Kauja ap zinātni, debilizējoša

Tas varētu būt bijis krietnu laiku laiku – varbūt pat savus desmit gadus atpakaļ. Biju uzaicināts uz Latvijas Radio kopā ar kādu man līdz tam nepazīstamu sociālantropoloģi, augstskolas pasniedzēju. Vai nu raidījuma galvenā tēma bija Tēva loma ģimenē, jeb sarunas gaitā pie tās nonācām, neatceros. Bet ļoti labi atceros savu šoku, kad sarunas biedrene paziņoja, ka tēvs bērnam jau īsti vajadzīgs nav, ar audzināšanu tīri labi var tikt galā arī māte un mātes māte.

Šī, protams, nebija pirmā reize manā dzīvē, kad kāds cilvēks izsaka viedokli, kam nevaru pievienoties. Tam nebūtu jābūt kaut kam īpašam, tādēļ ar lielu izbrīnu vēroju savu iekšējo reakciju uz šo notikumu. Mēģināju ātri aptvert, kas tas par nospiedumu manā dvēselē, kuru tur atstāja šī sarunas epizode.

Vispirms nāca prātā racionālais – es taču ikdienas sarunājos ar cilvēkiem, kuru dzīves nopietni iespaidojis tas, ka tie auguši vai nu bez tēva vai ar vāju tēvu, alkoholizējušos vai nespējīgu kompensēt mātes varas jaudu ģimenē. Ar līdzīgu analīzi un secinājumiem dalījušies daudzi psihoterapeiti – rakstu un grāmatu autori, tā nav nekāda sensācija. Un te pēkšņi dāma, kas to visu slaidi ieslauka miskastē – nekā tāda nav, mulķības un maldi. Nepatīkami, bet nebūtu jābūt šokējoši, mazums visādu dīvainīšu pauž savas domeles.

Tomēr toreiz nebiju tik pašpārliecināts, lai dāmu uztvertu par dīvainīti – kaut kādam respektam pret sarunu biedrenes CV bija jābūt, tā toreiz likās. Studējusi it kā prestižā ārzemju universitātē, docētāja augstskolā… Toreiz vēl neko nezināju par visādiem kreiso liberāļu tīkliem un darbības metodēm. Apjuku.

Tad es ieraudzīju, ka viņa šo situāciju izbauda, viņai bija vajadzējis man uzbrukt un ne jau lai pusaudziski šokētu ar savu autoritāšu krīzi (kuru spēju diagnosticēt tikai tagad), paziņojot, ka visi pieaugušie ir neko nesaprotoši idioti. Un es sajutu, ka viņai bija vajadzējis uzbrukt man tieši kā vīrietim un tēvam, nevis tikai vecākam, bet īsti nesapratu motīvu – ko es viņai biju tādu nodarījis?

Tad man pieleca, ka ne jau man personīgi viņa uzbrūk, es viņai vienkārši reprezentēju visus vīriešus ar Tēva talantu. Šīs dāmas komunikācijā bija kaut kas vecmeitīgs – tāds, kas dzīves laikā nav pieredzējis dzīvinošas attiecības ar vīrieti – Tēvu un vīrieti – Brāli, viņai tā ir teorija labākajā gadījumā. Praksē – attiecībās ar vīriešiem – viņa ir nespējīga orientēties tāpat kā zvejnieks tuksnesī, nemitīgi klūp un ar vīriešiem, kam varētu būt pozitīva ietekme uz viņas dzīvi, veido līdzīgas katastrofas kā tagad ar mani. Un likumsakarīgi tiek atraidīta, kas liek būt niknai uz vīriešiem arvien vairāk un vairāk. Atceros savu toreizējo emociju, tā bija pārsteidzoši jaudīga, skaidroju to tā, ka terapijas praksē nereti izjūtu to pašu, bet daudz vājāk, jo tur mani aizsargā psihoterapeita loma. Centos būt vismaz nedaudz diplomātisks, teicu, ka man sarunu biedrenes viedoklis “šķiet naivs”. Tomēr tikko notikušo attiecību emocionālais spriegums bija bijis jūtams arī ārpus studijas – raidījuma režisore atvadoties teica: “Neizskatās, ka jūs abi vēl kādreiz būsiet ar mieru atrasties vienā telpā!”

Tik negaidīti iespaidi liek par tiem padomāt vairāk, tiem ir pēcgarša. Man kļuva skaidrs, ka sociālantropoloģe, visticamāk, bija runājusi, balstoties uz savu personisko stāstu, viņai vajadzēja kaut kādu aizsardzību pret izplatīto un vēsturiski pamatoto patiesību – bērnam vajadzīgi abi vecāki, māte un tēvs. Ja ir sagadījies tā, ka tēva nav, mātei ir jāsajūtas vainīgai, ka viņa nedod bērnam to, ko tam vajag. Un tad ir viegli izgudrot, ka tēvu lieliski var aizvietot mātes māte – šādiem murgiem ir gana daudz simpatizējošu publikāciju sociālantropoloģiskajā literatūrā. Starp citu, kādēļ ne mātes tēvs? Vai tik ne tādēļ, ka arī tā nav – mātes māte audzinājusi savu vienīgo meitu viena? Bet ja tā, tad šādai meitai, saskaņā ar manu psihoterapeita pieredzi, vajadzētu būt palikušām divām fundamentālām vajadzībām. Pirmajai – tikt atzītai, kas nekad nevar realizēties pilnīgi, tēva trūkumu 100% nevar aizvietot nekas. Bet atzīšana no vīriešu puses minētajā gadījumā vismaz apmierinoši nevar realizēties arī dēļ tā komunikatīvā stila, kuru minētā dāma piekopj un kas tik spoži izpaudās mūsu attiecību etīdē. Otrā neatliekamā vajadzība ir – atriebties. Savam tēvam, protams, kura nav bijis, vai kurš ir bijis vājš un neesošs. Un tālāk – visiem pārējiem vīriešiem, kas nav viņu izglābuši, atzinuši un piepildījuši nepiepildītās vajadzības. Visiem pārējiem vīriešiem, ieskaitot mani, ar kuru kopā pavadīta vien nepilna stunda.

