašai meitas nav, tad tas nozīmē, ka tev ir jādabū vedekla sev. Un tad dēls parasti palīdz un izvēlas kādu bārenīti, vai kādu meiteni no laukiem, vai kaut kā citādi izdevīgu vedeklu. Lai mātei arī būtu mazbērni.

Publika: vai tā shēma, kur Tēvs iesēžas starp Māti un Dēlu, vai tā nav pareiza shēma? Vai tā nebūtu jānotiek?

Dažos gadījumos pareiza. Tur, kur Mātes loma ir par stipru, kur Māte ir pametusi Vīru un izvēlējusies Dēlu, Vīram būtu šādi jārīkojas.

Publika: sauc lietas īstajos vārdos! Tā ir vardarbība!

Jā, bieži vien. Dažreiz tas tikai izskatās kā vardarbība.

Publika: nu, bet ko tad tiem vīriešiem, kuri, kā jūs teicāt, kļūst par bērniem paši? Neiztur savu iniciāciju par tēvu un kļūst par…

Tad viņi atstāj savu sievu dēlam.

Publika: un aiziet projām… Un kas ar viņu notiek tālāk? Ar to vīrieti? Vai viņš turpina…

Nu… viņš tiek atstāts uz otru gadu.

Publika: tātad citās attiecībās… (Smiekli)

Jā. Tātad šitais ir tāds trīsstūris, kuru mēs izspēlējam no citas puses šoreiz. Kas, manuprāt, ir tāda, no kuras mēs labi varam redzēt Varoņa lomu.

Publika: bet ja šajā vietā, viņam pašam, mazam bērnam sāk veidoties savs Ego. Kas to veido, kaut kādi ārējie, sociālie apstākļi? Tātad ir ģimene, sabiedrība tuvākā apkārtne – tie ir tie, kas viņa Ego veido? [46] Vai vēl kaut kas?

Rotaļas[47]. Viņam ir rotaļlietas un citi bērni. Bērnam, kad viņš ir sācis staigāt, vajag rotaļlietas. Pirms tam arī vajag. Puikas ļoti reti izvēlas lelles. Nezin kāpēc viņi jau agri grib mašīnas.

Publika: veido jau viņi paši to Ego. Ne jau kāds viņiem kaut ko veido.

Vajag ārēju objektu, ar ko. Vajadzīgi arī citi puikas vai citi bērni, tas ir… bērnu štellītes, bērnu galds, kur nav mammas ar viņas dzimtaskoku.

Publika: kurā brīdī puikam jāsāk justies jūtas vīrišķīgi? Bērnam, pusaudzim.

Kā to definē. Tas labs jautājums – kas ir vīrišķība?

Publika: pastāsti… (Smiekli)

Man liekas, ka visbiežāk vīrišķība tiek asociēta ar Varoņa lomu. Bet es teiktu, tā ir tāda jaunības vīrišķība. Tāda, nu, pienākuma vīrišķība[48]. Man liekas, ka tā īstā vīrišķība sākās tad, kad Varoņa loma ir zaudēta. Bet daudzos gadījumos līdz tam nenonāk.

Publika: ja mēs runājam par Varoņiem, kā ir bāreņiem, kurus ir pieņēmuši pavisam citi cilvēki? Un kā tur ir ar to dēlu – Varoni un meitu, kas ir saiknē ar māti?

Te jau tika minēts – pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija zoopsihologs Lorencs, kurš pētīja, kas notiek ar dzīvniekiem. Viņš pamanīja, ka kaut kāda pīļu māte var audzināt kaķēnus, piesaistīt kaķēnus. Galīgi no dažādām sugām…

Publika: es par to iepriekšminēto putekļusūcēju. Vairs nedarbojas?

Viņš darbojas. Kaut kādā veidā viņš darbojas. Pirmkārt, tajā drošības sajūtas līmenī, tur kur mamma dod drošību, nu kaut kas tam bērnam ir bijis. Lai gan bērnunamu bērnu personāls cenšas neņemt viņus rokās, lai nepiesaistītos. Lai nedotu to, ko mamma dod. Tāpēc, ka viņi nevar tikt no tiem bērniem vaļā.

Publika: Tas būtu zīdainis, bet (pēc pieredzes), ja paņem padsmitgadīgu. Sešpadsmitgadīgu. Ja, tur taisa visādus sūdus.

Ja viņam nav bijusi mamma, tad viņam nav saiknes ar dzimtaskoku. Un to viņš izjūt kā baigo zaudējumu. Tas no vienas puses ir grūti. Tiem, kas zīmē savus dzimtaskokus – no vienas puses, diezgan liela pretestība, lai sāktu uzņemties uzzināt, kas tev tur ir aizmugurē. Kaut kam ir jānotiek, lai uzdrošinātos to darīt. Tad, kad esi uzdrošinājies, tad iegūsti baigo paplašinājumu. Pēkšņi tu varbūt ne visu spēj saprast, kas tajā dzimtaskokā ir, bet citādāk sajūti visu. Un citādāk sāc skatīties uz vecākiem, uz radiniekiem. Adoptētais bērns pie šī netiek. No vienas puses, viņam tā vieglāk. No otras puses – nav sakņu. Es diezgan daudz esmu ar tiem bērnunamu bērniem strādājis. Mana sajūta ir – ka viņiem, no vienas puses, ir ļoti liels tukšums, no otras – viņiem ir haoss un dusmas.

Publika: tā es arī biju domājis par šo – tās dusmas varētu būt.

Jā, un viņas nāk ārā pusaudžu vecumā. Kaut ko vēl šeit?

Publika: kā attiecības starp vecākiem ietekmē to brīdi, kad dēls iet pastāvīgā dzīvē, kad viņš savu Ego var audzēt. Nu, piemērām, ja ir labas attiecības, tas vairāk stimulē to, ka dēls var pie tēva aiziet un iegūt to vajadzīgo lomu, vai ja viņas ir sliktas, vai tas nozīmē, ka dēls visticamāk paliks pie mammas nabassaites.

Ja vecāki ir šādā veidā [rāda uz Māti un Tēvu], tad dēls var pavadīt ilgāk laika rotaļājoties. Viņš beigs rotaļāties tad, kad viņam beigsies drošības sajūta – tad viņam vajadzēs skriet to uzpildīt[49].

Apgriezieties otrādi [Dēlam un Mātei]! Kas dēlam mainījās tagad? Tu [Dēlam] tagad sāki interesēties, kas tur notiek.

Dēls: nu neder īsti šitais variants.

Kā tu jūties tagad?

Dēls: es gribu, lai viņi griežās atpakaļ.

Parādās kaut kāds nemiers.

Dēls: jā, jā jā. Un tas nav pareizi. Viņai tā kā pienākums būtu…

Māte: mājās jābūt kārtībai.

Bērni var mierīgi augt tad, ja starp vecākiem valda daudz maz harmonijas. Viņi var strīdēties, griezies apkārt! [Mātei], viņi pat dažreiz var kauties, bet viņiem tas jādara šādā veidā.

Publika: bet tas termins tikko – daudz maz. Daudz maz. Stiepjams ļoti.

Nu protams. Ir arī viena tāda teorija, ka zīdainis kaut ko iemācās tajā brīdī, kad māte kaut ko izdara nepareizi. Izrādās, ka mamma kaut ko izdara nepareizi apmērām reizi trīsdesmit sekundē. (Smiekli)

Publika: tas kādā sakarā ar to „daudz maz”?

Tādā sakarā, ka kļūdas arī svarīgas, nekad nevar būt ideāli. Jūs arī vislabāk atceraties tos skolotājus, kas bija vai nu jocīgi, vai neprognozējami, vai vardarbīgi, vai smieklīgi, bet neatceraties pareizos skolotājus. Sevišķi atceraties, uz kuriem bijāt dusmīgi. Bet ja skolnieks ir izturējis attiecības ar skolotāju, tad pēc tam viņš ir pateicīgs. Un daudz maz… galvenais ir – nešķirties. Galvenais ir tā – visu to ārprātu, kas šeit var notikt, kas te var nākt ārā, kaut kā konteinerizēt un izturēt. Tas ir pats galvenais nosacījums. Tad kad kāds no jums pagriezīsies uz otru pusi, Dēlam ir jāatgriežas. Jāsāk strādāt.

Publika:  kas ir tad, ja ir divi dēli. Jautāju, jo man ir divi. Es domāju, viņi taču savā starpā arī konkurē par tēvu un māti…

Ir diezgan tipisks jautājums, kad atnāk konsultācijā un saka – ko lai dara, mūsu divi bērni kaujas līdz asinīm viens ar otru. Es saku, tur ir 90% variants ir tāds, ka nav simetrisks varas sadalījums. Vienam vecākam ir nesamērīgi vairāk varas. Un parasti tā ir māte. Respektīvi, Tēva loma ir tāda attālināta. Un tad vecākais, kurš ir piedzimis agrāk, viņam jau ir pienākums, Varoņa pienākums, viņš tad, kad jaunākais piedzimst, saka – es arī gribu būt Varonis! Vecākais saka – ej prom, es jau esmu Varonis. Tad kā var to atrisināt? Un tad jaunākais saka – labi, es būšu Grēkāzis. Tu būsi tas labiņais, es būšu sliktiņais. Tu būsi tas mīļais, es būšu tas dusmīgais. Ja ir šāds varas sadalījums, tad tas nozīmē, ka starp vecākiem ir šis te arhetipiskais konflikts. Ka Mātei ir lielāka vara, nekā Tēvam. Un tēvs ir, iespējams, attālināts, varbūt jau padevies. Varbūt vēl cīnās.

