Skatīt komentārus

Ojārs Jansons

Rīgas Stradiņa universitātes 2.kursa students Mediju fakultātē, Fotogrāfijas nodaļā.

Priekšmets, kurā ir šī tēma – studiju kurss: “Kvalitatīvo pētījumu metodes”.

Pasniedzēji – Taņa Lāce un Rita Rungule.

Mēs esam Mellužos.

Saruna ar psihoterapeitu Viestura Rudzīša kungu.

Tēma – matriarhāta un patriarhāta attiecības mūsu valstī Latvijā 2017.gada sākumā.

O.J. – Manuprāt, tā problēma varētu būt, ka īsti nav skaidrs ne studentiem, ne arī Latvijas valsts pilsoņiem, kādā iekārtā mēs vispār dzīvojam? Uz kādiem pamatiem veidojas ne tikai mūsu cilvēciskās, bet arī sieviešu – vīriešu attiecības? Kāds ir Jūsu viedoklis?

V.R. – Šis ir jautājums par matriarhāta esamību vai neesamību kādā vēstures vai aizvēstures periodā ir teorētiski neatrisināts. Autors, kas to sāka risināt, bija Bahofēns, šveiciešu vēsturnieks un jurists. Viņam 1861.gadā iznāca grāmatiņa ar garu nosaukumu, kuru parasti saīsina un sauc “Mātes tiesības”. Par to atzinīgi izteicās Engelss, un viņš arī citēja Bahofēnu savā slavenajā darbā ”Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”. Bet, pēc tam un arī līdz tam patiesībā ir diezgan liels klusums. Tā kā Bahofēnam pilnīgi iet ar līkumu tomēr nav iespējams, tad daži ņirgājās : “Matriarhāts, matriarhāts…!”. Bet ir Ērihs Fromms, kas neviennozīmīgi vērtējams kā psihoterapeits, viņš ir izteicis ļoti tādu, manuprāt, atbalstāmu domu, ka būtībā Bahofēns ir devis daudz dziļākas atbildes uz dažiem jautājumiem par ģimeni, salīdzinot ar Freidu. Un, patiesībā ir ļoti jocīgi, ka Freidu zina visi, bet Bahofēnu nezina tikpat kā neviens. Bet līdz manīm nonākuši profesora Tumana pāris rakstiņi, es nezinu, vai viņi ir kaut kur oficiāli publicēti, varbūt tie tādi tā kā studentiem domāti, kur viņš nevis saka tā: “Nav tādu vēstures pētīšanas metodēs balstītu pierādījumu, kas man kā vēsturniekam apliecinātu, ka matriarhāts kādā vēstures periodā ir bijis.”. Bet, viņš saka: “Matriarhāts nav bijis.” Vienmēr ir bijusi vīriešu virsvadība kaut kāda.

Te mums skaidri un gaiši jāpasaka, par kādu laiku mēs runājam. Un, es domāju, mums jārunā par laika periodu, apmēram simts tūkstošus gadus atpakaļ un vēl pirms tam. Respektīvi, kas no tā laika ir palicis kā vēsturiskas, taustāmas liecības. Praktiski materiālu liecību nav. Sevišķi tādu, kas var liecināt par ģimenes attiecībām un par varas sadalījumu ģimenēs un ģimeņu grupās. Tādu nav. Nu, ir tur 4 miljoni gadu tiem kauliem, ko Austrumu Āfrikā atrada 70-os gados pagājušajā gadsimtā. Bet, tie stāsta kaut ko par cilvēku, kāds viņš ir bijis. Tie nestāsta par ģimenes attiecībām. Jo tāpat, teiksim, Burtnieku kapu laukos, kas 20 tūkstoši gadu veci, tur arī kauli ir izrakti, un daudz ko var spriest – cik gadu tiem cilvēkiem bijis nāves brīdī un kāda dzimuma, cik tur ir bērni un, cik tur ir pieaugušie. Ir zinātniski raksti par to, un to var izpētīt. Bet, atkal – par ģimenes attiecībām tur neko nevar spriest. Respektīvi, vēsturniekiem nav argumentu, uz kuriem balstīties, domājot par šīm lietām. Bet, man kā psihoterapeitam – ir!

Pārsteidzoši, ka tie visiem ir tik redzami un acu priekšā, bet cilvēks ir akls pret tiem. Piemēram, cilvēki bieži vien neredz, ka tad, kad sieviete paliek stāvoklī, un sevišķi, kad viņa dzemdē un, kad viņa baro bērnu, tad viņa ir emocionāli savu vīru pametusi. Viņa ir kopā ar bērnu. Un, tā ir matriarhāta atsegšanās. Mēs saprotam, ka aizvēsturiskos laikos starp cilvēkiem droši vien bija tāpat kā starp zīdītājdzīvniekiem – tēva jau nebija. Tēvs bija bioloģiska būtne, bet tad, kad viņš bija apaugļojis māti, pazuda. Un, to jau mēs redzam arī šodien ļoti daudzās situācijās, ka tur, kur tēva loma ir vāja, tur viņš vienkārši pazūd no ģimenes.

 Gogens_dzeltenais_kristus

Bet mēs redzam arī stipru tēva lomu, kur viņš ir vienmēr ģimenē un, kur viņš veido ārējo rāmi šai ģimenei, kur iekšā ir aizsargātie māte un bērni. Un, mēs varam atrast arī vāju tēva lomu, kad tēvs tā kā sabrūk. Tēvs ir sabrucis, un tas nozīmē ko – atklājas matriarhāts. Vientuļās mātes – tas ir tīrs matriarhāts. Vīrieša alkoholisms – tīrs matriarhāts, kur tēva loma izšķīst un regresē par dēla lomu. Vīrs un tēvs kļūst par vienu no bērniem. Kur mēs redzam, ka mātei vairāki bērni katrs no sava tēva, tas ir tīrs matriarhāts. Respektīvi, ir diezgan skaidri redzams, ka mūsu kultūra un civilizācija ir veidojusies kā tēva lomas nostiprināšanās. Tā kultūra, kurā mēs tagad dzīvojam. Bet, viņa ir nostiprinājusies dažādās pakāpēs. Un, mēs ikdienā redzam pilnu spektru, ja vien gribam redzēt. Sākot no tā, kā tas varētu būt bijis 100 un 200 tūkstošus gadus atpakaļ. Līdz modernai tēva lomas izpausmei, kur tēvs ir tāds, kurš nodrošina ārējo drošību ģimenei un, kur māte vada dzīvi šajā ārējās drošības rāmī un atbild gan par ģimenes attiecībām, gan par bērnu izaugšanu, gan par mājas sajūtu. Tas ir vismodernākais, kas ir sasniegts. Bet, pa starpu ir ļoti daudzi starpposmi. Ārkārtīgi aizraujošas dramaturģijas ir notikušas, kā tas ir gājis uz priekšu un atpakaļ. Un, par to mēs varam pārliecināties katras ģimenes dzīvē.

