Mūžīgi mūžos

Kaut kā tā sagadījies, ka par grāmatu sērijas “MĒS. Latvija. XX gadsimts” vairākām grāmatām esmu kaut ko sacerējis un publicējis mājas lapā[1]. Vēl citi darbi stāv rindā uz to pašu, bet kā nākamo lasāmo un pārdomājamo rindā izvirzīju Osvalda Zebra “Gaiļu kalna ēnā”. Kāpēc? Impulsi tam vairāki – pirmkārt, 1905. gads kā latviskās mentalitātes izpausme jau vismaz divdesmit gadus ir svarīga manu pārdomu tēma. Osvalds Zebris par to reflektē veidā, kuru es sajūtu kā tuvu manējam, bet dara to… arī atšķirīgi, par to tālāk. Otrkārt, šī romāna literārā kvalitāte, tiek vērtēta kā viena no augstākajām visā sērijā. Autors saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu – tātad ir gandrīz vai nacionāls pienākums lasīt.

Iepazinos ar to, kas internetā par šo, nu jau trīs gadus atpakaļ iznākušo darbu. Ne visu izdevās atrast, šur tur linki vairs nestrādā, laikam raksti izņemti no apgrozības. Tomēr nevar teikt, ka nav nekā.

Piemērām, šāds viedoklis, kas man lasās kā tukšrunas piemērs – “Romāna priekšplānā izvirzīts smags un pavisam neromantisks jautājums — kāds ir indivīda ceļš no pretošanās idejas līdz revolūcijas upuriem, no ideālistiska skata uz rītdienu un it kā sabiedrības interešu vārdā uzsāktas cīņas līdz noziegumam un dziļam izmisumam.” Ja nebija ko rakstīt, varēja paklusēt.

Bet tajā pašā avotā[2] arī autora balss, kurā ieklausos vērīgāk – “Soda ekspedīciju organizatori acīmredzot uzskatīja, ka skolotāji — tautas gars — ir bijuši lielākie protestu rosinātāji un musinātāji. Revolūcijas iedvesmotāju vidū, protams, bija arī skolotāji, taču nedomāju, ka viņus var uzskatīt par revolucionārās kustības arhitektiem. Manuprāt, tur liela loma bija arī spēkiem no malas (izcēlums mans – VR), tā varētu būt atsevišķa pētījuma vērta tēma — kurš, kā, kāpēc mudināja sabiedrību protestēt aktīvā veidā[3]. Manuprāt, Piektajā gadā bija ļoti daudz nomaldījušos ļaužu, kuri cerībā uz ātru pārmaiņu solījumiem, cerībā uz acumirklīgu “laimes” dabūšanu, tika ierauti tādās sabiedriska protesta formās, kas nevar iztikt bez nozieguma un tam sekojoša soda.”

Tālāk uzdūros manī rezonējošam un darbu labi raksturojošam viedoklim – “…romānā autora pozīcija ir labi jūtama, un revolucionāri ir attēloti skaidri – kā ne visai attapīgi cīnītāji par kādu pašiem īsti nesaprotamu ideju. Mērkaķis ar granātu vai separātists, kuram iedotas raķetes, – iznākums nevar būt labs, un arī latviešu revolucionāri romānā ir no ceļa novirzījušies, Dievu aizmirsuši ļaudis, kas nespēj savaldīt instinktīvi uztveramo ideju un skaitliski augošo pūli, kas, revolucionāru sakūdīts, šai idejai seko. Dieva aizmiršanu nepieminu nejauši – lai gan tā netiek uzsvērta pārspīlēti vai didaktiski, tā ir būtiska revolucionāru raksturojumā… [..] Piektais gads un visi vēsturiskie notikumi un smalkās detaļas, kas ir rūpīgi salasītas, strādājot ar dažādām vēstures liecībām, ir sekundāras attiecībā pret O. Zebra paveikto pamatdarbu – mēģinājumu aizrakties līdz cilvēka kodolam…”[4]

