Neatkarīgā Rīta avīze: “Ir starpība starp vardarbību un spēka pielietošanu”

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis kārtējo reizi nonācis sabiedrības uzmanības lokā ar visai divdomīgiem izteikumiem par pieļaujamību vīriem iekaustīt savas sievas. Saruna ar psihoterapeitu par šo un citiem viņa izteikumiem.

– Jūs savās grāmatās un blogos lietojat pašizgudrotu terminoloģiju un balstāties uz seniem mitoloģiskiem arhetipiem. Taču absolūtais sabiedrības vairākums negrasās iedziļināties dažādās jūsu teorijas niansēs. Viņi ir pieraduši pie vienkāršas un saprotamas valodas. Tāpēc jautāšu tieši – vai psihoterapeits Viesturs Rudzītis atzīst, ka sievas vīriem šad tad ir jāiekausta?

– Uz tik vienkārši formulētu jautājumu ir ļoti īsa atbilde: nu, nē.

– Tad kā gadījās, ka psihoterapeits Rudzītis kļuva sabiedrībā pazīstams kā sievu sišanas aizstāvis?

– Labs jautājums. Tāpēc, ka mans bloga virsraksts («Vai ir izdomāts kas labāks par vardarbību?») ir ļoti divdomīgs. Kur lai liek akcentu? Vai uzsvars ir uz vārdiem – «ir izdomāts»? Vai uz – «kas labāks»? Vairums cilvēku nez kāpēc dzird akcentu uz vārdu –«labāks».

– Nocitēsim precīzi – kādēļ ir labi, ka sievietes iekausta un tamlīdzīgi, kamēr viņas iemācas sagaidīt vīru mājās ar siltām vakariņām, pienes tam čības un palīdz novilkt mēteli?

– Tas bija standarts simts gadus atpakaļ ļoti daudzās ģimenēs. Ja es runāju par vēsturisko, tad ir vēlme to attiecināt uz šodienu. Varbūt ne vienmēr es to precīzi atdalu. Valoda ir valoda, un nevar pateikt tik perfekti, ka visi sapratīs vienu un to pašu.

– Atļaušos iebilst! No jūsu minētās vēsturiskās situācijas mēs esam sen ārā, bet mūsdienu situācijā jebkura vardarbības pieminēšana pret sievieti, neatkarīgi, vai tā tiek piesaukta retoriski, vēsturiski vai kā citādi pārprotama, ir nepieņemama.

– Ok. Tas ir tāds uzstādījums. Bet, ja saka A, tad jāsaka arī B. Kas nāks šīs vardarbības vietā? Ņemam to pašu Augustu Strindbergu (zviedru dramaturgs, 1849–1912), kuru citēju nākamajā bloga ierakstā. Viņš raksta, ka ir sitis savu sievu Siri fon Esenu, kamēr tā kļuvusi par apzinīgu māti saviem bērniem…

– …Nu, kretīns tas Strindbergs…

– …līdz viņš viņai varējis savus bērnus uzticēt, jo līdz tam viņa ar savu kalponi tikai «dzēra un maukojās». Tas ir Strindbergs, kurš pateicis par sieviešu emancipāciju vairāk nekā citi. Varbūt vienīgi vēl Ibsens. Tātad Strindbergs ir atrisinājis problēmu un savu dzerošo un maukojošos sievu padarījis par apzinīgu savu bērnu māti.

– Vai tad Strindbergs mums jāņem par paraugu?

– Labi, bet kā mēs varam atrisināt šo Strindberga problēmu?

– Kādu problēmu?

– Ka sieva dzer un maukojās?

– Ar kāju pa pakaļu un lai lasās, kur deguns rāda.

– Bet kā bērni? Bērni bez mātes? Es neatbalstu šķiršanos un uzskatu, ka šķiršanās ir absolūts izņēmuma solis. Ja cilvēki ir sagājuši kopā un viņiem ir bērni, tad tas nozīmē, ka viņiem atpakaļceļa vairs nav. Tāpēc atbildes uz šiem jautājumiem ir ārkārtīgi svarīgas. Ir starpība starp vardarbību un spēka pielietošanu. Ja turi sievu ar spēku, tad tas nenozīmē, ka tā ir vardarbība, bet gan tu uzņemies atbildību par šo viņas impulsu, piemēram, dzert un maukoties, darīt kaut ko citu destruktīvu ģimenei, bērniem un tamlīdzīgi. Šādas lietas šad tad notiek.

– Sievietes uz šo problēmu parasti reaģē, iebilstot – ko lai dara, ja apkārt vieni ļurbaki?