O.J. – Jūs ļoti daudz atbildējāt. Es varbūt mēģināšu iet kaut kādā secībā, kā es rakstīju tos jautājumus. Varbūt kaut kur atkārtosies tā doma. Tas viens no tiem pirmajiem jautājumiem ir tāds – kā Jums liekas, vai Dievs ir radījis cilvēku? Kas ir radījis cilvēku? Kas ir cilvēka radītājs?

V.R. – Es domāju, ka cilvēku ir radījusi evolūcija. Bet, protams, attīstoties cilvēkam, bija ļoti daudzi dabas un psihes spēki, kas viņu apdraudēja, bija viņam neizskaidrojami un, no kā viņš baidījās. To mēs varam iedomāties. Ja, piemēram, iztēlē redzat zīdaini, bērnu, kurš ir mātei pie krūts, un to kā šī māte zīda šo bērnu kaut kur mežā vai kādos kalnos, kad līst lietus vai snieg sniegs, vai ir vētra, vai zibeņo, vai ir kaut kas tāds, kur tas psihiskais pārdzīvojums slāņojas virsū dabas norisēm, un tas viss tiek skatīts kopā, un tas viss ir ar tādu eksistenciālu nozīmi, kas rada būtībā tādu psihiskā un fiziskā saplūšanu, kas rada pamatu lūgt “kaut kam”, lai es tiktu neskarts cauri. Un, mana pārliecība ir, ka pirmais lūdzamais ir bijis nevis Dievs, bet Dieviete. Tāpēc, ka māte ir sieviete, kura zīda bērnu. Un, tas bērns skatās – viņam māte saplūst kopā ar dabas fonu.

Puikas un meitenes jau savā agrīnājā bērnībā nevienlīdzīgi redz sievietes un vīriešus. Jo sievietes sākumā tiek ieraudzītas kā ļoti lielas. Puikām ir 7, 8, 9, 10 kilogrami, arī meitenēm, un mātei ir 60 kilogrami, nu viņa ir 6 vai 10 reizes smagāka, viņa ir milzīga, milzene. Tad, kad bērna dzīvē parādās pieaudzis vīrietis, tad bērnam jau ir gads, pusotra vai divi, un tas salīdzinājums nav tik krass. Tas vīrietis iztēlē ir mazāks. Sieviete ir daudz varenāka psihēs. Un, viņas sejas izteiksmei ir daudz lielāka nozīme nekā vīrieša sejas izteiksmei. Sievietes sejas izteiksme, ja viņa ir nelaimīga, tad viņa izskatās nāvējoša vai nāvinoša. Tas iet kopā ar tām kā briesmīgām izjustām dabas norisēm. Nu, vīrietis tur dusmīgs, ne dusmīgs, – to var vairāk objektīvi uztvert, bet tas intuitīvi neasociējas ar nāvi. Tāpēc mēs arī pret sievietēm izturamies daudz neobjektīvāk nekā viņas pašas pret sevi izturas. Sieviete uztver – es tur tāda maziņa, es tur tāda nespēcīga, ko tad es, tur tie veči tādi lieli, resni, viņiem rupja balss! Ha, tie veči uztver to sievieti kā kaut ko tādu, kas ar vienu vārdu var nogalināt! Tātad, Dieviete ir bijusi pirmā un visi Dievietes kulti ir bijuši pirmie. Bet, būtībā, ja tā Dieviete ir tik liela, stipra un varena, nav kur glābties. Cilvēkam – vīrietim, bet arī sievietei – kā Ansītim un Grietiņai nav kur glābties. Tev visu laiku ir jālūdz Māte, Dieviete un Dabas spēki. Tiklīdz kaut kas neveicās, tas nozīmē, ka tu neesi kaut ko palūdzis. Tev visu laiku jālūdz, jāziedo, jākalkulē uz priekšu. Vārdu sakot, nav kur sprukt!

Un, tad tika radīts Dievs. Vieta, kur var patverties no Dievietes. Simbols, kuru var pielūgt, lai tas pasargā no Dievietes. Un, tad šī vīrišķā Dieva sakrālā telpa pirmkārt ir kā aizsardzība no milzu sievišķā Dievietes pārspēka, kāds tas tika uztverts. Protams, tur parādījās tādi skaudības, greizsirdības elementi, fantāzijās un ideoloģijā ka ne jau māte vai Dieviete dzemdē bērnu. Kā teica Apollons Oresta tiesā: “Māte tikai iznēsā sēklu, kuru ir iesējis tēvs.”. Ir mēģinājumi tā kā pazemināt vai pazemot Dievieti un sievieti un paaugstināt Dievu un vīrieti līdz pat tam, ka kristīgajā tradīcijā par Dievieti neviens pat nerunā, vispār ir aizliegts šis vārds. Var runāt par Sātanu, bet tas arī ir vīrietis. Lai gan faktiski viss, kas attiecas uz Sātanu kristietībā un jūdaismā, ir stāsts arī par Dievieti. Bet, ir aizliegts teikt vārdu Dieviete. Ir šī vīrišķā skaudība, greizsirdība, bailes. Šo reliģiju tēvi būtībā liek redzēt pasauli kā tikai vīrišķu. Bībelē Vecās Derības ģenealoģijā arī ir tikai dažas sievietes. Tikai vīrišķi. He, vīrieši visi ir dzemdinājuši, vīrieši visu ir radījuši! Tā ir cīņa ar Dievieti, ideoloģiska cīņa un cīņa par varu. Tāpēc ir vajadzīgs Dievs. Mēs varam teikt tā, ka vispirms cilvēki radīja Dievu un pēc tam saprata vai radīja ticību, ka Dievs ir radījis moderno, civilizēto cilvēku, apziņu kā visu pasauli, gaismu no tumsas – bezapziņas. Cilvēku ārpus tīra matriarhāta, cilvēku, kam ir arī tēvs, nevis tikai māte. Un tā ir patiesība – to visu Dievs radīja!