Attiecību stāsts ar šo sociālantropoloģi tomēr turpinājās – radio režisores prognoze nepiepildījās. Mēs vēlreiz tikāmies televīzijas studijā, neatceros, par kādu tēmu, bet atceros, ka tur bez manas “draudzenes” piedalījās vēl kāds pārītis līdzīgas konstrukcijas dāmu, viena, šķiet Teoloģijas fakultātes profesore.

Tomēr interesantākais notika nevis studijā (tur sajutu bezcerību un niknumu, kurus ne pārāk centos slēpt), bet pēc tam. Sociālantropoloģe bija paņēmusi līdzi savu aptveni desmitgadīgo dēlu. Bija pusvienpadsmit vakarā, puikam būtu bijis jābūt gultā šajā laikā un diezgan miegans viņš arī izskatījās. Laikam mātei nav bijis kam viņu atstāt, tātad tāds piespiedu risinājums. Bet izskatījās, ka tikpat labi varētu būt ticamas divas citas iespējas. Pirmā – vēlme dēlam parādīt, kā izskatās televīzijā. Ja tā, tad ne par kādu mātes smalkās, empātiskās jušanas pret dēla vajadzībām tas gan neliecinātu – ko var uztvert laikā, kad jāguļ? Otra iespēja – palepoties, re, kāds man foršs dēls! Un arī palepoties dēlam – re, kāda es īpaša, ka mani aicina uz televīziju!

Tomēr tas viss tikai tāds fons vēl vienam jaudīgam iespaidam, kuru šī dāma man sagādāja. Skatiens, ar kādu viņa vērās savā dēlā, nebija mātes skatiens – tāds, kurš pēta bērna tābrīža vajadzības un seko tām. Tas bija mīļākās skatiens – viss viņas ķermenis un seja šķita kā no plastilīna. Uzspīdēs saulīte un plastilīns izkusīs, tāpat kā sieviete izkūst sava mīļākā rokās…

Bet kā mazs puika var justies un kā atbildēt uz šādu mātes skatienu, viņa potence taču vēl nav ieguvusi tādu briedumu lai jaudā līdzinātos pieaugušas sievietes seksuālajam spēkam. Turklāt, tas taču tik mulsinoši, šī ir neatļauta, incestuāla erotika. Un ir liels jautājums, vai puika bija miegains tādēļ, ka bija laiks gulēt, jeb dēļ aizsardzības no šīs mātes mīlestības, kas nemaz nav mātes mīlestība…

Sievietes, kam nav bijuši ne tēvs, ne brālis, vadās nevis no zināšanām par to, kas ir vīrietis, bet no fantāzijas, kura nemitīgi paklūp pret reālo pieredzi, kā dēļ veidot līdzvērtīgas attiecības ar sava vecuma un jaudīguma vīriešiem ir problēma, vienkāršoti runājot. Tā var tikt risināta psihoterapijā. Bet, kā redzams, šī sociālantropoloģe pie manis kā speciālista nav atnākusi un nešķiet, ka spētu atnākt pie kāda cita. Bet ja tā netiek risināta pēc būtības, tad tiek “risināta” divos destruktīvos veidos. Pirmais – izvēlēties būt attiecībās ar jaunākiem, atkarīgākiem, nepieredzējušiem vīriešiem – Dēliem vai studentiem, pār kuriem ir viegli dominēt un kam var mācīt “kādam jābūt vīrietim”. Tiesības to darīt tiek pamatotas ar formālo autoritāti un “zinātniskumu”, par kuru mēs vēl parunāsim. Otrais – attiecībās ar sev līdzvērtīgiem vīriešiem pieprasīt, lai tie realizētu viņas fantāziju, “kādam jābūt vīrietim” un darīt to, apbruņojoties ar Stambulas konvenciju un tamlīdzīgiem modernā feminisma dzemdinātiem ieročiem. Zāģēt ģimenē un zāģēt politikā.

Kas notiks ar puikām, kas auguši ar šādām mātēm? Nosacīti pozitīvais variants – Sankt-Pēterburgas matemātiķis Perelmans, iespējams, visizcilākais starp pasaules pēdējā gadsimta matemātiķiem – audzis no dzīvojis kopā ar māti mazā mikrorajona dzīvoklītī. Pēc mātes nāves pilnīgi desocializēts, kaut kur lasīju, ka redzēts ejam uz tirgu gumijas galošās bez zeķēm. Cilvēks, kuru darbā pieņemtu pasaules TOP10 universitātes, visiem spēkiem tam pretojas un turpina dzīvot kā dzīvojis kopš mazotnes.

Ir arī mūs Raitis Ozols, arī matemātiķis, par viņu un viņa māti uzņemta ētiski neviennozīmīgš filma, kurā turklāt nav jūtama izpratne par mātes un dēla attiecību smalkumiem, autori pa tiem bradājas. Tomēr Raitis kā šādu attiecību rezultāts ir ļoti tipisks “pozitīvais” variants. Še jārunā par matemātiku – tā ir zeme, kurā var pārcelties dzīvot, lai kaut kā aizsargātos no mātes beztēva incestuālās uzbāzības. Ne tikai matemātika – ļoti daudzas eksaktās zinātņu jomas var kalpot šādai vajadzībai. To labi var just publiskajā komunikācijā ar daudziem vīriešiem – eksakto zinātņu pārstāvjiem. Viņi ir kā sasaluši, nepieejami, emocionāli primitīvi. Taču gluži tāpat – citi vīrieši, kam nav pieticis talanta, lai tiktu tālāk par šofera vai gatera vadītāja izpratni par dzīvi. Viņu aizsardzība pret sievietēm (Tēvu nepazīstošas mātes) ir kļuvusi teju mitoloģiska, tā liek bezpalīdzīgi ienīst sievietes, vienlaicīgi nespējot bez tām iztikt.

Bet ir arī “negatīvie” vientuļās mātes dēla attīstības varianti, un tādu ir vairākums. Pirms gadiem divdesmit tika veikts pētījums par Rīgas bomžiem – izrādījās, ka katrs ceturtais no tiem ir vīrietis starp 50 un 60, kam nesen nomirusi māte… Visi vīriešu – alkoholiķu stāsti ir stāsti par māti, kas nebija pietiekoši silta un uz reālajām dēla vajadzībām orientēta, bet grimstoša savās nerealizētajās atzīšanas/atriebības vajadzībās uz savu tēvu, kas tālāk nevar neprojicēties uz visiem vīriešiem.

