Varonis, attīstības jaucējs un katalizators

Kopā ar profesoru Hariju Tumanu ir daudz kas izrunāts. Bija arī mūsu kopīga lekcija, kura radīja daudz jauna – ar to šeit dalos. Tā lekcija bija tādēļ, ka ne visu var izrunāt divatā. Vajag trešo – publiku, vai grieķu kori[1]. Man pašam Varoņa loma un varonība bijuši nozīmīgi vienmēr[2], bet sevišķi jau kopš 1989. gada, kad kāda amerikāņu profesora lekcijā tiku iepazīstināts ar tā saukto atkarīgās ģimenes skulptūru – tā man, toreiz tikai bioloģiski izglītotam ārstam – narkologam uzdeva trakus jautājumus. Kā alkohols var “stūrēt” ģimenes struktūru? Kā tas var noteikt, ka nevis katrs cilvēks ģimenē pats nosaka savu lomu un ceļu dzīvē, bet kaut kāda shēma, kas visās ģimenēs, kurās viens no vecākiem pārmērīgi lieto alkoholu, ir līdzīga un kas atšķiras tikai sīkās detaļās?

Pa šiem gadiem pats atkarīgu ģimeni[3] esmu skulpturējis simtiem reižu dažādās auditorijās un katra no tām man kaut ko ir pielikusi klāt izpratnei par likumsakarībām, kas to shēmu veido. Nereti notika, ka nāca klāt cilvēki un teica, ka tāda shēma pastāv arī viņu ģimenēs, kurās pārmērīgas alkohola lietošanas nav. Semināros bieži no atkarības tēmas pārsviedāmies uz tēmu – pirmā, otrā utt. bērna loma tik un tik bērnu ģimenē. Pamazām veidojās pārliecība, ka bioloģiskais un alkohola psihotropā iedarbība neko neveido no jauna, bet palīdz ieraudzīt, izpauž. Vai – kā esmu to pēdējos gados noformulējis – alkohols un arī citas apeibinošās vielas atsedz senākus ģimenes attīstības slāņus. Vēl var teikt arī – alkohols “izšīķīdina” Tēva lomu, kas nozīmē – Māte ģimenē kļūst relatīvi stiprāka, dominē. Bet vienmēr jau jāapdomā arī cits variants – varbūt Māte šajā ģimenē vienmēr tāda bijusi, tikai alkohols šo situāciju izgaismo? Ir vēl trešā versija – alkohols kā Mātes ierocis cīņā pret Tēvu. Te es nedomāju kaut ko tik primitīvu kā nodzirdināšana – es domāju tādu apstākļu radīšana, kad “nedzert nav iespējams”, vai – kad dzeršana ir labākais vairants, kā ģimenei būt kopā. Var būt arī, ka Tēvs ar Dēla varas un alkohola palīdzību notur līdzsvaru ar Mātes varu. Te es domāju arī alkoholu kā “labo” vīra māti, kāda tam vīram nekad nav bijusi, un kuru tas meklē, bet sievu kā to, kam jāmaksā “sliktās” vīramātes rēķini, esot “labai”, kas nekad nav iespējams pilnībā. Tādēļ arī alkohols kā vēl viena “labā” māte un vīramāte. Ar vārdu sakot, visa šī atkarīgās ģimenes struktūra ir gana sajaukusi manu galvu uz gadu desmitiem.

Tad nāca mana pirmā grāmata “Bendes meitiņa un viņas tēvs”[4], vispirms 2002., tad 2004. un visbeidzot 2013. gadā – papildinātā un pārstrādātā variantā. Tur šī atkarīgās ģimenes shēma ieņēma nozīmīgu vietu. 2007. latviski[5] un 2008. – krieviski[6] pie lasītājiem nonāca “Pie tēva”, kur es šo pašu instrumentu izmantoju grieķu mitoloģijas un tās ģenealoģisko mācību izprašanā. Šajās grāmatās es uzsvēru, ka būtiskākais ģimenes struktūras izveidē ir varas sadalījums starp Māti un Tēvu ģimenē un ka atkarīgā ģimene faktiski ir matriarhālā ģimene, kurā Mātes ir nesalīdzināmi vairāk.

Taču tikai ar “Dievieti”[7] (visjaudīgāk), kaut gan arī agrāk – ar “Nebeidzama varonību jeb Trāhīnietes”[8] un vēlāk – ar “Ģimeni”[9] es nācu klajā ar Mātes pārsteidzoši stiprās varas, ja raugāmies tikai objektīvi un racionāli, izskaidrojumu – Dievieti. Jā, tieši Dieviete ir visstiprākais arhetips, kas mātē strādā pret Tēvu un kas veido šo atkarīgo – matriarhālo ģimenes struktūru ar Varoni kā vecāko dēlu, un kas savus uzdevumus nolasa no mātes sejas un mēģina būt labāks tēvs kā Tēvs. Konflikts starp Tēvu un Dēlu, akcik daudzos variantos stāstīts!