O.J. – Pēc jūdaisma idejas, pēc Toras jeb pēc Vecās Derības, Dievs kā radītājs no sākuma radīja vīrieti, arī kristīgajā tradīcijā, kā mēs zinām. Kā to varētu izvērtēt?

V.R. – Tā ir skaudība. Tā ir skaudība uz Dzemdi un Dievieti, kā es saucu šos arhetipus, jeb vēsturiski izveidojušās psihes automātiski reaģējošās programmas. Tā ir skaudība uz sievieti. Bet arī cīņa par tēva teikšanu un varu. Es to uztveru tā, ka dabā ir ļoti daudz viendzimuma formu, kas vairojas veģetatīvi. Lai palielinātu mainību, lai ģenētiskā attīstība notiktu straujāk, dabā radās divi dzimumi – vīrišķais un sievišķais. Mēs varam teikt tā, ka no sievišķā dzimuma atdalījās vīrišķais. Respektīvi, sievišķais ir vecāks. Un, tā arī tie dzimumi uzvedās. Vīrieši un vīrišķais nejūtas tik pārliecināts par sevi. Un, tāds ir pasaules saimnieks?! Nu, kā?! Sievišķi mātišķais saimnieko! To mēs redzam, manuprāt, ļoti pārliecinoši gan dabā, gan ģimenē. Respektīvi, vīrišķam principam ir ļoti daudz mazvērtības un apdraudētības sajūtu, trauksmes. Uzvedībā tās izpaužas kā sievišķā noliegums, uzbrukums tam. Tas labais mērķis, kas tādā veidā tiek sasniegts, ir kaut kāda sākotnējā dzimuma līdztiesība, kad vīrišķais pievelkas savās tiesībās, savā spēkā vai savā pašapziņā blakus sievišķajam, kas principā ir vajadzīgs process. Bet, tas notiek par šādu cenu, kā Bībele skatās uz sievietēm un, par to ir arī jāpasmaida, ja lasām tās tekstu burtiski, nevis metaforiski.

O.J. – Te varbūt tāds jocīgs jautājums. Viena no tām idejām, ka sieviete ir radīta no vīrieša ribas vienas. Un, tā filozofiski un visādi varētu skatīties – vai sievietei ir tikpat ribu kā vīrietim?

V.R. – Nu, jā, tur daudz kas tiek apspriests, ieskaitot arī pašu vārdu. Jo, riba ir no vācu vārda “die Rippe”, latviskais ir “sānkauls”. Pēdējā Bībeles tulkojumā ir jau sānkauls iekšā. Mēs redzam ko, kad paskatāmies uz trenētu vēdera preses muskulatūru? Mēs redzam rievas, kas kādreiz ir bijušas ribas vēdera zonā, un kas tagad ir kļuvušas par “veļas dēli” – saitēm, kas ir starp muskuļiem. Ribu vietā ir ienākuši saistaudi. Var teikt, ka ribas ir izzudušas evolūcijas gaitā. Kā rezultātā ir radusies vēdera prese – muskulatūra no starpribu muskulatūras un saites, kas tur ir, no pašām ribām. Es to tā izskaidroju. Tas varbūt ir anatomiskais izskaidrojums tam, ka kaut kur pazudušas ribas, bet psiholoģiskais izskaidrojums ir atkal tas pats, ko es jau teicu – skaudība uz Dzemdi. Tātad, nevis vīrietis ir dzimis no sievietes, kas ir patiesība – vienīgā, bet otrādi – sieviete ir dzimusi no vīrieša. Tas ir aiz skaudības un vajadzības izkarot līdztiesību un varu pār sievišķo. Bet parasti jau tie vēderi nav tik trenēti, ka viegli būtu ribas izskaitīt un tādēļ tā mitoloģija par dažādu ribu skaitu var pastāvēt.

O.J. – Te vēl par kristīgo tēmu. Vai būtu tāda iespēja, piemēram, ka Mesija, ka Jēzus varētu būt bijusi sieviete un, ka pēc tam tā bija Dieva izvēle, ka viņš radīja Mesiju kā vīrieti?

V.R. – Redz, tur ir jāsaprot kas – Kristus ir tipiskā varoņa pozīcijā. Ko tas nozīmē? Sieviete, kura ir ļoti matriarhāli jūtoša, viņa nevar pieņemt sava bērna tēvu kā kaut ko būtisku, kā sev līdztiesīgu. Respektīvi, viņa nevar domāt tādā veidā: “Mēs ar Jāzepu radījām Jēzu.”. Viņa izveido veco, seno matriarhālo fantāziju, ka bērns rodās tikai no viņas. Respektīvi, ka dzimumakts nav saistīts ar bērna dzimšanu. Bērns dzimst kaut kādā derībā starp viņu un kaut ko augstāku, bet attālinātu, nespējīgu iejaukties praktiskajās dzīves norisēs, nu – Dievu. Tas nozīmē ko? Tā ir tēva izstumšana, tēva neatzīšana ar dievinoša komplimenta palīdzību. Jāzeps nav svarīgs. Man ir bērns no Dieva. Šī domāšana ir ļoti plaši izplatīta. Grieķu mitoloģijā, ko es labi pārzinu, visi lielie varoņi ir radušies kā Dieva dēli. Varoņa sinonīms ir Dieva dēls. Hēraklu dzemdēja Alkmēne, pie kura Zevs atnāca Alkmēnes vīra Amfitriona izskatā. Bet Herakla dvīņubrālis Ifikls – tas radās ne no Zeva, bet no Amfitriona un Alkmēnes. Tātad, Ifikls nav Dieva dēls. Dieva dēls ir Hērakls. Vēl zīmīgi, ka Hērakls tulkojumā nozīmē Hēras, tātad Dievietes, dēls. Bet šo vārdu viņš ieguva tikai līdz ar pilngadību, kad sākās viņa kalpošanas gadi Dievietei. Līdz tam to sauca par Alkaīdu – Alkmēnes tēva Alkaja (tulkojumā – stiprinieka) pēcteci, kas arī rāda ko matriarhāli būtisku – tēvs Alkajs tuvāks nekā vīrs Amfitrions.

