Raksts no arhīva: 2010.11.13.
Izlasīju Heidenas Erreras fundamentālo darbu – Frīdas Kālo (1907 – 1954) biogrāfiju „Frīda”. Sākumā uztvēru to tā diezgan mehāniski, bet jo tālāk ielasījos, jo vairāk aizrāvos. Autore lielu vērību veltījusi gleznu aprakstiem, saistot tajās sastopamos simbolus ar Frīdas dzīves notikumiem. Tas pamodināja manī fantāziju un es sāku ieraudzīt šajās gleznās arī ko tādu, ko grāmatas autore nemin. Un man, protams, nācās domāt par Frīdu tā, kā esmu pieradis domāt – kā par savu klienti un skicēt tās dzimtaskoku – http://www.viestursr.ucoz.lv/Kalo_v3.pdf . Kāda virzība ir bijusi viņas dzīvei? Kam tajā bijusi galvenā ietekme un kas nav bijis tik svarīgs? Kas no tā, kas svarīgs Frīdai, varētu būt svarīgs man vai kādam citam man zināmam cilvēkam? Vai svarīgākais ir gleznas?
Nē, man gribas teikt. Svarīgākais ir viņas dzīve kā mākslas darbs. Un svarīgs ir tas konteksts, kurā šis mākslas darbs radies. Lūkojoties uz dzīvi, tās kontekstu un gleznām kopā, mēs iegūstam to, ko mums devusi šī meksikāņu gleznotāja.
Dzīves un nāves cīņa
Frīda Kālo ir māksliniece, kas galvenokārt gleznojusi sevi un savu slimību izpausmes. Ir neiespējami iedomāties viņu veselu – vai tad viņa vispār būtu gleznojusi? Visticamāk, ka nē. Frīdai Kālo nav akadēmiskas izglītības mākslā, viņa skolojusies galvenokārt pie sava vīra, populāra meksikāņu gleznotāja Djego Riveras. Gleznot viņa sāka slimības gultā – ja nebūtu briesmīgās avārijas, kas smagi sakropļoja 18-gadīgo meiteni, visticamāk, viņa būtu studējusi medicīnu. Tātad – slimība kā dzīves ceļa noteicēja. Pat vairāk – slimība kā priekšrocība!.
Uzreiz gribu pieminēt jautājumu, kuru vienmēr sev uzdodu, ja sastopos ar ilgstošām, mokošām un kaut kādā ziņā savdabīgām vai dīvainām slimībām. Vai tās nav saistītas ar Freida postulēto „nāves dziņu”? To pašu, kuru viņš uzskatīja par pretējā virzienā vērstu, bet vienlīdz stipru ar dzīves enerģiju jeb libido sexualis. To, uz kuru citādā – sistēmiskā griezumā lūkojas Berts Hellingers un par kuru ne mazumu esmu pateicis arī es.
Pēc sava rakstura Frīdas Kālo slimības izskatās kā tādas, kas dziļu, ģimenes sistēmā un kolektīvajā zemapziņā noslēptu mehānismu dēļ tiek „sameklētas”. Bet ar šādu apgalvojumu vien nepietiek – mums vajag atrast, kur slēpjas Frīdas Melnā Māte – nāve. Kur ir „piedzimšanu atpakaļ” realizējošais sūknis? Kur ir nepārdzīvotā un ģimenes līdzpārdzīvojumu nemitīgi prasošā nāve, kas varētu būt likusi Frīdai mirt? Frīdu nav bijis viegli uzveikt, viņa ir izrādījusies ļoti dzīves pilna. Nomiršana varbūt ir notikusi ļoti pakāpeniski?
Varētu, protams, būt, ka šis „nāves sūknis” ir nāves no Frīdas vecāku dzīvēm pirms abu kopējās laulības dzīvēm. Tomēr šī hipotēze būtu pārliecinošāka, ja izrādītos, ka miris ir arī kāds bērns pirms Frīdas piedzimšanas. Erreras grāmatā šādu liecību nav, kas, protams, nenozīmē, ka hipotēze jāatmet. Mēs taču zinām, ka pat psihologiem, kas sevišķi neinteresējas par nāves nedarbiem, bērnu nāves ģimenē dažreiz nešķiet svarīgas. Kur nu vēl mākslas vēsturniekiem, kas ir fokusēti ne tik daudz uz cilvēkiem, cik uz viņu darbiem!
No savas pieredzes zinu, ka tie bērni, kas dzimuši pēc mirušajiem, mēdz būt ne tikai apdraudēti, bet arī ļoti spilgti, un Frīda tāda ir. Otrs simptoms, kas Frīdas pētīšanas pirmsākumos netieši apstiprina šādu hipotēzi, bija Frīdas Kālo, iespējams, visizcilākā, trīsdesmit gadu vecumā tapusī glezna „Mana aukle un es”. Kādēļ Frīdai vispār bija vajadzīga aukle – zīdītāja? Viņas māte Matilde tiek raksturota kā ļoti veselīga sieviete! Vai varēja būt, ka viņai trūka piena? Kādēļ? Un – kādēļ auklei gleznā ir melna seja? Un kādēļ Frīda tajā tēlota kā bērns ar pieaugušās Frīdas galvu?
Aklums pret nāvi
Man nepietika ar to, kas Erreras grāmatā, es meklēju un sameklēju – šajā interneta avotā http://www.fridakahlofans.com/c0354x.html var atrast Frīdas Kālo biogrāfiju, kurā lielāka nozīme pievērsta Kālo ģimenes dzīves faktiem. Un ko mēs tur atrodam? Ne tikai pirms Frīdas dzimšanas dažu dienu vecumā no pneimonijas mirušu brālīti, kura nāve nevarēja nenoslogot Frīdu. Arī vidējo māsiņu no tēva pirmās laulības, kas mirusi tūliņ pēc dzimšanas, un kas, acīmredzot, noslogojusi Frīdas pusmāsu Margaritu, kura izvēlējās kļūt par mūķeni.
Varētu teikt – nu redz, teorija par nāves iespaidu uz dzīvajiem atkal apstiprinās! Nākamajam pēc ģimenē miruša bērna dzimušajam vecāki nespēj nodrošināt adekvātu un iejūtīgu piesaisti, tādēļ tas izaug dziļi traumēts ar vecāku traumu, ko tie gūst, mirstot bērnam. Un apstiprinās arī teorija, ka cilvēki vairumā gadījumu ir akli pret nāves nedarbiem, kas arī jāuzskata par vienu no šādiem nedarbiem un kas daudzos gadījumos „liek mirt” vēl kādam no ģimenes.
Heidena Errera nav ievērojusi nāves nozīmīgumu, tādēļ kļūdaini interpretē vairākas Frīdas Kālo gleznas. Viņa nesaprot šo gleznotāju pašos pamatos. Viņai ir tāda materiālistiska pieeja – gleznas kā no psihes neatkarīgi un savu dzīvi dzīvojoši objekti. Varbūt ir mākslinieki, kam tas tiešām tā ir. Bet ne jau Frīdai – viņas māksla simtprocentīgi izrietēja no viņas dzīves un subjektīvās realitātes faktiem. Gleznas kā dvēseles spoguļi…
Ņemsim kaut vai 1932. gadā tapušo darbu „Mana dzimšana” – http://www.fridakahlofans.com/c0100x.htm Kādēļ dzemdētājas galva apsegta ar palagu? Kādēļ daļēji piedzimušais auglis ar pieaugušās Frīdas seju izskatās miris? Kādēļ rodas iespaids, ka dzemdības ir apstājušās? Kādēļ neviens nepalīdz dzemdētājai – ne ārsts, ne vecmāte? Un kas tā par sievieti gleznā pie sienas – varbūt tēva pirmā sieva? Vai gan skaidrāk vēl var parādīt, ka Frīda izjūt sevi kā mirušu piedzimušu, turklāt no šīm dzemdībām distancētai mātei, kurai neviens nevar palīdzēt?
Pēc tam aplūkosim ne mazāk skaidro, pat plakātisko 1940. gadā iesākto, bet tā arī nekad nenobeigto darbu „Mana ģimene” http://www.fridakahlofans.com/c0590x.html Tur attēlotas sešas māsas, starp Adriānu un Frīdu ievietojies jaundzimušais, kas atgādina nepilnīgi attīstītu un dzimšanai negatavu embriju. Vecāko, tēva pirmajā laulībā dzimušo māsu sejas nav iezīmētas (nepabeigtas?), bet malējās māsas (Margaritas, kas kļuva par mūķeni?) ķermeņa attēlojumā saskatāmas zaļganam, macerētam, nedzīvi dzimušam bērnam līdzīgas aprises. Vai var vēl nepārprotamāk parādīt ciešanas, kuru avots ir mirušie bērni?