Vislabāk to saprast, ja izlasa to Bībeles stāstu par vecākiem Rebeku un Īzaku un bērniem Jēkabu un Ēzavu.

Publika: vārdu sakot, ideāliem vecākiem bērni nekad nekaujas. (Troksnis)

Ideālu vecāku nav un nav jau arī mērķis, panākt, lai bērni nekautos. Mēs runājam tikai par tendencēm, nevar nodzīvot dzīvi ideāli. Tas ir arī stāsts par tām kļūdām. Kļūdas arī vajadzīgas. Tad, kad viss iet ideāli, tad sākam aizmigt. Kad kaut kas ir nepareizi – eu, kas notiek!!! Kāpēc? Tā ka, visam jau ir sava vieta dzīvē.

Ok, ņemsim šitos nost. Celies augšā, Dēls, Varonis un pastāsti, kā tu juties visā šajā gaitā.

Dēls: man viss šis uzstādījums bija apmērām, kā man dzīvē arī ir. Tāpēc es to ļoti personiski uztvēru. Un ļoti patika sēdēt pretim tēvam, kur es sajutu tādu enerģiju. Daudz enerģijas, drusku gribējās ar viņu pacīkstēties, uz cīņu drusku vilka, un likās, ka tur vajag biški kustību, enerģiju un tur būtu attīstība. Mātei pretī sēžot man bija tāda tuneļa, putekļsūcēja sajūta. Tā vilka iekšā un bišķiņ miegaini bij.

Un kad tēvs atnāca šeit?

Dēls: kad es biju viņam aiz muguras, tad man nepatika tā sajūta. Es gribēju mainīt vietu. Un šeit ar muguru sēdēt man arī ne pārāk patika, es labprāt būtu apsēdies tā, pa diagonāli. Tā kā blakus tēvam…

Lai bišķiņ ar vienu aci redzētu māti.

Dēls: nu jā… apmērām tik tālu, lai viņi ir tālāk viens ar otru, bet lai es būtu ar seju pagriezts šajā [vecāku] virzienā, kaut kā tā.

Paldies! Mamma ceļas augšā, iet ārā no lomas. Kā tur bij tajā lomā?

Māte: ļoti labi, komfortabli… bij trauksmaini tad, kad Nāve un Dzemde stāvēja blakus. Bija uztraukums, īpaši tajā brīdī par Dēlu, kad viņš izskatījās izmisis, vai es viņu neaprīšu, bet tajā brīdī ļoti gribējās Tēvu, lai viņš pasargā Dēlu. No manas tās, kā viņ tur sauc… Tad, kad es sēdēju pretim ar Dēlu, gribējās, lai Tēvs ir tuvāk un Dēls atrastos starp mums abiem. Tā, lai viņš ir pa vidu, bet tā, lai viņš ar vienu aci redz Tēvu un arī Māti. Nu, mans spēks ir liels…

Priekš manis bija atklājums tas, ka Tēvs iesēžas starp Dēlu un Māti, tā ir jauna pieredze, es par to padomāšu. (Smiekli) Priekš sevis paņēmu, ka to es daru, saviem dēliem, meklēju vīriešus trenerus. Prom no mājām, prom no mājām, es aprīšu visus.

Labi, paldies. Par tiem septiņiem gadiem, agrāk bija diezgan viegli. Palaid to puiku skolā un tur jau bija skolotāji pretī, vīrieši.

Publika: skolotājas…

Šodien tas nav vairs viegli, šodien ir jāmeklē treneri. Jo, paldies dievam, sportā pedagogi diezgan daudz vēl ir vīrieši. Kā bij Tēvam?

Tēvs: mazdrusciņ par tālu sajutos. Parasti es biškiņ tuvāk. Kad man nācās tur ielauzties tad es jutos kā uz tādas pulvermucas. Nu es jutu, ka man tas jādara, bet es nejutos labi. Tas ir tā, kā tu teici, bet es biju gatavs mirt, es gribēju paglābt – vienīgā nopietnā izvēle. Kaut gan labi es nejutos, bet tiklīdz dēls aizgāja spēlēties, tā uzreiz viss nostājās savās  vietās. Nu tad tagad attiecības normālas. Tad, kad sieva pagriezās, un es vairs tik tuvu nesēdēju, viss jau bija nostabilizējies starp mums.

Labi, paldies. Ja, vai gribas kaut ko teikt?

Publika: kas notiek, ja dēla dzīvē ienāk sieva? Kā tas ietekmē Varoņa lomu, jo tā Varoņa loma jau velk pie Mātes. Kad ienāk sieva, tad kas mainās? Viņas konkurē savā starpā.

Varoņa loma jau puikām ir uzrakstīta uz pieres. Un to, vislielāko Varoni dabūs visnelaimīgākā meitene. (Troksnis)

Publika: tā, kura mācēs būt visnelaimīgākā.

Viņš nevar neglābt.

Viņam ir tā bilde, ja māte ir nelaimīga, tad tas ir pasaules gals. Viņš nav uzdevumu augstumos. Viņš satiek skolā vai bērnudārzā kādu nelaimīgu meiteni, viņam taču jāpalīdz meitenei!

Publika: tādā gadījumā – par zēniem klasēs, skolās tak nav puišu. Kas palīdzēs meitenei, vai viņai kaut kādā brīdī izpalīdzēs daudz vairāk kā pieies, pasmiesies, pagrūdīs un aizies. (Troksnis)

–          Nu, drīzāk otrādi.

–          Bet vai tas nozīmē, ja vīrietim ir izteikta tieksme iet klāt[50], uzņemties atbildību, tad viņa pirmajā dzīves gadā māte, teiksim, bijusi depresīva? Ja pēcdzemdību depresija…

Kaut kas tur varētu būt bijis. Bet svarīgais ir, ka pasaulē nav nekā, kas būtu tikai izdevīgs un pozitīvs, un tikai neizdevīgs un negatīvs. Nekā tāda nav. Arī Varoņa lomā ir pozitīvās un negatīvās iezīmes. Mātes lomā, kā mēs redzam, arī. Galvenais ir, lai vienmēr varētu pa vidu izstaigāt. Bet tad mums tas materiāls ir labi jāzina.

Publika: ko nozīmē pēc septiņiem gadiem atdot to bērnu tēvam? Teiksim, ikdienā, ja vecāki dzīvo kopā.

Tas ir grūti. Simboliski vajag atdot tēvam. Kādreiz bija tā, ka puika sāka kaut kādus vīriešu darbus mācīties. Vai viņš gāja skolā, kur bija vīrieši skolotāji. Šodien tas ir grūti, kā viņš no tēva mācīsies, kur viņš – uz biroju ies, uz operāciju zāli? Tas nav vienkārši. Bet simboliskā veidā būtu vismaz jābūt tā, ka mamma palīdz tēvam būt vairāk ar dēlu kopā. Sevišķi tajās situācijā, kur ir vecāki šķīrušies, ja puika paliek pie mammas, kam nevajadzētu būt, vajadzētu būt, ka visi puikas šķiršanās gadījumā paliek pie tēva. Bet ja nu tomēr pie mammas, tad mamma kļūst atbildīga, lai tēvs pēc iespējas biežāk puiku dabūtu. Un tad šķirtajai mammai ir ļoti jācīnās par šķirtā vīra autoritāti dēla acīs, dēla klātbūtnē cenšoties par visu konsultēties ar tēvu. Jo ja viņa pazemos dēla tēvu, tas nozīmē, ka viņa pazemos dēlu. Tas ļoti bieži netiek ievērots arī tad, ja vecāki dzīvo kopā..

Publika: juridiskā tēva vai vispār vīrieša apkārt, ideālā.

Arī… Nu sevišķi jau tēva. Tas bieži vien ir tā, ka, ja vecāki ir konfliktā, tajā konfliktā stiprākas ir sievietes. Ilgtermiņā konfliktus parasti uzvar sievietes. Un tad dēls nonāk mammas pusē[51]. Mehānismi ir visādi, dažreiz viņš nonāk mammas pusē, tāpēc, ka viņš mammu žēlo. Mamma jāglābj. Visādi mehānismi. Ja viņš nonāk mammas pusē, tad arī viņam sanāk konflikts ar tēvu, bet tas ir kaut kas tāds, kas puiku galīgi nosit.

Edij, mums vajag Sievieti.

Edijs: jūs…

Tu pārstāvi visas sievietes, visu sievišķību… uz šitā krēsla. To ko mēs… tu nebiji pagājušoreiz?

Sieviete: nebiju.

Mēs bijām pagājušo reizi izlikuši visādas sieviešu lomas, kādās piecās Sieviete sadalījās. Tu tagad visas pārstāvi. Ar to var iepazīties, manā mājaslapā ir raksts par to, kas te notika.

Ok, šeit pretim – Varonis.

Edijs: tu ar bārdu… (Smiekli.)

Varonis ar bārdu! Te mēs nerunājam par mazo varoni, kas tikko piedzimis, vai Sprīdīti, bet par vīrieti jebkurā vecumā, kuram ir kaut kāda darīšana ar Varoņa lomu. Un principā, ja tā ņem, Varonis, viņš ļoti jūtas saistīts ar potenci. Viņam pāriniece no sieviešu puses ir Dzemde. Bet es aicinu apvienot Varonī arī to lomu, kuru es saucu par Ziedotāju un kas attiecas vairāk uz vīrieša attiecībām ar Dievieti. Par to mēs pagājušo reizi arī runājām, tur bija Laimīgā Dieviete un Nelaimīgā Dieviete. Vīrietim jāziedo Nelaimīgajai Dievietei, lai viņu laimīgotu. Principā, tās ir divas atšķirīgas lomas [Varoņa un Ziedotāja], bet šeit mēs viņas uztversim kaut kā kopā. Tāpēc, ka mums tā Sieviete ir viena tikai[52]. Tā ka Tu būs gan Varonis, gan Ziedotājs.