Nedaudz pabrīnījos par fragmentu, kuru autors izvēlējies radiolasījumam, kā arī par to, ka viņaprāt, vispārdomājamākais ir 700 līdz 1000 latviešu tautskolotāju liktenis reakcijā uz 1905. gada notikumiem[5]. Piekrītu – ir šokējoši, ka tolaiku latviešu inteliģence ir bijusi tik kreisa. Iespējams, arī balstoties šo pieredzi, Uldis Ģērmanis vēlāk teica, ka nekur nav rakstīts, ka latviešiem ir jābūt vientiesīgiem. Jā, “vientiesība”, plašāku un dziļāku kontekstu neredzēšana, būtu precīzāk, nekā pateikt vienkārši – “kreisa”. Bet šis ir arī ļoti moderns aspekts, jo neskatoties uz to, ka tolaiku tautskolotājs šodien savām pāris skolotāju semināra klasēm ir pievienojis divpadsmitgadīgas vidusskolas un daudzos gadījumos – vairākas augstskolas, kļūstot par modernās latviešu inteliģences pārstāvi, viņa “kreisums”, vai “vientiesība” nav daudz ko mainījušies. Tikai tagad viņš sevi dēvē ne par “zacālistu” un ne par “anarķistu”, kā personāži Zebra grāmatā, bet par liberāli. Precīzāk būtu – kreiso liberāli[6]. Tādu, kuram nav vēlēšanās izanalizēt un pārvērtēt izplatīto uzskatu, ka Piektais gads ir kas tāds, ar ko latviešiem jālepojas un jātur nacionālās pašapziņas goda vietā. Šis laiks joprojām ir aizliegta tēma pamatīgai vēsturiskai pārvērtēšanai.

Šķiet, Osvalds Zebris ir arī vai nu talantīgs diplomāts vai uzmanās (nobijies?) no nācijas “svēto govju” sargātājiem, iesākot grāmatu ar divu revolucionāru citātiem, kurus gribas nocitēt arī šeit. Taču tikpat labi tā varētu izpausties paradokss, ironija un smīns, ar kādu autors no kulisēm vēro publikas simpātijas tradicionālajam patosam, ar kādu kāds uz skatuves deklamē romāna politkorektās anotācijas.

“Ja tautiskā atmoda latviešus no savrupiem ļaudīm pārvērta par tautu, tad par 1905. gada revolūciju var teikt, ka tā latviešus no tautas pārvērta par nāciju. Tad viņi aktīvi cīnījās par kopējiem nacionālpatriotiskiem mērķiem. Mēģinot politiskās cīņas ceļā nokratīt savus nacionālos apspiedējus, latvieši uzsāka principiāli jaunu laikmetu savā vēsturē. Tad īsti sākās latvju nācijas vēsture.” (Fēlikss Cielēns)

“Mūsu tagadējā Latvija balstās uz šā 1905. gada. Tur viņas fundaments tika likts un saķitēts ar toreizējās paaudzes labāko dēlu un meitu asinīm un trimdinieku sūro likteni.” (Aspazija)[7]

+++

Kas mani pārsteidz – nekur par šo grāmatu netiek reflektēts kā brāļu cīņu atspoguļojošu. Burtiski par to tā arī ir – jaunākais, neapdāvinātākais, tumšais brālis cīnās ar talantīgāko, veiksmīgāko, gaišāko. Tas, kurš Gaiļu kalna pakājē, apskauž to, kas kalnā. Bet tā faktiski ir arī skaidra metafora par vēstures notikumiem un to izvērtējuma galvenais secinājums. Tas, kas notiek vienā ģimenē, notiek arī valstī.

Brāļu karš – to var teikt par visu Piekto gadu un tas ir būtiski. Pēc 19. gadsimta nemitīgās attīstības[8], kuru nevarēja nesajust neviens Latvijas iedzīvotājs, saukt nelatviešus (vācbaltiešus un krievus) par nācijas apspiedējiem varēja tikai cilvēki, kam Markss iemācījis skaust un kas šo iemācīto skaudību papildina ar Upura lomas varu. Tie, kuri sevi izjūt un uzskata par Upuriem – tādiem, kam ir neatņememas tiesības skaust un saukt sava subjektīvi tā izjusto Vajātāja vārdā. Līdz šim tas ir bijis grēks, skaust. Tas ir nekristīgi, toties marksistiski. Marksisms nāk kā jaunā ticība, kas aicināta graut pasaules pamatus.