Nu, tāpat, teiksim Persejs. Persejs dzima Danajai, kuru tēvs bija ieslēdzis vara tornī, un Zevs pie viņas ieradās kā zelta lietus. Poētiski skaisti, ja. Vai, teiksim, pie Lēdas Zevs ieradās kā gulbis. Tas viss vienkārši rāda to, ka tas matriarhālais elements cīnās par savas senās ietekmes atjaunošanu un pazemina patriarhālo un savā psihiskajā uztverē un domāšanā izstumj viņu ārā. Dzimumdzīvi, dzimumaktu neuztver kā kaut ko pietiekošu, kāpēc tas tēvs būtu jāatdzīst. Bērni ir tikai mani. Tas ir tas pats, kas šodien – šķiršanās situācijās vairāk kā 50% gadījumu mātes tā uzskata : “Bērni ir mani! Ej dirst!. Tu taču nevari parūpēties par bērnu, vispār neapspriežams jautājums! Par ko mēs runājam?!”

Tur ir šis moments, ka Kristus būtībā spilgti parādās kā mātes īpašums. Jeb, viņš ir tas varonis, kurš no mātes sejas, no mātes ciešanām, gaidām un sapņiem ir nolasījis savu dzīves uzdevumu, kas ir ārkārtīgi svarīgs moments vispār, kas uz mums visiem attiecas kaut kādā ziņā. Mēs bijām pie mātes krūts un tas ir daudz, daudz, daudz tuvāk mātei nekā tēvam. Tad māte ar savām psihiskajām izpausmēm, ar savu seju, savu ķermeni mums izstāstīja par savām ciešanām un par savām gaidām. Un, mums radās dzīves programma, mums radās priekšstats, kas ir labi un, kas ir slikti un, par ko māte būtu laimīga, ja mēs to darītu. Tātad, būtībā tur ir tas, kas ebrejiem ļoti spilgti attīstīts – ebrejisms pārmantojas pa mātes līniju, ceļas no ebreju mātes piena.

Tas ir mātes dotais uzdevums, kuru apmaksā tēvs ar savu svētību. Kur tēvs nāk ar enerģiju, kur tēvs nāk ar iespējām realizēt šo mātes programmu. Jeb, kā tas ir Bībeles stāstā par pirmdzimtību – Īzaks ir jau vecs vīrs, viņam ir 60 gadi, kad viņam dzimst 2 dvīņu dēli. Rebekai ir 40. Kad dēli ir pieauguši, Īzakam jau ir 80 vai vairāk, un viņš ir akls. Un, tad ir cīņa, kas būtībā jau sākusies mātes Rebekas ķermenī – Jēkabs un Ēzavs cīnās par pirmdzimtību. Ko tas nozīmē? Viņi cīnās par varoņa lomu. Un, māte, kaut arī Ēzavs piedzimst pirmais, nolemj :”Nē, es gribu Jēkabu par savu sapņu realizētāju, Apsolītās zemes ieguvēju un evolūcijas turpinātāju.”. Būtībā, par savu varoni. Ar mātes palīdzību tiek panākts, ka Īzaks atzīst tieši Jēkabu par pirmdzimušo nevis Ēzavu, kas piedzima pimais un bija vecākais dēls objektīvi. Jēkabs ir nopircis par lēcu virumu no brāļa to pirmdzimtību un tēva svētību. Tas viss tiek tā izmenedžēts. Rebekas politika uzvar. Un, Jēkabs tagad ir jūdu pirmtēvs. Ēzavs ir ēdomiešu pirmtēvs. Viņam ir jauna – iekarotā zeme un viņš arī ir oligarhs. Šeit mēs sastopamies ar to varoņa lomas nozīmi, kuru rada mātes vēlme, mātes vajadzība, mātes programma. Un, dziļākā nozīmē Dievietes programma.

Kas attiecas uz to, vai sieviete varētu būt Kristus, mana atbilde ir – tajā vēsturiskajā laikmetā, pirms divtūkstoš gadiem – nē. Tolaik tikai vīrietis varēja būt Mātes Varonis. Šodien tas nav tik kategoriski, jo sievietes ir attīstījušas sevī vīrišķo daļu un lielā mērā ir vīrieši – tām ir vīriešu izglītība, vīriešu karjera un vīriešu netikumi un atkarības objekti – smēķēšana, dzeršana. Un sievietes ir aizmirsušas sievišķo, dzimšanas un nāves mistēriju, to, kas nav vārdos izsakāma. Tomēr – joprojām maz iespējami, ka sieviete varētu būt tāda mātes varone, kas nostiprina patriarhātu. Kristus – sieviete vestu atpakaļ, pie mātes, nevis pie tēva. Turklāt – sievietes ķermenis ir piesātināts ar tādām kultūrzīmēm, kas mūsu simboliskajā uztverē neasociējas ar Dēlu, kas meklē Tēvu. Tādēļ pat tad, ja sieviete spētu būt šodienas Kristus, mēs viņu par tādu nespētu atzīt un Kristu viņā ieraudzīt.

O.J. – Varbūt kā papildjautājums. Man ienāca prātā. Mēs tā kā daudz runājam par jūdu lietām, grieķu lietām. Bet, vai ir kaut kāda lieta, kur par šo jautājumu var runāt, teiksim, no latviešu, no pagānu vai kāda, es nezinu, viedokļa? Tas Lāčplēsis mums arī ir tā kā varonis. Citu mums tā kā īsti laikam nav.