Varonis: labi. (Smiekli)

Tad mums ir vajadzīgas vēl trīs vīriešu lomas. Šeit būtu Dēls un pretī – Tēvs.

Edijs: Tēvs – tu… Dēls… tu varētu būt.

Pēdējais būs Modernais vīrietis.

Edijs: nu jā, jūs.

Nosēdies tur, aizmugurē. Šite, šite.

Publika: bet, Viestur, tu negribi to Ziedotāju arī, tā meitene tur ir tāda spēcīga. Lūdzu!

Gribi, lai ieliekam Ziedotāju? (Smiekli) Tad paņem vienu Ziedotāja krēslu… Tad redz, tu uzprasījies pats. Tu [Varonim] paliec tikai Varonis, uz pusi mazāk darba.

Par Varoni un Ziedotāju ir diezgan daudz jau pateikts. Par Tēvu un Dēlu kā lomām. Par viena vīrieša lomām. Katrs vīrietis sevī redz gan Dēla lomu, gan Tēva lomu, kuras mēs sociāli esam iemācījušies un izmantojam attiecībās starp vīriešiem[53]. Ļoti svarīgais brīdis bija iepriekšējā skulptūrā, mēs redzējām kas notika, kad Dēls aizgāja pie Tēva. Kas notika starp šiem abiem vīriešiem. Ārkārtīgi svarīgs moments. Dēls atnāca pie Tēva, kā rezultātā tie vīrieši palika stiprāki un neatkarīgāki no  pasaules sievišķās daļas[54]. Viņi kaut ko viens otram deva. Te ir ļoti svarīgas interakcijas, kurām jānotiek, ļoti svarīgas. Tad, ja dēls ir mammai pie krūts, tad viņš kaut kādā ziņa ir ieņēmis tēva vietu. Un kaut kādā arhetipiskā līmenī tēvs jūt dusmas pret dēlu, par to, ka dēls ir ieņēmis tēva vietu. Ka viņš ir tēvu izstūmis. Sevišķi tajos gadījumos tēvs var būt dusmīgs, ja sievas vēlme pēc seksuālās dzīves ir samazinājusies. Tad tēvs jūtas atraidīts un dusmīgs. Dēls savukārt dziļi sirdī jūtas vainīgs par to, ka viņš ir tēva vietā. Tāpēc šī te satikšanās ir ārkārtīgi svarīga. Un ir ārkārtīgi svarīgi, ka dēls palūdz tēvam piedošanu kaut kādā simboliskā veidā. Piedod, ka es gulēju ar tavu sievu! Un tēvs savukārt simboliskā veidā palūdz piedošanu dēlam – atvaino, ka es tev uzliku tādu pienākumu! Jo tas nebij viegli. Ja tu esi maziņš, tad tajā vietā nav viegli. Šeit izveidojas pirmā vīriešu vienotība, kurai būtu jānostiprinās septiņu gadu vecumā. Kad tēvs un dēls sāk darīt kaut ko kopā. Vai makšķerēt, vai remontēt mašīnas vai remontēt dzīvokļus, vai ceļot vai, kad viņiem kaut kāda nodarbība vai sporta spēle, ar ko viņi abi divi aizraujas.

Septiņi gadi, bet var būt arī agrāk. Var būt arī vēlāk. Princips ir svarīgs, ka mēs viens ar otru esam tuvāki tagad, nekā dēls ar mammu. Vai par šo kaut ko gribas teikt?

Publika: vai ir kaut kas, ko sieviete var darīt, lai dēls justos pietiekami drošs, bet tēvs arī nejūtas atstumts?

Jā. Viņa var dēlam teikt – tev ir vislabākais tēvs pasaulē. Un viņa var savu vīru, kuru pati ir izvēlējusies, slavēt. Viņa var arī bišķiņ piespēlēt pie slavēšanas. No tā sliktāk nebūs. Man patīk Berta Hellingera izteiciens – viņš teica tā: ja māte ciena dēla tēvu, ciena – tas nozīmē, pieņem tēvu tādu, kāds viņš ir, nevis kādu mātei būtu gribējies redzēt. Tātad, ja māte ciena sava dēla tēvu, tad dēlam nav neviena iemesla, lai kļūtu par alkoholiķi.

Publika: es par to slavēšanu gribēju pajautāt. Tas nav tā, ka vienkārši jāslavē, ģimenes jau respektē vīrieša lēmumus, bet mūsdienās jau sievietēm ir grūti… Bet ja mēs respektējam, tad mēs radīsim to vīrieti par autoritāti.

Tas nozīmē – cienīt. Kaut arī tu dziļi sirdī nepiekrīti…

Publika: Jā, jā, skaidrs! (Vētraini smiekli, applausi)

–          Bet bērns jūt melus… viņš kļūst divkosis.

–          Nē, nav jau jāmelo… Vīrs saka – labi, un pēc tam ar sevi strādā… Tad džeki paliek vīrišķīgi.

–          Bet tad jau komplimentus sievietēm var arī izstarot, nevajag teikt nemaz, ka viņas ir skaistas un šitā…

–          Bet to taču jūt, tie džeki domā, ka…

–          Pareizi, nav jāsaka neviens kompliments…

–          Ne jau neviens, bet jūt…

Vecāki parasti ir konfliktā, jo viņi katrs no savas puses bērnu vajadzības redz. Un viens domā vienādi un otrs domā otrādi. Ļoti reti ir tā, ka viņu domas sakrīt par 100 procentiem. Vienmēr kaut nedaudz nesakrīt. Ziepes ir tādas, ka zelta akcija ir mammai. Viņa var ļoti viegli savākt visu varu un līdz ar to – atbildību, sev. Ja viņa paziņo – būs tā kā es gribu un es tevi vērā neņemšu, tāpēc ka tu esi muļķis, vai tu esi agresīvs vai, tu nekā nesaproti, es visu saprotu… Tā ir tipiska tēva pazemošana, un ļoti daudzi vīrieši nespēj tam atrast nekādas pretzāles un tad viņi var vai nu aiziet uz garāžu vai sākt dzert, jeb kauties. Bet… būtībā māte bērnam tēvu ir atņēmusi. Ar vārdu sakot, tur nav nekāda melošana, jo vecāki ļoti reti domā vienādi. Un ja viņi domā dažādi, tad ir bērna acīs jārespektē otras puses audzināšanas lēmumi. Ja tēvs ir pieņēmis, mātesprāt, nepareizu lēmumu, mātei tomēr jātur mute. Tad, kad viņi ir guļamistabā, tad viņi to, protams, var pārrunāt un izdiskutēt, nekādā gadījumā nedrīkst bērna acīs otra vecāka autoritāti samazināt.

Publika: cik dziļa ir šī cieņa, vai arī cieņa pret tēva izvēli nodzerties?

Arī. Arī! Bībelē ir labs stāsts par Noa… Kad Noa pārdzīvo Grēku plūdus, viņš nobrauc krastā un izaudzina vīnogas, noraudzē vīnu un piedzeras. Viņš piedzeras un jaunākais dēls Hāms – krieviski ko nozīmē ham? – ņirgājas par tēvu. Tēvs piedzēries un pliks guļ. Hāms ņirgājas. Bet vecākie dēli – Šēms un… aizmirsu[55], vecākie dēli paņem segu un atmuguriski, lai neredzētu tēva kailumu, apsedz tēvu. Kad Noa pamostās, viņš uzzin, kas noticis, viņš nolād Hāma pēcnācējus. No Hāma pēcnācējiem veidojas kanaānieši, Hāma viens no dēliem ir Kanaāns un kanaānieši visur ir tādi kā jūdu[56] ienaidnieki. Uz laikiem. Jo sākumā visu Izraēlu apsaimnieko kanaānieši, pēc tam jūdi viņus uzveic karā. Tātad vecākā dēla, tā, kas pret tēvu ar cieņu izturējās, Šēma pēcnācēji, uzvarēja ilgtermiņā jaunā nekauņas dzimtu un tas naids ilgst visu ģenealoģiju, visā Vecās derības ģeneoloģijā var redzēt šī notikuma sekas. Necieņa pret tēvu. Respektīvi, jūdiem cieņa pret tēvu ir bijusi ārkārtīgi svarīga un būtiska. Arī tad, kad tēvs ir kļūdījies, arī tad, kad viņš neuzvedas kā tēvs, nevis viņa dēļ, bet viņa bērnu dēļ tā cieņa pret tēvu ir jāizrāda[57].

Publika: bet vai tad nav jautājums par to, ka tēvs tagad nav spējīgs atnest mamutu mājās? Te kaut kāda trauksme jau…

Tad tā jau ir viņa problēma. Tēva problēma.

