Vecā Būdnieka gals

Aspazijas mātes māte. Aprīlī iznāca mana grāmata „Meita un Māte”. Tajā teorētiskā materiāla ilustrēšanai liela vieta ierādīta Aspazijas dzimtaskokam, biogrāfijai un dramaturģijai. Bet tur tā īsti neizmeklēta palika Aspazijas mātes mātes nāve! Vai viņa tiešām tika nogalināta, kā izskatījās no Aspazijas darbu analīzes, jeb kaut kas Lavīzes Neibergas meitasmeitai lika to tā uztvert? Tie ir interesanti jautājumi, tāpēc nemaz nav brīnums, ka es nevarēju rimties un dzīve man piespēlēja iespējas par to domāt vairāk un vairāk. Lai noskaidrotu „šo lietu”, nācās uzzīmēt iespējami pamatīgu Aspazijas dzimtaskoku, pārdomāt tajā attēloto cilvēku dzīves motivācijas un iespējamos konfliktus, lai saprastu – vai kāds bija ieinteresēts Lavīzes nāvē? Šajā procesā nāca jaunas hipotēzes un vispārinājumi. Jautājumi par nāvi sniedz atbildes par dzīvi…

Kolektīvais un individuālais. Otrkārt, tādas dzejnieces, dramaturģes un politiskās darbinieces kā Aspazija dzimtaskoks varbūt interesanta viela studijām lai noskaidrotu, kas no tā nokļuvis viņas darbos un pārējos dzīves notikumos. Sevišķi mani interesēja Aspazijas feminisms – kam dzimtaskokā jānotiek, lai kļūtu tik „alerģiska” pret ietekmīgiem un stipriem vīriešiem? Dzimtaskoks, manuprāt, lielā mērā ir arī kaut kas, kam nav jāpakļaujas tikai racionālai analīzei – jo process, kurā to aplūkojam un „lasām” ir iepazīšanās ar veselu stāstu jūru, kurā dzimis, audzis un visu to uzsūcis attiecīgais cilvēks, šajā gadījumā Aspazija. Saskaņā ar manu pārliecību, vismaz līdz laikam, kad cilvēks palaiž pieaugušo dzīvē savus bērnus, tas dzīvo galvenokārt savā dzimtaskokā – vadās no savu tuvāko un tālāko radinieku pieredzēm, traumām, jautājumiem, uzdevumiem. Līdz šim laikam dzimtaskoks ir svarīgāks par cilvēku pašu – viņš tajā ir tikai orgāns organismā. Tomēr – mūs sasniedz tikai druskas no tās pilnības, kas kādreiz bijusi. Tādēļ viss, kas būs še tālāk, ir mana interpretācija, kura var pamainīties, mūsu uzmanības fokusā ienākot jauniem faktiem. Tiei ienāks un nekad nebūs tāds pēdējais un galīgais slēdziens. Interpretācija ir nebeidzams process, kura ietvaros apzināmies neapzināto.

Protams, attiecībā uz tik spilgtu personību kā Aspazija šādas domas šķiet ķecerīgas – ir taču pierasts uzskatīt, ka gluži otrādi – viņas individualitāte bija tās darbu sākums un gals. Tādēļ vēl jo interesantāk, vācot kopā dzimtaskoku – kā tur reāli, nevis iedomāti saspēlējas individuālais un kolektīvais? Un atkal – ne jau tikai racionālas atbildes še jāmeklē. Svarīgi ir vienkārši sēdēt un ilgāku laiku aplūkot dzimtaskoku, ļaujoties, lai tas mūs ietekmē līdzīgi kā jūra, kuras krastā mēs sēžam un vērojam – ar savām formām, līnijām, skaistumu. Tāda pieredze dara mūs vārdos nenosaucami citādus.

Jaunā un vecā nācijas. Trešais mērķis, papildinot dzimtaskoku un rakstot šo eseju – minētajā grāmatā „Meita un māte” es Aspaziju un Raini esmu nosaucis par „jaunās nācijas dibinātājiem”, vietas trūkuma dēļ nepietiekami paskaidrojot savu domu, tādēļ vajadzēja šo darbu pabeigt. Kādēļ 19. gadsimts ir tik nozīmīgs tās nācijas dzīvē, kurai piederam? Ar ko tā gadsimta sākuma nācija atšķiras no tagadējās un kāpēc? Mani joprojām nebeidz izbrīnīt jautājums, kādēļ mēs esam šķīrušies no baltvāciešiem un to vietā dabūjuši lielkrievus. Es, protams, nezinu, vai „to vietā”, bet jautājums bezgala svarīgs – ar ko kopā mums jābūt un vai mēs ejam turp, kurp mums jāiet… Eiropeiskā protestantiski – katoliskā kultūra nezin kādēļ, sākot ar 18-to gadsimtu tagadējās Latvijas teritorijā atkāpās un tās vietā nāca bizantiski – pareizticīgi – aziātiski – islamiskais elements. Bet tagad, pēdējos 20 gadus mēs it kā esam atpakaļ – vecās nācijas rāmjos.

Tādas izmaiņas nenotiek tāpat vien, tādēļ, ka kādam valdniekam tas ienāk prātā, ir svarīgi saprast dziļākās šī procesa likumsakarības. Man interesanti uz šiem jautājumiem mēģināt atbildēt, skatoties uz ģimenes un dzimtas norišu līmeni – jo tur ir sajūtams tas, kas vēlāk sasummējas tautā. Starp vēsturniekiem esmu sajutis līdzīgus jautājumus, tādēļ ceru, ka šī eseja tiks draudzīgi uztverta un izstrādāta tālāk tajā zīmju sistēmā, kura mīļa arī vēstures zinātnes lauciņa kopējiem. Var pajautāt „tieši pierē” – kādēļ Aspazija izdzina no Latvijas baltvācisko un ieveda tajā krievisko elementu? Kas viņas dzimtaskokā un psihē notika tāds, kas pieprasīja šādu attīstību? Kā vēsture ietekmēja ģimenes un indivīdus un kā šī ietekme notika Austrumu virzienā? Tas būtu pārāk melnbalti, bez niansēm un pustoņiem jautāts.

Aizvēsture. Frīdrihs Bahofens[1] bija ne tikai jurists, arī vēsturnieks. Viņš līdzīgi man, runāja par aizvēsturi un matriarhātu. Un ģimenes institūcijas aizvēsture, par kuru bez Bahofena daudz domājuši arī Frīdrihs Engelss (1820-1895)[2], Luiss Henrijs Morgans (1818-1881)[3]un Zigmunds Freids (1856-1939)[4] ir daļa no tautas vētures. Varbūt arī Latvijā vēsturnieku doma attīstīsies šajā – psihes un ģimenes formu vēstures virzienā un mums visiem kļūs interesantāk.

Komanda

Tā nu tas it kā pats no sevis sanāca – lai tuvotos izvirzīto mērķu sasniegšanai, izveidojās lieliska komanda. Visu nevaru pats, man pietrūkst zināšanu, iemaņu un pieredzes. Gunita Kulmane, Ūziņu bibliotēkas vadītāja, ir ne tikai cilvēks, kam saikne ar Aspazijas dzimto pusi. Viņas enerģija, interese un patstāvīgie atbilžu meklējumi uz pašas izvirzītajiem jautājumiem ļoti inspirēja arī mani. Turklāt Ūziņu bibliotēkā izrādījās atrodami unikāli, šim pētījumam vajadzīgi materiāli! Mūsu diskusija dzina visu uz priekšu. Gunitas nopelns arī Rūtas Kirikovas atrašanā – viņa izrādījās ne tikai pieredzējusi un veikla meklētāja interneta džungļos. Rūta ir azartiska un dažreiz pat nikna uz iepriekšējos pētījumu etapos pieļautajām, arī manām, kļūdām. Man liekas, viņa jūtas izaicināta tās labot. Šeit izmantoti arī Zaļenieku draudzes arhīva materiāli – ar tiem laipni dalījās draudzes arhivāre Arita Liepiņa, pati arī bijusī bibliotekāre un ar pieredzi savulaik palīdzēt arī Saulcerītei Viesei un „Daukšu” īpašnieku (pēc Rozenbergiem) Paulu ģimenes pārstāvim, Šveices juristam Pēterim Paulam[5]. Dzimtaskoka zīmēšana un pārzīmēšana neskaitāmas reizes gluži tehniski ir ļoti specifisks, tajā pat laikā ļoti iedvesmojošs darbs, kuru man nu jau gadus desmit palīdz veikt Normunds Tiltiņš. Esmu ļoti pieradis pie viņa, tagad atceros, ka pirmais mūsu kopējais veikums bija Raiņa dzimtaskoks[6], ko sastādījām kādam psiholoģijas žurnālam. Apziņa, ka šis ir mūsu hobijs nozīmēja, ka katrs darīja tik, cik viņam interesēja un izrādījās, ka tas nav maz.

Otra komandas daļa bija Aspazijas dzimtaskokā attēlotās personas un viņu ģimenes. Nesaucu viņus vārdā, jo katram var būt savas konfidencialitātes prasības. Šis eseja vispirms tiek piedāvāta viņu izvērtēšanai. Tomēr jāsaka – šodien dzīvie Aspazijas dzimtaskoka dalībnieki mani interesē daudz mazāk kā mirušie – pirmie ir svarīgi kā galvenokārt kvantitāte, kā zīme, ka koks zaļo. Vai kā daļa no jūras, kas mūžīgā kustībā.

Ģeogrāfija

Strādājot pie Aspazijas saknēm, man tās psihiskie pamati asociējas ar viņas dzimtenes ģeogrāfiju. Tālākajā tekstā būs daudz vietvārdu, kuri tika pieminēti gan šajā, gan iepriekšējā esejā – gandrīz visus var atrast Latvijas armijas štāba kartēs (1927-29g.).

1.att. Aspazijas dzimto vietu ģeogrāfija.

Galvenie orientieri, kuri jāatceras, sākot lasīt, ir abas upes – Svēte un Tērvete, trīs lielākās apdzīvotās vietas – Zaļenieki, Jēkabnieki un Ūziņi, kā arī ceļi: Svēte – Zaļenieki – Tērvete un Svēte – Jēkabnieki – Ūziņi – Vilce. Galvenās Aspazijas dzimtas likteņus noteikušās mājas ir izvietojušās trīsstūrī – Būdnieki (Freimaņu dzimtas mājas), Cūcēni (no kuriem nāk Aspazijas mātes māte) un Lutarti (kur dzimusi Aspazijas mātes pamāte). Arī pārējās tekstā pieminētās zemnieku mājas un muižas šajā kartē ir izceltas.

Iespējams, lasot būs nepieciešamība pie šīs kartes, kā arī pie tālāk izvietotā dzimtaskoka, atgriezties, ko arī vajag darīt tik bieži, cik prasās!

I Vēsturiskais konteksts

Muižu mainīgā gravitācija

Uz Kurzemes hercogistes pamata. Priekšstats par Kurzemes hercogisti manā iekšējā telpā līdz šim ir bijis kaut kā atrauta no zemes, no reālās Kurzemes un tās iemītniekiem. Un man ir aizdomas, ka neesmu vienīgais vēstures zinātnes lajs ar tādu apziņas nobīdi. Daļa no Latvijas kā tāda pasaka – Gambija, Tobago, trešā lielākā kara flote savulaik Eiropā… Bet kā kādreizējā Kurzemes hercogiste atspoguļojas ikviena pagātnes un tagadnes kurzemnieka dzīvē un visas zemes tālākajos likteņos?

Kurzemes hercogiste 1795. gadā bez neviena šāviena, muižnieku Landtāgam par to nobalsojot, atteicās no savas neatkarības (par kuru var diskutēt, cik liela tā toreiz bija – gan no Krievijas, gan Polijas) un pievienojās Krievijas impērijai. Daži vēsturnieki saka – Krievija Kurzemes muižniekiem piedāvāja tāāādas privilēģijas, kuras tie pat nespēja apgūt. Tā ir interesanta un saistoša tēma, tomēr tāda, kuru šīs esejas ietvaros tikai ieskicējam.

Svarīga un šeit pieminama lieta – hercogam pašam, pirms Kurzemes pievienošanas Krievijai, ir piederējušas apmērām 40% valsts zemju, kas tālāk, acīmredzot, nonākušas Krievijas impērijas, jeb „kroņa” īpašumā. Kroņa muižu apsaimniekošanas iespējas un tradīcijas, vai, precīzāk sakot, valsts muižu pārvaldnieku un arendatoru[7] personiskā (ne)motivētība saimnieciskajos rezultātos, iespējams, ievērojami ietekmējušas Kurzemes zemnieku attīstības perspektīvas, veicinot zemes ātrāku nonākšanu tās apstrādātāju kontrolē un, visticamāk, arī ātrāk nekā citur latviešu apdzīvotajās teritorijās – īpašumā.

Ūziņu bibliotēkā glabājas interesants tulkojums, ko tai savulaik atnesis „Jaunzemju” māju īpašnieks Andris Lotārs Salna[8]. To viņš atradis savā denacionalizētajā teritorijā un tas saucas „Vaicāšanas dēļ tagadējās protestantu baznīcas būšanas Kurzemē”. Attēlā – dokumenta nobeigums.

2.att. Paraksti zem „Vaicāšanas dēļ tagadējās protestantu baznīcas būšanas Kurzemē”

Balstoties uz šo detalizēto aptauju, kas sniedz diezgan pilnīgu priekšstatu par Zaļās muižas baznīcas un mācītājmuižas saimniecisko darbību, A. L. Salna ir izveidojis konspektu par tur rakstīto, kuru šeit daļēji citēju:

Zaļāsmuižas baznīcas apriņķis ir apmēram 144 kvadrātversti[9]s liels un robežojas ar Jelgavas, Sodu (Sesavas), Dobeles un Kalnamuižas baznīcas apriņķiem.
Mācītāja dzīvokļa atstatums no baznīcas ir trešdaļa versts, no atstatākiem draudzes locekļu dzīvokļiem 7 verstis.
Pie Zaļāsmuižas baznīcas apriņķa pieder sekojošas muižas:
Pilnīgi – kroņa muižas Jēkabmuiža, Ragumuiža, Ūziņu un Vētras muiža, Mācītājmuižas pagasts, dzimtmuiža Zaļāmuiža.
Daļēji – kroņa muižas Falcgrāve, Bramberģe, Kažmermuiža, Jaunplatone, Režumuiža, Audze, Lielsvēte un Pētermuiža, dzimtsmuižas Abgunste, Pēterdeģumuiža un Pēterleja.
Cilvēku skaits no katras muižas, kas pieder Zaļāsmuižas draudzei: no Jēkabmuižas un Ragumuižas 706, Ūziņos 360, Lielsvētes un Pētermuižas 184, Jaunplatones 195, Rožumuižas 51, Kažmermuižas 85, Vētrasmuižas 286, Audzes 35, Falcgrāves 215, Bramberģes 251, Mācītājmuižas pagasta 87, Abgunstes un Grīnfeldes 353, Zaļāsmuižas, Doktern, Pētekalna, Pētedeģumuižas un Pēterlejas 1468. (Kopā 4276)
Zaļāsmuižas draudzei pieder 4398 cilvēki – 2309 vīriešu un 2089 sieviešu.

Šajā sarakstā kopumā minētas 17 muižas, tātad vidēji uz vienu muižas teritoriju sanāk ap 1000 ha. Acīmredzot, muižas sastāvējušas no vairākām zemnieku sētām. Tā, piemērām, Būdniekiem[10] to ziedu laikos bijušas 400 pūrvietas zemes[11], kas nozīmē, ka viena muiža varētu būt sastāvoša no 7 tādiem Būdniekiem, lai gan parasti jau zemnieku saimniecības būs bijušas mazākas un līdz ar to vienā muižā to ir bijis vairāk. Tā, saskaņā ar 1835. gada Muižu revīzijas datiem[12] Ūziņu muižā bijušas 20 zemnieku saimniecības, ieskaitot Būdniekus.

Jelgavas apriņķī uz 1925. gadu bijušas saskaitāmas 195 muižas[13]! Mani kā cilvēku, kas agrāk par to nav interesējies, pārsteidz gan šī kvantitāte, gan kvalitāte – jo katra muiža ir bijusi arī tāds kā mazas pasaulītes centrs – ne tikai saimniecisks, bet arī administratīvs, sevišķi jau dzimtbūšanas laikos, kad nekādas zemnieku pašpārvaldes vēl nebija. Tā ir pilnīgi cita pasaule, kā tā, ko pazīstam tagad. Un to cilvēku psiholoģijai, kas dzīvoja tajā pasaulē, arī bija jābūt citādai, vismaz virspusēji.

Šajā muižu sarakstā gan ir vairāk muižu, kā „dabā”, jo daudzām ir pamainījušies nosaukumi. Piemērām, mūs interesējošā Abgunste minēta arī kā Abgunstes – Grīnfeldes muiža, bet kā redzēsim tālāk, ir bijusi arī Meņģeļu[14] vai Mangaļu – Abgunstes muiža. Droši vien tas saistīts ar biežu muižu robežu maiņu, jo mainoties to īpašniekiem, varēja mainīties arī robežas – īpašumi varēja tikt apvienoti un sadalīti. Tas nozīmē, ka, lai saprastu visu šo mainīgo administratīvi saimniecisko dinamiku kādā laika periodā, ir jāieliek milzu darbs strādājot arhīvos. Šis pētījums fokusējas uz Aspaziju, tādēļ nav zināms, cik atmaksātos šādi ieguldījumi. Tomēr kaut ko ir padarījis jau minētais A. L. Salna. Viņš ir bijis vēsturē ļoti ieinteresēts vīrs[15].

 3.att. Zaļenieku (Grosshof) draudzes teritorijā atrodošās muižas (A. L. Salnas izveidota shematiska karte).

Acīmredzot, viena zemnieka zeme dažādos laika periodos varētu būt bijusi dažādu muižu sastāvā. Tāpat cilvēki no vienas zemnieku sētas varēja migrēt uz citu (saimniekiem – precības, kalpiem – arī saimnieku maiņas Jurģos), bet līdz 1817. gadam laikam tikai vienas muižas ietvaros. (Vai tiešām nedrīkstēja aizprecēties uz citas muižas zemēm? Cik še daudz it kā sīku jautājumu profesionāliem vēsturniekiem, bez kuru atbildēšanas nav tik viegli stādīties priekšā cilvēku dzīvi tolaik!) Freimaņu dzimtas likteņi saistīti te ar Ūziņu muižu, te ar Abgunsti, citreiz ar Jakobshofu (Jēkabniekiem) un, protams, ar Grīnhofu (Zaļeniekiem). Varam pieņemt, ka ar dzimtmuižām (kā Zaļo muižu), kas piederēja kādam privāti, bija viena veida attiecības. Bet ar kroņa muižām, kuras pārvaldīja valsts iecelti pārvaldnieki – citas, vieglākas. Iespējams, ka Freimaņiem laimējies tādā ziņā, ka nācies lietas kārtot ar kroņa muižām.

4.att. Bramberģes (Brandenburgas) muiža šodien.

Šeit viena no apkaimes muižām, domājams (arī saskaņā ar A.L. Salnu) kroņa muiža, savā tagadējā stāvoklī. Interesanti, ka kādreizējais Bramberģes nosaukums ir Brandenburga, tādēļ forši aplūkot muižai blakus uzbūvēto celtni, kam ir vārtu funkcija un tās dēļ to ar pilnām tiesībām varam saukt par Brandenburgas vārtiem! Taču tur ir arī kaut kas ķīnisks iekšā, gandrīz vai smieklīgi!

5.att. Bramberģes muižas vārti.

Muižu arendēšana. Svarīgs jautājumu loks saistībā ar muižām 19. gs. sākumā ir to iznomāšana jeb arendēšana, kā tolaik to sauca. Kam kāda muiža tika arendēta? Kā izvēlējās tam piemērotus cilvēkus? Vai tie bija vācieši, krievi? Vai tomēr nebija iespējams arī, ka spējīgs latviešu dzimtzemnieks jau līdz 1817. gadam prata gana labi rīkoties ar naudu un vadīšanas izaicinājumiem, ka tam varēja tikt uzticēta kroņa muižu arendēšana? Bet ja tā, ko daudz šādu zemnieku dzīvē mainīja dzimtbūšanas atcelšana? Viņi jau bez tā bija pārauguši savas kārtas rāmjus! Šie jautājumi man šķiet svarīgi, lai noskaidrotu – vai 19. gs. sākumā pastāvēja nacionāla diskriminācija – vai kāds nevarēja izmantot savas tiesības un iespējas tikai tādēļ, ka bija etnisks latvietis? Man ir aizdomas, ka mūsu pirmās Atmodas nacionālisti, iedvesmojušies no Merķeļa, krietni daudz ir pārspīlējuši. Latvietis, iespējams, bija nevis etniskās izcelšanās, bet gan kārtas apzīmējums, ko sekmīgākie varēja mainīt un arī mainīja uz augstāku kārtu – vācu. Tas bija iespējams, gan kļūstot turīgiem, gan iekļaujoties vācu valodā un augstākās kārtas kultūrā, kura no vācu valodas nebija atraujama, bet diez vai vienmēr bija šovinistiska un tieši etniski nevis kulturāli pretlatviska.

6.att. Aptuvens Ūziņu muižas plāns, restaurēts no ļaužu atmiņām.

Patlaban no Ūziņu kroņa muižas atlikušas vien dažas saimniecības ēkas. Taču par ēku greznību ilglaicīgāki ir koki, dažreiz kā īsti parki, kas ap muižām tikuši stādīti. Arī nākamajā fotogrāfijā parādītā liepu rinda, kas iezīmēta arī muižas plānā, pārdzīvojusi ēku ansambli, kurā tā kādreiz iekļāvusies.

7.att. Liepu rinda starp Ūziņu muižas atliekām un Svētes upi.

Zināms, bet dokumentāli pagaidām neapstiprināts, ka 1880. gadā Ūziņu pamatskolu uzcēla 26 Ūziņu saimnieki. Taču 1835. gada Muižu revīzijas protokolos pie Ūziņu muižas minētas 20 zemnieku sētas, ieskaitot Būdniekus[16].

8.att. 1835.gadā sastādītā Zaļās muižas draudzes locekļu saraksta daļa.

Jāņem arī vērā, ka kādreiz šo tagad galvenokārt lauksaimniecības apvidu klājuši biezi meži (Zaļo muižu – Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons 1768. gadā sāka būvēt tieši kā medību pili[17]), kas laika gaitā acīmredzot izcirsti, dodot vietu arvien jaunām zemnieku saimniecībām.