Šķiet, nedaudz vājāks spēks pret Tēvu kā bioloģisku realitāti ir tas, ko aprakstu “Pilni pagrabi partizānu”[10], bet tas ir kaut kā noteicošs īstermiņā. Dzemde – sievietes skaistums un pievilcība, tusiņi un sekss. Dzīve līdz trīsdesmit. Vājāks, bet literatūrā daudz pārstāvētāks ir Mātes/Meitas[11] arhetips, taču apzinātajā, sevišķi literārajā refleksijā pēdējais daudz stiprāk apliecinošs kā Dieviete un Dzemde, jo sociāls un cilvēcisks, nevis mitoloģisks vai bioloģisks kā Dieviete un Dzemde.

Viss mainījās, kad iznāca vēsturnieka, profesora Harija Tumana “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” – darbs, kuru, līdzīgi kā manējos, pamanīja, bet ne vienmēr saprata. Šajā grāmatā Varonis tika definēts it kā atšķirīgi no manas pieejas un kļuva ļoti interesanti domāt, vai abas pieejas ir apvienojamas. Harijs Varonī redz nevis Mātei/Dievietei/Dzemdei sevi ziedojušu vai ziedot piespiestu dēlu, bet gan indiviuālu cīnītāju, kas ģimeni vai visu civilizāciju paceļ jaunā līmenī.

No vēsturnieka pozīcijas raugoties, protams, grūti runāt par kaut kad eksistējušu matriarhātu, ko varētu konstatēt ar zinātnei pieejamām metodēm. Vai kādreiz ir eksistējusi kaut kāda amazoņu valsts, kurā valdīja sievietes, kas vīriešus paņēma gūstā, seksuāli izmantoja, lai tiktu pie bērniem, meitenes audzināja, bet puikas iesvieda aizā? Vai amazoņu valdniece Pentesilāja, kuru Trojas karā sakāva Ahillejs, ir vēsturiska persona, jeb tikai metafora?

No mana, psihoterapeita viedokļa, šie nav tik būtiski jautājumi, jo skaidrs, ka psihē, ģimenēs un sociumā matriarhāts darbojas. Ne vienmēr kā absolūta vara. Bet vienmēr – kā daļa un ļoti bieži lielākā daļa no varas. Pēdējā laikā, arī padomājot par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem[12], kam ar mums kopīgs sencis pirms 2,5 miljoniem gadu, un viņu bara 3-stāvu struktūru, kurā matriarhāts pašpietiekami eksistēja pirmajā stāvā, bet patriarhālas iezīmes – otrajā un trešajā, sliecos izdarīt slēdzienu, ka šajā jautājumā darbojas bioloģiskas, nevis sociāli psiholoģiskas likmsakarības. Bet jā tā, tad to rašanās vēsturiski korektu datējumu atrast nebūs iespējams un tas vispār iziet no vēstures interešu sfēras.

Lai nu kā – mans varonības jautājumu apkopojošais darbs “Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes” un Harija Tumana “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” – izveidoja tādu kā pretstatu vienību un pārdomu telpu.

Taču runa jau nav tikai par kaut ko izbijušu un mostrozu. Visinterenatāk jau laikam ir atbildēt uz jautājumu – kāda ir varonības perspektīva? Un kā varonība saistās ar vīrišķību? Jo – tādā veidā, ka es aprakstu Varoni “Bendes meitiņa un viņas tēvs” un “Pie tēva”, tas ir attīstībai pretējs, Mātes pusē karojošs tēls. Savukārt Harijs Tumans par Varoni runā kā par vīrišķības un patriarhāta ikonu. Viņš runā par baiļu no nāves pārvarēšanu kā Varoņa pazīmi. Bet es – Trāhīnietēs – par vīriešu dibināto ārpusģimenes civilizāciju, vīriešu Sakrālo telpu un Dieva radīšanu. Paties – svarīgas lietas, par kurām apdomāt vēlreiz! Tomēr – jo vairāk to daru, jo vairāk man liekas, ka mans un profesora Tumana Varonis ir viens un tas pats un ka mēs katrs to redzam no cita punkta, kas vispār ir ļoti vērtīgi.

+++

Jautājuma par Varoni izskatīšana jāturpina, atkāpjoties vēl tālāk aizvēsturē. Kurš varētu pateikt, kad no viendzimumuma bezdzimumvairošanās radās divdzimumu dzimumvairošanās? Skaidrs , ka tie miljoni, ja ne miljardi gadu atpakaļ. Un nav arī īstas vēlmes meklēt pēc precīzākas informācijas, jo kāda gan jēga tajās nullēs aiz skaitļiem – tas viss tāpat ir tik neaptverami sen.

Būtiskais te ir cits – kā mēs esam uztvēruši to, ka vairs nepiedaram pie viena dzimuma, bet pie diviem? Skaidrs, ka sakot “mēs”, es nedomāju cilvēkus, bet kaut kādu senāku dzīvās dabas principu, kurš nevarētu nebūt palicis mūsu zemapziņā. Jo laikam tomēr dzimumvairošanās rašanās ir pati lielākā revolūcija bioloģijā…

Varbūt pārdroši, bet man šķiet, ka mītā par androgīnu, kuru, kā man to saka Harijs Tumans, esot izdomājis Platons, atspoguļojas no dziļumiem izniris stāsts par vīrieša šķiršanos no sievietes. Jā, tieši tā, jo bezdzimumvairošanās man šķiet kā sākotnēji sievisķa.

