Sieviete laika un pārlaiku ratā

Gribēju pareflektēt par Gundegas Repšes “Bogeni” – jā, tieši par refleksijām būtu jānosauc šis teksts. Tātad – domu zibšņi, atspulgi, raugoties uz grāmatu no mana skatu punkta. Tā noteikti nav kritika. Pirmkārt tādēļ, ka ar šo vārdu asociējas vērtēšana (labs/slikts), kaut kādu  iemeslu dēļ parasti akcentējot “slikto”. Šeit ir vērojumi un pārdomas. Otrkārt, literatūras kritika tomēr ir profesionāla lieta mūsdienās, tā balstās uz attiecīgu izglītību, kuras man nav. Un cunftes normām.

Literatūra ir bagāta piemēriem, kuri ilustrē fundamentālus dzīves likumus, tādēļ no tās var mācīties. Bet – tad jābūt gana redzīgiem! Man kā psihoterapeitam šajā ziņā ir priekšrocības – es gan lasu grāmatas, gan dziļi ieskatos daudzu ģimeņu un indivīdu dzīvēs, salīdzinu un man redzams daudz vairāk nekā tikai mana paša un radnieku dzīves, taču ētisku apsvērumu dēļ nedrīkstu par klientu dzīvēm dalīties. Tādēļ literatūra dod man iespēju – ieraudzīt tur to pašu, ko pie saviem klientiem, bet drīkstēt par to droši runāt. Nevienu neizskars, ja romāna personāžu dzīvēs ieskatīsimies dziļāk un tā labāk parādīsim citiem, kā saprast savu dzīvi. Es ceru, ka arī Autorei būs interesanti, ja nāk cits skatu punkts klāt.

Man laimējās, jo izdevās pierunāt Gundegu Repši izlasīt šo rakstu un atstāt tajā savas piezīmes, kas šeit iekopētas gadalaikam atbilstošā – ceriņu krāsā. Un pašam pievienot jaunas refleksijas par viņas piezīmēm – zaļas. Manuprāt, šis epistulārais dialogs varētu būt interesants tādēļ, ka iziet arī ārpus rāmjiem, kurus iezīmē “Bogene”, tas arī īsti nebeidzas. Tomēr iezīmējas virzieni, kuros būtu izaicinoši parunāties vairāk un varbūt – klātienē.

Par sievietes Sakrālo telpu?

Galvenais un pirmais jautājums Gundegai Repšei par viņas “Bogeni” – kas ir Bogene? Tekstā ir visādi pretrunīgi, prātu saraustoši, bet savā ziņā arī viens otru skaidrojoši skaidrojumi – smilšu krupis… mājas dvēsele… katla āķis, uz kura aiz rīkles tiek “uzsprausts” krievs, izvarotājs… Tomēr gan fonētiski, gan semantiski – Bog(ene)… Dievs… Dieva sievišķā, vec(ene)iskā, varbūt mūžīgākā, atraidītākā un neatzītākā daļa… Dieviete[1], galu galā… Kas īsti?

G.R.: Lieliski! Bogene ir tā, ko Tu pats izlasīji un izprati. Ja es kā šī darba autore būtu gribējusi ieliet katram lasītājam smadzenēs Bogeni kā gatavu simbolu, kā atvieglojošu kodu, tad taču būtu likusi skaidrojumu. Man apnikušas arī daiļi apaļās metaforas, kas lasītājam ērti lietojamas kā slidenas karotes visvienkāršākajam tekstam, primitīvi mēģinot to pavērst dziļdomīgu. Man šķiet, ka mūsu pasaule jau tā ir tik viennozīmīga palikusi, ka literatūra un citas radošās izpausmes ir vēl pēdējais patvērums niansētībai, smalkumam, nojautām, noslēpumiem, visbeidzot – šarmam, kas nekādi nav savienojams ar mēslu dakšas tiešumu. Ja pamanīji, tad padomju okupācija centās aizslaucīt šīs tolaik eiropeiskās tradīcijas vai, gluži vienkārši, ierašas. Tafts pret vateni, zīda kurpe pret vaļenku, niansēta noskaņa pret brutālu faktu, lūgšana pret propagandu.

Ir teksts. Krāšņi, man patīk – Apstāklis, ka sievietei pašai ir sava savrupā un slepenā dzīve, ka viņa ir valdniece pār savu slepeno mājokli, kurā neļauj ieiet nevienam tuvcilvēkam, to padara pārāku par vīrieti[2]. Taisni šajā apstāklī slēpjas sievietes iedzimtā distinkcijas sajūta, šī smalkā, mistiskā pretestība, kas rada distanci starp viņu un mums. [..] … sievietes patiesā dzīve plūst neredzamā un apslēptā gultnē, no publikas viņa to aizsargā ar šķietamo sievišķību, kas radīta ar ieganstu, lai kalpotu par viepli un bruņām. (109.lpp.)

Vispār – tā 109.lappuse ir īsten filozofisks koncentrāts (cik negaidīti!), jo tur ir vēl viena brīnišķīga doma – … tas nav ķermenis, ko sieviete cenšas apslēpt no vīrieša skatiem, bet gan savas domas un jūtas, ko viņa domā un jūt par vīrieša nodomiem attiecībā uz savu ķermeni. Augsta pilotāža, šis teikums verbalizē dziļas un sarežģītas psihes kustības un liek aizdomāties, cik daudz enerģijas sieviete atdod, lai sevi psiholoģiski aizsargātu arī tur, kur neviens neuzbrūk[3]! Aizsargātu slēpjoties, nevis atklājoties un vienojoties ar pasaules vīrišķo daļu, kura par šīm kustībām neko nenojauš. Bet manis teiktas var tikt saprasts arī kā kaut kas pazemojošs (feministes to tā pavērstu!) – ak tad no sievietes – rakstnieces neko “tik gudru” un advancētu nebija iespējams gaidīt? Jā, tāda spēle ar pārākumiem – varbūt rotaļa, ar ievilktiem nadziņiem! Vispār – viss, ko ne sevišķi apzināti (baidoties, kautrējoties, jūtoties vainīgi) “cenšamies apslēpt”, parasti lien ārā uzvedībā, tādēļ ir vērtīgi zināt – ko es negribu parādīt un ko gribu. Ja tas nenotiek, dzīve kļūst ne tikai stresaina, bet arī mēdz sagādāt nepatīkamus pārsteigumus!

G.R.:Tu neuzmanīgi lasi. Bertai piemīt dīvaina atmiņa, kas viņu ik pa laikam piemeklē, kad galvā sāk runāt izlasītie teksti. Tā arī notiek lappusēs, kurās teksts nāk no Bertas pozīcijas. Bet konkrētie distinkcijas pātari – neticēsi, bet es patiešām nevaru tagad atcerēties, kas tas bija par autoru, ko biju rūpīgi piemeklējusi, ņemot vērā literatūru, avīzes un kalendārīšus, kas to gadu ļaudīm Latvijā bija pieejami un būtu varējuši iemitināties Bertas galvā. Bet darba piezīmes es allaž iznīcinu, kolīdz grāmata pabeigta. Tomēr  tas citētais jēdziens” tuvcilvēks” nāk no Zentas Mauriņas. Nu, labi, varbūt arī Raudive to varēja lietot. Tikpat labi tas ir kāds autors, ko Mauriņa tulkojusi.

V.R.: Es nesaku, ka Tu rakstīji, bet – ka  es izlasīju. Tā svarīgā doma par sieviešu Sakrālo telpu – man šķiet, tā ir kaut kādā ziņā kopēja visām sievietēm, sevišķi jau vienas ģimenes sievietēm. Un skaidrs, ka tajā mitinās arī rakstniece, kas to apraksta – caur sauvu radošumu, empātiju, identifikāciju. Bet ja tā telpa ir kopēja, tad viss, kas noticis ar vienu sievieti, var tikt izjusts kā noticis ar visām. Man tas šķiet būtiski, jo vīriešu pasaulei nekas tamlīdzīgs nav raksturīgs.

G.R.: Bet par to pārākumu man jāsmaida. Man šķiet, ka tās cīņas ir sen izcīnītas. Tomēr Bogenes norišu laikposmā patiešām cilvēkus ļoti nodarbināja samērīšanās ar saviem dotumiem, tas bija aktuāli. Bet, lūdzu, nejauc – ne Berta, ne Lote taču nepauž manus, Gundegas, personiskos uzskatus šajā savādajā “ pārākuma” jautājumā. Mani allaž izbrīna, ka to jauc pat pieredzējuši lasītāji. Nenoliedzami, ikviena grāmata visvairāk pasaka par tās autoru, bet ne jau caur vienu tēlu ( ja vien tas nav apzināti), drīzāk tad ar visu vēstījumu.