V.R. – Lāčplēsis jau nav ļoti latvisks. Stāsts par lāča dēlu ir arī oksitāņiem. Tas ir Dienvidfrancijā. Un, arī ķīniešiem. Grieķiem ir vispār elegants mīts par Arkadu, kura māte bija Zeva mīļākā, nimfa Kallisto. Vēl viens varonis. Arkads piedzima Kallisto, un greizsirdīgā Zeva sieva Hēra viņus apdraudēja. Tad Zevs pārvērta nimfu par lāceni un pacēla viņu un “viņas dēlu” debesīs. Kallisto kļuva par Lielo Lāceni, un Arkads par Mazo Lāci – zvaigznājiem. Tas ir tā kā dievišķot – pacelt debesīs (vārdiem “dievs” un “debesis” sanskritā ir viena sakne). Bet, tas stāsts par Arkadu ir tas pats, kas par Kristu būtībā. Un, Pumpurs jau arī raksta, ka Lāčplēsis ir dzimis lācenei, pie tās “pienīgām krūtīm”. Starp citu, tās pasakas ir divu veidu, kur lācis ir tēvs un lācene ir māte. Lerha-Puškaiša grāmatā var paskatīties, viņas ir divu veidu. Pumpuram ir tas veids, kad varonis lācenei dzimst. Tas ir tāpat kā Kallisto un Arkads. Bet, lai kā tas arī nebūtu, tas jebkurā gadījumā intuitīvi atkārto to matriarhāta stāstu – tēva nav, vīrišķais ir dzimis sievišķajam. Starp citu – plaši izplatītajiem eiropiešu vārdiem – Artūrs, Artuss, Arktūrs, Arkādijs, Artis – izcelsme nāk no Arkada. No šī vārda cēlies arī tā Grieķijas novada nosaukums, kuru vēl dēvē arī par “dzejnieku dzimteni” – Arkādija.

O.J. – Vecajā Derībā Torā ir maz piesauktas sievietes, pamatā runa ir tikai par vīriešiem, kā vīrieši darīja. Acīmredzot, tas ir ar kaut kādu nolūku.

V.R. – Tas ir aiz skaudības, kā jau teicu. Tas ir viens iemesls. Un, otrs – aiz nepieciešamības izveidot to varas un attīstības struktūru, ko es saucu par ārpusģimenes civilizāciju. No matriarhāta, vai ģimenes civilzācijas viedokļa, tā, protams, bija katastrofa, un tāda tā turpina mūsu psihēs būt. Otra katastrofa, kas vēsturē notikusi bez tās, ka parādās tēvs, otra katastrofa un agrīnāka ir, ka no mātes aizgāja dēls. Māte dēlu audzināja savām vajadzībām, bet vēsturē ir noticis, ka dēls ir uzskatījis, ka viņam tomēr labāk ir aiziet. Bet, viņš ir kultūrvaronis (tēva varonis) tajā brīdī, viņš pirmo reizi pasaulē dara to, ko no mammas viedokļa raugoties nedrīkst darīt. Kas arī šodien ir kopā ar lielām vainas sajūtām dēliem, kuri pamet mātes, un mātēm, kuras mēdz sajusties vecas, nesmukas un neiekārojamas tajā brīdī, kad dēls aiziet. Un, kas nu galīgi nav vienkāršs process – to var redzēt gan tajās projekcijās, kur dēli meklē mātes savās sievās, vai kas notiek, kad dēls nokļūst armijā – ir seržants, kurš prasa kaut kādas elementāras lietas, bet jaunkareivis bēg pie mammas burtiski jeb emocionāli. Tie stāsti ir daudz dzirdēti.

Būtībā, Vecā Derība stāsta arī par to, kā mēs radījām vīriešu vai ārpusģimenes civilizāciju, kurā sieviešu nebija. Un, tas ir ārkārtīgi svarīgs stāsts. Jo, Vecās Derības laikmets jau nozīmēja ko? To, ka parādījās pirmie bagātnieki, parādījās pirmie oligarhi. Mazāzijā, kurā bija tā sauktais Auglīgais Pusmēness, bija iespējama zemkopība un lopkopība. Tas, ko mēs zinām gan par Ābrahamu, gan Īzaku, gan Jēkabu, gan arī Ēzavu – tie visi ir oligarhi. Viņi ir bagāti, viņiem ir ganāmpulki, viņiem ir kalpi, viņiem ir pat savas armijas, var teikt. Viņi klīst no vienas vietas uz otru, un viņi var iznīcināt tādu Šehemu, pilsētiņu. Izkauj visus vīriešus par to, ka tas Šehemas valdnieks tur tā kā ir gribējis par sievu Jēkaba dēlu māsu Dinu, bet nav palūdzis atļauju tēvam. Vārdu sakot, kamēr tas tēvs ir tāds nabadziņš, kad viņam nekā nav, tikmēr ar viņu jau var arī tā izrīkoties – paņemt un izmest. Tā, kā arī šodien daudz kur tas notiek. Bet, tiklīdz viņš ir ietekmīgs, pirmkārt, nav viņu tik viegli izmest, otrkārt – viņš taču rada ērtības sievietei un mātei. Būtībā ļoti svarīgi stāsti par autonomu vīriešu pasauli un, kā šī vīriešu pasaule veido savas politiskās attiecības ar sieviešu pasauli jeb ģimenes pasauli, tas rada svarīgu alternatīvu. Svarīgu patriarhālu alternatīvu matriarhālai alternatīvai. Bet, nevis kā savstarpēji izslēdzošu, bet spēkos līdzvērtīgu, pretēju principu, abos ir tas līdzsvars un paritāte.

O.J. – Katoļu baznīcā vienu brīdi bija tā, ka sievietēm vajadzēja sēdēt pa kreisi, vīriešiem – pa labi. Ko Jūs saskatāt tajā, kāpēc tas tā bija nepieciešams toreiz un, kāpēc tas nav nepieciešams šobrīd?