Ejot prom no dzimtbūšanas. Pēc Kurzemes nonākšanas Krievijas impērijas sastāvā nu jau guberņas augstākā kārta – muižnieki, laikam jau arī sadarbojoties ar Vidzemes kolēģiem, veica pamatīgu likumdošanas sagatavošanas darbu, lai tagadējās Latvijas (neskaitot Latgali) teritorijas laukos dzimtbūšanas vietā ieviestu preču-naudas attiecības un izveidotu tiem laikiem modernas pagastu pašpārvaldes un tiesas, kuru darbā tiktu iesaistīti visu kārtu pārstāvji.

Vēsturnieks Āris Puriņš[18] uzskaita tos likumdošanas aktus, kuri ar muižnieku Landtāga ieteikumiem un paša cara svētību pieņemti 19. gadsimtā, lai modernizētu lauku dzīvi:

1. 1804. Gada 20. Februāra Vidzemes zemnieku likums; tā 1809. Gada papildus panti;
2. 1817. Gada 25. Augusta Kurzemes zemnieku likums;
3. 1819. Gada 26. Marta Vidzemes zemnieku likums;
4. 1842. Gada 30. Marta „22 pantu” papildinājumi Vidzemes zemnieku likumam;
5. 1845. Gada 23. Janvāra „77 pantu” papildinājumi Vidzemes zemnieku likumam;
6. 1849. Gada 9. Jūlija Vidzemes zemnieku pagaidu likums;
7. 1860. Gada 13. Novembra Vidzemes privātmuižu zemnieku likums;
8. 1863. Gada papildinājumi 1817. Gada Kurzemes zemnieku likumam par Kurzemes zemnieku tiesībām uz nekustamā īpašuma pirkšanu un zemes nomas līgumiem;
9. 1866. Gada 19. Februāra Nolikums par pagasta sabiedrisko pārvaldi.

Redzot, kādas iespējas šie likumi pavēra kaut vai tikai Aspazijas dzimtaskokā uzrādītajām personām, un kā tie šīs iespējas spējuši izmantot, manī ieplūst cieņa un apbrīna par šo cilvēku uzņēmību un nākotnes vīziju. Tomēr tikpat liela cieņa manī ir pret tiem, kas pārmaiņas iniciēja un vadīja. Un neizpratne, kādēļ viņu nopelni šodienas Latvijas vēsturē tiek nepietiekami novērtēti un viņu vārdi – aizmirsti. Pateicības vietā vēlākās paaudzes un emancipējusies zemnieku kārta un sevišķi tās jaunākie dēli atbildēja ar 1905. gadu un tādu pret lielgruntniekiem vērstu Agrārlikumu, kāds nu tas jaunajai Latvijas Republikai sanāca.

Man pašam ir savādi, ka arī šajā esejā, kas kaut kādā mērā ir arī kultūr- un literatūrvēsturiska, tikpat kā neparādās fakti un argumenti no tolaiku sabiedrības augstākās, vāciski runājošas daļas dzīves – tādēļ šādas dzīves it kā nav. Tas savā ziņā turpina kaut kādu, kā man šodien liekas, nevēlamu tradīciju latviešu kultūrā – iespiestību savā šaurajā, etniski ierobežotajā sabiedrības slānī, izjūtot to kā visu pasauli, aiz kuras robežām nekas īsti nozīmīgs nav iespējams. Ja lasām brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikus” vai Deglava „Rīgu”, dabūjam to pašu intereses trūkumu par notiekošo „vācu” vai „krievu” pasaulē. Tāda šaura, mazvērtības kompleksus lāpoša pasaulīte…

Dažas atbildes par to, kādēļ tas naids pret baltvāciešiem, varam uztaustīt Ūziņu kaimiņa, platonieša Leonarda Šūlmaņa no Stedleniekiem, kas kaimiņos spuriem, atmiņu stāstā „Šulmaņu dzimtas chronika”[19]: [..]Pēdējā Skulmēnu saimnieka Ģederta brālis Indriķis Šūlmanis, kurš ir mans vectēvs, tiek ielikts par saimnieku Jaun-Ērgļu mājās 1837. gadā. Tad vēl bija klaušu laiki, un muiža toreiz saimniekus ielika un izlika pēc saviem ieskatiem. Saimniekam vajadzēja muižai maksāt lielu renti un katru nedēļu sūtīt zināmu strādnieku skaitu muižas darbos, dodot līdzi savu pārtiku un darba rīkus. Bij jādod arī zināms skaits zirdzinieku dienu. Saimnieka apstākļi bija tik grūti, ka beidzot neviens labprātīgi negribēja par saimnieku iet.
Tad muiža uzzināja, kur ir kāds turīgāks deputāta vīrs vai saimnieka brālis, un pavēlēja tam tad uzņemties saimniekošanu. Nepaklausības gadījumā vainīgo nopēra, tādā veidā piespiežot muižai paklausīt. Ja jaunais saimnieks nespēja saimniekot, tas ir, visas klaušas pildīt un renti maksāt, tad viņu atkal nopēra un izsvieda no mājām. Tur viņš bija atstājis savu deputāta strādnieka iekrāto mazumiņu jeb, pie brāļa strādājot, iekrāto mantību.               Toreiz gājējiem bija labāki apstākļi kā saimniekiem, jo algu viņi saņēma graudā, kā sējumus un lopu izmitināšanu, no kā viņiem muižai nekādas nodevas nebij jādod.
Mans vectēvs varēja Jaun-Ērgļos noturēties par saimnieku, pateicoties brāļu palīdzībai, galveno kārtu viena, kurš ir bijis vienā muižā par vagari. Tā viņam bij izdevies sagaidīt klaušu atcelšanu un māju atdošanu dzimtas īpašumā. Bet arī tad vēl viņam gāja grūti ar saimniekošanu, jo vajadzēja maksāt mājas izpirkšanas naudu un gādāt meitai pūru. Vecāko meitu Grietu apprec Jenķeļ- Bemberu saimnieks Freimanis un otru meitu Līzi – kaimiņu saimnieks Vilsons Vec-Ērgļos…

Šādi stāsti ir jālasa ļoti uzmanīgi, jo tā var būt ne tikai objektīva patiesība, bet arī neveiksminieku žēlabas un taisnošanās – ar kaut tak jāizskaidro sava neveiksme vai neprasme. Visādā ziņā – no Būdnieku dzimtas vēstures sūdzības par nopēršanu un izmešanu no mājām neatskan – tas pats attiecas uz Šūlmaņiem.

Ņemot vērā visu augstāk ieskicēto, man rodas fantāzija par 19. gadsimta sākuma Zemgali kā par dinamiski kūsājošu telpu, kur visas iedzīvotāju kārtas ir motivētas augt un attīstīties. Rodas iespaids, ka kārtu atšķirības uzņēmīgiem cilvēkiem nav bijušas nepārvarams šķērslis gan lai tiktu pie turības un īpašumiem, gan migrētu uz citām lauku teritorijām un pilsētām, gan lai pārietu citās kārtās. Tālāk aplūkotie Aspazijas dzimtaskoka stāsti prasās tikt profesionālu vēsturnieku interpretēti, jo, no vienas puses, vēsturi mēs visvieglāk uzveram kā savas vai citu ģimeņu sāgu, bet no otras – šie personiskie stāsti motivē uzdot arvien detalizētākus jautājumus par vēsturiski objektīvo kontekstu. Bet stāsti šo kontekstu ilustrē.

Dzimtaskoka veidošanā izmantotie avoti

Freimaņu dzimtaskoki. Šajā Aspazijas dzimtaskoka izpētes stadijā[20] nācis klāt Freimaņu dzimtaskoks, kuru laikā līdz 2006. gada februārim sastādījusi Skaidrīte Freimane (1925 – 2011). Tas sastādīts trijos variantos, pirmajā uzrādītas tikai 16 personas no paša „senākā gala”, otrajā jau 73 personas – starp tām nav pašu „jaunāko”. Trešajā ir it kā viss – 116 personas, bet ir arī ceturtais Skaidrītes Freimanes mātes Marijas Lapiņas (Lapiņi/Blausi/Jurjāni no Ērgļiem) dzimtaskoks – tajā iekļautas 110 personas. Vieni un tie paši cilvēki dažviet ir uzrādīti ar citiem datiem vai arī citādi nosaukti jeb aprakstīti, turklāt, tīri subjektīvi man šķiet, ka dažviet senākie – it kā „uzmetumi” – ir interesantāki. Tādēļ apvienotajā dzimtaskokā visus četrus Freimaņu dzimtaskoku variantus saglabājam kā atšķirīgus, iekrāsojot tos dažādos sarkanā toņos.

9.att. Freimaņu dzimtaskoka 3. (plašākā) versija.

Aplūkojot dzimtaskoku zīmējumus, jautājumi rodas uzreiz. Pirmais – kādēļ Saulcerīte Viese 2004. gadā iznākušajā grāmatā „Mūžīgie spārni”[21] nav izmantojusi lielāko daļu no šī dzimtaskoka materiāla, sevišķi tā senākās daļas? Viena iespējamā atbilde – grāmatas tapšanas laikā viņa vairs tik cieši nekontaktēja ar Freimaņu ģimeni. Viņas galvenā domubiedrene no ģimenes – filoloģe Ilze Celms bija mirusi jau 1995. gadā. Varbūt viņa nezināja, ka Skaidrīte Freimane strādā pie dzimtaskoka, bet var būt arī, ka tas tika pabeigts, ietekmējoties tieši no nesen iznākušajiem „Mūžīgajiem spārniem”! Varētu arī būt – S. Viesei dzimtaskoks nešķita tik svarīgs, tādēļ tikai dažas pirmās grāmatas lappuses tam veltītas. Viņai būtu varējis šķist, ka indivīds ir daudz svarīgāks kā tā dzimtaskoks, un ka Aspazijas stāsts ir galvenokārt viņas unikāli personiskais.

Freimaņu dzimtaskoku tapšanā ieguldītas pamatīgas pūles. Es pagaidām nezinu visus avotus, no kādiem nākuši dati. Ir skaidri redzams, ka tie nav tādi, kas mētājas pārmeklējamās datu jūras virspusē un varbūt, ka viens no būtiskākajiem ir Aspazijas brālēna Dāvida Freimaņa (1876. – 1967.,pēdējā Būdnieku saimnieka), pagaidām nepublicētās piezīmes un dienasgrāmatas, kas glabājas ģimenes bibliotēkā un ar kurām man vēl nav bijusi iespēja iepazīties. Mana pieredze dzimtaskoku lietās saka, ka rakts un smelts ir dziļi un grūti, sevišķi apstākļos, kad bija jāiet, jārunā, jāiedibina kontakti, jāgaida. Nevis kā tagad – tikai jāklikšķina ar datorpeli.

Man izskatās, ka Saulcerītei Viesei tomēr ir bijis intuitīvi svarīgi sajust Aspazijas senčus, bet racionāli viņa šo savu dziņu saprast nav varējusi – mēs visi esam sava laikmeta bērni. Izskatās, ir gribējies apzināto un individuālo pacelt augstāk par neapzināto un kolektīvo. Es gan domāju, ka Aspazijas gadījumā apziņas dominante noteikti neattaisnojas – viņa ir sava dzimtaskoka un laikmeta izteicēja.

Jaunveidotais dzimtaskoks. Tagad, kad Aspazijas dzimtaskoka zīmēšana pabeigta (vismaz šajā etapā) skaidrāka arī metodika, kā tas būtu bijis jādara metodiski pareizi. Katra tajā esošā persona jāapzīmē ar savu ciparu, pie kura „jāpiestiprina” atsauces, no kurienes ņemtas ziņas par šo personu. Ja to nedara, tad atmiņas ierobežotības dēļ var gadīties, ka citā avotā sastopot atšķirīgu informācija (kas diemžēl gadās ļoti bieži) nevar vairs pārbaudīt un salīdzināt. Šajā darbā gan esam centušies esejas tekstā atstāt dažas atsauces no pirmavotiem. Bet tās nav visas.

10.att. Apvienotais Aspazijas dzimtaskoks[22].

Kā citi avoti šī dzimtaskoka sastādīšanā minami www.raduraksti.lv un www.periodika.lv , kuros daudzas interesantas ziņas meklēja un atrada Gunita Kulmane un Rūta Kirikova. Arī no Ūziņu bibliotēkā ilggadīgi krātām dokumentu mapēm un Zaļenieku draudzes arhīva un tās pārzinātājas Aritas Liepiņas daudz nācis. Esam intervējuši Annu Zamlovsku, Grosbergu – Lībrehtu dzimtas pēcteci, kā arī sarunājušies ar Matisonu /Bajāru, Meldriņu/Vilku/Ravovsku, Lācīšu/Klāsonu, Ginteru/Atholdu un Freimaņu pēctečiem.

II. Dzimtas un māju izcelšanās

Divu kultūru šķirtne. Būdnieku rašanās leģenda ir perfekti mitoloģiska, ļoti piestāvoša tieši Aspazijas dzimtai. Tā vēsta, ka Ziemeļu kara (1700 – 1721) laikā zviedru karaspēkam atkāpjoties, atpalicis ievainots zaldāts. To atradušas māte un meita – latviskais „matriarhālais mugurkauls”. Kopušas un zaldāts izveseļojies. Uzbūvējis mežā būdu, no kā arī nācis Būdnieku nosaukums, nodarbojies ar kalēju darbiem un vai nu ar māti, vai ar meitu, vai ar abām radījis to dinastiju, par kuru mēs še runājam. Ja leģendā ir arī kāda daļa objektīvas patiesības, tad šie trīs varētu būt vecvecāki vai vecvecvecāki tam Jannem, par kuru, kā tālāk rādīts, jau liecina dokumenti.

Leģendā ir dziļš simbolisms. Ziemeļu karš būtībā ir notikums, kura sekas – tagadējās Latvijas teritorija nokļuva atpakaļ Austrumos – nosacīti pareizticīgās pasaules ietekmes zonā, kurā atrodamies nu jau 3 gadsimtus, no kuriem pēdējos 20 gadus cenšamies kaut kā attālināties, bet tās lietas jau neiet tik ātri, jo ir dziļākas, nekā gribam tās redzēt… Zaudējušais Rietumu kristietības pārstāvis – ievainotais zviedrs – tomēr vēl pagūst nodibināt dinastiju, kura stingri turas pie luterāņu kultūras, kas šķietami notur saikni ar Rietumeiropu un tur notiekošajiem attīstības procesiem – tiek likvidēta dzimtbūšana, attīstīta likumu vara un audzināti cilvēki, kas arvien vairāk var paši atbildēt par sevi un savu zemi – ideoloģiski šo tendenci pārstāvēja Rīgas un citu pilsētu latviešu biedrības un Vecā strāva, kurai visumā bija orientācija uz vācu valodu un kultūru un kas aicināja latviešus nezaudēt Rietumu kultūras orientāciju.

Taču notika arī pretējs process – 19.gs. beigās attīstījās pārkrievošana, sociālistiskā ideoloģija, vācbaltiešu muižu dedzināšana, slavofīlu aktivizācija Krievijā, pretēji savulaik it kā prorietumnieciskajiem Pētera I centieniem, feminisma iedīgļi. Spēki, kas noteica Latvijas iekļaušanos Krievijas un pareizticīgās pasaules kontekstos, galu galā, divsimts gadu ilgā cīniņā izrādījās stiprāki. Tomēr tendences „uz to pusi” bija jūtamas jau agrāk. Piemērām, 18.gadsimts Latvijā atšķirībā no Rietumeiropas nu galīgi nebija Apgaismības gadsimts ne šī jēdziena pozitīvajā (apzināšanās), ne negatīvajā (Dieva nogalināšanas) nozīmēs.

Aspazija kā persona, no vienas puses, izrādījās ierauta prokrieviskajā sociāldemokrātijā un Jaunajā strāvā, no otras puses – ļoti tai pretojās, sevišķi iekšēji, intuitīvi. Viņa savas dzīves laikā piedzīvoja Latvijas rietumnieciskās orientācijas gala akordu – baltvāciešu tā saukto repatriāciju. Jau pats šī procesa nosaukums ietver sevī ideju, ka baltvācieši, vai, kā viņus sauca Vācijā – baltieši vai vācbaltieši, šeit nav bijuši savā dzimtenē un ka viņu īstā vieta ir citur – Hitlera Vācija kaut vai. Manuprāt, tas bija livoniskās Latvijas un livoniskās nācijas, vai mūsu stāsta kontekstā – vecā Būdnieka gals.

Bet šīs nācijas pirmsākums saistāms ar 13. gadsimta notikumiem un galvenais – to šodienas interpretāciju. Pareizticīgās pasaules ideoloģija pirms pāvesta sūtņu ierašanās jau pilnībā valdīja Daugavas baseinā. Arī leišu vadoņi bija kristīti pareizticībā. 13. gadsimts atspieda pareizticību līdz Pasienas līnijai. Ir vērts tur aizbraukt un no dominikāņu mūku celtās baznīcas sliekšņa raudzīties lejup uz Krievijas zilajiem mežiem, pāri Zilupei.

Šodien daudzi prominenti latviešu vēsturnieki (profesori Leons Taivāns, Kaspars Kļaviņš) rāda, ka nekāda vācu iebrukuma Livonijā nav bijis, ka tolaiku notikumi uztverami kā līgumu slēgšana starp Svēto Krēslu un vietējiem virsaišiem, kā rezultātā šī zeme uz pieciem gadsimtiem nonāca katoliskās civilizācijas apritē, bet sākot no Ziemeļu kara pamazām sāka slīdēt atpakaļ pie pareizticīgi-aziātiski-islamiskās kultūras plasta.

Tomēr kā tas nāk, ka vairums latviešu vēl šodien uzskata (pat izjūt), ka 13. gadsimta varonīgie latvju un līvu vīri cīnījušies pret vāciešiem (Imauts, Viesturs), bet tādi prorietumnieciski reālpolitiķi kā Kaupo jāuztver kā svešu spļaudekļu uzlaizītāji. Kā tas nāk, ka esam tik piekrītoši Garlībam Merķelim, kura agrīnās sociālistiskās idejas emocionāli nāca drīzāk no viņa paša personiskā stāsta un Upura lomas (tēvs bija zaudējis mācītāja vietu…) un kurš rakstīja, kā vācu kungi izverdzina latvju tautu. Un nevis, ka ir sabiedrības augšslānis, kas ģenētiski ir identisks apakšslānim, bet kas runā vāciski, jo ir integrēts Rietumu kristietības kultūrā, kā arī apakšslānis, kurš runā latviski, kura integrētība vēl „karājas gaisā” un kurš ir viegli iesaistāms pretrietumnieciskā cīņā. Es domāju, ka šāda merķeliska izjūta liecina par mūsu zemapziņas saikni ar austrumniecisko, pareizticīgi/islamisko elementu. Tas ļoti strādā arī šodien – Latvijas attiecību izjūtās ar Eiropas Savienību kā to, kas mūs nesapratīs.

Vēsturnieku pro-livoniskie secinājumi izskan viegli, ja attālināti no personiskās pieredzes. Bet tā nav ar Aspazijas dzimtaskoku un tā dalībnieku sāpīgajām pieredzēm. Mana interese par Aspaziju un viņas dzimtaskoku sakņojas tajā, ka tā ir mini-Latvija – ne katrs dzimtaskoks tāds ir. Un Aspazija pati ir ļoti ietekmīga un populāra latviešu sievietes daļa jeb loma. Katra kustība Rietumu – Austrumu robežšķirtnē parādās kā traģēdija Aspazijas dzimtā. Un ja iedomājamies viņu kā visjūtīgāko – to, kurā satek visa informācija no pagātnes, tagadnes un nākotnes – Spīdolu, tad viņas teksti, dzīve un raduraksti ir jāsver daudz uzmanīgāk, kā tas līdz šim darīts.

Apzināmie Freimaņu dzimtas pirmsākumi. Tagad aplūkosim 1811. gada Ūziņu kroņa muižas revīzijas protokolu[23].

Lai to izlasītu, vajag ļoti specifisku kompetenci – ne tikai vācu valodas prasmi, bet arī zināšanas, „kam tur jābūt ierakstītam” un arī „piešautu aci”, kuras man nav. Kolosāla veiksme – tieši šo mīklu mēģinot atminēt, Gunita www.draugiem.lv atrada Rūtu Kirikovu, kas spēja izlasīt ne tikai šo tekstu, bet ļoti ražīgi iesaistījās arī tālākajā pētniecībā. Rūtas tulkojums:

13. Budenieki (Budeneek)

# Janne, saimnieks, kurš īpašumu nodevis (? jāpārprasa vācu v. zinātājiem) savam znotam, 59 gadus vecs
Jannes dēli Dāvus (27), Mārtiņš (18) [..]

Dāve, bijušais puisis, tagadējais saimnieks, 36 g [..].

# Dāve, saimnieka dēls, 2g.[..]

Rūtas interpretācijā šai dzimtaskoka daļai būtu jāizskatās šādi:

11.att. Senākā Freimaņu dzimtaskoka daļa saskaņā ar 1811. gada Ūziņu kroņa muižas revīzijas protokolu (Rūtas Kirikovas interpretācija).

Drošības pēc pajautāju arī literatūrzinātniecei un vienai no vadošajām Raiņa un Aspazijas zinātājām, kuru sevišķi izaicina neizlasāmu rokrakstu izlasīšana, Gundegai Grīnumai, kā viņa šo lasītu, un vai viņa piekrīt Rūtas tulkojumam. Gundegas atbilde: Attiecībā uz galveno – “Būdnieku” nodošanu saimnieka Jāņa znotam – šaubu nevar būt. Dokumentā teikts: Saimnieks Janne —- mājas (Gesinde – burt, .tulkojumā: lauku mājas) atdevis savam znotam Viņa dēli    1) Dāvus, 2) Mārtiņš.

Šis dokuments rada daudz pārdomu un jautājumu. Noteikti ir jābūt vēl kādiem avotiem (Freimaņu ģimenes arhīvā?), uz kuru pamata savulaik izdarīts secinājums, ka Jannes znots Dāve (un nevis Dāvus, kā raksta S. Viese) ir arī viņa dēls no pirmās laulības un, tātad, precējies ar savu pusmāsu. Lielas neskaidrības arī, kā dažādos avotos tieši vai izsecināmi minēts, ka tas varētu būt dzimis 1759., 1862. vai 1764.

