LA.lv: “Sievietes – kā Aspazija, vīrieši – kā Rainis? Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti”

Viesturs Rudzītis vienmēr bijis pretrunīga personība un pēc publikācijas pērn savā blogā (“Vai ir izgudrots kaut kas labāks par vardarbību?”, 30.11. 2014.) ieguvis pagalam skandalozu slavu līdz pat izslēgšanai no Latvijas Psihoterapeitu biedrības. Neesmu ne psihoterapeite, ne antropoloģe, tādēļ nevaru izlemt, vai tas, kas personīgi man Rudzīša rakstos šķiet antizinātniskas blēņas, tādas ir, vai arī, kā sarunā uzsver autors, tiešām izmantojamas, lai provocētu domāšanu. Taču, savukārt būdama – ja arī ne aktīvi praktizējoša – literatūrzinātniece, zinu, ka ir gan kāda ar psihoterapiju visai pakārtoti saistīta joma, kura var daudz iegūt no Viestura Rudzīša iniciēta un domubiedru grupas (skat. uzziņu) kopīgi īstenota pētniecības projekta, kas rezultējies vairākos rakstos, šā gada pavasarī – grāmatā “Meita un māte. Aspazija, jaunās nācijas dibinātāja” un Aspazijas dzimtaskokā, kas tiek pastāvīgi papildināts un precizēts. Mūsu saruna – par Aspaziju un Raini un to, kā latviešu nācija aizvirzījās prom no Eiropas civilizācijas. Matriarhāta dzīles, kurās, jāatzīst, sarunā palaikam iekritām, atstāju ārpus raksta.

– Savai grāmatai esat devis apakšvirsrakstu “Aspazija, jaunās nācijas dibinātāja”. Diezin vai var teikt, ka Aspazija dibināja latviešu nāciju, varbūt pareizāk būtu lietot apzīmējumu “izteicēja”…

V. Rudzītis: – Es domāju dibinātāju garīgas vadības, intelektuālā nozīmē. Ar jauno nāciju saprotu latviešu un līvu pēcnācējus kā apakšslāni un lielkrievus kā augšslāni. Tā sāka veidoties jau kā Ziemeļu kara iznākums, bet kulminēja ar rusifikācijas procesu 19. gs. beigās un ap 1905. gadu. Vecā nācija ar vācbaltiem kā augšslāni beidza pastāvēt 1939. gadā līdz ar vācbaltu tā saukto repatriāciju.

– Un ko tad Aspazija ir ielikusi nācijas šūpulī?

– Feministisko ideju ģimenē un politikā, kas faktiski ir matriarhālās pasaules restitūcija. Māte (Latvija) nostājas starp Tēvu (baltvācieši, lielkrievi) un Dēlu (latvieši, līvi), kas izveido nesamierināmas cīņas pozīcijas.

– Feminisms jūsu izpratnē nav labs.

– Šajā pasaulē nekas nav tikai labs vai slikts. Aspazija meklē, kas ir sieviete ārpus ģimenes. Te nu jāsaka: meitas allaž piepilda to sadaļu, ko nepiepilda viņu mātes. Saprotams, ja Aspazija redz māti, kas ir saimniecības centrs, tad viņai gribas darīt kaut ko ārpus tā, izpētīt, kas esmu “es” ārpus ģimenes. Jautājums gan – cik no Aspazijas feminisma ir “par sievietēm” (Mātēm) un cik – “pret vīriešiem” (Tēviem). No šā viedokļa Aspazijas mūžs – cik tas ir individuāls, cik arhetipisks – ir ļoti vērtīgs. Tikai jautājums, cik mēs to visu varam saskatīt.

– Šķiet, ka modernās dramaturģiskās versijas par Aspaziju un Raini šajā gadsimtā atklāj to pārlaicīgo, kas ir Aspazijas un Raiņa iepazīšanās stāstā – kaut vai tas, kā reizēm savu radošo potenciālu saskatām tikai tad, kad tam dod impulsu no malas.

– Man liekas, Raiņa un Aspazijas attiecībās vadošais musturs ir Māte un Dēls, kur Aspazija neļauj Rainim – mūžīgajam cietumniekam – sabrukt, katru dienu rak­sta viņam vēstules – it kā viņai nekā cita labāka nebūtu ko darīt sevis pašas labā.

– Vai jūs domājat, ka šāda mijiedarbība iespējama tikai kā Mātei un Dēlam? Vienā līmenī ietekmēties nevar?

