Portāls BB.lv ekskluzīvi pārpublicē Kristiana Rozenvalda interviju ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti. “NVO TV” intervija sākotnēji bija ieplānota kā diskusija par sieviešu lomu sabiedriskajā dzīvē, taču saruna izvērtās ne tik daudz par sievietēm, bet par vīriešiem, par viņu lomu un atbildību. Latvijas attīstība esot cieši saistīta ar to, vai un kā arī Latvijas vīrieši sāks cīnīties arī par savām tiesībām, apzinoties savus pienākumus un atbildību.
– Atceros, vienā no sarunām Tu savulaik stāstīji par tādu kā trīsvienību: tēvs kā autoritārisms, māte kā sociālisms, bērni kā demokrātija. Un visiem šiem trim jābūt mijiedarbībā gan īstā ģimenē, gan plašāk sabiedrībā. Pareizi atceros?
– Jā, sabiedrības galvenās ideoloģijas var salīdzināt ar ģimenes lomām. No Mātes lomas nāk pirmatnējās kopienas komunisms, kur viss pieder visiem, un kas grieķu mitoloģijā redzams kā htoniskais laikmets ar Gaju – Zemi centrā. No Tēva lomas – feodālisms ar savu vertikālo varu un Tēva/Dēla (suverēna/vasaļa) sadarbību un subordināciju, kas pie grieķiem izpaužas kā titānu laikmets, kas beidzas ar titanomahiju un vecāku (titānu) nomešanu vispirms Tartarā, bet tad – aizsūtīšanu uz Svētlaimīgo salām. No Bērna lomas nāk olimpiskā demokrātija, kas vadot balstās un ņem vērā gan atsevišķo olipmisko dievu specializāciju un neatkarību, gan Mātes un Tēva pienesumus vēsturē – kultūrā – zemapziņā.
– Un cik sapratu, ja šīs trīs misijas labi kopā sadzīvo, tad tā ir gan normāla ģimene, gan arī normāla sabiedrība. Bet, ja mēs runājam par Latvijas sabiedrību, kas mums iztrūkst?
– Tēva loma ir pa vāju. Mums vēsturiski nav bijis tāda nacionālā feodālisma, kā piemēram lietuviešiem, nemaz nerunājot par senajām monarhijām. Un valsts līmenī mums noteikti vīrietis kā tēvs nav varējis izpausties. Joprojām esam tēva meklējumos…
– Esam ģimene, kurā tēva jau vairākās paaudzēs nav? Vectēvs kritis karā, māte savu vīru ir patriekusi, un nu viņa viena pati ir izaudzinājusi memmesdēliņu?
– Jā! Un viņš tagad saka: Es tagad valdīšu! Es pats zinu, kā vajag! Es esmu bērns, man visas tiesības. Es pasaukšu citus bērnus, un mēs nodibināsim demokrātiju.
– Es varētu mēģināt šādu ģimeni vizualizēt. Tātad, mums ir situācija ar ģimeni, kurā vecmāmiņa ir viena izaudzinājusi meitu, kas ir pieradusi dzīvot bez vīrieša un tēva. Jo vīrietis mājā ir bezjēdzīgs un lieks – dzer, pīpē un piepirž dīvānu. Un nu arī dēls ir to visu piedzīvojis, pienākumus nesaprot, atbildību neizprot.
– Tēva loma un mātes loma vienmēr cīnās savā starpā. Respektīvi – mātes loma grib padarīt to vīrišķo elementu par dēlu, pārņemt varu, un nobīdīt viņu dēla lomā. Ja viņai tas izdodas, mēs dabūjam vēl vienu potenciālu alkoholiķi – pieaudzis vīrietis, kas ir dēla lomā. Ja tēva loma sāk dominēt, viņš no savas sievas uztaisa meitiņu – bezatbildīgu lellīti, kura neko pati nevar izdarīt un kurai vajag septiņas kalpones apkārt un kurai nekas nepietiek.