Tagad atcerēsimies manas radio sarunu biedrenes apgalvojumu, ka tēva vietā tikpat labi var būt mātes māte. Redzam, ka tajā ir kaut kas traģiski paškaitējošs, kaut kāda pašnāvnieciska izdzīvotspēja. Būtu interesanti kaut uz pāris minūtēm pavērot viņas dēlu – tagad viņam būtu jābūt vismaz vēlīnajā pusaudža vecumā, kad mātes audzināšana jau devusi skaidri redzamus augļus.

Atceros gadījumus no savas prakses. Māte stāsta par dēlu, kas nemācās, nestrādā, sēž tumšā istabā pie datora nemazgājies, apkrāvies ar netīriem traukiem. Uz mātes aizrādījumiem reaģē agresīvi. Parasti tādi ir vienīgie dēli, bet manā praksē ir gadījums, ka šādi uzvedas arī desmitais, jaunākais dēls, kura vecāki joprojām ir kopā, lai gan ļoti attālināti viens no otra. Izrādās, arī uz šāda fona iespējama mātes un dēla divvientulība, ārpus kuras nekā cita nav.

Šādi jauni vīrieši, protams, nespēj apmaksāt labu psihoterapiju. Gadījumos, kad tie nokļūst manās konsultācijās, vienīgais praktiski iespējamais ceļš, kuru varu tiem ieteikt, ir armija un zemessardze. Es brīdinu, ka to izturēt būs ārkārtīgi grūti, bet ir iedvesmojoši stāsti par to, ka šis tas ir izdevies, ir tikts uz ceļa pie tēva. Šis ceļš nav rozēm kaisīts, parasti tajā divi vai trīs soļi tiek sperti uz priekšu, pēc kā seko viens atpakaļ. Tādos gadījumos es aicinu priecāties par tiem diviem trim, nevis krist izmisumā par vienu.

Atgriežoties pie sociālantropoloģes – ar manu tagadējo redzējumu ir diezgan skaidrs, ka viņa izmantoja savu profesionālo pozīciju, lai aizsargātos no nespējas realizēt savas vajadzības, neizmantojot bērnu. Man šķiet, ka ir pamats vispārinājumam – visa sociālās antropoloģijas zinātne dara tieši to pašu, izmanto profesiju, lai apmierinātu personiskās vajadzības, bet ne ārstētos.

Viss, ko še rakstu, ir mans subjektīvi profesionālais redzējums un hipotēzes. Varētu būt arī citi redzējumi, nenoliedzu. Tieši tādēļ ka hipotēzes, nesaucu darbojošās personas vārdā. Cilvēkam ar manu pieredzi un izglītību nav iespējams neskatīties uz notikumu dziļākajām likumsakarībām – taču nevis kā uz diagnozēm, bet hipotēzēm.

+++

Un tagad nedaudz par motīviem, kas lika atcerēties tik senus notikumus un to nospiedumus manā dvēselē. Twitterī man piesekojās Antropoloģija RSU, nekas īpašs, lai būtu. Vienmēr jau patīkami, ja kāds par tevi interesējas. Taču vienmēr arī jābūt piesardzīgam ar nepersonalizētiem kontiem, nevar taču zināt, tieši kurš un kādu vajadzību dēļ ar tevi runā. Kurš šo kontu pārvalda un ar kādu mērķi?

Varbūt tas nebija pats Twitter notikumu sākums, bet var taču sākt arī no vidus. Un varbūt tas ir cirkulārs notikums, kurā sākuma nav, viss ir vidus . Oskars Vizbulis, kam nesen iznākusi, kā izskatās, viņu pašu ļoti inspirējoša un iniciējoša grāmata, kaut kā cita starpā atcerējās arī mani.

@oskarsvizbulis

Monogāmija ir kruta. Tā ir augstākais punkts prom no grupu laulības un dzīvnieciskuma, kurā ģimene ir māte ar tās bērniem, kuriem katram savs tēvs, kurš tikai bioloģisks, nevis sociāls(….)Tomēr reālajā dzīvē tā nav – sievietes ir skaistas un neatvairāmas http://ejuz.lv/tpx[1]

Bija reakcijas – sekoja nevis argumentācija, kur Rudzītis kļūdās, bet mani un “juristus” ignorējoša pozīcija – mēs, antropologi, zinām labāk, tikai mums vēl nav gana daudz varas, lai visiem būtu pienākums mūs lasīt kā tādu “Pravdas” redaktora sleju.

@antropologija

Sedlenieks: juristiem noderētu antropoloģisks ieskats tajā, kas īsti ir ģimene[2]

Te jau skaidri iezīmējas tas pats arhetipiskās vēstures un vērtību relatīvisms, kas manos mirklīgajos radio un TV piedzīvojumos ar vārdā nesaukto sociālantropoloģi. Un te izgaismojas autors, kas sacer Antropoloģija RSU tvītus. Viņš zina, “kas īsti” ir ģimene! Paskrienot notikumiem pa priekšu – kā “pētījums” tiek pasniegtas deviņas vai četrpadsmit “padziļinātas” intervijas, kas tiek analizētas subjektīvi, ideoloģiskā rāmja ietvaros. Tās apmaksā dies zina kas. Man katru mēnesi ir divreiz vairāk interviju ar līdz tam nepazīstamiem cilvēkiem un tās apmaksā šie paši cilvēki.

@klavsse Klāvs Sedlenieks

Ja interesē kas vairāk par šo tēmu, te ir apmēram jaunākais, kas rakstīts antropoloģijā par ģimenes attīstību no matriarhālā bara uz patriarhālo monogāmiju https://gutenberg.org/ebooks/45950https://marxists.org/archive/marx/works/1884/origin-family/index.htm…

Sedlenieka kungam jaunākais nozīmē 1877. gadu. Dīvaini, sevišķi ja mēģinām savienot to kopā ar tās plūsmas, kurā viņš peld, noliegumu pret tādu autoru darbiem, kas senāki par pieciem gadiem. Taisnības labad jāatzīst, ka Morgana darbs ir godīgs un ne velti paša Frīdriha Engelsa citēts un analizēts sava laika un izpratnes līmenī[3]. Kas nenozīmē, ka ne visam var piekrist, sevišķi ja detalizējam.

Un te uz skatuves uznāk vēl viena dāma, kas izpaužas, maigi sakot, ambivalenti. Viņa cenšas būt lojāla Sedleniekam, vienlaicīgi mani ieskicējot kā ne savējo. Tomēr paužot arī tādu cerību pilnu lūgumu paglābt viņu no tā purva, kuru viņa par purvu laikam neskaidri apzinās.