– Tās ir sekas tam, ka viņu mātes nav cienījuši viņu tēvus un nav simboliski pienesuši šiem tēviem čības, par ko tagad tāds cepiens. Jo tas taču ir šausmīgs pazemojums. Pienest vīram čības, kad viņš noguris atnāk mājās no darba. Kristus saviem mācekļiem varēja kājas mazgāt. To mēs saprotam, ka tā ir tā kā mīlestības izpausme, bet sievai pienest vīram čības – pazemojums. Cits piemērs no Vecās Derības. Noā izaudzē vīnogas, piedzeras un ar plikiem dzimumorgāniem izguļ savu dzērumu. Dēli nāk un par viņu smejas. Noā pamostas un par notikušo viņus kārtīgi soda. Par to, ka tu necieni tēvu arī tad, kad viņš nav cienīgā izskatā. Tev bija jāapsedz savs tēvs, kad ar viņu bija gadījusies tāda ķibele. To, ko var teikt par dēlu, var teikt arī par sievu.

– Kāpēc jūs operējat ar kaut kādiem grieķu un senebreju mitoloģiskiem tēliem? Šodien taču ir moderna zinātniskā terminoloģija, atziņas, pētījumi, uz kuriem var atsaukties, nebaidoties būt arhaisks. Kāpēc nepieciešama šī arhaika, nezinātniskums?

– Tāpēc, ka mana pieredze stāsta, ka apziņa un tas, ko mēs domājam, ir nesalīdzināmi vājāks par zemapziņu, ja tās abas nonāk konfliktā. Ja ir konflikts starp apzināto un neapzināto, tad zemapzinātais vienmēr ņem virsroku. 100% gadījumu. Līdz ar to par apzināto var runāt tiktāl, cik tas saskan ar neapzināto. Visi šie Bībeles stāsti un grieķu mīti lakoniski parāda zemapziņas funkcijas.

– Jūs ar visu savu darbību ejat pretī jaunajai reliģijai, kura saka, ka cilvēks ir Dievs, cilvēks ir visvarens, jo var uzvarēt dabu, ja grib, var pat dzimumu nomainīt un pilnīgi visu savu uzvedību pārformatizēt.

– Es nedomāju, ka cilvēks ir Dievs. Cilvēks nav Dievs, un viņš ir mazāks par Dievu.

– Var teikt, ka šodien notiek globālā cīņa kā Staļina laikā starp mendelistiem-veismanistiem (ģenētiķiem) un mičuriniešiem, kuri teica, ka visu var mainīt un var iemācīties audzēt aprikozes aiz polārā loka. Jūs tagad esat tāds mendelistu-veismanistu pārstāvis šajā mičuriniešu pasaulē.

– Ļoti pagodinoši.

– Jā, bet vai jūs apjaušat, ka pasaulē kopumā valda izteikts mičurinisms un esat nostājies gluži vai pret kosmiskiem spēkiem? Vai nebaida, ka šīs spēks jums pārbrauks pāri kā ar ceļarulli?

– Neredzu, kā tas varētu notikt.

– No psihoterapeitu biedrības jūs jau izmeta.

– Nu un?

– Tieši jūs tiksiet izmantots kā iegansts, lai Saeimā tiktu pieņemts tāds likums, kurš neļautu tādiem kā jūs nodarboties ar psihoterapijas praksi. Ķecerība jāizskauž jau iedīglī.

– Tad mēs ieraudzīsim visu to pēdējā laika notikumu patieso jēgu. Laikam kādiem ir ļoti nepieciešams šādu likumu pieņemt. Sertificēt, rīkot apmācības uz budžeta rēķina, kabinets par brīvu, datori, komandējumi.

– Jūs par to biedrību. Biedrības vadītājs Ansis Stabingis ilgi turējās jūsu pusē, līdz neizturēja spiedienu. Spiedienu jau nerada tā biedrība, bet cilvēki, kuri šo ideoloģiju uztur. Sīlis, Neiders, Šlāpins, Bankovskis, Kažoka & Co.

– Šo spiedienu Stabingis vēl varēja izturēt, bet aizvainotu sieviešu spiedienu ne. Viņš ir par jaunu.

– Ar tiem uzskatiem, kādus proponējat, viegli nebūtu nekur.

– Es pārstāvu konservatīvās vērtības un nedomāju, ka esmu tāds Latvijā vienīgais. Varbūt Latvijā nav tik daudz intelektuālā spēka un resursu, lai šīs konservatīvās vērtības nosargātu. Eiropā tās ir pietiekami dziļas, lai turētos pretim. Šeit nav runa, ka kādam vajadzētu uzvarēt. Tā ir vienkārši līkloču attīstība.