Taču no šī revīzijas protokola izriet, ka Dāvja I, kā es viņu esmu saucis līdz šim un arī turpināšu to darīt, lai vieglāk būtu orientēties daudzajos Aspazijas Dāvjos/Dāvidos un Trīnēs/Katrīnēs[24], dzimšanas gads varētu būt bijis 1775. Tas, savukārt, nozīmē, ka laulāto Dāvja I un Trīnes II (dz. 1783.) gadu starpība varētu arī būt krietni mazāka par 24, kā par to rakstīts „Mūžīgajos spārnos”. Tomēr – revīzijas protokolos cilvēku vecumu uzrādīja aptuveni un ir daudz gadījumu, kad kļūdas, salīdzinot ar ierakstiem baznīcas grāmatās, kam var uzticēties daudz vairāk, ir ievērojamas. Bet vai iespējams, ka kļūdas vienā dokumentā ir vairākas? Ja znotam ir 37 un sievastēvam – 59, kā rakstīts šajā protokolā, tad viņi varētu būt arī tēvs un dēls. Bet ja 1805. gadā, precoties Dāvim I ir jau 46 (S. Viese), tad 1811. viņam būtu jābūt jau 51 gadam! Bet varbūt še kas sajaukts un Dāvja I vecums „Mūžīgajos spārnos” piedēvēts tā brālim Mārtiņam, kas, kā rakstīts dzimtaskokā, dzimis 1864. gadā?

Vai iespējams, ka revīzijas protokolā dēls tiktu nosaukts par puisi? Varbūt – lai nebūtu redzams nesmukums ar tuvu asinsradinieku laulību! (Kā var izskaidrot, ka mācītājs tos laulājis, ja tiešām Dāvis I un Trīne II ir pusmāsa un pusbrālis? Ar Abgunstes vai Ūziņu muižas pārvaldnieka varu pār Zaļās draudzes mācītāju? Vai tas ir iespējams?) Bet kā var izskaidrot, ka saimnieks mājas atstāj meitai, nevis kādam no dēliem – tādēļ, ka muižas pārvaldnieks znotu redz kā perspektīvāku saimnieku par dēliem un dzimbūšanas apstākļos viņam ir galvenā teikšana saimnieka izvēlē? Vēl – Freimaņu dzimtaskoks stāsta, ka Janne miris jau 1803., bet 1811. gada Protokols saka, ka tā sastādīšanas laikā bijis vēl dzīvs un tikai 59 gadus vecs. Visādā ziņā – par neskaidrību trūkumu šajos jautājumos patlaban mēs sūdzēties nevaram.

 Freimaņu dzimtaskokā, atšķirībā no 1811. gada Muižu revīzijas protokola, uzrādīta arī jaunākā Jannes vai Jāņa meita – Ilze, kā arī viņas laulība ar Krišjāni[25], kura ģimene saistīta ar muižu, un kura tēvs Didrihs – bandenieks[26], kā rakstīts Freimaņu dzimatskokā. Ir jūtams, ka šī ģimene saimnieciski plaukst, bet, iespējams, ka viņiem nav bērnu, jo Ilzes māsasdēls Kristaps (dz.1828.) tiek adoptēts uz Lauriem[27], bet tos, kā redzams, nopircis Krišjānis.

12.att. Freimaņu dzimtas pirmsākumi pēc S. Freimanes un S. Vieses versijām.

Šeit arī ir daudz jautājumu vēsturniekiem. Janne Freimaņu dzimtaskokā minēts kā soģis. Ko šāds amats nozīmēja? Vai tā ieņemšana kaut kā iespaidoja cilvēka stāvokli – vai varētu būt, ka viņš ir brīvlaists, nevis dzimtcilvēks? Ļoti iespējams, ka viņš bija pagasttiesas tiesnesis vai kas tamlīdzīgs. Par to jāaizdomājas arī, lasot, ka Krišjānis nopircis Berķenes Laurus[28], bet pirms tam bijis kroģeris – tātad krogus arendators droši vien. Vai dzimtcilvēki pirms 1817. gada brīvlaišanas likuma drīkstēja iegādāties īpašumu? Var jau būt, ka Lauru pirkums noticis pēc 1817., bet šajā gadījumā mums jākonstatē vienīgi, ka pretēji tam, kā man savulaik mācīja skolā, ka dzimtbūšanas atcelšana zemniekiem deva tikai „putna brīvību”, vai brīvību bez reālām iespējām „savu” zemi izpirkt, ir bijuši arī gadījumi, kad tas varētu būt noticis bez aizķeršanās.

Dāvus I un Trīnes II pēcnācēji
Bija vai nebija Dāvis I savas sievas pusbrālis, bija vai nebija viņiem tā lielā vecuma starpība, tika vai netika Trīne uz šīm laulībām piespiesta ar pēršanu – to vēl ir iespējams pārbaudīt un varbūt kaut ko jaunu atklāt. Taču, skaidrāks par skaidru, ka šīs laulības ir bijušas ļoti veiksmīgas – ja skatāmies to augļus, objektīvi.

Dārta. Saskaņā ar Freimaņu dzimtaskokiem, Dāvus vecākā meita Dārta (dz.1806.) kopā ar vīru Matīsu arendējuši muižas. Baznīcas grāmatas savukārt apliecina, ka Dārta bijusi precējusies ar Matīsa dēlu Zāmeli[29], turklāt, saskaņā ar šo ierakstu sanāk, ka Dārta ir dzimusi nevis 1806., bet gan 1812. gadā un tātad nav vecākais bērns ģimenē, bet gan otrais. Vecākais tad sanāk tikai 3. laulības gadā dzimušais Dāvis II. Tomēr ticams, ka Dzīslēnu Matīss vai arī viņa dēls ar vedeklu tomēr bijuši Freimaņu dzimtaskokā minēto un tagad grūti identificējamo un lokalizējamo Jānu un Koku muižu arendatori. Būtu lieliski, ja vēsturnieki mums pastāstītu, ne tikai kur tās muižas varētu būt atradušās, bet ko no juridiskā viedokļa varētu būt nozīmējusi arendēšana. Varbūt pat būtu atrodami kādi arendēšanas līgumi? Mēs nezinām, sākot no kura laika (pirms vai pēc 1817. gada?) Matīss vai viņa dēls un vedekla sākuši muižu arendēšanu, bet pats fakts, ka tas noticis, par nabadzību, etnisko latviešu beztiesīgumu un uzņēmības trūkumu jau nu gan neliecina.

13.att. Divas Dāvja I un Trīnes II vecākās meitas laulību versijas.

Šeit interesanti atcerēties, ka arī Aspazijas dzīvesbiedra Jāņa Pliekšāna ģimenē bijusi iecienīta muižu arendēšana. Ar to nodarbojies gan viņa tēvs, gan mātes tēvs un mātes brālis – pēdējais pat „iearendējies ”dziļi Krievijā[30]. Vai mums darīšana tikai ar zemnieku eliti, jeb šāda karjera bija iespējama lielākam skaitam bijušo dzimtcilvēku? „Tolaiku laikrakstos ik pa brīdim redzami sludinājumi, ka tādā un tādā guberņā un/vai pagastā rentējama muiža. Pārējais, šķiet, bija tikai finanšu jautājums”, raksta Rūta. Vai tiešām? Un kā šī zemnieku elite izveidojās, uz kā balstījās tā stiprā un drošā Freimaņu pašapziņa, par ko raksta arī Aspazija? Domāju, tam jābūt arī kādam saimnieciskam pamatam. Iespējams, tādam, kas iesniedzas 18. gadsimtā un Kurzemes hercogistes reālijās. Tālāk vēl kāds izvilkums no A. L. Salnas jau augstāk minētā konspekta.

14.att. Zaļās muižas draudzes locekļu sociāli tiesiskais raksturojums (1806. gads A. L. Salna)

Kā redzams, jau 1806. gadā pie Zaļāsmuižas draudzes piederējuši ievērojams skaits cilvēku, kas nebija muižnieki, bet nebija arī dzimtļaudis. Interesantas sociālas kategorijas – mācītie un skunstenieki, amatnieki, kalpi un algādži – veseli 77, tātad turpat 2% no kopējā draudzes locekļu skaita! Ja tiem bija nauda, gan jau viņi noteikti varēja piedalīties lauku uzņēmējdarbībā arī pirms 1817. gada! Vēl, protams, interesanti būtu uzzināt, cik no viņiem bija etniski latvieši. Varbūt krietna daļa no pašpietiekamajiem zemgaliešiem un nākamo neatkarīgās Latvijas valstsvīru senčiem nāca no šīs sociālās nišas?

Adoptēšana. Interesanta 19. gadsimta laikmeta zīme – varbūt visā Latvijā un arī Krievijā, bet varbūt tikai Kurzemē – ir adoptēšana. Kā man izskatās (tas varētu būt kārtējais interesantais jautājums vēsturniekiem), tā ir pielietota, lai dēli, kas nebija vecākie jeb vienīgie, netiktu paņemti rekrūšos, kur tolaik bija jānodien 25 gadi. Tomēr varētu būt, ka adopcija bija ne tikai fiktīva un ka bērnus vēl mazus tiešām atdeva audžuvecākiem, bioloģiskajiem vecākiem dzīviem un pie labas veselības esot. Par to liek domāt, piemērām tas, ka 1835. gada Muižu revīzijas protokolā Būdniekos nav pierakstīts 1825. gadā dzimušais Kārlis.

15.att. 1835. gada Muižu revīzijas protokols par Ūziņu muižas Būdniekiem [31].

Bet, ka tāds tomēr ir bijis, liecina šāda Aritas Liepiņas internetā savulaik atrasta iekšēji pretrunīga liecība. Minētie forumi vairs neeksistē, bet varbūt tie nav izdzēsti, tikai kaut kur noglabāti?

www.diena.lv/forumi/v33/read. php?f=66&i=175710&t=175710 – 64k

Autors: fredis tretmanis (—.proxy.aol.com)
Datums:   30-12-2005 17:56

Jā, tas tā bija..

Es nāku no kalēja Dāvus ģimenes kurš bija precējies ar Triini un viņa tēvs bija ieprecējies Zaljenieku “Būdniekos”[32] Viņiem bija 5 bērni, lai gan zinami ir tikai triis. 1834 gadā viņi ar bērniem saņēma uzvārdu Freiman. No tiem, Kārlim Freimanim (1825-1886) precējies ar Karliini bija 5 bērni, no tiem, Jānim Freimanim, precējies ar Dori Rozentāls bija 6 bērni, no tiem, Fricim Freimanim (1889-1974) bija divi dēli, Gundaris un Uldis. Gundaris pazuda karā jo cīnījās kā SS un Uldis mainīja savu vārdu par Tretmani 1944 gadā kad dezertēja no vācu armijas.[..]
http://www.diena.lv/forumi/v33/read.php?f=66&i=175710&t=175710

1828. gadā dzimušais Kristaps 1835. gada revīzijas protokolā ir atzīmēts. Vai varētu būt, ka tolaik 10-gadīgais Kārlis jau ir atdots prom, bet 7-gadīgais Krišjānis, kuru adoptēs mātesmāsa Ilze, vēl nē? Šis varētu būt bijis psiholoģiski ārkārtīgi pretrunīgs un daudzas ģimenes smagi ietekmējis jautājums, ja šāda mana hipotēze par adoptēšanu izrādītos pareiza. No vienas puses – smagi bērniem un arī viņu bioloģiskajiem vecākiem. No otras – šie puiši dabūja mājas! Ja tie netiktu adoptēti un tos nepaņemtu rekrūšos, būtu jāiet par kalpiem! Vai jāiet iegātņos, kas, protams, bija diezgan ekskluzīva iespēja un varēja attiekties tikai uz vispopulārāko ģimeņu jaunākajiem dēliem. Vai labākajā gadījumā – jākļūst par skolotājiem, kā Kristapam Freimanim (1849 – 1910), kas laikam gan sāka būt iespējams tikai 19 gs. otrajā pusē. Jo cita iespēja – iegūt augstāko izglītību kā vidzemniekam, vienam no Vecās strāvas iedibinātājiem, Bernhardam Dīriķim (1831 – 1892) vēl tikai sāka nākt modē.

Adopcijas jautājums tieši Aspazijas stāstā īpaši svarīgs ir arī tās tēva dēļ. It kā ir zināms, ka viņš bija bārenis un viņa vecāki bijuši kalpi, bet vai tā tiešām bija? Varbūt arī Dāvis Rozenbergs bija „Daukšas” ieguvis šāda veida adopcijas rezultātā? Šis ir ļoti svarīgs jautājums, pie tā atgriezīsimies tālākajā tekstā.

Fiktīvi adoptēts ir bijis arī Aspazijas brālis Kristaps (1874. – 1911.)[33] Kā redzam avīzes ziņā, adoptētāja ir Grieta Blūmenfelde, atraitne. Viena Grieta – Freimane/Gulbe/Blūmfelde, Dāvja II māsa, dzimusi 1815. gadā, pēc abu vīru un 4 bērnu nāvēm dzīvoja Daukšās. Ja tā ir bijusi īstā adoptētāja (varbūt cita?), tad nevaram saprast šīs adopcijas jēgu un mums atkal vajadzīga vēsturnieku konsultācija. Jo, pirmkārt, kad Kristapam nāktu iesaucamie gadi, Grietai jau būtu jābūt mirušai – tātad no karaklausības šāds solis neatbrīvotu. Otrkārt, Grietai, izskatās, nepiederēja nekustams īpašums, ko atstāt Kristapam un ja arī piederēja, tad viņai pašai bija 1847. gadā dzimušais un vienīgais izdzīvojušais dēls Kristaps, par kur gan nav zināms, vai viņš uz Kristapa Rozenberga adopcijas brīdi vēl dzīvs.

Ja dzīvu un sociāli adaptētu vecāku dēls tiek adoptēts jau 9 gadu vecumā, krietni pirms iespējas tikt iesauktam rekrūšos, tad varam pieņemt, ka tas tolaik bijis svarīgs un savlaicīgi risināms jautājums. Iespējams, pastāvējis pat tāds kā adoptēšanas tirgus, ļoti līdzīgs un pēc saviem mērķiem tuvs laulību tirgum. Varbūt tā bija maskēta īpašumu pārdošana, kurā varētu būt bijuši ieinteresēti bezbērnu pāri ar īpašumiem? Varbūt tādā veidā varēja tikt pie labas naudas kā atspaida vecumdienās?

Adopciju piemin arī jau augstāk minētais Leonards Šūlmanis: Krievijā bija likums[34], ka vienīgajiem bērniem nav jāpilda kara dienests, un tas attiecās arī uz adoptētiem bērniem. Krievu laikā kara dienests bij viena diezgan nepatīkama lieta, jo, neskatoties uz to, ka dienests vienkāršiem kareivjiem vilkās trīs gadi, tie tika arī nosūtīti uz kādu attālāku krievu vai poļu pilsētu, lai tur veiktu savu apmācību. Pavisam citā vidē un citos apstākļos, krievu valodu neprotot, tas bij neapskaužams stāvoklis.
Lai no tā visa mūs pasargātu, tad mūsu tēvs bij parūpējies, lai mums nebūtu jāiet dienēt. Leksi adoptēja tante Marija un Gusti – Grossmama. Meitas neskaitījās par ģimenes apgādnieku.
Es nu paliku kā vienīgais dēls un apgādnieks ģimenē, un mēs visi nu bijām no kara dienesta atbrīvoti. Mēs tagad varējām, karam izceļoties, brīvi dzīvot pa māju.

„Adopcijas jautājumam” ir arī nacionāla zīme. Arī Kārlis Ulmanis kā trešais tēva dēls ticis fiktīvi adoptēts. Pēteris Krauklītis, galvenais personāžs Deglava romānā Rīga, neskatoties uz to, ka ir vienīgais apgādnieks savai laukos palikušajai mātei un tādēļ ticis iekļauts kādā tur trešajā rekrutējamo kategorijā, tomēr nav pilnīgi drošs par nepaņemšanu armijā un nedaudz par to uztraucas, stāstot, ka no mazajiem pagastiem, lai varētu izpildīt plānu, var gadīties, ka jāņem arī tādi puiši kā viņš. Un pat Kārlis Skalbe jau gadsimta beigās, būdams desmitais vispār un piektais izdzīvojušais bērns savai mātei un tātad potenciāli pakļauts iesaukšanai, kārtoja skolotāja eksāmenus arī tādēļ, ka lauku skolotājus neņēma cara armijā.

Nabaga Grieta un pārējie Dāvja I un Trīnes II bērni. Neticami tiem laikiem, bet visi septiņi mums zināmie Trīnes II un Dāvja I bērni izdzīvojuši līdz pieaugušam vecumam un visi arī izveidojuši ģimenes (septiņi, ja apstiprinātos hipotēze par Kārli kā viņu dēlu). Apbrīnojami arī no tā viedokļa, ka, ja Dāvis I tiešām dzimis 1764. gadā, tad 1828., kad pasaulē nāk pastarītis Kristaps, viņam jau jābūt sešdesmit četriem fiziski grūtā zemnieka darbā nodzīvotiem gadiem, bet viņa sievai – četrdesmit.

16.att. Grieta – Dāvja II Freimaņa māsa, kas apprecējās ar kalpu.

Izskatās, ka vēlme tikt pie sava īpašuma piemitusi visiem Dāvja I bērniem. Tie iegūti dažādos veidos – jo tikai Dāvis II kā jau vecākais dēls varēja mantot Būdniekus. Mārtiņš (dz. 1822.) pie mājām tiek caur laulībām ar atraitni Trīni no Mikšām – Freimaņu dzimtaskokos rakstīts, ka viņai [precību brīdī ar Mārtiņu?] ir bijuši 35 gadi, nojaušams, ka Mārtiņam mazāk, bet cik, to pagaidām nezinām, kamēr nav atradies ieraksts Baznīcas grāmatā. Ilze (dz.1820.), tāpat kā Dārta, izprecināta māju saimniekam – Gudēnos pie atraitņa Kristapa Bērziņa un ka tik nav tā pati slavenā Gudēnu māmiņa, par kuru vairāk rakstīju šeit – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/ziedet-ne-mirt/ .

Interesanti, ka no Gudēniem nākusi ievērojama Ūziņu dzimta – Kleinbergi[35]. Tajā kā vecākais no četriem dēliem minēts Kristaps Kleinbergs (1842–1909). Mums jāpieņem, ka vai nu jau sākotnēji ir eksistējuši divi Gudēni, viens Bērziņu, otrs Kleinbergu, vai arī atraitnis Kristaps Bērziņš, Ilzes vīrs, daļu saimniecības norakstījis kādai eventuālai meitai no pirmās laulības, kura varētu būt precējusies ar iegātni, 1842. gadā dzimušā Kristapa Kleinberga tēvu.

17.att. Iespējamā Gudēnu māmiņa, viņas dēls Kristaps – „jaunais Gudēns” un iespējamā Kleinbergu dzimtas sākotne.

Dāvja I jaunākie dēli Kristaps un, domājams, Kārlis saimnieku godā tikuši adopcijas ceļā – kā jau iepriekš to norādīju.

Tātad visi, izņemot Grietu (dz. 1815.), kas, būdama 6 grūtniecības mēnesī, apprecējusies ar kalpu Ģedertu Gulbi, kļuvuši par saimniekiem. Pirmie divi Grietas bērni dzimuši Būdniekos, trešais Gudēnos (māsas Ilzes mājā), bet pēdējie divi – Kūpeņos. Izskatās, ka Gulbju pāris ir bijis spiests pelnīt kalpu ļaužu iztiku. Ka tā nav bijusi diez ko salda, netieši varbūt liecina arī tas, ka no pieciem viņiem dzimušajiem bērniem izdzīvojis tikai viens, Ilzes Gudēnos dzimušais. Arī vīrs agri miris, taču tā vietā nācis cits Ģederts – audējs Blūmfelds, kam šī bijusi trešā laulība. Tomēr arī otrais vīrs miris un mūža nogali Grieta pavadījusi pie Rozenbergiem „Daukšās”. Par to saglabājies Aspazijas stāstītais:

Būdnieka vecākā māsa, man pazīstama kā tante Grieta, kuru tēloju «Zaudētās tiesībās», gan esot Ūziņu muižu darbos gājusi, bet kungs tai pārāk uzbāzies ar mīlestību, tā ka viņai beidzot muižu gaita bijuse jāpārtrauc[36]. Interesanti gan – muižas kungs nebija pietiekami labs, toties zemniekmāju kalps gan. Vai tiešām tas ir stāsts par tiem laikiem par trakuma paveidu uzskatīto mīlestību, jeb tomēr – vēl viena liecība ar pirmās nakts tiesību epizodi, gan zīme, ka Grieta, iespējams, ir bijusi ļoti pievilcīga.

„Bārenītē” šāds, lūk, stāsts:

Anniņai un Grietiņai nu sākās bāreņu dienas. No saimnieku istabām tās tika tūdaļ pārvietotas uz kalpu galu un nodotas tantes Grietas audzināšanā. Krustmāte Grieta bijusi drusku pakūtra, pēc dabas flegmatiķe, tikai mēles darbība vien tai bijusi visai attīstīta. Audzināšana tātad norisinājusies vairāk rājienos un pamācībās nekā konkrētākā veidā — žagaros. Ar krustmāti Grietiņa varējusi iztikt.

Tikai viens bēdu iemesls mazajai bijuši viņas pašas mati. Tie bijuši tik kupli un gari, ka grūti nācies viņus sukāt, sevišķi vēl, kad šī procedūra tikai pa reizai nedēļā tikuse izdarīta. Kad mati bijuši vaļā atlaisti, tad krustmāte tos dusmīgi saukuse par melno mežu. Un šo mežu viņa tad arī apstrādājusi ar īstu līdumnieka sparu, tā ka mazā raudādama arvien draudējusi: «Ak tu meža Miķeli, ko tu man dari! Pagaidi, kad celsies mana māmiņa no kapa, tad es tai gan visu izstāstīšu!”

Tādi draudi krustmāti neko netraucējuši, un tā mazo mežoni bieži aiz tiem pašiem matiem piesējusi pie krēsla, kad nevarējusi citādi ar viņu tikt galā. Kad Grietiņa kaut cik pieauguse, tā ap septiņiem astoņiem gadiem, tai bijis jāiet ganos. Te viņa atradusēs tieši zem pamātes režīma.