@AgitaLuse

Klāv, ja tiešām vēlies tik sadzirdēts, lūdzu, netracini

@VRudzitis

ar tik kreisi liberālu autoru kā H. L. Morgans! Konservatīvo vērtību kopējiem LV visus punktus uz i radniecības antropoloģijā ir salicis J.J. Bahofens 1861.gadā (Bachofen, Johann Jakob. 1861. Das Mutterrecht).

Jocīgi, ka man tiek kaut kas pierakstīts, nevis pajautāts, vai es tam piekrītu.

 

@VRudzitis Viesturs Rudzītis

Šajā Jūsu murdziņā ļoti iederētos vismaz tādi vārdi kā “man škiet”, vai “kā es to redzu”.

 

@AgitaLuse Agita Lūse

Viestur, spriedu pēc teminoloģijas Jūsu jaunākajā bloga ierakstā, kur runajat par evolucionāri agrīnām ‘grupu laulībām’: vai tiešām esat sastapis pētniekus, kas etnoloģijas/antropoloģijas jēdzienus grupu laulības/hetēŗisms argumentēti lietotu vēl http://20.gs.!?

 

Neatbildēju pēc būtības, jo netaisos iekļauties tajā terminoloģiskajā brālībā/māsībā, kuru ietvarā ģimenes uztveršanas murdziņi ir neizbēgami un pašsaprotami. Te es tieku vedināts ieplūst kopējā sociālantropoliģiskā grēkā. Nu nē.

 

@VRudzitis Viesturs Rudzītis

Kā man izskatās, mūsu antropoloģija netiek eksaminēta caur pienākumu palīdzēt klientam, kas vai nu maksā vai nemaksā savu naudu. Daudz sadomātā, kas attiecībā uz ģimeni neiztur manas praktiskās pieredzes pārbaudi. Daudz ir vienkārši smieklīga.

Un tad te parādās un tiek atcerētas kādas senas un manis aizmirstas, laikam jau par nebūtiskām uztvertas saiknes, kas manai sarunu biedrenei nevar tik neuztvertas kā pazemojošas – kā es viņu esmu spējis aizmirst!

 

@AgitaLuse Agita Lūse

Pirms 8 g, Viestur, aicināju Jūs uz Latvijas antropologu b-bas rīkotu debati (konkrēto tematu neatminu). Tā būtu bijusi iespēja samērot DAŽĀDAS praktiskās pieredzes & atšķirīgas atbildes uz mentālām ciešanām. Diemžēl toreiz atteicāt: ‘Jūsu vārds būšot vien reklāma biedrībai’. 🙁

Viesturs Rudzītis

@VRudzitis

Neatceros (visu jau nevar atcerēties). Bet debatēs es vienmēr esmu bijis ieinteresēts. Diemžēl nereti man pretim tiek nostādīts ideoloģisks kareivis, kurš nedrīkst mainīt savu pozīciju, jo tad zaudēs karjeru. Tas debates brīvību nogalina un padara to bezjēdzīgu.

Nu tāda tā komunikācija, kura manī kaut ko pacēla un lika uz to paraudzīties plašāk un dziļāk. Uz Agitu (tas ir arī manas māsas vārds) sāku skatīties uz kā nedaudz atcerētu, bet miglainu tēlu, kura vienlaicīgi grib gan tuvoties man, gan mani noliegt. Saruna nebeidzās izlīdzinoši, ko laikam arī nevarēja gribēt.

 

+++

 

Un tagad mēģināsim iedziļināties sociālantropologu Klāva Sedlenieka un Kristīnes Rolles pētījumā – http://tevi.lv/wp-content/uploads/2017/03/Tevi_ka_paligi_Petijums_3.pdf.Jāsaka, ka šis darbs kaut kādā ziņā ir arī pozitīvi vērtējams, jo tas pievēršas būtiskam jautājumam – norisēm ģimenes trīsstūrī. Tajā pat laikā pret to ir ļoti būtiski iebildumi, jo tam cauri spīd ideoloģiskas neitralitātes trūkums. Un nav jau arī brīnums – pētījumu pasūtījis nodibinājums “Tēvi”, kurš cieši saistīts ar bēdīgi slaveno Sorosa perējumu – Resursu centrs “Marta”. Nodibinājums nav spējis pat tik daudz, kā atrast šim nodibinājumam vadītāju – tēvu. To vada jauna sieviete – Elīna Kļaviņa.

Varbūt pats būtiskākais, kas tālāk ietekmē “visu stāstu” – pētnieku sākotnējais uzstādījums, ka ģimenes struktūra ir “kognitīva shēma”, tātad apziņas produkts, ieradums, sociāla konstrukcija, kuru viegli dekonstruēt. Un, pētniekuprāt, to arī vajag, jo esot nelīdzvērtīgi un tēvus diskriminējoši tas, ka tie spiesti būt tikai apgādnieki, nevis arī aprūpētāji. Tēviem vajadzētu ieskaidrot, ka viņiem bērnu audzināšanā jau kopš dzimšanas būtu jādara tas, ko tradicionāli darījušas mammas, bet mammām būtu jādod iespēja darīt to, ko līdz šim darījuši tēvi.

Tas ir bulšits un murgi. Mātes bija un būs tuvākas bērnam pirmajā dzīves gadā 1) tādēļ, ka vīriešiem grūtniecība nav iespējama un līdz ar to nav iespējams sajusties būtiski tuvākiem, “iesildīties” uz bērnu. Mātes vienmēr zīdaini izjutīs kā “labāko daļu no sevis” un pretosies tā attālināšanai vai atņemšanai. Un 2) tādēļ, ka tikai sievietēm ir krūtis – orgāni, ar kuru palīdzību var nodrošināt bērnu ar krūts barošanu, kuras nozīme nav pārvērtējama. Mammai esot kopā ar bērnu pirmo dzīvības gadu, tam izveidojas piesaiste (attachment), jeb – māte un tās sievietes ķermenis kļūst par bērna sākotnējo drošības sajūtas avotu. Ja gadu veca bērna māte aiziet strādāt un viņas vietā paliek tēvs, aprūpe ir iespējama (ēdināšana, guldināšana, mazgāšana, pastaigas), bet drošības sajūtas nodrošināšanā bērnam iestājas pārrāvums.