Nevar būt tādā ilūzijā, ka tēva un mātes lomas vienmēr sadarbosies – viņas nesadarbosies vienmēr, viņām arī jākonkurē, lai šajā konkurencē rastos iespējami laba vide bērnam. Bet tā vide būs tad, ja viņi nenogalinās viens otru.
– Bet Tu taču droši vien ar tādiem cilvēkiem saskaries, ir taču jābūt iespējai arī šādā situācijā vismaz tā bērna galvu “savest kārtībā”.
– Vairāku paaudžu darbā mēs varētu kaut ko izmainīt. Man šī doma ļoti patīk un es viņai sekoju, tāpēc es rakstu tās grāmatas. Ja cilvēki izlasa un redz, kā tā sistēma darbojas, tad viņi spēj būt radoši un iespaidot savu dzīvi un savu ģimeni.
– Savulaik, atpūšoties Turcijā, es ar interesi vēroju, cik daudz Mustafa Kemals Ataturks paspējis īsā laikā izdarīt – vienas paaudzes laikā ir izveidota jauna nācija ar jauniem kodiem. Tātad var.
– Jā, bet tas bija uz Osmaņa impērijas radītās bāzes. Tāpat kā uz Anglijas impērijas bāzes ļoti labi strādā demokrātija. Arī uz Zviedrijas valsts bāzes, jo tur ir konstitucionālā monarhija, un tas ir kā tas feodālais elements. Monarhija nespēlē galveno lomu, bet tā ir kā kvalitātes kontrole.
– Ko tad mums tagad darīt? Esam piedzimuši ģimenē bez tā tēva, esam izauguši pat bez patēva. Ko darīt?
– Tas tēvs jāaudzina! Es ticu, ka tas varētu nākt no kaut kādas vīriešu kopības, kur viens otru var iedrošināt tajās cīņās ar to matriarhālo elementu mājās.
– Es pazīstu daudzus vīriešus, kurus, visdrīzāk, sievietes sauktu par atpalikušiem tēviņiem, mačo un pat tirāniem. Esmu redzējis, kā viņi pie alus krūzes moralizē par ģimeni un vērtībām. Bet, es neesmu redzējis, ka šie vīrieši būtu gatavi iznākt ar savu viedokli uz skatuves. Domāju, arī tāpēc, ka redzēja, kas notika ar Tevi, kad Tu provokatīvi aizsāki diskusiju par sievietes lomu ģimenē. Un tikmēr publikā dominē visvisādas sieviešu tiesību aizsargājošās organizācijas.
– Vīrieši līdz šim pret tām sieviešu organizācijām ir izturējušies tā: Ej, parunā, padarbojies, tikai negāz man to virsū, izgāz to tvaiku kaut kur citur! Liec man mieru! Bet pašlaik jau tas paliek kaut kā pārāk traki.
Man liekās, ka vīriešiem arī jālien no garāžām ārā un jāsāk nopietni par šitām te lietām domāt, jo tas apdraud gan ģimeni, tas apdraud arī visu sabiedrību, un tas apdraud pašas sievietes, jo būtībā tā ir enerģija, kuru daba ir domājusi bērna radīšanai, bērna audzināšanai, kas tagad, kā saka, šajā virzienā ir nobloķējusies un viņa aiziet citā virzienā. Viņa aiziet tādā sociālā virzienā, kur tas izskatās ļoti bieži ārkārtīgi histēriski. No malas ir skaidri redzams, ka sievietei vajag bērnus, bet viņa runā par kaut kādām sociālām problēmām un viņai acis spīd un viņa žestikulē, un viņa grib iestāstīt, ka problēma nav tā, ka viņa jūtas neapmierināta, nepiepildīta.
– Es, atceros, vēl pirms kādiem 10 gadiem jaunajā Latvijas sabiedrībā likās, ka vorkoholiķim būt ir labi, jo redz kā cilvēki daudz strādā. Bet tā taču ir atkarība! Un ne jau no darba. Tā drīzāk ir mukšana prom pašam no savas ikdienas. Bet, ko darīt? Mēs taču nevaram tai nelaimīgajai sievietei, kas aizmirstas nevis alkoholā, bet darbā, sejā tieši norādīt, ka pati ir muļķe, jo netiek galā ar sevi, un tagad bāžas mums virsū dēļ savām neatrisinātajām problēmām pašas ģimenē.