Tātad viss tāpat kā grieķu mītā par Ūranu, kas ir gan Gajas vīrs, bet sākotnēji tomēr dēls. Tāpat kā citā mītā – par Dienas dzimšanu no Niktes un Ereba[13]. Sievišķais ir vecāks un sākumā radījis “pats no sevis”. Arī Genesis grāmatas pašā sākumā Gaismas atdalīšana no Tumsas.

Senebreju tradīcijā radīšana nozīmē nevis uztaisīt kaut ko ex nihilo, bet tieši atdalīt. Būtībā jau tas atspoguļo Varoņa uzdevumu, pacelt kaut ko augstāk, attīstīt – nevis no nekā, bet no kaut kā mazāk diferencēta.

Bet ja tā, tad varam iniciēt interesantas pārdomas. Ja Gaismu atdala no Tumsas, tad taču Gaisma ir bijusi Tumsas sastāvdaļa. Tātad Tumsa ir lielāka un ietver sevī Gaismu. Tātad katra nākamā pakāpe balstās iepriekšējā. Tomēr jautājums – kur atrodas atdalītājs? Gaismā, Tumsā vai ārpus abām? Un vai nevaram teikt, ka šis sākotnējais atdalītājs, Visuvarenais, Dievs, ir sākotnējais Varonis?

+++

Taču sašķelšanai ir sekas, tā rada nemieru, kas nerimst miljonos gadu. Man izskatās, ka atdalītā vīrišķā daļa vienmēr ir jutusies mazāka, jaunāka, ierobežotāka savās iespējās. Sievišķais savukārt uztvēris notikušo kā sevis nodošanu, kas, protams, iespējama vien tad, ja tā sajūt sevi kā Saimnieci, kam kaut ko atņem. Nu gluži kā mītā par Gaju un Ūranu. Bet tikpat labi arī par zēnu – pusaudžu izjūtām, aizejot no mātes.

Tā būs bijusi ne vairs bioloģiska revolūcija, bet sociāla un psiholoģiska, kad dēls izauga tiktāl, ka aizgāja no mātes, par to es vairāk “Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes” runāju. Tā ir ārpusģimenes civilizācijas dzimšana, kuru nevar skatīt tikai kā pa horizontāli notikušu – dēls aizgāja n-tos kilometrus prom, nu un tad pratās izdzīvot kā nu pratās. Šāda aiziešana jau redzama arī pērtiķu barā, bet viņi aiziet pa vertikāli, izveido beta un alfa stāvus. Pērtiķu vīriešu attīstība man, kas savulaik nopietni nodarbojies ar pusaudžu narkoloģiju, atgādina pusaudžu grupas sociālo struktūru. Kad vecāki vairs nav autoritātes, par tādām kļuvuši pusaudžu līderi, ar savu izpratni par vērtībām. Pērtiķiem tas parasti ir tikai fizisks spēks. Cilvēku pusaudžiem mēdz būt diferencētāk, to grupas ir n-to veidu, jo arī vērtības ir spējušas būt n-tās.

Ar vārdu sakot – vīrišķās jūtas, pametot māti, ir tādas, kas baltmelni izpaužas pērtiķu uzvedībā. Viņi pārsvarā to vien dara kā kaujas un tas ir kaut kā atbilstoši tam, kā vīrieši sarīko sporta, kara vai jebkuras citas spēles. Ja nebūtu pērtiķu, mēs to tik skaidri neredzētu, mums liktos, ka tās ir tādas personiskās izvēles, nevis bioloģiski determinētas lietiņas. Agresija palīdz izlādēt trauksmi, apjukumu, vainas sajūtu – šīs jūtas ir raksturīgas arī cilvēku pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem.

Taču vēl interesentāki notikumi varētu būt notikuši sievišķajā psihes daļā, aizejot dēlam – notiekot dzimumvairošanās revolūcijai. Te mēs varam runāt par Freida ideju – skaudību uz aizgājušo peni. Mēģinājumus peni atgriezt atpaklaļ savā kontrolē, kas mūsdienās izapužas kā “zāģēšana”, novērojam ik uz soļa. Tās pamatā tak nevar nebūt fantāzija, ka vīrietis ir nevis kas tāds, ar ko jāvienojas, bet tāds, kam ir iepriekšuzrakstīts pienākums. Sievietes fantāzija kā vīrieša pienākums. Vēlme atkalapvienot androgīnu, vienlaicīgi – nebūt tik atkarīgiem vienam no otra. Būtībā jau mēs varam runāt ne tikai par skaudību, faktiski tas ir naids pret vīrieti, kas aiziet gur acis rāda un vairs neklausa, tādēļ sieviete vairs pati nevar tikt pie bērna, viņai kaut kā jālūdzas vai jāmanipulē, lai tas notiktu. Bet tas ir tik pazemojoši! Šeit vietā atakl atcerēties – ne tikai pērtiķiem, vispār visā dzīvnieku pasaulē dzimumattiecības notiek tikai bērnu radīšanas kontekstā. Tātad – citas lietas ir interesantākas vai svarīgākas par seksu. Un zīdītāju vīriešiem interesantāk ir kauties!

