Šķiršanās

Šī ir psihodramatiska lekcija, kuru nolasīju Edija Šplita radītajā Mansardā[1] nesen, 2. martā. Tēma par laulību un šķiršanos mūsdienu sabiedrībā ir degoša un megasvarīga. Tādēļ nolēmu, ka jāpiestrādā, lai kādu daļu no informācijas dabū ne tikai cilvēki, kas tur bija. Un radās izdevība, jo bija viens puisis, kurš jautāja, vai drīkstot lekciju ierakstīt, audiāli, un es teicu – labi, tikai neizmanto plašāk kā savā ģimenē un atsūti ierakstu man. Un puisis atsūtīja.

Tas sakrita ar kādu manu pārdomu tēmu, par valodu. Ņemot vērā nesenās pieredzes ar intervijām[2] – kurās es esmu bijis abās frontes pusēs, kaut kā ļoti noaktualizējās jautājums – kas ir autentisks vēstījums par sarunu un par tās atspoguļojumu dalībnieku galvās? Aizdomājos, ka mēs jau nedomājam un nerunājam literāri sterilā valodā. Un arī par to, ka ja domājam un runājam pareizi, tad vai neesam atjūgušies no iekšējā radoši spontānā procesa. Nedaudz asinis uzkarsēja arī maza zemestrīce sarunās ar kādu Vācijā dzīvojušu jaunu un labi izglītotu literatūrzinātnieci[3]. Man patika viņas formulējums – „lingvistiskā imūnsistēma”. Tā doma tāda, ka mums ir kaut kāda programma iekšā, kas ir gan izveidojusi, gan turpina attīstīt valodu kurā runājam. Un ka no šī viedokļa raugoties, literārā latviešu valoda varbūt ir tādi konservi, kas vairs nepauž runātāju vajadzības, bet realizē tikai kaut kādas nekrofīlas valsts valodas aizsardzības idejas. Valodas kā pieminekļa, nevis valodas kā dzīvas komunikācijas un pašizpausmes rīka idejas.

Un tad es nolēmu paeksperimentēt, jo jātiek tak skaidrībā pašam. Eksperimentos mēģināju ievilināt kādu rakstnieci, ar kuru personiski pazīstams neesmu, bet kaut kādā fantāzijā viņa man šķita ļoti uzrunājoša tieši šādam mērķim. Gribēju viņu intervēt par šiem valodas autentiskuma jautājumiem, ar noteikumu, ka to sarunu rakstām tā, kā runājam. Bet viņa iedeva man kurvīti, nu ko lai dara. Bet ideja, ka varu izmantot šīs lekcijas audiofailu, darīja mani neatkarīgu no komplicētajām attiecībām ar dāmu, kura man neuzticas, jo diez kas ir viņas failos un kā tie darbojas. Neuzticas, nez ko gan es viņai varētu nodarīt.

Pārliku tekstā audiofailu, maksimāli turoties pie runātāju izteiksmes, burtiski. Saglabājot gan parazītvārdus, gan pauzes, gan šķietamos negludumus, kurus normāls literārais redaktors iznīcinātu kā šķiru. Taču pieturoties pie domas, ka sarunā mēs nelietojam literāro valodu un laikam caur to neliterāriskumu notiek kāda īpaša fīča. Atveras kaut kāds fails, kurš ir ciet, ja dzīvojam tikai literārajā valodā. Pieminekļi arī ir vajadzīgi, bet varbūt citā veidā? Būšu ļoti pateicīgs, ja ļaudis, kas šo lasīs, komentāros padalīsies – kā šāda forma palīdz/nepalīdz uztvert saturu? Var jau būt, ka tikai man šķiet, kas tā ir autentiskāk un dziļumā vedinošāk…

Tomēr – šeit nav pilnīgi precīzs pārlikums no runātā uz rakstīto. Lai gan centos. Vietām runāto nevar saklausīt, citur vienlaikus runā vairāki un tad es to dokumentēju kā troksni, bet vēl citur parazītvārdu ir tik daudz, ka roka vienkārši neceļas tos visus dokumentēt. Lai gan – parazītvārdi laikam ir tāda ar skaņām pildīta pauze, kurai ir nozīme. Skaņām nav, bet pauzēm ir.

Vēl, attiecībā uz sarunām – apbrīnojami, cik ietilpīgas tās ir. Triju stundu ilgā komunikācijā, kur šeit atšifrēta, un kādas man šajā „mācību gadā” ir četrpadsmit, mēs sarunājam vairāk kā 100 tūkstošus zīmju, tā ir ceturtā daļa no gluži pieklājīgas grāmatas! Un, jāatzīstas, vienu brīdi apsvēru domu, ka varbūt šo notikumu varētu pavērst plašāk – kā grāmatu, nodrukātu, uz papīra. Bet drukāta grāmata jau vairs nav eksperiments…

Ievada nobeigumā tomēr jāpasaka arī kādi vārdi par saturu, ne tikai formu. Šķiršanās ir megatēma šodienas realitātē. Un šī lekcija kaut kā ievada manu nākamo grāmatu „Ģimene”, kas ir piektā manis iesāktā sešu grāmatu ciklā un kurai kaut kad šogad jāizsprāgst grāmatnīcās, ceru, ka kā tādam pumpuram, kas arī ziedēs. Labāk lai tā ir uz papīra, bet viss pārējais, arī šī lekcija, lai ir virtuāli satelīti. Tā labāk galvenajam vēstījumam.

                                                                + + +

Labvakar! Redzu šodien šeit daudzas sejas, kas šeit iepriekš nav bijušas vai kaut kad ir bijušas un … kādu laiku nav redzētas. Tā ka, iespējams, ka mums vajadzēs arī kaut ko tā kā atkārtot no tā, ko mēs esam runājuši iepriekšējās reizēs, bet … atkārtot vienmēr ir noderīgi, jo mēs neatkārtojam visu vienā veidā, parasti tiek atkārtots no kādas citas šķautnes un tad varbūt arī tiem, kas kaut to klausās otro vai trešo reizi nu kaut kas vienmēr ir arī kaut kā citādāk.

Te tā kārtība ir tāda, ka es kaut ko runāju un tad jums kaut kas ienāk prātā un jūs mani pārtraucat. Vai nu jūs kliedzat, ka tā nevar būt, vai jūs sakāt, ka jums ir cita pieredze, vai jūs jautājat, jeb arī kaut kādā veidā komentējat. Tas svarīgais ir, ka tas notiek… ka tās refleksijas ir nevis kaut kad pēc tam, bet tajā laikā, kad viņas rodas. Jo mēs katrs ejam cauri šai tēmai būtībā pa kaut kādu savu trajektoriju. Mums ir katram dzīvē kaut kādas pieredzes, kas, teiksim, liek uz to, par ko mēs šeit runāsim, paskatīties atšķirīgi. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs varam viens otram kaut kādā ziņā uzdāvināt arī savus jautājumus vai varbūt savas pieredzes. Bet, protams, to, cik personīgi jūs dalāties vai runājat, tas ir jūsu ziņā. Šeit netiek prasīts, lai jūs stāstītu citiem kaut kādas aizsargājamas jeb intīmas lietas. Ja? Bet katram intīms ir tas, kas viņam ir intīms, ja. Dažreiz cilvēki noslēgtāki citreiz atklātāki, tā ka paši skatāties līdzi, cik jūs variet atļauties.

Tā, tad šodien mēs to runāšanu un strādāšanu taisīsim tādā veidā, ka vispirms runāsim par pašu šķiršanos. Tā, ka tas būtu pats galvenais, kas mums jāizrunā. Par šķiršanās tehnoloģijām vai ar ko ir jārēķinās, kādi punkti ir jāiet cauri, ja cilvēki šķiras. Un tad, atkarībā no tā, cik daudz paliks laika, parunāsim par to, vai vajadzēja. Parunāsim par to, kādi ir biežākie šķiršanās iemesli. Bet nevis tā, kā to raksta interneta portālos, nu tā, moralizējot, bet skatoties no dziļākām, tādām arhetipiskām pozīcijām, ja. Uz kādām, teiksim, bāzēm rodas tie nāvīgie konflikti, kurus parasti jeb bieži neatrisina un kuru dēļ tad cilvēki šķiras. Tie nav tādi kā raksturu nesaderība kā parasti raksta, dažādi viedokļi par finansu izlietojumu, tas viss ir sīkums. Ir daudz dziļākas lietas.

Ok. Tātad, vispirms dažas lietas, ko mēs jau esam runājuši par laulību, bet tagad ļoti īsi. Tātad, cilvēki, sevišķi mūsdienu cilvēki, nu, ļoti bieži identificē laulību ar attiecībām. Tā ir viena tipiska kļūda, kas ir tiražēta, tiražēta un tiražēta, ja… un, teiksim, šāda nostādne būtībā arī šķiršanos padara par tādu nebūtisku lietu, nu. Teiksim, nu attiecības ir nav, nu kāda starpība, diviem cilvēkiem, ja viņiem jārēķinās tikai vienam ar otru, tad – nu kādas tur problēmas, bijām kopā, neesam kopā. Un tad – ja cilvēki tādā veidā arī domā vai uzķeras uz šādas ideoloģijas tad viņi vienkārši, nu viegli iekrīt visādos pašapmānos. Un viņi, nu, tā kā nestādās priekšā, kas sekos pēc tam, kad viņi izšķirsies. Vai tu to saproti, vai tu nesaproti. Sekas būs.

Nu, lūk, šeit ir ļoti svarīgi tas, ka laulība ir nevis starp diviem cilvēkiem, bet tas ir savienojums starp diviem dzimtaskokiem. Tātad – precas nevis divi indivīdi, ja, bet tiek savienoti šo te indivīdu dzimtaskoki. Pavisam vienkārši – tas, kādu meita izvēlēsies vīru, ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, kā viņa ir sajutusi vai redzējusi savu tēvu. Tātad tēvs piedalās pie vīra izvēles, bet tēvs… tēvam ir arī kaut kāds savs stāsts, kāpēc viņš ir tāds, kāds viņš ir. Ja? Savs pozitīvais stāsts un savs negatīvais stāsts. Tātad tur iesaistās arī vēl viena paaudze. Un tā tālāk, ja. Protams, ar katru paaudzi… teiksim, jo tālāk tā paaudze ir vēsturē, jo mazāka ir viņas ietekme, bet tomēr, ja. Dažreiz ietekme ir jūtama, nu, pat sešas septiņas paaudzes. Tāpat arī tas, kādu teiksim vīrietis atradīs sievu, ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, kā viņš ir redzējis savu māti. Tā, ka var teikt tā, ka visa tā mūzika, kas ir skanējusi līdz tam ir, teiksim, radījusi kaut kādu melodiju, kura šiem te jaunajiem cilvēkiem ir jāsadzird. Kaut kur, pasaulē, ja. Un kad viņš to melodiju sadzird, tad viņš iemīlas un tad viņš saprot – o, te ir mans. Ja, te ir mans.

Redziet, tas jau nav tā, ka teiksim, šī te precēšanās ir tikai tāds kā apsolījums par priekiem. Nu, tas jau ir arī garantija par bēdām. Ja. Jo tā kā, teiksim, ja cilvēki precas, tad viņi jau būtībā arī uzņemas atrisināt tos jautājumus, tos, teiksim, uzdevumus, kas iepriekšējās paaudzēs nav bijuši risināti. Ja? Piemērām, ja vecāki ir šķīrušies, tad bērni dabū uzdevumu pierādīt, ka var nešķirties. Jeb nepierādīt un tad nodot to uzdevumu nākamajai paaudzei[4]. Bet, protams, ja trīs četras paaudzes ir ģimenē šķīrušās, tad, teiksim, tai piektajai ir tāāāds sakrāts uzdevums, ja, ka viņiem pat būtībā reizēm nav priekšstata par to, kas vispār ir ģimene, ja. Ko vispār nozīmē, ka vīrietis un sieviete dzīvo kopā un kopā saimnieko un … audzina bērnus un tamlīdzīgi, ja.

Tātad – tās negatīvās lietas, tās problēmas, ko abu šo cilvēku dzimtaskoki ir sakrājuši, tagad nāk kā uzdevums šai te ģimenei, ja. Un bieži vien tas ir tā, ka tās problēmas, kas viņiem ir jārisina, ja, ar ko viņi, teiksim, sastopas, nav viņu personīgās. Tās ir problēmas, kas nāk no viņu dzimtaskoka. Ja? Un kur dzimtaskokā, dzimtaskokos var būt jautājumi, bet arī atbildes. Un tas varbūt tā, ka šajā dzimtaskokā (rāda) var būt problēma jeb jautājums, bet tajā (laulātā) dzimtaskokā ir atbilde. Tātad – ļoti lakoniski… ja… es, teiksim… neuzskatu, ka apprecas indivīds ar indivīdu. Apprecas dzimtaskoks ar dzimtaskoku. Vai gribas kaut ko teikt?

Publika: Bet vai tas ir vienādi? Nu, ja teiksim apprecas divdesmitgadīgi cilvēki, tas ir viens. Bet ja apprecas četrdesmitgadīgi, tā ir otrā laulība, viņi ir gājuši uz individuālo terapiju, viņi ir nobriedušāki. Vai tas nav bišku savādāk tomēr?

Ir savādāk, bet, redzi… Man ir diezgan līdzīga domāšana ar Bertu Hellingeru. Tas ir vācu sistēmu psihoterapeits, ja. Ar tādu ļoti katolisku bekgraundu. Viņš ir līdz četrdesmit pieciem gadiem bijis dominikāņu mūks, strādājis kaut kur Āfrikā, bijis kaut kādas tur skolas direktors… Četrdesmit piecos gados viņš tā kā atvaļinājies … no dienesta un apprecējies, viņam piedzimis viens vai vairāki bērni un tad viņš ir sācis tādus kā meklējumus psihoterapijā. Būtībā viņa tādi kā īstie ziedu laiki bija pēc septiņdesmit gadu vecuma sasniegšanas, ja. Un, viņš ārkārtīgi ražīgs, man liekas, viņš vēl tagad ir dzīvs, viņš 1925. gadā dzimis, tad viņam tagad ir cik? – deviņdesmit pāri. Ja? Bet viņš, teiksim, savās ģimenes izstādīšanās, viņš liek uzlikt ne tikai laulātos, bet arī tos, ar ko bijušas laulātajiem attiecības pirms tam. Nu, teiksim, nozīmīgas attiecības, kur ir bijusi kopdzīve, saderināšanās, vai, teiksim, nerunājot par to, ka kopīgs bērns, vispār. Respektīvi, … tā emocionālā laulība, emocionāla, teiksim, šo te divu cilvēku iesaiste arī … būtībā iesaista dzimtaskokā, tā varētu teikt. Ja? Tas ir tik ļoti jocīgi, ka, teiksim, nu teiksim, meitenei ir bijis puisis, no divdesmit līdz, teiksim divdesmit trijiem gadiem dzīvojuši kopā, tad pāris gadus meitene ir bijusi viena, un tad viņa ir apprecējusies. Un tad viņai dzimst bērni un tamlīdzīgi.

Hellingers teiktu tā – to puisi ar ieliec, ar kuru tu trīs gadus biji kopā. Mani tas nedaudz mulsina, bet – es to domu saprotu. Ar vārdu sakot – kaut kā, tie cilvēki, kas mums ir tuvi emocionāli un seksuāli, ienāk dzimtaskokā. Varbūt ne ar pirmajām tiesībām, bet ienāk. Bet teorija ir teorija, to praksi var redzēt, tikai reāli izstādot ģimenes. Ja? Tad tu redzi tiešām, kā… kā tie cilvēki to redz. Ja? Bet te mēs ar teoriju nodarbosimies. Prakse, tas ir … tur jābūt citiem noteikumiem, kaut kāda konfidencialitāte vai individuāli vai grupās.

Publika: Es gribēju pateikt. Atcerieties, tie, kas audzināja baltos baložus, nekad nelaidīs melnu balodi virsū baltajiem. Jo pēc tam, nu kad laiž virsū arī balto balodi, nu tad tās olas ir raibas.

Mhm. Nu jā, nu tur ir bišķiņ… Bet, no dabas, es esmu dzirdējis tā, ka šķirnes visādiem kustoņiem nedrīkst atļaut darīt seksuālu tuvību, kur nav pēcnācēji, ar kaut kādiem nešķirnes. Un tas arī kaut kā ietekmē.

Publika: samaitāja šķirnes zīmi… Baložiem tas tā uzskatāms.

Jā… Kaut ko vēl gribējāt?

Publika: Jā, par to laulību un kopā dzīvošanu bērnu dēļ. Radu, tālu radu lokā gadījums – pāris dzīvo kopā un vīrs arī deklarē, ka mēs pilnīgi nevaram viens otru izturēt un alkohols un tamlīdzīgi. Kad bērni izaugs, tad gan mēs izšķirsimies… Bērni izaug, apprecas un visi ir laimīgi un vecāki izšķiras. Ap sešdesmit pieci.

Jā…

Publika: Lūk, un jautājums ir – kā vārdā un vispār visu dzīvi kaut kā ar karogu iet… kas cieš…

Es varbūt bišķi paskrienu uz priekšu, bet teikšu tā – jūs arī redzēsiet, kā es to domāju tālāk, detalizēti. Ja cilvēkiem ir… kopīgi bērni vai kopīgi īpašumi, sevišķi uzņēmumi, nevis, teiksim, nekustamie īpašumi, bet uzņēmumi. Tad … šķiršanās ir ilūzija un pašapmāns. Ja? Ja cilvēki paliek atbildīgi par tiem bērniem, ja, un par uzņēmumiem. Ja viņi, teiksim, tur rūpi, kas bērniem notiks, kad mēs šķirsimies, kā lai tad viņus audzina. Ja viņi tādā veidā domā, jeb ja viņi domā tā – mēs esam atbildīgi par piecdesmit strādājošajiem, kas ir mūsu uzņēmumā. Ja mēs tagad šķiramies, kas notiks ar šo te piecdesmit cilvēku ģimenēm? Vai… ar šo te piecdesmit cilvēku ienākumiem. Ja tādā veidā cilvēki, teiksim, domā, tad… un tā ir atbildīga domāšana…, tad patiesībā viņi var izdarīt tikai ko – viņi var negulēt vienā gultā, un viņi var nedzīvot vienā mājā. Ja? Attiecības viņiem būs jāuztur. Viss pārējais būs jāuztur, ja viņi ir atbildīgi.