Tēvs bērna dzīvē var ienākt un ienāk no 1-1,5 gada vecumam, bet ne jau uzreiz aizvietojot mammu. Tam jānotiek pakāpeniski. Balstoties uz manu klīnisko pieredzi, varu teikt, ka dēliem tikai no 7 gadu vecuma tēvs (aprūpe, kopā pavadītais laiks) ir vajadzīgs vairāk nekā māte. Meitai mātei vienmēr jābūt svarīgākai, pretējā gadījumā situācija veidojas incestuāla.

Turpinot spekulēt ar “ģimenes kognitīvo shēmu”, Sedlenieks&Rolle tēva tradicionālo lomu dēvē par “atbalstu”, izdarot secinājumu, ka to jau var veikt arī audžutēvs vai vecvecāki, tātad sanāk, ka tradicionāls tēvs jau neko būtisku un tikai viņam iespējamu nedara. Tas atkal ir spļāviens sejā kārtīgiem tēviem un pilnīgas muļķības – tradicionāls tēvs nevis tikai atbalsta ģimeni un māti (tur tai rociņu vai palīdz mainīt pamperus, kamēr tā ir dušā), bet gan “aizsargā” to būtiskajā cīņā par labākiem dzīves nosacījumiem savai ģimenei. Un vīriešiem ir priekšrocības darīt to labāk nekā sievietēm, jo tām katrs bērns uztaisa pārtraukumu izglītībā vai karjerā aptuveni uz 2-3 gadiem. Arī pēc šī laika bērni vismaz šad tad slimo un tad tie nevar nebūt prioritāri attiecībā pret darbu. Attiecībā uz bērnu no 3 gadu vecuma kopšanu slimošanas laikā gan var teikt – ja vajag, to var darīt arī tēvs vai vecvecāki.

Tradicionāla dinamika ģimenes trīsstūrī nav nekāda “kognitīvā shēma” – šie procesi ir bioloģiski determinēti un to var neredzēt tikai cilvēki, kuri piespieduši sevi ignorēt bioloģijas zinātni. Tieši sociālajai antropoloģijai tas ir raksturīgs daudz lielākā mērā nekā psiholoģijai, kura parasti neapšauba bioloģisko un arhetipisko programmu primaritāti attiecībā pret sociālajām un psiholoģiskajām. Šķiet pat, ka bez šādas bioloģijas ignorēšanas sociālajai antropoloģijai, tādai, kāda tā ir patlaban, būtu jāsabrūk.

Klāvam Sedleniekam un Kristīnei Rollei šķiet, ka vīriešiem tikpat bieži kā sievietēm būtu jāstrādā ar vecmātēm, sociālajiem darbiniekiem, bērnudārzu audzinātājiem utt. Viņiem nav nekāda priekšstata, kas garīgā līmenī notiek ar sievieti grūtniecībā un dzemdībās un ļoti pārvērtē vīriešu iespējas to izturēt. Acīmredzot, cilvēki nav papūlējušies nointervēt vismaz dažus ginekoloģijas un dzemdniecības speciālistus. Bet viņam ir taisnība attiecībā uz nepieciešamību atjaunot dzimumu līdzsvaru tajās profesijās, kas sākonēji bijušas vīriešu – pedagoģijā, jurisprudencē, medicīnā. Taču šis pētījums rāda, ka nointervēt vēl nenozīmē iekāpt intervējamā kurpēs. Drīzāk otrādi – šiem “pētniekiem” tā ir prakse, kā sadalīt intervējamo savai teorijai/idololoģijai izdevīgos klucīšos.

Viņi nav sapratuši arī mājas vai dzīvokļa simbolisko jēgu – tie ir kā dzemdes vai klēpja paplašinājums vai turpinājums, kas dod drošību un siltumu jaunā līmenī. Mājas saimniece viennmēr ir sieviete – māte un tajā dabiski atrasties ir viņai un viņas bērniem. Pieaugušiem vīriešiem dienas laikā atrasties mājā nav dabiski, izņemot, ja viņš tajā kaut ko būvē vai remontē. Vīrietim dabiski ir atrasties mājās vakaros un naktīs, atpūšoties no dienās izcīnītajām cīņām par savu ģimeni un tās labklājību. Tā, protams, ir plašāka tēma, kuras izskatīšanai šī raksta formāts ir par mazu, bet īsumā, apkopojot savu klīnisko pieredzi, varu teikt – tēvu atrašanās dzīvojamās telpās darbadienās veicina to depresivitāti un pasliktina attiecības starp laulātajiem.

Ne tikai pie cilvēkiem vīrieši bioloģiski ir būtnes, kam jāveido hierarhijas, balstoties uz kurām tiek sadalīta teritorija (visplašākajā šī vārda nozīmē) un līdz ar to arī – ārpusmājas darba pienākumu sadale. Tiem ir jācīnās par iespējami augstāku vietu šajā hierarhijā un šai cīņa ir būtiska jēga sabiedrības organizācijā. Vienlaicīgi šīs cīņas rezultātiem ir bioķīmiskas sekas – zaudētājiem pazeminās seratonīna līmenis, palielinās depresijas risks. Vēlme padarīt vīriešus – tēvus par māšu asistentiem ir manipulācija, kura vērsta pret vīriešu vitalitāti. Skaidri redzams, ka tas ir kreiso liberāļu ideoloģiskais mērķis, kas jāsasniedz ar sociālās antropoloģijas līdzekļiem.

 

+++

 

Aplūkošu vēl vienu Sedlenieka un Rolles veikumu – https://www.academia.edu/34975385/T%C4%93tis_uz_13_procentiem_Latvijas_t%C4%93vi_p%C4%93c_%C5%A1%C4%B7ir%C5%A1an%C4%81s_Dad_on_13_Latvian_fathers_after_divorce_._In_Latvian?email_work_card=title. Tēma aktuāla – šķiršanās. Var pievienoties secinājumam – tēviem pēc šķiršanās ir pārāk maza iespēja audzināt savus bērnus. Var pievienoties arī negatīvam tiesu un bāriņtiesu darba vērtējumam, nenodrošinot bērnu tiesības tikt abu vecāku audzinātiem – tā tas izsklausās arī no manu klientu stāstītā.