Šādas tiesības, protams, nedrīkst uzurpēt kurš katrs, tās ir rezervētas cilvēkiem, kas cietuši zaudējumus un iegājuši iekšējā, subjektīvā atkarības fāzē, kuras uzdevums ir zaudējumus sadziedēt[9]. Bet te – marksismā, šis dabiskais un vajadzīgais psihes mehānisms tiek izmantots objektīvās personiskā un  sociālā attiecībās – lai uzbruktu hierarhijai. Bet hierarhija ir dabiska, tā ir visur, cilvēki nav vienādi un tas motivē darbībai.

Tālāk citēju Rūdolfa, mazā brāļa, galīgi slimu fantāziju, kuru tas izsapņo pēc tam, kad nolaupījis svešus bērnus, tajā skaitā brāļa Arvīda meitu Laimdotu (ko nolaupītājs gan neatpazīst), nolūkā tos paturēt un audzināt kā savējos. Un nevis lai bērniem būtu labi, jo ne jau no bāreņu patversmes viņš tos paņēmis, bet lai pats varētu apliecināties veidā, kas tikai viņam – zaudējuma atkarībā iegrimušajam – ir pašapliecināšanās: “Domājams, šis viņam būs gana liels trieciens – es esmu priecīgi satraukts, nevaru rast mieru no domas par savu jauno, kuplo ģimeni un skaudību, ko izjutīs Arvīds. Jā, skaudību un bailes. Varenais, gudrais un sekmīgais Arvīds Gaiļkalns. (61.lpp.)”

Bet stāsta sākums ir “… par gruzdošu naidu starp mūsu tēviem… (37.lpp.)” Taču pirms šī objektīvās tagadnes stāsta ir vēl cits stāsts, līdzīgs, bet arhetipisks, kurš ir nepārvērtējami svarīgs, atkārtojas trīs līmeņos un kuru grāmatas analizētāji, protams, nepamana, cik tipiski latvju literatūr- un teātra kritikas laukam! Tādēļ tiem paslīd garām arī romāna tēlu dziļākās uzvedības motivācijas. No vienas puses – nekāds jaunums latviskajā kultūrtelpā. No otras – diezgan nožēlojami, jo rodas iespaids, ka nevienam nemaz nevajag dziļāk, saprast. Bet ja tā, tad šāds romāns ir vienkārši laika kavēklis, nevis mācību grāmata dzīves mācībā. Bet te ir ko mācīties! Taču visu pēc kārtas.

Varonis un Grēkāzis.

Arhetipiskais stāsts trijos līmeņos ir par Varoni un Grēkāzi. Tas pats, kas Bībelē par Ābelu un Kainu, Ēzavu un Jēkabu. Ja bērni ieņem šādas lomas, tad tas liecina par asu pretstāvi starp matriarhālo un patriarhālo viņu vecāku attiecībās, ar tendenci patriarhālajam atkāpties – vismaz ģimenes teritorijā (ārpus ģimenes teritorijā var būt citādi). Ievas un Rebekas spēks dominē, tas nelaiž vecākos dēlus prom – viņi ir spiesti uzklausīt mātes bēdas un savas dzīves veltīt to remdēšanai un sapņu piepildīšanai. Tā ir Varoņa loma, kura Bībelē pagodināta ar “tēva svētību”, kam arī ir dziļa, Mātes tukšumu piepildoša jēga. Šāds lomu repertuārs veidojas arī atkarīgās ģiemenēs, kas, savukārt rāda atkarību kā civilzācijas attīstības procesu atpakaļvirzienā, sasniegtā noārdīšanos un senāku attīstības slāņu atklāšanos[10].