V.R.: Man jāsmaida par cīņām, kas esot izcīnītas! Feminisma uzplaukuma laimetā? Grieķiem ir mīts par androgīnu, kuru Zevs esot sadalījis divās daļās, radot vīrieti un sievieti. No tā brīža faluss, kas līdz tam bija pilnīgā sievietes kontrolē – viņa varēja ar to gan rotaļāties gan radīt bērnu, aiztinās tālēs zilajās un sāk rīkoties saskaņā ar savām, nevis sievietes vajadzībām. Freids teica, ka sieviete kopš tā laika izjūt skaudību uz to staigājošo fallusu. Man tomēr šķiet, ka tas pārāk maigi teikts – tas ir naids, pazemojums, izmisums, ko viņa izjūt.

Patiesības ir daudzas, visas droši vien pareizas, bet daudzas – neiepazītas. Varbūt es negaidīju, bet varbūt jutos iepriecināts un pārsteigts arī par kaut kādu paralēlo domāšanu. Man šķiet, ka tas, ko Gundega (sāk gribēties viņu uzrunāt vārdā) sauc par savu slepeno mājokli, manā izpratnē ir Sievietes Sakrālā telpa[4]. Gundegai  varētu būt pārsteigums, ka es par to zinu, bet man ir pārsteigums, ka viņa ne tikai dzīvo tajā telpā, bet arī zina, ka dzīvo, un spēj par to rakstīt, jo vispār jau sieviete parastā nespēj. Man līdz šim bija radies iespaids, ka sievietes var runāt un rakstīt par visu ko uz pasaules, bet tikai ne par dziļāko sievišķību, par to, kā viņas sevī dzīvojas, jo tā ir telpa bez vārdiem, telpa ar mainīgiem, plūstošiem tēliem un simboliem. Tiklīdz notiekošais šajā telpā tiek verbalizēts, tā kaut kas būtisks pazūd. Tas ir iemesls, kādēļ vīrišķība ar savām apzinātības prasībām tur netiek iekšā. Bet vispār jau varētu tikt, ja atzītu kaut ko līdzīgu, kur vārdiem nebija vietas, a la Guntis Berelis[5].

Par sievišķību ir ļoti grūti rakstīt un latviešu literatūrā ir maz īstas, vīriešus nekopējošas un nemātišķas sievišķības – paradoksāli, vai ne? Vieglāk ir rakstīt par tām dvēseles kustībām, kas saistītas ar kaut ko “taustāmu” vai anatomiski fizioloģisku, iet caur vīrišķo piegājienu. Tomēr – arī nav viegli. Piemērām – man liekas, ka Andra Manfelde “Virsnieku sievās” ir pirmā, kas mierīgi un objektīvi ne tikai uzraksta vārdu “mēnešreizes” (tieši “mēnešreizes”, nevis “grūtās” vai “īpašās” dienas un kādi tik vēl noklusējumi), bet arī skaidri un gaiši pastāsta, “kā tās notiek”, pirmo reizi meitenes dzīvē, negaidīti, notek pa kāju. Traips uz svārkiem ak kāds kauns.

Taču ne jau mēnešreizes un viss fizioloģiskais ir tas interesantākais sievišķībā (tomēr dažreiz fizioloģija daudz vairāk pasaka par psiholoģiju nekā literatūra!), tas ir tikai iegansts un redzamais, objektīvais, savā veidā dzīvnieciskais pieturas punkts, lai varētu lūkoties dziļāk. Bet nelūkojas jau, bieži. Man vienmēr ir šķitis – ja sieviete neraksta par saviem cikliem (dzemdes cikls nav vienīgais) un to, kā viņa tos izdzīvo, tad nafig viņa raksta? Un kas ir literatūra, ja tajā nav blīvu liecību par sievišķās pasaules sievišķākajiem piedzīvojumiem? Kas ir literatūra, ja rakstnieces, nez kādas pātagas dzītas, raksta par to, par ko ir rakstījuši vīrieši, bet nevis par to, ko vīrieši nekad nespētu? Kas tā ir par literatūras aizliegto zonu?

G.R.: Te nu man jākliedz! Tici man, ja es vēlētos rakstīt grāmatu par sievietes pasauli, ko ietekmē fizioloģiskās norises, es to darītu. Ja tas izrietētu no manas ieceres, no kompozīcijas, no tēla vajadzībām. Literatūra, Tavuprāt, bez fizioloģijas ikdienišķiem un ritmiskiem aprakstiem, nemaz nav literatūra? Kas tas par iedomātu pseidoreālismu? Sieviešu UZDEVUMS literatūrā ir aprakstīt mēnešreizes?! Nu, kas tas tāds? Atkārtoju vēlreiz – ja tas sižeta vai tēla atklāsmes dēļ būtu nepieciešams, to arī darītu. Laikam jau te mūsu ticības atšķiras, jo es uzskatu, ka pasaules sievišķīgākais piedzīvojums ir nevis cikls, bet jūtas, mīla. Tu kā ārsts varbūt cieši turies pie pārliecības, ka tās jūtas nosaka dzemdes stāvoklis un cikli, bet es domāju, un to stāsta arī mana pieredze, ka dvēsele ir primāra. Un tai reizēm ir pilnīgi cita dzīve, nekā miesiņai un orgāniem. Citādi jau mēs visi te tādi kustonīši vien. Bet aizliegto zonu nav. Ir teritorijas, kas katram pašam varbūt ir tabu, tās tad arī ir aizraujoši pārkāpt, bet tās nemanifestējas tik primitīvā tiešumā – kā – rakstīt vai nerakstīt par dažādu sekrētu darbību. Kuņģa sulas grēksūdzes romāns. Siekalu sonets. Spermas balāde. Sviedru īsais stāsts. Kopējās sistēmas noslēpumi man šķiet daudz intriģējošāki, neaptveramāki.

V.R.: O, šī kaisle un cīņas gars ir tas, kādēļ man patīk Tava literatūra! Bet – Tu sāc runāt pretim sev (tas arī man patīk). Jo kādēļ tad pilnmēness, liktenis un ģimenes sāga, ja runājot Protagora vārdiem – “cilvēks ir visa mērs”? Es jau šeit rakstu, ka nejūtu Tevi kā antropocentriski tuvredzīgu, kas domā, ka viss sākas un beidzas indivīdā. Man Tu izklausies intuitīvi teocentriska (par to es rakstu tālāk). Bet teocentriskuma maksima ir – “neviens matiņš bez Dieva ziņas…”. Šeit nav īstā vieta gari par to runāt, bet es redzu, ka vienas un tās pašas sievietes iekšējās norises ir kardināli atšķīrīgas ovulācijas laikā un premenstruālajā periodā (un Tu jau to arī apraksti tajā pilmēness gabalā!). Tā pati sieviete ir pilnīgi cita premenopauzē un menopauzē. Nemaz nerunājot, kā bērni viņu izmaina.

Viena atbilde varētu būt – sievišķība bēg. Jo, ja es sāku lasīt Klarisas Pinkolas Estesas “Bēgošo ar vilkiem”, tad gribas aizbēgt jau pirms tam, kad viņa ir aizbēgusi ar tiem saviem vilkiem. Es nevaru visu to grāmatu izlasīt no vāka līdz vākam. Jo tur ir par daudz ņemšanās, manipulāciju, melu, sievišķo cīņu, aizrautības, kas mani nogurdina. Bet Estesai izdodas daudz pavēstīt par sievietes Sakrālo telpu, taču – tikai caur noklusējumu. Jo izteikta vārdos, sievišķība pazūd. Tāds nolādēts liktenis rakstniecēm.

G.R. : Es to grāmatu lasīju pirms kādiem divdesmit gadiem. Tolaik tas bija atklājums, jo tolaik feministiskie teksti bija gaaauži citādi. Apelējums pie sievietes pirmatnējā, arhetipiskā un mežonīgā slāņa man ļoti patika. Nezinu, kā to tekstu šodien uztvertu un vēl dzimtajā valodā. Pasaule jau atkal ir krietni mainījusies un tie cīņas veidi, drošvien, arī.