Ja šim stāstam var ticēt kā vēsturiskai liecībai (par Aspazijas atmiņas īpatnībām jau esmu rakstījis[37]), tad Dāvja II māsa Grieta līdz viņas aiziešanai uz Gudēniem, kas varētu būt notikusi 1846. vai 1847. gada Jurģos, kad Grietai bija 6 – 8 gadi, laikam būs bijusi brāļa Dāvja II pirmās laulības bērnu galvenā audzinātāja un ka tik ne mājas faktiskā saimniece. Varbūt Trīnei III[38] tas nepatika un tas bija galvenais iemesls Grietas nokļūšanai Gudēnos pie Ilzes? Varbūt tā viņai bija briesmīga trauma – tikt atņemta brālim un izsūtītai no tēva mājām un tas bija psiholoģiskais pamats tam, ka viņa nespēja no nāves nosargāt četrus no pieciem saviem bērniem?

Grieta pārdzīvojusi savus divus vīrus un dzīves nogalē atgriezusies pie brāļa pirmās laulības jaunākās meitas, kur, kā iepriekš minēts, iespējams, kļuvusi par Aspazijas brāļa Kristapa Rozenberga juridisko māti. Šo faktu pilnīgi apstiprināt, protams, nevar, jo iepriekš minētajā sludinājumā nav minēti citi Grietas Blumenfeldes personu identificējoši dati un „mūsu Grieta” ir Blūmfelde . Un nav skaidrs arī adopcijas motīvs.

Šī melodija – saimniekmeita dabū bērnu no kalpa – ir bijusi kā tāds šausmu stāsts ģimenē uz paaudžu paaudzēm. Vismaz Aspazija kā maza meitene to bieži dzirdējusi un izjutusi, ka ģimenes uztverē tas ir gandrīz vai sliktākais, kas ar saimniekmeitu var notikt. Viņa gan raksta, ka šis stāsts ienācis no Kūpeņu Jurīša, kura meitai arī tā izgadījies, bet te redzams, ka galvenā stāsta varone no pašas ģimenes. Dzīves nogalē Aspazija uzraksta lugu „Velna nauda”, kurā šādas laulības tiek apbalvotas ar veiksmi un Dieva (kas izskatās pēc Velna) svētību. Gadījumā, ja Freimaņu dzimtas izcelšanās nebūtu saistāmas ar pusbrāļa un pusmāsas laulībām, tad arī tur sanāktu puiša laulība ar saimniekmeitu. Varbūt, ka arī šeit slēpjas dzimtas trauma, un lai to noslēptu, radās leģenda par asinsgrēka savienību? Varbūt kalpa un saimniekmeitas sakars bija vairāk apkaunojošs nekā māsas un brāļa?

III. Dāvja II pirmā laulība

Lavīze Neiberga. Katrā dzimtaskokā ir ļoti daudz informācijas, visu to uzrādīt grafiski nav iespējams. Ja paralēli tiek rakstīts arī teksts, kurā var fiksēt gan konkrētās informācijas izcelsmes avotus, gan šaubas par šo informāciju, tad vieglāk izvairīties no nepatikšanām, kas gadījušās man, sākotnēji neaprakstot, tikai zīmējot Aspazijas dzimtaskoku.

Ķeza sanākusi ar Lavīzi Neibergu, Dāvja Freimaņa pirmo sievu. Grāmatā „Meita un māte” es rakstu, ka savu vecāko meitu Annu Lavīze dzemdējusi 9.02.1837, trīs mēnešus pēc kāzām, septiņpadsmit gadu vecumā. Ļoti „garšīga” informācija, jo tūliņ uzdod jautājumu par Annas paternitāti, veicina fantāzijas un jautājumus par Pirmās nakts tiesībām un Dāvja II motivāciju precēties. Un tas viss ļoti smuki saguļ kopā ar „Zeltītes” sižetu, kur Zeltiņš nogalina savu sievu, viņam neuzticīgo Zeltītes māti.

Tomēr Rūta Kirikova atrada ziņas, ka Anna dzimusi decembra beigās, iespējams, 16. decembrī. [39]

18.att. Ieraksts Baznīcas grāmatā par Annas Freimanes, vīra uzvārdā Ginteres, dzimšanu.

Atraduma autores tulkojums:

* skaitļavārds, saliktenis ar otro daļu-zehnten. Tātad padsmitais datums, bet pirmo daļu diemžēl nevaru 100% saburtot. Šķiet, varētu būt sechzehnten – 16, bet negalvoju.

** tai pašā datumā, kad iepriekšējā ierakstā minētais bērns – 26. decembrī.

Es vairs nevaru atrast, no kurienes biju rāvis to 9. februāri, kuru laikam jau arī ļoti gribējās pieņemt kā īsto un pareizo. Tomēr Rūtas arguments laikam nav apstrīdams, lai gan pilnībā to atzīšu tikai tad, kad atradīšu, no kurienes man tā sākotnējā informācija…

Vēl no Rūtas – 1) 1836. gadā Zaļenieku draudzē uzsaukti un 1. novembrī laulāti
– Dāvis Freimanis, Ūziņu muižas Būdnieku saimnieks, vecā saimnieka Būdnieku Dāva un Trīnes dēls. Dzimis Būdniekos, luterānis. 27 gadus vecs.

– Lavīze Meibergs no Jēkabnieku Cūcēniem. Saimnieka Anša Meiberga un Dārtes meita. Dzimusi Cūcēnos, luterāne. 17 gadus veca.[40]
2) Lavīze Freimanis mirusi 28.03.1843., divdesmit piecu gadu vecumā. [41]
3) 1858. gada 12. maijā Jēkabnieku Cūcēnos mirusi Dārta Neibergs (Neuberg), Cūcēnu vecā saimniece. Precējusies, 58 gadus veca. Ailē “piezīmes” atzīmēts, ka nelaiķe laulībā nodzīvojusi 40 gadus un laulībā dzimušas trīs meitas – viena mirusi, divas dzīvas.[42] Pie šīm trijām meitām vēl atgriezīsimies.

Gadījumā, ja Anna būtu dzimusi „pa smuko” – 13 mēnešus pēc kāzām, vai tas nozīmētu, ka sabrūk viss mans hipotēžu kāršu namiņš par Aspazijas viņas mātē sajusto naidu/mīlestību uz savu tēvu un aizdomām, ka viņš nogalinājis māti? Nu nē taču. Jo, ja taisnība arī Freimaņu dzimtaskokos piezīmētajam Lavīzes nāves iemeslam – [mirusi] ar gripu[43] un jebkuras aizdomas pret Dāvi II kā pret Zeltiņa prototipu atkrīt, tad paliek jautājums, kādēļ Aspazija šādu lugu rakstījusi, no kurienes (kura psihes slāņa) viņai radās inspirācija to darīt. Pietika, ja „ticība vai aizdomas par vecmāmiņas nogalināšanu” ir psihē – pārmantota no mātes „sajūtas” vai no kaut kā arhetipiska, kas izveidojies senvēsturē, kur kādi sentēvi aiz greizsirdības slepkavojuši savu bērnu mātes! Pietika, ja Aspazija vectēvu būtu izjutusi kā vainīgo vecmāmiņas nāvē? Dusmojusies uz viņu, ka tas tāds auksts un nepieejams? Vai – un tas visticamāk – pārņēmusi no mātes viņas mātes nāves zaudējuma pārdzīvojumu, kurā Vajātāja loma pienākas un tiek projicēta uz kaut ko vīrišķu un stipru? Subjektīvais pārdzīvojums veido objektivizētu stāstu, lugu – psihodramatiski prasās izspēlēties uz āru. Bet tas nav tas pats, kas ziņojums policijai par notikušu noziegumu.

Aspazija pati gan rakstīja[44], ka Zeltītes prototips ir viņa pati un tur attēlotas viņas briesmīgās sajūtas, tiekot precinātai ar Vilhelmu Valteru. Bet kādēļ tad tas aktīvais precinātājs un varbūt ne tiešā nozīmē par sievas slepkavu uztveramais ir tieši Zeltītes (tātad it kā arī Aspazijas) tēvs? Grūti iedomāties Dāvi III kā kaut kādā ziņā aktīvāku par savu sievu… Aspazijas sajūtas precoties ar Valteru un Dāvja II aktivitāte, precinot Grietu – tas vēl varētu būt ticami. Taču, jebkurā gadījumā – mātes un meitas personiskās robežas mitoloģiski pārklājas, abas jūt to, ko otra un dažreiz sajauc, ko jūt pašas.

Kaut kas ļoti feministisks, matriarhāls te ceļas augšā. Ja sieviešu pasaulē kaut kas „ne tā”, vainīgi vīrieši, – un nevis bērnišķīgie, vājie – Dēli, bet tieši neatkarīgie, stiprie – Tēvi! Šādu iespēju es arī apskatu „Meita un Māte” un tā savā ziņā ir pat interesantāka, jo vēsta par to, ka zaudējumu situācijās, kad regresējam, mūsos atgriežas pirmatnējā matriarhāta pasaules redzējums un izjūta. Vīrieši domā/sajūt/baidās, ka sievietes ir netikles, bet sievietes – ka vīrieši ir vardarbīgi. Tas var nebūt objektīvi, „šeit un tagad”, tā var būt „tikai” vēstures uzniršana virspusē.

Nāves sekas dzimtaskokā un dēmoni. Visu šo meklēšanos pa Aspazijas dzimtaskoka locekļu atstātajām pēdām esmu veicis, arī profesionāli interesējoties par ģimenes sistēmu reakcijām uz dzimšanu un nāvi, kā jau to esejas sākumā norādu. Man gribējās redzēt un, cik iespējams, precīzi noskaidrot faktus, kas iespējami objektīvi liecinātu, kādu iespaidu uz Lavīzes Neibergas pēcnācējiem atstājusi viņas pāragrā aiziešana. Mana un ne jau tikai mana teorija šeit ir – jo traģiskāka un nedabiskāka nāve, jo smagākas sekas uz dzimtaskoku tā atstāj. Runājot Bībeles laika cilvēku terminos, jo traģiskāka nāve, jo vairāk dēmonu tā izsauc, ar kuriem dzīviem palikušajiem jācīnās. Traģiskāka, nedabiskāka, nepareizāka, neprognozētāka, vardarbīgāka… Bet objektīvi, no ārpuses, ne vienmēr var noteikt traģiskuma pakāpi – to tomēr nosaka tas, kā cilvēki nāvi pārdzīvo. (Piemērām, slepkavībai vai pašnāvībai it kā būtu jāatstāj smagākas sekas uz ģimenes sistēmu par pēkšņu nāvi slimības dēļ. Tomēr šaubos, vai tā ir vienmēr.) Seku smagums ģimenes sistēmā ir tieši proporcionāls tuvinieku apzināto un neapzināto pārdzīvojumu smagumam.

Bet šo smagumu savukārt veido dēmoni – paliksim pie šī termina[45]. Bērnu ieņemšana un dzimšana laikā, kad māte apsēsta ar dēmoniem un pārdzīvo nāvi ģimenes sistēmā, ir apgrūtināta.[46] Ja tomēr tie dzimst, tad tas liecina vai nu par nāves ne pārāk lielu traģiskumu, vai par dēmonu vājumu, vai arī par atlikušā dzimtaskoka dzīvinoši erotisko spēku. Ja bērni izlaužas cauri dēmonu rindām (stiprs Erots, vai stipra Dzemde – un bioloģiska sevi turpinātgriba), tad dzīve un tās erotisms nāvi ir uzvarējuši pirmajā paaudzē un kaut kādā ziņā integrējuši to kā nobeigtu un izārstētu pieredzi sevī, kas var būt pat bagātinoša. Vai tas notiek, var ieraudzīt tālāko paaudžu dzimtaskokos. Dažreiz nāves uzvarēšanas spēks aizsniedzas divas, trīs un pat četras paaudzes tālu un tad izbeidzas. Bet dažreiz uzvar nāve un izbeidzas dzimtaskoks.

Tomēr – ko gan es saprotu ar šiem „dēmoniem”? Manuprāt, ja notiek subjektīvi būtisks zaudējums, tad tas „sakrata” psihi, izraujot tajā caurumu (tukšuma sajūtas). Rodas tāda kā iekšēja vētra, kuru uztur tukšuma ievelkošā gravitācija, bet tās darbības rezultātā „virspusē” – apziņā un uzvedības sfērā no kolektīvās zemapziņas „uzpeld” arhaiski veidojumi, tapuši cilvēces aizvēsturē. Tos individualizēti aprakstīt būtu smags un mazjēdzīgs uzdevums. Tikpat mazjēdzīgs, kā aprakstīt dažādās šļakatas, kas rodas no ūdenī iemesla akmens.

Dažas no šīm šļakatām ir mēģinājuši aprakstīt senie mitagogi, manā iemīļotajā grieķu mitoloģijā izveidojot tās htonisko daļu[47]. Bet tās ir tikai dažas no šļakatām – dēmoniem, kuru daudzums varētu būt bezgalīgs, tādēļ varbūt jāsaka kā Marka evaņģēlijā – tie ir leģions. Vai cūku bars, kas jāiedzen atpakaļ bezapziņas jūrā.

Kas attiecas uz Aspaziju un viņas dzimtaskoku – šeit joprojām ir diezgan daudz subjektīvi nezināmā tur, kur faktu jau ir pietiekoši daudz. Objektīvais – Lavīzes Neibergas nāve un viņas pēcnācēju dzimtaskoka slimošana, gandrīz vai ejot bojā. Meitas Grietas zarā tas notiek trešajā paaudzē. Meitas Annas apdraudēto zaru izglābj mazdēls Zāmuēls…

Tagad, salīdzinot ar „Meita un Māte” tapšanas laiku, ir iegūta jauna informācija par Lavīzi Neibergu. Tā liecina, 1) ka viņas bērni ne tikai dzemdēti, bet arī ieņemti laulībā; 2) ka šīs laulības abpusējā motivācija varētu būt bijusi laikmetam tipiska; 3) ka viņas nāve nenesa nekādus objektīvus labumus atraitnim; 4) ka tā bija no gripas (nesaprotami, no kāda avota nākusi informācija, Freimaņu dzimtaskokā izdarot šo piezīmi? Ar kādu motivāciju tā izdarīta?) vai „iekaisuma”, kā to var redzēt viņas miršanas ierakstā Baznīcas grāmatā[48] un 5) ka tādēļ tai it kā nevajadzētu pievērst tik lielu uzmanību. Jo, iespējams, šajā dzimtaskokā ir vēl traģiskākas nāves, kas to ietekmējušas daudz vairāk! Tomēr es atkārtoti gribu uzsvērt subjektīvo faktoru – ja cilvēks nav nogalināts, bet „visi domā” ka ir, tad nāves pārdzīvojums var būt tāds pats, kāds objektīvas nogalināšanas gadījumā. Pietiek arī, ja tikai „kāds domā” vai ja kādam ir aizdomas. Un kas sevišķi svarīgi – uz individuālu situāciju var tikt projicētas mūžsenas arhetipos un iznirstošajos dēmonos nostiprinātas traumu programmas. Piemērām,balstoties arī uz arhaiskiem reliģiskiem priekšstatiem – ja mirst jauna sieviete, „vainīgs” ir (kāds stiprs) vīrietis – jo viņš nenosargāja, viņam par to vai nu jāsaņem Dievietes sods, jeb arī Dievietei no viņa jāsaņem tik liels ziedojums, ka sods tiek atlaists.

Projekcijām un fantāzijām, kas nāk no nez cik dziļiem psihes slāņiem un nokļūst uz mūsu šodienas notikumu ekrāniem kā „bildēs”, ir liela loma attiecībā uz dēmonu parādīšanos. Var teikt, ka projekcijas un fantāzijas pašas ir dēmoni. Ja tās izceļas tikai no „šeit un tagad” jeb no šodienas un nesenās pagātnes uztveres līmeņa, tad tām nevajadzētu būt tik ļoti stiprām. Bet ja kaut kas aizāķē arhaiskos slāņus, kuri kliedz no psihes dziļumiem – ja notiek kaut kas slikts, tad tikai tāpēc, ka vainīgs pieaugušais, no mātes aizgājušais dēls, respektīvi – Tēvs! – tādā gadījumā ieslēdzas ļoti stipra matriarhāla atriebības reakcija un dzimtaskoka pasaulei kā vīrišķi lineāram, attīstībā velkošam spēkam (pie Dieva kā Tēva) ir liels risks iet bojā. Tad sievišķais nesastop vīrišķo (jo tas taču kā slepkavīgs un šausmīgs ir ticis iznīcināts) un bērni nedzimst. Noslēdzas matriarhālais loks – no zemes nācis, par zemi paliec!

Apkopojot – es pieļauju, ka, ja Aspazija un viņas māte izjuta Lavīzi kā nogalinātu, tad reakcija dzimtaskokā var būt kā uz nogalināšanu. Nedrīkst arī atstāt bez ievērības to, ka arī mākslas darbiem, lai tie dzimtu, līdzīgi kā bērniem, ir jāpārvar kaut kāda psiholoģiska un sociāla pretestība, kas autoram saka – „to nevajag ne tev pašam, ne lasītājam. Raksti kaut ko citu!” Aspazijas darbi, ieskaitot „Zeltīte” un „Atriebēja”, ir piedzimuši, tātad šo pretestību pārvarējuši. Tie ir pārvarējuši arī manu neieinteresētību un tiesības lasīt kaut ko citu.

Un vēl – tas, ka es par šīm lietām interesējos, nozīmē arī, ka es meklēju objektivizētāku veidu, kā nāves sekas un dēmonus pierādīt, tā sakot, iespējami zinātniski. Šī pagaidām ir vēl tāda mākslinieciska izpēte vai ārsta dalīšanās ar savu pieredzi, no kuras gan nekāda statistika un līdz ar to – zinātne mūsdienu izpratnē nesanāk. Bet par šādu pieeju noteikti nevar teikt, ka tā ar kaut ko sliktāka par objektīvi zinātnisko, sevišķi tādēļ, ka ne viss, kas šodien tiek atzīts par zinātni, ir tīrs no konjunktūras.

Kāds gadījums no psihoterapeita prakses. Tas gadījums bija tāds, ar kuru kādā psihodrāmas grupas nodarbībā dalījās Zigrīda[49]. Viņas mātes Austras māte Milda mirusi ar vēzi 43 gadu vecumā, kad Austra bijusi jau pilngadīga – tātad, objektīvi ņemot, daudz mazāk traģiska situācija nekā 6-gadīgajai Annai un 4-gadīgajai Grietai, mammu – Lavīzi Neibergu pēkšņi zaudējot.

19.att. Klientes Zigrīdas dzimtaskoks.

Dzimtaskoka grafiskā attēlojumā, izmantojot veidu, kā es to daru, nevar redzēt sistēmiskās sekas uz šo notikumu ģimenē. Bet tās var ieraudzīt dzimtaskoka izstādījumā. Tā ir metode, kuru pielieto gan psihodrāmā, kuru esmu mācījies, gan tā sauktajā Berta Hellingera pieejā, kas pēdējā laikā kļuvusi ļoti populāra arī Latvijā. Protagoniste (Austras meita Zigrīda) izstāda „savas sajūtas par ģimeni” attēlojumu uz skatuves. Ģimenes locekļu vietā tiek izmantoti psihoterapeitiskās grupas dalībnieki, kas pēc izstādīšanas dalās (t.s. šerings) ar izjusto attiecīgajā lomā visā notikuma dinamikā.

20.att. Zigrīdas ģimenes izstādīšana.

Izstādot redzam, ka 1) ir notikusi ģimenes trīs sieviešu paaudžu apvienošanās vienā subsistēmā, it kā norobežojoties no pārējās sistēmas, kas nav pašsaprotami no apzinātības viedokļa, jo, piemērām, Zigrīdai būtu jāskatās uz saviem bērniem un to vajadzībām, 13 gadus jaunāko mīļāko vai/un šķirto vīru. Bet viņa skatās uz māti un mātes māti, kas mirusi sen pirms viņas dzimšanas. Tā, manuprāt, izpaužas nāves radītā tukšuma gravitācija – ievelkošais spēks.

2) Dzimtaskoks ir sadalījies sieviešu un vīriešu daļās – tās ir izvietotas līdzīgi kā vīriešu/sieviešu daļas baznīcā 19. gs. Sievišķā daļa ar vīrišķo nekomunicē, bet vīrišķās daļas jaunākais gals gan. Tas atspoguļo divus fenomenus. No sievišķā Upura lomas viedokļa, kas izveido drāmas trīsstūri[50], lai sadziedētu to zaudējumu, kas liek tai Upura lomu ieņemt, vīrieši ir Vajātāji – tie palīdz izkomunicēt dusmas, kas jebkuros zaudējumos rodas, tādēļ no tiem jānorobežojas un uz tiem jādusmojas – pat tik ļoti, ka Zigrīda šajā bildē neiekļauj savu tēvu, Austras vīru, kura analogs Aspazijas bildē būtu Dāvis III Rozenbergs. Bet triju paaudžu dzīvās un mirušās sievietes ir Glābēji, kas palīdz pārvarēt bailes un atjaunot drošības sajūtu, kas arī zaudējumos nevar nebūt, tādēļ arī tām „jāsačupojas”[51], atgriežoties Mātes/Meitas pasaulē bez vīriešiem. Šis ir matriarhāli dominējošs veids, kā pārvarēt nāvi dzimtaskokā. Objektīvi tas nav vienīgais, jo mirstot sievai Mildai, arī Kārlis piedzīvoja zaudējumu, neatveseļojās, bet mira. Darbs ar šo zaudējumu notika trīsstūrī, kur Glābējs ir alkohols, bet Vajātājs Kārlis pats (piem., viņa vainas sajūtas). Taču sistēmai Mildas zaudēšana ir svarīgāka nekā viņas vīra zaudēšana. Jeb – matriarhālais pamats sistēmiski ir nozīmīgāks nekā patriarhālā virsbūve. Tādēļ, ka senāks.