Savukārt Grēkāzis – Varoņa antagonists, ir savdabīgs Tēva varonis un tam ir cita jēga. Ne velti Ēzavs jautā Īzakam – vai citas svētības tev nav? – pēc tam, kad Jēkabs tam par lēcu virumu izkrāpis līdz tam it kā vienīgo. Ir arī cita – Ēzavs dabū iekarojamo (Tēva) zemi – Ēdomu, bet Jēkabs – dieva Apsolīto (Mātes) – Izraēlu. Exodus grāmatā mēs varam redzēt, kā Izraēla tauta apbusēji cieņpilni sadarbojas ar ēdomiešiem, kas krasi kontrastē ar tās attieksmi pret kanaāniešiem. Tātad brāļu naids arī kā savstarpēji attīstoša sacensība un sadarbība ilgtermiņā!

Pirmais Varoņa/Grēkāža stāsta līmenis “Gaiļu kalna ēnā” ir Mades tēvs, kurš māju pirkšanai Vidzemē domāto naudu noplenderē pa krogiem un vēl paliek parādā Jēkabam Reizniekam 300 rubļus. Bet plenderētāja brālis tiek nominēts kā “bagāts dreimanis Kurzemē”. Otrajā līmenī darbojas nevis divi bioloģiskie brāļi, bet Mades dēlu tēvi, kas, izklausās, kādreiz bijuši sirdsdraugi. Bagātais un prātīgais Gaiļkalns kā Varonis un patumšais Reiznieks kā Grēkāzis. Trešajā – Varonis Arvīds Gaiļkalns un Grēkāzis Rūdolfs Reiznieks.

Brāļu cīņas nereti ir asiņainas. Bet tas ir tikai pirmais slānis revolucionārajā cīņā pret hierarhiju, nāvīgajā tieksmē visu nolīdzināt un vienādot. Nākošais atkarības loks ir Dēla cīņa pret Tēvu, kurš romānā iezīmēts kā vācu muižniecība un krievu valsts pārvalde. Brāļu un Dēla – Tēva cīņas ir patiesais grāmatas vēstījums nevis murgi par nācijas veidošanos. Ir otrādi kā šajos murgos – tas ir stāsts par īstenās latviešu politiskās nācijas sabrukuma sākumu. Tās nācijas, kuras elite runāja vāciski, bet zemākie, vēl nerealizējušies, savu laiku gaidošies slāņi – latviski un kuras dzimšana jādatē ar 13. gadsimtu. Un visos šajos gadsimtos notikusi kustība – attīstītākie latviskie elementi sāka runāt vāciski un kļuva par eiropiešiem, kas neattīstītajiem “īstajiem” latviešiem izraisīja skaudību un lika attīstītākos uzskatīt par nodevējiem – ““Būs kungs, vēl viens vācietēns mums uz kakla,“ par Arvīda nonākšanu turīgo ģimeņu un vācu kungu bariņā toreiz smīkņāja Ērgļu pusē.” (63.lpp.)

Šīs latviešu/baltvācu nācijas vēsture ir izcili bagāta. Gan pirmā “iestāšanās” Eiropā, gan Livonijas valsts un konfederācija, gan dalība Polijas, Zviedrijas un Krievijas valstīs. Nācija, kura vēstures grūtākajos laikos nebija izzudusi, tikai nostiprinājusies. Bet 1905. gads to sadalīja divās naidīgās, nesavienojamās nometnēs – baltvāciešos un latviešos, kam tālāk vairs nebija lemts savienoties un kas, manuprāt, ir visfundamentālaikais 20. gadsimta Latvijas kultūras zaudējums.

Būtībā tieši tā arī Osvalds Zebris šo katastrofu zīmē, viss tur ir. Bet vienlaikus gan darbā, gan refleksijās par to ir jūtams kaut kāds nepamatots optimisms un bēgšana no realitātes. Atkārtošos, optimismu 1905. gada vētrās varam ieraudzīt vien tad, ja tajā saskatām antikapitālistisku un profeodālu, propatriarhālu virzienu. Taču tas nav viegli, jo redzam taču antivāciskumu, reizēm galēji trulu, kā grāmatā tēlotā Ēdoles pils dedzināšana. Un kā zināmais no citiem avotiem – kā vēlākā Stučkas valdības rūpniecības komisāra un uz rakstnieka lauriem pretendējošā Dāvida Beikas[11] vadībā tika nodedzināta latviešu folkloras pētnieka Bīlenšteina bibliotēka.