Bet ja Tu saki, ka, izteikta vārdos, sievišķība pazūd, Tu, varbūt negribēdams, atkal noliec sievieti vecajā, klusētājas kaktā. Bet tur viņa vairs nekad neatgriezīsies.

V.R.: Nevajag jau lai viņa tur atgriežas un tiek iespundēta reiz par visām reizēm. Bet caur iekšējo lomu maiņām viņa var atgriezties un pašizziņas procesā nemaz citādi nevar. Turklāt visas šīs sievišķās pasakas, rokdarbi, dziesmas, dejas utt., par ko runā Pinkola Estesa, ir tā iekšēja realitāte, neatkarīgi no tā, vai to atzīst vai nē.

Ar vārdu sakot – es Gundegas Repšes tekstu lasot, sajutu ko līdzīgu tam, par ko biju domājis pats – https://www.viestursrudzitis.lv/gulamistaba-un-citi-cinu-lauki/ Ļaudīm ir iedvests, ka ja pieauguši vīrietis un sieviete tiek ieslogoti šaurā telpā, tad jābūt laimei pilnīgai. Tā nav. Tur ir stress pilnīgais, bet laime (nereti, tā sauktā laime, tā, kas no ārpuses tāda izskatās), sekss utt. ir tikai risinājums, lai to stresu noslāpētu. Un vajag daudz spēka un apzināta darba, lai viņi abi tajā šaurajā ģimenes telpā noturētos, vai, kā Gundega raksta par šī stāsta  mītisko patriarhu Oķi: nācās mīlēt ar visu dvēseles spēku, lai no sievas neaizbēgtu. Mīlestība ka darbs, nevis kā banāns, nokritis no koka. Liecības par to, cik grūti ir noturēt labu laulību, šajā darbā ir pārpārēm – faktiski jau tikai Oķis ar Oķieni visu ir izturējuši kopā. Bet visiem pārējiem personāžiem, manuprāt, tipiskos un pamācošos veidos kaut kas sabrūk.

G.R.: Piekrītu, ka laulība ir “ neiespējamā misija” , bet ir labi, ka vismaz tā paģēr kaut ko sajēgt no cilvēciskajām attiecībām. Tā piespiež visnoslēgtāko cilvēku mācīties dzīvot ar otru. Man patīk ideja, ka cilvēkam dzīves laikā būtu jānonāk tādā savas pašizaugsmes punktā, ka viņa/ viņš spētu dzīvot un mīlēt jebkuru viņu. 

Šķietami un reāli iekšējo robežu pārkāpumi

Ejam tālāk – uz pašu sākumu (9. – 11. lpp.), kur Gundega  runā par pilnmēnesi (forši!)[6] un šo runu beigās nocērt – … tādas būšanas nevienam nav jāredz. Jo – viņa dzīvo zemē, kur skumjas un maldi tiek nicināti. Tālāk notiek ielēciens Drāmas trīsstūrī[7] un tiek proponēts, ne tikai kaut kas ļoti foršs un objektīvs – skumjām ir neveiksmes smaka. Savukārt maldi, ja notikuši, ir neatceļams kauns… , bet arī – Viņa ir nikna… sausas asaras izēd asinsvadus līdz sena papīra trauslumam… Parādās arī Vajātājs – Viņas vīrs par visu vairāk necieš sieviešu jūteļošanos. Arī lomu maiņa Drāmas trīsstūrī – Es biju tas tavs krievs [..][8] Kā tehnisks paņēmiens šī visa kopā sapludināšana ir interesanta ir pareiza, jo projekcijas dzīvē ir ļoti izplatītas – piemērām, premenstruālais sindroms nereti izpaužas kā sievietes neiecietība un dusmas uz vīru. Šo jūtu izcelsme saistāma ar sievišķu nepilnvērtības sajūtu (grūtniecība atkal neiestājās), bet parasti nav grūti atrast ieganstu, kādēļ pie tām vainīgs vīrs.

Šis ir vēl labāk – Ikdienā ir apnicīgi un  sarežģīti pamatot savas arvien nekontrolējamākās izjūtu svārstības, lēkmjveidīgos seno izjūtu izlējumus[9] raudu vai stingas nekustības formā. Un pavisam kolosāli – Visādi ir bijis ar pilnmēnesi, bet tā, uzvilktā, varenā, simfoniskā sajūta, kad viņa pati sprāgst un šķiežas laukā no sava ķermeņa, kad saplūst ar senu laiku tēliem[10]… Te es atkal jūtos saticies ar kādu citu, kas sajūt sievišķo arhetipu spēku. Un kas domā (jūt) sistēmiski, caur atmiņu spēku un likteni redz saiknes dzimtaskokā. Būtībā tas nav antropo- un egocentrisks, bet teocentrisks, pietāti pret dabu un nezināmo vēstošs skatījums.

Šī ir īsta sieviešu teritorija, telpa aiz guļamistabas, kura kaut kā izlauzusies latviešu literatūrā. Savā tagadējā vecumā skatos uz to mierīgi un ieinteresēti, šī telpa ar savu esamību jau man neko sliktu izdarīt nevar, bet kā to sajutu gadus trīsdesmit atpakaļ?… Vispār man saprotams šis – Viņas vīrs par visu vairāk necieš sieviešu jūteļošanos.

Nu bet ko tu ar to sievišķību padarīsi – dažbrīd tā ir kā atombumba, citbrīd kā īlens maisā vai kā nobrukusi zeķe. Bet vai ta nav labi, ka to tā arī parāda, nebaidoties, ka kāds varētu neizturēt un smieties, kritizēt, pazemot. Bet vēsturiski un ne tikai vēsturiski – ir jau neizturēts, smiets un kritizēts.  Tādēļ saprotams, kādēļ tā īstā un sulīgā sievišķība arī literatūrā vēl aiz daudziem zieģeļiem… Tam ir gara vēsturiska un bieza bārda, varbūt tagad vairāk ne par to, jo mums taču Gundegas rakstītais jāmēģina saprast.

G.R.: Šī Bogenes daļas interpretācija man gāja pie sirds, jo atbilst iecerei un jutoņai, ko vēlējos panākt. Jā, aizlaiku slāņi un jutekliski tverams kontakts ar kosmisko. Pie tam, mums, latviešiem, Mēness ir tik pašsaprotami vīrišķais (daudzās valodās ir taču otrādi), ka uzvedina uz daudziem, daudziem jautājumiem no Tavas partitūras. Mēness regulē sievietes. Mēness orķestrē jūtas. Ko Saulīte? Tik apžāvē asariņas. Nu, jā, bet es to neizvēršu, man svarīgi bija izveidot pietiekami plašu atvēzienu, kurā pēc tam mierīgi darbojas arī tā saucamās reālistiskās detaļas, fakti, cilvēki, reizēm kāds psiholoģisks virpulis, bet zem lielā kupola.

V.R.: Man liekas, latviešu Zevs, pārdalot to androgīnu, kaut kādu daļu no fallusa tomēr ir atstājis arī sievietei, tāpēc jau tās latvietes ir tādas īpašas. (Mūsu sievietes esot visgarākās pasaulē, vīrieši – tikai ceturtie garākie. ;)) Un par Mēnesi – kas bija tās Imanta Kalniņa dziesmas autors, kur bija vārdi “… Mēnesītei puspelēki…” Ziedonim arī kaut kur ir Mēnesiene, ka tik ne “Poēmā par pienu”. Tas, ka mums Mēness parasti ir vīriešu dzimtē, man norāda uz stipru vīrišķo daļu sievietēm. Sievišķis, nevis sieviete. Tāda izveidojas, ja ilgstoši jādzīvo bez vīrieša blakus…

 Upura vara un kas vainīgs?

Tagad tādi stipri, pretrunīgi vārdi no 46. lappuses: Mana stiprā pils. Mana izsvilinātā kājstarpe. Vispār jau šie vārdi saspridzina, nekas vairs nav tāds kā bijis. Dažbrīd man šķiet, ka tie nākuši aiz puspudeles vīna[11]. Bet vīns jau ārda aizsardzības, in vino veritas. Tas neko jaunu no sevis nepieliek, tikai atpestī ieslodzīto, šajā gadījumā – varbūt dziļāko sievišķību.

G.R.: Ha-ha-ha! Būtu traki priecīga, ja varētu rakstīt kaut glāzi izdzērusi, bet diemžēl šīs stihijas nekrustojas. Kādreiz sen mēģināju, lai redzētu, vai nešķīdīs kādas ģeniālas atklāsmes vai vaļības – nekā, nozēžēlojamība un pretenciozi šļupsti. Tā ka…dziļākā sievišķība caur vīnu neizfiltrējās.