Publika: Tādā gadījumā divi jautājumi. Viens – par dzimtaskoku. Laulībā tiek savienoti divi dzimtaskoki. Kas notiek šķiršanās gadījumā? Un, pēc tam, kad ir nākamā laulība… Nu un kas, kā dalās?

Tur… tur sākas ļoti sarežģītas lietas. Šitas jautājums, tas ies cauri visam.

Publika: Otrs jautājums par uzņēmumu, kuru jūs pieminējāt. Šķiršanās gadījumā, konkretizēšu, tas ir mans gadījums. Kas tad notiek, partneri tā kā nodod viens otram, es nezinu, izpērk, jo, nu, atbildību sadalīt reizēm ir grūti.

Jā, jā. Un … un ja jau var atrast tādu variantu, ka viens otram kompensē nu kaut kādas daļas, nu tad viens paliek īpašnieks. Un labi, tad jau ir izeja. Bet reizēm nav iespēju rast izeju. Tā uzņēmējdarbība nav tik viegla lieta … tas ir ļoti bieži tā, ka … ja es tieku aicināts konsultēt uzņēmumu[5] tad… un tu redzi… un tu ieej tajā uzņēmumā un tu saproti, ka uzņēmumā spoguļojas īpašnieku problēmas. Četri īpašnieki, katram pa divdesmit pieci, ja… un divi ir tā kā vairāk pie šprices un divi mazāk. Un viss. Uzņēmums paralizējas. Tas ir ļoti līdzīgi ar laulības šķiršanu. Teiksim, kā to risināt ar tiem uzņēmumiem, nu tas ir … šodien mēs to nepagūsim, bet tas princips ir, ko mēs šeit, kas ir tā kā jāpasaka… nu, tas ir svarīgi… jo cilvēki veido uzņēmumus līdzīgu motīvu dēļ kā bērnus, nu… lai kaut ko radītu un lai dabūtu sev kaut kādu drošību. Protams, ka šķiroties, nu… kaut kas tur var pazust. Ja… un bieži vien pazūd. Ja… tā ka – izejot no gluži praktiskām situācijām, kas ir jāklausās manā kabinetā, es redzu tā, ka cilvēki, pirmkārt, ir vieglprātīgi, ka viņiem šķiet, ka tas nav šķērslis, ja jums ir kopējs uzņēmums. Mierīgi varam izšķirties.

Nu var jau. Bet es nesen prasīju vienai, vienai kundzei, kas desmit gadus atpakaļ šķīrās, tur traki gāja, – nu cik tu zaudēji ar to šķiršanos? Nu laikam kādus piecus miljonus. Nu labi, viņa varēja atļauties zaudēt piecus miljonus… nu es domāju, ka viņa pusi piefleitēja klāt, bet nu… divarpus miljonus viņa tiešam varētu būt zaudējusi. Nu… tas teiksim, nu, ja padomā, būtībā jau tas uzņēmums jau nepieder uzņēmējiem. Uzņēmums jau būtībā ir deleģēts uzņēmējiem. Valsts pilsoņi ar savu likumdošanu deleģējuši dažiem indivīdiem iespēju nodibināt uzņēmumu, kurš daļēji darbojas uzņēmēja interešu vārdā, bet daļēji darbojas pilsoņu interešu vārdā. Lai tiktu radītas darbavietas, lai būtu kaut kāda kustība ekonomikā. Ja? Bieži vien jau uzņēmēji mūsu valstī ir kaut kādi jocīgi. Viņiem šķiet, ka viņi pilnīgi nedomājot var rīkoties ar savu peļņu kā ienāk prātā, ja. Tas ir tā kā nu, tas ir tāda domāšana, ka, teiksim, mēs nevis mēs makšķerējam pie vienas upes, ja bet tas gabaliņš, kurā es stāvu un makšķerēju, ir mana upe. Un blakus, tas makšķerē jau pie citas upes. Mēs nekādies neesam saistīti. Ja?

Tas viss ir saistīti un būtībā, ja, šķirot laulību, par šito nepadomā, tad tas jau nāk atpakaļ. Kaut kādu sitienu veidā, kurus tu varbūt neatšifrē, kāpēc tas nāk atpakaļ, bet tas nāk atpakaļ.

Publika: Es gribēju pajautāt. Tātad tagad mēs runājam par šķiršanos, nevis to šķiršanos, kad cilvēki dzīvo attiecībās desmit gadus bez oficiālas reģistrācijas, bet tās arī ir attiecības. Viņi tajās… dzimst bērni, ceļ mājas, ražo, strādā. Un viņi izšķiras. Tā arī ir šķiršanās. Vai viņi… vai mēs runājam par to, ka viņi ir reģistrējuši oficiālu laulību… jo tad kad šķirās tā, tad viņi var un to uzņēmumu pretendēt. Kaut kādu dalību. Ja viņi dzīvojuši tādās attiecībās, tad sveiki un uz redzēšanos.

Es domāju, ir jēga runāt par laulības pakāpēm. Ja… tātad tas nav tā kā… laulība nav kā grūtniecība, vai nu ir vai nav. Ar laulību laikam ir tā, ka ir bišķiņ laulība[6]. Tā kā nu… teiksim… es domāju… senākie priekšstati, pagājušo reizi par to runājām, senākie priekšstati par laulību bija tādi, ka vīrs un sieva ir arī tie, kas ir vienreiz pārgulējuši. Ja… Nu, tie, kas trīs gadus ir dzīvojuši kopā, tie ir diezgan daudz laulājušies. Bet tiem kam kopēji bērni, jau gandrīz simtprocentīgi vīrs un sieva. Kam ir uzņēmums vēl – nu arī, ja vēl viņi ir precējušies. Nu tad simtprocentīgi. Ja… jo kas ir – laulība ir svarīga kā rituāls arī. Jo tas ir tā kā… dieva un cilvēku priekšā. Jo kādreiz jau tas nebija tā, ka bij kaut kāda dzimtsarakstu nodaļa vai kaut kur ierakstīja, reģistrēja kaut kur baznīcas grāmatā. Teiksim, trīspadsmitajā gadsimtā, kad ienāca krustneši šeit ar savu romiešu likumdošanu, izrādās, ir jau bijušas laulību tiesības, kaut kādas pagānu tiesības ir bijušas, un izrādās, ka tas ir ņemts vērā. Tātad nebija rakstīts, bet bija tiesības, tādas, ko nozīmē laulība.

Un tātad laulību slēdz šie te divi dzimtaskoki, satiekoties pie galda. Un visi, esot liecinieki tam… mēs atzīstam, ka šie te divi Jānis un Milda ir vīrs un sieva. Mēs redzējām, kā viņi viens otram apsolījās. Ja? Tas nozīmē – mēs viņus tā uztveram. Tas nozīmē, ka uz viņiem attiecas tiesības, kas ir mūsu paražās, ja… un kas attiecas uz laulātiem, kas neattiecas uz visiem. Nu, tātad… te jau ar parādās tas dzimtaskoka princips. Un, protams, arī modernajā pasaulē ir civiltiesiskā puse. Jūs dzīvojat kopā, jūs neesat laulājušies, bet jūs šķiraties nu un tad ir sekas tādas kā jūs nebūtu laulājušies. Tas var būt tā, ka cilvēki nodzīvo trīsdesmit gadus kopā, viens no viņiem nomirst, bet manta paliek nevis tam, ar ko trīsdesmit gadus kopā dzīvoja, bet bērniem no pirmās laulības, vecākiem, brāļiem māsām. Ja … tātad..

Publika: Bet par to uzdevumu, ko jūs minējāt, kas nāk no iepriekšējām paaudzēm. Šajā gadījumā, ja, teiksim, viena dzimta ir tā vai citādīgi, ka cilvēki dzīvo kopā kā iepriekš arī minēja, tikai bērnu dēļ, visu laiku grauž viens otru un saka, cik viņi ir nelaimīgi. Reāli no malas ir redzams, nu, man loģiski liekas, ka viņiem jau sen kā vajadzēja izšķirties. Tas liekas tā efektīvi, un no otras puses ir tāda situācija, kur cilvēki nu arī tā kā dzīvo kopā, bet nešķiras un arī grauž viens otru par to, ka viņi ir… nu tādi, kādi viņi ir.

Ja. Ir vēl vieni moderni maldi. Tātad tie ir tādi maldi, ka, nu… ka laulība garantē laimi. Ja.. Un ja laulība to laimi nedod, tad tas nozīmē, ka mums ir tiesības uz laulību apvainoties un pagriezt tai pakaļu… Un ja tā laime nav, tad kādam tā laime ir jāpiegādā. Kādam. Nevis mums pašiem diviem, ja…, bet kādam. Tie ir tādi maldīgi priekšstati, kas arī modernajā pasaulē ir nezin kāpēc ir tā kā savairojušies. Manuprāt, tas ir tā – jūs esiet laulājušies, jums ir pienākums ražot laimi. Jums ir pienākums radīt tādus apstākļus savā šajā te lokā, ka, nu… paliek arvien laimīgāk un laimīgāk. Ja… Šis formulējams, dzīvot kopā bērnu dēļ arī ir ļoti izplatīts… bet, redziet tā, ja jūs dzīvojiet kopā bērnu dēļ un nedomājiet par to, lai šeit būtu silti, lai šeit būtu laimīgi mūsu vidē, tad, protams, uz bērniem neko labu nedodat. Bet jūs esiet atbildīgi vecāki, jums ir jādod! Jums ir jāstrādā pie tā, lai jūsu laulība būtu labāka un labāka, ja. Jo, ja vecāki nestrādā pie laimīguma, tad tas ir… un ja viņiem, piemērām, nav seksa arī… par to man ir jādzird arvien biežāk un biežāk… jauni cilvēki dzīvo laulībā, viņiem nav seksa. Nu tad, protams, bērni jutīsies kā ledusskapī. Ja… un bērnu attīstībai tas neko nedos. Ja… Bet tas nav arguments, ka tā laulība jāšķir. Tas ir arguments, kādēļ tā laulība ir jāremontē. Bet… bet – tās ir ilūzijas, protams, cerēt, ka visi cilvēki darīs kaut ko pareizu. Tā nebūs. Šķiršanās risku varbūt izdosies kaut kā samazināt un uzlabot… to, kas notiek pēc tam, pēc šķiršanās. Par to mēs šodien galvenokārt runāsim.

Publika: Tad es gribētu jautāt… kā jūs skatāties uz tādu viedokli… ka cilvēkiem… viņi dzīvi kādu laiku kopā, jo viņiem ir kaut kāds kopējs uzdevums, kas ir jāatrisina… vienam vai otram vai abiem… Un ja gadījumā tas uzdevums ir atrisinājies… vai problēma ir pārgājusi… vai tas nebūtu kā iemesls pārtraukt to laulību… jo viņi jūtas, ka viņu uzdevums ir atrisināts, vai ka jau vairs nejūtas kopā un nav nevienam pret otru ne kaut kāds rūgtums… tas ir beidzies un viss.

Mēs runāsim varbūt… es biju domājis otrajā pusē runāt vairāk par tā saukto izmēģinājuma laulību… Ja… bieži mēdz būt tā, ka cilvēki izveido attiecības vidusskolā. Un tagad viņi viens otram pirmie, un tātad skolas mīlestība, un … bet faktiski jau bieži ir tā, ka tas pirmais partneris ir tas, ar kuru var tādus, nu tādus praktiskos darbus izvest. Iemācīties, kāda ir pretējā dzimuma anatomija, vai nu… ko nozīmē bučoties un ko nozīmē dzimumakts, ja. Un vispār kaut kā formulēt, kā es vispār par to jūtos un attiecos. Būtībā, nu, tā ir tāda riktīga skola, vai ne, veselības mācības praktikums. Un… mēdz būt, ka šāda laulība, nu… nav īstā. Bet redziet, tie cilvēki ir ļoti pateicīgi viens otram. Un tā viens pie otra pieraduši, bet nevar viens otram to atklāti pateikt. Nu – paldies un uz redzēšanos. Nu, un ļoti bieži notiek tā, ka tā šķiršanās ir tikai tad, kad piedzimst bērns. Tad pēkšņi saprot, ka mēs neesam priekš… priekš.

Šis ir tas variants, kas ir ļoti ļoti ļoti ļoti diskutabls… Ģenerāli es teiktu tā… jūs redzēsiet, kāpēc es tā domāju… ja ir bērni, tad nevajag… bet iesim uz priekšu.

Publika: Man tāda sajūta… Jūs runājat par to dzimtaskoku un par to, ka cilvēki nepieņem savus lēmumus. Vai deklarējot, ka jāpaliek kopā, neuzliekat pārāk lielu atbildību tiem indivīdiem, kas ir satikušies un gatavojas šķirties. Viņi jau arī rīkojas, izejot no iepriekšējo problēmu loka. Varbūt viņi nav vēl pietiekami izauguši, lai paliktu kopā, un kaut kad… šķiršanās jau būs, jo tā ir skola.

Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir atbildība, ka tu liecies gultā vai tu ej pie altāra. Tā ir atbildība. Ko bieži vien… Cilvēks ir tā uzbūvēts, ka viņš pērk kaut kādu preci, kurai nāk kaut kādas instrukcijas, palags līdzi ar maziem burtiņiem… šito sāk lasīt tikai tad, kad kaut kāda garantija iestājas… nu ar laulību ir tieši tāpat. Tu sāc pētīt, ko tad esi izdarījis, tikai tad… vajadzētu jau tā kā izlasīt līdz tam…

Publika: mūsu vidū tak nav skolēnu…

Es esmu skolās par šo runājis, viņiem liekas, kādā kosmosā viņš tur brauc. Viņi tur spēlējas ar saviem aifoniem tur… smaida un ņirgājas un uzdod kaut kādus tādus provokatoriskus jautājumus…

Publika: es gribētu izmest vienu vai divas replikas. Viena ir tāda – ebreju valoda no Odesas … eto togda, kogda oņi tam žīļi, tagad viņu tur vairs nav. Tagad viņi visi ir Izraēlā… Viņiem bija tā, ka džekiņu savāca vecie tēvi, jaunu, ja. Un savāca vai nu to jaunekli, kas vai nu iestājies institūtā, vai tas ir atnācis no armijas. Nu, respektīvi, tad, kad viņam ir kaut kāda prognoze. Un viņam parādīja meiteni, pa gabalu, meitene lēja tēju, tas ir aprakstīts Rīgas laikā, super stāstiņš… un tā meitene tur ir un viņš ir faktiski tā kā no armijas atnācis, viņam jau tā meitene patīk… Bet nav tā, ka vecāki visu sarunā. Bet īstenībā ir visu vecāki sarunājuši. Bet viņam iestājas… vismaz pusgads tā meitene viņam jāaplido… Un tad tā meitene ir silta, aplidota. Un tad viņš viņu apprec, un viņi dzīvo forši. Un… tas nav tā, ka viņus saliktu pilnīgi svešus kopā… Bet tā vecāku enerģija… tas ir stiprāka, nevis viņi diskutē kā puspolšu izdzēruši… Satikās, ja. Un tie ebreji par tiem savējiem tā baigi rūpējās. Un viņi to sakārto tajā līmenī… ja pēc tam viņi netiek vairs vaļā… ja, tad jau visi īpašumi, viss ir klāt… Nu es domāju, nav slikti, un man gribas izmest vēl vienu repliku, ka… es domāju, mēs pie tā nonāksim jūsu stāstā… ka šķirties ir jātrenējas. Jo tu vairāk trenējies šķirties, jo tā šķiršanās tev ir saprotamāka. Tas nenozīmē to, ka tas ir obligāts pienākums, agrāk ne mazāk šķīrās, agrāk ne mazāk šķīrās, šķirās vairāk… Nu tā šķiršanās ir treniņš, nu ja tu neesi trenējies, nu es nezinu, pievilkties vai piedzerties, kas laikam viens un tas pats (smejas) tad arī to nevar sekmīgi izdarīt. Un tās mazās attiecības dod to, manuprāt, stingrību izšķirties[7]. Izšķiries un tad…

Mēģināsim tomēr no konkrētā iet uz vispārīgo – Edij, mums vajag aktierus salikt. Mums vajag šeit … sievu un vīru.

Edijs: tā, vīrs melnajā kreklā..

Tā, lūdzu… Labāk likt sava dzimuma… labi… tagad sievastēvs un sievasmāte…

Edijs: tu būsi sievastēvs, sievasmāte …labi, gaišajiem matiem…

…

… Pārāk daudz blondīnes! … Vīra māte un vīra tēvs. (Smiekli)

Edijs: …zilajā šlipsē…

Viss ir baigi nopietni… Ok, tagad tas ļoti sarežģīti nebūs, ņemiet rokā (norāda uz divām krāsainām auklām, kas iet no sievas vecākiem pie vīra vecākiem) lielākā… tas lielākais, kas te būs, jāsēž. Jāstāv vai jāsēž… jāizjūt, kas ir par sajūtu… nu… tajās lomās. Jo, pēc tam jau es lūgšu arī dalīties, kas ir par sajūtu. Ok, tad mums, Edij, vajag dēlu un meitu.