Tovakar, divatā ar Arvīdu sēdot tumšajā Reiznieku ķēķī, viņa atklāja tam savu noslēpumu – Arvīds ir viņas dēls, Rūdiņa vecākais brālis… Vecais Gaiļkalns bija solījis viņu precēt, bet tad iejaucies viņas tēvs, jo precinieks bijis arī Jēkabs Reiznieks, kas gatavs atlaist tēva parādu. (153.lpp.)

Bendes meitiņa

Dzimtaskoka (arī pēc arhetipiskās būtības) centrālais personāžs ir Made, Arvīda un Rūdolfa māte. Viņas māte romānā nav pieminēta, tas ir līdzīgi kā Skalbes “Bendes meitiņā”. Tātad vai nu mirusi, vai vāja vai kā citādi (ne)būtiska. Bet tēvs noplenderē saimniecības pirkumam domāto naudu un tādēļ meitai jāiet par meitu “Gaiļkalnos”, nevis jāgatavojas gan jau ka gaidītajam saimnieces godam. Ja ņemam racionāli, tad – jā, tā dzīvē gadās, nekas sevišķs. Bet cilvēki tak nespēj tos savu laiku nokalpojušos arhetipus nepielietot. Un tas liek meitenei justies tēva pamestai un neaizsargātai, klīst pa laukiem un mežiem ar “degošu galvu”.

Žēl, ka romāna autors nav plašāk izvērsis Mades stāstu. Tomēr – tas būtu ļoti nopietns meistarības eksāmens, jābūt ļoti pārliecinātam par sevi, lai uzdrīkstētos tā līst sievišķajā. Patlaban ir moderni domāt “pēc noklusējuma”, neizstāstīt, neizčūpstināt stāstu līdz sīkumiem, likt lai lasītājs uzmin. Bet tas nav iespējams kuram katram, es teiktu – vairumam, saprast šo sievišķo izeju meklējumus. Bet stāsts ir savā ziņā pat pedagoģisks.

Kādēļ Made dabūja bērnu no Gaiļkalnu Matīsa, saimnieka tajās mājās, kur kalpoja? Arhetipiski skaidrs – viņai vajadzēja jaunu aizsardzību, ja jau tēvs tā… Tādu, kas būtu gan savdabīga tēva glābšana, gan papildināšana… Lielāku veiksmi kā Matīss, no šāda viedokļa raugoties, grūti iedomāties.

Tomēr Made pie Gaiļkalna nepaliek. Vēl trakāk – aiziet, atstādama tam dēlu, vēl pavisam maziņu, nepilnus divus gadus vecu, varbūt mazāk. Varētu tā nenotikt, bet notiek. Un visu pamatīgi pārdomājot, nevar teikt, ka tas nav pareizi, neticami, ka tā nevar būt, tas ir pretēji loģikai. Var teikt – tā notiek reti (jo parasti sievietes tēva nepiepildītais un neiedotais tiek projicēts uz dēlu, kas jātur ciet lai vai kas), bet notiek. Kādi spēki darbojas, ja ir šāds rezultāts?

Madei vajag jaunu drošību, jo vecā – tēvs, vairs nedarbojas, tādēļ viņa ir darījusi visu, lai tiktu tuvāk Gaiļakalnam. Taču tad ieslēdzas svarīgs, bet reti ievērots spēks – atriebība. Tā nevēršas pret īsto pāridarītāju – tēvu, bet gan pret vīrieti, kas to vismazāk pelnījis, – to, kurš pārņēmis tēva saistības. Savā ziņā tas ir eksāmens – vai tu, Gaiļakaln, nerīkosies tikpat bezatbildīgi, kā mans tēvs? Pierādi! Neticu. Nokārto eksāmenu – es darīšu visādas cūcības, bet tu mani glābsi, un ja tu neglābsi, tad eksāmenu nebūsi izturējis. Ja tā, tad manām projekcijām ir “taisnība” – tu esi tāds pats nelietis, kā mans tēvs. Tikai tēvu es žēloju, bet tevi – ienīstu.