V.R.: Somu režisors Kaurismeki esot teicis, ka uzņemt filmu pillā esot pašsaprotami, bet rakstīt scenāriju un montēt – tas gan esot jādara tikai skaidrā. Alkohols izšķīdina robežas, ieved dionīsiskajā, zemapziņas  elementā, “noņem bremzes” un dažreiz mākslā tas ir izdevīgi. Bet ja par to Tavu tekstu – tur ir kaut kas vēl, ko es nevaru un nevaru saķert. Iespējams – tur nav tik pierastā latviešu kaunīguma. Tie vārdi kā ar prožektoru izgaismoti.

Patiesības ir daudzas, bet man šķiet būtiski fiksēt trīs, varbūt tikai šīs sarunas kontekstā interesantas. Pirmā – sievietes kā kolektīvs vēsturiski fiziski un seksuāli ir cietušas no vīriešiem. Otrā – vīrišķā vardarbība tāpat kā vista ar olu ir saistīta ar sievišķo, kura ir emocionāla, piļījoša un vīriešus pazemojoša.  Trešā – Upura loma gan kā neizārstēta kolektīvā trauma, tomēr vairāk kā Vara mūsdienās. Upura vara, Drāmas trīsstūris[12].

Izsvilinātā kājstarpe kā stiprā pils? Traki, sasien smadzenes mezglā, bet arī – teksts no zemapziņas, pa taisno, vērtīgs. Visi vīrieši ir maitas – tāds ir nākamais solis? Un tas, ka viņi maitas, ir stiprā pils? Vai tas stiprums no tā, ka izsvilināt var, bet nodedzināt ne?

Man šķiet, ja sievietes piedzīvo vīrišķu vardarbību, tad notiek kaut kas nebijis – tiek izjaukta Sievietes Sakrālā telpa, vīrietis beidzot tur ir iekļuvis, tālāk par guļamistabu, sākotnēji kā postītājs, ne jau kā Pētnieks. Tomēr tas nav nekas unikāls – pa šo telpu kā pa savējo izsenis slājušas gan sievietes Māte gan Meita. Taču tas netiek saukts par vardarbību.

Šķiet, Gundega nav draudzīga pret viskautkādām citām sievietēm[13], feminisms arī viņai ir neinteresanta vai varbūt pat intelektuāli un emocionāli aprobežota telpa, viņa uz to spēj lūkoties arī no vīrišķās pozīcijas, ko arī var dažādi interpretēt. Brīžiem liekas, vai ne par daudz viņa tur ieidentificējusies, tomēr tikpat labi tā var būt lomu maiņa ar tikpisko vīrišķo pozīciju un paironizēšana par to, pašai paliekot femnistiskā pozīcijā – Visas šīs sievietes ir nomācošas. Smiekli, iedomība, kaprīzes un visbeidzot – plika mantkārība, īpašumtieštiesības uz mūžiem. Pat zilzeķes un cīkstones par sieviešu līdztiesību aprimst kā ezeri, kolīdz tām aizbāž taures ar nopirktu māju, ceļojumiem un pāris bērniem. Ja tā ir paironizēšana par vīriešu nespēju iztēloties sievietes Sakrālo telpu, jāsaka, Aspazija to nespētu izdarīt tādā mierā. Bet kaut kur Gundega Repše man atgādina Aspaziju – ar savu savrupību, piesardzību un savu īpašo pozīciju, kura tak zūd, ja iesaistās visās šajās sievišķajās komunikācijas…

Nedraudzīgums pret citām sievietēm, kuru es še pierakstu Gundegai, varētu būt robežu meklējumi, lai orientētos bezrobežu sievišķajā telpā, kurā meita sajūt to pašu ko māte, mātes māte un visa garā sievieškārtas priekšteču rinda un neviena no viņām īsti skaidri nevar pateikt, kura no viņām ko piedzīvojusi pati un ko dzirdējusi no kādas citas sievietes un viņai empātiski līdzpārdzīvojusi. Arī izvarošana un cita veida vardarbība nereti tiek izjusta kā kopēja. Sāp visām un visas nes sevī gan sāpes, gan atriebes alkas. Lasot, kā Gundega raksta par vilcienu uz Sibīriju, dīvainā kārtā nepārņem konkrēta līdzcietība[14] pret Loti, kuru ne tikai varo, bet kaut kāds čurka arī ar bateriju pēta viņas dzimumorgānus.  Bet vai tā nav vardarbību, kas varētu būt notikusi da jebkad? Vienmēr visos laikos. Lote ir Berta un Berta ir Lote.  Un viņas abas ir tas, ko viņas ir izlasījušas par sievietēm, viņas visas ir šajā bezrobežu sieviešu Sakrālajā telpā, un viņas ir viss, kas viņām ir noticis. Viņām vienmēr sāpēs vienai par otru un tas ciešanu mērs nav izsmeļams.

Varētu šķist, ka tikko es pateicu ko tādu, kas attaisno gan deprotācijas, gan to, kas tajās, visticamāk, ir noticis ar latviešu sievietēm un par ko tām jāklusē mūžīgi mūžos un kas sasējis melnas naida sēklas mūsu vecvecāku attiecībās[15]. Nē, es tikai aicinu atdalīt konkrētu vardarbību no pārlaicīgās vardarbības. Ja to neizdara, tad Latvija mūžīgi būs kā sieviete, kuru izvarojis krievs ar mongoloīdiem sejas vaibstiem, bet par to mūžīgi būs jāatbild visiem vīriešiem, arī tiem, kuru sejas vaibsti ir eiropeiski. Sieviete, kurai būs jāglābjas savā pasargātībā – sievietes Sakrālajā telpā, mūžīgajā bezvārdībā. Un Latvijā mūžīgi būs vīrieši, kas ļāvuši sevi nogalināt, tā atņemot sevi tautai un ģimenei Apsargus un kuri tādēļ nevarēs justies kā gana pašvērtīgi un uz kuriem sievas un meitas varēs dusmoties.

Gundega ir vienpatnīgi ironiska un varbūt pat aroganta arī pret tradicionāli vīrišķo, ārpusģimenisko un patriarhālo (73.-74. lpp.), kas – nu jā – diezgan infantīlā veidā kā Maksimiliāna iekšējais monologs. Bet ja nelasa uzmanīgi, to var uztvert arī kā autores balsi: … kastu kārtība, hierarhija pauž dzīves augstāko likumību. Tiesību nevienlīdzība ir galvenais nosacījums, lai tiesības vispār varētu pastāvēt. [..] Viduvējība ir pirmais nosacījums, lai būtu iespējami izņēmumi. Augstā kultūra ir atkarīga tieši no tās. Kurus no mūsdienu plukatām es ienīstu visvairāk?

Grāmatas vīriešu enerģētiskās uzlādētības līmenis ir krietni zemāks, nekā sieviešu, viņi ir vārgāki, ne pret vienu no tiem rakstniece neizturas ar cieņu un pietāti, ja nu vienīgi pret Oķi.

G.R.: Vispirms – ar cieņu un pietāti romāna vēstītājbalss izturas vai neizturas, vadoties nevis pēc dzimuma, bet cilvēciskajām vērtībām. Niecībai nav dzimuma, ļaunumam – tāpat. Un, protams, ka es nemitīgi identificējos, nevis klāstu savus uzskatus. Priekšstatus par sievišķību spoguļojošas sievietes ir tikpat žēlojamas kā vīrieši savos iedomu tēlos. Visi tie arhetipi bez individualitātes dievišķā pieskāriena mani neinteresē. Nē, interesē, bet ārpus literatūras. Medicinīski, jā, noteikti. Bet es neizjūtu nekādu empātiju pret kādu tikai tālab, ka viņa ir sieviete. Un neizjūtu beznosacījuma pietāti pret vīrieti. Pret cilvēku – tik, cik katrā tas cilvēks ir ienācies. Acīmredzot, šie mani personiskie uzskati ir atstājuši nospiedumus uz romāna tēliem.

V.R.: Šī raksta ietveros mēs nevienosimies, gan jau, dzīve ir gara. Tikai pozicionēšos – manuprāt, arhetipi ir 99% no indivīda izpausmēm, tikai katrreiz citādās štātēs iedabūti.