Edijs: jā… dēls un meita (norāda)

Nāc vidū! … arī paņemiet vienu zaļo, vienu sarkano auklu… un jūs arī pieskarieties, paņemiet tās auklas. Jā, te ir tagad divi dzimtaskoki, kuri ir satikušies kopā un kuri sasieti divos veidos. Pirmais veids ir caur jūsu laulību, caur jūsu attiecībām, caur to visu… kas tur ir un otrā saite ir bērni. Un sastāv pa daļai no viena dzimtaskoka, pa daļai no otra. Un… tātad, te ir vēl viena jēga. Ar divām saitēm stingrāk turas. Tas nozīmē, ja laulība tiek šķirta, tad dubultslodze bērniem. Bērniem paliek tā funkcija… Lai gan, es teicu, tā faktiski ir ilūzija… psiholoģiskā ziņā laulība turpina darboties tad, kad tie papīri… Ok, tā šitais izskatās, vai te gribas kaut ko teikt?

Publika: … biezāks paliek…

–          Gribas teikt, ka tīri no fizikas viedokļa tie, kas ir vecāki… viņi tur savieno… jūtas…

Nu to mēs viņiem pēc tam paprasīsim. Krājiet vienkārši tās sajūtas… Ok, tātad… bet ejam no tā punkta, ka tagad jūs abi divi esiet izlēmuši šķirties. Ja, lēmums ir pieņemts, nu, kā lai to izdara… Par īpašumiem nerunāsim, tā ir atsevišķa saruna, bet mums jārunā par bērniem. Tātad, nu, parasti jau ir tas pirmais jautājums, pie kura tad visi tie bērni pamatā dzīvos… Ir tādi pāri, kas ir tik nikni viens uz otru, tik aizvainoti, ka viņi nepieļauj iespēju, ka nu… es varētu veicināt to, ka nu… mūsu bērni tiekas ar manu šķirto otro pusi. Kad tiek darīts viss – vai nu es vai viņš. Tā būtībā ir tāda situācija, ka tie bērni būtībā ir tādā lojalitātes konfliktā.

Jā, tātad, ja mamma, piemērām, saka tā – ja jūs tiekaties ar tēvu, ja jūs ar viņu sazvanieties, tad jūs esiet mani nodevuši. Tad ļoti bieži ir tā, ka … bērni skatās, kurš no viņiem ir vājāks. Kuram vajag vairāk atbalsta. Viņi nostāsies tajā konfliktā tajā pusē, kur vājākais. Kurš ir jāatbalsta. Ir dažreiz tā, ka viens (bērns) nostāsies vienā, bet otrs nostāsies otrā pusē.

Jā, bet tas ir apbrīnojami, cik cilvēki tajā šķiršanās procesā, visā tajā ārprātā, tik maz spēj būt empātiski pret saviem bērniem. Ka viņi domā apmērām tā – vai viņi būs ar mani, vai nebūs. Nevis – vai tie bērni zaudē to otru vecāku vai nezaudē. Kā lai izdara tā, ka mūsu šķiršanās ir ar iespējami mazākiem zaudējumiem mūsu bērniem. Tas ir vienkārši apbrīnojami, cik cilvēki šķiroties kļūst par maziem bērniem paši.

Publika: Viestur, bet es nedomāju, ka viņi domā, vai viņi būs pie manis, vai es viņus atņemšu tam, vai… tas ir savādāk…

Jā. Arī tādā veidā. Tātad būtībā, teiksim tā… jā… tātad…

Publika: es gribēju pateikt kaut ko. Man šķiet, ka pretēji, viņi iet nevis pie vājākā, bet iet pie stiprākā. Un stiprākais to savu stiprumu iegūst caur to, ka viņš ir apvainojies.

Jā, nu, bet tas nozīmē, ka viņš ir vājš. Viņš nespēj stāvēt pāri savam aizvainojumam. Ja… ar aizvainojuma palīdzību tu vari juridiski kaut ko baigi izcirst. Bet tas jau parāda to vājumu… stiprs nozīmē tā – saglabāt vēsu galvu šajā situācijā. Un mēģināt būt atbildīgam. Tas ir – domāt, kā lai mēs izšķiramies, lai tiem bērniem iespējami mazāk sāpētu.

Te ir tā lieta… Bērnos ir puse no manis un puse no tevis. Tā kā es esmu nikns uz tevi vai nikna, es atņemšu … sev to tavu pusi arī. Ja. Man ir tāda vara, kā atņemt, nu un es tad būšu… es tev būšu atriebies par to, ko tu man esi nodarījis pāri. Ja… infantili, bet tik izplatīti!… kaut ko gribas vēl teikt?

…

Ok, tad ejam tālāk. Tātad, mana rekomendācija ir tāda, ka bērniem pirmkārt būtu jādzīvo tur, pamatā, kur no praktiskā viedokļa būtu ērtāk. Piemērām, ja tur, kur pēc šķiršanās dzīvos tēvs, tā dzīvesvieta ir tuvāka bērna skolai un bērnudārzam un tēvam ir iespējas tīri materiāli nodrošināt viņus ar savu istabu, rakstāmgaldu vai tamlīdzīgi, un ir vēl kaut kādi citādi praktiski labumi, tad ir labi, ka bērns dzīvo pie tēva. Ja, teiksim, šādas priekšrocība ir mammai, tad bērniem jādzīvo pie mammas. Tātad tas praktiskais šeit ir ārkārtīgi svarīgs. Jā… ja vecāki dzīvo kopā, tad viņi var kaut kā kompensēt viens otru… Deficīts, tagad viņiem nebūs iespējas kaut ko kompensēt… gribas par to kaut ko teikt?

Publika: Vai tur tajā, tajā striķīšu turēšanā nav kaut kas drusku savādāk? Tie vecāki tur abus, tie vecāki tur abus, gan abus sarkanos gan abus zaļos… vajag vienā rokā gan abus sarkanos gan zaļos. Un kad vecāki sakrusto savus dzimtaskokus, tad viņi ir ļoti dziļi visā tajā iekšā. Un bērniem viss ir pusi uz pusi.

Kāda tev tā starpība, ka katrā rokā sava krāsa?

Publika: nē, nē, man ir tas spriedzes lauks, kad iet divas dzimtas un tad viņas tiek sakrustotas un tad ir tā izmaiņa un tad ir tie bērni. Katrs savā rociņā vienu krāsu un otru. Pus uz pusi. Un šeit ir pilnīgi cita spriedze tajā.

–          Man ir jautājums, mūsdienās, kad visi ir vienādi nabagi vai vienādi bagāti, vai nav loģiskāk, ka puikas paliek pie tēva, kur kaut ko var iemācīties un lai viņš neiemācās būt par meiteni, vai ne, bet par puiku, kur meitām un mātei…

Jā. Hellingera princips ir tāds. Visiem bērniem vienmēr ir jāpaliek pie tēva…. Man liekas… es viņu turu aizdomās nedaudz, par manipulāciju. Jā… viņš… ļoti interesanti… viņš nāk no tā katolicisma un viņam ir daļa principu, kas ir ļoti… bet daļa principu viņam ir tādi, kur viņš piņķerējas… sašķeļas ar katolisko. Es domāju…

Publika: bet ja bērni paliek pie tēva, tad māte ir brīva un fiksāk var tikt pie jauniem bērniem… tur ir kaut kāda loģika.

Varbūt. Es domāju, viņš rēķinās arī ar to, ka neviena mamma nešķirsies, ja viņai būs jāatdod bērni tēvam.

Publika: nu bet dabā jau tā notiek… Mātes instinkts un tā…

Māte atdod bērnus tēvam?… iespējams, ka tas kāds izņēmums. Iespējams, ka Hellingers varētu būt domājis arī tā – kurš tēvs šķirsies, ja viņš zin, ka pēc tam viņam būs dubulta slodze. (Smiekli) tātad man liekas, tur ir kaut kāds profilaktisks moments.

Publika: paņem divas auklītes un viss…

–          ir dzirdēts, nedēļu pie viena vecāka, nedēļu pie otra un tā katru nedēļu un mēnesi un katru gadu un nākamo gadu. Tātad visi bērni tā braukā…

Saprotiet, tur tas subjektīvais moments ļoti svarīgs. Nu, piemērām, mans vecākais mazdēls nu apmērām reizi nedēļā kādas divas diennaktis pavada pie mums. Viņš nav pie saviem vecākiem. Bet tas ir kaut kā viegli. Ja… Mums nav nekādu problēmu, viņš grib būt kādas divas dienas pie mums. Viņš ir piecas dienas pie vecākiem, un tad pie mums. Es domāju. Nedēļa šurp un nedēļa turp – tas arī var būt viegli. Svarīgi ir tas… dračīt tās stundas un tā, nonodevi laikā bērnu un kas ir noticis tavas nedēļas laikā… tu atkal kādus sūdus sataisīji… tas ir smagi, un protams, ka tādas maiņas ir šausmīgas. Jā, bet ja tas ir viegli, tad tas nav tik būtisks jautājums, ja.

Publika: bet, Viestur, varbūt šeit ir jāskatās ka šeit ir tas sistēmas uzdevums un bērnam ir jāsatur tie vecāki kopā. Un ka tā sistēma diktē, ka tam bērnam tā kā tur ir…

Nu jā, mēs redzam, kas notiek. Mēs redzam! … Bet kas ir, ja mēs ejam vēl tālāk tajos principos, ja šķiras, tad man šķiet, ka vieglāk ir ar puikām. Jo tur ir ļoti skaidri – puikas nedrīkst palikt pie mammas. Puikām ir jābūt pie tēva. Tur nav variantu… Teiksim… es domāju tā… nu dēls ir… nu līdz gadiņam, tad ir tikai mamma. Bet septiņu gadu vecumā jau tēvam ir jābūt vairāk. Tēvam tad lielāka nozīme priekš dēla kā mammai, ja. Nu, protams, ja šķiršanās ir, kad dēlam ir tur līdz tiem septiņiem gadiem, tad varbūt mums tik kategoriski nevajadzētu izlemt uzreiz. Bet arī – es domāju, ka šeit… galvenais princips ir tāds, ka vīrieti nevar izaudzināt sieviete. Ja, tas nav iespējams. Vīrieti var izaudzināt tikai vīrietis. Un vīriešu spēks, vīriešu jauda, vīriešu varēšana rodas no tā, ka dēls stāv uz pleciem tēvam. Un tēvs stāv uz pleciem savam tēvam[8]. Ja… ja tas princips tiek ievērots, tad vīriešiem principā viss ir kārtībā.

Publika: Bet ja sieviete stājas otrreiz laulībā ar citu vīrieti? Un tad dēls… puika…

To mēs tūlīt skatīsimies, kas notiek, ja. Ar meitenēm ir daudz sarežģītāk. Jo – slikti ir gan tā, gan tā. Ja? Ja tiks izlemts, ka tu būsi pie tēva, tad tas nozīmē ko – tu būsi tēva sieva. Tu uzņemies psiholoģiski to funkciju, būt mātes vietā. Ja seksuāli tas šajos laikos nenotiek, ka tēvs guļ ar meitu, tad senos laikos tā tas ir noticis. Bet psiholoģiski tā tas ir. Es esmu vecākā sieviete mājās, man jārūpējas par tēvu. Tas nozīmē, es sāku domāt, kas ir virtuvē, es sāku domāt, kā tīrīt māju, es sāku domāt par iepirkumiem. Un es esmu redzējis, ka desmitgadīgas meitenes diezgan labi jau ar to sāk tikt galā. Un tās sāk atgādināt tēvam – nopērc to un to un atstāj man naudu priekš tā un tā un… cikos tu būsi mājās, es iztaisīšu ēst, to ko es protu, ja. Apbrīnojami.

Publika: Sakiet, vai tā meitene kādreiz tiks pie vīra, vai viņai gribēsies seksuālas attiecības?

Tur ir tā problēma, tur ir tā problēma. Jo būtībā šeit nav seksuāla incesta, bet šeit ir emocionāls incests. Un… jebkurai sievietei, kā es esmu jau agrāk teicis, ir četri vīrieši. Pirmais ir tēvs. Tēvs ir tas, no kā viss sākas, priekšstats par viņu. Un ja šī situācija noved tēvu tik ļoti tuvu blakus, tad (uz skulptūrā iesaistītajiem – gribas apsēsties, var šite apsēsties. Ja teiksim nogurst, var paņemt krēslus un apsēsties, ja. Bet es negribu tagad jūs atlaist no tām lomām.) Tātad – ja ir tik tuvu tēvs, tad viņš kļūst tik svarīgs, ka no viņa ir ārkārtīgi grūti aiziet. Ārkārtīgi… jeb emocionāli tas tā – neviens vīrietis visā pasaulē nav tik labs kā tēvs. Ja? Tas nozīmē – visi pārējie, kurus es satieku, visiem ir defekti. Ja? Un ļoti grūti ir apprecēties. Ja? Un ja tēvs apprecas, kas parasti notiek, jā – nu kā tad viņš neprecēsies! Tad ir tā problēma, ka Pelnrušķītes situācija. Ja, tātad, meitene izjūt tā – viņš mani pameta. Es… biju gatava par viņu rūpēties un viņš kaut kādu muļķi apprecēja. Kaut kādu duru, kurai ir vēl divas meitas pūrā līdzi. Tātad tās meitas ir svarīgākas par mani. Ja, un viņām viss kas tiek atļauts un man, kas ir tik čakla un tik ļoti mīl savu tēvu, nekas nepaliek…

Publika: Nu princis tak būs…

Tas nav garantēts. Līdz tam jau ir tie pamātes uzdevumi un tās cīņas, kura tad no mums būs tā galvenā tajā mājā, tagad četras sievietes. Kura būs galvenā? Ja… un būtībā… tai meitai šitais ir nu… ļoti negatīva pieredze… Ja tu paliec kopā tā kā vairāk ar māti, tad tā problēma ir kāda – meita šo situāciju neuztver tā, ka mamma un tētis izšķīrās. Meita uztver tā – viņš no manis aizgāja… ja… tātad viņš mani pameta. Es nebiju pietiekoši laba. Es nebiju pietiekoši skaista. Kaut kādā veidā es to tēvu nenoturēju. Un šī ir tā situācija, kas ir meitenēm, vispār sievietēm pašapziņas pamatu pamats. Ja… tātad, ja tēvs uzvedas tā, ka viņš lepojas ar savu meitu, meita ir visskaistākā, meitai viss pienākas, ja, tad meitai būs pašapziņas pamats stingrs, ja. Bet ja pie manis atnāk konsultācijā sieviete un vai nu sūdzas par zemu pašapziņu, vai arī ir redzams, cik nedroši viņa uzvedās, tad gandrīz vienmēr ir man tā hipotēze – tēvs ir šķīries un slikti šķīries vai pazudis, jeb nomiris, ja. Kaut kas ir noticis, ja, ka šī te meitene nejūtas pašos pamatos vērtīga. Ja… tā, ka… teiksim, šķiršanās situācijā meitenēm ir abi varianti slikti. Jā, tātad uz vienu pusi slikti, uz otru pusi slikti. Vai gribas kaut ko teikt?

Publika: Man jautājums tāds. Jūs teicāt – puikam nav variantu, ja viņš paliek ar māti nevis ar tēvu. Nu labi, nu man tā bija. Ko man tagad darīt?

–          Nav variantu…

–          Es nepiekrītu, ka nav variantu, varianti ir, jo ja strādā, ja cenšas… vienkārši viņi ir grūti tie varianti. Tas ir no manas pieredzes.

No viena viedokļa tā – tā situācija ir ļoti stimulējoša. Jo, tāpat kā meitene, ja viņa ir kopā ar tēvu, tā tas puisis, ja viņš paliek kopā ar māti, viņam jābūt vecākajam vīrietim ģimenē. Viņam ir tā kā ātri jāizaug. Ja… Bet, redziet, mūsu uztverē sievietes ir daudz lielākas nekā vīrieši. Jo mēs esam visi piedzimuši sievietēm, un mēs, teiksim, gan vīrieši, gan sievietes, citu sieviešu sejā… vai vispār noskaņojumu vai garastāvokli rēķināmies daudz, daudz, daudz vairāk, kā ar vīriešu noskaņojumu vai garastāvokli. Tas nozīmē, ja mammai pūcīgs vaigs, tā ir… katastrofa. Galvā. Visiem, bet sevišķi dēliem. Jo dēls to uztver… es esmu vainīgs par to, vai es neesmu pietiekoši labs. Mamma nav priecīga. Būtībā jau tas ir ļoti seksuāls signāls, jo mamma ir nelaimīga tādēļ, ka neviens ar viņu neguļ. Ģenerāli skatoties, ja. Tas nozīmē, tas nozīmē aicinājumu dēlam – kāpēc tu ar mani neguli? Tas sasien smadzenes mezglā. Un tas rada ļoti lielas, teiksim… nu, grūtības, šim te… nākamajam vīrietim izveidot tādas vieglas un horizontālas attiecības ar sievietēm. Ja… man šodien bija konsultācija ar vienu pāri, kur bija tieši tas stāsts – vīrietis, kuram trīsdesmit pieci gadi, par tēvu zina tikai to, ka viņa vārds ir Pēteris. Jo tas ir dzimšanas apliecībā. Neko vairāk viņš par tēvu nezin. Viņš ir vienīgais dēls, audzis kopā ar māti un mātes māti. Nu, nu… trakāk vairs nevar. Principā viņam būtu jābūt alkoholiķim un narkomānam. Bet – viņš ir tīri ok. Viņš ir tīri ok, viņš ir pabeidzis augstskolu ar zelta medaļu, un… kā viņš līdz četrdesmit gadiem nodzīvos, to mēs vēl redzēsim. Bet pagaidām ir tīri ok. Bet – viņš ir kopā ar meiteni, kurai ir divdesmit divi. Ja. Tas nozīmē, viņam vajag kontroli. Ja… tātad viņš var izveidot tādas attiecības, kur, teiksim… tā sieviete, tā teikt, nepiļīs. Un ar savu skatu ne… nekomandēs. Un tas ir diezgan tipiski, citādi nevar. Bet protams… Bet teikt tā – šajās attiecībās māte ir klāt. Ja… jo viņš redz mātes ēnu… ja… Tā kā, tā kā… ir diezgan viennozīmīgi, ka dēliem nav jābūt pie mātēm pēc šķiršanās. Bet ja to viegli uztver, kā es saku, ka dēls ir piecas dienas nedēļā pie tēva un divas pie mammas, tur varētu arī nebūt daudz problēmu. Svarīgs tas vieglums, lai vecāki pēc šķiršanās būtu viens otram piedevuši un darbotos pēc principa – tev ir vislabākais tētis visā pasaulē. Tev ir vislabākā mamma visā pasaulē. Viņi tikai nevar saprasties. Un, viņi tevi abi mīl un viņi abi grib, lai tev būtu abi vecāki. Abi rūpējas un abi atbild par to, ka tu dabū abus vecākus.

