Laba bet skumjas inspirējoša intervija. Latvijā bija vīrišķības kalve – Latvijas armija, arī tur tagad jau ap 17 % ir sievietes. Kāda nenormāla un perversa situācija, dzīvības devēja mācās profesiju – nogalināt! Manuprāt sieviete kara laukā ir perversa situācija. Mediķe tālāk, no granātu dārdoņas un ietoču kārtām, to vēl saprotu. Sēdēt tankā kaujas lidmašīnā būt kara kuģa ekipāžā… Tas ir pretdabiski un perversi! Ar pamat un vidusskolām ir pavisam bēdīgi! Statistika saka, vieni tā vai cita vecuma sievieši ir skolās. Kur palikuši paidagogi? Kur tad puikas lai noskata vīrišķības piemērus? Laikam kinīšos…
Sieviete, iespējams, mācās profesiju aizsargāt. Vai esat kādreiz padomājis, ka drošāk kara laikā ir atrasties armijas ierindā, nevis tā dēvētajā aizmugurē? Jā, karalaukā var nošaut un sakropļot, bet kareivjus parasti neizvaro, un armiju lielākoties baro. T.s. aizmugurē cilvēki ir pakļauti badam, marodieriem, visu pušu partizāniem un nemitīgai nepieciešamībai pielāgoties okupācijas režīmiem.
Bet, kas attiecas uz rakstu… nepamet sajūta, ka Rudzīša kungs savā filozofijā ir aizgājis šķērsām. Par hedonistu sevi neuzskatu, bet īsti nesaskatu arī jēgu eksistēt tikai pienākuma dēļ. Kristiešiem citādi, viņiem vismaz pēc nāves apsolīta paradīze 🙂
Ika
Kareivjus – sievietes mēdz izvarot pat savējie… Un pēc jūsu idejas sanāk, ka bērniem un vecīšiem jāpaliek aizmugurē vieniem. Vai ideālā – arī jāiet karā, jo tur visdrošāk.
Patiesībā daudz esmu domājusi par to, kas vīriešiem liek ziedot vienīgo, visdārgāko, kas viņiem ir – dzīvību, kaut kādu bieži vien stulbu pavēlnieku vēl stulbāko pavēļu dēļ. Man šķiet, ka sievietēm nav iespējams līdz tādai pakāpei izkompostrēt smadzenes, piedodiet.
prieks=>lka
Nē, pēc manas loģikas ideālā variantā karu nebūtu. Karavīri izvaro savējos, hmmm… Nedomāju, ka viņi ilgi nodzīvotu. Ir pētījumi (slinkums meklēt, bet varat pārbaudīt tīklā) – vīrieši daudz bruņnieciskāk izturas pret sievietēm tur, kur viņu ir maz. Tādēļ, piemēram, Austrālija 19. gadsimtā, neraugoties uz citiem apstākļiem, sievietēm bija tuvu ideālai vietai.
Nezinu, vai esat pamanījusi, bet arī mūsdienu Latvijā daudzviet palikuši bērni un vecīši, jo vīrieši notinušies, bet sievietes aizbraukušas uz Anglijām un Īrijām pelnīt naudu. Pat karu nevajag…
Viss kā VR rakstos parasti – prātīgs, pamatots, pieredzē balstīts, labā valodā, un tad pēkšņi – bāc! kaut kāds sviests pa vidu. Piekrītu, ka būtu derīga kāda sistēma, kura, ja ne gluži “uzraudzītu”, bet vadītu un veicinātu atbildīgu pieeju kolektīvajām vērtībām visas dzīves garumā, ne tikai skolā. Tomēr ne jau baznīca, “c’mon!” 21.gadsimtā! Nu netic vairs sabiedrība pasakām, ne santaklausam, ne bembijam. Tas nekad vairs neatjaunosies. Paradokss, ka no kristīgās dogmas viedokļa citi VR teksti ir gluži antikristīgi, un ekskomunikācija būtu garantēta..