Tāds vīrietis kā Gaiļaklns, sastapies ar sievišķu “ārprātu” šādā dizainā, varēja reaģēt tikai vienā atbildīgā veidā – savākt bērnu un likt meietnei pašai tikt galā ar sevi. Bet viņa jau netiek… Viņa ir smagā Drāmas trīsstūrī, kur Glābējs ir tēvs, bet Vajātājs – Gaiļkalns. Un tad viņa iet pa tēva norādīto “glābšanas” ceļu.

Kur tā var aiziet? Pie Jēkaba Reiznieka, kam tēvs 300 rubļus parādā, bet ja meitu varētu viņam ieskapēt, tad tak tas parāds tiktu atlaists. Cik zemiski! Bet meita to tā neteiks. Meita mīl savu savu tēvu, piekrīt pārdoties par 300 rubļiem, ja jau tēvs tā grib, turklāt tas palīdz atriebties Gaiļkalnam par to, ka tas viņu atzinis un uzņēmies Tēva vainu.

Manā psihoterapeita praksē nereti izskan motīvs – pārgulēt ar vīra labāko draugu. Virspusēji raugoties, izskatās “mīlestīgi” un vīra drauga iniciēti. Bet mēs nevaram šajā trauslajā brāļus sanaidojušajā meitenē neieraudzīt seno māti, kas vienmēr kaut kādos trīsstūros starp brāļiem un Tēvu un Dēlu. Atriebties Gaiļkalnam vislabāk var, pārguļot ar viņa draugu – Reiznieku. Viņi būs naidā un rullēs Mātes vara. Šajā virzienā darbojas matriarhālās poliandrijas arhetips – nepiederi vienam vīrietim, bet vairākiem. Tad viņi apkaus viens otru un tu dabūsi visu, kas viņiem līdz tam piederējis. Un visubeidzot – Jēkabs Reiznieks ir Mades tēva “variants”, lūzerīgi līdzīgs viņam, precēties ar Reiznieku nozīmē incestuālo impulsu uzvaru. Made dabū uzlabotu tēvu.

Skaudība

“Tad viņš iedomājās, ka varbūt ir viens no vairākiem simtiem jaunu cilvēku, kuri katrs pilda savu mazo uzdevumu, lai vienubrīd pasaulei nāktu redzams grandiozās ieceres rezultāts. (31.lpp.)”

Ja Upura varai pievienojas marksisma sludinātā skaudība, tad ir jābūt ļoti advancētiem, lai no šī burvju loka izkļūtu. Mātei sāp un Markss sludina – nekādas hierarhijas! Tas, kas augstāk, tas jāpazemina. Jāuzbrūk Tēvam.

Šādā veidā tiek atbalstīta nevis attīstītāko indivīdu risinājumi, bet to, kas nespēj. Tāda Papes zirgu selekcija – izvēlamies nevis labākos, bet sliktākos. Jo viņi taču nabadziņi, viņiem jājūt līdz.

Būtībā – mēs redzam, ka plānu ir uzzīmējusi Māte – Bendes meitiņa. Lejas ļaudīm jāapskauž tos, kas augstāk – Gaiļu kalnā. Un, protams, arī tos, kas vēl augstāk – Ērgļu muižā un vēl citās muižās, tās jādedzina nost. Arī tos, kas vēl augstāk, jāiznīcina. Nolīdzināt visus kalnus. Un Rūdolfs Reiznieks to arī apzinīgi izpilda. Viņam šķiet, ka viņš cīnās par brīvību, bet faktiski jau viņš ir tāds aprobežots – ne tikai caur sava prāta mazo jaudu, galvenais – ar mātes ierādītajām robežām, ārpus kurām nedrīkst…

…tad celsim jaunu namu, mēs, lejas ļaudis, vēl tiem augšas gaiļiem rādīsim īstu saimniekbūšanu. (61.lpp.)