Publika: tas ir tā kā pārtraukt partnerattiecības, bet turpināt vecāku attiecības.

Jā…

Publika: tas jau vēl retāk kā ar princi…

Diemžēl, diemžēl, jāsaka… diemžēl jau… šķiršanās… tās attiecības turpinās… konflikts jau parasti turpinās. Nu reti ir tā, ka izšķīrāmies un – konflikts ar to ir nobeigts. Viss, tagad mēs sākam no baltas lapas, mēs neguļam vienā gultā, nedzīvojam vienā mājā, mums nav viens budžets. Bet mums ir kopēji bērni, viss kopējs. Mēs par to atbildam. Ļoti reti…

Publika: bet varbūt, ka jāšķiras, pirms tas konflikts ir sācies… (smiekli)

–          Jā… pirms konflikta… izsargāties… nemaz neprecēties, izsargāties no konflikta nevar… (smiekli)

Ok. Iesim tagad tālāk. Atstāsim tagad meitu… mammai… Jo – vēl viena lieta… Ja meita ir prom no mammas, tad pārtrūkst dzimtaskoka pavediens. Tajās situācijās, kurās, teiksim… meitai nomirst tēvs, tur tā pašvērtība deficītā… Bet ja meitai nomirst māte, tad viņai pārtūkst zemapziņas, nu tāds kā plūdums. Tur ir caurums mātes vietā. Un tas ir diezgan… nu ne tik bieža tāda situācija… bet gadās… man tikko arī bija viens pāris… kur tas bij… kur ir tāda Aspazijas situācija. Aspazijas mātei mira māte, kad viņai bija kaut kādi septiņi gadi. Mirusī māte ir tāds caurums… un viņa piedzemdēja savu meitu, pret kuru viņa pavērsusi muguru. Tāpēc, ka viņa skatās – kur palika mana māte? Ir skumjas par to, un par to, ko sievišķais ir atbildīgs. Un lai bērns… lai bērns, skatoties mātes sejā, dabūtu kontaktu ar dzimtas… dzimtaskoku. Viņš dabū kontaktu ar māti dzimtaskokā… No tēva viņš dabū enerģiju. Tātad… tātad… tātad… nu, teiksim tā, sešdesmit pret četrdesmit. Sešdesmit procenti, ka vajadzētu palikt pie mammas un četrdesmit pie tēva… bet nu atstāsim šādā veidā, ja.

Publika: kas notiek situācijā, ja meita palikusi pie mātes? Un… piecpadsmit gadu vecumā viņa ar māti vairs nevar sadzīvot… un jau ir tiesīga iet… nosacīti… un viņas tēvs viņu pieņem.

Redz… tas ir viens trakums… kas diemžēl arī likumos ir iekšā… ka man liekas, no divpadsmit gadiem vai no deviņiem šķiroties prasa bērnam – kur tu gribi dzīvot? Tā ir?

Publika: nezinu… tā liekas, ka jau no septiņiem psihologi drīkst strādāt ar bērniem. Un ar šito nodarboties..

Jā… es uzskatu, ka nekādā gadījumā nedrīkst bērnam prasīt, arī tad, ja viņam ir piecpadsmit sešpadsmit. Tas ir tā – mēs, vecāki, izlēmām. Mēs izlēmām , kur tev būs jābūt.

Publika: un ja vecāki nav spējīgi…

Tur ir tie sūdi… un būtībā jau… būtībā tas nozīmē ko… tātad, notiek kaut kāda manipulācija. Ak tu man tā! Nu tad es pie tēva… Un dēls – ak tu man tā, nu labi, tad es iešu pie mammas! Jā… un sākas vai nu tāda klaiņošana, un sākas… ja tu turi, ja tu neļaujies… tad viens, bet… nu labi – ej. Mani neviens nemīl. Neviens par mani necīnās. Ja…

Publika: Situācija vēl tālāk… No mātes aiziet nesaskaņu dēļ… pie tēva, nu ok, viss ir labi. Nu tad dzīvo…

Ok, nu tad… Bet… mēs esam šeit runājuši par tā saukto Slepeno līgumu. Ja? Kad būtībā mēs varam uzkonstruēt dzīvi, piemērām simtstūkstoš gadus atpakaļ. Cilvēki īsti nezināja, kas tas tēvs ir. Sekss netika saistīts ar bērnu dzimšanu. Tas nozīmē, ka sekss var būt ar daudziem vīriešiem, bet kurš ir bērna tēvs, neviens pat nepaprasīja. Jo, nu, bija priekšstats, ka viņi dzimst tikai mātei. Ja. Saskaņā ar kaut kādu dievu gribu. Bērni pieder tikai mātei. Nu lūk, un šis te priekšstats ļoti bieži un arī tagad ir stiprāks, ja. Ir uztverts tā, ka tēvam nav tik liela teikšana. Lai gan psiholoģiski un juridiski būtu jābūt piecdesmit uz piecdesmit. Galvā tas ir citādāk. Tad nu lūk… tātad… vienā brīdī tomēr uzzināja, ka tāds tēvs tomēr ir. Bet pirms tam jau bija situācija, ka šīm te mātei un meitai bija kaut kā sevi jāaizsargā no apkārtklaiņojošiem bandītiem, puikām. Tad viņas pieņēma darbā Apsargu. Izveidoja kaut kādu līgumu, ka viņām ir Apsargs un viņas varēja iet un deklarēt un teikt – ja jūs man kaut ko nodarīsiet pāri, jums būs darīšana ar Jāni. Mēs esam Jāņa sievietes, ja. Ak Jāņa? Oi, nē, nē piedošanu …. viss kārtībā… Jāni zinām, ja Jāņa sievietēm kāds KAUT KO… Tātad, tātad… Apsargs, tas ir pirmais tēvs. Tas, kurš ir Apsargs. Nu skaidrs, ka ar laiku viņš kļūs tēvs bioloģiski… Šajā situācijā, kad notiek šķiršanās, pazūd Apsargs. Ja… tātad dziļi arhetipiski pazūd Apsargs. Un tātad Māte nav varējusi viņu kaut kā noturēt. Jā, tas nozīmē, tas nozīmē… ka tas pāriet meitai. Tev ir jānotur tēvs. Ja…

Publika: Vienkārši sardzes maiņa nevar būt? (smejas)

Jā… bieži vien ir, bet tad sākas cita veida sūdi… Ar vārdu sakot, ja meita piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā iet dzīvot pie tēva, tad viena varbūtība ir tāda: viņa rūpējas par to, lai joprojām būtu tēva apsardzība, ja, fiziska, finansiāla… sociāla, lai tā kā būtu tā autoritāte, kas ir tēvam, joprojām, teiksim, sargājot arī šo ģimeni. Tāda iespēja ir un pirmām kārtām par to padomātu, ja… un simttūkstoš gadus atpakaļ meitenei nedrīkstēja būt tāds jautājums – vai tev patīk gulēt ar tēvu vai nepatīk? Nu tu labprāt guli ar tēvu? Nu tāds jautājums nevarēja pacelties, jo pirmais jautājums bija – drošība. Tātad, ja tu negulēsi ar to, kas skaitās mūsu Apsargs, tas ir tāds kā pirmais Tēvs, nu ar tevi gulēs katrs, kam ienāks prātā. Kā gribi… Un šis te drošības moments, ja, sievietes psihē ļoti dziļš un pamatīgs.

Publika: ja meita guļ ar tēvu, tad drošība ir.

Nu šodien tas vairs nav praktiski.

Publika: Varbūt tādā psihoemocionālā Iīmenī… Tad viss ir praktiski.

Jā. Un ļoti bieži, ja meita iet dzīvot pie tēva, tad viņa sev pat nepajautā – vai es to gribu. Vai tas ir labi man. Ja. Neieslēdzas šis līmenis. Bieži vien ir ieslēdzies tas līmenis – tā vajag.

Publika: Tēvs tak ir vislabākais, kāds vien var būt…

–          Visos jautājumos…

Arī, arī… ja. Nu ko, ok. Iesim tālāk?

Publika: mhm.

Var nostāvēt?

Publika: Grūti.

Nu varbūt paņemiet krēslu… Sākumā es nezināju, cik jūs te būsiet. Bet man liekas, viens divi trīs četri… pieci krēsli ir… ok … tagad rodas jauna situācija, divus krēslus mums tomēr vajadzēs. Varbūt šitos … Edij, paskaties … kurš būtu piemērots… tātad – sievas otrais vīrs… un vīra otrā sieva… un tagad jūs pagriežaties pret to jauno vīru… jā, un vecvecāki seko līdzi, kāda sajūta tagad veidojas…

Jā, protams, viena laulība tiek šķirta, jauna veidojas, ja. Kas ir… kārtējā kļūda ko cilvēki pieļauj. Cilvēki notic kaut kādai… tādiem māņiem, ka tagad jūs varētu būt vistuvākie. Jeb, respektīvi, tev tava jaunā sieva var būt tuvāka, nekā tavs bērns. Ja? Un bieži vien ir tā, ka jūs arī nepadomājiet, kādā rangā ir jūsu attiecības. Un kādā rangā ir šīs attiecības.

Sevišķi grūti jau ir tad, ja tas dēls tomēr paliek pie mātes.

Publika: kas ir ja meita paliek pie tēva?

Arī, arī… Ja. .. Pelnrušķīte… kurš ir pēc ranga… bet redziet… es neesmu vēl redzējis tādu situāciju, ka šis te otrs laulātais… būtu rangā augstāks kā bērni. Tā nav. Ne sievietēm, ne vīriešiem. Ja. Respektīvi, jums abiem, ienākot šajās attiecībās, ir jārēķinās, ka jūs variet būt otrie svarīgākie. Jūs nekad nebūsiet pirmie svarīgākie.

Publika: Nu tātad pirmajā laulībā vīrs ir rangā augstāks par to bērnu, ja? Vai kā, vai es nepareizi…

–          Pēdējā vietā viņš ir…

–          (smiekli)

–          Nu ko tu tā to apgalvo… (smiekli, troksnis)

Pirmajā laulībā tas ir tā – sievai vissvarīgākais ir tēvs[9]. Ja, vissvarīgākais ir tēvs. Tēvs viņu ir atdevis pie altāra vīram, bet tas nenozīmē, ka tajā brīdī tu jau esi vīram tuvāka…

Publika: tas to nenozīmē…

Tas to nenozīmē! … Otrs svarīgākais vīrietis tavā dzīvē ir brālis, ja. Ar tēvu tu esi visu dzīvi kopā arī vai nu visu dzīvi vai varbūt nedaudz mazāk, bet arī ļoti ilgu laiku. Un tu no brāļa esi ļoti daudz mācījusies, ko nozīmē būt vispār vīrietim. Un salīdzināt brāli ar tēvu un daudzas praktiskas lietas tu tur esi iemācījusies. Dzīvojot kopā, nevis teorētiski, skatoties caur logu uz citām ģimenēm vai lasot grāmatas, bet sajutusi kā smird jeb smaržo vīrieši, kā viņi atraugājas, vai kā viņi, teiksim, apvainojas. Ja. Vai – kāds ir viņu fiziskais spēks, kā pret to izturēties. Kā manipulēt ar fiziski spēcīgākiem vīriešiem. Ja. Trešais svarīgākais vīrietis ir dēls. Ja. Un tikai ceturtais ir vīrs.

Publika: bet piektais ir …

–          Vīri ar var būt vairāki…

Bet šitais nenotiek tā, ka… būtu jānotiek tā, ka… vienā brīdī būtu jānotiek – jūs esiet vistuvākie. Bet tas var būt tikai tad, kad bērni ir izauguši. Tātad divdesmit pieci gadi jums ir jāstrādā, lai tu būtu savai sievai tuvāks nekā viņas tēvs un brālis un dēls… ja. Tātad, tas vienkārši nenotiek tā… principā tu esi svešs vīrietis.

Publika: īsta tuvība ir iespējama ap pensijas vecumu …tūlīt ir iespēja… man pensiju…

Pēc sudrabkāzām. Ja. Teiksim, es uzskatu, ka pirmā laulība ir tā, kad nu, jūs esiet emocionāli diezgan tālu, bet jūs tuvojaties caur to, ka jūs esiet darbabiedri. Darbabiedri, tas nozīmē, ka jūs strādājat, jūs audzināt bērnus. Un jūs vijat ligzdu, kurā tie bērni var augt. Un jūs radiet arī tādu investīciju vidi, kurā jūs savus pūliņus metat iekšā, neprasot, kas man par to būs. Vienkārši uzskatot, ka visas investīcijas paliek man un viņas nekur nepazudīs. Tātad pie šādiem nosacījumiem, šo te svešo vīrieti, kuru tu appreci, viņš tev ir tuvākais vīrietis pēc divdesmit pieciem gadiem.

Publika: bet vai var būt, ka tie laulātie ir tuvāki par tiem bērniem un vai tas vispār ir iespējams?

Tas nav normāli. Kamēr bērni ir mazi.

Publika: ir kaut kādas reliģijas, kas māca, ka nu, ja tie bērni piemērām slīkst, tad tos var uztaisīt vēl, bet vīru nevar uztaisīt. Jo viņš visus baro. Nu taču japāņi arī – vispirms tēvs, tad māte, pēc tam bērni…

–          Līdzīgi arī lidmašīnās, vispirms glāb sevi un tad bērnu.

Jā, bet tu redzi – viena lieta ir, kā ir loģiski un kā ir no kultūras viedokļa pareizi. No kultūras viedokļa ir pareizi – nu, jums būtu jābūt vistuvākajiem. Ja, un otram būtu jābūt dēlam vistuvākajam. Un trešajam brālim un ceturtajam tikai tēvam. Bet lai to apvērstu otrādi, apgrieztu otrādi, vajadzīgi divdesmit pieci gadi. Tas nenāk uz līdakas pavēli.

Publika: bet Viestur, vai nav tā, ka pieņemsim daoismā ir teiciens, ka mērķis ir pats ceļš, kas ved uz to mērķi un līdz ar to viss atkarīgs, ko uzstāda par mērķi, ja. Ja uzstāda par mērķi bērnus un to ligzdas vīšanu, nu tad ir tieši tā, kā tu saki, ka – tēvs, brālis, dēls, vīrs pēdējais, bet…

–          Tagad tu nesteidzies (smiekli) Tagad lēnām…

 –          Lēnām, jā. (smiekli) Bet – ja mērķis ir, pieņemsim pašizaugsme, tā pašizaugsme ir iespējama tikai pārī ar pretējo pusīti vai dzimumu, ja. Tad bērni paliek otrā plānā. Un svarīga ir šī te divu cilvēku deja, vienkārši[10].

Tā tas var būt tikai tad, kad viņi ir medusmēnesī un tā tas var būt tad, kad viņi palaiduši savus bērnus dzīvē. Tad tas tā var būt. Bet tikmēr, kamēr tie bērni starpā, tikmēr viņi redz tos bērnus katrs no savas puses. Un praktiski viņi ir vienmēr konfliktā par to, ko tiem bērniem vajag un ko nevajag. Mātes un Tēva lomas ir ļoti konfliktējošas pēc būtības, ja. Jo tas ir arī tā, ka māte visu piedzemdē un viņai viss jāatdod? Ja? Šausmīgi! Tēvs vispār pie dzemdībām nav klāt, pirms dzemdībām, pēc dzemdībām viņš sievu ir zaudējis, tā sieva ir tikai ar bērnu. Un pēc tam viņš to bērnu dabū. Ja, tad bērns nāk arvien tuvāk viņam klāt. Gan dēls, gan meita. Bet – ko sieva par to saka? Un ko viņš pats par to saka? Ļoti komplicētas lietas. Teiksim, šīs pozīcijas ir subjektīvas. Viņi katrs skatās no viena punkta ar nezin cik iespējamībām. Uz šo divu redzējumu konfliktu bāzes viņi izveido stratēģiju, kas ir nu tā kā – mēs vienojāmies. Ja, mēs viens otram pilnībā nepiekrītam, bet mums ir abiem vienādas tiesības un vienādi pienākumi pret šiem bērniem, mēs pieņemam tādu lēmumu…

Publika: Vislabāk vienoties var, ja vīrs uzņemas vēl viena dēla lomu ģimenē[11]. Ja vīrs patur savu vīrieša lomu, tad tā vienošanās ir ļoti…

Pie tā mēs atgriezīsimies, kad par pērtiķiem runāsim. Tas ir ļoti svarīgi, ja. Bet tagad mēs skatāmies par vienu tādu, nu, faktiski shematisku modeli. Ideālu, kurš neeksistē.

Publika: Tu mani nesaprati… starpība… sanāk pirmais vīrs arī ir pēdējais un tikai pēc divdesmit pieciem gadiem. Otrais arī, kur ir tā starpība? Otrais arī ir aiz tiem bērniem.