– Kādu redzat šo attīstību? Jūsu oponenti uzskata, ka vīrieši un sievietes domāšanā ne ar ko neatšķiras, un piedāvā ieviest dzimumu kvotas valsts pārvaldē un citur. Ko piedāvājat jūs?

– Būtu jau labi, ja psihoterapijā būtu 50% vīriešu un 50% sieviešu. Diemžēl mūsu biedrībā ir 90% sieviešu un 10% vīriešu. Jebkurā inženieru biedrībā būtu pretēja attiecība. Nekādi nevaru piekrist mītam, ka vīrieši un sievietes ir vienādi. Vīrieši un sievietes uztver dzīvi absolūti atšķirīgi, bet savu uztveri projicē uz otru. Ja es tā jūtu, tad viņš taču arī tāpat jūt un redz. Savā profesionālajā pieredzē redzu, ka tas ir pilnīgi atšķirīgs redzējums. Tas, ko redz sieviete un ko redz vīrietis, ir divas pilnīgi dažādas pasaules ainas. Divas dažādas sapņu sistēmas, kuras nevar saskaitīt un izdalīt ar divi. Piemēram, Latvijā psihoterapijā vīrieši nepaliks.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka viņi nevar realizēt tur savu pasaules redzējumu. Tādu, kādu vīrietis redz pasauli. Ir milzīgs spiediens uz vīriešu pasauli, nevis intelektuālā, bet emocionāli garīgā līmenī.

– Vai gribat teikt, ka sievietes ir intelektuāli nepilnvērtīgākas?

– Visumā nē, bet viņu intelekts ir citādi virzīts. Ko lai ar to dara? Šahā tomēr sievietes neuzvar vīriešus, inženierzinātnēs, matemātikā sieviešu ir mazāk, turpretī sociālajā sfērā viņas ir, jo tas intelekts, kāds tur tiek prasīts, viņām ir.

– Valsts pārvalde, politika jau arī ir šī sociālā sfēra, kuru pamazām pārņem sievietes.

– Es to saucu par valsts ģimeniskošanu. Sieviete valsti izjūt kā ģimenes paplašinājumu.

– Tas labi, vairāk ģimeniskuma, vairāk siltuma.

– Baidos, ka tā var arī nebūt. Ģimenē, kas ir sievietes radīta telpa, svarīgākais ir attiecības, nevis rezultāts. Attiecības ir svarīgākas nekā klientu intereses. Publiskajā telpā, ražošanā un biznesā svarīgākais ir klientu apmierinātība un objektīvais rezultāts. Vīrieši ir ieraduši tā domāt. Viņiem darba procesā svarīgākais ir galaprodukts, nevis attiecības. Sievietēm tas nav raksturīgi. Protams, nekas nav balts un melns, bet tāda ir tendence. Sieviete ienāk valsts pārvaldē ar šo attiecību prasību, kur galvenais ir laba atmosfēra darba kolektīvā.

– Gada sākumā mums bija intervija, kurā provokatīvi izteicāties, ka sievietēm nav īsti vietas politikā. Pēc tam jums sākās dažādi uzbrukumi publiskajā telpā, tikāt ķidāts psihoterapeitu biedrības ētikas komisijā utt. Kādas jaunas atziņas šajā laikā esat guvis ne tik daudz kā psihoterapeits, bet kā cilvēks?

– Visas tās skandalozākās vietas no šīs intervijas, kuras tika maltas, pārmaltas un stumtas man sejā, ir praksē pierādījušās kā patiesas. Tieši tā ir, kā mēs runājām.

– Piemēram?

– Paskatīsimies, kas šodien notiek Vienotībā? Tur ir tas, par ko runājam. Šādā veidā notiek process starp sievietēm.

– Viens no jūsu galvenajiem apvainotājiem un lietas ierosinātājiem ētikas komisijā bija tāds Vents Sīlis…

– …kurš strādā savas mātes vadītā katedrā. Tas ir ne mazāk skandalozi kā tas «šofera dēls», kuru izvazāja pa visām malām. Kā mēs varam zināt, ka viņš ir izturējis godīgu konkursu, lai dabūtu šo valsts budžeta apmaksāto vietu.

– Kur viņš strādā?

– Viņš strādā par docentu RSU Humanitāro zinātņu katedrā, kur par vadītāju ir viņa māte Vija Sīle.

– Kāds viņam sakars ar jums?