Publika: protams, bet cieņa ir kā trauksme drīzāk, ka viņš vairs nespēs savu funkciju pildīt. Vai izrādīt cieņu vai uztraukties…

Sievas trauksmi? Jā, viņa var justies trauksmaini… Bet, redz, pret tēva kļūdām, dažreiz – maigi sakot, kļūdām, jāizturas tāpat kā pret slimībām. Vienmēr esmu teicis – pret alkoholismu ir jāizturas tāpat, kā pret epilepsiju, piemērām. Jeb paralīzi. Bet ļoti bieži vīriešu alkoholisms tiek uztverts nevis kā neizārstēts vīrieša ievainojums, kaut kāda mistiska nelaime, kas ar viņu ir notikusi, un ko mēs tagad nesaprotam. Tas tiek uztverts kā viņa vaina vai iemesls, kāpēc viņu drīkst pazemot. Ja viņš saslimst ar epilepsiju, vai ja viņš saslimst ar paralīzi, tad parasti tā nenotiek, ar tādu attieksmi netiek nākts, bet arī tad viņš nenes mamutu mājās. Viņa darbaspējas ir pazudušas[58].

Publika: vai diktofons raksta šodien, vai šis būs atreferēts? Šī daļa?

Jā.

Publika: bet kāpēc sieviete izvēlas alkoholiķi?

Tas arī brīnišķīgs jautājums. Tāpēc, ka alkoholisms veidojas pa diviem ceļiem. Viens ceļš ir vīriešu nespēja tikt galā ar kaut kādu zaudējumu. Neveiksmīga pašārstēšanās ar alkoholu. Bet otrs ceļš ir, ka alkoholiķis kļūst par vēl vienu bērnu ģimenē. Respektīvi, viņš zaudē varu. Zaudē cieņu un ietekmi. Māte, sieva atgūst veco, matriarhālo ietekmi. Kas ir sievietei ārkārtīgi grūti? Viņa uztver māju kā savu teritoriju un kamēr tur ir tikai bērni, tikmēr viss ir vienkārši un loģiski. Bērni ir jāmīl un bērni klausa. Ko mamma saka, to bērni klausa. Bet tiklīdz, kā tu tur esi ielaidusi pieaugušu vīrieti, tā viņš jau vairs neuzvedas “labi”, viņš nav paklausīgs. Bet tad, kad sievas piļī, jeb zāģē, tad būtībā viņas nav samierinājušās ar to, ka pieaudzis vīrietis grib pats kaut ko darīt, viņam pašam ir sava vara. Tad notiek baigā cīņa ar piļīšanas palīdzību. Un ja tā sieva uzvar, tad vīrs nokļūst zem tupeles. Viņš ir zem tupeles, viņš ir pazemots, un ja viņš ir pazemots, tad viņam ir daudz lielāks risks nodzerties. Ja viņš ir nodzēries, tad var teikt, ka šī sieviete izvēlējusies tādu vīrieti, par kuru viņa jau ar kaut kādu smadzeņu daļu bij zinājusi, ka viņš nemaisīsies pa kājām. Ka viņa viņu uzvarēs. Tas nav tā, kā bieži uzsver – ka atkarība, jeb vīriešu dzeršana rodas vispirms un kā sekas vīriešu atkarībai rodas līdzatkarība. Nē. Tie ir divi paralēli procesi, kur kādreiz viens iet ātrāk, un citreiz otrs iet ātrāk.

Publika: bet tad jau sieviete neapzināti izvēlējusies arī savu pašnāvību, jo kas tad būs, ja viņai nebūs tā vīra?[59] Kas viņu aizsargās?

Tas ir moments, ka no matriarhālā viedokļa vissvarīgākais, ka viņai ir vara[60]. Un viņa var cerēt  – nu labi, nebūs šis, būs nākošais. Un zināmi izdevīgumi tur ir – ja ir pieci bērni, katrs no sava vīra. Tas nozīmē, ka neviens no tiem vīriešiem nevar pretendēt uz varu pār pārējiem četriem “ne saviem” bērniem, turklāt no viņiem visiem var kaut ko dabūt[61].

Publika: ja var…

Ja var. (Smiekli.)

Publika: kāpēc sievietēm, daļai sieviešu tāda nepārvarama vēlme saistīties ar alkoholiķiem[62]? Vai ar cilvēkiem, kas ir impulsīvi. Vai tā ir vēlme kaut ko iegūt, glābjot to vīrieti, tādēļ, ka pietrūcis atzinības?[63]

Ja sieviete bērnībā vairāk cietusi no tēva, vai no vīriešiem[64], jeb viņai vīriešu ir bijis par daudz, vai vīrišķā ir bijis par daudz, tad ļoti bieži viņa var justies pazemota un viņa var attīstīt sevī vairāk Mātes lomu. Ja viņa vairāk attīsta Mātes lomu sevī, ja viņa ar tādu Mātes lomu iet pa pieaugušo dzīvi, tad viņa izvēlēsies vīrieti pēc principa – tādu, kas nemaisīsies pa kājām[65]. Ja viņai būs kādas nerealizētas vajadzības bērnībā bijušas attiecībā pret vīriešiem un Tēvu, un ja viņai būs ļoti liels deficīts šajā te ziņā, tad, visticamāk, viņa izvēlēsies tādu, aiz kura var justies kā aiz klints. Tādu, kas dod drošības sajūtu, kas pelna naudu, kas rūpējas par visiem, bet kas nosaka, kā tai sievietei būs dzīvot. Kuram ir vara pār šo te sievieti. Tās abas motivācijas ir ļoti pretējas.

Publika: bet viņa vienmēr izvēlēsies arī nākošo tādu pašu, viņa taču neizvēlēsies citādu…

Dažreiz dzīvē ir tā, ka ja tu kaut ko sāc saprast, atšifrēt un kaut kādu musturu atkod, tad tu vari apzināti izvēlēties. Kad tu esi atkodusi, kas notiek.

Publika: tie uzstādījumi, vai notiek Tēva un Dēla satikšanās un saruna, kādu lomu spēlē Varonis un Ziedotājs? Tādā konstrukcijā viņi izskatās kā barjeras[66].

Nekādu. Nekādu. Tad kad Tēvs ar Dēlu ir savā telpā, tad viņiem nav jābūt Varoņiem un Ziedotājiem. Tur sieviešu nav…

Publika: bet viņi kaut kādu lomu spēlē, lai tas Tēvs un Dēls varētu satikties?

Viņi spēlē lomu pie vīrišķās aizsardzības, kā mēs teicām – pret sievišķo. Apgriežaties abi uz otru pusi [Varonim un Ziedotājam]. Tas bija, ko mēs aizpagājušā lekcijā darījām, par monoteismu. Kā, manuprāt, izveidojās monoteisms. Tā ir vīriešu aizsardzība pret to sūkni vai putekļusūcēju, vai kā mēs to saucam. Ka vīriešiem ir jābūt baznīcai, vai garāžai, vai copes vietai, kur atpūsties, paglābties un norobežoties. Jeb motociklistu klubam. Šeit ir Svētā Trīsvienība. Šie abi kopā ir Dievs, Svētais gars, te – Dievs, Tēvs un Dievs, Dēls. Tā ir Svētā trīsvienība. Tas būtībā ir tas, ko es saucu par Dieva radīšanu.

Bībelē ir rakstīts, ka Dievs ir radījis pasauli, es domāju, ka pasaule ir bijusi pirms Dieva jau. Kā Tumsa un kā bezapziņa, kā vēsture, kur ir valdījusi Dieviete. Bet pasaule apziņa, šeit [uz Svēto Trīsvienību] ir apziņas dzimšana! Apziņa kā vīrišķā teritorija un aizsardzība no bezapziņas. Tā monoteisma ideja – kā Dievs vai kā svētīta teritorija, kurā Dieviete neienāk. Kurā izsenis neienāca arī sievietes. Un tad, kad sievietes baznīcā sāka ienākt, viņām bija jābūt ar kādu lakatu vai ar cepuri vai ar garām drēbēm, nedrīkstēja būt kaili pleci un tamlīdzīgi. Tā ir tāda vīriešu aizsardzība. Tā ir teritorija, kurā Tēvs un Dēls var satikties. Jeb kurā Kristus var satikt savu tēvu kā Dievu[67].

Publika: Tika minēts vīriešu alkoholisms. Kas notiek, ja sieviete dzer?

Es saku tā, ka sieviete nedzer. Ja sieviete dzer, tad tas nozīmē, ka viņa ir vīrietis.

Publika: ā, tā viņas Vīrišķā daļa.

Jā. Pamatojums ir tāds – Sievietei nav jādzer, jo Sieviete vienmēr ir mājās ar saviem radiniekiem un saviem bērniem. Ja viņa piedzīvo zaudējumu, tad viņa to var izklačot. Tikmēr runāt, kamēr izrunāt. Tas ir tipiskais sievišķais veids, kā sievietes izārstē savus zaudējumus. Tāpēc ka – vai nu kāds no tevis ir atkarīgs un ir spiests tevi izturēt – var uzkrāmēt bērniem savu smagumu[68], jeb arī tu vari uzticēties savai māsai vai savai mātei un savas bēdas izrunāt tikmēr, kamēr iestājas atvieglojums. Šis princips tiek izmantots anonīmo alkoholiķu kustībā. Tātad vīriešiem māca pārvarēt iestrēgušu atkarību ar sievišķu paņēmienu.

Vīrieši ir pieraduši būt apstākļos, kur tu esi viens, kur nevar uzticēties nevienam. Kur apkārt ir meža zvēri, ienaidnieki… tas nozīmē, tevi nodos, ja uzticēsies! Tevi nodos, ja kādam pasūdzēsies par to, kas tev uz sirds, kas ar tevi notiek. Nevienam nedrīkst uzticēties, izņemot nedzīvus objektus. Alkohols, darbs, azartspēles – vīrišķā populārāko atkarības objektu triāde. Vai Dievs.