V.R. – Tas, manuprāt uzsver atšķirību, tāpat kā puikām bija savas skolas, un meitenēm bija savas skolas. Būtībā zināšanas vai Bībeles uztvere – tās ir neglābjami divejādas. Sievišķa un vīrišķa. Teiksim, mātišķa un tēvišķa. Tas ir neizbēgami. Un, ļoti svarīgi ir to skaidri un gaiši ieraudzīt. Bet sākot ar apgaismības laikmetu, mēs visi esam pataisīti vienādi. Mēs neesam visi vienādi. Mēs ļoti dažādi redzam pasauli. Svarīgi ir ieraudzīt tās atšķirības, bet balstīt attiecības uz atšķirību saprašanu nevis uz nonivelēšanu. Piemēram, vakardien man bija iemesls aizdomāties būtībā par šo pašu jautājumu, kuru Jūs uzdodat. Var teikt tā, 22 gadīga sieviete savā attīstībā un gatavībā būt māte un ģimenes saimniece ir apmēram tikpat nobriedusi kā 35 gadīgs vīrietis. Vai 30 gadīgs. Bet, šodien ne tik bieži notiek tādas laulības, kur vīrietis ir 10 gadus vecāks. Kāpēc? Tāpēc, ka viengadnieki mācās vienā klasē, vienā kursā. Skaidrs, ka viņi tur trinās viens ar otru un saprecās. Bet, 22 gadīgs vīrietis – viņš bieži vien ir puika, viņš ir infantīls, viņš nav gatavs ģimenei. Viņš vēl nav uzbūvējis to vīrišķo civilizāciju, ārpus ģimenes civilizāciju, kur viņš var stingri stāvēt uz savām kājām. Teikt – te ir mans uzņēmums, te ir mana nauda, te ir mani sasniegumi. Un, teiksim, tas tiks apvienots ar tavu spēju radīt pēcnācējus, un tad būs riktīgi stipra, jaudīga ģimene. Nē, tas šodien ir tā, ka mēs paralēli visu darīsim – gan dzemdēsim bērnus, gan iekarosim pasauli, gan mācīsimies, gan iekārtosim dzīvokli. Vārdu sakot, tas rada situāciju, ka vienā laika periodā jauniem cilvēkiem uzgāžas tik daudz uzdevumu virsū, kurus ir ļoti grūti paveikt.

O.J. – Vēl par to krustu. Tad, kad Kristu piesita krustā, visās gleznās pamatā pie krusta ir tikai sievietes, nav neviena vīrieša. Kaut arī tie apustuļi bija diezgan daudz viņam. Un, izrādās, ka tā situācija ir stipri nomainījusies.

V.R. – Slavenā Mikelandželo “Pieta”, kas ir Pētera un Pāvila katedrālē, Vatikānā. Vispār fenomenāli, arī kā tēlniecības šedevrs, kuru radījis puisis 23 gadu vecumā. Tur mēs redzam, ka Marija jau nav nelaimīga, viņa ir dabūjusi dēlu atpakaļ. Un, ļoti līdzīgi bija izrādē “Pērs Gints” Nacionālajā teātrī. Tur arī Solveiga fināla ainās dabū atpakaļ Pēru Gintu, un viņš jau ir tāds vecs, sirms vīrs, un viņš tieši tā kā Jēzus Marijai guļ klēpī Solveigai. Tā ir tāda zīdīšanas aina, viss iet tā kā cirkulāri. Tāda arhetipiska sievietes asociēšanās ar zemi, kas visu rada un visu paņem sevī atpakaļ. Tas nav tikai simbols, tas ir kaut kas daudz vairāk. Sieviete ir pie radīšanas klāt, bet viņa ir arī pie nāves klāt. Un, to es saprotu tādā veidā, ka vēsturiski bērnu mirstība bija milzīga.

Dažādi avoti dažādi min, bet varētu būt, ka katrs ceturtais bērns mira. Tas nozīmē stāvēt būtībā pie sava mirstošā bērna, kuru tu nevari nekādā veidā izglābt. Otra lieta, akadēmiķa Stradiņa četrsējumniekā, es neatceros vairs autoru, bet tur bija par demogrāfiju pamatīgs raksts, arī uz to pašu kaulu pētīšanu balstīts, par dzīves ilguma dinamiku tieši Latvijas teritorijā. Un, tur viens no secinājumiem ir, ka sieviete līdz pat 18. gadsimtam visus vēsturiskajos periodos ir dzīvojusi apmēram 33 gadus un mirusi piektajās dzemdībās. Tas ir kā krievu rulete. Tu paliec stāvoklī, un tavs ķermenis ir laimīgs, viņš ir realizējies, tev būs bērns. Bet, ir 25% varbūtība, ka tas bērns nomirs. Un, 20%, ka tu pati nomirsi. Tā nav teorija. Tas ir, ka tu redzi, ka tava māte, māsa, māsīca jau ir mirušas, ka dzemdības – tā ir iespēja nomirt. Ja sievietes psihe attīstās tādā veidā, ka viņa grūtniecībā redz arī laimi – man būs bērns, un viņš izaugs, un to ārprātu – mēs abi varam nomirt, tas rada to milzīgo spriegumu, to garīgi emocionālo telpu starp dzimšanu un nāvi, par kuru vīrieši neko nevar zināt, un par kuru modernā sieviete negrib neko zināt, bet kurš tai par sevi regulāri atgādina. Arī tas, ka es esmu mēģinājis to stādīties priekšā un izteikt vārdos, tā ir diezgan neliela daļa no tām zināšanām, kas “uz šīs saules” pastāv neverbālā formā, simboliskā, metaforiskā formā, un, kuras sieviete var izjust, kur viņa var sakontaktēt ar šīm te mistērijām sevī. Bet, tiklīdz viss tiek pateikts vārdos vai pat uzgleznots vai nofotografēts, viņa zaudē daļu no informācijas, kas tur ir iekšā. Tāpēc var tuvoties šai te sievišķajai pasaules izjūtai, bet nevar to dabūt visu.

O.J. – Mēs daudz informācijas smeļamies no Toras, no Vecās Derības. No Bībeles. Vai mūsdienās ir kaut kas, kas pildītu Evaņģēliju, to uzdevumus, ka mums saglabātos kaut kādi raksti, pieredze kaut kāda tiktu uzkrāta? Vai tas ir vajadzīgs?

V.R. – Tas ir vajadzīgs. Bet, es uzskatu, ka mēs tagad dzīvojam tādā destrukcijas fāzē un tā uzskata arī daudzi par mani gudrāki cilvēki. Civilizācija iegājusi tādā destrukcijas fāzē. Un, tas ir sācies apmēram 500 gadus atpakaļ. No Reformācijas un no Roterdamas Erasma, no Lutera un no Henrija VIII, kurš izdomāja, ka viņam ir tiesības šķirties un neklausīt Pāvestam.

Nākošais posms, tā ir Lielā Franču revolūcija, kura būtībā bija visa 18. – Apgaismības gadsimta auglis – ateisms, individuālisms, hedonisms, kas rezultējās karaļpāra nogalināšanā. Tēva un mātes slepkavībā pēc būtības.