Kāds no okupantiem emociju uzplūdā pat iesaucas – počemu vi ņe soproķivļjaļis? Visi sajūt kaut kādu vīrišķi patriarhālu deficītu. Es nesaku, ka tas nav objektīvi, kaut arī varētu būt citi skatījumi uz šīm lietām, un tajos šie paši vīriešu tēli varētu parādīties kā vairāk izskaidroti un saprotamāki, spēcīgāki un atbildīgāki. Bet – ne jau lai pārmestu, es to atzīmēju. Man ir arī lielas aizdomas, ka šī te sievišķā enerģija nāk tieši no ievainojumiem, no traumām, no Upura tiesībām. Bet ja tā, tad šī nav diez ko laba diagnoze un prognoze latviešu ģimenēm, jo trauma ielien starp vīru un sievu. Toties vērtīga, ja gribam kaut ko saprast un mainīt.

Vēsture un aizvēsture

Šeit mēs sasakaramies ar problēmu – vai Gundegas darbs, līdzīgi kā citi, sērijā “Mēs Latvija 20. gadsimts”, varētu tikt pieskaitīts vēsturiskā romāna žanram. Vēsture taču it kā ir objektīvos faktos balstīta.

Protams, ka nē. Vēsture šeit – ļoti vienkāršoti runājot, ir mārketinga triks, kuram kā glābšanās riņķim ir pieķērusies jaunākā latviešu literatūra, un laikam Gundegai tajā ir bijusi svarīga loma, arī tīri organizatoriski. Literatūra kā kultūras pamats un rakstniecība kā amats no tā noteikti ir ieguvusi. Taču ne tikai “Bogene”, arī citi darbi, izmanto vēsturi kā ieganstu, lai runātu par pārvēsturisko, un tur ir bišķi apčakaris iekšā[16]. Smieklīgs, bet precīzs štrihs – vienā brīdī stāstījumā, kuru es uztvēru vispārīgu un pārlaicīgu, parādās dušas želeja! Man šķiet, tā 20. gadsimta sērija tomēr  ir godīgākais no tautas maldināšanas trikiem. Jo mūsu uztverē apzināmā vēsture skaitās vēsture, bet neapzināmā, senākā – psiholoģija un, izskatās, ka literatūra pa vidu. Lai jau pozicionējas, tas tikai apsveicami.

G.R.: Te nu tiešām prasās pēc paskaidrojuma. Kāds tur mārketings?! Nevienu brīdi uzaicinātie autori nebija lūgti rakstīt “ vēsturiskos romānus”. Neviens nezina, kas tas mūslaikos vispār ir, jo vēsture ir katrs cilvēks. Ideja bija runāt par vēsturi katram brīvi izvēlētā žanrā – kas nu kuram labāk der vai prasās, toskait, arī vēsturiskais un dokumentālais. Nosprausti bija tikai laikposmi, bet ne žanrs.

Bet Bogenē dušas želeja ir absolūti iederīga un dabiska detaļa – ievadu taču raksta šodienas sieviete, kura tad, Mēnesim piepalīdzot, aiztinas savu/vai citu senču takās un mežģos.

V.R.: Es laikam kaut kā uzbrūkoši izteicos… “Mārketings” šajā kontekstā nav pareizais vārds, tā laikam. Kā labāk varētu nosaukt darbības, kuru rezultātā plašāka publika izrāda atjaunotu interesi par latviešu literatūru?

Man aizvēsture dažkārt šķiet svarīgāka par vēsturi. Jo iespējams, ka vēsture atkārtojas – lasot “Bogeni” šī sajūta nostiprinās. Tas varētu būt noticis visos laikos, daudzreiz, mainījušās tikai dekorācijas. Tas, ka šoreiz runājam par Baigo gadu, par krieviem un čekistiem, nedrīkstētu mūs novērst no plašāka skatījuma uz šo. Pretējā gadījumā mēs un tie čekisti paliekam tādā mūžīgi neatrisinātā situācijā un kas pats parakdoksālākais – Upurim vistuvākais kļūst viņa Vajātājs, jo par to viņš visvairāk domā, tas nāk pie viņa sapņos, tas atņem viņam spēku domāt par šodienu un rītdienu. Tas bieži vien atņem iespēju veidot ģimenes, dzemdēt bērnus un aizaudzēt ar tiem nācijas miesā cirstās brūces. Svarīgais ir pārcirst šo saikni, nevis iestrēgt kārtējā traumas ciklā.

G.R.: Te nu es Tev piekrītu. Viss atkārtojas, bet es neesmu droša vai cilvēks to savu kvalitatīvo lēcienu ir veicis, lai rats atkal un atkal viņu neiemestu tais pašās situācijās. Izlauzties no tās nolemtības taču sekmē arī tas lomu sadalījums, kuru Tu piedāvā un pēti.              

V.R.: Jā, tā ir mana lielā tēma un jautājums – vai latvietis spēj iziet no Upura lomas?

Tēlu sistēmas slēptie vēstījumi.

Tagad es gribētu parunāt par grāmatas dzimatskoku jeb grāmatas tēlu ģenealoģisko sistēmu.

Dekadence. Tas ir gana sarežģīts, nez vai lasītājs parastais spēj tam izsekot, ja lasa grāmatu vienreiz, bez pilnas koncentrēšanās vai ar pārtraukumiem. Tur daudz interesantu un arhetipisku detaļu, kuras es savās grāmatās esmu analizējis uz citiem piemēriem – atkārtošos, ievērojot šī raksta apjoma ierobežojumus. Gundegai jau tas arhetipiskums droši vien nācis neviļus, spontāni – radošam cilvēkam nemaz citādi būt nevar, tomēr ir interesanti – pa kādām taciņām? Sanācis, ka viņa ir izmantojusi metodi, ko pielieto sengrieķu traģēdijas klasiķi – caur dekonstrukciju atklāt to, no kā sastāv būve. Dekadence kā mākslas paņēmiens un dažu mākslinieku dzīves veids – tāds savdabīgs kaifs – lūkoties uz drupām un varbūt pat neskumt par to, kā te varētu būt bijis uzplaukuma brīdī.

Mātes un Tēva cīņa. Būtībā mēs redzam divu dzimatskoku sadursmi, saplūšanu, cīņu, bojāeju, nonākot nelabvēlīgos vēsturiskos apstākļos. Ir patriarhālais un ulmaņlaiciski ideālais Oķu dzimtaskoks ar diviem it kā stipriem dēliem – kuģa kapteini un advokātu. Un ir matriarhālais dzimtaskoks ar divām meitām, kuru māte īsti neiezīmējas, bet, manuprāt, tādēļ, ka ir arhaiski jaudīga. Kādā veidā? – šeit rakstniece, ka saka, atstāj vietu fantāzijai. Tēvam, kas pameta revolūciju,  bija jābūt aptieķniekam, kura pragmatiskais un sausais raksturs, par kuru Gundega tikko jaušami paironizē, izveidojies kā reakcija uz jaunības revolucionaritāti. Varbūt. Bet varbūt arī kā pretspars sievas jaudai, kura kaut kādā ziņā atdzimst jaunākajā meita Dorotejā[17], kura neviena vīrieša priekšā nebija palikusi ļengana un mīkstiem ceļgaliem, un kura rada vienīgo dēliņu Maksimiliānu. Viņa tēvs, Brīvības cīņu dalībnieks[18], mirst, kad dēlam ir 8 gadi. Tā ir arhetipiska incestuāla situācija, kurā dēls nevar nekļūt par savas mātes vīru. Tā parasti veicina puikam veidoties par tādu, kas atttiecībās ar sievietēm jūtas daudz vājāks psiholoģiski, atkarīgs, sadragāts. Bez mīlošās un laimīgās mātes audzis, bet ar nelaimīgu un nesildošu (seksuāli nelaimīgu). Un tas ir svarīgi arī domājot, kādēļ viņam jāizvēlas nevis kāda meitene no malas, bet sava māsīca. Visticamāk – māsīca izvēlējās viņu un viņam pat prātā neienāca teikt nē. Turklāt endogāmija – radinieku laulības[19], norāda ne tikai uz atkāpšanos vēsturē un kultūras dekonstrukciju. Tā norāda arī uz sistēmas mēģinājumu izdzīvot, izmantojot iekšējās rezerves.