“Trāhīnietēs” es citēju fotogrāfu Kondrašinu, kurš ievērojis, ka “nevienam vecim nav dabiskas vēlmes nodarboties ar mīlestību”[14]. Viņš saka, ka vīrietim dabiski ir gribēt ķert zivis un ka no šī darba sieviete viņu pārslēdz uz bērnu radīšanu un visu, kas ap to. Domāju, novērojums precīzs, un tas mums labāk liek saprast dažādu savu uzvedību motivāciju un to hierarhijas.

Man būtiska šķieta arī atdalītā vīrišķā asociēšana ar peni (fallusu). Bet tas ir, pirmkārt, kaut kas mazāks kā sievišķais, par kuru kaut kāda paralēla asociācija neveidojas. Otrkārt, falluss būtībā ir vienīgais, ko sieviete nevar aizvietot ar kādiem saviem resursiem. Treškārt, Varonim ir kaut kas ļoti ar potenci saistīts – viņš nespēj doties ķert zivis, ja kāda sieviete palikusi neapaugļota.

Šeit parādās svarīgā Varoņa īpašība – klausīt mammai. Kliedēt viņas izmisumu par fallusu, kurš nav vadāms un kurš aiziet savās gaitās. Tādēļ Varonim doma, ka viņš varētu kļūt impotents, līdzinās domai par nāvi, pretēji tam, ko stāsta kāda anekdote par Imanuēlu Kantu. Kad viņam 35 gadu vecumā diagnosticēta impotence, filozofs atviegloti nopūties – “beidzot!”. Tādā veidā viņš faktiski ilustrējis to, par ko runā Kondrašins.

Tātad uzsvērsim – Varonis ir mierinājums sievietei – mātei, kas glābj to no fantāzijas par neatgriezeniski zudušo fallusu.

+++

Sadalītā androgīna pasaulē, kur jaunākais un mazākais Vīrišķais nostādīts pret vecāko un lielāko Sievišķo, Dēlam nebūs viegli tikt līdz Tēvam. Taču jebkurā gadījumā – tas vienmēr kādu laiku ir sievišķajā zonā, pērtiķu pasaules pirmajā stāvā. Jo visi, gan puikas gan meitenes dzimst sievietēm.

Taču ņemot vērā stāstu par zaudēto fallusu, Dēls tomēr ies mātes antiVaroņa ceļu, lai tiktu līdz no androgīna atdalītajam Tēvam. Kaut vai kā līdz pusaudziskajam grupas līderim, bet vairākumā gadījumu tālāk. Mani ļoti intreresē jautājums – kā gan pērtiķēns tik viegli, jau 4 gados, tiek “pie vīriem”? Kādi spēki stimulē šo kustību un kādi kavē?

Šeit mums jāatceras Dieviete. Ņemot vērā visus arhetipiskos piedzīvojumus, kuros cilvēce piedalījusies, no zīdaiņa pozīcijas raugoties uz māti ar visdramatiskākajām dabas un cilvēku radītām norisēm fonā un šo norišu iespaidu uz mātes pārdzīvojumu un resursiem ļaut bērnam dzīvot, ir neizbēgami, ka mūsos palikušas bailes tikt nogalinātiem vai neizglābtiem. Un ir tāda lūgšana Dievietei, kā visu vēsturisko māšu summai, mēģinājumi izkalpoties. Kā arī priekšstats, ka sievietes ir lielākas par vīriešiem, jo tad, kad bērns satiek un ievēro pirmo pieaugušo vīrieti, viņš pats jau ir paaudzies un nav vairs tik bezpalīdzīgs. Šis ir iemesls, kādēļ vīrieši baidās no sievietēm kā Dievietēm, pakalpo viņām, pielūdz, bet arī… ir vardarbīgi, atriebjas. Un šis ir iemesls, kādēļ sievietes gan sevi gan citas sievietes arī izjūt kā lielākas, turklāt tas summējas ar tikko teikto par sievišķo kā lielāko androgīna daļu.

Tas viss sasummējas nevis fotogrāfijā, kas tiek uzņemta brīdī, kad satiekas nu jau pieaugušie vīrietis un sieviete, bet filmā, kuras sākums pazūd mūžībā, un kuru cilvēki skatās, satiekot sievieti. Visīsākā šāda filmiņa varētu būt šī –

Kā es saku – vīrietis nekad nav kopā tikai ar sievieti, vienmēr ir arī Dieviete pa vidu. Acīmredzamais – neticamais? Bet nav taču tik grūti to saprast un ņemt vērā, ka abu interesēs ir ieraudzīt, saprast un atšķelt Dievieti…

Taču neaizmirsīsim, ka par dievieti ierunājāmies dēla aiziešanas kontekstā. Tad lūk, man šķiet, ka šis Dievietes kliedziens ir galvenais spēks, kura dēļ puikas tiek izgrūsti lielajā dzīvē un iet prom, atpakaļ neskatīdamies. Bet meitenes ne – viņas jūt, ka arī viņām ir šis kliedziens, kas stindzina asinis dzīslās un kas ļauj sievietei cīnīties ar sievieti. Iespējams, ka sirēnas no grieķu mītiem, kuru dēļ Odisejs ar biedriem sējās pie mastiem, lai neievainoti aizpeldētu garām šo bīstamo sieviešu apdzīvoatajām salām, ir tieši šis sievišķības aspekts.