Tālāk – 1937. gadā tapušais un jau pieminētais darbs „Mana aukle un es” http://www.fridakahlofans.com/c0190x.html . Atkal bērns ar pieaugušās Frīdas galvu, kurš zīž aukles krūti ar iezīmētiem piena vadiem kā saknēm. Un aukles melnā seja ar sastingušu sāpju izteiksmi tajā – kā vēl skaidrāk norādīt uz dzīvelīguma un auglības kontrastu ar mūžīgi nepārdzīvoto un neuzvarēto nāvi. Frīda ir izdzīvojusi vai atdzīvināta, pateicoties viņas zīdītājai, indiānietei – tas redzams, salīdzinot šo gleznu ar iepriekšējo – „Mana dzimšana”. Bet dzīvības spēku uzvara nav galīga…
Vēl mums būtu derīgi aplūkot 1938 gadā gleznoto „Meiteni ar nāves masku” http://www.fridakahlofans.com/c0230.html Zinot Frīdas Kālo fiksāciju uz sevi, diezin vai ticama ir versija, ka viņa šeit attēlojusi ne sevi. Kādēļ četrgadīgai meitenei būtu jāstaigā ar šādu masku? To mums pasaka iepriekš aplūkotās gleznas un nāves pārdzīvošanas psiholoģijas zināšanas.
Pavisam plakātisks un skaidrs ir 1940 gadā radītais „Sapnis” http://www.fridakahlofans.com/c0352x.html . Visur, kur ir Frīda, visur ir Nāve. Tā atnāk pie viņas arī miegā, tā guļ virs viņas…
Vēl Frīdai ir glezna, kas stāsta par bērna cīņu ar nāvi, kā es, atšķirībā no Heidenas Erreras, interpretēju 1938. gada gleznu „Četri Meksikas iedzīvotāji” http://www.fridakahlofans.com/c0210x.html. Mazais bērns, atkal nepārprotami ir Frīda pati, bet baltais skelets priekšplānā – nāve, gandrīz tāda pati, kā gleznā „Sapnis”. Starp bērnu un nāvi ir trīs risinājumi, trīs glābšanās iespējas. Divas no tām – matriarhālais dzīvības spēks (spēka pilna māla grūtniece)un mačo tipa vīrišķība (liela, bet komiska) atrodas bērnam vistuvāk. Tālāk aizmugurē ir salmu jātnieks uz salmu zirga – vai tik ne Dons Kihots un viņa personā visa spāniskā kultūra un tās dēlišķi atkarīgā nepieciešamība glābt mātišķo? Bet – visas trīs iespējas ir vai nu karikatūriskas (vīrieši) vai pārakmeņojušās (matriarhāts)…
Tad ceļosim tālāk uz 1940. gadā tapušo „Ievainoto galdu” http://www.fridakahlofans.com/c0354x.html kā iepriekšminētās gleznas nākamo sēriju. Matriarhālās sievietes figūriņa un salmu jātnieks ir pazuduši, bet mačo ar stipri samazinājušos galvu ir cieši apskāvis nu jau pieaugušo Frīdu. Nāve saņēmusi viņas matu šķipsnu, notikušajā no vienas galda gala puses nolūkojas puisēns un meitene (droši vien jaunākās māsas Kristīnas bērni) bet no otras – stirna, kas parādās arī citā gleznā – sašauta ar bultām no vienas vietas, bet vēl dzīva.
Un nobeidzot par dzīvības un nāves cīņu gleznotājas dzīvē – īsti nav skaidrs, vai Frīda Kālo nomira no slimības. Tiek uzskatīts, ka ir liela iespēja, ka viņa izdarījusi pašnāvību. Un vēl tiek pieļauts, ka nomirt viņai ir palīdzējis viņas Djego…
Slimības
Tagad mums objektīvi un medicīniski precīzi jāformulē, ar ko tad īsti slimoja Frīda Kālo un tikai pēc tam jāturpina iedziļināties viņas subjektīvajos pārdzīvojumos – kā šīs slimības ierobežoja un ietekmēja viņas dzīvi
Slimības mēs varam uzskatīt par stāvokli pirms nāves. Arī par cīņu ar nāvi. Lai nu kā – manuprāt, ļoti labu viņas slimību analīzi ir veicis lietuviešu neirologs Valmantas Budris – http://www.neuroseminarai.lt/uploads/Budrys_2006_Eur%20Neurol.pdf. Tālāk es mēģināšu konspektīvi apstāties pie galvenajām pieturām Frīdas Kālo slimnieces karjerā, lielā mērā balstoties uz to, ko pateicis Dr. V. Budris.
Pirmā mākslinieces slimība ir iedzimta – tā sauktā spina bifida – dažu mugurkaula jostas daļas skriemeļu anatomiski defekti – nenoslēgts mugurkaula kanāls – http://en.wikipedia.org/wiki/Spina_bifida . Tas radījis neatgriezeniskus bojājumus labās kājas nervos, kuru rezultātā vielu maiņa šīs kājas audos bija traucēta jau no pašas dzimšanas un tā bija neattīstītāka un īsāka kā kreisā.
Kas attiecas uz kustību traucējumiem labajā kājā, īsti nav skaidrs, cik lielā mērā tos noteica iedzimtā slimība un cik – poliomielīts (t.s. bērnu trieka). Pēdējā ir vīrusu infekcija, kas neatgriezeniski bojā kustību neironus muguras un iegarenajās smadzenēs, bet neietekmē citas nervu sistēmas daļas – http://en.wikipedia.org/wiki/Poliomyelitis . Frīda Kālo ar poliomielītu saslima sešu gadu vecumā. Var teikt, ka viņai laimējās pārslimot šo infekciju salīdzinoši vieglā formā, atlieku parādības pēc tās izpaudās nelaimīgajā labajā kājā, bet to smagums saistāms ar abu slimību – spina bifida un poliomielīta kombināciju, kurā iedzimtajai kaitei laikam ir bijis krietni lielāks svars nekā iegūtajai. Tomēr publiski parasti tiek pausts viedoklis, ka tieši poliomielīts sabojāja Frīdas bērnību. To var saprast, jo iedzimti anatomiski defekti cilvēkos nereti rada dīvainas, arhaiski māņticīgas bailes un līdz ar to – vēlmi atgrūst slimības piemeklēto. No šī viedokļa poliomielīts nāca kā maskējoša palīdzība.
Bet ar to Frīdas nelaimes ar labo kāju nebeidzās – tieši labās kājas ievainojumus (daudzi lūzumi kājā un pēdā) tolaik 18-gadīgā nākamā māksliniece guva satiksmes negadījumā. Lūza arī ribas, mugurkaula jostas daļas skriemeļi (bet bez muguras smadzeņu bojājuma) un iegurnis. Kāds stienis iedūrās vēderā uz iznāca ārā caur maksti.
Tātad trīs viena no otras neatkarīgas vainas, kuras visas skāra labo kāju un divas no tām – mugurkaulu. Pati Frīda Kālo visvairāk akcentē satiksmes traumas nozīmi viņas veselības problēmās un vismazāk – iedzimto slimību. Šis nav objektīvi pamatots viedoklis, tādēļ man kaut kā nākas to kompensēt, īpaši uzsverot tieši nepietiekami uzsvērto spina bifida ietekmi. Galu galā tieši tās dēļ meitenei labā kāja bija īsāka, tievāka un viņai visu mūžu bija jāstaigā speciāli gatavotos apavos. Tādēļ viņa tā bija „iecienījusi” meksikāņu tautiskos apģērbus ar garajiem brunčiem un tādēļ kā mazai meitenei viņai bija jācieš no vienaudžu ņirgāšanās. Arī trofiskās čūlas kā vielu maiņas traucējumu rezultāts labajā kājā, kas galu galā noveda pie tās amputācijas, vairāk saistāms ar iedzimto patoloģiju un mazāk – ar poliomielīta un multiplo lūzumu vēlīnajām sekām. Varbūt pie tā palīdzēja nonākt arī daudzas nevajadzīgas operācijas, kuras māksliniecei tika veiktas.