– Tāpēc es rakstu tās grāmatas, man nav citu instrumentu. Tie ir kaut kādi spogulīši, ar kuriem es parādu: Paskatieties, kas notiek! Paskatieties dziļāk. Paskatieties no šī viedokļa uz sevi. Tas varbūt ir vienīgais, ko mēs varam darīt, kamēr tā sieviete nesāk uzdot jautājumus.
Ja šodien būtu stipra feodālā vara un, teiksim, stipra baznīcas vara, uz kādu teiksim Krievija tagad iet, tad mēs varētu tā necimperlēties un negaidīt, kad visi visu sapratīs. Tad varētu mēģināt gaidīt, ka tauta paļautos uz baznīcas autoritāti.
– Vēl par to pašu Krieviju. Tu domā, ka Krievija ar to savu jauno ideoloģiju apzināti veido to tēvišķo?
– Principā jā. Tur grib atjaunot patriarhātu, titānu varu, kā dominējošu pār Bērnu varu, demokrātiju. Bet, kā jau viss Krievijā, tur vienmēr ir par daudz, viss ir pārspīlēts. Un tur sievietei nav ieprojektēta iespēja realizēt savu misiju, viņa ir relatīvi apspiesta. Bet tas ir par sarežģītu, lai paskaidrotu to dažos vārdos.
– Bet kur ir tie labākais ārvalstu piemēri?
– Man vislabāk patīk Anglija. Politiskā līmeni arī ASV, jo uz Ameriku savulaik aizbrauca gatavi, izauguši, pilnvērtīgi, stipri bērni, kas pierādījuši, ka vispār jau bez vecākiem (vēstures, kultūras) var iztikt. Amerika ir Eiropa bez tradīcijās un ģimenes džungļos iestrēgušām problēmām. Viņi balstās uz stipriem, nobriedušiem cilvēkiem un tas ir tas sociālais pamats Amerikā. Amerikas sapnis, kam ir arī ēnas puses…
– Bet kā mums Latvijā sakārtot to tevis pieminēto trīsvienību – tēvs, māte un bērni? Kā no virtuves un dīvāna vai pīpotavas to vīrieti dabūt ārā? No kā mums mācīties?
– Varbūt nevajag skatīties tik tālu kā Zviedrija vai Angliju, bet tepat uz Lietuvu. Man jau patīk arī, ko sports mums parāda. Paskatieties uz Lietuvas basketbolistiem un salīdziniet ar Latvijas basketbolistiem! Tur redzēsiet psiholoģiskās atšķirības starp vīriešiem Lietuvā un starp vīriešiem Latvijā. Tās var redzēt arī, salīdzinot Raiņa Induli un Mintautu.
– Kas tieši?
– Raksturs, pirmkārt. Kāds ir raksturs leišu basketbolistiem! Ko nozīmē iziet grūtās situācijās un to maču izdzīt. Paļaušanās vienam uz otru…
– Bet mums ir hokejisti! Gladiatori uz ledus!