Taču Varonis ir tas, kas šo kliedzienu iztur, viņam jāpaliek pie mātes un tā jāpārveido. Viņš nedrīkst rīkoties kā tas Kondrašina vīrietis, kas, pat nesagaidījis sirēnas ķērcienu, dodas ķert zivis. Ja viņš to dara, tad izpelnās Dievietes laurus, jo tieši pēc viņa tipa tiek zīmēts tas, ko sievietes sauc par “īstu vīrieti”.

+++

Mēs varam nerunāt ne par cilvēkiem, ne pērtiķiem, varam parunāt par bitēm, kuras no sevis atdalīto androgīna daļu nekur tālu prom nelaiž.

Ar vārdu sakot – bišu vīrieši ir dabūjuši tikai vienu no cilvēkiem sasniegtajām atdalītā vīrieša funkcijām – apsēklošanu. Viņi tiešām ir tikai fallusi, nekādas citas jēgas un nozīmes bišu dzīvē viņiem nav. Turklāt tādā kā saitītē piesieti, jo ja sievietes viņus nebaros un nesasildīs, tie ies bojā ātri vien. Taču tad, kad bišu māte apaugļota, falluss kļūs lieks un tranus izmet no stropa…

Varētu likties – tā jau tāda zema attīstības pakāpe, nekā cilvēciska. Taču palūkosimies uz Raiņa “Pūt vējiņi” tēlu struktūru[15]!

Tur faktiski ir tā pati bišu saimes struktūra, tikai kvalitatīvu tranu tur nav, tie jāgaida no ārpuses. Taču šī bišu saime ir tāpat spēj sevi lieliski aizsargāt ar vai cik bliezošu Apdziedāšanas dziesmu palīdzību, kuras Rainis 1 : 1 nokopējis no Krišjāņa Barona savāktajām Dainām. Un tā spēj sevi pabarot, apgādāt. Tikai tāda kā vecmeitības un līdz ar to – nāves smaciņa tur klāt. Fināla aina to nevis izklīdina, bet padara par tādu kā indīgo gāzi Nāves salā.

Un tagad apkoposim augstāk teikto par vīrišķā androgīna daļas atšķelšanu un funkcionālu nostiprināšanu.

Te parādīts, ka bites salīdzinot ar pērtiķienēm un cilvēksievietēm tikušas pazemotas vismazāk – viņas cauri laikiem palikušas daudz “lielākas” traniem. Kurpretim cilvēkvīrieši ir izauguši tiktāl, ka ne tikai apaugļo sievietes, viņi tās arī aizsargā un pat apgādā dažreiz. Kāds pazemojumus Sievišķajam! Skaidrs, ka tas nevar palikt nesodīts, tādēļ mums tagad ir radies feminisms, sievietes pašas sevi var apgādāt, apsargāt un pateicoties spermas bankām – arī apaugļot. Androgīns atjaunojas un sievietes šajā ziņā var kļūt veiksmīgākas par bitēm.

+++

Tagad atgriezīsiemies tur, kur sākām – pie atkarīgas ģimenes.

Šajā zīmējumā mēs redzam, kāda Mātei tajā ir gravitācija, salīdzinot ar Tēvu un pasauli. Bērni tiek vilkti virzienā planēta Māte un visgrūtāk no tā izvairīties vecākajiem. Turklāt arī pats Tēvs tiek ievilkts, mēģinot atjaunot androgīnu. Nav viņā vēl gana daudz spara, lai aizietu. Bet varbūt pavisam citādi – viņš ir pārāk liels Varonis, kurš spēj pretoties Mātes Dievietes ķērcienam. Un kurš spēj “uzart jebkuru lauku”[16].

Nevajadzētu aizmirst, ka psihe sastāv no paradoksiem – divi pretēji apgalvojumi nevis izslēdz viens otru, bet apliecina. Tomēr matriarhāla, atkarīga tendence, protams, pavājina Tēva ārpusģimenes civilizācijas spēku.

Tagad palūkosimies uz konfliktējošajiem brāļiem. Manpurāt katrs no viņiem reprezentē savu daļu no cilvēku psiholoģiskās aizsardzības vai spējas veidot robežas. Varonis pārstāv Vainas sajūtas un kaut kādā ziņā arī Bailes, viņš ir vērsts uz Māti un tendēts to aizsargāt, incestuāli uzart un pārveidot – lai tā vairs nebūtu tik briesmīga ar savu Dievietes daļu. Taču Grēkāzis pārstāv agresiju, viņš uzbrūk Mātei – galvenokārt jau greizsirdības dēļ – par to, ka tā izvēlējusies Varoni. Un uzbrūkot tas dodas pie Tēva, ārpusģimenes civilizācijas darbu virzienā, pretēji Varonim. Abi brāļi kopā piepilda telpu starp vecākiem un sniedz resursus abām civilizācijām – ģimenes un ārpusģimenes.