Frīda Kālo nav spējusi dzemdēt, bet viņai ir bijuši vairāki spontāni aborti, kurus viņa ļoti pārdzīvojusi. Ar iegurņa un dzimumorgānu traumām tos īsti izskaidrot nevar, tās varētu būt traucējušas vienīgi, ja grūtniecības attīstītos līdz dzemdībām, kuras, iespējams, nebūtu varējušas notikt pa dabiskajiem dzemdību ceļiem kādēļ būtu jāveic ķeizargrieziens. Bet līdz tam nekad nenonāca…
Sāpju bauda
Uzkrītošs ir tonis, kādā Frīda Kālo raksta par savām veselības problēmām. Tā, piemērām, vēstulēs savai pirmajai mīlestībai Alehandro http://www.fridakahlofans.com/c0032.html , ar kuru viņa bija kopā liktenīgajā satiksmes negadījumā, nejūt ne depresiju, ne raizes par savu nākotni. Lasot šīs vēstules, rodas sajūta, ka, rakstot par savu savainoto ķermeni, meitene grib puisi sev pietuvināt, bet ne jau caur iežēlināšanu. Panākot, lai tas pret Frīdas ķermeni izturas kā pret abu kopējo auklējamo bērnu. Lai puisis justu viņas ķermenim līdzi, un jo vairāk viņa stāstītu tam par tā nedienām, jo lielāka kļūtu viņa interese par šo ķermeni.
Daudzi Frīdas Kālo draugi ir tās ārsti kādā no tās dzīves periodiem. Vienam no pirmajiem – Kalifornijas profesoram Teo Elūzeram http://www.fridakahlofans.com/c0071.html viņa raksta vēstules par savu veselību (bet ne tikai) visu mūžu. Nedomāju, ka daudzās Frīdai veiktās operācijas, krietna daļa no kurām atzītas par nevajadzīgām vai pat kaitīgām, tika izdarītas tikai ārstu operētgribas dēļ. Šķiet, Frīda tās vairāk vai mazāk apzināti pieprasīja, nevis centās no tām izvairīties. Un ārsti neiebilda, lai gan daudzkārt varbūt būtu vajadzējis. Gribētos, lai ārsta pirmais likums ir „vispirms nekaitēt”. Bet medicīna ir arī risks, eksperimenti, uzdrošināšanās – un ja gadās pacients, kas to visu pieprasa, ārstam ir grūti nemēģināt.
Daudziem tas varbūt šķitīs pārspīlēti, tomēr fakts – Frīda Kālo kļuva nozīmīga savas slimības un cīņas ar nāvi dēļ. Mazohistiskas baudas gūšana no sāpēm pārklājas ar Upura varu (līdzjūtība, apbrīna, palīdzības akcijas), kuru viņa tādā veidā ieguva. Arī ar pretsāpju zāļu (morfija)un alkohola iedarbību, kuru lietošana viņas stāvoklī viegli tika attaisnota kā medicīniski indicēta, bet ne vienmēr tā tāda bija. Šķiet, tieši morfijs bija galvenais objektīvais iemesls, kādēļ savas dzīves beigās māksliniece iekrita tādā bezcerības un garīga tukšuma stāvoklī, izeja no kura neatradās. Lai gan, protams, arī fiziskā veselība bija dzīvības apdraudējuma iemesls. Bet ne nāves iemesls.
Frīda Kālo emocionāli barojās no sāpēm. Sāpes nenogalināja viņas spontanitāti, kā tas būtu noticis ar vairumu citu cilvēku, ja tiem gadītos tādas nelaimes kā Frīdai. Tieši otrādi – sāpes lika tai radīt savu ne ar ko nesajaucamo sava stila tīrību un to ne ar ko nesajaucamo emocionālo iedarbību, kura jaušama katrā no viņas darbiem. Jo viņai sāpes nozīmēja gandrīz vai seksuāli izjūtamu baudu. Ja lasām marķīza de Sada grāmatu „Justīne vai tikumības nedienas” un kaut dažas rindkopas iejūtamies Justīnes ciešanās, tad saprotam, ka tās nav saistītas ar bezjūtīgu nežēlību. Tur ir kaut kas tāds kā – „lūdzu, nodari man pāri, tēt! Lai es varētu tikt sodīta par saviem „iedzimtajiem” grēkiem…”
Tēva mīlule, Meita
Frīda, neskatoties uz visām viņas ciešanām, nebija depresīva. Šķiet, ka viņas vietā tāds kļuva gleznotājas tēvs Giljermo Kālo. Kas, protams, ir pavisam loģiski un plaši izplatīti – tieši slimie bērni vecākiem kļūst tie mīļākie un bērnu ciešanas vecāki labprāt „ņem uz sevi” – tas palīdz izsāpēt savas sāpes. Un meitām parasti ir labāks apzinātais kontakts ar tēviem, tādēļ visumā jau nav nekā neparasta arī tēva nozīmīgumam nākamās mākslinieces dzīvē ārpus viņas slimībām.
Bet Giljermo taču pavisam bija sešas izdzīvojušas meitas, divas no pirmās laulības un četras no otrās, tātad Frīdai kā otrai jaunākajai bija jāiztur milzu konkurence cīņā par tēvu. Iespējams, šeit arī slēpjas iemesls, kādēļ slimība un sāpes meitenei kļuva tik tuvas – caur tām viņa tika atalgota ar tēva rūpēm un viņa savādo, depresīvo, bezvārdu mīlestību.
Tomēr Giljermo bija arī neveiksminieks, viņam savi tēva pienākumi bija jāveic ekonomikas sabrukuma un Meksikas pilsoņkara apstākļos. Ko viņš kā emigrants no Eiropas pirmajā paaudzē un fotogrāfs pēc nodarbošanās tad varēja nopelnīt ģimenei? Ar savu tēvišķo attieksmi Giljermo iemācīja meitai akcentēt un izmantot tās Meitas lomu. Tieši šī loma ļāva meitenei savu nākamo Tēvu apprecēt – kad bioloģiskā tēva palīdzēšanas resursi beidzās.
Tomēr Giljermo bija arī savi iemesli būt depresīvam, slēpti tā jaunībā, par kuru mēs nemaz tik daudz nezinām. Vispirms 18-gadīgais Nirnbergas universitātes students gūst smagu galvas traumu, kuras rezultātā saslimst un visu mūžu slimo ar epilepsiju (nereti tēvam lēkmju laikā palīdzību sniedz arī Frīda – vai tas varēja nemulsināt meiteni?). Tajā pašā gadā viņam nomirst māte un tajā pašā gadā tēvs apprecas otrreiz – ar dēlam nevēlamu sievieti. Un tajā pašā gadā tēvs dēlam nopērk biļeti uz Jauno Pasauli, kas nozīmē, ka abi viens otru nekad vairs nesatiks… Vai mīļā meita varēja nejust visus šos Tēva dvēseli plosošos notikumus un vai viņa varēja nesāpēt par tiem?
Kā Meitas – Tēva attiecības jāuztver Frīdas agrīnā laulība ar par sevi 20 gadus vecāko, enerģisko, daudzu sieviešu mīlēto un talantīgo, bet briesmīgi nesmuko murālistu (fresku gleznotāju) Djego Riveru. Tieši šis vīrietis iemācīja viņai mākslu kā profesiju un tieši pateicoties Djego finansiālajām iespējām un sociālajam statusam bija iespējama Frīdas intensīvā radošās pacientes karjera daudzu gadu garumā. Kļūt finansiāli neatkarīgai Frīda sev par mērķi sāka stādīt tikai savas dzīves ceturtā gadu desmita beigās, kad viņa šķīrās no Djego, lai pēc tam apprecētos ar to vēlreiz.