Nākošais solis ir krievu revolūcija, 1917.gads, kad Ļeņins bija pirmais pasaulē, kas atļāva abortu. Padomju valsts pirmsākumos bija tāds princips, ka ja komjaunietis seksuāli iekāro komjaunieti, tad komjaunietei ir pienākums komjaunietim seksuāli atdoties. Skaidrs, ka bija arī šīs te baumas par boļševikiem, ka viņi tā kā likvidēs ģimeni, un sievas būs kopīgas. Kas no vienas puses bija tā kā kontrapropoganda, bet no otras puses savs racionāls grauds tur bija. Būtībā ģimenes likvidācija, aborts. Ģimenes kā tādas sabiedrības pamatšūnas. Kur vispār parādās tā vajadzība – kādai jābūt valstij, lai ģimene būtu nepatriarhāli Ok. Kādai jābūt ģimenei, lai cilvēki būtu nepatriarhāli Ok. Tas ir saistīts ar šo mātes pasūtījumu, kuru viņa dod savam mazajam puikam. Attīstība iet otrā virzienā šobrīd.

Un, ceturtā fāze ir 68.gads, kur infantili studenti, kas pārsvarā nāca no turīgām vidusslāņa ģimenēm, vienkārši pasludināja – aizliegsim aizliegto. Kas kaut kā sasaucas kopā ar to, ka caur fašismu un nacismu un ar tiem vadoniskajiem režīmiem, ieskaitot Ulmaņa režīmu, Višī Francijā, caur šiem autoritatīvajiem vīriešiem tika diskreditēts patriarhāts. Un, Frankfurtes skolas teorētiķi būtībā teica tā: “Ja ir ģimene ar stingru tēvu, tas nozīmē, ka tur izaugs fašisti. Mums ir jānostājas pret tādām ģimenēm.”. Tātad, šķiršanās ir Ok. Vai teiksim – Stambulas konvencija. Tātad, ja tēvs paceļ balsi, un, ja ir iespējams izfantazēt, ka viņš iesit, tā ir vardarbība. Tātad, nav svarīgi, kas ir neaizvietojams un pozitīvs tēva lomā ģimenē. Svarīgi atrast veidu, kur viņam piesieties, sacelties pret viņa varu un kriminalizēt tēva audzināšanu, tēva rupjo balsi, tēva spēku. Uzbruksim šai te tēva lomai un destruēsim. Pie kā mēs nonāksim? Pie matriarhāta.

Galvenais ir novākt kultūras virsslāni, un mēs dabūjam zemākās kultūras izpausmes, kas šodien, es domāju, ir ļoti spilgti redzams. Caur šķiršanos mēs esam grupu laulībā atpakaļ. Kad nav viens tēvs, viena māte. Ir vairāki tēvi, vairākas mātes, bērni tiek audzināti kopēji. Kad nav skaidras robežas, kas kuram pieder, par ko katrs ir atbildīgs. Aborts – lūdzu! Tonija Džada grāmatā “Pēc kara”, kurā ir 1000 lappuses, ir pieminēta arī Latvija. Rietumeiropā abortus sāka atļaut 70-os gados. Tie bija 68.gada revolūcijas augļi – abortu aizliegums tika aizliegts. Bet, tur viņš citē šokējošu faktu, par mazo Latviju, kurā 1973.gadā bija 34 tūkstoši dzemdības, un tajā pašā gadā – 60 tūkstoši abortu. Ja tie aborti nebūtu bijuši, tad šiem cilvēkiem tagad būtu 43 gadi, viņi jau būtu dzemdējuši savus bērnus, un būtu jau nākošā paaudze. Tie nebūtu 60 tūkstoši, tie būtu vēl 60 tūkstoši cilvēku klāt. Tas ir tas moments, kur matriarhāts parādās kā nāve, kas nogalina, kas iznīcina ģimenes, kas sagrauj demogrāfiju.

Vai, piemēram, par Itāliju un Franciju, kur vēsturiski vienmēr ir bijušas kuplas ģimenes, man liekas, ka par Itāliju bija tie dati, kad aborts kļuva legāls, tā dzimstība no 2,7 bērniem uz vienu sievieti reproduktīvā vecumā nokrita uz 1,7 bērniem. Tas nozīmē, ka mēs esam lopiņi, mēs nespējam apzināti plānot un veidot sabiedrību, neskatoties uz tām muldēšanām, ko tie liberāļi atļaujas. Ja jau mēs būtu tik apzināti kā viņi propogandē, tad Ok – ieviesāt abortu, bet tomēr atradāt veidu, kā 2,1 bērnu uz to sievieti tā kā saražot. Nē, tas jau nenotiek. Tas nozīmē, ka aborta aizliegums ir tāds mehānisms, bez kura nevar tādā attīstības pakāpē, kādā mēs esam. Tajā jautājumā, vai ir vajadzīgs Evaņģēlijs – protams, ka viņš ir vajadzīgs! Bet, viņš ir praktiski vajadzīgs tajā pašā izpratnes un interpretācijas formā, kādā tas ir bijis 1500. gadā. Jo mēs jau neesam nekur tālāk, mēs esam atpakaļ gājuši. Tehnoloģijas ir progresējušas, bet cilvēka un ģimenes attīstība laikam nē.

O.J. – Mūsdienās baznīcā ir daudz sieviešu un maz vīriešu. Tas atstāj iespaidu mūsdienās arī uz jaunāko paaudzi.

V.R. – Jā, protams. Džoisam Ulisā tur ir tāda vieta, kur Blūms skatās, kā viena tantiņa kāpj pa baznīcas kāpnēm un mēģina attaisīt baznīcas durvis. Tās durvis ir augstas, un kliņķis arī ir augstu. Bet tantiņa jau salīkusi, nevar īsti aizsniegties. Džoisa komentārs: “Izsīkusi maucība grābstās pēc Dieva.”. Tas ir tā, sieviete, kad viņai beidzas mēnešreizes, viņa pēkšņi ir ieinteresēta kļūt patriarhāla un saukt Dievu palīgā cīņā pret savu iekšējo Dievieti. Tas dzemdiskais maucīgums zūd un matriarhālās varas pārsvars samazinās. Tajā maucīgumā nav patriarhāta ideoloģijas, tur nav nekādas kristietības. Antikrists – tā kā fon Trīra filmā. Viss sievišķais ziedēšanas, auglības ritu un mātes varas mežonīgums tur ir. Tā vainas sajūta parādās pēc tam. Vēlme pie kaut kā pieturēties tad, kad matriarhālā ideoloģija varētu vairs nebūt saistīta ar sava ķermeņa norisēm. Bet kas par momentu!