Publika: par cieņu. Ko var cienīt vīrietī alkoholiķī, Dēlā?

Savu izvēli.

Publika: manu izvēli vai viņa izvēli?

Savu izvēli. Savu izvēli, ka tu esi izvēlējusies alkoholiķi. Savu vajadzību tādu izvēlēties. Un vēl var cienīt bērnu vajadzību pēc tēva. Tēvs, atšķirībā no mātes, nav fiziska parādība. Bērniem nav vajadzīgs tēvs, kas maina pamperus. Tas jādara auklītei. Bet tēvs to dara, ja viņš ir mātes asistents. Tēvs ir garīga loma, kura nostājas – griežaties atpakaļ [Varonim un Ziedotājam] – kura nostājas un spēj noturēt un harmonizēt tos spēkus, kas nāk no sievietes zemapziņas.

Publika: bet ja viņš taču to nedara, staigā atpakaļ, rociņas pacēlis un slīkst.

Bet tu tādu viņu esi izvēlējusies. Un iespējams, ka tu esi palīdzējusi viņam to darīt. Kas ir svarīgais – ja pieauguši cilvēki vaino viens otru, tas nozīmē, ka viņi viens otru neciena, nepieņem tādus, kādi viņš ir. Un pieprasa, lai otrs realizē pirmā fantāzijas un otrādi.

Publika: … ir pieaudzis, nobriedis, atbildīgs vīrietis[69]. Šausmīgi briesmīga fantāzija.

Tā ir tava fantāzija, kādam jābūt pieaugušam un atbildīgam vīrietim. Nevienam pieaugušam vīrietim vai sievietei nav pienākuma tavu fantāziju realizēt. Ja tu esi pieaugusi. Bet ja tu esi maza meitene, tad vienīgais vīrietis, kam būtu tev jāklausa uz vārda, ir tēvs. Ja tu esi maza meitene, tad tēvam jāklausa.

Publika: meitenei jāklausa tēvs vai tēvam jāklausa meitene.

Tēvam jāklausa meitene. Meitai vajag kurpes, tēvam jānopērk. Meita grib uz Disnejlendu, tēvam jāaizved[70].

Publika: bet mātei ar dēliem?

–          Kurpes nav jāpērk! (Smiekli)

Problēma ir, ka tēvs jau nekad nevar visas meitas fantāzijas piepildīt, tādēļ, kad viņa pieaug, tad viņa piļī vīru[71], lai tas tās viņas nerealizētās fantāzijas realizē[72]. Bet tas tā nedrīkst būt, jo vīram var tikai palūgt. No viņa nedrīkst pieprasīt. Un viņam nav pienākuma otra cilvēka fantāzijas realizēt. Viņam meitai gan ir jācenšas. Ne sievai. Tādēļ nav pamats tai piļīšanai[73]. Šis ir ļoti sāpīgs jautājums vispār.

Publika: (Troksnis) Tās jau ir sekas. Te ir kaut kas glābjams vai nav?

Vienmēr ir glābjams… Vienmēr, ja tu esi bijis bērnišķīgs attiecībā pret otru cilvēku, tu vari atvainoties. Tad, kad tu esi to sapratis. Un mēs jau visi, visi, bez izņēmuma, kādreiz esam bijuši bērnišķīgi.

Publika: bet kamēr mēs pārmetam, tikmēr mēs esam bērnišķīgi. Kā tad izaugt?

Var pārmest, var pēc tam atzīt, saprast, ko es esmu izdarījis un tad atvainoties. Tad grēkot atkal. (Smiekli) Ok, bet mēs bišķiņ esam pametuši šo skulptūru.

Es par visiem kaut ko pastāstīju, es pastāstīšu arī par Moderno vīrieti. Pagājušo reizi mums bija Modernā sieviete. Te tā ideja ir līdzīga. Tas, ko parasti skandina visās malās – ko tu tur, Viestur, runā par kaut kādiem Varoņiem, Ziedotājiem un šitiem te visiem, tagad taču visi moderni cilvēki, izglītoti un tamlīdzīgi. Mēs visus lēmumus pieņemam ar galvu. Un mēs, protams, visu saprotam, mēs lasām grāmatas un tā[74].

Mana ideja ir – ka tā gluži nenotiek, jo vīrietis ar sievieti satiekas ar šīm arhaiskajām daļām. Varonis un Dzemde. No vīriešu viedokļa – neizdalot Dzemdi, saucot visu kopā par Sievieti – man viņa jāglābj, ja viņa ir nelaimīga. Un nedod dies, ja viņa pateiks, ka tu esi sūdīgs Varonis. Tas ir kā kastrācija. Vīrietis ar sievieti satiekas šeit [rāda starp Dzemdi un Varoni], nevis no galvas. Galva paliek pati pēdējā. Šīs lomas [Dzemde un Varonis] iet pa priekšu. Un tu [Modernais vīrieti] no vienas puses esi visgudrākais, bet arī visneiesaistītākais. Un vismazāk spējīgais ietekmēt kaut kādas attiecību emocijas vai impulsus. Tur bij kaut kas?

Publika: es gribēju pajautāt – pagājušo reizi sieviešu kompānijai bija Vīrišķā daļa. Vai vīriešu kompānijā ir Sievišķā daļa?

Ja! Uzliksim… Kas būs vīrieša Sievišķā daļa?

Edijs: jā… tu būsi?

–          Es? Sievietei vai vīrietim?

–          Vīrietim Sievišķā daļa.

Tev nedosim krēslu, tev dosim ķeblīti… Jā, nu kā tagad izskatās?

Sieviete: Varētu draudzēties.

Publika: ļoti labi izskatās.

Te [Sievietei un Vīrieša Sievišķai daļai] kaut kāda koalīcija darbojas? (Smiekli)

Sieviete: savējais!

Un kā tev [Vīrieša Sievišķajai daļai]

Vīrieša sievišķā daļa: man ir labi

Tev [Sievietei] vieglāk palika.

Sieviete: jā, man atbalsts.

Kā Sievišķā daļa sajutās?

Sievišķā daļa: …(nevar dzirdēt)

Varonis: man kā Varonim uzreiz labāk… Sajūta tāda. (Troksnis)

Labāk kas?

Varonis: tāda kā … ir jābūt vēl lielākam Varonim.

Tu pienākumu vairāk izjūti un spēku?

Varonis: pierādīt kaut ko. Cīnīties.

Kā Ziedotājam?

Ziedotājs: man ir… kad viņa apsēdās, Sievišķā daļa, man ir atvieglojums no tā, ka Sieviete vieglāk man uzticēsies. Un tad, kad es teikšu, viņa mani vieglāk sapratīs, man tā kā tulks. Jo man ir ko teikt. (Smiekli)

Publika: jautājums Ziedotājam. Vai tev jāziedo Sievišķajai daļai un Sievietei tagad? Jāziedo abām?

Ziedotājs: nevis Dzemdei, bet Dievietei. Tas ir mans uzdevums. Es sēžu un tikai vienīgi, lai darbotos ar to, kas sēž aiz Dzemdes[75]. Varonis… palīdz man apzināties to, ka ar sievišķo cīnīties nav jēgas, jo tur nav uzvarētāja. Un Varonis man palīdz apzināties, ka aizmukt no sievišķā nevar. Jo es esmu es, un es esmu sievišķajā. Un šī apziņa, ka es esmu es un es esmu sievišķajā, ir tas augstākais ziedojums, ko var izdarīt. Un tad, ja es pie šīs apziņas esmu nonācis, tad Varonis aiziet malā ar Dzemdi, es aizeju to Dievieti. Tad ir Dēls ar Tēvu, kas savukārt nokārto attiecības ar Māti un Meitu. Un Modernais vīrietis paliek aci pret aci ar Moderno sievieti.

Tev kaut kas notiek ar balsi.

Ziedotājs: es… jau jūtu, ka tas dievišķais koris falsetā dzied… mūžīgi sievišķais augšup mūs cels. (Smiekli) Es esmu sievišķajā, es šajā dzīvē, šajā pasaulē, esmu sievišķajā. Bet es nepazaudēju sevi. Kā sāku apzināties, pirmie soļi apzināties – pag, pag, pag – es esmu es.

Redz, tur ir kļūda, es par to esmu rakstījis. Gan Rainis, gan Bisenieks ir kļūdījušies tulkojot šīs Gētes rindas. Oriģinālā ir – zieht uns hinan. Tas ir no hinanziehen – tas nozīmē…

Ziedotājs: …iedvesmot… Bet reiz ir tie anonīmie alkoholiķi, kuriem ir Augstākais spēks „kā mēs to saprotam”. Viņi vienkārši saprata… Tāpat kā Gliks pateica … nevis griba, bet tavs prāts lai notiek…

Redz ir būtiski svarīgi, jo mūžīgi sievišķais nav augšā. (Troksnis) Dievišķais ir augšā, Dievs[76].  Bet mūžīgi sievišķais var iedvesmot, vai pacilāt, par to Gēte runā. Un Vīrieša Sievišķā daļa ir tā, kas šos sūros večus aizved uz anonīmajiem alkoholiķiem. Tur viņus iedrošina un saka – būs labi, jūs mākat arī runāt. Jūs drīkstat arī raudāt.

Ziedotājs: alanonam – līdzatkarīgo un disfunkcionālo ģimeņu programmās, tur atkal ļoti daudz sievietes…

Kā Tēvs reaģēja uz to, ka Sievišķā daļa parādījās?