– Hokejisti? Neizvelk! Raksturs jau ir tas, kur mēs krītam iekšā. Taisni tā spēja izturēt, nevis, teiksim, pakārties vai nošauties. Tas jau viegli – skaisti nomirt vai cēli aiziet, skaisti paspēlēt un skaisti nomirt. Bet ir jāiztur līdz galam un pēdējā minūtē ir jāiemet, nevis kā mūsējie, kas pēdējā minūtē biežāk ielaiž. Kā bija pret Franciju, kad pasaules čempionātā pēdējā minūtē gandrīz ielaidām, – tas bija ļoti simptomātiski. Nošauties pēdējā minūtē…
Komentāri
Kamēr vīrietis nav nostājies uz savām kājām, nav pats savs (un tagad tādu vispār ir ļoti maz, visi gandrīz ir prom no savām saknēm un bērnības sapņiem, pelna naudu, izklaidējas un “bauda dzīvi”, maksā bagātīgas nodevas cerību un solījumu virtuālajai realitātei utt., t.i., baro visādus egregorus). Ideāls vīrietis, uz ko var cerēt jebkura sieviete, ir vīrietis, kurš pēta un zina, kas viņš ir, un mācās un īsteno dzīvošanu saskaņā ar to. Jo to tad var mācīties bērni un saņemt mantojumā kā visdārgāko un nenovērtējamo tēva daļu savā jaunajā dzīvē un priekšā stāvošajā nākotnē (neviens nezina, kas mūs gaida, bet ir iespējams būt gatavam tai vislabākajā veidā, un tieši par to es runāju). Ideāls vīrietis sievietei ir tas, no kura viņa zemapziņā (vai apzināti) vēlas bērnus un ir gatava dzemdēt un līdz ar to lielākā vai mazākā mērā (atkarībā no tā, cik ļoti mīl bērnus) atteikties no savas neierobežotās, “dieva dotās” bezatbildības (daudzas to jauc ar brīvību, bet sievietei brīvības vispār nav, ir tikai iespēja to iegūt personiskas tapšanas par cilvēku ceļā, bet – tikai kopā ar vīrieti (vīriešiem kā dzimumu, sākot jau ar savu tēvu, brāļiem, vīru/vīriem un t.s. mīļākajiem, kā arī – dēliem!!! utt.). Bet tā “dāvātā bezatbildība” ir ļoti spēcīgs kods, kura redzamie parametri ir labi zināmā formula par to, ka “ādamu iemidzināja, paņēma ribu, uztaisīja t.s. sievieti, – kādu, kas acīmredzami tapis no upura un viltības, kura tātad iepazina to, kurš iemidzināja, izņēma un uztaisīja kā savu Pirmo, un PĒC tā visa tika pievesta ādamam un pielipināta tā, lai viņš atteiktos no mātes un nokļūtu pilnīgā atkarībā no šīs uzkonstruētās būtnes, jo viņš domāja, ka ir pirmais, bet tā nebija, lai arī pati t.s. sieviete, t.i., mātīte ar princeses iedomām domāja, ka tagad tikai viss sākas, – ja viņa atklās šo iekonstruēto, līdz šim vēsturiski apslēpto, bet jau diezgan skaidri atklājušos viltību savā psihē, kuras dēļ cilvēks (pirmkārt vīrietis, bet līdz ar viņu arī pati sieviete) tiek manipulēts un izmantots, tad viņa kļūs par cilvēku, un tātad arī par īstu sievieti, nevis globāla eksperimenta vai pārcilvēciskas spēles upuri vai vienkārši mātīti – vīriešu dzimuma pievilinātāju un dzemdētāju” (var izklausīties šokējoši, bet runa ir par dzīvnieku sugas Homo sapiens psihes pamata algoritmiem un apziņu organizējošajiem dziļākajiem zemapziņas kodiem, tātad par vispārējām likumsakarībām, ne par atsevišķa cilvēka vainu vai īpašībām). Tātad izglābties no šīs viltības var tikai sieviete kopā ar vīrieti, klausot nevis instinktam, bet sirdsapziņai un intuīcijai, pati saviem bērnības sapņiem savā sirdī, savām ilgām pēc brīvības, kuru būtībā nepazīst un nesaprot, bet nemeklēt un neilgoties nespēj. Un tas ir ļoti, ļoti grūts uzdevums un izaicinājums, tāpēc jau arī ir prasījis tūkstošiem gadu garas pieredzes uzkrāšanos un tik ilgu nesaskaņu un karu, nepiepildītu cerību, pārpratumu, nodevību un vilšanos pilnu vēsturi. Bet GALVENAIS ir tas, ka vīrietis atšķirībā no sievietes savā dziļākajā būtībā – psihes pamatos – pazīst un saprot brīvību, t.i., stāvokli, kad bija pats savs, nesadalīts, neapkrāpts un nepievilts).
par savām tiesībām cīnīties nevajag, jo tā dara omega vilki. savas tiesības vajag paņemt ar spēku un varu kā alfas. kam spēks un vara – tam arī tiesības.