Būtībā tas ir stāsts par Dusmu tiltiņu starp agresiju un vainas sajūtu, kas ir viena un tā pati enerģija, bet kuru jāmāk nostūrēt.

Jautājums jau faktiski ir par resursiem – cik var atvēlēt ņemšanai un cik – došanai. Jo Varoņa spēks tak tajā, kas no kaut kā iedots. Skaidrs, ka no Mātes un visa, kas aiz tās stāv. Varonis stiprina Māti, kā gan citādi.

+++

Tagad nedaudz par to, kādēļ Varonis tiek skatīts narkoloģiskā kontekstā. Lieta iekš tā, ka skatoties Mētes un Dievietes sejā, dēlam pazūd līdzsvars starp to, ko viņš atdod un ko saņem pretim. Varonis izsīkst, viņš ziedo sevi, daudzos gadījumos mirst. Tas ir ziedojums, tas ir ģimenes civilizācijas pastiprinājums, tā ir enerģija matriarhālajā, tā bērnu radīšana savai mātei. Tam ir jēga, ziedot sevi Mātei, Dievietei, Dzimtenei. Bet ne vienīgā.

Ja Varonis rūpējas par ģimenes civilizāciju bet Grēkāzis – par ārpusģimenes, sanāk kaut kāds balanss. Turklāt tiek ielikts pamats tam, lai Klauns (Muļķis, Antiņš) un Klāt neesošais varētu darīt savus darbus pasaulei – viņi var nodarboties ar to dimensiju, kas nav ar ģimeni saistīta, savā ziņā viņi ir brīvāki.

Tomēr modernajā pasaulē redzam, ka Varoņa enerģijas ir vairāk. To secinu novērojot, ka Sievišķais sācis īpaši enerģiski uzbrukt Vīrišķā teritorijām, tādā veidā atjaunojot androgīnu. Varbūt tas tādēļ, ka bērnu mazāk, tādēļ pirmie nereti arī vienīgi – Varoņi. Nākamie nemaz nedabū piedzimt. Tātad enerģijas Ārpusģimenes vajadzībām mazāk un varbūt tieši tādēļ Ģimenes civilzācija spēj tā izplesties matrairahalizējot visu līdz šim patriarhālo?

Lai nu kā, šādam procesam ir arī pozitīvā puse, kuru ieraugām no Bībeles stāstiem par Jēkabu un Ēzavu. Jēkabs kļūst par Mātes Varoni, manto Apsolīto Zemi – Izraēlu un saņem par to “tēva svētību”, jo Tēvam jāapmaksā Mātes vajadzības, katram sava civilizācija! Ēzavs jautā tēvam Īzakam – vai tev nav citas svētības? Īzaks neatbild, bet tālākā darbība parāda, ka ir gan. Ēzavs kļūst par ēdomiešu ciltstēvu un Ēdoms viennozīmīgi ir ebreju sabiedrotais, tiem atgriežoties Apsolītaja zemē[17]. Ebreji tiek izlaisti caur Ēdoma teritoriju un viņi ar cieņu pret to izturas. Nevar salīdzināt, kā jūdi attiecās pret citiem saviem radiniekiem – kannaāniešiem, Hama pēcnācējiem, kurš pazemoja savu tēvu Noā. Vīriešus vairumā gadījumu izslepkavoja, bet sievietes apprecēja. Tomēr ne simtprocentīgi izslepkavoja, ik pa laikam kāds kanaānietis vai hetietis nospēlē nozīmīgu lomu jūdu dzimtaskokā.

Visādā ziņā, varam ieraudzīt tendenci – Māte un ģimenes civilizācija uzbrūk Tēvam un ārpusģimenes civilizācijai, triecot to iekarot pasauli. Mūsdienās tās teritorijas nav tikai ģeogrāfiskas. Tādēļ mūsdienu Māti aizstāvošais Varonis dažreiz vairs nav muskuļu kalns, kauslis, slepkava, psihiatrijas klients, izēdājs, dzērājs un seksuālu pārmērību cienītājs Hērakls, bet gan bāls un kusls datorzēns, kura ietekme virtuālajā vidē tomēr ir salīdzināma ar Hērakla ietekmi Senajā Grieķijā…

+++

Man tomēr ļoti patīk tā cilvēkveidīgo pērtiķu bara struktūra.

Tā, protams, nav pati pilnība, bet elpu aizrauj enerģija un spīts, kas tajā ir. Kaut kas radošs, iekarojošs un jauns. Nevis ierēdniecisks, apkalpojošs un vecs, atražojošs. Lai gan – tā ir tikai androgīna attīstītākā versija…

Taču pāriesim uz mūsdieniskām versijām! Arī manis ievērotā Skalbes Bendes Meitiņa – ko tad gan citu dara, ja ne mēģina apvienot androgīnu. Viņai nav bijis īsti laba Tēva, tādēļ viņa ir proaktīva un pati dodas to meklēt, nevis pasīvi gaida, ka varbūt pats atnāks. Viņa pati atrod Varoni, cietumā. Viņa ir gatava par to Varoni mirt, jo ja nebūs Varoņa enerģijas, kas gan būs Māte?