Bertas matriarhāts. Vecākā aptieķnieka meita – Berta, rada trīs savdabīgas meitas. Par Bertu un tās vecāko meitu, Loti, it kā viss galvenais stāsts. Nez kāpēc Lote, būdama “spranču vēstniecības darbiniece”, vispirms draudzējas ar puisi, kuru sauc nevis Uldis, bet Uldīc[20]. Turklāt – būtu saprotami, ja tā, ņēmusi vērā vēstniecībā pieejamo informāciju, rīkotos aktīvi, vispirms attiecībā uz sevi un savu ģimeni, tuvojošos okupācijas briesmu priekšā. Bet viņa ir pasīva, kas jāinterpretē arī nosacīti pozītīvi – ģimene un dzimtaskoks visos laikos rīkojies tā, kā rekomendē “Mērnieku laiku” Tenis – uz savu nelaimi sarāvušies, uz svešu – izstiepušies. Tādēļ Lote nevis dodas uz aizsargātākām pasaules vietām, bet izvēlas “sarauties” ar brālēnu Maksimiliānu, kam seko moku ceļu uz Sibīriju. Tas netiek rakstīts, bet tā tomēr ir izvēle. Neizvēlēšanās arī ir izvēle.

G.R.: Ak, Viestur, Lote ir jauna meitene, vēstniecībā tikai piestrādā, viņa nav audzināta mātīšu cīņu tikumos un plēsonībā…Tu tagad savu teoriju kā būri mauc viņai virsū.

V.R.: Lote ir vecākais bērns. Un tādi dzimst visdumjākajiem vecākiem, kuri visasāk izkonfliktē to vērtību sadursmi, ko katrs paņēmis līdzi no sava dzimtaskoka. Esmu redzējis meitenes ar šo lomu, kas jau 10-13 gadu vecumā ir pilnīgi pieaugušas un skaidrāk par vecākiem redz ģimeni apsēdušos dēmonus. Un nereti rīkojas apbrīnojami mērķtiecīgi. Protams, uz savas zaudētās bērnības rēķina. Ja tomēr Lote ir kā Tavējā Lote, tad tas, visdrīzāk, nozīmē, ka galvenā sieviete ģimenē joprojām ir Berta, visas pārējās paļaujas uz viņu…

Lote “attīstās atpakaļ”. Viņa izvēlas Maksimiliānu un tiek par to sodīta, viņa netiek nosargāta. Nav konkrēta un simboliska Tēva, kas nosargātu un izglābtu. Bet Lote tādu nav meklējusi! Var jau vainot konkrētos apstākļus un cilvēkus, kādēļ pazemojumi un mokas[21]. Bet tā nav vienīgā patiesība, kuru redzam.

Tēva loma. Te interesanti padomāt par Lotes tēvu, Ģedertu. Viņš tāds izcils un lielisks[22], kuģa kapteinis. Tomēr Tēva lomā klātneesošs un tādēļ vājš – izšķirošaja brīdī izrādas Rio vai kādā citā lieliskā un drošā vietā, nevis mājās vai kuģī kopā ar savu ģimeni. Dīvaini, viņš netiek par to lamāts, un tas ir tik simptomātiski, Berta nav dusmīga uz vīru. Oķiene stūma prom stipro Oķi, bet nesanāca. Bet viņas meitām sanāca, vai arī viņas tādus aizstumjamus izvēlējās[23]. Jaunākā tādu, kas pāragri mirs, vecākā – jūrnieku, kurš parasti nav mājās. Ir tāds labs stāsts, kas cirkulē starp jūrniekiem – viņa bija laimīga, kad es atbraucu mājās. Bet pēc divām nedēļām sāka jautāt, kad braukšu prom. Tas ir vikingu sievas vai senās Mātes arhetips – neciest, ka pieaudzis vīrietis maisās pa kājām tās mājas darbos. Svarīgi pamanīt, ka tur arī matriarhāls reflekss, ne tikai nejaušība un vēstures netaisnība.

Vidējā meita, Bitīte no krieviem aizbēg mežā kopā ar Mārtiņu Siļķēnu – bāreņos palikušais puisis cīnījās ar desmit govīm, jo viņa māte bija slimnīcā mirusi un dēls to, lielā salā ar zirgu mājup vesdams, kaut kur pa ceļam pazaudējis. Līķis atradies, bet stāsts vienalga varens, vēl viens puika – mātes vīrs, arī otrajai Bertas meitai tāds.

Meitas kā matriarāta sēklas. Jaunāko savu meitu[24] – trīsgadīgo Mirguli – Berta iegrūž rokās Zinaīdai Fjodorovnai, lielkrūtainai okupantei, kas iekortelējusies vīrabrāļa Bertolda dzīvoklī. Šī ir viena no grāmatas mulsinošākām epizodēm. No tīra prāta viedokļa skatoties, tur varētu būt loģika – ja Berta tiktu noķerta un izsūtīta, Mirgulis būtu drošībā un izaugtu izticis. Un tad varbūt māte to kādreiz uzmeklētu… Bet varbūt tā krieviete atdos bērnu kādā nebūt patversmē… Vai tas, ka viņai lielas krūtis, automātiski nozīmē, ka viņa pieņems un iemīlēs šo aborigēnu bērnu?

G.R.: Protams, ka nenozīmē, bet refleksu līmenī iedarbojas. Tāpat kā mīti par krievu sieviešu īpašo dvēseles plašumu. Un Berta taču ir gājusi pie Bertolda.

Vēl viena mulsinoša epizode ir Antonijas Brambergas pašnāvība Sibīrijas vilcienā, kā rezultātā Bertas meita Lote tiek pie Antonijas meitas, kad tās jaunākā māsa atdota Zinaīdai Fjodorovnai. Neesmu redzējis, ka mātes (ārpus sociālā riska), tā spētu rīkoties – atdot trīsgadīgu bērnu svešniekiem, jeb izdarīt pašnāvību, nedomājot par zīdaini. Bet šis emocionāli neiespējamais sižeta kūlenis lasītāju sapurina, varbūt tieši tā ir domāts. No dzimtaskoka loģikas viedokļa pieļaujamāk ir, ja mirst bērns, nevis māte…

G.R. : Zīdaini Antonija mēģināja noslīcināt, Lote nepieļāva. Izmisumam ir sava dramaturģija, kas ne vienmēr pakļaujas teorijām.

Incests. Un tagad nedaudz vairāk par incestu, kas tika pieminēts iepriekš. Būtībā jau incesta bioloģiskais pamats ir tas pats Teņa likums. Iet pasaulē un ņemt vīrus un sievas no tālākām zemēm var drošības, pārticības un attīstības laikos. Bet katastrofās un krīzēs jāpaliek ģimenē, jāsaspiežas kā pingvīniem ar mugurām kopā. Jāņem par sievām māsas vai māsīcas – tā tas ir bijis vēsturiskos periodos. Incestu ir aizliedzis patriarhāts, tam par labu ir daudzi apsvērumi, bet matriarhāts (arī lai izdzīvotu) to nekad nav darījis. Matriarhātam galvenais ir dzīvību dzīt, tas ir pāri visam. Izturēt nākamjiem laikmetiem, treknajiem gadiem. Mūsu galvās dzīvojas gan incests kā matriarhāla izdzīvošanas stratēģija, gan patriarhāls incesta aizliegums, ar tam raksturīgajām pretīguma uz riebuma jūtām, kas mūsu psihes programmās nokļuvušas salīdzinoši nesen. Bet ja šī pretruna ir jāiztur konkrētam un dzīvam cilvēkam – kā Lotei un Maksimiliānam, var gribēties sevi sodīt, uzņemties mokas, neizdzīvot galu galā. Tādos vēsturiskajos apstākļos, kādi atspoguļoti “Bogenē”, viegli atrast gan attaisnojumus incestam, gan sodu par to. Patiesībā jau vienmēr ir gan viens gan otrs – atcerēsimies Maksimiliāna un Mārtiņa augšanas apstākļus.

G.R.: Vai Tu principā ignorē parādību “ mīlestība”? Tieši tā lauž likumus, lomas utt., nonākot kaut līdz incestam. Dziņas un arhetipi mīlā taču apdvēseļojas, ar to principiāli atšķiroties no lomu nesējiem un atražošanās programmas īstenotājiem.