Laulība nāves ēnā
Interesanta ir Frīdas vecāku satikšanās. Abi bijuši darba biedri kādā veikalā. Giljermo, kurš tikai kopš 1891. gada dzīvoja Meksikā un kura pirmā sieva 1898. gadā mira dzemdībās ar trešo meitu, droši vien jutās izmisis, apjucis un vientuļš pēc šīs nāves. Kā lai tiek galā ar divām mazajām izdzīvojušajām meitiņām viens pats svešā zemē? Skaidrs, ka darba biedrene Matilde Kalderona, vecākā meita divpadsmit bērnu ģimenē, nevarēja nešķist kā glābiņš šajā drūmajā laikā. Turklāt Matildei bija savi iemesli izvēlēties Giljermo – neilgi pirms tam viņas iepriekšējais puisis, vācietis pēc tautības, bija izdarījis pašnāvību, turklāt Matildes acu priekšā. Bet Giljermo jau arī bija nedaudz vācietis! Gan arī nedaudz ungārs un nedaudz ebrejs…
Šī laulība laikam bijusi kā divu ievainoto savienība līdz pat Matildes nāvei no krūts vēža 1932. gadā. Tāda, kurā viens balstās uz otru, bet kam otrs ir svarīgs kā balsts, nevis kā cilvēks un personība. Šķiet, daudz sāpju ir šajā savienībā, dziļi gruzdošu, nekad līdz galam otram neatklātu . Un kā gan tas varētu notikt – Giljermo taču bija studējis Eiropas universitātē, bet Matilde bija „inteliģenta” (tā izteicās Frīda) sieviete bez jebkādas izglītības. Bet pats galvenais – viņi bija vecāki mirušam bērnam. Un kā tas bieži notiek, šādā situācijā laulāto attiecības brūk, jo tie parasti viens uz otru projicē izmisumu un dusmas, kas nevar nerasties, pārdzīvojot bērna nāvi.
Tēva grūtības ar māti – klusēšanas attiecības
Giljermo Kālo tiek raksturots kā klusētājs. Viņš šķietami pazūd savā „meitu mājā”. Lai arī divas meitas no pirmās laulības nedzīvoja kopā ar tēvu (tās audzināja katoļu mūķenes klosterī – kā par to jutās tēvs?), Mehiko priekšpilsētas Kajoakānas māja par sievišķā elementa trūkumu sūdzēties nevarēja nekad. Tas dominēja un tas pārpludināja ģimenes ikdienu. Un tas lika klusēt Giljermo Kālo, vai – tas lika viņu nedzirdēt tajās reizēs, kad tēvs tomēr runāja.
Ja Giljermo tiktu sadzirdēts, ko viņš varētu pastāstīt? Vispirms jau laikam tikko atzīmēto – par pirmās sievas nāvi, vecākajām meitām un otrajām laulībām nāves ēnā. Bet viņam būtu bijis jābūt arī ne mazumu jāpasaka par savu dzīvi Eiropā. Par mātes nāvi, kad puisim bija astoņpadsmit – tieši tik, cik viņa meitai, kad tā cieta katastrofā uz ielas (!). Par konfliktu ar tēvu tā steidzīgo otro laulību dēļ un šī konflikta risinājumu – dēla pārcelšanos uz citu kontinentu. Par laiku, kad Giljermo vēl bija Vilhelms, un ko gan tas viss nozīmēja. Arī ko nozīmēja būt ungāru ebrejam rumāņu Transilvānijā. Pēc tam pārcelties uz Vāciju, kas varbūt solīja labāku dzīvi, bet vienlaikus arī ne mazāku kultūras izolāciju. Dīvainā kārtā šāda melodija turpinājās arī, Kālo atvasei pārceļoties uz dzīvi Meksikā.
Multikulturāla ģimene
Frīdas mātes Matildes Kalderonas senči ir ar ne mazāk „sajauktām” asinīm – tur ir pārstāvēta gan acteku indiāņu kultūra, gan spāniski katoliskais elements. Kā visi šie tik viens no otra attālinātie kultūras poli sadzīvoja Frīdas Kālo dvēselē?
Tas nav nemaz tik nebūtisks jautājums. Cits ievērojams cilvēks, kurā sastopas milzums kultūras ietekmju no visas pasaules, bija Ļeņins. Manuprāt, multikulturāla iedzimtība nevar neradīt milzu spriedzi cilvēkā – kopā ar milzu attīstības potenciālu, protams. Bet nav viegli to izturēt – šeit man nāk prātā asociācija ar stāstu no Ļeņina bērnības – viņam bijusi liela galva uz pavārga kakla. Tādēļ puisēnam nemitīgi gadījies galvu kaut kur sasist – tā it kā pieprasījusi, lai iekšējie spriegumi no tās tiktu izvadīti ārā. Psihodramatiskais darbošanās bads, fiziskas sāpes psihisko vietā. Varbūt pat galvassāpes gluži kā Zevam pirms Mētidas meitas Atēnas „dzemdēšanas” no galvas.
Interesanti, ka arī Djego Riveras senči ir nākuši no dažādām kultūrām, ieskaitot ebrejus. Tieši jūdaiskā melodija visā šajā simfonijā, manuprāt, ir tā, kas ir likusi to sadzirdēt visai pasaulei. Kas nenozīmē, ka abu gleznotāju māksla nebūtu meksikāniska. Tā tāda ir, taču kas tas ir – meksikāniskais? Laikam taču tomēr tas, kas izkausēts vienā no Jaunās pasaules kultūru kausējamiem katliem. Salīdzinoši jauns fenomens, kura radīšanā piedalījušies arī Frīda un Djego.
Ebreji nereti nonāk uzmanības centrā un līdz ar to – sociālo procesu degpunktos tādēļ, ka viņi savā kultūrā ir ieradināti „sist sevi krustā”, protestējot pret ierasto, tradicionālo un nostādot sevi mazākuma pusē, tādējādi kļūstot par Upuriem. Dabūjot Upura varu, kas dod iespēju sadalīt pasauli baltajā – labajā Glābēju daļā un melnajā – sliktajā Vajātāju daļā. Šo tendenci spilgti var sajust gan Giljermo, gan Frīdā, gan Djego Riveirā.
Dzīve bez kājām – uznes mani kalnā
Daudz esmu domājis par kopīgo mūsu Zentas Mauriņas un meksikāņu Frīdas Kālo likteņos. Un jo vairāk to daru, jo vairāk man liekas, ka kāju vājumam abu likteņos ir arī līdzīga simboliska nozīme. „Aiznes mani uz Munameģi!” – tā varētu teikt latviskajos kultūras kontekstos augušie. Vai – kur ir tas vīrietis – Tēvs, kas grib par mani parūpēties? Es gribu justies aprūpēta, aizsargāta un izaudzināta!
Ja sievietei „viss ir savā vietā”, tad šāda tipa tēvišķību no vīriešiem var sagaidīt vien gadījumos, ja sieviete ir ļoti jauna, ļoti skaista, ļoti iekārojama un daudzu vīriešu gribēta. Modele. Vai fantāzija par sievieti – dievieti, kurai var ziedot un kura tad būs žēlīga. Un ar šo ziedojumu palīdzību manipulēt ar to, padarīt nekaitīgu un vāju. Sieviete – dekorācija. Sieviete – glezna. Sieviete – statusa apliecinājums. Nefele.
Šādu pat efektu var sasniegt, izvēloties slimu, bet talantīgu sievieti. Un savstarpējo komunikāciju ar to ievirzot nevis finansiālā, bet emocionāli mākslinieciskā gultnē. Bet ja tā, tad izveidojas abpusēji izdevīgas un savstarpēji ieinteresētas Tēva – Meitas attiecības. Frīdai šis bija svarīgi – lai noorientētos sarežģītajos dzimtaskoka un nāves spēļu labirintos.
Šeit gan rodas jautājums par seksuālo. Frīda Kālo, acīmredzami ir brīvi un pie pirmās iespējas eksuplautējusi seksuālo, kurpretī Zenta Mauriņa bija pieradinājusi sevi šajā ziņā bloķēt. Bet šis jautājums ir atbildams – Frīda, nesublimējot seksuālo enerģiju, dabūja tūlītēju ķermenisku rezultātu, kas spēja tieši un neapzināti izpausties viņas mākslā. Bet Zenta Mauriņa, izslēdzot savu slimo ķermeni kā savas esības teritoriju, ieguva gara un intelektuālo sfēru, kurā dzīvot. Patiesībā jau nemaz tik liela atšķirība starp viņām nav…
Atkarība, Meita un Bērns
Par Upura varu un drāmas trīsstūri jau minējām, par Meitas lomu arī. Bet Frīdas Kālo īpašais šarms ir tajā, ka visu šo matriarhātu viņa ir spējusi izstāstīt kā stāstu par spontāno un radošo Bērnu. Mani netraucē abu mākslinieku simpātijas pret komunismu, viņu aizraušanās vispirms ar Trocki, bet tad ar Trocka nāvīgāko ienaidnieku Staļinu. Jo viņi nebija politiķi un nevarēja nodarīt ļaunu tiešā veidā, lai gan kas zina – kāds politiķis var vēl iedvesmoties no viņu mākslas tāpat kā Hitlers iedvesmojās no Vāgnera. Un sagraut puspasaules.