Otra lieta, ko parāda sistēmas vīriešu daļas reakcija, ir – jaunākie vīrieši skatās uz sievietēm, interesējas par tām. It kā jautājot – kādēļ jūs esiet tik dīvainas un nesaprotamas? Ja Zigrīda mums atspoguļo Aspazijas pozīciju savā dzimtaskokā, tad Vilis ir kā Rainis – „jaunāks”, Dēla lomā, it kā saudzējams nesapraša, bet ieinteresēts sievišķajā bezgalīgumā un talantīgs. Zīmīgi, ka grupas dalībnieks, kas iejutās Viļa lomā, tajā juta erotisku interesi gan par māti, gan meitu, kura pēc vecuma tam ir tuvāka, nekā viņa mīļākā – māte, Zigrīda. Tas rāda gan Zigrīdas ieinteresētību – atbrīvoties no sava vecuma bijušā vīra Gata, kurš arī tiek pieskaitīts pie dzimtaskoka sieviešu Vajātājiem, projicējot uz viņu dusmas, kas dzimtaskokā radušās par Mildas nāvi, un tā vietā izvēlēties „nekaitīgāku” vīrieti, kurš meklē Mammu, tādēļ neaizmuks arī tad, ja viņam pagriezīs muguru. Tas, no vienas puses ir patīkami, bet no otras – viegli, jo kad viņš tomēr pieaugs, varēs to atdot meitai. Ļoti arhetipiski, par Mātes/Meitas pasauli vēstoši. Un kaut ko par Raiņa, Aspazijas un Olgas Kliģeres trīsstūri atgādinoši. Tur nav nekādas greizsirdības pat. Jeb, kā kādreiz teica prof. Ausma Cimdiņa – Spīdolas nav greizsirdīgas!

3) Bērni šajā izstādījumā ir kā aizmirsti – dzimtaskoka intereses tikt piepildītam un nostiprināt vispirms ieplaisājušos pamatus, nevis kādu jaunāku celtnes daļu ir primāras attiecībā pret bērnu interesēm un tiesībām izaugt. Viņiem tādēļ jābūt kā pirmajiem cilvēkiem uz planētas, vecāku atbalstu neizjūtošiem. Tādēļ – ja bērni sadūšojušies piedzimt un nav nomiruši, tad var teikt – viņi ir uzvarējuši nāvi (uzšļakstītos dēmonus) dzimtaskokā. Taču tas pagaidām, šajā paaudzē, mēs nezinām, kas būs tālāk. Šiem bērniem ir gan lielāks risks nomirt, gan neizveidot ģimenes, gan nedzemdēt savus bērnus…

Šo piemēru no savas prakses es pievedu, jo redzu tajā daudzas paralēles ar Aspazijas situāciju viņas dzimtaskokā. Taču Austras gadījums ir diezgan parasts, ja raugāmies objektīvi – nāve 43 gadu vecumā no vēža, kad meita jau pieaugusi, ir savā ziņā norma, vēsture ir pilna ar daudz grūtākām situācijām. Aspazijas – Grietas – Lavīzes gadījums jau ir daudz nenormālāks, tomēr arī nekādā ziņā ne unikāls. Man tas runā arī par tikko aplūkotajiem dzimtaskoka iemesliem lielajai bērnu mirstībai 19. gs. latviešu ģimenēs un mazajai dzimstībai šodienas latviešu ģimenēs. Dzimtaskoks prioritē pagātni un sevi, savus tukšumus, nevis nākotni un tautas izdzīvošanas intereses. Vispirms jāatveseļo dzimtaskoks un tikai pēc tam jādomā par demogrāfiju. Tā laikam tas dzimtaskoks „domā” un tādēļ mēs varam izmirt, „tā egoisma” dēļ.

Lavīzes meitas. Par Grietu un viņas pēctečiem daudz esmu pateicis jau „Meita un Māte”. Tomēr ir arī jaunumi – tie parādās šajā dzimtaskokā. Piemērām – attiecībā uz pēdējo Grietas dzimtas pēcnācēju Virēnu Rozenbergu. Tie radušies, pateicoties Gundegas Grīnumas pētījumam „Aspazija Talsos „Kāda ieilguša pētījuma līkloči”[52]. Virēnai bijis grūts liktenis – pēc tēva, Aspazijas brāļa Zamuēla pēkšņās nāves no asins saindēšanās (medicīniskā terminoloģijā – sepsis), māte meiteni atstāj pie saviem vecākiem un pati dodas uz Kijevu, it kā studēt. Kad vecvecāki mirst, meitene nonāk mātes māsas ģimenē, tuvāk māsīcai un draudzenei Verēnai, kura agrīni, 31 gada vecumā, mirst ar tuberkulozi. Bet vēl pirms tam, 1927. gadā, mirst dzimtenē nesen atgriezusies Virēnas māte Emīlija[53]. Pēc vācu valodas skolotājas diploma iegūšanas Virēna ar pārtraukumiem dzīvojusi pie Aspazijas, kuras morālās un materiālās rūpes izjutusi jau agrāk. Dubultos viņa strādājusi par skolotāju. Virēna mirst 50 gadu vecumā, neprecējusies un bez bērniem. Lai it kā glābt gatavos matriarhālos pinekļus atspoguļotu vēl sarežģītāk, atklāšu, ka RMM krājumos glabājas arī dokuments, kas apliecina, ka Aspazija adoptējusi Virēnu…

Bet kaut kāda dīvaina nolemtība tur spiežas cauri… Vai precīzāk – nāves dziņa. Brāļu Zāmuēla un Kristapa dīvainās nāves vispirms, māsas Doras pašnāvība 1925. gadā, un visbeidzot Virēnas vecmeitīgā bezbērnu aiziešana, it kā jautājot – kāda tam visam bija jēga?

21.att. Virēna Rozenberga

Vairāk jaunumu, salīdzinot ar „Meita un Māte” ir Lavīzes Neibergas vecākās meitas Annas dzimtas stāstā. Anna (dz.1837.) ieprecināta Ūziņiem tuvajos Platones Spuros – ar 8 gadus vecāko mājas saimnieku Pēteri Ginteru. Vecākajai Ginteru meitai Dorai (1862. – 1949./50.), Aspazijas māsīcai, draudzenei un skolas biedrenei, vīrs Jānis tiek atrasts Sīpeles „Balt-Rukšās”, kur dzima vai nu abi dēli (Edmunds un Reinis), jeb tikai vecākais – Edmunds. Tomēr ģimene atgriežas Spuros. Kādēļ? Spuri taču bija jāmanto kādam no Doras brāļiem – 1868. gadā dzimušajam Krišjānim (kuram bija grūta galviņa, kā dēļ viņš trīs gadus nesekmīgi nomācījās skolas sagatavošanas klasē) vai gudrajam Zamuēlam (dz.1872.), no kura tika gaidītas „lielas lietas”.

Kā vēsta Freimaņu dzimtaskoki, Krišjānis miris 1909., bet Zāmuēls – 1911. Aizdomīgi, jo tajos pašos gados miruši arī Grietas dēli, tikai Zāmuēls 1909., bet Kristaps – 1911[54].

Skaidrību šeit ienesa atradums Rakstniecības un mūzikas muzejā – Olgas Ginteres – Atholdes atmiņas[55], kuras pierakstītas 1973. gadā. Olga ir Zāmuēla meita, viena no 7 bērniem, kas nozīmē, ka Lavīzes zars tomēr zaļo, nāve nav pilnīgi uzvarējusi. Taču vienkārši nav bijis un, iespējams, tās „lielās lietas”, kas savulaik gaidītas no apdāvinātā dēla, izpaudušās it kā savdabīgā, taču no mana viedokļa – arhetipiski pašsaprotamā veidā – mirstošai dzimtai izcīnot turpinājumu.

Stāsts ir tāds. Zāmuēls kā jau gudrs puisis, pabeidzis ģimnāziju un vēl kādus privātus grāmatvežu kursus. Bet kaut kādu apstākļu dēļ it kā galvojis vekseli kādam draugam. 10 gadus vecākā māsa Doroteja, kas Olgas atmiņās raksturota kā enerģiska un viltīga, tēvam izstāstījusi, ka vekselis teju teju nonāks tiesā, tādēļ Pēteris Ginters pie notāra uztaisījis testamentu, saskaņā ar kuru Spuri paliek nevis Zāmuēlam, bet Dorotejai. Braucot no notāra mājās pāri Gudēnu tiltam, viņu ķer sirdstrieka, viņš mirst, tādēļ testaments izrādās galīgs un nelabojams (varbūt, ka tā sastādīšana bijusi domāta „uz laiku”, kamēr noskaidrosies apstākļi ar vekseli). Zāmuēls (aizvainojumā?) aizbrauc uz Maskavu un vēlāk uz Sibīriju, Irkutsku, strādā dzelzceļa sistēmā, apprecas ar par sevi 16 gadus jaunāko Veru Otto meitu Klimpu un tur viņam dzimst 7 bērni, no kuriem 1973. gadā dzīvi ir vēl četri. Kā var saprast, atgriezies Latvijā, apmeties vispirms dzimtajos Spuros (tātad kaut kāds izlīgums ar Doroteju?) pēc tam Liepājā. Paguvis tikties arī ar māsīcu Aspaziju, bet 1931. gada 31. jūlijā mirst no kunģa vēža un visa ģimene nokļūst neapskaužamā situācijā, kuru glābj Aspazija.

Pie viņas griežas Olga, lūdz palīdzēt, Aspazija ziedo ģimenei 3000 rubļus[57], un tā atkopjas. Aspazija gan pajautā – vai ta Spuri nemaz nepalīdz? Olga pāris mēnešus dzīvo pie Aspazijas Baznīcas ielā “kā pašas dzejnieces meita”, bet tas notiek laikā, kad dzejniece uzzina, ka viņas noguldījumi kādā Šveices bankā gājuši zudībā…

Saskaņā ar Pētera Gintera testamentu, Krišānītim Spuros pienākusies “mūža maize” un viņš dzīvo tur kādā mazā mājiņā. Kad mājas pārņem māsasdēls Reinis, turpat, otrā istabā dzīvo arī māsa Doroteja, tikai ēst abi dodas uz “lielo māju”.

22.att. Zāmuēls Ginters (foto no ģimenes arhīva).

Pārdomājot šo stāstu, man jāsaprot, kā tur ar to “nāves dziņu” un kā šajā sakarā uztvert Dorotejas – Zāmuēla konfliktu (naidu?) un kā – Zāmuēla bērnus. Visi Zāmuēla bērni dzimuši Irkutskā, tāpēc Latvijas baznīcas grāmatās tie neparādās. Uz 1973. gadu dzīvi ir Helena, Olga, Ženija, Pauls. Visi septiņi Zāmuēla bērni kopā sarūpējuši tikai piecus bērnus… Bet no septiņiem Lavīzes mazbērniem tikai Zāmuēlam izdodas pārliecinoši turpināt dzimtu līdz mūsdienām un droši vien arī tālāk.

Šajā Zāmuēla Gintera ceļojumā uz Sibīriju pēc sievas (tā arī uz to var palūkoties) un bēgot no māsas (ik kā ļoti patriarhāli) varam ieraudzīt izdzīvojušās Lavīzes dzimtaskoka daļas iestāšanos Austrumu kultūras pusē, kuru interesanti simbolizē tas, ka luterāņa Zāmuēla sieva un visi bērni kristīti pareizticībā. Bet arī atgriešanās Rietumos, atvedot no Austrumiem dzimtas turpinājumu!

23.att. Olga Atholde, dzim. Gintere, Liepāja 1931.g. 24. sept[57].

Atšķirībā no Freimaņu dzimtaskokos rakstītā, ka Doroteja Gintere / Meldriņamirusi 1925. gadā, Anna Zamlovska[58] stāsta, ka tas noticis tikai 1949. vai 1950. gadā, Jelgavā, deportācijas šausmu ēnā, pansionātā. Anna sūtīta pie radinieces ar pārtikas paciņu, bet Doroteja izrādījusies jau apglabāta[59]…

Ginteru vecākais dēls Edmunds krīt 1. Pasaules karā, ko daudzi neuzskatīs par nāves atrašanu nāves dziņas ietekmē. Lai jau būtu! Mums ir vēl citi apliecinājumi nāves dziņas realitātei. Reinim dzimst trīs meitas, kurām pa visām trim kopā taču bija tik daudz bērnu radīšanas iespēju! Tomēr visas palika bez bērniem, Annas dzimta draudēja izbeigties. Var jau teikt – ja ne 2. Pasaules karš un Sibīrija, kuru dabūja pārciest divas jaunākās meitas un Reiņa sieva Milda[60]! Tomēr – cik nav stāstu par Sibīrijas bērniem, kuri gan dzima, gan izdzīvoja!

Vilki/Ravovski. Vēl interesanti paskatīties, kādu sievu Reinis Meldriņš, Lavīzes mazmazdēls pats vai kāds cits viņa vietā izvēlējies. Milda Vilks ir daļa no Lībrehtiem – tas nozīmē, ka Mildas un Reiņa meitās ir satikušās Dāvja II pirmā un otrā sieva! Varbūt tās nevarēja šo, protams, ļoti attālināti endogāmisko konfliktu izturēt? Par starpniekiem šai satikšanai kalpo Vilki – ļoti īpaša savā ziņā ģimene.

24.att. Vilku/Ravovsku/Meldriņu ģimenes[61].

Dāvids Vilks un viņa sieva Līze, dzimusi Stravinska, visticamāk, bijuši kalpi Jaunplatones „Ķidraucku Vilkos”, kur 1873. gadā dzimis dēls Ansis, bet vēlāk – Jelgavā, meita Anete Zelma (dz.1883.), dēls Dāvids (dz. 1885.) un dēls Žanis, kurš izsūtīts, kā var saprast, Baigajā gadā[62]. To varam saprast no Anetes bēru sludinājuma[63] –

25.att. Vilku ģimeni raksturojošs bēru sludinājums.

Visu četru nosaukto Vilku bērnu likteņi ir traģiski. Ansis 1903. gadā, dažus mēnešus pēc meitas dzimšanas izdara pašnāvību. Dāvids tiek noslepkavots – avīzēs[64] tiek plaši aprakstīta gan slepkavība, gan bēres, gan slepkavu sodīšana. Bet Anete, vairāku bērnu māte, vēlākais 1933. gadā sajūk prātā – 1933. gada 28. decembrī oficiālais laikraksts „Valdības Vēstnesis” publicējis paziņojumu par aizgādības nodibināšanu Annas Ravovskis, dzim. Vilks, personai un mantai.[65] Viņu kā slimnīcas „Gintermuiža” slimnieci 1942. gadā nogalina vācieši[66].

Milda Vilks dažus mēnešus pēc piedzimšanas zaudē tēvu un izaug viena kopā ar māti Alvīni, dzimušu Grosbergu. Te mēs redzam Māti un Meitu – ar visu viņu pasaules ierobežotību un vienlaikus arhetipisko dziļumu. Arī ar Slepeno līgumu un meitas šajos apstākļos neizbēgamo pašvērtības traumu, jo no Slepenā līguma viedokļa[67] viņa taču bija atbildīga un vainīga par tēva nozaudēšanu. Kādu dzimtaskoka vēsti tā varēja nodot savām trim meitām?

Ja Alvīne un Milda dzīvojušas „Mazdimzēnos”, tad uz viņām varētu attiekties vēl kāds stāsts, kas, ar roku uz trim rūtiņu burtnīcas lapām rakstīts, glabājas Ūziņu bibliotēkā. Tā autors – Kristaps Netenbergs.

26.att. K. Netenberga liecība.

Uz atmiņām, turklāt dubultām (Netenbergs atceras, ko atcerējusies cienījama vecuma tantiņa, protams, paļauties var tikai ļoti uzmanoties. Bet šeit ieskanas Vilku ģimenes kontekstā dzirdētās traģiskās melodijas…

Putrēnu ciems atrodas blakus Mazdimzēniem. Bet kas varētu būt bijis šis „Vilks”, ko nošāva – mums it kā nav neviena vīriešu dzimuma Vilka ar nezināmu likteni! Tomēr – Vilks taču ir ārkārtīgi populārs uzvārds visā Jelgavas apriņķī! Turklāt atmiņās rakstīts nevis „uzvārdā Vilks”, bet „vietējais ar IESAUKU Vilks”[68] Tomēr varbūt Vilku klans (kāds no Anša tēva radiniekiem) kaut kā mēģināja atbalstīt atraitni ar bērnu kara laikā, no kā sanāca arī tas, ka „netikušas saudzētas „Vilka” ģimenei piederīgās sievietes”…

Vilki izskatās kā īsta nelaimesputnu ģimene, kura savienojoties ar Meldriņiem, izsīkst. Tomēr Vilku laulība ar Ravovskiem, izrādās, izturējusi laika pārbaudi, un, pateicoties sīkstai sieviešu līnijai un laikam jau arī to spējai savienoties ar ģimenēm, kurās ir vajadzīgie resursi, zaļo un plaukst vēl šodien[69].

Jaunās nācijas dibināšanas kontekstā simbolisks ir arī kāds Ieviņas Pickas Emhardtes stāsts:

„Pēc Vācu karavīru ienākšanas Latvijā, lauksaimniekiem nodeva Krievu gūstekņus, ka strādniekus, lai arī tā atslogotu Vācu armijas provianta problēmas. Mūsu mājās bija trīs gūstekņi. Pjoters no Ufas, matrozis, laba izskata un skolots. Fjodors no Kijevas, inženieris, ar spīdīgi melniem, kupliem matiem un 33 gadu vecumā ar pērļu baltiem, neblombētiem zobiem. Man tas bija liels brīnums, jo man jau ar 15 gadiem vajadzēja labot zobus. Ivans bija vienkaršs, kluss, neuzkrītošs cilvēks.
Bez šiem gūstekņiem, mūsu mājās bija ievietota vēl viena bēgļu ģimene no Krievijas. Trīs pieaugušie un viens mazs zēns 4 vai 5 gadu vecumā. Viņi bija ļoti uzstājīgi, prasīgi pret manu māti un ļoti, ļoti skaļi.
Lēnītēm un ar lielu vilcināšanos es uzsāku sarunas ar mūsu gūstekņiem, tā jau pēc dažiem mēnešiem apguvu tīri veiklu krievu sarunu valodu. Cik liela svētība, to pieredzēju jau pusgadu vēlāk.
Tālumā jau bija dzirdama lielgabalu dārdoņa, bet likās vēl tālu …tālu.

….   Pie “Rāvājiem” piebraukusi, es izlecu no ratiem un atvados ar paviršu sveicienu no vectēva, nenojauzdama, ka šīs atvadas būs uz mūžu. (Vecotēvu saņēma ciet 1945.gada februārī un atlaida nomocītu, bet garā nesalauztu 1962.gadā).
Steidzos uz “Rudzīšiem” gabaliņu pa lielceļu, tad pa tiltu pāri Svētei un jau esmu mūsu māju pagalmā. Tā gribēju mātei pastāstīt, ko visu Jelgavā redzēju un piedzīvoju, sirds prieka pilna. Sētā ieejot ieraudzīju krievu armijas mašīnas, noputējušas, bet sarkanā zvaigzne skaidri redzama. Nesapratu, stāvēju un brīnījos, kā tas ir iespejams, ka Jelgavā vācieši, un 21 km tālāk uz Lietuvas pusi “Rudzīšos” krievi? Pa ceļam, no Jelgavas braucot, nesatikām nevienu armijas maiņu, ari nenotika nekādas karaspēka darbības. No mājas skanēja skaļas sarunas. Daži karavīri sēdēja pie mājas uz soliņa un pāris gulēja izlaidušies sētas mauriņā.
“Babuška” stāvēja rokas sakrustojusi virs krūtīm un uzsauca man “što ti sģes”? Es bez kaut kādu briesmu nojautas, jautāju pēc mātes. Paliku bez atbildes. Gribēju apgriezties un tūliņ doties atpakaļ pie vectēva uz “Rāvājiem”. Mātei bija izdevies aizbēgt uz mežu, pirms krievi iebruka mūsu mājās. Cik ilgi viņa tur maldījās, nezinu, pie mūsu tikšanās pēc ilgiem, ilgiem gadiem, 1971.gadā, kad es ielidoju Rīgā uz 3 dienām, mēs apkampāmies, raudājām un klusējām.

Austrumu kultūras plasts un jaunās nācijas tagad dominējošā daļa bija pārliecinoši nomainījusi baltvāciešus.

Vendiņš. Ja Ansim Neibergam būtu kāda radniecība ar Grosbergiem – gan tiem, kas no Tiļēniem, gan tiem, kas ienākuši Jaun-Cūcēnos, un kurus tagad, šķiet, pārstāv viņu pēcnācēji Bajāri, tad tas varbūt dotu kādu jaunu niansi kopējā dzimtaskoka veidošanās loģikā. Un tas smuki savienotu kopā pagaidām nepievienotos Jaun-Cūcēnu Grosbergus un Vendiņu Forstmaņus – Meldriņus. Tomēr šie jautājumi, izskatās, nevar būt kaut kā saistīti ar Dāvja Freimaņa pirmo precību motivāciju vai arī ar juridisko situāciju, kas ar māju mantošanu radās pēc Lavīzes nāves. Tādēļ tā pilnīga noskaidrošana, neskatoties uz lielajām līdz šim ieguldītajām pūlēm (gribas taču, lai viss būtu skaists un nobeigts!), laikam jāatzīst par mazperspektīvu, raugoties no šī pētījuma mērķu viedokļa.

Tomēr te ir divas nianses. Pirmā saistīta ar Reiņa Meldriņa – Annas, Lavīzes meitas, pēcteču tēva stāstiem – tiem, kam būtu jānāk arī no Meldriņiem, nevis tikai no Ginteriem un Neibergiem. Bet mēs zinām tikai Reiņa tēva vārdu, kā arī to, ka viņš ar ģimeni mitis Mazdimzēnos, par kuriem līdz tam nav zināms, ka tie varētu būt piederējuši Reiņa tēvam, kas ar sievu Doroteju, kā jau teikts, sākotnēji dzīvoja Sīpeles Balt-Rukšās, bet pēc tam atgriezās sievastēva Platones Spuros. Nekas nav zināms arī par to, ka Milda Vilks, no savas nelaimīgās ģimenes varētu būt mantojusi kādas iestrādes, lai tiktu pie mājām.

Tomēr šādas iestrādes varētu būt bijušas iespējamas, jo Mildas tēva tēvs nodzīvoja ilgu mūžu, līdz pat 1932. gadam un pēc pārnākšanas uz Jelgavu tika minēts kā gaļas tirgotājs jau pieminētajā publikācijā par viņa dēla Dāvida Vilka nogalināšanu[70]: „Slepkavība [Jelgavā]. Trešdien 6. sept. ap plkst. 3 pēcpusdienā iegājuši Rātslaukos[71] gaļas tirgotāja Vilka mājiņā divi nepazīstami klejoņi un sacījuši saimniecei un viņas diviem dēliem, ka vēloties ar minēto tirgotāju runāt..”. Bet informācijā par Anša Vilka precībām stāv rakstīts vārds „arendators” – Līgavainis: Arendatora dēls Ansis Vilks. Vecāki Davs un Līze (vecāki dzīvi). Dzimis Jaunplatones “Kidrauca” , 1873. gada 28. maijā[72], tātad Dāvim Vilkam varētu būt bijusi nauda, ko nenodrošinātajai mazmeitai dot pūrā[73]. Jo meitas Anetes vīrs Jānis Ravovskis, dzimis Mežotnē, pirms laulībām kļuvis par Jēkabnieku „Rāvāju” saimnieku, bija iecienīts un turīgs. Diezvai viņam bija vajadzīga sievastēva palīdzība. Ko gan nezinām teikt par Žani, „Baigajā gadā izsūtīto” Dāvja Vilka jaunāko bērnu.