– Jaunībā parasti valda diagonālās ietekmes, jo mēs līdz 18 gadu vecumam nepaspējam apmierināt tās vajadzības, kas mums ir no vecākiem – no pretējā dzimuma, un tad tās projicējam uz visiem pretējā dzimuma pārstāvjiem, kurus sastopam. Protams, ir pāri, kur diagonāles izlīdzinās, jo vienu dienu dominē attiecību modelis Māte un Dēls, vienu dienu – Tēvs un Meita, taču Aspazijas un Raiņa attiecībās šī nevienlīdzība ir ļoti izteikta. Tas parasti beidzas, kad bērni ģimenē ir izauguši. Ap 1910. līdz 1912. gadu Rainis ir jau “izārstējies”, kaut kādā mērā kļuvis par Vīrieti, atnākusi atzinība, bet Aspazijai kā Mātei iestājies radošs apsīkums visās jomās un vēl nomirst gandrīz visa viņas vecāku ģimene…

– Un tomēr: Aspazija un nācija. Jūs rakstāt, ka Aspazija ir gluži vai latviešu sieviešu arhetips. Jungiāniskā izpratnē arhetips ir kaut kas tāds, ar ko tev sevī jāsastopas, jāizcīna cīņa un caur to sevī kaut kas jāatklāj. Vai tā?

– Jungiāniskā izpratne šeit nav tik būtiska, var teikt arī – tips. Viņi abi bija pirmie jaunās nācijas reprezentētāji: sievietes ir kā Aspazijas – Mātes, vīrieši ir kā Raiņi – Dēli ar viņu sarežģītajām attiecībām ar Tēviem, vecās nācijas vācbaltiem un jaunās – lielkrieviem. Jūs tam nepiekrītat? Tad klausieties Raini: “Mēs namam plānu zīmējām/ nu ejiet, celiet to!/ Mēs pirmos grodus ielikām,/ jūs dariet turpmāko!” Mēs nevaram nebūt jaunās nācijas būvlaukumā.

– Sievietes intelektuāles varētu sevi asociēt ar Aspaziju, bet nezinu gan, vai daudzi latviešu vīrieši sevi definē caur Raini…

– Ir daudz vīriešu, kas ir nāves dziņas varā, un, lai izdzīvotu, turas pie intelekta. Tas ir ļoti interesanti ar Aspaziju un Raini – viņi savā literatūrā uzvar nāvi. Taču nāve uzvar viņus dzimtaskokā, jo bērnu viņiem nav. Bērni nedzimst, ja neesi izkūlies no nāves ēnas. Aspaziju tur bija ievedusi mātesmātes nāve tikai 24 gadu vecumā, Raini savukārt – divi pirms viņa dzimšanas mirušie bērni.

– Kas vispār no Aspazijas dzimtas turpinās mūsdienās?

– Aspazijas mātes mātei ir septiņi mazbērni un tikai viens no viņiem devis turpinājumu, tālāku par vienu paaudzi. Dzejnieces brālēnam Zāmuēlam bijuši septiņi bērni, visi dzimuši Sibīrijā, un viņiem ir pēcnācēji nu jau ceturtajā paaudzē.

Paradoksāli: dzimtaskokā nekādi netiekam uz priekšu Aspazijas tēva dzimtas meklējumos: ir 500 mātes radu, bet mēs nezinām pat tēva vecākus.

– Kāds tur brīnums: Aspazijas tēvs taču bija bārenis, pieņemts dēls.

– Tā bijusi fiktīva adopcija 18 gadu vecumā. Pēc trim gadiem Vīgantu saimnieks nomirst, bet pati Vīgantiene pagūst vēl nākamo dzejnieci paauklēt. Un turpat Jēkabniekos jau viņi ir dzīvojuši, tā tēva ģimene – Rozenbergi/Rozenvaldi.

Ārkārtīgi intriģējoši: vai adopcija ir slēpta māju pārdošana? Tā varēja būt, jo šajā laikā klaušas bija augstas, sevišķi dzimtmuižu zemēs. Ja māja nebija izpirkta, tad saimnieku, kurš nespēja nokalpot klaušas, publiski nopēra, izmeta no mājas un ņēma nākamo. Varbūt vecie Vīganti domāja: jāizvēlas kāds labs cilvēks, kurš uzņemsies saimnieka atbildību un vēl par viņiem parūpēsies? Varbūt Aspazijas tēvs ir radu bērns Vīgantiem? Varbūt tas ir kāds kalpu bērns, ar kuru ģimeni izveidojusies draudzība?