V.R.: Šeit mēs arī vēl nevienosimies. Šo es esmu dzirdējis no neskaitāmu latvju kultūras cilvēku mutēm – par mīlestību, cik tas romantiski, un ka mīlestība ir pēdējais arguments visam, dažreiz pat noziegumam. Pret to es jūtos mazs un vientuļš un nesadzirdēts kā tāda Kasandra. Tas man liek kļūt nedaudz arogantam un varbūt pat paternāliskam, sakot, ka atteikšanās no mīlestības anatomijas izpētes man šķiet naiva un izskatās pēc aizsardzības no dziļākas cilvēku un to attiecību izpratnes. Tādai aizsardzībai ir sava jēga – jo mīlestība jau rauj visus arhetipus augšā un izpurina līdz pēdējai vīlītei. Tas ir iemesls, kādēļ daudzi brauc pa virsu, sevišķi uzkrītoši tas ir teātrī. No otras puses, es kā neuzklausītā Kasandra arī cenšos aizsargāties no kārtējās neuzklausīšanas – atļaujos aroganci un paternālismu.

Varētu šķist dīvaini, kādēļ “Bogenē” parādās abpusējas fantāzijas, kurās pāri ir Bertolds ar Bertu un Ģederts ar Doroteju. Grūti noticēt, ka Gundega tos izdomājusi/uzkonstruējusi, jo kādēļ gan, ko tas dotu. Ja nebūtu dziļi un dabiski, tiktu atgrūsts un nepieņemts. Nedomāju, ka arī tagad lasītājs bez mulsuma lasa par šīm incesta un savdabīgas kolektīvās laulības izpausmēm, tomēr emocionāli tas tomēr kaut kā “ieguļas”. No mana profesionļā viedokļa raugoties – viss ir pamatoti un es esmu savā ziņā pateicīgs rakstniecei, ka viņa to parādījusi. Vēsture, sevišķi ebreju vēsture, kas ir labi apzināta, pazīst levirātu. Tas nosaka – ja iet bojā vai pazūd vīrs/tēvs, tad par atraitni un viņas bērniem atbildīgs kļūst mirušā brālis. Tātad, ja nav Ģederta, tad Bertoldam jāprec Berta. Tāpat – ja sievietei mirst vīrs un arī tēvs ir miris, tad par viņu atbildība jāuzņemas māsasvīram. Tātad Ģedertam kopš Indriķa nāves bija jābūt precētām ar abām māsām – Bertu un Doroteju. Ja tas tā būtu bijis arī reāli, incestuālais spiediens uz Maksimiliānu būtu daudz mazāks. Bet būtu daudzsievība… Domāju, levirāts nav tikai vēsturiska sociālās palīdzības prakse, tam ir arī dziļākas aizvēsturiskas saknes. Vairāk par levirātu var padomāt, palasot Bībeles stāstu par Boasu un Ruti – tam pievērsusies ar Aspazija, viņai ir līdzīga nosaukuma drāma[25].

Perspektīva un neizmantotās iespējas. Kā dzimtaskoks varētu būt attīstījies tālāk? Varbūt Lotes audžumeita atgriezās no Sibīrijas, varbūt arī Lote. Viņas varētu dzemdēt, dzimtaskoks turpinātos. Bet vai nav par daudz smaguma, lai tas būtu reāli? Un Bitītei ar Mārtiņu – vai tajos mežos izdevās izdzīvot un radīt bērnus – grūti noticēt, bet visādi brīnumi dzirdēti. Mirgulis – vai krieviski uzaudzināts, varētu meklēt savas latviskās saknes? Ticami, ja vien apņemtu situētu vīru, izpētītu, kas noticis ar viņas dzimtu, audzinātu bērnus latviskā garā. Bet vai Mirgulim varētu būt tik daudz spēka? No kurienes?

Jocīgi, kā rakstnieca darina personvārdus. Nevis pēc kalendāra, bet pēc iekšējās izjūtas. Tam ir nozīme, un šīs grāmatas sakarā – tas rada kaut kādu depersonalizētu iespaidu ir kā mēs runātu nevis par konkrētiem cilvēkiem, bet viņu lomām, daļām jeb ēnām. Lote vēl tā, kaut arī varbūt viņa ir Šarlote. Bitīte vairāk izklausās pēc iesaukas, no tās pat grūti uzminēt, kāds varētu būt viņas kristītais vārds. Mirgulis, visticamāk, ir Mirdza, bet kāpēc vīriešu dzimtē? Viņai bija jādzimst kā puikam?

Vēl uzskatāmi, kā Gundega veido fonu. Ienāk prātā – varbūt fons ir atliekas no nenotikušām galvenajām versijām? Tomēr dīvaini, ka tās tur palikušas. Visspilgtākā – Justīne, kara veterāna Jāņa Pīrana meita, kas dzīvo kopā ar Batleru, suni. Viņa ir vecmeita, toties zoodārza kuņģis un sirds, ar smagām krūtīm, kurās jaušamas skumjas. Proporcionālā versija – Valters Vanadziņš, zoodārza direkors, zvēru mītņu galva un dvēsele. Kuram Šveicē palikusi ta ne sieva, ta ne meita Lonija, (būtībā jau nav svarīgi), no dzimtaskoka izdzīvošanas viedokļa labāk lai meita. Nu un tad Justīne tā kā cerās un tā kā atraujas un tas Valters tā kā strādā un tā kā par meitu/sievu rūpējas… varbūt es kaut ko sajaucu ar faktiem, bet pašos pamatos – nē. Tas ir stāsts par nesatikšanos, tādu, kurā incests ir vājāks par incestuālu aizliegumu. Justīnei kaut kas aizliedz nogrābt Valteru. Vai tik uz to viņa neprojicē savas meitas jūtas, kas saplūstot ar seksuālajām, izvēršas incesta aizliegumā, kuru pastiprina atbildība (psiholoģiska laulība) par tēvu, kara veterānu? Bet Valters, kaut kādu sāpju vai nodevības mākts, tikai strādā, nevis iekāro Justīni?

G.R.: Te Tu raugies uz sievietēm “ grābējām” kā īsts šodienas cilvēks, laikam ticot, ka cilvēkus nemoka ne uzvedības un morāles žņaugi, bet viss tiek sagrābts, izplēsts, ko nu kuram vajag. Pagājušā gadsimta brīvvalsts cilvēki (vismaz inteliģentās aprindās), nudien, izturējās savādāk. Tabu izmargotā piedienība taču bija gandrīz augstākais bauslis. Un tāda tēva
noniecināta Justīne drīzāk pie lampas uzkārtos, ne pirmā paustu savas jūtas precētam priekšniekam. Kur nu vēl “ nogrābtu”.

V.R.: Jūtas nepaustu, bet, ja pozīcija dzimtaskokā netraucētu,  saražotu tādu feromonu mākoni, kurā Valters kā narkotizēts iekristu viņas gultā un nekas viņu nespētu attūrēt no tā. Tu to sauktu par mīlestību, droši vien. Justīne audzināšanas dēļ droši vien pārbītos, bet arī drīz vien “iemīlētos”.

Gundega par to stāsta ar tādu episku ironiju, kurai cauri laužas katastrofas infraskaņa. Ar neticību, ka ģimene varētu būt, pastāvēt, būt izaugsmes pamats. Tāda, kurā vērts un patīkami dot – dabūjot sajūtu, ka dod arī pašam sev. Kur došana un ņemšana ir kopā, nevis pretim viena otrai. Kur ir lielāks prieks dot nekā ņemt, bet abi ir līdzsvarā. Un kur vairojas “pievienotā vērtība”.

Vēl ir citas skrandas, atmiņas par zaudētiem kariem. Ir Kūka, latgaliete, kalpone Lesteros, kuras vīrs kritis Brīvības cīņās, vientule. Dod savu enerģiju citai ģimenei, latviskajam dzimtaskokam. Tomēr nav sajūtas, ka Kūka tiek pieņemta un saprasta. Vēl ir Filipīne, paķerta uz Sibīriju no dēla kāzām, viena pati. Sievišķie konkurences un izdzīvošanas bezdibeņi, intrigas, meli.

Antonija Bramberga, kura nezin kādēļ vilcienā uz Sibīriju ir viena (paņemta no ielas!?), nez kur vīrs un bērna tēvs.

G.R.: Jā, tas ir dokumentāli pierādīts, ka nepieciešamā skaita dēļ cilvēkus savāca arī vienkārši no ielas. Tāpēc izveda arī diezgan daudz prostitūtu.

V.R.: Tas, ka viņa prostitūta, man ienāca prātā tikai tad, kad šeit uzrakstīju – paņemta no ielas. Tas, protams, izskaidro gan viņa vēlēšanos atbrīvoties no bērna, gan pašnāvību. Vienīgais – viņai būtu bijis jābūt “kārdinošākai” priekš tiem apsargiem. Prostitūtas prot, sevi aizsargājot, ievilināt guļamistabā, bet nelaist tālāk. Līdz piedzīvo vardarbību…

Dorotejas kalpone Dzilna, kura tiek nošauta. Varbūt gribēja, uzprasījās, lai sekotu vīram.