Lai nu kā ar tiem Vilkiem – vīriešiem, bet vienīgā Vilku meita, kļuvusi Ravovska, lai arī sajuka prātā (tas noticis nākamajā gadā pēc viņas tēva nāves), tomēr atstājusi aiz sevis kuplu pēcteču pulciņu, kurš turpina augt un zaroties arī tagad, jau ārpus Austrumos nokļuvušās Latvijas. Kaut kā tā nāve tikusi uzvarēta laikam. Kā Ravovskiem izdevās tas, kas neizdevās Vilkiem un Meldriņiem? Varbūt ar to, ka „apgrūtinātie” Vilki, saprecoties ar tikpat „apgrūtinātajiem” Meldriņiem, nevarēja būt viens otram pietiekami resursi, lai izdzīvotu, bet Ravovski tādi bija? Neatbildami jautājumi, jo mums nav „rentgena”, kas varētu izmērīt šo apgrūtinājumu – par to mēs varam spriest tikai „post factum” – kad tas ir izpaudies dzīves stāstos un dzimtaskokos.

Otrā nianse par Meldriņiem – izskatās, ka Aspazijas „Atriebējas” Vendiņa prototips varētu būt mežsarga[74] Kristapa Forstmaņa znots, sievastēva amata mantinieks Kristaps (Kristofors) Meldriņš, dzimis Zaļenieku Ķepuros 1848. gadā[75] un pēc sievastēva nāves dzīvojošs Ūziņu Vendiņu mājās. Vendiņš „Atriebējā” tēlots kā latviešu jaunbagātnieks, kurš nepelna ne druskas autores simpātiju, lai gan nedara neko sliktu, ja slikts neskaitās tas, ka viņš ir turīgs. Vendiņam būtu jāprecas ar Aspazijas dedzīgi kaislīgā rakstura iemiesojumu – Sidoniju, kurai viņš nepatīk. Luga beidzas pirms uzzinām, būs vai nebūs kāzas.

Ņemot vērā, ka Kristofora Meldriņa meita Luīze dzimusi tikai 1882. gadā, kad tēvam bija trīsdesmit četri, varam izvirzīt hipotēzi, ka viņa kā Elzas Rozenbergas līgavaiņa, bet sevišķi – „Daukšu” glābēja no bankrota, kandidatūra tika izskatīta ģimenes sapulcēs, sevišķi līdz Dāvja II negaidītajai nāvei 1881. gadā, tiekot sava šķirnes buļļa nobadītam. Bet ja tā, tad nav grūti uzminēt Elzas reakciju uz par sevi 17 gadus vecāka precinieka piedāvājumu. Tie laiki laikam bija pagājuši, kad kā Trīni II varēja nopērt un ar varu aizvest pie altāra. Tādēļ aprēķina precības „Daukšu” glābšanai varēja notikt tikai ar citu, jaunāku un varbūt arī kā citādi izdevīgi atšķirīgu, bet arī naudīgu „Vendiņu” – Vilhelmu Valteru.

Ap „veco Vendiņu”, kā vēl dzīves laikā ticis saukts Kristaps Forstmanis, vējo tāda kā savāda pretrunīguma un noslēpumainības elpa. Viņš ir apglabāts Ūziņu Priežu kapos pie Varenajiem, taču vecā Vendiņa kaps izskatās ļoti atšķirīgi. Lai arī nekrologos jau par cilvēkiem parasti raksta tikai labo, paklausīsimies nedaudz to, kas nevar nebūt objektīvi: [..] Cik liela cienība tam bija pie saviem priekšniekiem, saviem amata biedriem, saviem kaimiņiem un visiem citiem, to rādīja viņa 50 gadu amata jubileja, kas kādus gadus atpakaļ tika svinēta, kur tam jubilejas dienā, pašam nekā nezinot, saplūda viesi, gan augsti, gan zemi, gan tuvi, gan tāli, sirsnīgas laimes nest un roku spiest. [..][76]

Abi Vendiņi kaut kā saplūst kopā un varbūt arī Aspazijai tā ir šķitis. Tomēr šis raksts[77] mums nepārprotami saka, ka 1924. gada 2.martā Vendiņos miris „Kristaps Meldriņa tēvs”, Ķepuru māju īpašnieks. Lai nu kā, vietas, kur pārklājas „brīvlaistā mežsarga” un viņa znota nopelni, būtu vēl jāidentificē. Varbūt viņi bija asinsradinieki? Tur vēl daudz noslēpumu…

Neibergi (Melbergi, Melnbergi, Mēlbergi). Pētot dzimtaskoku, kļūdīties ir vieglāk par vieglu. No Saulcerītes Vieses grāmatas nāk informācija, ka Lavīze bijusi tik dažādos uzvārdos oficiālajos dokumentos minētās ģimenes vienīgais bērns, Cūcēnu mantiniece. Kas ļoti labi iekļāvās vismaz manā sākotnēji domājamā Dāvja Freimaņa precību motivācijā – iegūt šo māju sev. Tomēr, pirmkārt, laulātie dzīvojuši Būdniekos, par ko teikts Annas dzimšanas ierakstā Baznīcas grāmatā. Un nav nekādu ziņu, ne tiešu, ne netiešu, ka Ansis Neibergs būtu mājas pārrakstījis vecākās meitas vīram. Otrkārt, vai tad Lavīzes tēvs pēc meitas precībām uzreiz kļuva saimniekot nespējīgs, lai gan līdz tāds nebija? Līdz savai nāvei no Lavīzes precību gada viņš nodzīvoja vēl 37 gadus! Te vēl viena Rūtas uzrakta informācija – 27.08.1873. Jaun-Cūcēnos miris 86 gadus vecais atraitnis Ansis Neibergs (Neuberg). Cita informācija par mirušo nav minēta.[78]

Un, treškārt, Lavīze nav bijusi vienīgā, bet gan vecākā meita no trijām! Un dzimusi 15-gadīgai mātei! Rūta – „jau rakstīju, ka esmu skeptiska par šī tīrraksta autentiskumu. Īpaši, ņemot vērā norādīto laulību gadu – 1815 – kad Dārte [Lavīzes māte-VR] bijusi 11 gadus veca.”

27.att. Fotokopija no 1835. Gada Muižu revīzijas protokola (Draudzes locekļu saraksta), oriģināls – Zaļenieku baznīcas arhīvā.

Tātad Dāvja II Cūcēnu iekarošanas hipotēze sabrūk pilnīgi? Palūkojamies, piemērām, uz šādu ierakstu – 03.09.1864. mirusi Dārta Lībrehts, Jaun-Cūcēnu saimniece, 30 gadus veca. Dzimusi Jēkabniekos. [79] Ļoti izskatās, ka tieši šī Dārta varētu būt bijusi Lavīzes jaunākā māsa un ticami, ka miršanas datums ir precīzs, bet mirušās gadu skaits – noapaļots. Tātad – Cūcēnus ir mantojusi nevis vecākā, bet gan jaunākā māsa? Tā izskatās. Un vēl izskatās, ka Dārtas vīrs ir 1825. gadā dzimušais Trīnes III jaunākais brālis Kristaps. Izskatās, ka Cūcēnus – Dāvja II pirmās sievas vecāku māju ir dabūjis viņa otrās sievas jaunākais brālis… Bet par to – tālāk.

Dižie Cūcēni. Vēl 1835. gada Muižu Revīzijas protokolos ir pieminēti veselas piecas mājas ar vienu nosaukumu – Cūcēni, vienā no kurām dzīvojis Ansis ar trim savām meitām un sievu Dārti. Izskatās, ka teritorija ar šo necilo nosaukumu (interesanti būtu uzzināt, kā tas radies) ir bijusi krietni liela un pletusies abos Svētes upes krastos.

Kārtējā Rūtas atrastā informācija:

Jēkabnieki. Nekustamo īpašumu pārdēvēšana. Pagasta valde piekritusi sekojošu nekustamu īpašumu pārdēvēšanai: [..] Cūcēnu-Muzikantus par Muzikantiem, Vidus-Cūcēnus par Vidiņiem, Cūcēnu-Kepaļus par Kepaļiem [..][80]. Bet ar to pārdēvēšanas process nebeidzas[81]

Šeit[82]ir skaidra norāde par to, ka Jaunlutarti ir atdalīti no Jaun-cūcēniem, kuri, kā augstāk minēts, 1938. gadā pārtop par Cūcēniem. Man izskatās, ka robeža starp Jaulutartiem, kas kādreiz vēlāk transformējušies par Lutartiem, un tagadējiem Cūcēniem, ir Svētes upe.

Jaunlutarti, jeb šodien vienkārši Lutarti atrodas gabalu no Svētes upes, tās labajā krastā.

Tomēr tālāk minētajā laikā zem Jaun-Cūcēniem jāsaprot tas, kas 1835. Gada Muižu revīziju laikā bija vieni no pieciem Cūcēniem, bet 1938. gadā bija Jaun-Cūcēni + Jaun-Lutarti.

Vēl viena interesanta informācija – Jelgavas pilsētas draudzē uzsaukti un 11.08.1865. laulāti –

Līgavainis: Kristaps Lībrehts, 40 gadus vecs atraitnis, Branden.. [-burgas?[83] – VR]Jaun-Cūcēnu saimnieks, Anša un Grietas (abi miruši) dēls, dzimis Jēkabnieku muižā.

Līgava: Anne, zaldāta Iļjas Olešina atraitne, 41 gadu veca. Dzimusi Jēkabniekos.[84] Tātad Anša un Dārtes jaunākās meitas vīrs jau ir Jaun-Cūcēnu saimnieks – kaut arī tā sieva nesen kā mirusi, bet sievastēvs vēl dzīvs un gan jau stingri sēž vietā, kurā nodzīvojis savu mūžu. Varbūt neērti znotam, kam tagad norakstītas mājas, uzreiz vest mājās jaunu sievu, tādēļ kāzas notiek Jelgavā. Varbūt arī dzīvojis jaunais pāris tur? Kādēļ gan vēl sāpināt veco Ansi? Tomēr svarīgs jautājums – kas notika ar Kristapa un Dārtes dēlu Zāmeli, dzimušu 17.08. 1862. – tātad tikai 2 gadus vecu mātes miršanas brīdī un trīsgadīgu, tēvam precoties vēlreiz? Un kas noticis ar abu vecāko meitu Līzi: 1854. gada 25. martā Liel-Timmermaņu mājās dzimusi Kristapa Lībrehta un Dārtes meita Līze[85].
Atkal Rūta: 14.12.1896. Baltijas Vēstnesis rubrikā “Rīgas kapos paglabātie” publicējis: Lutera kapos – Samuels Liebrechts, 34 g. Lutera draudzes mirušo reģistrā minēts, ka 14.10.1896. miris Zamuels Lībrehts, dzimis Zaļeniekos (Zaļenieku pagastā?), neprecējies, 34 gadus vecs. Ailē, kur jānorāda nāves cēlonis, garāka piezīme, kurā minēts kāds traktieris. Pēc vecuma it kā atbilst meklētajam. Vai īstais Zamuels? [86]Šis varētu būt arī Zamuels no Zaļenieku pag. „Lāčgalvu” Lībrehtiem (Zāmela un Trīnes dēls).
Visas šīs izmaiņas ar Cūcēnu statusu, ģeogrāfiju un lielumu, man šķita svarīgi izpētīt, lai saprastu, vai Dāvis II kaut ko ieguva ar savas pirmās sievas nāvi un līdz ar to – vai viņam bija motīvs sievas nonāvēšanai, par ko sāku viņu turēt aizdomās, izlasījis „Zeltīti” un savācis kopā pārējos kontekstus, par kuriem jau runāts iepriekš. Šobrīd atbilde ir pilnīgi skaidra – Dāvim II Freimanim nebija šādu motīvu. Tādēļ varam teikt, ka tas, kā viņu redz Aspazija, ir viņas projekcija, kam maz sakara ar objektīvo realitāti. Turklāt izskatās, ka šī projekcija nāk no dziļākajiem, arhaiskajiem, nevis apzinātajiem psihes slāņiem.

Grosbergu jautājums. Mums ir divu veidu Grosbergi Aspazijas dzimtaskokā. Vieni, kā Anna Zamlovska, par kuru bija un būs runa tālāk, kas saprecējušies ar veco Lutartu Lībrehtiem un izveidojuši visai dzīvelīgu civilizāciju, par kuru nerodas aizdomas, ka tā varētu būt Tanata spārnu apvējota. Tur, šķiet, viss aug un attīstās – nevar teikt, ka eksponenciāli, bet lēnām un pamatīgi gan.

Otri Grosbergi ir tie, kas vismaz 19. gs. vidū ienākuši Jaun-Cūcēnos un saimnieko tur joprojām. Dzimtaskokā redzams 1853. gada 16. oktobrī Jaun-Cūcēnos dzimušais Jānis Grosbergs ir jaunākais no trim Anša un Dārtes Grosbergu bērniem. Ne par vecākajiem bērniem, ne vecākiem nav zināms, vai viņi arī dzimuši šajā mājā jeb ir tajā ienākuši.

Nav zināms arī šo senāko Grosbergu statuss Jaun-Cūcēnos. Visticamāk, viņi bijuši kalpi, nomnieki, bandenieki vai vēl kādā man nepazīstamā juridiskā statusā ar saimniekiem Neibergiem esoši. Zīmīgi, ka 1858. gadā, mirstot Dārtai Neibergai, Anša sievai un Lavīzes mātei, tā Baznīcas grāmatā minēta kā „vecā saimniece”[87], tātad uz to laiku mājas jau nodotas saimniekošanā kādai citai. Vai arī Ansis Neibergs vairs nav saimnieks uz sievas nāves brīdi un 15 gadus pirms savas nāves, to mēs nezinām. 1864. gadā mirstot Neibergu jaunākajai meitai Dārtai, tā minēta kā „saimniece”[88], bet vai tā tāda bijusi jau 1858. gadā, mirstot mātei – „vecajai saimniecei”? Viņa nav kļuvusi par saimnieci, precoties ar Kristapu Lībrehtu. Tas noticis pēc 1854. gada, kad dzima Līze, jo tad šī ģimene dzīvoja Liel-Timmermaņos. Bet ja tā, tad kas bija Jaun-Cūcēnu saimnieki līdz Dārtai un Kristapam Lībrehtiem? Vecie Neibergi? Un saimniecības pārrakstīšanas iemesls varbūt – vecās saimnieces slimība?

Kādu lomu šajos notikumos spēlēja Grosbergi, kas tur jau bija un ir vēl līdz šim brīdim?

Un ko ar mājām izdarīja Kristaps Lībrehts? Ticami, ka līdz sievastēva nāvei 1873. gadā neizdarīja neko, kaut kur dzīvoja ar savu jauno sievu, par sevi gadu vecāko zaldāta atraitni. Bet ļoti ticami, ka sadalīja saimniecību divās daļās pa Svētes upes līniju un kreisās puses daļu pārdeva Grosbergiem – visticamāk, jau minētajam Jānim Matisonam, advokātam Jelgavā, kura meita Anna Otīlija uzbūvē jauno Cūcēnu māju, tādu, kāda tā stāv vēl tagad, kad tajā saimnieko Annas mazdēla Jura ģimene.

Pats Kristaps Lībrehts, visticamāk, palika dzīvot Jaun-Lutartos/Lutartos, kas, kā minēts augstāk, bija 95 pūrvietas (nepilni 40 ha) liela. Tomēr laikam jau diez kas no tās saimniekošanas nesanāca, jo izskatās, ka neprecējies priekšlaicīgi miris Zāmelis[89], kas noticis ar Līzi nav zināms.[90]

Atgiežoties pie „Grosbergu jautājuma” tādā formā, kādu to uzdodu, laikam nav tik svarīgi, vai abas Grosbergu daļas ir vai nav asinsradinieki. Skaidrs, ka šī jautājuma atbildēšana neko nedos domāšanā par Aspazijas dzimtas likteni un viņas dzimtaskoka attīstības virzieniem. Tādēļ tagad mums laiks pamest Dāvja II pirmās sievas pasauli un pievērsties Trīnei III un viņas pēcnācēju gaitām. Tomēr kaut kas Aspazijas sakarā mūs ieāķē Jaun-Cūcēnu Grosbergos – tā ir leģenda (?), ka Aspazijas mātesmāte Lavīze Neiberga ir apbedīta Kalnanšukapos, senāk sauktos par Krustakalna kapiem, kopā ar Grosbergiem/Matisoniem/Bajāriem. Tātad varbūt arī kapos Jaun-Cūcēni tika pārstāvēti kopā – gan ar Neibergu, gan Grosbergu pārstāvjiem vienā teritorijā. Tomēr pilnīgi pārliecināti, ka Aspazijas mātesmāte ir apbedīta Kalnaanšu kapos, laikam mēs būt nevaram.

Aspazijas tēva jautājums. Iepriekš, runājot par adoptēšanu, jau nedaudz aizskārām jautājumus ap Dāvi III Rozenbergu, Aspazijas tēvu. Vispār šķiet kaut kā ļoti netaisnīgi, ka par viņa dzimtu līdz šim tik maz zināms, pretstatā apjomīgajām ziņām par mātes priekštečiem. Šīs ziņas tik viegli rokā nedodas. Tomēr kaut ko Rūta ir atradusi:

„Ar 1857. gada 30. novembri datētajā Zaļenieku muižas revīzijā Daukšu saimnieks ir Dāvis Rozenvalds (Dawe Rosenwald), 25 gadus vecs. Iepriekšējās revīzijas laikā (1850. g.) te nav dzīvojis, 1851.g. pārnācis no Jēkabnieku muižas. Diemžēl nav minēts Dāvja Rozenvalda tēva vārds un nav saglabājušies 1851. gada muižu revīzijas papildinājumi ne Zaļeniekiem, ne Jēkabniekiem… [..] Jelgavas Sv. Annas pilsētas latviešu draudzes 1901. gada mirušo reģistrā Aspazijas tēvs minēts kā 20.martā mirušais 69 gadus vecais Davids Rozenbergs, pierakstīts pie Zaļenieku pag., dzimis Jēkabnieku pagastā[91]. Spriežot pēc norādītā vecuma, dzimis ap 1831./1832. gadu. Visas cerības vecāku identificēšanā uz draudzes locekļu sarakstu, kas, cik saprotu, pieejams Zaļenieku draudzē uz vietas[92].”

Jāmeklē Dāvja III Rozenberga vecāki. Jo skaidrs, ka viņš ticis atdots adopcijā, varbūt kā slēptai māju pārdošanai. Saskaņā ar Rūtas rakstīto, Dāvis III 1850. gadā, kad viņam varētu būt bijuši 18 gadi, Daukšās vēl nav dzīvojis, bet 1851.g. pārnācis no Jēkabnieku muižas. Tātad Dāvis III Daukšās ienācis jau pieaugušā vecumā un tas mums liek domāt, ka adopcija bijusi fiktīva. Vai Rozenbergi/Rozenvaldi kalpojuši Jēkabnieku muižā, vai dzīvojuši kādā no tās zemnieku sētām? Pie kādas kārtas piederējuši – saimniekiem, kalpiem, bandeniekiem? Vēl viens interesants jautājums attiecībā uz to laiku adopcijas likumiem – vai bioloģisko vecāku identitāte tika saglabāta, jeb iznīcināta?

Ir kāda ziņu druska, kurā Aspazija „Mana dzīve” atsaukusies uz tēva radiem un kurai, šķiet, var uzticēties. Tā liecina arī par to, ka dzejniece zinājusi tēva īstos radus, par ko, protams, liecināja arī tas, ka tēvs pēc adopcijas saglabājis savu uzvārdu un nav pārgājis adoptētāju Vīgantu uzvārdā. „Naids pret fabrikantiem arī nebija nevietā pie tētiņa, tas bija iemiesots viņa ģimenes personiskos pārdzīvojumos.

Viņa tēvabrāli bija saplosījuši fabrikanta Gaderera lielie kurtu suņi, kad tas no rīta agri bija gājis garām fabrikai. Nejauši bijuši vārti vaļā, un suņi vēl nebijuši pieslēgti pie ķēdēm.

Nelaimīgais atrasts turpat asiņu peļķē guļam uz lielceļa un bijis jau nobeidzies. Krūtis viņam bijušas gabalos saplosītas. Bet tie bija senie laiki. Ko tad nabaga latvieša dzīvība nozīmēja pret vācu kungiem!”[93]

28.att. Skolotājs Ansis Rozenbergs ar sievu.

Ar Aspazijas tēva radu meklējumiem neiet tik vienkārši ne tikai mūsu komandai. Zaļenieku skolas muzejā glabājas, kā tur minēts, Dāvja Rozenberga brāļa Anša, kurš 1919.-1920. gadā bijis Zaļenieku skolas pārzinis, fotogrāfija. Tās kopija, saglabājot parakstu „Aspazijas tēvabrālis…” glabājas arī Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē. Tomēr Rūta Kirikova ir pierādījusi, ka Ansis Rozenbergs nekādi nevar būt Dāvja III Rozenberga brālis, bet varbūt ir kāds attālāks radinieks. Vispirms – avīžu ziņa. “Jaunais Zemgalietis” 22.11.1934

“20. novembrī, Jelgavā, savu tuvinieku vidū 82 gadu vecumā miris pensionēts skolotājs Ansis Rozenbergs. Nelaiķis dzimis 1852. gada 23. februārī Šķibes pagasta Štrāļu mājās kā saimnieka dēls. Savu pirmo izglītību Rozenbergs baudījis Dobelē Šulca privātskolā, bet vēlāk beidza Jelgavas reālskolu. No 1872. gada līdz 1878. gadam darbojas kā skolotājs Kroņaucē[94], bet no 1878. gada līdz 1913. gadam – Abguldes privātskolā, kā skolas pārzinis. [..] Nodibinoties Latvijai, Rozenbergs kā viens no pirmajiem atgriezās Latvijā, bet savu darbu Abguldes skolā vairs turpināt nevarēja, jo skolas ēku kara laikā bija stipri izpostījušas ienaidnieku bandas[95]. Rozenbergs tomēr neatsakās no sava iemīļotā darba un 1919. gadā sāk strādāt kā skolotājs Zaļenieku pamatskolā. 1923. gadā Rozenbergs pēc 50 nokalpotiem gadiem skolas druvā aiziet pensijā. Sava mūža pēdējo daļu Rozenbergs pavadīja pie savas meitas Dr. Bīskapa kundzes. Rozenbergs bija kā mūža biedris Jelgavas apriņķa skolotāju biedrībā. Aizgājēja izvadīšana notiks 24. nov. plkst. 14 no sēru mājas Čakstes bulvāra 16 uz Nikolaja kapiem.”