Līdz 19. gs. 30. – 40. gadiem starpība starp kalpiem un saimniekiem dažviet Zemgalē nav diez ko izteikta. Šis laikmets ir tik vērtīgs tieši no tā viedokļa, ka tajā uzņēmīgiem cilvēkiem bija visi ceļi vaļā.

– Uzņēmīgiem vīriešiem.

– Jā, bet viņiem jau uzreiz vajadzēja arī uzņēmīgu saimnieci sev blakus. Būdnieku māju Freimaņi (Aspazijas mātes tēva dzimta. – L. K.) divās paaudzēs ir ņēmuši sievas no Lutartu māju Lībrehtiem. Brīnišķīgs stāsts – četras Lutartu māsas, tērptas zīdā un zeltā, viesībās satiekoties, runājušas par bērniem, lopiem un slimībām… Mums par to laiku izveidojies priekšstats kā par baisiem, tumšiem laikiem, putna brīvība un tamlīdzīgi…

– Tā jau arī bija, pats sakāt: noper un izmet.

– Jā, un tā droši vien ar lielāko daļu arī ir noticis, un tie galvenokārt ir bijuši tie vēstures rakstītāji. Bet mazākums, kuri tomēr mājas ātri izpirka, izveidojās par pelēkajiem baroniem, pirmajiem lielsaimniekiem, lika pamatu vecajai strāvai, Dziesmu svētku tradīcijai, latviešu biedrībām, izveidoja visu lauku infrastruktūru, pagastu pašpārvaldes, tiesas, arī sociālās palīdzības sistēmu. Būtībā 19. gadsimts ir veiksmes stāsts, nācija veica milzīgu lēcienu attīstībā. Vecsaimnieki izveidoja latvisko eliti nepilna gadsimta laikā, un lielā mērā tas notika, sadarbojoties ar vācbaltiem un cara administrāciju.

– Pateicoties vācbaltiem?

– Arī. Pirms virzības tālāk caram landtāgos viss pamatīgi tika izdiskutēts. Protams, tur bija savi konservatīvie un savi liberāļi, bet laikmets prasīja pirmajiem piekāpties.

Bet kāpēc es to stāstu: Dāvis Freimanis, Aspazijas mātestēvs, ko viņa atzīst par ietekmīgāko cilvēku savā mūžā, bija tipisks vecsaimnieks. Dzejniece sāk savu literāro darbību pie Vecās strāvas – Rīgas Latviešu biedrībā, tikai tad pārbēg pie Jaunās, kur jau bija Rainis – muižu nomnieka un vecā Būdnieka gara radinieka dēls. Tātad nevis Dēla izaugšana, balstoties uz Tēvu, bet karš. Mēs kā tauta neesam izgājuši feodālo attīstības posmu.

– Bet deleģēja taču landtāgs, pats teicāt, kur tad tas viss palika?

– Tad bija jānāk nākamajam solim: pelēkajiem baroniem bija jāsaplūst ar vācbaltu baroniem, jāizveido viens slānis. Šādu attīstības modeli sludināja Andrievs Niedra, bet tas bija ļoti vāji attīstīts virziens. Un tad pelēko baronu jaunākie dēli izmācījās Krievijas universitātēs un sāka Piekto gadu.

– Un pie tā vainīgs matriarhāts?!

– Tēva un dēla attiecību nebriedums, es teiktu tā. Krievijā feodālisms bija nesalīdzināmi attīstītāks, taču arī masa nesalīdzināmi lielāka, tāpēc viņi tur vienkārši nošķūrēja visu cara patvaldību ar visu aristokrātiju, bet mums tā nepaspēja izveidoties.

– Nu, un ko mēs šajā Tēvu un Dēlu konfliktā varam darīt mūsdienās? Nevar taču būt tā, ka te esam un nevaram neko darīt!

– Mums ir viena matriarhāla partija, kas slēpjas zem liberālisma, un ir partijas, kas pretendē būt patriarhālas: ZZS (Tēvi) un Nacionālā apvienība (Dēli). Jautājums, cik tālu Tēvi tiks ceļā līdz “nācijas karaļiem” – autoritātēm, kuras nevar nogāzt un kuras rūpēsies par katru nācijas bērnu – kā Kārlis Ulmanis. Un jautājums – kā viņi no šīs feodālās pozīcijas izauklēs buržuāziju un par valsti patiešām atbildīgu pilsoni, kas nevis simtos gadu kā Eiropā, bet paātrināti, pieaicinot arī Māti, varētu izveidot patiesu demokrātiju – pilsoniskās tautas varu.

Latvijas Avīze

www.la.lv

22.12.2015