Ernest, Jūs runājat par kristīgās mācības, ticības, saprašanas pirmajiem slāņiem. Kristietība piedāvā vairākas pakāpes, “garīgās telpas”, ja tā var teikt. Man gan šķiet, ka 21. gs cilvēks kā reizi ir spējīgs iet augstāk, balstoties uz kristīgo kultūru. Ar citu izpratni, citu apzināšanos.
Cilvēks ir vienīgais reliģiozais dzīvnieks. Kaut gan kādā dokumentālā filmā par vārnām redzēju, ka tās kliegdamas sapulcējas ap bojā gājušu vārnu, tad ar krietnu klusuma brīdi to “pavada”, un tad visas aizlido.
Ernests
Vārnas, iespējams, novērtēja proteīnu avotu, bet cilvēka dabiskā reliģiozitāte ir tikai populāra klišeja, kuras pamatā varētu būt cilvēkam raksturīgās bailes no tumsas, zirnekļiem un atbildības. Bet par augstāku līmeni kristietībā es nebūtu tik optimistisks. Vēl pēdējā gada laikā mēs pieredzējām, kas 21.gs Latvijā notiek ar tiem, kuri dodas augstāk – no grāmatu dedzināšanas aicinājumiem līdz izraidīšanai. Latvijas kristietis-tipiskais joprojām ir Mērnieku laiku stadijā. Dodoties uz augstākām garīgās kultūras telpām, agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad var teikt – Jēzu (Allah, Budda, Ozir, Ūsiņ utt.), paldies par kompāniju, tālāk es pats. Liekas, VR nenovērtē, kas notiktu, ja sabiedrība patiešām kļūtu ticīga, it īpaši VR autoritāri ritualizētajā reliģiskajā diskursā. Tas bezgaumīgais dekors ar puspliko beigto čali taču ir daktera visniknākais profesionālais konkurents – psihoterapeita praksi varētu likvidēt un atsākt abstinences ārstēšanu, klientūra būtu garantēta.
Komentāri
Laba bet skumjas inspirējoša intervija. Latvijā bija vīrišķības kalve – Latvijas armija, arī tur tagad jau ap 17 % ir sievietes. Kāda nenormāla un perversa situācija, dzīvības devēja mācās profesiju – nogalināt! Manuprāt sieviete kara laukā ir perversa situācija. Mediķe tālāk, no granātu dārdoņas un ietoču kārtām, to vēl saprotu. Sēdēt tankā kaujas lidmašīnā būt kara kuģa ekipāžā… Tas ir pretdabiski un perversi! Ar pamat un vidusskolām ir pavisam bēdīgi! Statistika saka, vieni tā vai cita vecuma sievieši ir skolās. Kur palikuši paidagogi? Kur tad puikas lai noskata vīrišķības piemērus? Laikam kinīšos…
Sieviete, iespējams, mācās profesiju aizsargāt. Vai esat kādreiz padomājis, ka drošāk kara laikā ir atrasties armijas ierindā, nevis tā dēvētajā aizmugurē? Jā, karalaukā var nošaut un sakropļot, bet kareivjus parasti neizvaro, un armiju lielākoties baro. T.s. aizmugurē cilvēki ir pakļauti badam, marodieriem, visu pušu partizāniem un nemitīgai nepieciešamībai pielāgoties okupācijas režīmiem.
Bet, kas attiecas uz rakstu… nepamet sajūta, ka Rudzīša kungs savā filozofijā ir aizgājis šķērsām. Par hedonistu sevi neuzskatu, bet īsti nesaskatu arī jēgu eksistēt tikai pienākuma dēļ. Kristiešiem citādi, viņiem vismaz pēc nāves apsolīta paradīze 🙂
Kareivjus – sievietes mēdz izvarot pat savējie… Un pēc jūsu idejas sanāk, ka bērniem un vecīšiem jāpaliek aizmugurē vieniem. Vai ideālā – arī jāiet karā, jo tur visdrošāk.