Te mums jāparunā par Varoņa enerģiju. Ja Mātes/ Meitas struktūrā tās pietrūkst, tad kur to ņemt? Enerģiju tālāk varam detalizēt uz drošību un vēl tālāk uz Tēvu – kamdēļ Bendes meitiņa nevar justies atvieglota, ka tas dzērājs un bende beidzot ir pagalam un viņai tīrs un garš ceļš atvēries?

Kā es mīlu teikt – visa meitas pašvērtība, drošība, skaistums un pievilcība ir pie tēva. Un ja 18-padsmitās dzimšanas dienas rītā tas viss nav sajusts kā saņemts, tad notiek kas cits. Tiek izsniegts nedabūtās drošības saraksts – ar to būs jāiet pie citiem vīriešiem un tas būs jāmēģina piepildīt. Neatbildams jautājums – ja tēvs būtu iedevis visu – kādēļ tad vīrieši?

Tādēļ arī Bendes Meitiņai tas Varonis – kā nedabūtais un fantāzija par pienākošos. Kaut kāda arī androgīna atjaunošana. Tomēr tā Varoņa meklēšana savā ziņā ir arī kā Tēva un fallusa atpakaļdabūšanas un androgīna atjaunošanas pasākums. Tomēr viss ir pa īstam, gan klīšana pa mežiem un laukiem, gan brālis Miegs, gan sarkanā degošā galva. Pa īstam arī vēlme nomirt Varoņa vietā, jo tas tak gan Dēls, gan Glabējs un Kristus pirmējā – Varoņa daļa.

+++

Kā es teicu lekcijā – jūs drīkstiet nezināt grieķu mitoloģiju, bet mīts par Kronu, Reju un viņu bērniem jums ir jāzin. Jo, ja to nezināt, tad nevariet ne saprast, ne līdzrunāt neko par moderno ģimeni. Patiesibā daudz vairāk kā par ģimeni, par visu.

Šajā stāstā ir gan Rejas bērnu (ne tikai dēlu!) uzbraukšana uz augstākajiem stāviem kā Tēva vardarbība stāstīta. Tajā ir arī zemāko stāvu aizsardzība, kuru veic Zevs, mātes Varonis – jaunākais, bet par vecāko ar mātes palīdzību kļuvušais dēls. Viņš arī savdabīgu rekonkvistu realizē, dabū atpakaļ Tēva pie sevis dabūtos bērnu. Tomēr ne gluži Mātes telpā, viņš nav tikai Atriebējs, arī Radītājs. Viņš atdala Trešo telpu, rada to. Viņš starp vecākiem rada Dēla valsti. To, kas starp vīrieti un sievieti nav bijusi nekad agrāk, bet kas būs dominējošā tajā laikmetā, kas mūsējais.

Vēl še jāparunā par trim ideoloģijām – vairāk, manuprāt, nemaz nav. Visas citas ir atvasinātas no šīm. Jo ideoloģijas nav nekas izdomāts un mākslīgs, tās ir psihes produkts, kurš rodas no ģeometrijas, kā mīlu teikt, – no “trīsstūra loģikas”, kura nosaka, ka vienmēr ir divi pret vienu tad, kad visi nav vienprātīgi. Jeb – viens vienmēr ir lieks. Un vēl var teikt – ja pasaulē ir tikai trīs objekti, tad, ja viens no tiem tuvojas otram, to vienmēr var interpretēt un izjust kā viņa aiziešanu no trešā. Ja viens izkāpj no gultas, lai dotos uz tualeti, tad otrs var justies pamests. Grieķu pasaulē Zevs ir kā noturīga trīsstūra radītājs.

Taču runājot par katru no trīsstūra virsotnēm, jāuzsver – (pirmatnējās kopienas) komunisms nāk no Mātes – visi ir vienlīdzīgi un visiem visi pieder. Sociālisms ir tikai šī principa maigāks variants, kas savu šausmīgo vaigu atklāj nacionālsociālismā[18]. Feodālisms ir Tēva ideoloģija – tā, kurš atņēmis varu Mātei, aprijot tās zaudētos bērnus, padarot tos par saviem. Bet Dēls rada (olimpisko) demokrātiju, jeb filiokrātiju, kā dažreiz to saucu. Visām šīm ideoloģijām ir gan stiprās, gan vājās puses, kuras še dziļāk neanalizēsim. Būtu ideāli, ja katrā cilvēkā un katrās attiecībās būtu 33,33% no katras!