– Vīrietis, kurš ir atkarīgs no mātes, Dievietes, Sievietes, situācijās, kad parādās vīriešu prasības, pārbīstas. Viņš to uztver kā uzbrukumu mātei. Viņš darbojas kā karalienes musketieris, kuram, galvenais, vienmēr būt par karalieni, štrunts par kādu augstāku jēgu. Sabiedrībā, arī politikā mēs redzam šo pāri – mātišķa sieviete un dēlišķs vīrietis. Es nezinu valsti, kur būtu mazāk izteikta tēva loma, kā tas ir Latvijā. Aizbraucot kaut uz Lietuvu vai Igauniju, jūt šo patriarhālo elementu, kas ir nevis pārējos diskriminējošs, bet stabilizējošs. Kur ir stipra māte, tur jābūt pretī stipram tēvam. Tas nav antagonisks konflikts. Tas ir konflikts, kurš dod drošību bērnam ģimenē. Latvija ir raksturīga ar to, ka tēva loma ir ārkārtīgi vāja. Gan ģimenē, gan sabiedrībā, gan literatūrā, mākslā.

– Vai tas nozīmē, ka Latvijas problēma, vienkāršā valodā runājot, ir gļēvajos vīriešos?

– Nē, jo tādus teicienus bieži vien lieto sievietes un uzvedas kā tiesneses prāvā, kur vienlaicīgi viņas ir viena no ieinteresētajām pusēm. Tieši tas ir tas necieņas parādīšanas veids pret vīrieti. Šīs cieņas nav, un tas neļauj vīrietim izaugt. Ne jau savas negribēšanas dēļ viņš nav izaudzis par tēvu mūsdienu Latvijā, bet gan tāpēc, ka ļoti grandioza ir bijusi mātes vara tam puikam jau no mazotnes. Ja puikam nav bijis tēva, tad viņam jāsāk no nulles un pašam sevī tas tēvs jāizaudzē. Tāpēc ir ļoti aizdomīgi, ja brūk virsū Šleseram. No mana viedokļa, viņš ir izdarījis titānisku darbu ar sevi. No beztēva puikas viņš ir sasniedzis stāvokli sabiedrībā, kurš ir nesalīdzināmi augstāks nekā visiem viņa sētas puikām. Viņam ir pieci bērni, viņam ir stabila ģimene. Viņš ir enerģisks cilvēks, kuram neredz kaut kādus krituma brīžus. Vai viņu no šāda aspekta skatās sabiedrība? Skatās no tādas sociālistiskas puses. Viņam ir nauda, viņš tur pērk, viņš ir oligarhs un tamlīdzīgi. Uzbrūkot Šleseram, uzbrūk arī tēva lomai. Tajā punktā gribu viņu aizstāvēt. Tas ir ļoti simptomātiski, ka, tiklīdz vīrietis kaut kādā veidā izvirzās, tā viņš kaut kādā veidā tiek dekapitēts (nocirsta galva). Uz kurieni tas ir ceļš? Ja tēvam nocērt galvu, ko redz dēls? Viņam būs bailes kļūt par tēvu.

– Ko mēs šajā situācijā varam darīt? Ja pie jums atnāktu Latvijas sabiedrības izraudzīts pārstāvis un prasītu – psihoterapeita kungs, kā uzlabot mūsu nācijas mentālo stāvokli, ko teiktu?

– Jāstiprina tēva loma.

– To viegli teikt, bet kā to praktiski izdarīt. Katru dienu dzirdam, ka vajag veicināt to un atbalstīt šito, bet kā panākt konkrētu rezultātu?

– Ļoti vienkārši. Kāds mums ir šķiršanās procents?

– Augsts. Tad aizliegsim šķiršanos?

– Principā, jā.

– Praksē tas nav iespējams, jo Latvijā visi krustām šķērsām ir šķīrušies un politikā netiek pieņemts pat niecīgākais lēmums, ja sabiedrība ir pret vai tas var skart arī pašus lēmuma pieņēmējus.

– Neesmu gatavs izstrādāt politisko programmu, es tikai nosaucu principu. Mans uzdevums ir izglītot, un tāpēc es izdodu grāmatas par šo tēmu. Trīs jau ir iznākušas un kopumā būs sešas. Tur es pamatoju šos principus, kāpēc ģimene nav jāšķir un kāpēc to nav iespējams izšķirt. Tā ir tikai ilūzija, ka tā tiek izšķirta. Ko nozīmē ģimene sabiedrībai? Ja 60% laulību tiek izšķirtas un 53% bērnu dzimst ārpus laulības, ko tad jūs gribat? Tas nozīmē, ka esat aizmirsuši, kāpēc laulība radās un kāpēc svarīgi, ka bērnam ir abi vecāki.

– Tas viss ir viduslaiki. Paskatieties aiz loga, kurš gadsimts?

– Tad izmirsiet ar tādu ideoloģiju. Tad atnāks vai nu ķīnieši, vai arābi. Uzvar tā civilizācija, kurai ir stipra ģimene ar skaidrām robežām.