Patiesībā daudz esmu domājusi par to, kas vīriešiem liek ziedot vienīgo, visdārgāko, kas viņiem ir – dzīvību, kaut kādu bieži vien stulbu pavēlnieku vēl stulbāko pavēļu dēļ. Man šķiet, ka sievietēm nav iespējams līdz tādai pakāpei izkompostrēt smadzenes, piedodiet.
Nē, pēc manas loģikas ideālā variantā karu nebūtu. Karavīri izvaro savējos, hmmm… Nedomāju, ka viņi ilgi nodzīvotu. Ir pētījumi (slinkums meklēt, bet varat pārbaudīt tīklā) – vīrieši daudz bruņnieciskāk izturas pret sievietēm tur, kur viņu ir maz. Tādēļ, piemēram, Austrālija 19. gadsimtā, neraugoties uz citiem apstākļiem, sievietēm bija tuvu ideālai vietai.
Nezinu, vai esat pamanījusi, bet arī mūsdienu Latvijā daudzviet palikuši bērni un vecīši, jo vīrieši notinušies, bet sievietes aizbraukušas uz Anglijām un Īrijām pelnīt naudu. Pat karu nevajag…
Viss kā VR rakstos parasti – prātīgs, pamatots, pieredzē balstīts, labā valodā, un tad pēkšņi – bāc! kaut kāds sviests pa vidu. Piekrītu, ka būtu derīga kāda sistēma, kura, ja ne gluži “uzraudzītu”, bet vadītu un veicinātu atbildīgu pieeju kolektīvajām vērtībām visas dzīves garumā, ne tikai skolā. Tomēr ne jau baznīca, “c’mon!” 21.gadsimtā! Nu netic vairs sabiedrība pasakām, ne santaklausam, ne bembijam. Tas nekad vairs neatjaunosies. Paradokss, ka no kristīgās dogmas viedokļa citi VR teksti ir gluži antikristīgi, un ekskomunikācija būtu garantēta..
Ernest, Jūs runājat par kristīgās mācības, ticības, saprašanas pirmajiem slāņiem. Kristietība piedāvā vairākas pakāpes, “garīgās telpas”, ja tā var teikt. Man gan šķiet, ka 21. gs cilvēks kā reizi ir spējīgs iet augstāk, balstoties uz kristīgo kultūru. Ar citu izpratni, citu apzināšanos.
Cilvēks ir vienīgais reliģiozais dzīvnieks. Kaut gan kādā dokumentālā filmā par vārnām redzēju, ka tās kliegdamas sapulcējas ap bojā gājušu vārnu, tad ar krietnu klusuma brīdi to “pavada”, un tad visas aizlido.
Vārnas, iespējams, novērtēja proteīnu avotu, bet cilvēka dabiskā reliģiozitāte ir tikai populāra klišeja, kuras pamatā varētu būt cilvēkam raksturīgās bailes no tumsas, zirnekļiem un atbildības. Bet par augstāku līmeni kristietībā es nebūtu tik optimistisks. Vēl pēdējā gada laikā mēs pieredzējām, kas 21.gs Latvijā notiek ar tiem, kuri dodas augstāk – no grāmatu dedzināšanas aicinājumiem līdz izraidīšanai. Latvijas kristietis-tipiskais joprojām ir Mērnieku laiku stadijā. Dodoties uz augstākām garīgās kultūras telpām, agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad var teikt – Jēzu (Allah, Budda, Ozir, Ūsiņ utt.), paldies par kompāniju, tālāk es pats. Liekas, VR nenovērtē, kas notiktu, ja sabiedrība patiešām kļūtu ticīga, it īpaši VR autoritāri ritualizētajā reliģiskajā diskursā. Tas bezgaumīgais dekors ar puspliko beigto čali taču ir daktera visniknākais profesionālais konkurents – psihoterapeita praksi varētu likvidēt un atsākt abstinences ārstēšanu, klientūra būtu garantēta.