Ļoti praktiska konsekvence. Tu (dēlam) pagriezies otrādi. Tagad tu esi situācijā, kad tavam tēvam ir jauna sieva parādījusies. Viņa ir tā kā nu… Ir ļoti svarīgi, ka tas tavs tēvs … pirms tam, kad viņi ir nolēmuši, ka viņi būs kopā, ir savai jaunajai sievai pajautājis – vai tu esi ar mieru būt audžumāte manam dēlam? Ja? Vai tu esi ar mieru uzņemties šito…

Publika: un iekarsusi ja saka – jā, jā un pēc tam pārdomā…

Ārkārtīgi svarīgs jautājums. Būtībā no šī jautājuma atkarājas, vai mēs būsim kopā vai nē. Ja? Jo ja tu neesi gatava būt audžumāte manam bērnam, tad mēs nevaram būt kopā.

Publika: tā ir tāda smalka lieta, tas kaut kā netieši ir jāpajautā…

–          Bet kas tad ir bērna definīcija, līdz kādam vecumam?

Praktiski jebkurā vecumā. Runa ir par dzimtaskoku. Par dzimtaskoka ietekmēm.

Publika: man tev ir viens jautājums – kas tad ir ar tiem pāriem, kuriem ir bērni jaunībā un tad, es nezinu, ap četrdesmit gadiem viņi nolemj vēl vienu mazuli radīt. Tad tas viss attālinās vēl par divdesmit pieciem gadiem?

Tas ļoti bieži ir tas trakums – mums ir bailes palikt divatā. Jo man ir grūti iedomāties, ko es ar tevi varētu iesākt divatā[12]. Ja? Kamēr mēs rūpējamies par bērniem tikmēr mēs viens otru tā kā neredzam. Reizēm tas ir pilnīgs šoks, kad ir jāveido pilnīgi citas attiecības. Kā es saku – jauns laulību kontrakts. Tagad mēs esam viens priekš otra, nevis priekš tam, lai kopā izveidotu investīciju vietu un lai kopā rūpētos par bērniem. Tas ir ļoti biežs šoks. Sudrabkāzu, teiksim, rītā apzināties šo te trakumu. Kas tev ir kopīgs ar to cilvēku? Ko tu vari ar viņu gribēt vēl kopā piedzīvot? Kas varētu būt skaists? Uz ko jums vajadzētu orientēties. Ja… nu tādas attiecības… nu, būtībā, kamēr ir bērni, tādus jautājumus ir stulbi uzdot. Jo pirmie jautājumi tādi – kā tu strādā? Vai tu strādā uz to ģimeni, vai tu nestrādā. Tur nav jautājuma – kā tu jūties? Kādas jūtas? Vecākiem… par bērniem jādomā, kā viņi jūtas. Vecākiem jādomā. Tā, ka teiksim, es saku tā – ir… man ir divi gredzeni – šitais ir par pirmajiem divdesmit pieciem gadiem un otrs ir sudrabkāzu gredzens. Tas nav viena un otra sieva, tas ir ar vienu sievu divas laulības. Ja. Absolūti atšķirīgas.

Ok, ja. Tātad mēs palikām pie… tu (meitai) arī nāc šeit. Mamma saka, ka tev būšot jauns tētis… Un arī ir tā… tas jautājums… tātad… vai tu vari šito meiteni iedomāties kā savu meitu? Jo, kamēr jūs esiet vienā dzīvoklī, vienā mājā, vienā telpā – nav iespējama situācija, ka tu viņai paej garām kā neesošai. Tu vienmēr atstāsi kaut kādu audzinošu ietekmi uz viņiem. Ar jebko, ar savu skatienu, teiksim, grimasi, ar to, teiksim, kā tu pret viņas mammu, ja. Viss, viss, viss atstāj iespaidu. Un tā ir ārkārtīgi svarīga lieta jums abiem diviem. Vai jūs spējat šito uzņemties. Ja? Būtībā – tā ir viena lieta, nu, tā uzņemšanās nevar notikt vienā brīdī. Ja? Un es to salīdzinu ar ko – es to salīdzinu ar to, kā notiek bērnu adoptēšana.

Man ir bijuši konsultācijā cilvēki, kuri gatavojas adoptēt bērnu. Sākumā – mēs abi to gribam, viss ļoti labi. Tagad viņiem piezvana – ir bērns, kas atbilst tam, par kādu jūs esiet uzrakstījuši, ka jūs gribat. Āāā! … Un bērns ir nodots pie … kaut kādā audžuģimenē tajā brīdī. Kur viņš būs pagaidām, kamēr jūs izlemsiet… ejiet un iepazīsties. Āāā! Ja… aizej un iepazīsties! Ko tas nozīmē – aizej un iepazīsties? Vai tas ir tā kā suni izvēlēties? Suni arī tu… aizej uz patversmi un … tas suns izvēlas tevi.

Bet… tas, ko es esmu sapratis, normāli ir tā – mēs vispirms domājam, mums dzims bērns. Vispirms grūtniecība, mēs sākam pierast pie domas. O, varētu būt. Un dzemdības, vesels piedzīvojums, viņš parādās. Tad bērns aug, bet … mēs ar to bērnu saplūstam un iepazīstamies arvien vairāk un vairāk. Un tagad, kad mūsu bērnam trīs gadi, tad mums ir tāda pieredze, kura ir nākusi dienu pa dienai, pa maziem gabaliņiem. Bet ja mums ir jāadoptē trīsgadīgs bērns, jeb ja tu atnāc pie vīrieša, kam ir trīsgadīgs bērns, tad tev šī te pieredze uzkrīt tāda kā Buuums, kā tāds betona bluķis virsū. Ja? Un, protams, ja tādā veidā to uztver, ka momentāli jāpieņem tas bērns… to nevar izdarīt.

Publika: trīs gadi vēl nav tas trakākais. Vienpadsmit, divpadsmit…

–          Oho

Jā. Tātad, tātad, pirmkārt, tas ir ļoti grūts uzdevums, kuru… ir ļoti svarīgi, lai šiem otrajiem laulātajiem tiek dots kaut kāds laiks, lai viņi pierod. Un lai ir atbalsts no jums – ko tev vajag, lai tu pierastu. Lai tu varētu pieņemt šo bērnu. Jo… kas ir… tas svarīgais ir – ja jūs sākat dzīvot kopā. Tad tam bērnam ir jāpasaka – mēs esam tavi vecāki, kamēr tu esi šajā mājā, un mēs abi esam uzņēmušies pienākumus un tiesības pret tevi. Ja… tev ir mūs abi jārespektē. Tātad, tas nozīmē, ka jaunā mamma ir jārespektē tieši tāpat kā tēvs.

Dēls: es negribu, es iecērtu kāju grīdā…

Te ir ļoti svarīgi, ka tēvs ar tevi runā…

Dēls: es vienalga gribu, lai man mamma ir… mana mamma…

Jā, tas ir tas ir tā ir reāla situācija… Dēls prasa – precieties atpakaļ. Ejiet atpakaļ kopā – tā vienmēr būs. Bērni sapņo, ka vecāki varētu atrisināt konfliktu.

Publika: šinī gadījumā, lai nu viņi tā kā pastaigājas? … vai jaunā audžumāte…

Ļoti svarīgi ir, ļoti svarīgi ir, ka tēvs tā kā uzņemas atbildību sarunāt ar dēlu… par kaut kādu līgumu, uz kuru pamata… audžumāte tiek pieņemta.

Publika: tas nozīmē, viņa tev palīdzēs… jā… (smiekli)

–          Dažreiz tam puikam patīk tā audžumāte tāpat kā tam tēvam…

Dažreiz tā mēdz būt.

Publika: es domāju, ka tas ir ļoti bieži, jo tēvs tam dēlam ievieš to seksuālo enerģiju, kas viņam pirms tam nav bijusi. Un tas puika ir seksuālās enerģijas pārbagātāks kā tēvs.

Viņš, viņš… viņam var būt arī fantāzija – zin ko, tēti, kamēr tu atgriezies pie mammas, tikmēr es pakavēšu laiku šitai…

Publika: kamēr fāča pa šķūnīti, tikmēr es…

–          jā, bet padsmit gados varētu būt patīkamāki audžumātes pieskārieni, nekā mātes.

Varianti ir visādi. Bet ir ārkārtīgi svarīgi domāt par to, cik trausla ir pozīcija šiem cilvēkiem, kuri ienāk. Ja…

Pubilka: viss ir atkarīgs, kā viņi ienāk. Un kā – viņiem jau ar savi dzimtaskoki. Un vienkārši tad… ļoti elementāri, vai nu viņi ne jau divus, bet trīs dzimatskokus sapotēs kopā… ar nākamiem bērniem jau esošiem… tas jaunais potdzimums… viņš vai nu ieaugsies, vai arī nokaltīs. Vienkārši atkarīgs no profesionālisma un potēšanas.

Teiksim, vienkārši ir no Dieva pozīcijas. Bet kad tu lec iekšā šajā gaļasmašīnā, drausmīgi grūti. Tas prasa… Es vairs nezinu… brīnums, kā tie cilvēki ar šito tiek galā.

Publika: netiek jau…

– bet ja skatās televizoru … (smiekli, troksnis…)

–          Bērnu kults. Manuprāt, tomēr ir iespēja, vienalga, kad ir bērni, attīstīties un bērni paliek otrā plānā[13] un pirmā plānā paliek savstarpējās attiecības, un… viss, kas ar to saistās un arī attīstība.

Protams. Dēlam nedrīkst uzlikt atbildību, piekrist vai nepiekrist mūsu kopā būšanas lēmumam. Tā nav bērnu darīšana… To mēs izlēmām, ja. Bet tāpēc mēs esam izlēmuši, mums ir jāizlemj, kā … tu vari justies maksimāli komfortabli, šajos jaunajos apstākļos. Jā, jo tagad tev ir divas mammas un divi tēti. Jā, jo šitais ar tev tētis. Ar to vēl jāiepazīstas, ja. Un – mamma tev līdzīgi teiks – šitais ir tavs jaunais tētis, un… tad, kad tu esi pie mums, tad viņam ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā tavam tētim, kad mēs bijām kopā.

Publika: jā, bet, Viestur, tur vairs nav to vadu!

–          (Troksnis) ar to jauno tēti…

Jā, un tas ir būtiski… jo, jo, kā lai saka – principā, principā, ja jūsu attiecībās bērni nedzimst, tad šī[14] laulība joprojām būs stiprāka. Tas nozīmē, ka ja jūs piedzemdēsiet trīs bērnus, nu tad jūsu laulība būs stiprāka… Bet ja bērni nebūs, tad jūs būsiet vienkārši kopāgulētāji. Jā, bet īstā laulība ir šeit…

Tas ir tā kā musulmaņu ģimenē. Kur ir vecākā sieva un tad ir jauni bērni… un viņiem ir kaut kādas tuvākas attiecības, nu un tad saimniecība kopīga ar vecāko sievu[15].

Publika: labi, pirmā sieva vienmēr teica – tu viņai pasaki, es esmu tava galvenā sieva. (smiekli)

Tā ir, tā ir.

Publika: bet Viestur, vai nevar to apmainīt vietām, to meitu nolikt pie tēva un to dēlu nolikt pie mātes?

Nu, apmaināties! Jo, principā jau tāds konteksts vienmēr būs. Jo, teiksim tā, kā viņi sadalīs tos laikus. Būs tā – viennedēļ un viennedēļ tad tas var būt arī tā, kad tu esi ar audžumāti kopā. Un tu esi ar audžutēvu kopā…

Dēls: dusmas baigās

Publika: Bet, ja iedomājas, ka ģimene ir spēcīgāka – četri vectētiņi, četras vecmāmiņas… un tie divi bērni, kuri vēl nezin… tad patiesībā viņi… gūst milzīgu izaugsmi. Nu, tas tādā ideālā gadījumā. Tātad viņi apbraukā visus vectētiņus un vecmāmiņas… Tad ir dažādākas pankūkas un savādāki ievārījumi…Tas ir ieguvums[16] (troksnis)

–          Bet tur greizsirdība, konkurence…

Protams, protams… tiešām var paņemt vēl vienu krēslu un apsēsties… (smiekli, troksnis) Ok, tātad tas mans padoms un tāds priekšlikums ir – vienmēr jums abiem (otrajiem laulātajiem) teikt – parūpējieties lai viņi to ilgo laiku, ko jūs esiet bijuši kopā… iespējami kvalitatīvi var dabūt īsākā laikā. To nevar izdarīt ar prasībām. To var izdarīt kaut kādā adopcijas procedūras ceļā…. Tās kļūdas ļoti bieži rodas no tā, ka jums abiem šķiet un jūs to prasāt – momentāli pieņemt mūsu bērnus un ja tu nepieņem tad – čau. Ja, nu tā jau tas ir, ja tu nepieņem – tad čau, būs problēmas. Ja… bet… svarīgākais – ir kaut kāds adopcijas periods, kurā var ar tiem bērniem iepazīties. Vai var kaut kā sasildīties, saprasties, vai es spēju kaut kā uzņemties…

Tas nav vienkārši. Es, piemērām, zinu, ka es nespētu… Es nespētu audzināt svešus bērnus. Es brīnos, ka ir cilvēki, kas to spēj.

Nu, bet tie, kas nāk pie manis, tie jau arī parasti nespēj. Un tad te veidojas kaut kādi ļoti jocīgi trīsstūri. Nu un tad ļoti bieži tā komunikācija tāda – pasaki tai savai meitai!

Vai atkal – tā tava sieva atkal uz mani greizi paskatījās. Ja, un tad ir būtībā tāda cīņa par tevi – kurš tad būs tuvāks?

Publika: bet patīkami, ka par tevi cīnās…

… nu jā, bet konsekvences nav… patīkamas. Ja tu parādīsi, ka meita tev tuvāk, tas nozīmē, ka tu izdarīsi kaut ko, ka tā meita no tevis nevarēs atdalīties.

Un jaunā sieva staigās ar drūmu ģīmi. Un aizvainojumu.

Publika: ja var nodalīt kompetences…

Nu, tas ir labāks ceļš. Ar jauno sievu tu guli, jā…

Publika: jā…

Bet ar meitu tu sarunājies, bet ar jauno sievu tu ej uz teātri … sarežģīti. Bet ja tu esi tāds riktīgi autoritatīvs, power, nu tad būs tā – … (troksnis) Ok. Tad varbūt arī te var kārtību ievest…

Tad nākošais svarīgais punkts šajā situācijā… kas notiek, ja jaunajās attiecībās dzimst bērni.

Edij, mums vajag vēl vienu puiku un meiteni… Ja dzimst puika vai meitene… kuriem vecākiem viņš dzimst? (troksnis, smiekli…) Edijs šeit parasti spēlē Dievu.

Re kur tava mamma, re kur tavs tētis. Tie tavi īstie vecāki, te tava īstā meitiņa peciņa…kura arī ir tāda kā ir jūsu bērns. Tā… tie tavi īstie vecāki.

Tātad, ja jūs esiet atrisinājuši to jautājumu, ka ideāli strādā audžuvecāki. Tad šie bērni būs līdzvērtīgi. Tad būs vienādas attiecības ar abiem bērniem. Vai visiem trijiem.

Publika: bet tad sanāk, ka mēs vienas krāsas vadu arī ņemam…

Nu jā, tur kaut kāda piesaistīšanās būs. (troksnis, sarunas, jaunie bērni ilgi meklē dzimtaskoku savienojumus, kam piesaistīties) Otri vecvecāki ir šeit, bet tev vēl ir trešie vecvecāki. Ir! Tāpēc, ka tie ir tavi brāļi un māsas.

Publika: no mātes puses… šitais ir dzimtaskoks

Bioloģiski tev ir taisnība, bet sociāli tas nav tā, ka jūs variet pateikt – šitie ir mūsu mazbērni un šitie nav.

Publika: daudz ēdīs (smiekli) Mums viss ir skaidrs.

Ja. Tas nevar būt tā, ka šitie mazbērni dzimšanas dienā dabū dāvanas un šitais mazbērns dzimšanas dienā nedabū dāvanas.

Publika: var būtiski izretināt šo mudžekli un attiecīgi samazināt to cilvēku skaitu un pienākumus.

Tātad, vai latviešiem nav raksturīgi cirst šito[17]? Ir! Tāpēc, ka – kāds haoss veidojas! Nu ārkārtīgi grūti strukturēt vispār, ja?

Publika: te jau ir simts sērijas seriālā.

Jā! Te ir kas pa momentu, tātad no vienas puses, ir taisnība tā, kā tu saki. Te ir baigie resursi! No vienas puses – teiksim ir tā – jo vairāk vecvecāki, jo labāk. Ja viss ir nostrukturēts un šķiršanās ir notikusi ideāli, tad tā var būt. Bet, redz kas ir – manuprāt, vēsture ir to pierādījusi, ka bērni tomēr ir balsojuši par tādām ģimenēm, kur vecāki ir kopā. Ir izdzīvojusi tomēr šī kultūra, kur katram bērnam ir viens tētis un viena māte. Tāpēc tā monogāmija ir kaut kādā veidā nostiprinājusies. Caur to, ka bērni ir stiprāki caur to, ka tiem ir viens tētis un viena māte. Tiklīdz viņiem ir divi tēti un divas mātes, viņiem nav īsti, teiksim, skaidra tā autoritāšu sistēma. Viens tētis ir tāds, otrs ir citāds, uz ko man vairāk jāorientējas – uz to, kas man īstais tētis vai audžutētis.

Publika: orientācijas vajadzība nav apmierinātas.

Ja ir skaidrs – visas sievietes ir līdzīgas mammai un visi vīrieši ir līdzīgi tētim – ļoti laba izeja. Ja, tātad, ja tu augsi, tad tu ieraudzīsi ne tikai līdzīgo, bet arī atšķirīgo. Un tu kaut kā sapratīsi tos kodus, kā te var izdzīvot, šajā pasaulē. Bet ja ir tik liela kompānija, tad sajūk tā stabilitāte, informācijas te ir daudz, bet uz ko lai balstās, ne vienmēr to var pateikt.