Tomēr – vai Vāgners ir atbildīgs par Hitleru? Man liekas, atbildīgi ir cilvēki, kas nenošķīra viņus vienu no otra, atdalot pasaules, kurās katrs no viņiem dzīvoja. Frīda Kālo dzīvoja Bērnu pasaulē, kurā Staļins nebija sevi konkrēti apliecinājis ļaunums. Frīdai viņš bija vien simbols un arhetips – Tēvu uzvarējušā Dēla simbols. Joprojām Bērns, kurš, kā ,mēs zinām, savas Bērnu spēlītes pārnesa uz visnotaļ nopietno pieaugušo pasauli. To, kurā nāve vairs nav simboliska, tur tā ir konkrēta cilvēka nāve, kurai seko attiecīgas konsekvences. Tās pieaugušo pasauli pārvērš par asiņainu smilšukasti.
Matriarhāts
Frīda Kālo izauga starp māsām. Viņas jaunākā māsa Katerina http://www.fridakahlofans.com/c0030.html kādu laiku bija arī Djego Riveras mīļākā, sagādājot Frīdai milzu ciešanas, kuras viņa ienesa 1935. gada gleznā „Daži sīki dūrieni” http://www.fridakahlofans.com/c0150x.htm . Tomēr ne nepārvaramas. Māsas visu pārvarēja un kļuva draudzenes un sabiedrotās. Tieši tāpat bija ar Djego otro sievu Lupi Martinu – konkurence bija asa un it kā nepārvarama http://www.fridakahlofans.com/c0035.htm , tomēr tika pārvarēta. Djego krāpa Frīdu nevis aiz vēlēšanās krāpt, bet ar nespējas to nedarīt. Frīda krāpa Djego visdrīzāk aiz atriebības un nepieciešamības saturēt kopā savu pašvērtību, nevis aiz seksuālu piedzīvojumu kāres.
Attiecībā uz Djego mēs nevaram palaist garām svarīgu faktu – tā pirmajā laulībā ir miris divgadīgs dēliņš. Es nebrīnītos, ja viņa poligāmija izrādītos kā sāpes par šo nāvi remdējoši pasākumi. Daudzās sievietes kā Mātes mierinātājas. Tomēr īsto dēla māti viņš ir atstājis – tipiski. Tā parasti notiek…
Visā šajā dzimtaskoka attiecību bildē nenolasās skaidras robežas starp ģimenēm. Kas nozīmē, ka bērni īsti nezina, kas ir to bioloģiskie un sociālie tēvi. Frīda arī nezina, viņa mēģina ar to tikt galā, distancēt sevi no Djego, pelnīt pati savu naudu, bet diez ko tas viņai neizdevās. Viņa bija Meita, viņa bija Bērns. Viņa bija radījusi mākslīgu pasauli, kurā cilvēki nepieaug un nenoveco. Tajā viņa bija un palika mūžīgs Bērns, kurš nekad nepieauga. Un šī tendence sakrita ar citu – nomirt, tādējādi realizējot nāves likumus.
Frīdai, protams, bija svarīgas mīlestības – cīņas attiecības ar citām māsām. Piemērām, ar Adrianu http://www.fridakahlofans.com/c0023.html. Vai vecāko – Matildi – kurai viņa palīdzēja aizmukt no mājām ar savu nākamo vīru piecpadsmit gadu vecumā (lai bēg – mazāka konkurence!) Ar Kristīnas bērniem, kurus viņa gleznoja un kas viņai bija svarīgi, vienlaicīgi pilnīgi neinteresējoties par māsas bērnu tēvu, kas ar laiku kaut kur pazuda.
Frīda Kālo nevarēja ciest patriarhālo Ameriku, bet spēja saņemt no tās regulārus sava talanta apliecinājumus un attiecīgi – naudas injekcijas. Viņa cienīja tikai matriarhālās indiāņu kultūras vērtības, šajā ziņā tā bija savas mātes meita, kura Amerikas vērtības izjūt kā nedabīgas un mazvērtīgas – http://www.fridakahlofans.com/c0110x.html.
Tomēr Frīda, kura radīja lielu skaitu savu pašportretu, tomēr auga arī pati, attīstot savu vīrišķo daļu, inkorporējot sevī Djego. Kļūstot pašpietiekamai, ar savu vīrišķo daļu http://www.fridakahlofans.com/c0460.html. Ar spēju nopelnīt savu vajadzību apmierināšanai. Diemžēl – tas viņu nevilināja. Vai arī nāves dziņa izrādījās stiprāka. Frīda Kālo mira 1954. gadā.
„Frīda zināja, ka mirst. Vienā no dienasgrāmatas pēdējām lappusēm viņa uzzīmēja skeletus kostīmos […]. Lieliem burtiem viņa pierakstīja klāt: „Muertes en rejalo” (mirušie uzdzīvo). Frīdai nāve bija nenovēršams dzīves fakts, daļa mūžīgā cikla, kam jāskatās tieši sejā. […] Kad […] Manuels Gonsaless Ramiress viņu īsi pirms nāves apciemoja, viņa atklāti pārsprieda savas nāves detaļas. „Tas nebija neveikli – runāt par viņas nāvi,” Gonsaless Ramiress atminas, „jo Frīda no tās nebaidījās”. Tomēr viens viņu satrauca – viņai nepatika domāt, ka viņu guldīs kapā guļus stāvoklī. Frīda skaidroja, ka esot bieži šādā pozā cietusi tik daudzās slimnīcās, ka negribot arī kapā tā gulēt. Tāpēc viņa lūdza, lai to kremē.”, tā raksta Heidena Errera savas grāmatas noslēgumā…
Komentāri
Paldies!
Lāsmai blats pie Viestura, fakts. Un visas pārējās, kam tāda nav, atkal var plosīties iekš “običnaja, merskaja, ženskaja revnosķ”. Ar mani priekšgalā, protams!
Nu, mēs ar Gladiolu šito dabūjām gatavu!
Oho – šis bija viens no pirmajiem rakstiem blogā, kas mani ieinteresēja. Tagad, izrādās, kāds, laiks jau pagājis, bet domas nav mainījušās –
Ļoti interesants raksts, īpaši piezīmes par gleznām, milzu paldies par iedvesmu pārlapot Kallo reprodukciju albumu.
Dažas pārdomas:
Nāves tēma Dienvidamerikas mākslā ir krietni vien organiskāka un plašāk izplatīta kā Eiropas mākslā, tāpēc diez vai saistāma ar “nāves dziņu”, par kuru lasot radās nedaudz ciniska asociācija ar Garsiju Lorku, kuram pēc šādas teorijas noteikti tiktu pierakstīta pašam savas nāves sasaukšana Granādā.
Kallo gleznas radītas jau laikā pēc avārijas un operācijām, pēc laika, kad viņa iespējams jutusies kā nāvei blakus gulējusi un tad lietas, kas to nepiedzīvojušiem, šķiet alegoriskas un metaforiskas, pašai māksliniecei bija ļoti reālas un konkrētas, tieši šis bezkoķetērijas realitātes skaudrums piešķir Kallo gleznām to īpašo dimensiju, kas atšķir profesionālu sagudrojumu no īsta mākslas darba.
Grūti iztēloties, ka avārija un tai sekojošās operācijas būtu kas hipohondrisks, pat ja kāda nevajadzīga operācija veikta, tad visticamāk cerot atbrīvoties no sāpēm, nevis tās baudot.
Teorija par mirušo brāļu un māsu sāpēm, kā izdzīvojošo ciešanu pamatu atduras pret faktu, ka līdz pagājušā gadsimta 20-30 gadiem bija ļoti maz ģimeņu kur šādas pieredzes nebija, jo zīdaiņu un bēnu mirstība bija liela, bet tieši mūsdienās neirotisku un garīgi traumatizētu cilvēku skaits salīdzinoši tikai pieaug, kaut arī šis ciešanu avots ļoti samazinājies. Cilvēku kā egoistisku būtni paša traumas tomēr, šķiet, sit smagāk kā kolektīvās.
Visbeidzot Kallo pēdējo gadu gleznu sērijas “Still Life”, Fruit of Life, “Viva la Vida” – ko tādu var uzgleznot tikai cilvēks, kurš ļoti mīl dzīvi un ļoti grib dzīvot.