Tomēr ir arī būtiski iebildumi. Pirmais – šis darbs paradoksālā kārtā ir mizogīnisks. Tiek apgalvots, ka mātes un tiesneses nedod tēviem iespēju audzināt savus bērnus tādēļ, ka ir sievietes. Bet tā nav patiesība, jo ir arī gana daudz sieviešu, kas cīnās par to, lai viņu bērniem būtu iespējami vairāk tēva. Tātad – “pret tēvu” cīnās nevis sievišķais vai mātišķais, bet kaut kas, kas tajos ir “iemontēts” un kas dažām sievietēm izpaužas vairāk, dažām mazāk. Kas tas ir – par to autori nerunā.

Un skaidrs, kāpēc nerunā – jo vajag uzturēt kārtējo ideoloģisko murgu, ka mātes un tēva lomas ir identiskas, tie vienkārši ir vecāki Nr.1 un Nr.2. Būtībā nav svarīgi, kurš veic “bērnu aprūpi”, svarīgi tikai, lai šis nepatīkamais pienākums tikt sadalīts vienādās daļās un iespējami maz traucētu vecāku hedoniski personīgo dzīvi. Bet ja tā, tad sievietes ir pilnīgas muļķes, uzkraujot sev 87% nepatīkamo pienākumu un tikai 13% atstājot tēviem. Kaut kas neštimmē…

Mātes un tēva lomas nav identiskas, turklāt to pamats arī ir bioloģisks, lai gan vairāk arhetipisks. Visādā ziņā – tikai ļoti nedaudz sociāls, tātad dekonstruējams. Īsi sakot – māte nodrošina bērnam galvenokārt to, ko tam vajag “no dzīves mājās”, ar māju saprotot ne tikai to, kas notiek mājās burtiski, bet to, kas attiecas uz “dzīvošanu” un tās jēgu. Bet tēvs nodrošina to, kas ārpus mājas un kas attiecas uz “strādāšanu” un sociālo komunikāciju, kolektīvismu. Šodienas realitāte diemžēl ir tāda, ka daudzas mātes pārņēmušas tēva darāmo, bet atstājušas novārtā savējo, mēģinot būt gan Māte gan Tēvs. Bet šī tendence arī ir bioloģiski determinēta – tā ir arī zīdītājdzīvniekiem…

 

+++

 

Turpinot ekskursiju pa sociālantropologu pētījumiem, uzdūros arī šim –https://www.academia.edu/3263477/Dzimumdiferences_konstru%C4%93%C5%A1anas_izp%C4%93te_darb%C4%81_ar_b%C4%93rniem_pirmsskolas_izgl%C4%ABt%C4%ABbas_iest%C4%81d%C4%93

Tajā autore, cik var noprast – vēl studente, Alises Skrastiņa kritiski izvērtē bērnudārzu audzinātāju darbu meiteņu audzināšanā par meitenēm un zēnu par zēniem. Viņa cenšas glābt kārtējo kreisi liberālo ideoloģisko muļķību, ka dzimums ir sociāli konstruēts un ka to arī iespējams vienkārši dekonstruēt. Pietiek tikai ļaut meitenēm rotaļāties ar mašīnām un viņas izaugs par puikām. Bet ja puišiem ļausim sekot viņu spilgti izteiktajai vēlmei ņemties ar lellēm, sanāks meitenes. Šādu idiotiskmu var izturēt tikai cilvēki, kam nav bijusi darīšana ar bērniem, vai arī bijusi darīšana tikai ar tādiem, kam to dzimumpiederības vai seksuālās orientācijas veidošanās norisinās ar novirzēm no normas.

Alisei Skrastiņai un viņas ideoloģiskajiem domubiedriem es ieteiktu pamēģināt teliņu izaudzināt par govi. Vai vistu par gaili. Un tikai tad līst tur, kur nevajag, pie cilvēkbērniem. No intervijām ar bērnu skolotājām jūtams, ka viņas pazīst bērnus, orientējas dzimumatšķirībās un to psiholoģiskajās izpausmēs un zina, ko var un ko nevar un ko vajag un ko nevajag. Piemērām – meitenes 6 gadu vecumā ir intelektuāli un fiziski attīstītākas par puikām. Tas ir fakts un tam ir endokrinoloģisks pamatojums. Neizskatījās, ka tāda jaunā revolucionāre par to gribētu interesēties un ka tas spētu viņu ietekmēt.

Vispār jau šīs ir tādas putas, kas noskries. Tomēr nav gluži arī tā, ka šādas ideoloģiskas muļķības būtu gluži nekaitīgas. Bērnus apmulsināt šādi var. Tie var kļūt nedrošāki un sākt šaubīties par lietām, kas līdz tam ir bijušas pašaprotamas.

 

+++

 

Starp sociālantropologiem mēdz būt arī ļaudis ar konservatīviem uzskatiem – https://lvportals.lv/viedokli/281265-roberts-kilis-reanimet-multikulturalismu-nav-pamata-2016?fbclid=IwAR2F9XUUEyvc4mDoQdHCGaNep8WewURjdUnByKshtmQAmoJSsR1s-UCrj6o Es gan nezinu, kā Roberts Ķīlis komentētu tās publikācijas, kuras es šeit esmu nedaudz paanalizējis. Varbūt viņš būtu vienisprātis ar to autoriem?

Nesaprotama putra, nedaudz ielavījusies arī Kīļa teiktajā:

“G.L. Kāda ir alternatīva pašreizējai integrācijas politikai Eiropā?

R.Ķ. Pastāvēt uz savām pamatvērtībām – cilvēka vērtību, izvēles brīvību, indivīda atbildību, nevis kolektīvo.

G.L. Austrumu kultūrās pieeja ir gluži pretēja – kolektīvā dominēšana pār individuālo…

R. Ķ. Jā, bet mums ir jāpasaka, ka šeit tā nav un nebūs. Ja nespējat to pieņemt, neviens jūs šeit ar varu netur.”

Loģikas kļūda – “mēs, mums” – tas ir kolektīvās vērtības, raksturīgas konservatīvi domājošiem cilvēkiem. Ja nu Ķīlim tāda kļūda gadījusies, varbūt tas liecina par kādreizēju kreisu domāšanu, kas pēdējā laikā evolucionējusi labējā virzienā, bet kaut kādi atavismi tomēr saglabājušies?