Tēvs: tad, kad jūs pateicāt, ka jābūt garāžai, sākumā man bija sajūta – garāža te, veči, viss kārtībā. Apgrieza apkārt – viss izjuka. Un tagad, kad vēl viņu [Sievišķo daļu] piesēdināja, man sajūta, ka tagad jau sieviete ņemas pa garāžu, stāsta, kur atslēgas jāliek. Viss ir sagrauts un te vairs nekā nav. Es jutu, te tā savienība bij.

Publika: bet vai garažā atslēgu tu tur savu nenopulē?

Tēvs: viņa [Sievišķā daļa] tagad saka, kā jāpulē. Saproti, viss, te vairs nav nekā, viņa saka – re ku tev atslēgas jāliek. Ir tā.

Publika: Tu skrūvgriezi noliki ne tajā vietā! (Troksnis)

Tēvs: es viņu meklēju.

Kas ar Dēlu notika, kad Sievišķā daļa parādījās?

Dēls: nu, man nepatika, jo nāk klāt kas viltīgs, nekontrolējams. (Smiekli.)

Modernajam vīrietim?

Modernais vīrietis: es sajutu atvieglojumu. Jo no sākuma es no tevis [Tēva] tā kā aizsargājos. Ar Dēlu man gribējās draudzēties. Tad atnāca viņa un tad parādījās otrā elpa.

Redz, cik pretrunīgi, vai ne?

Publika: bet man ir fantāzija, Viestur, par to – tā Sieviete vīrietī, kuru vīrietis sevī mākslīgi uzbur – viņa ir tieši tā, kāpēc vīrieši ir rakstnieki, kāpēc vīrieši spēj radīt. Tāpēc, ka viņi sevī mēģina dabūt to Dzemdi. Un radīt un dzemdēt[77] un kļūt skaistāki par sievietēm.

–          Psihologi arī (Vētraini smiekli)

Rakstnieki jā.

Publika: tā ir tāda intelektuāla Dzemde, vīriešu.

Es domāju, emocionālā. Ja nav dialoga vīrietim starp Vīrišķo un Sievišķo daļām, tad enerģija parasti iestrēgst un tu neko nevari lāgā padarīt.

Publika: mans minējums par to, ka tad, kad vīrietis, piemērām, zaudē  fizioloģisko potenci, caur šo sievišķo daļu viņš zaudē savu intelektuālo un radošo potenci.

Tas ir mīts par to fizioloģiskās potences zaudēšanu.

Publika: man ar kaut kā tā liekas. (Smiekli)

Fizioloģisko potenci var nezaudēt līdz sirmam vecumam.

Publika: bet dažiem labiem tikai…

To mēs parunāsim, šis ir ļoti svarīgs jautājums. Tur par dažiem tādiem attīstības posmiem mums ir jāparunā. Bet, mēs tagad laidīsim šo skulptūru vaļā. Pa vienam ceļaties augšā un izstāstiet, kāda bija sajūta tur.

Vīrieša Sievišķo daļu spēlējusī: es sajutos kā stalkers tur tiem. Ka es kaut ko varu… Tas nav man personīgi, man patīk daudzi vīrieši šajā pusē. (Smiekli) Un tur bija tukšums, tur [aiz muguras] nekā nav…

Kas turpinās?

Varonis: es vēl mēģinu formulēt domu.

Modernais vīrietis: es pateikšu.[78]To galu [Sievieti] es vispār nejutu, māti es nejutu, Varoni un Ziedotāju arī nejutu, ar šitiem diviem draudzējāmies ar Tēvu un Dēlu, es tos jutu. It kā aizsargājos, gribēju neiesaistīties ar viņiem [tālāk uz priekšu] gribēju draudzēties, to galu es vispār nejutu.

Un kā tev patika tavs nosaukums? Modernais vīrietis.

Modernais vīrietis: neko neizsaka.

Varbūt tu nemaz nejuties sevišķi moderns?

Modernais vīrietis: nu laikam… (Smiekli)

Varonis: Man ir tā, ka es uz priekšu mazāk sajutu.

Sievieti?

Varonis: Jā. Es viņu redzēju, bet es tā kā… Bet ejot uz Tēva un Dēla pusi man, … es to Ziedotāju nesapratu īsti.

Ko viņš tur dara, ja?

Varonis: Jā.

Viņš atņēma tev kādu funkciju.

Varonis: Netika garām, jā.

Ziedotājs: nu es fiziski uz ziedojumu došanu te ienācu, pasakot ka tu [Sievietei] esi spēcīga. Un tad es tā kā…

Pielūdzot…

Ziedotājs: Pielūdzot. Un tad… kad tie fiziskie ziedojumi, tās izpausmes… puķes… vajadzīgas, lai palīdzētu nonākt līdz apziņai, ka es esmu sievišķajā. Ka nav jēgas cīnīties. Ka projām nekur nevar aizmukt, ka… tad, kad es to pieņemu, tas ir augstākais ziedojums būtībā. Daudz ko darīt…

Izklausies tāds ļoti pazemīgs.

Ziedotājs: es esmu… es saku – par svētlaimi te kaut kas tuvu tam nāk.

Oo!

Pagājušoreiz, kad tu biji Vīrieša lomā, tad tu biji baigi nekaunīgs. (Smiekli) Jeb nobijies.

Ziedotājs: gribās… negribās… gribās tā maigi… negribās ar tām kustībām un runām kaut ko ievainot, kaut ko sajaukt, jo tas ir tik brīnišķīgi…

Oo! Tu tā kā iemīlējies!

Ziedotājs: Jā. (Smiekli) Pasaulē un šajā dzīvē.

Dēls: man bija patīkami, komfortabli būt šajā lomā, Tēva figūra… simpātiska. Šīs divas figūras [Varonis un Ziedotājs], man likās, ka viņām smagi. Es īpaši uz to pusi neskatījos. No mātes[79] puses bišķi vēsums kaut kāds. Kad Sievišķā daļa ienāca, to foršo pasaulīti, harmoniju, izjauca. Varbūt tas ir manējais, bet nu, tāds sliktāks kontakts un īsti nevar saprast.

Tēvs: Man patika šī te daļa līdz brīdim, kamēr nebiju pagriezies. Tai pašā sākumā, kad jūs pateicāt tās lomas un kad atnāca Modernais vīrietis, man bija sajūta, ka biju gan Dēla lomā, gan  Modernais vīrietis. Tas ir kā ar ironiju, stulbais, tas steidzīgais, ar pontiņiem, tas arī manī ir, bet. Un tad, kad atnāca tā Sievišķā daļa, es sapratu, ka lai man ar Dēlu būtu saskaņa garažā, nevar būt tur Sievišķā daļa. Tas kaut kā baigi jauca ārā. Mums tas jāatstāj tur kaut kur.

Sieviete: man bija ļoti aizraujoši, bet tiešām, Modernais vīrietis neizskatījās kā ļoti tāds interesants. Tiešām dīvaini. Un vēl man ļoti patika tā kompānija, kur ir Dēls un Tēvs un man visu laiku gribējās uz turieni paskatīties, kas tur notiek. Bet ļoti traucēja Varonis. Viņš bija… mīnēta robeža. Viņi abi divi izskatījās kā robeža, bet kad parādījās Sievišķā daļa, tad likās , ka es varētu tur bišķiņ ielīst (smejas)

Ja, paldies! Vai kaut ko gribas teikt?

Publika: cik daudz Sievišķā daļa ir  Mātes projekcija? Nospiedums no mātes.

Viņa sastāv vismaz no piecām daļām, saskaņā ar mani teoriju, bet nu… tur droši vien, ka var 1005 daļas būt.

Publika: ne tādā ziņā, ka tur saduras tās piecas lomas, bet … mātes ienestā dzimtas vēsture…

Caur māti jau ienāk… vīrietis jau mātes sejā ierauga ne tikai māti, arī Dievieti un Dzemdi un Nāvi. Cik liela? Nu… ko mēs saucam par māti? Par Mātes lomu[80]. Ja mēs saucam to, kas ir sociāli konstruēta, sākot no 1760. gada, tad droši vien ne pārāk liela.

Publika: es domāju vairāk tā bioloģiskā māte, kas, teiksim, ir tā pirmā gada laikā visvairāk iespaidojusi to visu…

Tur ir svarīga tā māte, kas dod drošības sajūtu un otrs, tā māte, caur kuru ienāk dzimtaskoks. Ja uz māti tādā veidā paskatāmies, tad tai lomai būtu jābūt lielai. Ja mēs paskatāmies tādā veidā, kā es runāju saistībā ar to 1760-to gadu, tad visas tās lietas ar to drošības sajūtu un to dzimtaskoka pārņemšanu taisa pārējās daļas. Tas ir terminoloģijas jautājums bišķi. Bet neskaldīsim matus, galvenais, lai metaforiski mēs saprotam.

Publika: bez terminoloģijas, bet vai vīrietim savas Sievišķās daļas satikšana, iepazīšana ir saistīta ar viņa attiecībām ar māti.

Jā, protams. Iekšējā Sievišķā daļa, viņa kaut kā, viņa ir mātes aizvietotāja. Tad kad tev pašam sava Sievišķā daļa, ar kuras palīdzību glābties, tu vairs no mātes tā neesi atkarīgs[81]. Vai vispār no sievietēm[82].

Publika: un ja tās Sievišķās daļas ir par daudz. Man liekas, ka mans dēls tā pazīst to Sievišķo daļu, ka viņš gribētu būt…

–          Viņš arī maina dzimumu…

–          No tā es arī bīstos…

Nu zini, ir tāds parupjš teiciens, bet es tomēr viņu pateikšu. Ir tādi vīrieši, par kuriem saka – ne pisējs, ne karognesējs. Ja Sievišķā daļa par daudz, tad risks ir kaut kā uz to pusi…

Publika: bet ko tad lai es daru?