Manuprāt 20. gs. 20.-30. gadu dzīves līemnis Meksikā un tas, ka ar to saistītā ģimenes pieredze ar nāvi bija izplatītāka, nekādi nemazina nāves ievelkošā “cauruma” dinamiku, jo tas strādā vienmēr. Tas vienīgi nozīmē to, ka Frīda nebija vienīgā un ka ar viņu varēja identificēties daudzi.
“Fruit of Life” izskatās aizdomīgi sarkans (nu jā, arbūzs taču, tomēr tieši arbūzs un riktīgi sagriezts, pat zigzag); “Viva la Vida” — atkal prevalē sarkanais, ar it kā saulstariem, kas izskatās pēc asinsvadu tīklojuma. Man vēl nav gatavas interpretācijas, bet pēc gaiša dzīvespriecīga optimisma neizskatās. Tomēr tas nekādi nemazina vērtību. Ja kādam ir interese par nāvi, tas viņu nekādi nediskreditē; tas vienkārši tā var būt.
Bryuver, Frīdas gleznu sarkanais un arī citu krāšu košums man rādās kā pretstats pelēkbālajam, kuru dzīvības sulas jau atstājušas. Spāņu kultūras un jo īpaši tās sajaukuma ar indiāņu kultūrām Dienvidamerikā tumšā vitalitāte un attieksme pret dažādām lietām nav īsti nomērāma ar mūsu mērauklām, varam tikai spēlēties ar priekšstatiem.
Vai Tu pazīsti kādu, kurš iemācījies pret nāvi izturēties neitrāli? Man šķiet, ka pazīstu dažus sirmus, viedus kungus, kuriem tāda ir, bet tomēr neesmu droša, vai tā īsti ir taisnība.
Meksikas konteksta zināšana var palīdzēt salīdzināt, tomēr joprojām paliek spēkā tas, es ieraugu Frīdas gleznu ar visu kontekstu un kaut ko sajūtu – kaut arī, iespējams, neizšķiru, kas šajā saturā ir kopīgs ar viņas laikabiedriem, un kas atšķirīgs. Ja es ieraugu sarkanu, man jābūt daltoniķim, lai to nespētu novērtēt. Ja ieraugu asinis, tad pat grūti pateikt, kam man jābūt (citplanētietim?), lai tās neatpazītu.
Marī, Tu kaut kā šoreiz ļoti racionalizē/objektivizē. Vai Viestura refleksiju uztvēri kā pataloģijas aprakstu vai kādas nosodāmas parādības aprakstu? Ja tā, tad noņem vērtējumu nost.
Bryuver, vai man jānoņem nost manu vai Viestura vērtējumu ? 😉
Pilnīgi bez vērtējuma es tās bildes skatījos bērnībā, kad neko nezināju par tās gleznojušo (gribēju rakstīt, ka pat dzimumu nezināju, bet tie gan būtu meli, jo dzimumu jau tad jutu). Vēlāk skatījos jau zinot, kā viņu sauc, kad un kur dzīvojusi, viņas kultūras kontekstu. Un tagad skatos zinot šo personisko kontekstu. Iespējams, ka es tur vēl aizvien vairāk saskatu to, ko redzēju skatoties pirmoreiz – kaislību “dzīvot lai uzgleznotu” (tāpat kā Markesam “dzīvot lai izstāstītu”). Vai ir svarīgi zināt par Bēthovena kurlumu, Monē slikto redzi, van Goga trakumu, vai, piemēram, to, tieši kādu tektonisku svārstību rezultātā radušies Alpu kalni, lai racionāli izdomātu, ka skaisti un iedvesmojoši gan bezgala? Pagaidām taču ne Alpu, ne cilvēku gadījumā vēl nav noskaidrots, kādas tieši svārtības rada ģeniālu skaistumu 🙂
Dzīvot, lai uzgleznotu… Interesanti, kas ir tas, kas jāuzglezno.
Pašterapija. Tāpat kā kādam jāraksta, viņai bija jāglezno.
Dzīvot, lai pašterapeitētos?
Pašterapeitējās, lai dzīvotu.
Piekrītu Viesturam, ka Frīdas Kālo dzīve bija viņas mākslas darbs. Savos audeklos viņa nerisināja glezniecības problēmas. Viņai interesēja dabūt laukā no sevis tās vīzijas jeb sajūtas , kas viņu tirdīja un irdija. Viņa stila ziņā ir naiviste. Nevaru viņas darbus baudīt kā augsto mākslu. Kā simbolu pasauli – jā.
Ja tā padomā pie sarkanvīna glāzes, tad “dzīvot, lai pašterapeitētos”! Sasodīti, tak interesanti!!!
Un vēl, ir kaut kāda tāda iespēja un vajadzība attiekties pret nāvi neitrāli. Man šķiet, ka man pagaidām vēl neviena diena nav pagājusi, ka es uz brīdi tomēr nebūtu iedomājies par fāteri. Stāv acīs mirklis, kad vajadzēja novilkt kreklu. Rokas jau aukstas un stīvas; kā noliec, tā arī paliek. Vai tiešām es tā drīkstu rīkoties ar viņa rokām, kā man ienāk prātā? Sanāk, ka jā. Laikam nāve ir tāda parasta lieta. Konkrētā dienā tā notiek, un viss. Varbūt tas nemaz nav tik traki. Pārējā pasaule rit savu gaitu tālāk. Nekas sevišķs, un tieši tas ir pārsteidzoši, un liek domāt, apskatīt visas detaļas un asociācijas, absorbēt.
Tais laikos, kad nāves bija daudz (zaudētie bērni, piemēram), jau arī ir tapusi māksla, ko saucam par klasiku. Var paņemt viena latviešu rakstnieka darbus un palasīt: kaut vai tāda, kas kā bērns skatīja nāvi kara laikā, jo bērnus neviens no tā īpaši nesargāja, pusaudži jau 12–13 gadu vecumā strādāja par kapračiem un apraka sakropļotos abu pušu karavīrus. Un pirms tam viņiem visiem bija miruši brālīši un māsiņas. Un viņu mātēm un tēviem arī.
Vienkārši tad, kad redzi īstu nāvi vai piedzīvo ciešanas jau ar saprašanu, “vecās” zemapziņas nāves nāk ar joni augšā visādā paskatā. Un izvēlēšanās visu laiku uzturēties ap ārstiem griezējiem var būt neapzināta vēlme baudīt sāpes, jo esmu redzējusi cilvēkus, kas nedara neko (piemēram, kaut vai sāk vairāk kustēties), lai varētu no operācijas izvairīties. Un paradoksālā kārtā patiesi bīstamā situācijā (tā pati nelaimīgā onkoloģija) viņi no operācijas atsakās ar tekstu – man jau gana daudz to operāciju ir bijis… bet tad to elli var tikai pagarināt.
Ja gadās kaut ko salauzt vai citādi ciest nelaimes gadījumā un ja cilvēks būs izveseļojies, pēc 10 gadiem taču neviens vairs neaptekalēs, bet, ja to uzmanību tik nu nāvīgi vajag, var atlauzt sev kaut ko laiku pa laikam (vai aiziet uz kārtējo operāciju), un skola rokā.
Cilvēki, kam ir hroniski kustību traucējumi, ir ar ļoti specifisku psihi: šausmīgi neapmierināti visu laiku. Tā “pa rupjo” manu divas grupas: viena daļa dzīvo pastāvīgā depresijā, bet otra visu laiku sarīko pasākumus, kā šādi dabūt jaunu uzmanību.
Dace, Tev patiesi šķiet, ka no visa var izveseļoties?
Mūsu Leo Koklem bija līdzīgs liktenis – vai viņš to arī pats radīja uzmanības pievēršanai? Bet, piem., Lorkas dzejā ir viss tas pats, kas Kālo bildēs, kaut fizisku ciešanu it kā nebija. Uzmanības pievēršana gan, tāpēc jau arī nošāva, vai ne ?
Un kā Tu, Dace, dabū uzmanību? Ļoti ceru, ka esi vesela.