Šis Ansis Rozenbergs dzimis 1852. gada 10. februārī (pēc vecā stila), Indriķa un Grietas Rozenbergu dēls. Tēvs ir Plepju kroņa muižas (Pleppenhof) Štrālu māju saimnieks[96]. Indriķis Rozenbergs un Grieta laulājušies 1838. gadā, būdami līdz tam neprecējušies un, attiecīgi, 23 un 20 gadus veci. Pat ja pieļaujam, ka mācītājs kļūdījies, ierakstot, ka līgavainis ir neprecējies, Indriķa vecums nepieļauj iespēju, ka viņš būtu ap 1832. gadu dzimušā Dāvja tēvs. Olga Elīze Rozenberga, kas apprec Dāvidu Bīskapu, ir skolotāja Anša Rozenberga precētā meita[97], ārste, pie kuras viņš, kā minēts laikraksta ziņā , pavadījis pēdējos mūža gadus.

Šī kļūda ar „Aspazijas tēvabrāli” kārtējo reizi liecina, cik piņķerīgs ir dzimtaskoku veidošanas darbs! Labāk pārbaudīt visu, kas it kā droši minēts citos avotos. Bet jautājumi par Aspazijas tēvu un viņa dzimtu pagaidām paliek atklāti.

IV. Dāvja II otrā laulība

Lutartu transformācijas. Dāvja II Freimaņa otrā laulība ir ar Trīni III Lībrehti (1821-1891) jau pusgadu pēc pirmās sievas nāves. Trīne III ir no Lutartu mājām, kas Tērvetes upes kreisajā krastā, tomēr joprojām Jēkabnieku (Jacobshof) muižā[98]. Šodien tās administratīvi iekļaujas Zemgales ciematā (bijusī Falcgrāve). Līdz šim, rokoties cauri informācijām par Aspaziju un viņas dzimtu, Trīne III nekur nebija iezīmējusies kā spilgta stāsta dalībniece. Kaut kāds klusums valda pat par viņas septiņiem dzemdētajiem un četriem pāragri apbedītajiem bērniem – kas arī saprotams, Aspazija varēja šo informāciju negribēt redzēt. Jo Trīne III taču viņai mātes pamāte – tā, kas atņēma Pelnrušķītei viņas tēvu…

29.att. Trīne III – Katrīna Freimane (1821 – 1891), dzimusi Lībrehte[99].

Tomēr tagad, kad dzimtaskoks izaudzis un atklājis sevi ja ne viss, tad vismaz diezgan pilnīgs, mēs ieraugām arī citu ainu – Trīne III ir piederējusi kādai dzimtai, kas stipra ar tādu iekarošanas draivu, kuru agrāk biju piedomājis Dāvim II, bet kuru tas, iespējams, pārņēmis no savas otrās sievas radiem. Ja es saku – iekarošana, tad tas pirmkārt nozīmē to, ka meitas tiek ieprecinātas par sievām māju saimniekiem, bet, otrkārt, ka arī vecāku mājas nemantojošie dēli atrod, kur ieprecēties par saimniekiem. Varbūt „iekarošana” ir pārāk stiprs vārds, varbūt jāsaka ieprecēšanās. Tomēr diez vai kaut kāda nīkule varēja cerēt tikt ieprecēta gruntīgās mājās, tādēļ droši vien par zināmu ģimenes gandarījumu, lepnumu un sasniegumu šāds darījums liecināja. Atstāšu – iekarošana.

Dzimtaskokā mēs redzam vecos dzimtlaiku Lutartu saimniekus Ansi un Grietu, kā arī to vecākos bērnus, 1816. gadā dzimušos Zāmeli, māju mantinieku, un Lavīzi, par kuras likteni pagaidām neko uzzinājuši neesam, tāpat kā par viņas jaunāko māsu Dārti (dz.1824.) Pieminējām vidējo māsu Trīni III (dz. 1821-1891), Dāvja II otro sievu un jaunāko dēlu Kristapu – Jaun-Cūcēnu trejmeitiņu jaunākās meitas Dārtas vīru un šo māju saimnieku pēc sievastēva Anša Neiberga. Vai nav dīvaini – tiklīdz esam beiguši turēt aizdomās „veco Būdnieku” par tendenci iekarot Cūcēnus, tā ieraugām, ka viņa otrās sievas jaunākais brālītis paķer to māju, ko viņa māsasvīrs tikko zaudējis! Laikā, kad precības „mīlestības dēļ” vēl bija retums, nevar še neredzēt aprēķinu un plānu. Kurš še būtu varējis būt tas aprēķinātājs un plānotājs? Vai tik ne Trīne III? Tomēr no citas puses – viss jau arī pavisam dabiski un iekarošana objektīvi aiz matiem pievilkta, kaut arī subjektīvi varētu būt visādi izjusta. Jo – vienam no diviem tak jāienāk mājās no malas, jāieprecas. Parasti tā ir meita, līgava, no šī viedokļa „meitu mājas” var izskatīties kā ļoti iekarojošas un Lībrehtu famīlija būtu tam piemērs. Tomēr, ja kādam saimniekam ir tikai meitas, kā Ansim Neibergam, tad mājās jāienāk līgavainim, vīrietim – sevišķi laba partija jaunākajiem dēliem, arī Kristapa Lībrehta (dz. 1825.)

Lutartu Lībrehtu ietekmi mēs redzam arī dzimtas tradīcijā, liekot bērniem vārdus. Tieši šeit mēs ieraugām pirmos Zāmeli/Zāmuēlu un Kristapu, vēl iztrūkst tikai Dore/Doroteja. Tomēr jau nākamajā paaudzē viss ir tā, kā tas turpināsies arī Annas un Grietas – Dāvja II pirmās laulības meitu ģimenēs. Lutartu mantiniekam Zāmelim ir vienīgais dēls Zāmels un meita Dore, Būdnieku Trīnei III – Dore, Zāmels, Kristaps, Jaun-Cūcēnu Kristapam – dēls Zāmels. Man tas liek domāt par Lutartu kultūras spēku un autoritāti, pārņemot tās kultūras, kurās tā ienāca. Tomēr nevar izslēgt arī viedokli, ka vārdi raksturīgi visai draudzei, ne konkrētai dzimtai. Šajā gadījumā vienīgi Freimaņi/Lībrehti būs bijuši pirmrindnieki šīs kultūras uzturēšanā. Šāda tālu dzimtā ejoša vārdu likšanas tradīcija arī noraida manu hipotēzi par Dāvja II meitu no pirmās laulības īpaši incestuālajām jūtām pret savu tēvu, ja reiz tās liek saviem bērniem tieši tādus pašus vārdus kā tēvs saviem otrās laulības bērniem.

Mums nav apstiprinātu ziņu par vecā, dzimtbūšanas laiku Lutartu saimnieka Anša brāļiem un māsām. Bet viņam varētu būt bijis vismaz viens brālis Dāvis – viņš miris krietni pirms savas sievas Annes, kura apprecējusi par sevi 24 gadus jaunāku otro vīru, bet māju – Lāčgalvas – gan atstājusi dēlam Zāmelim no pirmās laulības. Kādēļ Dāvis varētu būt Anša brālis? Jo viņa vienīgais (?) dēls ir Zāmelis un starp mazbērnu vārdiem atkal dominē tipiskais Lībrehtu musturs – Kristaps, Zāmelis, Janis, Lizete… Tomēr kūmās nevienam no šiem mazbērniem nav neviena Lībrehta…

Lībrehtiem raksturīgo savas kultūras – mentalitātes, īpatnību un autoritātes izplatīšanu – tomēr neizjūtu kā agresīvu. Drīzāk kā sievišķu dabas spēku, kurai ir dabiski kaut kur izspiesties. Tas varētu būt noticis gan caur no vecajiem Lutartiem izprecinātajām meitām, kuras savās jaunajās mājās, kā izskatās, ja ne dominējušas, tad vismaz bijušas saimnieces ar savu stingru stāju, gan caur vienīgo jaunāko dēlu, Jaun-Cūcēnu pārņēmēju un saimnieku, gan ne tik veiksmīgu, kā jūtams. Vai tik ne šī Kristapa iniciatīvas dēļ visi vai daļa Jaun-Cūcēnu ar laiku kļūst par Jaun-Lutartiem? Veco Lutartu mantinieks Zāmels (dz.1860.), šķiet, sāk kādu jaunu melodiju – savu vienīgo dēlu nokristījis par Nikolaju, bet tas Lutartus pārdevis, jo izbraucis ceļojumā pa Ameriku un laikam sapratis, ka jādzīvo pilsētā.

Pēc atgriešanās izveidojis slaveno restorānu LUNA Rīgā[100] un nevar saprast, vai tas liecina par Lībrehtu vīriešu spēku vai vājumu. Tagad veco Lutartu māju vairs nav, arī tās, kuras uzbūvējuši jaunie saimnieki pēc Lībrehtiem, ir teju uz sabrukšanas robežas. Kolhozu laiks ar savu caurstaigātāju kultūru vēl skaidri redzams senās zemnieku sētas sejā.

30.att. Lutartu mājas šodien.

Bet ir Lutartu kapi, ierīkoti 1857. gadā[101] labajā Tērvetes krastā. Ceļauz kapiem gan vairs nav… Tomēr tur brīnumainā kārtā izdodas atrast Zāmeļa Lībrehta baltpelēka akmens kapu krustu, kura virsmā tikai ar grūtībām var ieraudzīt veltījuma vārdus.

31.att. Zāmeļa Lībrehta kapu piemineklis Lutartu kapos.

Tikai nav skaidrs, vai tas ir 1816. gadā dzimušajam Zāmelim, vai viņa dēlam, dzimušam 1860. – pēdējam Lutartu Zāmelim, kura dēls Nikolajs mājas pārdeva un pēc kura tajās sāka saimniekot jauna dinastija. Bet tālāk ir jaunās dinastijas kapu piemineklis – visnepārprotamākā kultūras liecība vecajā Lutartu kapsētā. Katrīne Bergmane esot dzīvojusi Lutartos līdz savai nāvei.

32.att. Lībrehtu pēcnācēju Lutartos piemineklis.

Pēdējā veco Lutartu Zāmeļa māsas atstājušas izsekojamas un tas varbūt nozīmē – spilgtas pēdas. Mūs visvairāk, protams, interesē Katrīne/Trīne IV (14.09.1855. – 27.03.1934.), kuru tēvs izprecina brālēnam – māsasdēlam Zāmuēlam/Zāmelim uz Būdniekiem. Bet varbūt Būdnieku Trīne III bija tā, kas sava vecākā brāļa meitai un savam dēlam izkārtoja sevis iekopto bagāto Būdnieku māju, tāpat kā jau agrāk jaunākajam brālim Jaun-Cūcēnus? Neatbildami jautājumi, tomēr nešaubos, ka tolaiku vidē tie tika runāti un pārrunāti ar visiem tajos jūtamajiem zemtekstiem.

Tālāk citēju Zitu Bierandi, Lizetes Lācītes, dzimušas Lībrehtes, mazdēla Reiņa Klāsona mazmazmeitu: „No stāstītā [par vecvecvecmāmiņas Lūcijas Klāsones stāstīto -VR] atceros, ka tajās Būdnieku mājās, vai varbūt tikai viesībās, kas tur notika, esot bijušas četras Lutārtu [..] meitas (tā viņas kopā saukušās), kuras bieži vien ģērbušās melnās zīda kleitās, rotājušās zeltā un runājušas par bērniem, lopiem un slimībām..” Sulīgi! Lutārtu meitas, no kurām Katrīna/Trīne IV ir 13 gadus vecāka par jaunāko – Emīliju Grietu, bet kas arī pēc izprecināšanas turējušās kopā. Un kas par ģērbšanās un uzvešanās stilu!

Gunita raksta: „Un nu jau man Trīne Lībrehte sāk izskatīties pēc bagātās mantinieces (nevis Lavīze). Ja Lavīze bija bagātā mantiniece, kā tad Dāvids (strādājot kā zvērs), pēc dažiem gadiem varēja piedzīvot ūtrupi? Un pievērs uzmanību ūtrupes datumam – tieši šajā laikā Dāvis apprecas ar Trīni Lībrehti… – 14.11.1843 – varbūt tā viņš paglāba Būdniekus no ūtrupes?…. – varbūt tādēļ kāzas pusgadu pēc pirmās sievas nāves?”[102]

Man gan grūti iedomāties kādu veidu, kā ar kādiem Jaun-Cūcēnu aktīviem varētu būt apmaksāti Būdnieku parādi. Tomēr šeit atkal vārds vēsturniekiem, kas varbūt labāk zina toreizējās laulību tiesības un tradīcijas.

Lizbete Lācīte, dzimusi Lībrehte, nodzīvojusi bagātu mūžu tajās pat mājās, kurās ieprecējusies, atstājusi kuplu un līdz šim neizsīkušu pēcnācēju pulku un mirusi apmērām vienā laikā ar vecāko māsu Katrīnu IV.

33.att. Māsu Lībrehtu nāves ziņas.

Jaunākās māsas apprec divi Jāņi – Grosbergs un Knospe. Viens no Tiļēniem, otrs no Kafijas Ķīkām (tagad Tīrumiem). Izskatās, ka viņi tur kaut kā mainījušies mājām dažbrīd – nav jau arī brīnums, jo tās ir kaimiņmājas. Abas Tērvetes labajā krastā, Kafijas Ķīkas pie upes, Tiļēni tālāk nost uz Svētes – Zaļenieku ceļa pusi. Un pavisam netālu no Lutartu kapiem un Lutartiem pašiem, kas pāri upei.

34.att. Bagātās Zemgales saimniekmeitas! Aspazija pirmajā rindā pirmā no kreisās, viņai blakus Dore Lībrehte, bet otrajā rindā pirmā no labās – Emīlija Lībrehte (ap 1880. gadu)[103].

Ar Dores Lībrehtes (kura arī glabāta Lutartu kapos, vai tik ne viena no pēdējām?) mazmeitu Annu Zamlovsku, dzim. Grosbergu (dz.1930.) mums bija tas gods iepazīties. Viņa izstāstīja diezgan daudz par savu dzimtu, bet jautājumi joprojām ir.

35.att. Anna Zamlovska un Gunita Kulmane Kāvužās.

Trīnes III pasaule. Dāvi II es redzu kā sadalītu starp divām viņa sievām. Līdz šim esam runājuši tikai galvenokārt par pirmās sievas, Lavīzes pasauli, kurā ietilpst arī galvenais mūsu intereses objekts – Aspazija. Man šī, Lavīzes pasaule, ir lielāka, noslēpumaināka, interesantāka, riskantāka. Un kaut kādā mērā man šķiet, ka Trīnes III pasaule izriet no Lavīzes pasaules, ir tās daļējs turpinājums, konsekvence, sekas. Tas dzīvelīgais, kas ir Lavīzes pasaulē – Cūcēnu Grosbergi, Vilki/Ravovski, arī Meldriņi un Ginteri/Atholdi, it kā no tās atdalās, tie nav viņas, bet Lībrehtu – un aiziet tālāk saulē, gaismā, dzīvē. Lavīzei apkārt paliek viņas kapsēta un, kā man izskatās, šajā kapsētā ir ienākusi arī Trīne III. Sākumā varbūt lai paciemotos, bet vēlāk – lai kaut sev svarīgu un mīļu tur atstātu – Lutārtu meitu arhaiski sievišķo vitalitāti.

Jau rakstīju, ka punkts, kur satiekas Lavīzes un Trīnes III dzimtaskoki, ir Milda Meldriņa, dzimusi Vilka un viņas trīs meitas. Mildai ir ļoti mitoloģisks stāsts, savā ziņā līdzīgs Freimaņu dzimtas dibinātāju – mātes un meitas stāstam, kas atrod mežā ievainotu zviedru karavīru, kuru izārstē un no kura sākas dinastija. Milda arī augusi viena, kopā ar māti, jo tēvs pāris mēnešus pēc meitas dzimšanas izdarījis pašnāvību, kā daži saka, nelaimīgas mīlestības dēļ (kāds tēva nāves iemesls gan varētu meitai būt vēl aizvainojošāks un pašvērtību graujošāks?), bet citi – ka psihiskas slimības pēc. Bet ar Mildas trim bezbērnu meitām šī dinastija beidzas, nevis sākās. Tā, lūk, rezultējas abu Dāvja II sievu satikšanās.

Trīnes III pasaule ir saistīta arī Trīni II, savu vīramāti. Abām dzimst septiņi bērni, bet Trīnes II pēcnācēji izdzīvo visi, sasniedz pieaugušu vecumu un apprecas, kurpretim Trīne III ir spiesta apbērēt četrus savu jaunākos bērnus. Vispirms 4-gadīgo Trīnīti, pēc trim gadiem 2,5 mēnešus veco Jānīti, vēl pēc diviem gadiem 8-gadīgo Dāvidu un, visbeidzot, vēl pēc trim gadiem – 14-gadīgo Līzīti… Ļoti grūti stādīties priekšā, kā to var izturēt. Šķiet, kāds mira arī tādēļ, ka neizturēja savas mātes sāpes. Izklausās varbūt neticami, bet tiem, kas palasījuši Berta Hellingera darbus, diezgan saprotami – jā, arī tā var interpretēt notiekošo. Es, māt, mirstu tavā vietā, no sāpēm par brālīša vai māsiņas nāvi!

36.att. Doroteja Zorgenfreija[104].

Kaut kādā nāves ēnā, it kā aizņemtā no Lavīzes, Trīnes III ģimene turpina dzīvot arī tālāk, tomēr nepadodas. Trīnes III vecākajai meitai Dorotejai vīrs mirst, kad jaunākajam no četriem bērniem paliek 4 gadiņi. Vēl nemaz ne trīsdesmit gadus veca, bet jau atraitne, pēc skata – mātes meita… Izskatās, ka arī bērnu dzīvotprieks kaut kur izsīkst – varbūt nepietiekami uzmanīgi meklēts, bet neizskatās, ka kādam būtu dzimuši bērni. Puišiem viss it kā būtu kārtībā – viens skolotājs, otrs sportists, bet agras nāves – vienam 48, otram 39 gadu vecumā. Bet meitenēm uz divām viens vīrs – dakteris, kurš arī nodzīvo tikai 34 gadus. Te jābūt bēdīgam, bet aizraujošam stāstam, kuru es nezinu, atstāstu tikai sausus faktus no Freimaņu dzimtaskoka.

37.att. Aspazijas mātes pusmāsas ģimene.

Trešais un jaunākais no izdzīvojušajiem Dāvja II un Trīnes III bērniem – Kristaps. Šādā pozīcijā dzimušajiem bērniem bieži vien ir vismazākā atbildība un piesaistītība vecāku mājām – tie ir kā tādi trešie tēva dēli – muļķīši, jeb kā malēnieši saka – antiņi, kuriem jāiet pasaulē laimi meklēt, jo vecākie brāļi jau aizņēmuši savstarpēji antagonistiskās Varoņa un Grēkāža lomas. Pēc tāda arī Kristaps izskatās, tāpēc arī ar laiku kļūst ļoti turīgs, bet ne no zemes darbu darīšanas[105].

38.att. Kristaps Freimanis 1902. gadā ar ģimeni Auru pagasta Martlaukos[106].

Kaut arī no viņa desmit bērniem pieci ir miruši (divus pagaidām „papīros” nevaram atrast, lai iekļautu šeit, dzimtaskokā. Jelgavas Annas baznīcā, kurā tie, visticamāk, kristīti, visi dokumenti sadega 2. Pasaules kara laikā), Kristapa vēstījums pasaulei šķiet tikpat optimistisks, kā uzraksts uz viņa kapu pieminekļa Zaļenieku kapsētā – „Mīlestība nekad nebeidzas”. Kā jau trešā tēva dēla un antiņa bērniem pieklājas, Kristapa atvases izklīdušas pa visu pasauli – cits Kanādā, cits Austrālijā. Bet Kristapa meitas Annas meita Ilze, filoloģe, ne tikai palikusi Latvijā, bet arī ļoti nopietni nodarbojusies ar dzimtas vēstures pētniecību, bijusi krietna palīdze un domubiedre Saulcerītei Viesei.

39.att. Kristaps Freimanis, Martlauku māju mantinieks un viņa dzimtaskoks.

Kristapa Freimaņa sakarā jāsaka, ka runa vairs nav par tik izteiktām tuvinieku laulībām, kā augstāk aprakstīts (pusbrālis ar pusmāsu vai brālēns ar māsīcu). Tomēr Kristapa sieva Anlīze Druke, šķiet, ir pagaidām nenoskaidrotā radniecībā ar Annas Zamlovskas vecvecmāmiņu, uzvārdā Drukki, kuras pirmais vīrs noslīcis un pagaidām neidentificēts barons gluži kā tāds Dievs tas kungs licis Zāmelim Cērpiņam atraitni precēt.

Bet Zāmeļa Freimaņa, Kristapa dēla sieva Kate, dzimusi Valtere ir kaut kādos rados ar Kāvužu Valteriem, no kuriem nākusi Annas Zamlovskas māte Zuzanna. Dzimtaskoks mums bezkaislīgi liecina arī, ka Anna ir precējusies ar savu otrās pakāpes brālēnu.