 

+++

 

Esmu novērojis, ka kreisie liberāļi vienmēr un visur mēdz atsaukties uz zinātni un apšaubīt visu, kas nav zinātniski pierādīts un pierādāms. Cits novērojums – ar zinātniekiem tiek ideoloģiski manipulēts un visam, kas neiekļaujas kreisi liberālajā Prokrusta gultā, ir grūti izlauzties. To apstiprina arī mani draugi no akadēmiskās vides.

Sagadījās brīvāks brīdis ar jestru noskaņojumu un nolēmu paprovocēt twiteri, kurā, kā zināms, jaunie kreisie tusē uz nebēdu.

 

@VRudzitis Viesturs Rudzītis

Ārsts: Jums ir mitri trokšņi plaušās. Kreisais liberālis: ar kādām zinātniskām publikācijām varat pamatot, ka tas, ko dzirdat, ir mitri trokšņi?

Provokācija tika pamanīta un 37 gadījumos nolaikota. Šķiet, vairums no laikotājiem bija tādi, kas izlasīja, saprata, pasmaidīja, devās tālāk un nepiesekoja lietas tālakajai virzībai. Tādi nosacīti normālie, varbūt pat manējie. Tomēr bija arī tādi, kas par savu pilsonisko pienākumu uztvēra, ka krievu laikos teica – “datj otpor”.

 

@GundarsMe Replying to @VRudzitis

Laikam neuztvēru joku, jo jebkurš kompetents ārsts jebkurai populārai diagnozei var likt pretī papīru

Saņemdams 10 laikus tā rakstīja pusis, kas tālāk sevi sauks par zinātnieku. Bet viņu pārsita uztura blogere Ksenija, kuras twiterkomunikācija mani šausmina jau labi pasen – galvenokārt ar paģirainām rīta atklāsmēm un žēlabām par vientuļas un nabadzīgas meitenes liberālo strupceļu.

@and_kse Replying to @VRudzitis

Vispār, ir gana daudz literatūras, kas tiešām apliecinās, ka šie ir mitri trokšņi, ko tie nozīmē un ko ar tiem darīt. ,

Ksenija saņēma 48 tautas mīlestības apliecinājumus, kas ir tikpat kā mums ar nepieklājīgo zinātnē urbojošo puisi kopā. Viņai piebalsoja vēl kāda dāma

– “Tā strādā medicīna, vispār, ja nu sanāca piemirst.”

Te es sāku nožēlot – varbūt “mitru trokšņu” vietā, lai arī “tante Bauskā” saprastu, man vajadzēja rakstīt – “paaugstināta temperatūra”? Vai šie dīvainīši, kas te atsaucās, pieprasītu, lai ar zinātnisku publikāciju palīdzību tiktu pierādīta arī paaugstinātas temperatūras tehniska konstatācija? Pajautāju un nedaudz nokaunējos, jo biju sācis šis sarunas biedrus uztvert kā apdalītus. Ne tikai sevis apdalītus, bet arī neatkarīgās Latvijas “izcilās” izglītības sistēmas apdalītus.

@VRudzitis

Nu es sāku saprast, cik pašā saknē sapuvusi ir “modernā” izglītība, kā tā kropļo jaunos cilvēkus un cik smagi tiem nāksies attapties, kad tiks piestādīts rēķins.

Rēķins jau piestādīts – Ksenija par savām privātajām nedienām plaši dalās. Bet kaut kā nesaredz to saikni ar savu domāšanu.

Tad atkal ieslēdzās familiārais zinātnieks ar īsta ģēnija potenciālu.

 

@GundarsMe

Es reāli saprotu tavu baili, kad sāks tavai pūšļošanai pieprasīt pierādījumus, būs jāiet grāvjus rakt.

@GundarsMe

 

Es strādāju zinātnē, tu – pseidozinātnē. Nemāci zvejnieku suni laivā mīzt

 

Un tad dramaturģiju metās uzturēt RSU mācībspēks, kura bēdīgi indīgās intonācijas regulāri pušķo manus laikotākos ierakstus sociālajos tīklos un kurš še retvīto kādu sev radniecīga intelekta gigantu.

@IvarsNeiders

Evidence Based Medicine, protams, ir kreiso liberāļu sazvērestība.

@arlekiins

Rieksturs tikko iznīcināja kreiso liberālismu. #owned #savage

Neiderkungs ar saviem kunkstiem, protams, uztur rāmi, ka viss, kas ir ārpus “uz pierādījumiem balstītās medicīnas”, ir šarlatānisms un nieki. Tādā veidā ārpus noderīguma nonāk ne tikai visa psihoterapijas klasika, bet arī filozofija, no kurienes kungs nācis.

Un tad uz skatuves uznāk skolots ārsts. Citā valstī precējies ar vīrieti un strādā starptautiskos veselības aizsardzības projektos. Esam centušies sarunāties, bet tas neizdodas. Antons nekad neatzīs, ka zinātne ir kreisi ideoloģiski deformēta ar mērķi būt tādās pašās varas pozīcijās, kādās PSRS laikā bija Kompartijai.

 

@rixwolff

Man liekas, tā saucamie konservatīvie (Austrumeiropas, ne attīstīto valstu) paši to tā arī atzīst: zinātne ir “kultūrmarksistu” ierocis cīņā ar visu veco labo.

Sitiet nost, nebūtu spējis prognozēt, ka arī Antons spēj būt tik apdalīts un nesaskatīt ne manu provokāciju, ne tajā ieslēpto jautājumu. Un tad atkal ierunājas dižais filozofs ārpus spriestspējas.

 

@IvarsNeiders

Šitā vēlme visu sadalīt pa labi un pa kreisi beigsies slikti. Medicīna NAV partejisks jautājums. Un, ja nu konservatīvajiem tomēr izdosies iestāstīt, ka ir — tad būs bēdīgi, un visbēdīgāk pašiem konservatīvajiem.

Tālāk viņš visus potenciālos spogulīšus ir nozaudējis neatgriezeniski, vairs nesaprot neko un izklausās gauži apjucis.

@IvarsNeiders

Nu ir tas brīdis, kad es vairs nesaprotu. Kreisie liberāļi ir par zinātni vai pret? kas bija ar 5G, kurš bija pret, kurš par? Pret Dievu joprojām ir liberasti, bet kas ir ar ezotēriku? Pie kā ir pieskaitāmas āderes un zālīte? Ir grūti izsekot līdzi, kungi un dāmas.