Taču, runājot par Māti, un to, kā viņa visu virza un projektē, nevajadzētu saistīties ar Vainu. Taču tas bieži gadās. Neviens nav vainīgs par to, ka iesaukts aizvēstures drāmās kā aktieris. Bet – viņš ir atbildīgs, saprast, kur viņš ir un kādēļ. Jo – viņš var vēsturi atstāt kā vēsturi, bet var arī to nepārtraukt un dzīvot tajā tālāk, cirkulāri.

Man jājūtas baisi un neaizsargāti, dzīvojot tādā Latvijā, kuras autoritātes nav apzinājušās un nosodījušas 1905. gadu kā baisu kļūdu un mūsu kā eiropeiskas nācijas bojāejas izpausmi. Matriarhāts kā sociālisms, komunisms vai kreisais liberālisms dzen savus asnus – citādi būt nevar. Mūsu izvēle ir tikai – apkarot, ravēt, iznīcināt šo dažkārt nevainīgi zaļos – redzēt vairākus gājienus uz priekšu, vai padoties un ļaut, lai primārā mežonība mūsu pārņem.

Zaudējums

Revolucionāra Rūdolfa Reiznieka potretējumā vissimpātiskākā un cilvēciskākā šķautne ir vaina par hierarhiski zemākas kārtas bērnu, kuru viņš nogalinājis dēļ savām mazvērtības sajūtām – no apakšas raugoties uz Gaiļu kalnu. Tas, protams, visu savērpj vēl trakākā trillerī, Rūdolfs jūtas motivēts kaut ko darīt citu bērnu labā, bet dara to tā, ko visi revolucionāri – es jums piespiedīšu atlaist manu vainas sajūtu!

Romānā daudz nianšu, kur tiek runāts par pusrūdolfu. Tas ir īsti un labi. Kā viņš mēģina sevi atveseļot, bet dara to tā, kā jau parasti – caur Drāmas trīsstūri, nespējot no tā izrauties. Pedagoģiskais šajā stāstā ir tas, kā tiek rādītas tukšuma sajūtas, kas manas teorijas gaismā iezīmējas kā zaudējums un ceļi, kā to sadziedēt.

Noziegums

Romānā ieskicēts, bet nepabeigts stāsts par Jēkaba Reiznieka pirmo sievu, viņas mīklaino nāvi un iespējamo vīra vainu tajā, tas ir it kā pirmais , bet arhetipiskais kašķis starp draugiem – Gaiļkalnu un Reiznieku. Varbūt Mades glābšana Reizniekam, 17 gadus par viņu vecākam, ir šķitusi būtiskāka, nekā vecā laulība – Anna noslīkst. Un Annas meita  novīst, paliek vecmeitās, tātad kopā ar mirušo māti – “…ar taisnprātīgo māsu man nekad nav saskanējis…” (39.lpp.)

Es to saprotu tā, ka Jēkabs varētu būt gribējis nogalināt savu visumā labo sievu dēļ tā, ka citai sievietei viņa resursus vajadzēja vairāk.

Neticamais

Romānā ir daudz kas neizstrādāts, kas var tikt uztverts kā neticams. Kā gan būtu iespējams, ka bērni no trim dažādām ģimenēm mierīgi iemieg viņu nolaupītāja noīrētajos apartamentos? Kā var būt, ka viesnīcas personāls, kas apkalpo šo dīvaino kompāniju, neko nepamana? Un kā iespējams, ka bērnu nolaupītājs dodas pastaigā par Rīgu, un neviens no bērniem nemēģina aizbēgt? Neizraisās nekāds konflikts, kas piesaista sociuma ievērību?

Es gribētu teikt – autoram būtu jāuzdrīkstas uz daudz lielāku apjomu. Taču vienmēr jautājums – cik dziļi viņš redz.