Vidējam Dāvja II bērnam (vecākajam dēlam) Zāmuēlam, protams, piekrita atbildība, ne tikai gods, mantot Būdniekus, kas jāsaprot arī garīgā nozīmē, jo viņš taču bija arī tā zviedru karavīra mežā uzceltās būdas, kalēja amata, no dzīves pieredzes nākušā vēstījuma un visa, ko radīja nākamās paaudzes, mantinieks un glabātājs. Nezin kā to saprata Zāmuēla vecāki, bet viņš tika saprecināts ar kārtējo Trīni, nu jau Trīni IV, no Lutartu Lībrehtiem, savu māsīcu. Mammas pirksts? Droši vien, kaut kāds signāls virzienam uz endogāmiju tika dots jau Trīnei II precoties ar savu pusbrāli, Dāvi I (ja tas tiešām tiks pierādīts). Tomēr nevar piekrist arī apgalvojumam, ka Freimaņi „saprecējušies savā starpā” un tādēļ viņu dzimta ir izsīkstoša – nemaz tik ekstremāla tā endogāmija nav, turklāt nākamā paaudzē Freimaņos ieplūdīs ērglēniešu Blauu asinis – divi Zāmuela un Trīnes IV bērni apprecēsies ar šīs ģimenes pārstāvjiem, kas gan arī ir radinieki.

40.att. Anna Blaua[107].

Annas vīrs Jānis Blaus ir Dāvida (Dāvja IV tātad, jo Dāvis III, saskaņā ar manu klasifikāciju ir Aspazijas tēvs Dāvis Rozenbergs) sievas Marijas Lapiņas mātesbrālis.

41.att. Freimaņu protests endogāmijai – laulības ar Lapiņiem/Blausiem.

No Zāmuēla pieciem bērniem izdzīvo trīs – Dāvids, kārtējais Būdnieku saimnieks un dzimtas hronists, Anna, kura nokļūst ASV, kur turpinās viņas dzimtaskoks un Helēna, kas paliek bez bērniem, toties ir precējusies ar Jēkabu Nīmani, kurš bijis gan Raiņa, gan Aspazijas ārsts un kurš atstājis līdz šim nepublicētas piezīmes par abiem dzejniekiem[108].

Dāvim IV neviens bērns līdz pilngadības sasniegšanai nemirst, līdz ar to izdzīvojušo skaits – trīs – pēdējās trijās paaudzēs ir nemainīgs. Nāve tomēr atnāk – lai arī Dāvids ar kādiem vācu okupācijas varas pārstāvjiem ir sarunājis, ka leģionā iesaukto vecāko dēlu Uldi uz pirmajām līnijām nesūtīs, bet ieskaitīs vezumniekos, viņš no katjušu zalves iet bojā uzreiz pēc nokļūšanas frontes tuvumā. Viņa māsas – dvīnes, katra padara savu. Skaidrīte apkopo dzimtaskoku, bet Laimdota piedzemdē Juri, kurš patlaban nes Būdnieku mantinieka atbildību. Viņam ir gan dēls Dāvids (tātad Dāvis V), nākamais Būdnieks, gan meita Anija – paskatīsimies, kur viņi aizvedīs šo dzimtu un kas caur to atklāsies!

Ulda liktenis ir kaut kur līdzīgs Edmunda Meldriņa liktenim, kas (kā man šķiet) līdzīgi muļķīgā veidā krita 1. Pasaules karā. Bet dzimtaskokā ir vīrs, kurš no lielgabalu gaļas likteņa ir aizbēdzis. Tas ir noslēpumainā Kārļa, dzimuša 1825. gadā, iespējams, adoptēta un tādēļ Freimaņiem it kā zuduša, atvase Uldis, kas aizlaidās no leģiona un maskējoties pārtapa par Tretmani, bet viņa brālis Gundaris arī bija kārtējais latvju puisis, kas krita svešā karā.

Izglābšanās no nāves Uldi, kā man stāstīja, padarījusi par filozofisku trakuli un dzīves baudītāju. Viņš nokļuvis Meksikā un kopā ar slaveno Aleksandru Laimi klaiņojis par džungļiem, uzdzīvojis, cenšoties nodzīvot katru savu dienu kā pēdējo. Nezinu, vai tā pēdējā diena jau pienākusi, bet ja tā, tad droši vien godam. Jo, kā stāsta, aiz viņa arī palicis pulciņš atvašu, tikai nezinu, kādas un cik, tādēļ dzimtaskokā vēl tukšums.

V. Kopsavilkums

Ja dzimtaskoka līkloči, kūleņi, strupceļi un citi brīnumi ir spējuši mūs nedaudz izklaidēt un varbūt pat distancēt no sākotnēji formulētajiem, jautājumiem ap Aspaziju, tad varbūt būtu laiks pie tiem atgriezties un padomāt, cik lielā mērā tie atbildējušies. Ar vēsu prātu un izmantojot zināšanas, kas mums tagad ir.

Konstatējam – nomira jauna sieviete, divu meitiņu māte. Nomira no slimības, varbūt no gripas, bet ticamāk, ka no kādas iekaisuma slimības, piemērām, asins saindēšanās, flegmonas, rozes vai tml. Tā gadās, medicīna tolaik bija pieejama tikai augstākajām ļaužu kārtām, bet arī tā varbūt šajā gadījumā nepalīdzētu. Tātad, varbūt, tāds liktenis.

Taču dzimtaskoks nevar iztikt bez šādas, traģiskas nāves pārdzīvošanas. Tas pārdzīvo to nevis tikai kā reālu šodienas notikumu, kur slimība uzbruka sievietei un to nogalināja, bet arī kā arhaiski mitoloģisku notikumu, kur slimībai ir stiprā vīrieša – Tēva – Vajātāja seja. Šis pētījums bija arī sava veida izmeklēšana – varēja Dāvis II būt objektīvi vainīgs pirmās sievas nāvē vai nē. Un redzam, ka nē, viņam nebija motīvu. Bet arī es biju viņu turējis aizdomās un daudzi netiešie pierādījumi it kā vērsās pret viņu. Neapzinātās šī notikuma pārdzīvošanas sekas – Lavīzes pēcnācējas sāka vairīties atdot sevi spēcīgiem vīriešiem, kas spēj būt Tēvi, vismaz tādā nozīmē, lai radītu bērnu. Aspazijas raksturā tas parādās sevišķi spilgti. Un rezultātā lielas platības dzimtaskokā „izdega”, nepiedzima, Nāvei – Tanatam bija krietns pļāvums. Taču arī tur, kur dzīvība un Erots izrādījās stiprāki, mitoloģiski matriarhālais nāves pārdzīvojums noveda pie tā, ka vīrieši, kas dzima, vairs negribēja būt tik stipri kā vecie Būdnieks vai Vendiņš, jo uz tādiem tiek projicētas sieviešu nogalinātāju lomas! Neviens negribēja uzņemties „vainu” par Lavīzes nāvi. Tādēļ tā uguns, ko meža būdiņā iekūra ievainotais Ziemeļu kara vikings, sāka plēnēt un plēnēt. Tā nav izdzisusi, bet ir apdraudēta.

Kurš pieteiksies būt Dāvja II tronī? Šim līdzīgu jautājumu uzdeva psihodrāmas Tēvs Jakobs Levi Moreno 1921. gada 1. aprīlī Vīnē, kad, kā tagad tiek uzskatīts, dzima psihodrāma. Viņš bija saaicinājis pilsētas teātrī gan dažādas prominences, gan „cilvēkus no ielas”. Kad atvērās priekškars, uz skatuves bija redzams tikai karaļa krēsls un pats Moreno. Austroungārijas Impērija bija gājusi bojā, karaļa vairs nebija, Vīne pārstājusi kļūt par Eiropas centru, ko tālāk? Visā vakara gaitā neviens tā arī neapsēdās karaļa krēslā, neuzdrošinājās pieteikt sevi par gatavu uzņemties atbildību par tālāko pēckara haosā. Bet par vainīgo par šo neveiksmi tika padarīts Moreno – avīzes nākamajā rītā viņu izsmēja, izgāza dusmas, parodēja. Draugi no ārsta novērsās. Pēc četriem gadiem Moreno emigrēja uz Ameriku, kur pilnībā noformulēja psihodrāmu, sociometriju un grupu psihoterapiju kā ārstniecisku metodi.

Kur šeit ir paralēles? Nu tajā, ka pēc notikušā ar Lavīzes nāvi, neviens negrib būt vecais Būdnieks, jo sabiedrība uzvedas kā tāda mežoņu cilts, kurai šķiet, ka nāves dēmons apsēdis kopienas stiprāko vīrieti un tagad visiem pret to vīrieti jāvēršas[109], citādi tas dēmons pārmetīsies uz pārējiem un turpinās nogalināt sievietes. Problēma tātad nevis nāvē pašā, bet tās pārdzīvojuma arhaiskumā. Kas ne ar ko nebija sliktāks par vīniešu pārdzīvojumu 1921. gadā – viņi arī uzvedās kā mežoņi, vainu par savu nedrošību, kuru simbolizē karaļa neesamība, projicējot uz Moreno, kurš, kā jau ebrejs, bija pieradis pie tādas Grēkāža lomas – ja notiek kas slikts, pie tā vainīgi ebreji. Latviskajā variantā – ja sievietes cieš, tad vainīgi vīrieši – Tēvi, kas nav gana piepūlējušies, ir bijuši bezatbildīgi, lai sievietes varētu baudīt bezbēdīgu Meitu dzīvi.

Kā saprotiet, es šeit runāju par Aspaziju, kam caur viņas popularitāti piešķirtas protagonistes tiesības runāt visu latviešu sieviešu vārdā un kuras dzimtaskoks tādēļ tiesīgs būt par visas nācijas svēto dzimtaskoku. Aspazija kā katras latviešu sievietes daļa, par ko liecina tas, ka latviešu sievietes ir izvēlējušas Aspaziju par savu Dzejnieci. Un šeit nav runa par viņas darbu kvalitāti, bet personisko popularitāti, vai, kā tagad saka – atpazīstamību. Viņas padarījušas to par mīlētu un nīstu, bet ne tādu, pret kuru var just vienaldzību. Viņas skaitījušas kapeikas un santīmus, lai tiktu pie Aspazijas grāmatiņām, viņas lasījušas Aspazijas intervijas un kāri tvērušas ziņas no laikrakstu lappusēm par Aspazijas dzīves faktiem. Viņas sametušas pa kādai reihsmarkai, cik nu katrai bija, lai Aspazijai tiktu cienījams ozolkoka zārks grūtajos 2. Pasaules kara apstākļos un lai varētu sarīkot tādas bēres, kurām līdzināties varēja vienīgi Raiņa izvadīšana.

Es riskēju izteikt hipotēzi, ka to visu latviešu sievietes darīja tādēļ, ka juta Aspazijā saviem pārdzīvojumiem līdzīgus. Tādus, kas vēlāk noformulējās feminisma kustībā – nevis tajā, kas iestājās par sievietēm, bet tajā, kas sacēlās pret vīriešiem. Ne jau pret tādiem vīriešiem, kurus jāžēlo. Pret tiem, kas spējīgi turēt ne tikai Būdniekus uz saviem stiprajiem pleciem. Pret tiem, kas varētu būt nācijas karaļi un kas spētu atbildēt par katru bērnu, kas cieš no pārtikas, pajumtes vai mīlestības trūkuma.

Iespējams, šāds vīrietis bija Zāmuēls Ginters, septiņu Sibīrijā dzimušu bērnu tēvs un Lavīzes Neibergas cerību un gēnu tālāknesējs – dzimtaskoks par to bezkaislīgi stāsta. Nāves uzvarētājs! Cik grūtā, bet tajā pat laikā – mītam vai pasakām līdzīgā veidā (labie darbi, palīdzība draugam, nelaime, ceļojums, resursi no labajiem darbiem, grūtību pārvarēšana, uzvara, atgriešanās mājās)! Un cik labi viņš bija noslēpies! Šī Zāmuēla pēctečus, sākot ar mazbērniem, izdevās atrast tikai pateicoties laimīgam gadījumam – es personīgi pazīstu kādu no Atholdiem. Šādas nejaušības un veiksmes mēdz būt ļoti zīmīgas!

42.att. Ginteru dzimtaskoks.

Sievietes, kas cieš no šāda, arhaiska nāves pārdzīvojuma (kur pārdzīvota tiek nevis šodienas realitāte, bet seni notikumi, kas mitoloģizējušies un nogūluši dziļi psihes dzīlēs) atgriež mitoloģisko senatni šodienā, kur tās nevar neizpausties attiecību grūtības starp vīriešiem un sievietēm. Ja tā tiek projicēta uz šodienas nelaimēm, tad sanāk, ka tās notiek tādēļ, ka gan arhaiskajos laikos gan šodien no Mātes aiziet Dēls, satiek Tēvu un tad abi ir kopā un neviens vairs neklausa Mātei. Un ja Māte nevar viņus sašķelt, tad viņas vara vairs nedarbojas un tas var šķist kā pasaules gals. Un tāds tas arī ir – matriarhālās pasaules gals, ko nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut.

Grieķiem ir mīts par Reju, kas piedzemdē bērnus un pati atdod tos vīram Kronam – aprīšanai. Pati atdod. Tātad saprot, ka tas ir neizbēgami, labāk atdot ar labu, nekā piedzīvot pazemojumu, ka bērni tiek atņemti. Tālāk seko daudzi pamācoši notikumi, arī titanomahija, kad bērni cīnās pret vecākiem, arī Reju un Kronu, kuri vispirms tiek nosviesti dziļi pazemes (zemapziņas, vēstures) Tartarā, bet pēc tam apžēloti un pārvesti uz Svētlaimīgo salām.

Ja mēs nāvi pārdzīvojam mitoloģiski, tad nevaram nedzīvot mitoloģiskajā laikā un visos mītos jau aprakstītajos notikumos, arī titanomahijā – Dēla cīņā pret Tēvu. Tā Dēla, kas pārbijies, lai tik mamma neraudātu un kas gatavs Tēvu nogalināt tikai tādēļ, ka mammai liekas, ka viņa raud Tēva vainas dēļ. Pavisam noteikti mums pietrūkst Tēva un Mātes aizvešanas uz Svētlaimīgo salām, kur var atpazīt arī bausli – „Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes”.

Ne jau es pirmais konstatēju, ka Latvijā ir ļoti stiprs matriarhāts, ka Tēvs ir relatīvi vājš un tiek nikni apkarots. Mēs esam kaut kādā nedabeigtas titanomahijas fāzē. Un kaut arī dzīvojam visos laikos, kuros esam dzīvojuši, arī šodienā, tomēr dzīve titanomahijā noslogo, neracionāli noēd resursus, aizkavē attīstību, neveicina nacionālo interešu aizsardzību, galu galā.

Par šiem jautājumiem domājot jau gadiem, man ir ienācis prātā, ka varbūt vismaz viens no mehānismiem, kādēļ mēs pārāk aizkavējamies mitoloģiskajā laikā ir tāds, kurš nostrādājis Aspazijas dzimtaskokā, atstājot tur Nāves izdedzinātus laukumus un novājinot dzīvību arī ārpus nāves izdedzinātajām vietām. Bet ja tā, tad Aspazija ar visu savu dzimtaskoka stāstu var būt arī zāles, lai no tā izārstētos. Jo, ja saprotam, Aspazijas dzimtaskokā/literatūrā notiekošo, tad saprotam nācijas darāmos darbus.

Es racionāli nevaru saprast, kādēļ latviešos 19. gadsimtā bijis tāds naids pret vāciešiem kā Tēviem, kura šodien vairs nav, drīzāk ir simpātijas. Pēdējie, protams, nebija nekādi maiguma iemiesojumi, viņu augstprātības izpausmes tikušas fiksētas vai ik uz soļa. Tomēr, vai tādēļ būtu jādedzina muižas, kā 1905. gadā? Vai jāpieņem lielgruntniekus, kas pa lielākai daļai bija baltvācieši, diskriminējošs Agrārlikums, kādu to pieņēma pirmā Latvijas Republikas Saeima? Tā rezultātā mēs zaudējām daudzus šai Eiropas daļai lojālus pilsoņus, kuri varētu būt bijuši ļoti noderīgi kaut vai attiecību veidošanai ar Vāciju starpkaru periodā. Varbūt šādā gadījumā mēs Ribentropa – Molotova līgumā būtu nokļuvuši Vācijas ietekmes zonā? Vai mēs varam, roku uz sirds liekot teikt, ka esam novērtējuši to darbu, ko zemnieku stāvokļa uzlabošanā un Latvijas eiropeizēšanā visā 19. gadsimta laikā veikusi baltvācu muižniecība?

Man liekas, mēs šos darbus pat neesam pamanījuši, tādēļ nezinām, ko nozīmē celt valsti. Tādēļ nemitīgi klūpam šajā Dēla cīņā pret Tēvu, kas notiek it kā aizsargājot Māti un neļaujam Tēvam būt. Man nešķiet, ka iemesli mūsu šodienas nelaimēm ir tikai ekonomiski politiskas un visādi citādi ārpuscilvēciskas un objektīvas dabas. Man šķiet, ka šāds „Lavīzes nāves pārdzīvojuma sindroms” arī varētu būt vismaz viena no nacionālajām diagnozēm.

Grāmatā „Meita un Māte” es Aspaziju nosaucu par „jaunās nācijas dibinātāju”, bet nepaguvu šajos vārdos ielikto domu pietiekoši paskaidrot. Vispirms atgādināšu, ka vēsturnieks, prof. Kaspars Kļaviņš man ieteica izteikties vēl asāk – „jaunizdomātās nācijas dibinātāja”. Tomēr tagad domāju, ka vispiemērotāk varbūt būtu – „jaunradītās nācijas dibinātāja”. Kāpēc?

Iespējams, ka pret baltvāciešiem mēs esam izturējušies līdzīgi kā es pret veco Būdnieku, vainojot to Lavīzes nāvē. Baltvāciešus mēs esam vainojuši visās mūsu attīstības neveiksmēs. Tādēļ mēs viņus aiztriecām – pēc tam, kad tie mūs visa 19. gadsimta pacietīgas audzināšanas rezultātā bija izaudzinājuši līdz pusaudžu vecumam.

Beidza pastāvēt vecā, livoniskā nācija, kuras zemākās kārtas runāja latviski un līviski, bet augstākās – vāciski. Baltvāciešu vietā mēs ievedām lielkrievus[110], visumā sarežģītākus par sevi, bet daudzos gadījumos vēl mazāk pieaugušus – Dēlus. Tāda tad tā jaunradītā nācija – apakšā joprojām latvieši, bet augšā latviski krievisks dēlišķs mikslis, kurš nezina, kas ir atbildība ne tikai par valsti – pat par Būdniekiem tas nespētu atbildēt. Tēva nav un tiklīdz kāds signalizē, ka varbūt ir izaudzis, tā tūliņ tiek citu Dēlu nokauts – Mātes interešu vārdā.

Es saku „mēs”, tādā veidā uzņemoties daļu atbildības par to, kas noticis sen pirms manas dzimšanas. Bet šī eseja, nosaucot Aspaziju par „jaunās nācijas” dibinātāju, būtībā vaino arī viņu baltvāciešu aiztriekšanā. Taču vainu just neviens negrib, tādēļ aizsargājas. Un ja aizsargājas, tad mēs visi neko vairs nezinām un nesaprotam, jo zināt un saprast ir neizturami. Tomēr ja iztur, tas neizbēgami noved pie atbildības – kļūdas labot.

Aspazija, protams, nebija ne karaspēka vadone, ne antivāciskas politiskas partijas līdere, pat ne ideoloģe politiskā izpratnē. Bet, pašai to neapzinoties, ideoloģe mitoloģiskā izpratnē viņa bija – kā sava dzimtaskoka stāsta representante. Un tā neatšifrētā Aspazija, kas darbojas mūsu katra psihēs, arī tāda „pret–Tēva” ideoloģe ir. Ar to mums katram jārunā, ja nevēlamies slīdēt tur, kur Tēva nav, jo Dēls to ir nogalinājis, it kā aizstāvot Māti. Un kaut kur savās dzīlēs dzejniece to saprata, tādēļ arī mūža otrajā pusē bija depresīva un provāciska laikam visa mūža garumā, visādā ziņā antiaustrumnieciska, pagūta apkaunojošā veidā tikt izmesta no sociāldemokrātu partijas un nomirt vēl pie vāciešiem, kas nav tas pats, kas baltvācieši.

Šie procesi, protams, ir jāanalizē arī objektīvi, tādēļ esmu šajā esejā tik daudz jautājumu vēsturniekiem pāradresējis. Būšu priecīgs, ja bez kārtīgas atbildēšanas uz tiem, kāds varētu izjust pietiekamu inspirāciju, lai tematu paplašinātu arī ar saviem, vēsturnieku jautājumiem.

Un pašā nobeigumā par simbolisko veidu, kādā no dzīves šķīrās „vecais Būdnieks”.Viņu sabadīja paša audzināts bullis. Neaizmirsīsim, ka bullis simbolizē nesavaldītu sievišķo seksuālo agresivitāti[111]. Grieķiem bija Minotaurs, vīrietis ar buļļa galvu, it kā būtu iesprūdis tajā. Bija Maratonas bullis, kurš visu dzīvo nopostīja savā ceļā un kuru, tāpat kā Minotauru, nogalināja Tēsejs. Bet Hērakls iztīrīja Augeja staļļus, kas biji pilni pārsvarā no buļļu mēsliem, lai gan tos bija saražojuši arī zirgi. Tāda, lūk, vecajam Būdniekam nāve. Kopā ar viņu mira vecā, vāciski/latviskā patriarhālā nācija.

P. S. Šī eseja/pētījums , protams, neatspoguļo vienīgo patiesību galīgajā instancē. Toties „garainis, kas veicina vārīšanos”, cerams, gan tā ir. Esmu tikpat kā pārliecināts, ka tā lidināšanās virtuālajā vidē patiesību par Aspazijas un mūsu visu pamatiem nostiprinās. Varbūt kaut kad šis teksts kļūs par daļu grāmatā, kas daudz vispusīgāk atspoguļos laikmetu, kurā varēja rasties Aspazija, un līdz ar to – par daļu no apzinātā latviskā dzimtaskoka, plašākā nozīmē. Ir vēl jādomā, varbūt ar šo pašizpausmi ir gana, nevajag nekādas grāmatas.

P.P.S. Ļoti ceru uz to, ka sevišķi Aspazijas dzimtaskokā atrodamie ļaudis droši dalīsies ar savām domām par šeit uzrakstīto un neuzrakstīto. Tāpat arī citi entuziasti – komentāri palīdz izveidot vienotu telpu, kurā vēl daudz kas var notikt.

43. att. Tas koku puduris fonā pa kreisi ir Lutartu kapi, no kurienes mēs ar Gunitu nākam pāri nesen pļautam rapša laukam[112].