Es neesmu to teicis par tavu dēlu! Jo tur var būt arī citi momenti… Bet, mēdz būt tādi meiteņpuikas[83]. Kas nevar izturēt būt kopā ar puikām un kuri iet spēlēties ar meitenēm.

Publika: nu, tā jau viņš dara…

–          Viestur, es kā bijušais ļoti liels memmītis… nevis ar puikām, bet nevis tad, kad tie puika neieceļ mani par līderi. Tad man nav interesanti. Tad es ar viņiem nē. Iet ar mammas karogu, es esmu mammas dēls. Tādēļ man jābūt labām atzīmēm… un izvairīties no konfliktiem.

Tev tikai galvenā loma der.

Ok, ko es gribēju izstāstīt vēl šo, nobeigumam. Ko mēs sākām runāt par potenci, un psiholoģiskajām aizsardzībām… To varētu teikt tā – uz satikšanās robežas starp vīrieti un sievieti ir bailes. Ja bailes ir nelielas, tad vīrietis būs seksuāli aktīvs, radošs, veiksmīgs un varbūt arī hiperseksuāls. Ja tās bailes ir nelielas. Tas nozīmē, ka viņam katrs dzimumakts būs kā seksuāla uzvara. Tātad baiļu pārvarēšana un bailes ir, bet viņš ir drosmīgs un viņš iet pretim bailēm un viņš uzvar, viņš sasniedz to, kas ir jāsasniedz[84]. Ja bailes ir lielas, respektīvi, ja kaut kas no sievišķās pasaules ir bijis, tā teikt, „par daudz” tam puikam vai tam vīrietim, tad ir impotence. Tad ir potences traucējumi. Tad ir erekcijas traucējumi jeb priekšlaicīga ejakulācija. Gribas satikties, bet gribas aizmukt. Gribas tikt sievietē iekšā, bet negribas viņai neko dot. Gribas kaut ko viņai nozagt. Tātad, tā saspēle ar bailēm ir kā spēle uz vijoles ar vienu stīgu. Ar vienu stīgu arī var ļoti daudz ko izspēlēt uz vijoles. Bet – tur nekā vairāk nav. Mazas bailes un lielas bailes. Un tas vīriešu un sieviešu attiecībās dažreiz rada neatminamas mīklas. Lai gan tas ir ļoti vienkārši.

Publika: kā ar bailēm runāt[85]?

Par bailēm, kuras mēs varam iedomāties kā radušās tad, kad te sēdēja Māte un blakus bija Dzemde un Nāve. Kā metafora… Ir viens brīnišķīgs stāsts, ko es bieži stāstu, varbūt kāds ir dzirdējis jau. Tas ir par kādu māti Dundagā, kura pirms kara viena pati audzināja trīs dēlus. Katru rītu viņa dēlus iepēra. Iepēra tāpēc, ka gan jau viņi jau sataisīs kādus sūdus pa dienu un vakarā nebūs spēka. Bet mēs, protams, saprotam, ka māte bija vientuļa, nezin kas ar tēvu vai tēviem, skaidrs, ka no rīta viņa ir seksuāli tukša. Pārskaitusies… Mēs saprotam, kādu māti dēli varēja redzēt. Divi no dēliem pazuda karā. Bet viens nokļuva Austrālijā un kļuva par krokodilu mednieku. Alfrēds jeb Alberts Blūmentāls. Vai Arvīds. Tas, par ko tika arī krokodilu Dandija filma uzņemta. Neapprecējās, viņam nebija bērnu, bet tad, kad viņš kļuva slavens, tad sievietes pie viņa tur plūda bariem. Visādas piedzīvojumu meklētājas. Bet neviena no viņām ilgstoši ar viņu nepalika. Un tad, kad viņam bija kādi deviņdesmit vai vairāk gadu, tad viņš atgriezās dzimtajā Dundagā, uzlika tur pieminekli. Krokodilam. Tā ka brauciet uz Dundagu skatīties krokodilu[86]. (Smiekli)

Publika: Kaut kur centrā, vai maliņā? Kur meklēt?

Netālu no pils, kādi simts metri.

Publika: nu var jau arī spogulī no rīta paskatīties.

Arī. Tā ka, tas ir viens no savdabīgākajiem pieminekļiem mātei. Dažreiz arī sievietes sauc par krokodiliem… tas jautājums ir tāds – vai tev stāv vai nestāv? Kam jānotiek, lai stāvētu uz krokodilu?[87] (piesardzīgi smiekli)

Publika: jāatdod sevi krokodilam!

Vo, tas ir viens no veidiem kā bailes samazināt.

Publika: Bet no rīta? (Smiekli) Galva sāp…

–          Es par tām bailēm skatījos krievu filmu par lidojošo šķīvīti. Un tur teica – tas, kas atlidoja – ja nav bailes no nāves, tad nav vajadzīga ne mīlestība, ne naids.

Arī. Bet – tālāk par dusmām mums jāparunā. Dzīvei ejot uz priekšu, vīrietim paliekot vecākam, bailes arī bez ārstēšanas mēdz samazināties. Jo vecāks tu paliec, jo sievietes izskatās mazāk briesmīgas. Vai mazāk kastrējošas. Vai – mazāk krokodilīgas. Tas notiek pats par sevi. Bailes samazinās. Bet, ja bailes samazinās, ārā izlien dusmas. Tās, kuras, kamēr bailes ir dzīvojušās pa virsu, nav bijušas pamanāmas. Tu nemaz neesi zinājis, ka tādas dusmas tev ir un ļoti bieži notiek, ka vīrieši nesaprot, kas ar viņiem ir sācis notikt. Viņi sāk atriebties. Jo baiļu periods un tas varonīgās cīņas periods faktiski arī kā verdzība. To tā arī var uztvert un to daudzi vīrieši tā izjūt. Es esmu visu laiku bijis verdzībā, esmu kalpojis, esmu bijis gūstā. Bet tagad man vairs nav bail no savas sagūstītājas un tagad es viņai sadošu[88]. (Troksnis)

Mēdz būt divi veidi. Viens – viņš kļūst vardarbīgs. Un ja viņš kļūst vardarbīgs, tad ļoti bieži ir arī drausmīgas vainas sajūtas un apjukums. Dusmas uz āru, kas pagriežas atpakaļ pret sevi. Uzbrūk uz turieni un atkal dara pāri sev. Ļoti sarežģīts apjukuma periods. Vīrietim sajūk objektīvais ar subjektīvo. Viņš nevar zināt, kāds viņam process ir noticis – ka bailes ir samazinājušās un dusmas – pieaugušas. Un sākas baigais haoss. Un tā sieviete, kurai viņš ir uzbrucis, ir tikai ekrāns, viņa ne pie kā nav vainīga un viņa dabū ciest par vēsturi. Pie tam – ne jau par personisko vēsturi, bet par cilvēces vēsturi. Šī ir lieta, kādēļ, man šķiet, ļoti delikāti jāizturas pret vardarbības lietām. Ļoti delikāti. Jo vairumā gadījumu tas ir pārpratums. Tā ir nelaime. Tas vairumā gadījumu nav noziegums un tas nav kaut kas slikti domāts un tāds, kā sekas nevar kaut kad pārvarēt. Bet ar to jāstrādā un cilvēkiem ir jāizstāsta apmērām tas, ko es tagad jums izstāstu. Gan sievietēm, kas ir cietušas no vardarbības, gan vīriešiem, kas ir to pastrādājuši. Šīs lietas ir jāizstāsta, jo tas, kas pašlaik tiek darīts, tāda topornaja rabota. Kad svarīgi izšķirt ģimeni, sodīt kādu, un absolūti nav doma, kas būs ar bērniem. Kas notiks ar bērniem, ja tēvu ieliks cietumā. Saprotams, ir jau situācijas, kad vardarbība ir tādēļ, ka tas varmāka ir psihopāts vienkārši, jeb, ka tur ir citi iemesli, kāpēc tas notiek. Bet šī ir viena dinamika, par ko ļoti nopietni ir jāpadomā. Un kur tiem cilvēkiem ir jāpalīdz. Gan cietušajiem, gan vainīgajiem.

Otra lieta, kas notiek, palielinoties dusmām, un samazinoties bailēm, uzlabojas sekss! Vīrietis kļūst drošāks un eksperimentējošāks. Un kaislīgāks. Un ieinteresētāks. Lai būtu labs sekss, ir jābūt drosmei, kas ir lielāka par bailēm, un ir jābūt arī dusmām. Ja dusmas transformējas seksuālās darbībās, tad parasti tās ir interesantas.

Publika: kad tas sāksies? (Vētraini smiekli)

–          Man tieši tas pats jautājums.

–          Sagribējās?

Dažreiz jau tas nesākas nekad. (Smiekli) Jo dusmas var neatiet vaļā, bet var palikt tāds aizvainojuma līmenis – tāpēc, ka man no tevis visu laiku ir bijis jābaidās, tādēļ es uz tevi esmu tik ļoti aizvainots, ka es to seksu vairs nedošu un nepiedāvāšu. Tas nozīmē – aizvainojums dīvainā kārtā mēdz būt jūtas, kuras sagādā lielāku kaifu kā sekss…

Publika: vīriešiem, kas ir zem tupeles?