Patiesībā esmu sēdus, ka tādas vispārzināmas lietas raisa aizvainojumu. Vismaz cenšos dzīvot ar tieksmi izzināt – gan sevi, gan citus: protams, sevis dēļ, ne jau par soģi būt. Man nav pietiekamas informācijas par Leo Kokli vai Lorku, lai varētu kaut vai sākt domāt, bet esmu uzaugusi kopā ar infekciozā poliomielīta (“bērnu triekas”) fiziskajām un psiholoģiskajām sekām un cēloņiem, tuvu esmu redzējusi kaulu tbc izpausmes abās kategorijās un arī spēcīgi un enerģiski izjutusi, kā dzīvo cilvēks ar ca metastāzēm kaulos, un arī procesu, kā viņš uz to iet.
Tā kā man ir bijis materiāla domāšanai atliektiem galiem, un šis raksts vienkārši ir īsts, es to zinu, jo esmu to gaisi jutusi. Tas smaržo tieši tāpat.
Iz laikiem medicīnā spilgti atceros arī cietēju sejas, dažādas atveseļošanās ilgumu dīvainības un ko tik vēl ne. Patiesībā negatavojos rakstīt apcerējumu, jo pašai apmēram viss skaidrs.
Vismaz viens aspekts, kā es dabūju uzmanību, ir tāds, kas es pēc tās lūdzu. Uzmanības jau arī ir visādas. Ja gribi kādu konkrētu, tad tā jādefinē. Reizēm uztaisu arī pa kādai dievietes riebeklībai vai meitas alkām pēc tēva. Ko Tu, meri, cerēji dzirdēt? Ka esmu tikla kā jaunava? Vai baigo grēksūdzi gribēji? Neesmu ne vainīga, ne nevainīga, vienkārši parasta es ar visu, kas tur ir un kas cīnās savu cīņu, tak jau vēl līdz galam neizprasto.
“Aplamā” uzvedība, ko tik ļoti pieskata psihiatrija, jau ir tikai sekas.
Man vnk nepatīk, ja kāds, kam dzīvē paveicies ar labu veselību, apd**š kādu, kam jau tā iet s**īgi. Vien priecē doma, ka, oi kā var sanākt aplauzties.
“Man vnk nepatīk, ja kāds, kam dzīvē paveicies ar labu veselību, apd**š kādu, kam jau tā iet s**īgi. Vien priecē doma, ka, oi kā var sanākt aplauzties.”
meri
******
Saprotu, bet neesmu cilvēks, par ko Tu runā. Atklāti runāt nav apd****. Esmu redzējusi to, ko esmu, un man ir diezgan daudz jautājumu par to, kā nenonākt turpat, un šādā izziņas procesā neglābjami redz arī neglaimojošas lietas – gan par sevi, gan citiem. Turklāt man ir fizisks diezgan redzams defekts jau no bērnības, kas kā zināms, bērnu kolektīvos tiek uztverts dažādi. Tā kā var nomierināties visi, kas domā, ka es smejos par Frīdu Kallo. Varbūt pienācis laiks diferencēt, kas ir kas, kā ko sauc un kā kas izpaužas.
Ja Tevi, meri, “vien priecē doma, ka oi, kā var sanākt aplauzties,” tad tas gan ir bīstami tieši Tavai veselībai, ne jau personas X.
Persona x aplauzīsies arī bez manām domām. Bet par slikto domu kaitīgumu veselībai – jāpavēro un jāpapēta konkrēti cilvēki. Ja kāds labs cilvēks nejauki saslimst, vai tas nozīmē, ka viņš ļoti slepeni, nevienam pat nenojaušot, perinājis sevī sliktas domas, kas vērstas uz kāda nīšanu un aplaušanās vēlēšanu kādam par šī kāda sliktajiem darbiem?
Jā, laikam meitenes pacentās motivēt. Bet vispār šaušalīgs gabals. Un šitik stabili nostāvēt, kamēr interpretē — te laikam parādās tā priekšrocība psihoterapeitam, ja viņš ir arī ārsts — spēja izturēt. Tik daudz asiņu, visur asinis, brīžiem pat saule asiņaina… Un bilde saliekas kopā. Un iet tālāk ar to visu paņemtu.
Rakstu biju jau lasījusi, paldies. Man šķiet interesanti tas, kādā veidā “traumas” iedarbība izmainās atkarībā no tiem, kas traumu redz un sajūt ar to saistītas sajūtas. Nu vispārīgi.. ne tikai Frīdas gadījumā.. Ja es redzu cilvēku ar fizisku vai garīgu traucējumu, mani vispirms pārņem zināma atvieglojuma sajūta par to, ka tas nav man, pēc tam, to iztēlojoties, pārņem žēluma sajūta pret šo personu.. un ja ejam vēl tālāk, kad cilvēks kļūst tuvāks.. tad šis žēlums noteikti pāraug “īpašā attieksmē”, kas, manuprāt veidojas kā savdabīga izpirkuma maksa par to, ka man tā nav, bet viņam tā ir. Ja tas noved līdz šai īpašai attieksmei, tad tās jau ir “auzas”, jo tur būs dusmas un paralēli vainas sajūta.. un apburtais loks.. Taču ja es pieņemu, ka cilvēks, kas cieš sāpes nav nekādā saistībā ar manu sāpju neciešanu.. tad diez vai mana attieksme ietekmēs šīs traumas tālāku attīstību. Ja slimais pelna vairāk uzmanības kā veselais, tad tas rada slimību izdevīgākā gaismā.. bet diemžēl, tieši vecāki uz šito “grēko”-bērnam trūkst uzmanības(mīļas, maigas, emocionālas) kad viss ir ok.. un rodas īpašā attieksme pret slimojošu bērnu.. Tāpat.. bērnam slimojot, reti kad tiek dota tik ļoti vajadzīgā, emocionālā palīdzība-sirsnība, bet gan rūpes ir tādā dažkārt sadistiska un aizkaitināta(psrs medicīna) Māte, kas beidzot atraujas no savas melanholijas vai jūga kurā pati atrodas, un “ierauga” slimību…pat nevis bērnu. Ja māte ir pārņemta ar iepriekš mirušiem bērniem, tad nu nav brīnums, ka bērnam gribas ātrāk nomirt, lai māte, varbūt beidzot, pievērstos arī viņam ar tādu pašu sparu, kā Nāves paņemtajam.
….kad mans mazais dēls skatās multfilmu “kā lupatiņi mazgājas” es sadzirdu – “MAN PATĪK MIRT !”. Bet runa ir tikai par niršanu.
Nāriņa špagatā – nesen uzpeldējis vecs joks. Uz pusēm plēsoša sāpe. Ne Frīdai vienai – un viņa to nojauta. Un gleznoja no visas savas sirds, kas sajūgta arī ar manu asinsriti.
Viņas ir divas. Tā, kas jau mirusi vēl dzīvai esot un tā, kas dzīvi apliecina kā krāšņa puķe un sulīgs auglis un tomēr ar nāves garšu uz mēles.
Lai cik dzīvelīgas un košas šķistu krāsas kādās viņa glezno, ziedi ir tikai mirkli pirms miršanas un augļi ir uzšķērsti, atverot savi kā jēlu asins trauku. Dzer mani un dzīvo. Ņem mani un esi.
Viņas klusajās dabās (nature morte – mirusī daba) ir pa kādai vēl dzīvai dvēselei. Putns, kas tup kā dzīvs starp nogatavojušamies augļiem un gaida. Nāve nav redzama, bet tās klātbūtne ir jaušama, nenovēršama un pat vēlama. Kā 17.gs flāmu gleznotajās sastingušajās dabās ar medījumu – miruši zaķi un fazāni, lai barotu un dzīvinātu mednieku. Bet uzgleznoti, tie iemanto mūžīgo nāvi.
Frīda glezno sevi. Lai dzīvotu mūžīgi kā Monna Lisa? Bet varbūt viņa pati ir kā nature morte. Sastingusi un gatava, lai barotu.
Viņai nebija nekā, ko nedot. Tikai pati un viņas kāja. Tas, kurš, bildinot, lūdza viņas kāju un tai pieskārās, varēja mēroties spēkiem ar nāvi un mēģināt uzraut gaisā to dinamītu virteni, kas uzkārta tās stīvajā kaklā. Bet viņas Djego kā lelle tup tai līdzās uz gultas. Kādā citā gleznā apaļš kā bēbis Djego spēlējas ar uguni viņas klēpī. Savukārt pati Frīda sēž pirmmātes klēpī, kas apskauta ar vēl aptverošāku māti – kā visuma enerģiju, kas dalīta tumsā un gaismā. Gluži kā Viņa pati.
http://www.wikiart.org/en/frida-kahlo/the-love-embrace-of-the-universe-the-earth-mexico-myself-diego-and-se%C3%B1or-x%C3%B3lotl-1949#supersized-artistPaintings-185006
Kā Annas Marijas Hefeles (cik līdzīgi skan Nefelei) divtoņu balss. No vienas skaistas mutes vienlaicīgi izveļas abas skaņas. http://youtu.be/vC9Qh709gas Un šīs divas balsis it kā pieder viena otrai un ir nesaraujamā saistībā. Apakšējā un dziļā nots ierobežo un nosaka to, kā skanēs virsbalss.