Taču realitātē mēs redzam ideoloģiju cīņu un bloķēšanos. Visdabiskākā man šķiet tā, kas grieķu mītos – titanomahija. Vecākais princips cīnās ar jaunāko, Māte un Tēvs kopā pret Dēlu. Vai dzīve ies uz priekšu jeb atpakaļ? Šodien tomēr visbiežāk redzam sociāl/demokrātiju – Mātes un Dēla savienību, arī kā kreiso liberālismu – pret Tēvu. Taču tas nevar neizaicināt citu bloku, kurā kā vadošo redzam islama valstis, bet arī kristīgo Krieviju! Šo spēku stabilizējošo antiliberālismu un līdz ar to – antieiropeiskumu pamanījuši daudzi, arī Mišels Velbeks, “Pakļaušanās”. Tur ir Tēvs kopā ar Dēlu, kas arī tik labi parādīts tajos pašos grieķu mītos un kas man asociējas ar līgavu laupīšanas loģiku kā arī Tēvu un Dēlu vienojošos “kopīgu noziegumu”. Un patlaban šķiet, pret Mātes un Dēla sociāldemokrātisko incestu nav citu zāļu…

Tomēr visumā – Zevs ar savu trīsstūrisko filiokrātisko piedāvājumu labi sakārto mūsu dzīves telpu, sevišķi jau pēc tam, kad aizsūtījis vecākus uz Svētlaimīgo salām.

Šķiet – visam ir sava vieta, katrs drīkst būt savās robežās. Un Varoņa loma kļūst par tādu kā hermejisku Mātes – Tēva – Dēla sajūgotāju. Tā savieno gan Zemi ar Pazemi un Debesīm, gan Svētlaimīgo salām – pasauli, kur viss ir, un kura simbolizē Svēto Garu, Pasaules Pieredzi un absolūto Gudrību.

+++

Visā šajā ekskursijā mums atlicis tāds ginekoloģisks piedzīvojums[19], jeb precīzāk sakot – šķiršanās no tā. Savos “Pilni pagrabi partizānu” esmu uzzīmējis ši bildīti –

Tā simbolizē šajos laikos tipisko sievietes – vīrieša satikšanos, “no apakšas”. Viņi nesatiekas kā cilvēki (pretēji publiskajai retorikai), bet kā androgīnam zudušais falluss (Varonis) ar Dzemdi un visu tās skaistumu & pievilcību & visu citu, kas aiz tā. Taču tas ir matriarhāli incestuāls virziens.

Kā es to saprotu, ideoloģiski pretēji – atbrīvojoši, attīstoši un līdzsvarojoši ir doties prom no mātes, pie tēva. Tas ir tas Gaismas atdalīšanas moments no Tumsas, kas man šķiet analoģisks Dieva radīšanai no Dievietes.

Šajā apgriezienā ir gan Tēva un Dēla saiknes ideoloģiskie sākumi, ieskaitot Līgavu laupīšanu un “kopējo noziegumu”, gan arī Vīriešu Sakrālā telpa, kura, manuprāt, ir pamatā visām monoteiskajām reliģijām. Es nevaru iedomāties nevienu citu motivāciju, kādēļ indiešu bramanim vai grieķu rapsodam būtu no jāiemācās no galvas padsmit tūkstošu lappušu teksta, kā tikai vienu, “ginekoloģisko” – ir neizturami nebeidzami raudzīties Dzemdē, Dievietē, Mātē/Meitā. Man nav citu atbilžu uz jautājumu – kā var gribēties 700 gadus būvēt Ķelnes Domu, kurš joprojām nav pabeigts? Tas rapsods un bramanis meklē un atrod vīriešu Sakrālo telpu, kurā savienojas Tēvs ar Dēlu, viņi pagriež muguru Mātei. Manuprāt, visi šodien pieejamie sakrālie teksti ir tapuši šajā – Vīriešu Saakrālajā telpā, kura radusies, bēgot no Dievietes.

Lai nu kā, mēs atkal nonākam pie androgīna, bet citā līmenī. Kā pie vīrieša un sievietes atbildības vienam pret otru. Kā pret spoguli, kurā iespējams redzēt gan savas ilgas, gan deficītus. Taču, atšķirībā no pirmstitanomahijas un pirmsIndrāniem, šeit ir daudz lielāks apzinātības potenciāls. To rada bērni, kas savā ziņā ir Varoņi, Zevs un vienīgais Dievs, kas atdala Gaismu no Tumsas. Šis ir iemesls, kādēl Bērnu tiesības jāceļ augstāk par Cilvēktiesībām, kur nu vēl Sieviešu tiesībām.

Taču visā šajā ir arī būtiska sieviešu loma un darbs.

Tomēr vēstures dižākie prāti joprojām diskutē, ko tās sievietes ar mums dara. Lai nu kā – man interpretācijas, ka sieviete var kaut kur pacelt, šķiet smieklīga[20]. Arī kā zīme, ka Dieviete joprojām ir stiprāka. Manuprāt, sievišķais nekur neceļ, bet pacilā gan. Un ka iedvesmo, tas pavisam noteikti!

Brāļu vienība. Manuprāt Varoņa un Grēkāža kariņš ir kaut kas dabiski vienots, kuru jāsauc kopējā vārdā – Varonis. Ceru, ka tā nezaudējam grēkāziskos aspektus un to, ka, Māte neko neizjauc.