Publika: un bērniem ļoti bieži arī iestāsta, ka vieni ir sliktie… (troksnis)

Ok. Tagad izdarīsim tā – jūs (aktieriem) izstāstīsiet, kā jūs katrs esiet juties tajā lomā, kas jums bija. Un tad jūs ņemiet krēslu un ejiet uz savu vietu. Mēs jaucam tagad šito nost, bet mēs noklausāmies, kas te ir noticis katrā vietā, ja? Un dinamikā, droši vien, ka mainījās redzējums vai sajūtas tad, kad te tajā skulptūrā kaut kas mainījās, kaut kas nāca klāt, pagriezās jeb… Kurš sāks?

Šķirtais vīrs[18]: es varētu sākt. Es vispār jutos mierīgi, bet ja mēs runājam par tādu kā temperatūru, tad tās attiecības ar to galveno sievu vai pirmo sievu, viņas ir tādas kā karstākas. Un tad, kad tas sāk viss jukt, ja, tad – nu, ok… Bet tad, kad parādās jaunā sieva, tad parādās tāds tā kā nu vēsums, ja, tāds kopējais tāds kā vēsums, ne jau pret kādu, bet vispār. Un tāda kā vainas apziņa pret bērniem. Nu tā. Principā, tur mēs arī apstājāmies.

Labi, var ņemt krēslu un iet savā vietā… ja, kas turpinās?

Šķirtā sieva: pirmajā laulībā man bija diezgan liela drošības sajūta un tie vadi man radīja tādu kā ligzdas sajūtu. Es biju vai nu galvenais putns vai zirnekļu māte, nu ļoti laba sajūta… un kad tā šķiršanās, tad man bija tāda sāpe par bērniem, zaudējums, ka viņiem nebūs vairs labi. Un šeit es ne pārāk droši… finanses ir nepareizas, man sajūta bij, bet ko nu vairs.

Labi. Kas turpina?

Publika: Man gribas teikt, ka tā ģimene tomēr sarunājās… atdeva tos asinsvadiņus, ja… sakārtojās tā… Šitais… (krata kulakus uz kādu no ģimenes jaucējiem! Troksnis)

Meita otrajā laulībā: tad kad es biju tur, tīri skaidrība pārņēma. Tā sakārtojās, harmonizējās… Kādam no apakšas nācās raut. Bet mamma, viņa tomēr teica, ka asinsvadi pienākas

Tu tā kā skaties uz sistēmu… Bet kā tu pati tur juties?

Nekā, nedod dievs tādā nonākt.

Negribējās justies. Gribējās skatīties apkārt. Ok, paldies!

Meita, kuras vecāki škiras: Man bija īstenībā līdzīgas emocijas kā mammai. Jo es sākumā jutos ļoti droši, kad tās shēma tika izveidota, un jutos mīlēta, lolota un tad, kad padzirdēju par šķiršanos, tad man likās, mana pasaule pilnīgi sagruva. Un kopš tā brīža viss, kas tika vilkts krustu šķērsu … vienkārši gribējās evakuēties kaut kur. Gribējās būt citā vidē, ar citiem cilvēkiem, tā kā aiziet projām no tā visa.

Paldies!

Dēls, kura vecāki šķiras: To kopābūšanu tur īsti nenoķēru, bet tanī brīdī, kad pieslēgšanās tēvam – tāds pustukšītis… Savukārt, tāds nosacīti atvieglojums jeb piepildījums, kad tā jaunā māte parādās.

Sejā tev bija dusmas un izmisums. Tā tu arī juties?

Nē…

Tev tā bārda liek tādam dusmīgam izskatīties… Labi, paldies.

Šķirtās sievas otrais vīrs: Nu, pirmajā momentā, kad es te ienācu, kad tā meita tur stāvēja aizmugurē, tad man bija tāda ļoti nepatīkama sajūta, un … tas, kad mani kaut kā apdraud un kaut kādas problēmas man varētu radīt… tad arī tā sievasmāte mani tā ļoti draudīgi… (smiekli) Tad, kad viņa panāca uz priekšu vairāk – vai tu būtu gatava kļūt… – nu vispār kaut kā vieglāk kļuva. Attiecībās ar sievu – nu, viņa izskatījās ļoti tālu. Nu un tad, kad ienāca tas dēls, tad bišķiņ it kā mierīgāk palika, bet vienalga tā sieva tālu… tas dēls (no pirmās laulības – VR) tur jā – tāds ļoti problemātisks izskatījās. (smiekli, troksnis)

Šķirtā sieva: Es aizmirsu pateikt, ka man ļoti gribējās dēlu pievilkt klāt pie padoma.

Pirmo dēlu?

–          Jā, pirmo dēlu.

Dēls no šķirtās laulības: Es gribēju papildināt… Beidzot es arī par tevi (uz māti -VR) atcerējos. (Smiekli) Kad mēs nomainījāmies tajā tuvībā ar vecākiem, tad nu no tā brīža, kad ienāk iekšā, tad nu tas džeks nu tāds reāls jampampiņš. Nav respekta pret viņu. Viņš ir apšaubāmas kvalitātes. (Smiekli)

–          To varēja just…

–          Tagad nesteidzies…

Nu un tad kad parādījās bračka. Bij tā – nu labi, ar šito vismaz varbūt varēs kaut ko sarunāt. Uztaisīt, nu tādu kaut kādu tādu tuvāku būšanu. Bet jaunpienācējs, nu tāds…

Tu nevarēji pieņemt…

–          Subprodukts…

Kas turpinās? Kurš ir gatavāks?

Sievastēvs: Es esmu gatavs. Stāvot tur aizmugurē kā tēvam un skatoties uz ģimeni kopumā – tā ir tāda milzīga kopības sajūta. Nu tā – stingrā aizmugure. Tad, kad notiek tā šķiršanās, tad joprojām saglābjas tā sajūta – nu, ir problēmas, bet tā ir viena sistēma. Tad, kad ienāk šī dēla sieviete… Tik un tā tēvam paliek šī sajūta, es esmu balsts šīm sievietēm, nu meitai un mātei, par kurām, nu, ir tā kā tā atbildība jānes. Tas jebkurā gadījumā vīrietis, bet samazinās varbūt tā enerģija, tā saistība, bet viņa tā kā sadalās. Daļa tur, daļa šeit. Tāda stingrība nav kā tajā divveidojumā.

–          Jautājumus var uzdot? Sievastēvam.

Jā. Droši.

–          Kā tu juties par to, ka tu nodevi savu meitu vīram un viņš teica, ka tā kā negrib vairs par viņu rūpēties?

–          Šeit nebij tā, ka viņš negrib rūpēties. Tā ir problēma … šķiršanās, tā nav atsacīšanās rūpēties. Tā, manuprāt, ir problēma, kura tiek šādā veidā risināta.

–          Nē. Es domāju, kā tu nodevi, lai viņš pērk meitai kleitu, lai viņš viskautko dara. Un viņš saka, es tikai par bērniem rūpēšos.

Pirms runājam par bildi – tu juties savu meitu tā kā atdevis?

–          Nē, nē.

–          Bet normāli tomēr tā ir.

–          Normāli tomēr… nu, bet tā ir tāda deleģēta atbildība. Viņa paliek…

–          Tu maksāji par viņu, bet tagad ir jauns maksātājs… tas atdod un saka, ka vairs negrib rūpēties par bērniem.

–          Bet tas jebkurā gadījumā liecina – man šeit stāvot, paliek sajūta, ka tā joprojām ir mana atbildība, pat ja viņa aiziet tur. Tā atbildība paliek, jā, materiālā nē, bet atbildība paliek man kā vecākam, man liekas, vienmēr.

–          Nē, nu es tikai jūtu to starpību – ja iepriekš, kad tu biji atdevis, tad tu nemaksāji, tagad tu katru mēnesi pogā tūkstots eiro.

–          Kāda problēma?

–          Visu mūžu…

Nē, nu tā jau tas ir iekārtots, ka, nu… tas dzimtaskoks, viņš arī amortizē katastrofas. Viņš varēja arī nevis šķirties, bet nomirt.

Bet tāpat paliktu tā atbildība tieši tā…

Ja vīrs nomirst, tad meita iet atpakaļ pie tēva. Teiksim, uz kādu laiku. Kas turpina?

Vīra tēvs: Es domāju, ka, nu, protams, nepatīkami, ka atkal kādas ziepes tur notiek, un dēlam tur kaut kas neklapē un ka paši tur nevarēja sakārtot savas attiecības. Protams, nepatīkami, jo paliek tie mazbērni un kuri nāks mums uz pankūkām visu laiku. Bet, nu – tāda ir dzīve! Nu ko mēs tur… dēlam pašam jādomā par savu dzīvi, ja, tāpat viņš paliek dēls jebkurā situācijā, nu… vedekla ir vedekla… Mēs vairāk rūpējamies par mazbērniem, nu un ja mums otra vedekla tad tā mums tagad tāda kā tuvāka. Nākamā. Nu, tādā stilā kaut kā.

Paldies!

Vīra otrā sieva: Sākumā, kā jūs teicāt, atsvešinātības sajūta, kaut kāds… tāda sadzīvošana ar bērniem… un problemātiska noteikti, bet… nu mēs jau to situāciju analizējam tādu kā vairāk tā kā caur sevi. Arī zināmā mērā, tāpēc es domāju tā kā tā sadzīvošana pēc tam, kad tie bērni ienāk, tie jaunie..

Labi, kā tu domā, bet kādas ir tavas sajūtas par – savu bērnu un audžu bērnu…

Tās grūtības varbūt ir… tajā pirmajā posmā, bet es domāju, ka pēc tam…

Ir sajūta, ka to var uzņemt kā savus bērnus…

Jā… varbūt ne tik tā viegli un ne līdz galam, bet… Tomēr – pieņemot to situāciju.

Paldies!

Otrā sieva: Nu, man sākotnēji likās, ka tāds … es esmu saistīta… kad parādījās jauns vīrs, tad likās, ka tā, no malas un likās, neiederās šeit, bet tad, kad parādījās kopīgs bērns, tad kaut kā šī saikne ir izveidojusies. Tomēr… un tā sajūta, ka ir par daudz. Par daudz tie cilvēki, par daudz … un gribējās to cilvēku sakaitu ierobežot[19].

Škiršanās situācijā kas notika ar šitiem, otriem vecvecākiem?

Tie bērni ir tā kā pa vidu, jā un tas jaunais bērns, kas ir ienācis, ka liekas, ka viss ir skaidrs, ka tie, kas palika…

Paldies!

Šķirtā vīra māte: Man bij sajūta, tāda lielās mammas sajūta, es visu laiku pārraudzīju apli. Katrs jaunpienācējs tika sajusts kā daļa no… Nevis kā atsevišķa vienība, kas ienāk, bet kā daļiņa no manis… Man bija superīgs opis (vīrs – VR), laikam tas man to drošību deva un es varēju koncentrēties uz jaunpienācējiem, savu enerģiju tur virzīt (smejas) mēs sākām opoties un omoties! Un tajā brīdī, kad dēlam uzradās jauna sieviete, es kaut kā jutu savu nozīmību, pieķeršanos, tādu enerģētisku kaut kādu, kaut kādu dzīparu, kas savieno ar to dēlu, un, protams, tajā jūklī, kad viens pie otra, tad tā saikne dibinās, mazliet haotisks mulsums. Vienalga, katrs ir īpašs ar to sajūtu… Un tad kad nāk ārkārtīgi enerģētiska un enerģiska mazmeita, kas mums dēlam jau tā kā no otrās sievietes, nu tad, es nezinu, droši vien jau likumsakarīgi, kaut kā tie pavedieni, kaut kādā brīdī viņi krita un kaut kas tur tāds un kaut kas notika tāds, saspringums manī radās tāds iekšējs. Bet – uz pankūkām!

Bija arī kaut kāda mazbērnu gradācija? Kāds tuvāks, kāds mazāk tuvs?

Jāteic, ka laikam ar mazdēlu kaut kā jutu to – dēls, mazdēls, tādu iekšēju sajūtu…

Puikas tuvāki par meitenēm… Jā, paldies!

Šķirtās sievas dēls otrajā laulībā: Es kā nogūlos, ārpus lomas… nu kā pieaugušais es teiktu – interesanti, bet no sava iekšējā bērna es teiktu – atnākt un dzirdēt no mammas, ka esmu nepareizības dēļ – sāpīgi, tāds aizvainojums un aizvainojums ar tām sāpēm ceļ augšā tādu tā kā – atriebt! Par tiem vārdiem samaksās.

Nu ko – kaut ko gribas teikt, kad mēs tagad šito teijāteri esam nospēlējuši?

Publika: Man gribētos teikt – tad kad precas, tad viss ok, tad paši to izlemj, bet tad kad cilvēki šķiras… pirms šķiršanās vajadzētu tādu … nu šo teātri vai kādu institūciju, ka cilvēki – ja jūs apprecējāties un ja tagad taisiet šķiršanos, tad jums ir obligāti, obligāti visiem pāriem, abiem diviem jāiziet vot šāds teātris, vot kaut kādā noteiktā institūcijā. Tas ir obligāti… (troksnis) Ja mēs runājam par šādu šķiršanos – tagad tā – padzīvoja, man nepadeva sāls trauku, tam tur kaut kas nebija, vīrs visu algu neatnesa mājās, kuru bija nolicis dāvanai. Ejam šķirties! Par daudz viegli ļaujam šķirties, ja. Jo tur paliek bērni, tur iesaistās visa pārējā visas šīs saistības, ja un te tā psiholoģija. Un kā tad bērni pēc tam, redz, aizvainots, ka viņš jau domā – uh! Kaut kuram. Un mamma to tā pateica, vienalga būs jebkurā gadījumā, paši atražojam tādu sabiedrību.

–          Bet tas ir taču izglītībā, pieņemsim, mūs šodien izglītībā – matemātikā, fizikā, ķīmijā māca sekojošo – ejam pie vieglākajiem vienādojumiem. Kāpēc pielietot četrus nezināmos, ja var pielietot divus. (troksnis) Šī te pati forma – ejam pa vieglāko ceļu…

Bet paliekam pie šitās bildes! Dalāmies ar kaut kādiem iespaidiem par šo bildi! Neatraujamies no zemes!

Publika: man ir jautājums – vai jūs variet paskatīties kas notiek, ja tur kāds, piemērām ignorē otru. Nu, piemērām, ja tur pirmā sieva piemērām atsakās pieņemt otro un vispār saka, ka viņa neeksistē. Ka tā pirmā sieva saka, ka tās otrās sievas bērni vispār nav!

–          Jā, bet tā jau ir vaina tam vīram, ja viņš paņem to otro sievu tādu negantnieci… (troksnis)

–          Nē, tā pirmā ir tā, kas ignorē. Otrā – ja viņa ienāk, tad viņa ir pieņēmusi.

–          Man liekas, ka mūsdienās cilvēki vispār nemēģina neko sarunāt. Tikai uz emocijām… viņi nerunā. Nesarunā, neslēdz līgumus. Emocionālus līgumus, mantiskus līgumus, tiesiskus līgumus. Nesarunā, kā dzīvos mani bērni. Kā, vecāki mīļie, mēs tagad sarunāsim, ka mēs tagad dzīvosim tālāk šitā un pieņemsim mūsu lēmumus. Un tu teici, ka nerisina sarežģītus vienādojumus… tas, ko es gribu teikt, ka reizēm ir citādāk, ja, es pateikšu krieviski – Začem prošče, jesļi možno složņeje. Iziet arī no šāda…

Jā, bet mēs atraujamies no novērojumiem, kas šeit ir. Tas vispārinošais līmenis tagad, šajā brīdī, nav tik svarīgs. Mums ir laiks jāizmanto…

Publika: man viens jautājums pilnīgi no citas operas. Šitāds teātris jau jums nav pirmoreiz. Vai aktieri runāja tieši tāpat?

Es parasti modelēju[20], man tad ir garlaicīgi…

Bet teiksim, nu meinstrīms bija šāds vai citādāks?

Aivar, kā tu redzi?

Savādāks bija.

Aivars bija pagājušogad dēla lomā, kura vecāki šķiras. Nu un tad viņš tur baigi cīnījās un nekādā gadījumā negribēja pieļaut šķiršanos.

(šeit beidzas ieraksta pirmā daļa)

Konfliktos parādās vērtības. Un mēdz būt, ka katrs dzimtaskoks ir ar savām vērtībām. Un jaunajā laulībā notiek to sadursme. Bet arī tālākattīstīšana. Tā ir viena no laulības jēgām, kādēļ divi dzimtaskoki izveido savienojumu – lai tālākattīstītu savas vērtības. Bet konfliktos redz jau, būtībā, tikai tādas detaļas. Tādas projekcijas, kur tas lielais jautājums projicējas, līdzīgi tā kā tu teici, ka tu cīnies, kā svinēt Ziemassvētkus. Lai būtu tā, kā tavu vecāku ģimenē bija. Bet ir svarīgi izkonfliktēt līdz galam, nevis nedabūjot rezultātu, nomest konfliktu zemē un izšķirties.

Ok, bet tagad parunāsim, vai vajadzēja šķirties. Un – kādi ir šķiršanās arhetipiskie pamati.

Es te esmu uzzīmējis tādu aplīti. Te kaut kas cirkulē. To es biju domājis tā, ka dabā eksistē kaut kādas tādas dzīvības formas, kur notiek bezdzimumvairošanās. Droši nu, kaut kādus miljards gadu gadus atpakaļ bija tikai tādas. Tātad, nu… dzimumvairošanās iestājas kaut kādā vienā brīdī, nezin kas tas bija, kāds onkulis ar bārdu to ieslēdza vai kā tas ieslēdzās, bet – izveidojās, kā es to uzskatu, no sievišķā atdalījās vīrišķais. Nu, tāpat kā sievietes dzemdē, gan vīriešus, gan sievietes, neviens nav piedzimis vīrietim, tāpat arī, teiksim, šī te dzīvības forma, kura, varētu teikt, pati sevi pavairoja, nevienam atļauju nepaprasot… Tagad no viņas tika atdalīta kaut kāda daļa, nosaukta tā par vīrišķo un viņai tagad ar to bija, tā teikt, jāsadzīvo. Viss ir otrādi kā Bībelē. Nevis no Ādama tika izņemta riba vai sānkauls, un no tā radīta sieviete, bet otrādi – Ādams pats tika radīts no zemes. Zeme – adamā, sarkanā zeme, nezinu, kā tur ebreju valodā īsti ir. Viņš tika izveidots no zemes.