Laika rats

Gan vēsturnieku metodēm neaizsniedzamā aizvēsturē, gan šodienas ģimenē un sabiedrībā katram ieraugāmā veidā iezīmējas cirkulāri periodi, kuros daudz kas atkārtojas un tikai dažreiz varam teikt, ka citā līmenī. Nereti līmenis ir tas pats. Aplis, nevis spirāle.

Medusmēnesis beidzas, kad iestājas grūtniecība. Tās laikā un bērna pirmajā dzīvības gadā Tēvs ir kā ārējā aizsardzība, bet nevis kā faktors Mātes un Bērna divstūrī. Vēsturiskos laikmetos Tēvs varēja nebūt pat kā aizsardzība, tā varēja nebūt vispār. Un tādi laikmeti arī šodien nav beiguši būt – Tēva var nebūt. Vai nu tādēļ, ka viņš pats pazūd, vai tādēļ, ka Māte viņu izdzen. Ja Tēva nav, tad attiecību shēma, kas neizbēgama un normāla pirmajā dzīves gadā, saglabājas ilgi, dažreiz visu mūžu. Ģimene ir Māte un viņas bērni, bērnu bērni utt. – šāda ģimenē ir vairāk par divām paaudzēm un tā nešķiras, bērni neatdalās un neaiziet. Tā ir matriarhāla ģimene.

Tomēr tāda ģimene nevar ilgstoši pastāvēt, tai jāveido kādas attiecības ar pieaugušo vīriešu pasauli, kas funkcionē ārpusē. Un tad sākas izvēļu, varas spēļu un vardarbības jūklis. Matriarhāla ģimene pieņem darbā Apsargu – vīrieti, kura statuss vīriešu hierarhijā dod signālu pārējiem vīriešiem – tās ir manas sievietes! Ja kāds to neievēros, tad tam būs darīšana ar mani!

Bet kas ir gana labs Apsargs un kā tas izpaužas attiecību ar citiem Apsargiem kontekstā? Un ja viņš ir arī Sagādnieks, vai tas palīdz, jeb tomēr pazemo sievietes, kas līdz tam Savā mājā ar visu pašas tikušas galā un kas neviena vīrieša priekšā nav palikušas ļenganas un mīkstiem ceļgaliem? Realitāte nav viennozīmīga – ja mājā ienāk pieaudzis vīrietis, tad viņš sāk kaut ko noteikt, viņš diez vai būs kā dēls, kas vienmēr klausa mammai. Kā ir Mātei atdot daļu varas?

Tas, ka mēs “Bogenes” tēlu sistēmā neredzam kārtīgus patriarhus (izņemot Oķi), kas izlīdzsvarojuši teikšanas ar ģimenes Mātēm, nevar būt tikai objektīvi. Tas varētu būt arī Mātes redzējums, gan vēlamība. Mana psihoterapeita pieredze saka, ka sievietes parasti nejūt, kā izdzen no mājas vīrieti, kad tas kļuvis viņai nevajadzīgs, vai kad īsti nepkaļaujas Mātes redzējumam. Bet ja Tēvs no mājas ir izdzīts, tad ir pazudusi aizsardzība.

G.R.: Šī izdzīšana varētu būt kā atriebība par kariem.

V.R.: Jā. Bet karš ir atriebība par izdzīšanu. Tas ir kaut kas bioloģisks arī, jo kaut kas līdzīgs notiek arī pērtiķu barā – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/es-tos-pertikus-esmu-izdomajis/ Pērtiķvīriešiem nesalīdzināmi interesantāk ir nemitīgi kauties vienam ar otru, nekā nodarboties ar seksu, piemērām. Seksam viņi pievēršas tikai, sajutuši neatvairāmo feromonu saucienu! 

Par to, manuprāt arī ir “Bogene”. Neaizsargātā mājā ienāk cits vīrišķs spēks. Tas var brīnīties – počemu vi ņe soprotivljaļis? Tāpēc, ka Māte un Tēvs nebija gana tālredzīgi un nesadalīja varu un pienākumus. Vai jaunais Tēvs būs labāks? Skaidrs tikai tas, ka viņš būs agresīvāks, vardarbīgāks un nekādas sievu asaras tā instinktus un nodomus mainīt nespēs. Viņš sašķaidīs mazākos fragmentos lielo matriarhālo ģimeni un tad no katra no sēklām – Meitām atkal centīsies izveidot savas jaunās matriarhālās šūniņas. Meita kļūs par Māti un darīs visu to, ko viņas māte un mātesmāte darījusi.

Jautājums ir par to, vai Māte, pazemojot un izdzenot Tēvu, nav iesauksi savā mājā citu vīrišķu agresoru? Vai notiekošo nevar interpretēt kā mūžīgu konkursu – kurš būs Mātei tīkamākas Tēvs? Tāds, kurš gan klausīs uz vārda, gan lielus darbus darīs? Kā Sprīdītis!

Romānu sērija kā vienota sistēma

 Uz tikko uzdotajiem jautājumiem neatbild Gundega Repše – viņas darbs tos skaidrāk vai slēptāk ir izkliedzis. Bet uz tiem labi atbild jau pieminētā Andra Manfelde – viņas “Virsnieku sievās” okupants vairs nav čurka ar lukturīti, kurš pēta pēc dažādu ķermeņu izdalījumiem smakojošus iekarotās sievietes dzimumorgānus. Andrai tas ir stalts padomju oficieris, un latviešu meitenes no sašķaidītajām lielajām matriarhālajām ģimenēm tiecas iegūt bērnus savām jaunveidojamām sistēmām. Izjūtams, ka viņas diktē noteikumus, nemaz nav jūtama okupācijas atmosfēra. Un arī pareizticība ir kļuvusi laba un izspiedusi Lutera tradīciju. Loks noslēdzies, bet tajā nekā jauna – noturīgs, neizdzenams Tēvs nav radies. Okupantus aiztriec, bet paliek tukšā Karaosta…

Arī Nora Ikstena ar “Mātes pienu” labi ierakstās šajos meklējumos, cenšoties atbildēt uz jautājumu – kāds mehānisms darbojas starp Māti un Meitu? Un kas nosaka, ka tās abas neturpinās?

Ingai Gailei “Stiklos” interesējis, kā meita izraksta rēķinu visumā labam un normālam Tēvam un kā citi vīrieši to nespēj samaksāt. Kā tas tiek pārrakstīts dēlam, kam tas nav vienīgais rēķins – arī viņa tēva māte rokā tur sava dēla nenokārtoto rēķinu. Kā iespējams, ka zem tādas slodzes izaugs stiprs vun atbildīgs ģimenes un valsts Apsargs, kurš pretosies, ja kāds gribēs darīt pāri viņa sievietēm?

Guntis Berelis “Vārdiem nebija vietas” rāda, kas notiek ar vīrieti, kuru pieņēmušas darbā Māte un Meita. Un kā viņš par to atriebjas. Varam funktierēt, kādēļ viņš nerunā – lasītājam tas grūtāk, viņš nav sēdējis man blakus psihoterapeita krēslā un klausījies, kā jūtas vīrietis starp sievietēm. Interesanti, ka šo pašu simptomu – vīrietis nerunā – uztvēris Māris Bērziņš “Svina garšā”. Bērziņš pēta vīriešu pasauli – kā notiek Tēvu cīņa un sardzes maiņa teritorijā un ģimenē. Latviešu Tēvs, krievu Tēvs, vācu Tēvs, žīdu Tēvs…

Neesmu vēl lasījis Osvalda Zebra “Gaiļu kalna ēnā”, bet pieņemu, ka tas ir par Tēva izaudzināšanas neveiksmēm un Dēla necieņu pret to, uz ko to inspirējusi Māte. Nu gluži kā mūžīgā Gaja, kuras interešu vārdā Krons kastrē Ūranu.

Tātad – varbūt būs sanācis, ka daudzi meistari glezno vienu gleznu un tikai pašas beigās ierauga, kā viņu individuālie radošumi ir satikušies un radījuši jaunu – kolektīva radošumu un spēju izgaismot tautas kopējo likteni kā ģimenes stāstu. Īsredzīgās izpriecas ar individualitāti būs beigušās, loks noslēdzies un visiem būs redzams, ka bez tautas un ģimenes indivīds ir tikai kā rokai norauts pirksts.