Zema un tumša skaņa kā tā būtne, kuras pienainajai krūtij piekļāvusies Frīda. Tādas aukles ar melnām un plakanām sejām ir barojušas visas mūs. Mūsās ir iezīdīta ziņa, kurai mēs piederam, bet tā nepieder mums, iekams kāds nav pāršķēlis un nodalījis gaismu no tumsas. Viņai tas bija avarējoša autobusa stienis, bet cita varētu alkt pēc visgarākā un cietākā vīrišķā locekļa, kas, izdūries sievietei cauri, atšķeltu to vienu no otras.
Frīdas kroplība ir tikai vārti, pa kuriem viņa bez atslēgām iekļuva tur, kur gaida mūs visas.
Var mēģināt aizmukt un noslēpties vīrietī – nogriezt savus garos matus kā pavedienus, kas saauž sievieti ar to, kas bijis pirms viņas un, kas vēl būs pēc tam. http://www.wikiart.org/en/frida-kahlo/self-portrait-with-cropped-hair-1940#supersized-artistPaintings-184982
Varētu nomest uzvalku un dzemdēt dēlu no pašas miesas. Viņš vedīs visos kalnos, kamēr vien tam neļaus mirt. Tad pašai, klupdamai, tālāk rausties kā rumpim bez kājām un rokām. Kā tārpam, kas nezina, kur sākums un gals. Tāds, kurš barojas ķidām un maitām.
http://www.wikiart.org/en/frida-kahlo/without-hope-1945#supersized-artistPaintings-185019
Frīdas došanās bezsamaņā (bezapziņā) uz kārtējo operāciju ir kā daudzkārtēja miršana un augšāmcelšanās pēc epilepsijas lēkmēm. Varbūt viņa to dara sava tēva – epileptiķa vietā?
Un kāpēc lai nekārotos vēl un vēl pazust un atgriezties? Atkal no jauna sevi dzemdēt. Un viņa dzemdē un dzemdē, bet nekas dzīvs no viņas neizveļas. Tikai gleznas.
Noasiņot pa koku lapu dzīslām vai izzust matērijā, nolecot no debesskrāpja?
http://www.wikiart.org/en/frida-kahlo/roots-1943#supersized-artistPaintings-184963
http://www.wikiart.org/en/frida-kahlo/the-suicide-of-dorothy-hale-1938#supersized-artistPaintings-185008
Varbūt pa latviskam – sabāzt akmeņus kabatās un nogulties upītes dibenā kā Signes Baumanes vecmāmiņai?
Izbarot sevi zivīm.
Bet varbūt apjozties ap savu stieni un turēties.
Apaut ortopēdisko kurpi un rušināties pa savu mazdārziņu kā omulīgā manas bērnības tantīte ar iesauku Pēda. Viņa bija kā viena no Manuela Kofiņjo Lopesa vecenītēm ar saulessargiem. Baltā krāsā.
Saldos zirņus no viņas dobes sazagušies, mēs ar kaimiņpuikām tupējām uz viņas dārza būdiņas darvotā jumta. Puikas karstā saulē iemēģināja savu palielināmo stikliņu. Kad sāka dūmot, tad spļāva virsū. No uguns bail, bet liesmu redzēt gribējās.
Tagad tai vietā aug bērzs. Kā viena ļoti gara balta kāja.
Kaut kad senāk izlasīju šo rakstu, tiešām patika, paldies. Man vērtīgs raksts, jo izlasīju un uztvēru idejas un jēdzienus, par kuriem iepriekš tikai nojautu vai pat nebiju aizdomājusies. Paldies 🙂
Paldies, Viestur, par šo!Raksts pamatīgi ierāva un spēcīgi norezonēja! Vienmēr valdzinājusi Frīdas personība un šobrīd saprotu, kāpēc!
Šajā kontekstā padalīšos ar savus stāstu.Daudz pētu savas saknes un līdzību saskatu arī savā ģimenē- multikulturālo sakņu konflikts, mirušo bērnu ietekme uz pārējiem bērniem, laulības ar tēvu u.t.t.! Esmu bērns,kurš dzimis pirms miruša bērna (brālītis vēl bija dzīvs) un mana loma bija un ir mierinātājas, samierinātājas, līdzsvarotājas loma ģimenē. Mans tēvs,kurš dzimis pēc miruša bērna, un mana māsa, kura dzimusi pēc miruša bērna, nav izjutuši pilnvērtīgu kontaktu ar māti un nav pazinuši beznosacījuma mātes mīlestību! Tēva māte tēvu pameta maziņu,pēc tam darbam saimniecībā paņēma atpakaļ, pirmā sievu viņu pameta ar abiem bērniem- meitu un dēlu,jo līdzīgi kā no mātes,nekad neaizsniedzamās un mīlestību nedodošās, arī no sievas mīlestību nesaņēma. Arī man mamma tupina šo stāstu. Nezinu, vai pirmais mirušais bērns ir cēlonis atsalumam un vēsumam viņu attiecībās,domāju,ka tas ir daudzu apstākļu un likumsakarību kopums. Mēs esam četras meitas savam tēvam, pirmā meita no pirmās laulības vienmēr ir vainojusi tēvu par nepietiekamu mīlestību un apprecēja vīru (tēvu) tēta vecumā. Tēvs man vienmēr bijis Dievs un svarīgāks par vīru ar visām no tā izrietošajām sekām, un vienmēr esmu uzskatījusi par savu pienākumu dot beznosacījuma mīlestību, ko viņš nav saņēmis no savas mammas un sievas. Tomēr esmu pieņēmusi lēmumu iet pie vīra atpakaļ.
Mana vidējā māsa,kura dzimusi pēc brālīša nāves, izdzīvojusi visskarbāko dzīves stāstu, tai skaitā bērna cīņu ar leikēmiju, bet nāvei mēs viņu neatdevām.
Jaunākā māsa dzemdēja meitu sešos mēnešos, un arī šoreiz, spītējot nāvei, to uzvarējām, kopā. Jaunākā māsa visvairāk ir cīnījusies par Tēva mīlestību un atteikusies no savām attiecībām par labu laulībām ar Tēvu. Tagad viņai priekšā uzdevums- palikt attiecībās ar Tēvu vai iziet pie vīra.
Esmu pateicīga Tev, Viestur, par Tavu prasmi izskaidrot un atrast cēloņsakarības! Tomēr galvenais,ko man gribas teikt, ir- šo var uzvarēt! Var uzvarēt nāvi dzimtā, var izsāpēt Tēva sāpes un atrisināt daļu no tām, ko esi sev paredzējis atrisināt, neupurējot savu dzīvi, var atrisināt dzimtas neatrisinātās lietas,kas, ienākot šai pasaulē,ir viens no Lielajiem uzdevumiem. Un tas vienmēr ir jautājums par izvēli Var izvēlēties BRĪVĪBU. Un brīvībā ir dzīve ārpus Dzemdes noteicošās lomas, satiekoties un savienojoties ar savu augstāko, tīrāko būtību! Bet tas jau ir stāsts par citu – dvēseles un gara- dimensiju!
Eksistenciālā šizofrēnija ir visbīstamākā psihiskā infekcija, lai gan lielākā daļa psiholoģisko skolu par to vispār nerunā. No tās attīstības arī ir atkarīgs viss, kas notiek ar Frīdu, un ja viņai nebūtu iespējas inficēt citus (dalīties) – caur mākslu (Stendāla jeb Florences sindroms), draudzību, mīlestību, žēlumu, utt., viņas ciešanas beigtos daudz ātrāk. Ja netiek atrasti šīs problēmas īstenie cēloņi (parasti tie slēpjas tanātiskā tipa diādē māte-meita), apcerējums par nelaimēm, slimībām, utt., citiem vārdiem – sekām, ir tikai tukša laika tērēšana.