Bet, kas ir interesanti. Visa evolūcija būtībā ir tāda, ka sievišķajam kaut kāda funkcija tiek atņemta un vīrišķajam pielikta. Uz ko var skatīties no divām pusēm. Piemērām, sieviete var skatīties tā – vai! Man paliek vieglāk! Bet viņa var skatīties arī tā – jā, bet, es kļūstu tik atkarīga, man viss ir jāprasa tam vīrietim!

Ja mēs paskatāmies, es esmu te iezīmējis tādu evolūcijas stadiju kas ir pie bitēm, piemērām. Tātad, bišu trans rodas no neapaugļotas mātes periem un viņam ir puse no hromosomu komplekta. Viņa vienīgā funkcija ir apaugļot to māti, lai viņa var dzemdēt normālas bites, kuras visas ir sievietes. Tātad, būtībā šim te sievišķajam pirmsākumam tika atņemts nost šī te apaugļošanas funkcija, ja, tātad pirmā vīrišķā funkcija. Sievišķais pats sevi nevar vairs apaugļot. Viņš ir kaut kādā veidā atkarīgs tagad no tā trana. Vai viņš būs vai nebūs, kāds viņš būs. Bet, teiksim, bišu saime pati sevi aizsargā, bites kož, trani nekož. Un bites, protams, ka pašas sevi apgādā. Tātad viņas tādā ziņā ir pašpietiekamas.

Un tad mēs varam lekt uz pērtiķiem. Par ko mēs pagājušo reizi jau diezgan daudz te runājām. Mums te viens pērtiķu speciālists arī sēž. Tātad – tur jau mēs redzam ko – pērtiķu tēviņiem, pieaugušajiem, ir ne tikai apaugļošanas funkcija, bet arī aizsardzības funkcija. Tātad šie te pērtiķu tēviņi, kas faktiski ir pusaudži, bet par to mēs runāsim tur tālāk, viņi tātad jau ir pārņēmuši no sievietēm aizsardzības funkciju. Tātad, sievietes vai mātes, viņas nodarbojas ar bērnu audzināšanu, bet to baru neaizsargā. Bet – mātes joprojām apgādā ar ēdienu. Ja, tātad šie te puikas. Viņi sevi nevar pabarot, viņi ir atkarīgi no tā, vai mamma sagatavos, vai nesagatavos. Sagādes funkcijas vīriešiem nav.

Ejam tālāk, uz cilvēkiem. Cilvēki diezgan daudzos gadījumos ir tikuši tālāk kā pērtiķi, ne visos, bet ir vīrieši, kas tomēr sievietes apgādā. Ja, kas tā kā pilnībā ir pārņēmuši sagādes funkciju un, varētu teikt tā, šī ir viena svarīga testa situācija. Kā tā sieviete par to jūtas? Vai viņa par to jūtas – paldies dievam! – vai viņa to izjūt – mērkaķis tu tāds, kāpēc tu man atņēmi to, kas man pienākas? Es pati gribu savu naudu! Es pati iešu un pelnīšu!

Publika: Tātad pareizi saka – tu esi mērkaķis vai pērtiķis…

Te jāskatās no divām pusēm – jo, teiksim, tas sievišķais pirmsākums būtībā ir dusmīgs un skumjš par to, ka viņam visu laiku tiek atņemtas štata vienības un budžets. Ja, teiksim tātad tā jauda viņam tiek mazināta un mazināta un mazināta. Vīrišķais tiek audzēts un audzēts un audzēts.

Publika: bet viņa jau citās sfērās varētu izpausties – viņa varētu adīt un izšūt.

Jā, par to mēs tūlīt runāsim. Bet aplis, iespējams, ka šeit iet atpakaļ, jo – tagad, kad mums tehniski ir iespējama ārpusķermeņa apaugļošana, olšūnu sasaldēšana, olšūnu donēšana, spermas bankas, principā viena sieviete var iztikt bez vīrieša, lai tiktu pie bērna. Ja, un principā vīrietis arī var tikt pie bērna, ja viņš izmanto surogātmāti. Ja, donētas olšūnas, sava sēkla, principā juridiski tur ir visādi šķēršļi, dažādās valstīs dažādi. Bet principā tas ir iespējams. Sieviete ar vīrieti var nesatikties. Viņi var, katrs var, teiksim, radīt bērnus un audzināt. Teorētiski. Un ja aizies līdz klonēšanai, kas arī tehnoloģiski jau ir iespējams, tad vajadzīgas vispār dzimumšūnas. Tas nozīmē, ka var paņemt tavu somatisko šūnu, ja, un no tās šūnas uztaisīt bērnu, kas ir tieši tāds pats kā tu, ar tavu dzimumu un visiem taviem plusiem un mīnusiem.

Sataisīt tādus… grieķiem ir tas mīts, kad tajā salā[21], kuras nosaukumu pēkšņi aizmirsu, cilvēki izmira. Tur bij Ahillejs tā kā nu tas priekšnieks. Ahillejam nu, nebij vairs cilvēku, kas strādā un kas brauc arī karot uz Troju. Un tad, tie cilvēki tika radīti no skudrām. Un viņus sauca par mirmidoniešiem. Ja, skudru cilvēki…

Publika: bij toreiz tehnoloģijas cilvēkiem?

Tehnoloģijas vai fantāzija, kaut kā tā, ja. Jo skudrām jau, vismaz ar mūsu aci skatoties, nav nekādu individuālu atšķirību. Visas viņas ir vienādas. Mirmidonieši arī laikam tā kā – visi ir vienādi. Un klonētie, tiešām, noteikti vienādi. Nu, teiksim, Ahillejs nošķiļ no sevis dažas šūnas, dažus tūkstošus šūnu un viņam, paskaties, izaug karapulks. Ja. Bet, protams, ka tādā veidā atrisinās tas konflikts, kad vienam tiek atņemts, bet otram tiek pielikts klāt. Bet mēs aizejam uz kaut kādu tādu, nu varbūt spirāli, tas ir – situāciju, kad sievietei vīrietis nav vajadzīgs un vīrietim sieviete nav vajadzīga. Viņi var nesatikties.

Protams, no mana skatu punkta raugoties, nu, tam tā nevajadzētu būt, jo, manuprāt, cilvēkam būtu jāaug pie abiem vecākiem. Bet tas ir tā, kā es tagad skatos. Kā uz to skatīsies evolūcija? To mēs nezinām, ja? Varbūt, ja tā tas attīstīsies, izaugs kaut kāda īpaša cilvēku suga, kura, nuuu… būs ar kaut ko izdzīvotspējīgāka kā mēs. Un, principā, psihē ir abi vecāki. Un to mēs īsti nezinām, kā tas varētu būt. Var gadīties, ka tik tālu neaiziet. Ka mēs tomēr paliksim šajā līmenī un kaut kā spēsim samierināties ar to, ka, teiksim, ir vīrieši un sievietes un viņi kaut kā spēj sadzīvot.

Publika: Tu gribi tur palikt, vai tev ir tā doma – kur tu gribi iet no tā cilvēka?

Es labprāt paliktu šeit.

Un tagad paskatīsimies šeit…

Kas ir BV?

Bezdzimumvairošanās.

Tad jau visa šī shēma nebūs. Nebūs omes, nebūs…

Dzimtaskoka nebūs.

Klonēti rudzīši klausīsies Rudzīti… (troksnis)

–          Padomā cik daudz brīva laika rastos…

–          Strādā tik savā profesijā…

–          Šis teātris nebūs vajadzīgs…

–          Bet tad ko mēs darīsim? …

–          Un īstenībā dejošana ar nav vajadzīga…

–          nē, nē, tad laid solo!…

–          bez dejošanas es mierīgi esmu izticis visu mūžu… (smiekli)

–          Dejošanai vajadzīgas sievietes, bet sievietes tad nebūs vairs…

–          Man ir bankrots, viņam arī …

Nu tā kā profesors Tumans teica savā intervijā, ka varētu būt, ka drīz būs tāda paaudze, kurai nebūs vairs vajadzīgs Mocarts. Kas bija otrs, ko viņš nosauca, es aizmirsu[22]. Bet nu, ka Mocarts varētu nebūt vajadzīgs.

Publika: Labi, bet es bērnībā arī uzskatīju, ka viņš nav vajadzīgs.(smiekli)

Tas nenozīmē, ka pazudīs notis, ko Mocarts ir uzrakstījis, bet pazudīs cilvēki, kuri spēj to saprast un kuriem tas ir vajadzīgs. Tātad viņš būs kā kaut kāds tāds jocīgs cilvēciņš tur, bet viņu neviens neklausīsies. Ja? Tāpat, ja dzīvos kloni apkārt, tad viņiem šīs tēmas šķītīs nu noteikti nesaprotamas. Un nevajadzīgas.

Publika: varēs elpot, vienkārši elpot.

Ok, tagad paskatīsimies uz šito pusi. Tātad šeit ir īsumā tas, par ko mēs runājām par pērtiķiem. Ja. Tātad pirmais stāvs un pirmajā stāvā dzīvo mammas, būtībā visas sievietes un vīrieši līdz četru gadu vecumam.

Publika: Līdz septiņi, ne?

Līdz četri, pērtiķiem[23]. Ja, tātad visa sieviešu dzīve notiek pirmajā stāvā. Un tad ir beta un alfa stāvi, jeb, respektīvi, otrais un trešais stāvs, kur dzīvo pusaudžu puikas. Ja, tas, ko mēs no cilvēku viedokļa skatāmies, tas ir pusaudži. Pusaudžu puikas veido bandas, kur centrā ir nevis vecāki, bet centrā ir grupas līderis, kurš tā kā reprezentē kaut kādu vērtību. Kam seko visi tie pārējie pusaudži. Nu, pērtiķiem jau parasti tā vērtība ir fiziskais spēks. Un spēja suģestēt visiem pārējiem, ka nu, viņš pārstāv to autoritāti un varu, viņam jāklausa, ja. Cilvēkiem ir sarežģītāk ar tām pusaudžu autoritātēm. Tur veidojas, tajā pusaudžu grupā, tā kultūra, kura būs vadošā pēc divdesmit gadiem. Pusaudžu grupa viņu tā kā izauklē.

Bet pērtiķiem tur ir beta tēviņi, kuri ir tā kā gandrīz visi un viens alfa tēviņš, kurš to grupu vada. Bet, protams, ka cilvēki arī savā pusaudžu vecumā ir tādi pērtiķi, kas dzīvo šajās grupās. Bet, var teikt tā – tas pērtiķu bars ir tā kā cilvēku ģimene[24]. Cilvēkiem ģimene saistās ar māju, un tas, kas ir ārpus mājas, tā ir ārpusģimenes civilizācija, kuru izveido tātad tie, kas ir atdalījušies no šī te bara un aizgājuši tālu prom. Tātad vīriešu dzimtes indivīdi, kuri būtībā izveido tirdzniecību, kuģniecību, kara mākslu, kuri izveido valsti, kuri izveido zinātni, kuri izveido reliģiju. Tātad šīs ir visas tādas vīriešu veidotas civilizācijas, brīvo[25] vīriešu veidotas civilizācijas, kuras balstās uz vīriešu hierarhiju. Šī ir ārkārtīgi vienkārša hierarhija, kas ir pusaudžu grupā. Vīriešu hierarhija visvienkāršākā ir armijā. Viņa ir arī pietiekoši sarežģīta. Ja, ar tiem armijas amatiem un izdienas laikiem un reglamentiem un tamlīdzīgi. Bet – visās pārējās, teiksim, vīriešu struktūrās, viņa ir daudz sarežģītāka, bet, iespējams, arī daudz nesaprotamāka. Armijā viņu ir visvieglāk saprast.

Bet, tātad, kas notiek, teiksim, komunikācijā? Kas notiek tagad, modernajā pasaulē, kad, ar vārdu sakot, sievietes emancipējas. Ja, kam ir objektīvi iemesli, protams, ja, zinātne un tehnika ir attīstījusies un, teiksim, tai sievietei tur mājās nav ko darīt. No vienas puses, būtu jau ko darīt, ja māja ir kas vairāk nekā veļasmašīna un plīts, ja. Ja māja ir arī dzimtaskoks, radi, ja māja ir arī izglītība, ja māja ir arī māksla, teiksim, ģimenes pasākumi, tad sievietei ir ļoti daudz ko darīt mājā. Teorētiski, viņa varētu turpināt dzīvot tai pirmajā stāvā, ja, un tajā ģimenes kultūrā, kurā viņa ir centrā. Bet mēs redzam, ka tas nenotiek. Un ir zināmi spēki, kas arī šo procesu veicina, varbūt mākslīgi veicina, nevis ļauj tām lietām veidoties kaut kādā dabiskas attīstības gaitā, ja. Bet – ja sievietes emancipējas, kas notiek? Var teikt – viņas tā kā lien uz augstākiem stāviem. Ja, viņas, būtībā ņem atpakaļ to, ko viņas izjūt, ka vīrieši viņām ir atņēmuši. Ja, bet kas tad te notiek? Ja viņas uzlien šajā te otrajā stāvā vai trešajā stāvā, ja? Pie beta un alfa vīriešiem. Pirmkārt, jau – skaidrs, ka tie tēviņi jau būs agresīvi[26]. Kur tu lien! Te nav tava vieta! Un skaidrs, ka viņi fiziski uzbruks, viņi būs agresīvi. Ej uz savu pirmo stāvu! To mēs redzam arī cilvēku sabiedrībā, ja? Un tā ir tēma par vīrišķo agresivitāti, par vardarbību pret sievietēm.

Bet, ir arī tā otra puse. No tā pirmā stāva uzkāpjot uz otro un trešo, protams, ka šī te sieviete jau pret vīrišķajiem indivīdiem izturēsies tā kā pret jaunākiem par četriem gadiem. Ja, būtībā, sievietei nav programmas, kurā viņa varētu vīrieti redzēt kā līdztiesīgu[27]. Ja, tātad, jo viņa dzīvo šeit[28]. Viņai tikai mazi puikas bijuši. Tas nozīmē – kāda konsekvence – man ir fantāzija, ka es drīkstu tevi pāraudzināt. Es drīkstu gribēt, lai Tu esi citādāks nekā tu esi. Un ja tu neesi citādāks, kā tu esi, tad es drīkstu tevi piļīt. Ja, tātad tas nozīmē, tas nozīmē ko, ka es pret tevi izturos kā pret mazu puiku. Nevis kā pret, teiksim, objektu, kurš ir jāciena. Nu tā kā tu cieni kaut kādu ierēdni, pie kura tu aizej un tev ir kaut kāds lūgums pie viņa un tas ierēdnis saka – nu ziniet, nu šito mēs varam, bet šito mēs nevaram. Ja, un tad tā sieviete saka – žēl gan, nu bet labi, es samierināšos. Jā, kaut kā man jādomā, kā es citā veidā varētu dabūt to, ko tev vajag, bet ko es tev nedošu. Un tā sieviete ir ļoti solīda un viņai nav nekādas problēmas. Bet ja viņai ir vīrs, kas to tā saka, tad viņa sāk bļaut un sāk ārdīties. Tāpēc, ka parādās šis te mērkaķieņu reflekss, ja, pērtiķieņu reflekss. Un, protams, ka tam vīram jau parādās pērtiķu reflekss – protams, ka viņš gāzīs par tādu cūcību. Ja, un te mēs dabūjam, teiksim, kaut kādu konfliktu, kurš ir ārkārtīgi būtisks mūsdienu sabiedrībā.

Tātad – mēs nedrīkstam prasīt, lai notiktu vienpusēja atbruņošanās. Lai tā kā vīrieši nebūtu vardarbīgi. Jābūt tad ir divpusējai tādai atbruņošanai. Sievietes nedrīkst necienīt savus vīrus. Ja sieviete uzvedas necienīgi, ja viņa pieprasa, nevis lūdz, ja viņa uzskata, ka viņai pienākas, nevis, ka viņai ir kaut kādā veidā jāizpolitiko savas intereses, nu tad arī nevar prasīt, lai nebūtu agresija. Ja, jo ja viens regresē uz to pērtiķu līmeni, tad, nu otrs arī regresēs. Pretējā gadījumā, paliekot cilvēku līmenī tu jau paliec sev neizdevīgā pozīcijā. Viens var uzvesties kā pērtiķis, otrs nevar, nu.

Ar vārdu sakot, šāda problēma rodas otrajā un trešajā stāvā. Bet, sievietes emancipācija jau iet tālāk. Sievietes iet tajās struktūrās, kuras ir izveidotas un vīriešu psihes pamata. Uz vīriešu priekšstatu par attiecību ētiku pamata. Ja, nu vienkārši sakot, runa ir par biznesu un par politiku. Par valsti un par privātās uzņēmējdarbības sfēru. Ja tu pacelies uz turieni arī ar šo te pašu refleksu – man apkārt ir puikas, kuri ir jāpamāca, jeb man apkārt ir alfa tēviņi, ar kuriem es varu seksuāli manipulēt, tāpēc, ka tad, kas biju pērtiķiene, kad man palika sarkans dibens, tad tas bija signāls tam alfa tēviņam, ka viņam fiksi jālaižas lejā un jāuztaisa man kārtējais bērns.

Publika: bet nu sarkans dibens viņiem ir daudziem tāpatās.