Ja tu esi aizvainota uz mani un mans aizvainojums ir par tavu aizvainojumu, mēs viens uz otru aizvainojamies un tad, kad mēs esam aizvainoti, tad, protams, mēs neguļam kopā. Un ja mēs neguļam kopā, tad tas aizvainojums paliek arvien lielāks. Un neviens vairs nesaprot – no kurienes tas radies? Te ir svarīgi saprast, kas notiek ar aizsardzības dusmām. Ja viņas neaiziet vardarbībā, ja viņas neaiziet aizvainojumā, bet ja viņas aiziet kreatīvā aspektā, tad tās dusmas var būt ļoti foršas. Un tad ir variants, kad vīrietim potence nepazūd līdz sirmam vecumam. Kamēr asinsvadi aiziet ciet. Bet ja viņam ir aizvainojums un ja tās dusmas nedominē kreatīvā veidā, tad var gadīties, ka viņš trīsdesmit gados aizveras ciet un viss, vairs neatveras. Un tā viņi dzīvo kā divi večuki, vai izšķiras, vai kaut kā tā… Šī te baiļu un dusmu dinamika un šī te psiholoģiskā aizsardzība, kura transformējas pati par sevi dzīves gaitā, tā ir ļoti interesanta un ļoti būtiska, lai vīrietis varētu saprast pats sevi. Un lai sieviete varētu saprast vīrieti.

Publika: Bet tā kā zemapziņa „ne” nepazīst, tas ne–došu, ne–piedāvāšu pārliecinoši neizklausās.

Es nezinu, kā tev izklausās.

Publika: tad ar dusmām ir saistīts! Visās valodās ir – izdrāzt, fak jū – ir jau ielikts iekšā ar jēgu. Bet ir skolas, kas māca – nedrīkst pie tās lietas ķerties, pirms nav kaut kāds spilvens izdauzīts.

Seksā ir daudz agresīvu komponentu. Gan sadistiski, gan mazohistiski, tas vairāk normāli kā nenormāli. Man patika marta Rīgas Laikā raksts par lamuvārdiem. Kā tur bija – Vai tas mani piš? Tāds bija nosaukums. Krieviski labāk – kovo eto jebjot? Iedomājieties, kādai cilvēkiem ir jābūt motivācijai, lai izgudrotu angļu valodā 1700 vīrieša dzimumlocekli atainojošu vārdu sinonīmus. (Smiekli) 1700!

Publika: es domāju, latviešu valodā arī diezgan daudz, bet tur jau tie sinonīmi … puļķītis arī var būt. Un flomasterītis ar. (Smiekli) Es domāju, tas ir no tā savākts…

–          Angļu valoda ir rosols, principā. Daļa no franču valodas, daļa no spāņu valodas, no itāļiem, tā ka… un no krievu valodas kaut kas… es domāju, tur vienkārši ir sapludināts.

Bet interesanti ir, ka sieviešu dzimumorgāniem ir tikai 1300 vārdi. (Troksnis) Vārdnīca! (Troksnis) Tā motivācija ir baigā.

Publika: vai ir otrādi, ka dominē vīrietis un bailes ir sievietei? Kas pēc kāda laika pāriet. Tās bailes.

Tā arī mēdz būt, jā. Kas ļoti bieži ir ar sievietēm, kuru robežas ir tikušas pārkāptas. Kaut kā fiziski vai seksuāli vai emocionāli. Tad var būt kādas problēmas. Bet nu šodien mūsu tēma ir par vīriešiem.

Es vēl gribēju nobeigumā pateikt dažas lietas, ko solīju – par tām galvenajām iniciācijām[89]. Jeb eksāmeniem, vīriešu eksāmeniem, kuri ir jānoliek. Pirmais eksāmens ir tas, ko mēs redzējām – puika viena gada vecumā aizgāja spēlēties. Viņš pagrieza mammai vai vecākiem muguru un viņam bija sava pasaule. Viņš noliek pirmo brieduma eksāmenu, viņš var aktīvi būt pirmās minūtes būt viens pats ar sevi[90]. Otrā iniciācija, manuprāt, ir tā, kas notiek apmērām triju gadu vecumā, kad tradicionāli mēs bērnus vedam uz bērnudārzu un kad viņš var sākumā pus dienu un tad vēlāk – visu dienu pabūt bez mammas un vecākiem. Bet tas ir līdzīgi meitenēm un puikām. Trešā iniciācija, tieši priekš puikām, ir tas, par ko mēs runājām, kas notiek septiņu gadu vecumā. Kam jānotiek septiņu gadu vecumā. Dēls atnāk pie tēva un ir tā brīnišķīgā sajūta, es esmu aizsargāts. Un mums ir kopīga štelle. Ceturtā iniciācija – tas, kas notiek četrpadsmit gadu vecumā. Jeb – tad, kad iestājas pubertāte. Tur ir tāds mahačs – dēls saceļas pret tēvu, sacelšanās pret tēvu nav tēvu nogalinoša. Tēvu nogalinoša sacelšanās pret tēvu ir tad, ja māte ir tuvumā, ja māte vēro. Bet tas, kas notiek 14 gadu vecumā – dēls ar tēvu sacenšas, viņš mācās. Te ir ļoti svarīgi, ka dēls parāda savu uzticību tēvam caur sāpēm. Nevis ar vārdiem, bet caur sāpēm. Tēvs pārbauda dēla uzticību – vai tu spēj izturēt sāpes mūsu attiecību dēļ. Tā ir ģedovšķina armijā, vai tas ir cietumā[91] – tur ļoti ekstrēmi tas izpaužas. Bet tādā normālākā veidā – ja dēls ar tēvu dodas pārgājienā, noiet divdesmit kilometrus, dēlam ir noberztas kājas – vai tu tagad sēdēsi un raudāsi, vai mēs caur sāpēm tomēr iesim tālāk? Kamēr mēs sasniegsim savu mērķi. Vai tu spēj izturēt sāpes? Vai tu spēj izdarīt darbu līdz galam? Jeb ir citādi – tad, kad tev apnīk, tu mani pamet un aizskrien pie mammas atpakaļ. Dēlam tāda veida pārbaudījumi jāiztur. Un vēsturiski jau ir bijis arī pārbaudījums – kā mēs varam būt aizsargāti pret mammu jeb pret sievietēm? Kā mēs varam būt droši, ka viņas neielīdīs mūsu starpā? Vai mēs, ekstremālā variantā, spējam grupveidā izvarot, tas ir bijis ekstremālais variants, un tāds nedaudz civilizētāks variants – tēvs ar dēlu abi dodas uz bordeli. Jautājums vienmēr – ja sieviete sāks raudāt, ja sieviete sāks sūdzēties, vai mēs viens otru pametīsim? Vīriešu pasaulē tas ir vissvarīgākais jautājums – vai mūsu uzticība spēj izturēt sievišķu uzbrukumu? Kas no sieviešu puses, protams, nav uzbrukums. Bet kas no vīriešu puses ir… neņemsim sievietes uz kuģa, ja ir sieviete uz kuģa, tad ar to kuģi noteikti kaut kas slikts notiks. Tā arī būs.

Nākošā iniciācija ir kāzas. Vai tu spēj iegūt sievieti? Vai tu spēj apprecēt viņu? Vai tu spēj uzņemties atbildību? Jeb tu paliec vecpuisis? Jeb tev ir tādas bailes, ka tu nespēj pieskarties sievietei? Pēc tam vēl nākošā iniciācija – pirmā bērna piedzimšana. Tas, ko mēs šajā trīsstūrī redzējām. Vai tēvs iztur, kas notiek starp māti un bērnu, vai viņš sagaida savu brīdi, kad viņam ir pienācis laiks rīkoties, jeb arī viņš neiztur, viņš aizskrien uz krogu vai kaut kur citur. Un tad ir tā iniciācija, par kuru mēs tikko runājām – Varoņa lomas nāve. Vai tu spēj atvadīties no bailēm neglābt sievieti? Vai tu spēj atvadīties no bailēm kļūt impotents? Tajā brīdī, kad tu šīs bailes esi pazaudējis, tajā brīdī tu faktiski arī sāc rūpēties par sevi seksā. Un ne tikai seksā. Arī dzīvē. Nevis uztraukties par to, vai tas sievietei būs labi. Šī ir Varoņa lomas nāves epizode – dažiem tā pienāk, dažiem nepienāk – ar to sākas Ego dzīve. Ego ir piedzimis 14 gadu vecumā, bet Ego dzīve sākas pēc tam, kad mirst Varonis. Un visbeidzamā iniciācija ir – nāve. Kā tu nomirsti – vai tu nomirsti kā suns kaut kur, kur neviens neredz, kā viņš nomirst. Vai tā, ka tavi bērni sēž pie tavas gultas un aizspiež tev acis. Tas nenotiek pats par sevi.

Publika: par to iniciāciju, kad dēls aiziet pie tēva. Ja tas nav noticis reālajā dzīvē, vai pēc tam jau, kad tas dēls ir izaudzis, vai viņš var iekšienē satikties ar sevi kā ar Tēvu, gan ar sevi kā ar Dēlu. Kļūt pats sev par Tēvu. Vai tas ir iespējams?

Jā, nu, protams, ir visādas Tēva autoritātes. Attiecības ar Tēvu tiek pārbaudītas caur attiecībām ar priekšniecību. Vai tu spēj pieņemt noteikumus, kuros tu labi jūties un vai tu spēj šajos noteikumos būt kreatīvs. Veiksmīgs. Vai tu spēj taisīt karjeru, balstoties uz noteikumiem, kuri nāk no Tēva, nevis kurus Tu izdomā. Tā.

Tad šiten beigsim!