Šī nu jau gandrīz apgrūtinošā twitterstāsta nobeigumā profesora Paula Stradiņa daudz citētā doma – “medicīna ir amats, zinātne un māksla”. Tiem, kas ideoloģizējuši medicīnu, tā ir radikāli nepatīkama – kā medicīnā var būt kas tāds, kas nav zinātne? Zinātnei ir jābūt pakļautām pat tādām izteikti amatnieciskām lietām kā plaušu izklausīšana un temperatūras mērīšana. Jo ja tā nebūs, tad kā mēs spēsim to kontrolēt? Kā mēs noturēsim varu pār ārstiem? Kā veidosim kadru politiku medicīnā, izvirzot tikai “zinātniski” pārliecinātus kadrus profesūrā? Patiesībā, joki tievi, kā teica mans vectēvs. Jo – nu dies ar tiem amatniekiem, bet kas notiks, ja kāds, atsaucieties uz Stradiņu, paziņos, ka viņš ir ārsts – mākslinieks? Kā boļševiki spēs viņu kontrolēt, lai šāds ārsts nepasludinātu viņus par kaut kādā ziņā slimiem?

Un tagad kreisajiem šausmīgi nepatīkamā patiesība – psihoterapija nav, nekad nav bijusi un nekad nebūs tikai zinātne. Viena maza tās daļa ir arī zinātne. Kopumā – medicīna ir zinātne, psiholoģija arī, bet psihoterapija “pa lielam” nav. Tā ir gan amats, gan māksla. Bet – tā spēj palīdzēt uzlabot veselību un to nu gan var konstatēt pat zinātniski. Tāpat kā iespējams konstatēt, ka veselību palīdz uzlabot gan kurpnieks, gan dārznieks, gan gleznotājs, gan komponists.

 

+++

 

Ja ir kaut kas, ko pilnīgi un galīgi nevar ciest kreisie liberāļi, tad tā ir brīvība – jau kuro reizi atsaucos uz Juri Rudevski – http://www.la.lv/liberalisms-vai-tiesam-cina-par-brivibu . Šajā manā tekstā es mēģinu parādīt, kā kreisie cīnās par varu pār zinātnisko brīvību. No vienas puses – iekļaujot tajā pseidozinātnisko ar zinātniskām ambīcijām – manis še minētos sociālantropoloģiskos murgus, bet no otras – tādas dzīves jomas kā amatniecība un māksla, kam nav nekāda sakara ar zinātni un kas no tā nemaz necieš, ir pašpietiekamas. Motīvs, kādēļ tas vajadzīgs kreisajiem pseidozinātniekiem, ir vara, varasgriba.

No vienas puses saprotami, ka šādas revolūcijas rīko jauni cilvēki. Taču viņus izmanto tie, kas jau sen kā vairs nav jauni, bet kuriem no šī drausmīgā totalitārisma tiek ne tikai varas, bet arī naudas saldums. Pašiem revolūcijas kareivjiem tiek atmestas tikai druskas – https://www.delfi.lv/news/versijas/aivita-putnina-latvijas-universitates-dubli.d?id=51372509 Bet tās jau sen vairs nav druskas no Sorostēva galda. Tās nez kādā noslēpumainā veidā (kā tie sociālantropologi ielīda augstskolās?) tiek finansēti no mūsu – nodokļu maksātāju naudiņām. Naudiņas mazas, bet tomēr ievērojamas, salīdzinot visu rangu skolotājiem, piemērām. Taču – īstam revolucināram jāspēcinās no idejas un nebūtu jātop uzpirktam ar man atņemto naudu. Savu ideju spēku taču var pārbaudīt privātās uzņēmējdarbības, nevis valsts budžeta lauciņā.

Debilizējoši viss kaut kā tā. Ētisks sentiments – mani Profesori. Jūlijs Anšelevičs – RMI Iekšķīgo slimību katedras vadītājs. Es sēdēju viņam pie labās rokas Rīgas 1. slimnīcas 1983/84. gada ikrīta piecminūtēs, jo biju Studentu zinātniskā pulciņa vadītājs, Zelta Stetoskopa ieguvējs 1983. gadā – uzvarēju Iekšķīgo slimību Olimpiādē. Tamāra Sorokina – viņas vadībā pēc intensīvas mēnesi ilgas gatavošanās mēs – trīs puiši un viena meitene, ieguvām otro vietu PSRS Iekšķīgo slimību olimpiādē Kauņā 1984. gadā (Vai stādaties priekšā, cik medicīnas institūtu bija toreizējajā 250-miljonu cilvēku lielaja valstī?). Vēl – docents Aukums, kurš jutās lepns par mūsu otro vietu Latvijas augstskolu fizikas olimpiādē, uzvarot LVU fizmatus un par nieka tiesu piekāpjoties tikai Civilās aviācijas inženieru institūtam – toreiz mēs arī bijām četri – Jānis Rūrāns, Gastons Neimanis, ceturto neatceros. Kopā ar tagadējo LU profesoru Alvilu Kramu, istabas biedru studentu kopmītēs, un tas gan ir kuriozi, ieguvām balvu par asprātību 1979./80. Neiroloģijas katedras vadītājas profesores Eniņas laikam taču arī Olimpiādē. Mēs toreiz bijām pirmajā vai otrajā kursā – ko mēs toreiz, neskaitot anatomiju, varējām saprast neiroloģijā? Asprātība varēja būt asprātīga izeja gan no mūsu, gan profesores puses.

Tomēr mana galvenā bāka medicinas ētikā neapšaubāmi ir mans audzinātājs pēdējā, sestajā RMI gadā – toreiz docents, tagad profesors Raibarts. Jan Janovičs, kā viņu sauca profesors Anšelevičs. Viņa tēvs, arī Jānis Raibarts, bija pēdējās Saeimas deputāts pirms krievu ienākšanas. Nomocīts. Mazais dēliņš izaudzis Sibīrijā, bet radu saimes atpakaļsagaidīts, lolots un izglītībā viedi virzīts. Regulāri tiekamies, bet nerunājam par sāpīgo un maucīgo. Ir kaut kā sajūtams, ka visa tā šļura vienmēr pāriet, bet ne pati no sevis. No stāstu ētikas izaug vērtības, katram Dēlam ir Tēvs un tas ir ne tikai bioloģiskais.