Šodien sievietes iet katru dienu uz darbu uzkrāsojušās. Tā, it kā viņām būtu mūžīgā ovulācija. Ja, tātad būtībā, ja tu, teiksim, ej šajā te sfērā un turpini uzvesties kā pērtķiene, ja, tad, teiksim, prasīt, lai pret tevi uzvedas kā pret cilvēku ir, nu, nepamatoti. Bet, protams, ja vīrieši ir pieklājīgi, ja viņi tur pievalda ne tikai rokas, bet arī muti, kā 99% gadījumu ir, tad, protams, šeit atkal tā konkurence ir absolūti vienos vārtos. Ja, un to mēs arī redzam, būtībā, vīrieši tiek no pozīcijām izstumti. Šodien Latvijā 51% darba vietu aizņem sievietes, pa kaut kādu laiku pagūstot arī piedzemdēt. Un diezgan daudz tomēr piedzemdē. Jaunajā paaudzē sievietes 56% gadījumu iegūst augstāko izglītību. Vīrieši – 26%[29].

Publika: tad tas režisors, kurš filmēja „Pērtiķu planētu”, kaut ko ir arī nojautis.

–          Tātad bizness garantē, ka viņš vairs nav pērtiķis, bet kaut kāda augstāka būtne, sieviete ir palikusi ar sarkanām lūpām un viņai … un viņa nekādi nevar kļūt par cilvēku. Tikai bizness dara vīrieti par cilvēku, un pēkšņi viņš iedomājas, ka ir cilvēks…

Te ir vēl viena lieta. Šajā, ģimenes līmenī, nav svarīga pievienotā vērtība. Cik mēs esam saražojuši. Svarīgas ir attiecības. Svarīgas ir attiecības starp bērniem un vecākiem, starp vecākiem un vecvecākiem… starp slimajiem un veselajiem un tas princips ir tāds – visi ir vienlīdzīgi. Nevis tas, kurš, teiksim, atnes kaut ko meža, ir svarīgāks par to, kurš ir jau večuks un slims, jeb svarīgāks par bērnu, kurš vēl nespēj neko producēt. Nē, visi ir vienādi! Mūsu sistēmā visi ir vienādi.

Šeit, tajā vīriešu civilizācijas līmenī svarīga ir pievienotā vērtība. Tātad svarīgi, lai tiktu ievērota hierarhija, lai katrs ievēro savu izcīnīto rangu un svarīgi, ka no tevis neprasa – kā tu jūties, vai tu esi labs vai slikts cilvēks, bet prasa, vai tu izpildīji savu dienas normu. Ja, tāda ir vīriešu pasaule. Bet ja šeit bez korekcijām uzbrauc augšā, tad tas, ko mēs redzam, ja teiksim desmit vīriešu kolektīvā ienāk viena sieviete, viņa momentāli izmaina ētiku[30]. Pēkšņi attiecības sāk kļūt svarīgas. Vai es biju pieklājīgs, vai es nebiju pieklājīgs. Vai es gadījumā, nu, teiksim, savu pavēli vai savu rīkojumu devu nu, tādā klusā balsī, jeb es kaut kā pacēlu to balsi. Vīriešiem tās ir nebūtiskas lietas. Bet tur, kur ir kaut viena sieviete, šitais sāk spēlēt ļoti lielu lomu. Ja, līdz ar to būtībā tas bizness, viņš kaut kā transformējas, sevišķi tur, kur nav konkurences[31]. Kur ir, teiksim, monopoli. Kur ir, teiksim tā, pašvaldības un valsts struktūras… tās sfēras ģimeniskojas, ja, un tur izveidojas, nevis kā, ka mēs esam karā un tas, kurš vaidēs, to mēs vienkārši nošausim, ja, mums nebūs žēl, tāpēc, ka, ja viens bariņš, kurā ir desmit cilvēki un viens vārgulis ir mazāk kaujas spējīgs nekā deviņi cilvēki, starp kuriem neviens nav vārgulis.

Publika: tas tad sanāk, ka ģimenes sistēma sāk traucēt uzņēmuma sistēmas attīstībai.

Jā.

Publika: a kas tur rakstīts – baisās projekcijas, jeb bailes.

Bailes. Jo redz, šeit jau nav tā, ka, apmērām, šeit nav tā, ka sievietes ienāktu vienā darba kolektīvā vai kaut kādā politiskā sistēmā un teiktu vīriešiem – ziniet, vispār mēs esam par jums labākas. Un turpmāk mēs gribētu, lai šeit notiktu pēc mūsu noteikumiem. Ja, tā jau nenotiek. Tur jau darbojas tie vīriešu priekšstati, par ko mēs esam tik daudz runājuši. Tātad, pirmkārt, darbojas sievietes dzemdes cikls. Ja, tātad – skaistums, pievilcība, ovulācijas lietas, ja. Tas, kur mēs no mērkaķiem neatšķiramies[32]. Kur mēs, nu tā kā – vai strādāsim vai taisīsim bērnu – skaidrs, ka taisīsim bērnu. Nu kā – tač ovulāciju nedrīkst laist garām, citādi dabūsim pa seju ar premenstruālo sindromu. Tas diskreditē darba ideju.

Otrs – Dievietes moments. Tas moments, ka mēs visi esam dzimuši sievietēm un mūsu … mēs dzīvojam visos vecumposmos, kuros mēs esam dzīvojuši, tāpēc mēs dzīvojam arī kā mazi bērni šobrīd. Un tāpēc no mazu bērnu viedokļa mums sievietes ir lielas un milzīgas. Un vīrieši nav tik lieli. Ja, tāpēc teiksim, nu sievietes darbā tiek ieraudzītas arī kā Dievietes un kā daudz varenāki tādi varas objekti nekā vīrieši vai nekā tā visa administratīvā struktūra, kura veidojas jebkurā politiskā vai biznesa organizācijā. Rodas kaut kāda paralēlā varas struktūra, kura dažreiz nonāk konfliktā ar esošo, dažreiz nenonāk. Bet nu, tas viss ienāk ar sievieti. Tāpēc ir jau tas ticējums, ka nu – uz kuģa sievieti nevar ņemt. Jo, tad tas kuģis nogrims. Ja…, tas šķiet šausmīgi diskriminējoši, bet ir jāsaprot tas mehānisms, ja. Jo teorētiski jau ir tā – ja mēs tos mehānismus zinām, ja mēs viņus pamanām, ja mēs par viņiem runājam šajā līmenī, ja, tad mēs varbūt to negatīvo varam kaut kā neitralizēt un tiešām varam funkcionēt arī šajā līmenī kā cilvēki. Vai kā moderni, attīstīti vīrieši un modernas attīstītas sievietes. Ko es pagaidām pieļauju tikai teorētiski. Es neesmu kaut ko tādu redzējis.

Publika: ir vēl viens apstāklis jāņem vērā. Ka sieviešu domāšana ir pēc runāšanas. Un vīriešu domāšana ir … pa priekšu ir domāšana un tad runāšana. Vislielākais konflikts ir tad, ja vīrietis visu laiku viņai piekrīt. Respektīvi, viņa grib runāties, viņa grib izsaukt uz diskusiju, viņa nevar pieņemt lēmumus nerunājoties. Viņa nevar piezvanīt draudzenei, nu, tā nav tā tēma, viņai jārisina biznesa tēmas un veči visu laiku piekrīt. Viņa iet pa gaisu. Viņa faktiski … tanī brīdī tiem večiem ir faktiski jāpaliek par bērniem[33]. Ja viņi to neizdara, tad ir neglābjams konflikts ar senu iznākumu, ja. Un faktiski tiek aizliegts sievietei runāt un domāt. Tas ir tāds… es esmu redzējis tādas sapulces, kur visi piekrīt.

–          Nu, prēmijas visi grib, vai ne?

Ok, te bij kaut kas.

Publika: Kā Zviedrijā ir ar šo situāciju, vai tur visi ir kļuvuši par cilvēkiem?

Depresija. Depresija.

Publika: starp citu, par to depresiju – latvieši, kas dzīvo dažādās valstīs, viņi saka, ka Zviedrijā un vispār Skandināvijā nenormāli dzer cilvēki. Nenormāli, viņi aiziet mājās, un viņi paši nenormāli dzer. Nu, pa kluso, bet ne par to jautājums. Jautājums … par to sišanu. Vai tas ir tikai mīts? Es nevienu veci nezinu, kas sit sievu. Bet es zinu sievietes, kas tos večus zāģē, nu un bērnus zāģē.

–          Nabadziņi tagad sit sienas.

–          Es eju uz garāžu. Bet es nezinu nevienu veci, kas sit savu sievu.

Man par divdesmit gadiem un vairāk psihoterapeita darba nav bijis neviens klients vīrietis, kurš atnāktu un teiktu – zin ko, es piekāvu savu sievu.

Publika: tur ir citi psihoterapeiti.

–          Respektīvi, sanāk, ka tēma sabiedrībā par to vardarbību īstenībā ir nu, vardarbība pret vīriešiem?

Jā. Un tas ir arī tas mērķis. Tas ir tās liberālās politikas mērķis[34]. Ja, kultūrmarksisma mērķis. Pasludināt sievieti par Upuri, ja, un automātiski, teiksim, vienu vīrieti, kurš ir radījis šo te ārpusģimenes civilizāciju, par Varmāku. Vienkārši tāpēc, ka viņš tāds izskatās[35]. Ja, jo tā ideoloģija Frankfurtes skolā bij tāda, ka … bij tāds Adorno, Teodors, kurš uzrakstīja grāmatu „Autoritāra personība” un tur bij faktiski rakstīta kā galvenā doma tāda, ka visi tie sūdi, kas bija ar Hitleru un, un vispār ar to autoritārisma periodu Eiropā starp divdesmito un piecdesmito gadu, viss varēja rasties tikai tāpēc, ka bija ģimene ar autoritatīvu tēvu. Tas nozīmē, mums ir jāvēršas pret šādu patriarhālu ģimeni, mums ir viss jādara, lai tas tā viss nebūtu, mums arī sabiedrībā jāizskauž visi šādi patriarhālisma iedīgļi. Ja? Un tas, kurš teiktu – nu nē, tam tūlīt pat tiktu piekabināta birka[36], ja. Caur šādu te Frankfurtes skolas liberālo ideoloģiju būtībā ir gājušas vairākas, teiksim, paaudzes, kuras ir kļuvušas par augstskolu pasniedzējiem un uz šo brīdi praktiski visas universitātes Eiropā un Amerikā ir šādas ideoloģijas kontrolē. Jā, vienīgais, kur tas vēl nav iesakņojies nopietni, tā ir Krievija.

Publika: Arābiem arī nav…

Nu tur arī nav.

Publika: bet ko darīt?

–          Tikko tev virzienu parādīja. Fokusējies. Pie Vladimira Vladimiroviča.

–          Kā tās sievietes jūtas tajā armijā?

Jā, man bija viena lekcija armijā. Un es tā ar interesi skatos, tās sievietes…

Publika: es varu no personīgās pieredzes. Es mācībās, kur bija jāpārvar upe, ar gaisa pārceltuvi un bija stresaina situācija, jo… bija ierobežots laiks un tātad tur, protams, bija tādā situācijā pacelta balss… viens uz otru bļauj, kusties! Ņem somu, dari tā dari šitā! Un, es biju nodaļas komandieris un man bija komandā viena sieviete, un tajā brīdī, kad es uz viņu bļāvu – kusties! Ņem somu! No sākuma somu un pēc tam tu pati! Viņa, tā reakcija bija tieši tā, ko jūs teicāt – kāpēc tu uz manīm bļauj? Kā Tu atļaujies uz mani bļaut! Un būtībā man viņu ar varu nācās piekabināt, parādīt kolēģim, lai viņš velk striķi, tur un pēc tam atpakaļ un faktiski mēs šķērsojām to upi. Bet tas bija ar nelielu aizkavēšanos. Un pēc tam bija jāskaidro, kāpēc tā izdarīju.

–          Ka veči izdomāja sporta spēles, lai šitādu vardarbību pieļautu.

–          Vajadzētu viņu no armijas izslēgt, vai ne?

Es prasīju tiem vīriem, kad jūs tos maršbrosokus taisiet, tur četrdesmit kilometrus ar četrdesmit kilogramiem uz muguras. Viņi saka, nu pēc desmitā kilometra jau visas mugursomas jau ir uz mūsu pleciem. (Smiekli.) Tām meitenēm es publiski neprasīju, bet es tā … par cik tur viena bija, kas tur organizēja to lekciju, es jautāju – ko tās sievietes tur meklē, ko viņas velkās tajā armijā? Vai tad nav ko darīt? Daudzas apprecās! – tā viņa teica.

Publika: Āa! (Smiekli, troksnis)

–          Kad es vienai tādai pašai kadetei jautāju, kad es strādāju tur … no sākuma bija tikai puiši, bet pēc tam parādījās meitenes un tādas simpātiskas meitenes un es viņām prasu – ko tu nāc uz armiju? Uz aizsardzības akadēmiju. A viņas saka – tā viena īpaši – a man gribas vīriešus komandēt!

Nu ko, es domāju, šodien mēs esam jau pāri deviņiem. Liksim punktu, pēc divām nedēļām arī interesanta lieta, parunāsim par sievietēm[37]. Bet ne tik daudz par šito mērkaķu līmeņiem. (Smiekli) Nē, nu par to mēs, arī par Dzemdi mēs šeit esam izrunājušies.

Publika: bet vai tad jūs varēsiet iztikt bez tā…

Bet… man ir … es te esmu iedvesmojies, faktiski dabūjis vienu čīliešu filozofa[38] grāmatu, kurš ir tāds čīliešu Ķīlis. Kurš ir bijis izglītības ministrs – filozofs, izglītības ministrs. Viņš ir uzrakstījis grāmatu – „Vai eksistē sieviete?”. Bet viņš ar to sievieti bij domājis to moderno sievietes daļu, nevis tās arhaiskās, par kurām mēs te ņemamies ar putām uz lūpām.

Šeit ieraksts beidzas. Bet, es atceros, ka pie izslēgta mikrofona viena meitene jautāja – bet jūs taču solījāt pastāstīt par laulības šķiršanas iemesliem! Un es viņai atbildot norādīju uz tāfeli ar tiem diviem zīmējumiem. To, kas evolūcijas spirāles loks, un to, kas papildināta pērtiķu bara hierarhija[39]. Atbildēju un tad atcerējos, ka biju sagatavojis kaut ko vairāk par to, ko pateicu sākumā par izmēģinājuma ģimeni. Nu to tad arī te vēl piemetināšu. Centīšos lakoniski, nezinu, vai iznāks.

Berts Hellingers saka, ka laulību šķiršana ir neizbēgama, to nosakot ģimeņu sacilpojumi (perepļeteņija – krieviski) un man tas nepatīk. Bet es lieku sev domāt, ko viņš ar to ir domājis. Hellingers saka arī, ka ja dzimst ārlaulības bērns, tad iepriekšējā ģimene ir šķirta un kopā jābūt jaunākā bērna vecākiem. Un tam es negribu piekrist, man šķiet, ka ārlaulības bērns ir tas pats, ko kādreiz sauca par bastardu un viņa vecākiem bija jārēķinās, ka viņš nebaudīs tādas pašas tiesības, kā laulībā dzimušie. Sliecos domāt, ka tas Hellingeram kā tāda autoritāšu krīze attiecībā pret katoļu baznīcu, kuras mūks viņš sabija līdz pat saviem ka tik ne četrdesmit pieciem.

Par to ierunājos tādēļ, ka viens no monogāmas laulības šķiršanas iemesliem ir poliandrija un poligāmija. Īsāk sakot – nekārtīgas dzimumattiecības ārpus laulības. Kas faktiski uzskatāmas par senas, arhaiskas laulības formām, kas izpauda viedokli, ka laulība potenciāli ir visiem ar visiem. Un ka tā iestājas pat tad, ja kāds viens ir pārgulējis ar otru. Un tad arī izbeidzas. Ja ir šāds priekšstats par laulību, tad laulība kā monogāmija – hiperadvancēts priekšstats par laulību – sabrūk, protams. Tas ir viens no šķiršanās iemesliem.

Un vēl viens šķiršanās megaiemesls ir pusmūža krīze. Esmu par to jau rakstījis, šeit tikai īsumā. Sieviete, tuvojoties menopauzei, pārvieto iekšējos akcentus no dzemdēšanas pašai uz bērnu gaidīšanu no meitām. Jo meitu bērni arhetipiski tiek uztverti kā savējie. Tie kvantitatīvi un kvalitatīvi piedalās sievietes pašvērtības bāzes veidošanā. Un no šī viedokļa vīrs kļūst nesvarīgs, jo no viņa bērnu vairs nebūs. Svarīgas ir meitas, no tām būs. Un vīrs tiek iekšēji pamests.

Vēl cilvēki šķiras tādēļ, ka to mātes/tēvi tiem ir daudz tuvāki kā sievas/vīri. Tātad – laulība tā kā ir, bet tomēr nav. Abi palikuši pie saviem vecākiem, vai – to dzimtaskoku jautājumu zonā. Laulība dzimtaskoku sarežģījumus nav atrisinājusi, sapratusi, uz līdakas pavēli izpildījusi…

Taču jēdzīgu vīriešu sabiedrībā vienmēr ir mazāk kā sieviešu, tādēļ, tiklīdz kā kāds tiek izlikts izsolē, tā viņš, visticamāk, tiks nopirkts. Sievietes visos laikos ir padalījušās par vīriešiem. Galu galā – ģenētiķi saka, ka visi 500 miljoni eiropieši ir cēlušies no tikai 10 ciltstēviem, laikam kaut kādiem hiperalfa tēviņiem, kuri ir pratuši ko tādu izdarīt, ka viņu pēcteči un līdz ar to – dzimtaskoki dzīvo mūžīgi. Sevišķi izdevīgi, ja vīrietis uzņemas vainu par ģimenes izjaukšanu un sievas „pazemošanu”, izvēloties kādu jaunāku un dzemdinot (Bībeles termins) tai bērnus. Parasti netiek pamanīts, ka tādā veidā vecā sieva tiek brīvībā un pirmatnējā bezdzimumvairošanās neatkarībā.