Dievietei caur sievietes ķermeni, sievietes seju uz pieaugušu vīrieti ir gandrīz tāda pati ietekme kā uz mazu puiku. Respektīvi, kur ir sieviete, tur vīrietim ir tendence regresēt. Savā kompānijā, savā komandā savā mednieku kolektīvā viņš ir bijis vecis. Tāds, kurš gan draudzējas, gan konkurē ar citiem večiem, mēģina sasniegt objektīviem kritērijiem mērāmus panākumus. Bet tiklīdz viņš nokļūst sievietes klātbūtnē parāk ilgi, viņš regresē no tēva uz dēlu. Alkoholisms arī ir saistīts ar sievietes kā Dievietes ietekmi uz vīrieti. Tas nav saistīts tikai ar tu dzer vai tu nedzer. Respektīvi, tam būtu jābūt tā – vīrietis atnāk vakarā mājās tumsā, satiek savu sievu, atnes viņai mamuta kāju, izmīlē un no rīta tinās, lai pa gaismu sievu neredzētu. Ja viņš paliks mājās, pie Dievietes, viņš kļūs depresīvs. Es teiktu tā, ka tā situācija baznīcās bieži vien ir tāda, ka matriarhālais elements ir izstūmis no baznīcām ārā patriarhālo. Visas tās draudžu padomes ir pilnas ar matriarhālām būtnēm, un mācītāji nereti ir tikai tādi salātiņi, Dieva stādiņi, kas teiks visu, ko mamma liek. Viņi formāli sludina Dieva vārdu, bet faktiski – Dievietes vārdu, Dievietes ideoloģiju. Luterāņu baznīca praktiski vairs nevar aizsargāt sevi. Katoļu baznīcai caur celibātu un caur to milzīgi hierarhiju, kas tur ir, tiem ētiskiem principiem, tomēr izdodas kaut kā turēties. Protestanti daudzos gadījumos ir sabrukuši. Matriarhāta spiediens ir par lielu.

O.J. – Skolā lielākā daļa pasniedzējas ir sievietes. Un, kā Jūs teicāt, viņas ražo savam dzimumam vairāk ērtības nekā problēmu risinājumus.

V.R. – Sākumā viņas bija bērnudārzā, pēc tam viņas parādījās skolā, tagad viņas ir augstskolā. Un, ko mēs redzam? Šajā jauniešu paaudzē sievietes iegūst augstāko izglītību 56% gadījumu Latvijā. Vīrieši – 26%. Būtībā var teikt tā, ka tas matriarhālais elements ir izdzīts no mājas, viņam nav bērnu, ko audzināt, viņam nav savas mājas vides, ko veidot, viņam ir 2 istabu dzīvoklis Purvciemā. Skaidrs, ka tas mēģinās iekarot vīrišķo teritoriju. Un, tas izdosies. Tāpēc, ka tur, kur nāk Dzemde un Dieviete ar matriarhālo ideoloģiju, tur vajag baigo aizsardzību, lai viņu neielaistu. Piemēram, aizliegumu ordinēt sievietes. Vai šodien var būt aizliegums sievietēm būt pasniedzējām augstskolās? Velbeks mums parādīja tādu perspektīvu. Pie musulmaņiem tas tā būtu, mierīgi. Bet, kas ir tā visa rezultāts mūsu kultūrā? Vīriešiem, jauniem puišiem ir jāemigrē uz tādām teritorijām, kur tās mammas nav un universitātes tās vairs nav. Nu, pagaidām armija vēl ir. Bet, armijā arī ir sievietes. Reiz lasīju tur lekciju, karavīri teica, ka nespējot nepalīdzēt dāmām stiept viņu mugursomas… Nu gluži kā Juris Pavītols, kurš izdzied Ziedoņa vārdus – “es gribu tavu portfeli nest, no skolas līdz tavām mājām”. Es gribu gribēt to, ko Dieviete grib!

O.J. – Runājot par sieviešu žurnālu daudzumu. Arī sieviešu žurnālu īpašnieces, izdevējas, žurnālistes ir pamatā sievietes, kas savu nospiedošo iespaidu atstāj uz sabiedrību.

V.R. – Tā ir. Tas ir tas pats. Tā ir matriarhālā ideoloģija, Dieviete, Dzemde. Neapzināti. Arī tad, kad tās žurnālistes sievietes saka: “Viestur, man patīk, ko Tu saki, tā ir taisnība, tas mani aizsargā arī kā sievieti no tā, ka es varu savā dzīvē aiziet ne tur, kur vajag.”. Bet, neapzināti viņa aizies tur, kur vajag Dievietei un Dzemdei.

Ko es neesmu redzējis? Ka sieviete būtu, teiksim, televīzijas operatore, tā, iespējams, ir visvīrišķīgākā profesija. Bet, bieži ir tā, ka es piedalos kādā pārraidē, un tur pie tiem stroķiem kādi 5 veči. Nu, tādi normāli veči, bet visi klusē. Visiem mutes ciet. Un, tajās gaismās – es un šādas tādas dāmas, parasti izmeklētas un gudras. Mēs iebraucam kaut kādā karstākā tēmā, un var redzēt, kas notiek aiz tiem stroķiem. Ka veči ķermeniski iesaistās, bet mutes ir ciet. Viņi nedrīkst nākt ārā un teikt: “Paklau, vai nu jūs te izbeigsiet paši, vai mēs jums tūlīt nogriezīsim skābekli muļķības runāt!”. Viņi paliek mēmi. Kad es izeju no tām gaismām, tad reizēm ir tā, ka man kāds uzsit uz pleca: “Šito Tu baigi labi pateici!”. Nu jā, es jau redzēju, kā jūs te mokaties! Bet, izlaist šo te tvaiku viņiem ir baigi grūti. Ko viņi darīs? Viņi ies uz krogu.

Mums kaut kā jāiet uz noapaļošanos. Man ir kādas 5 minūtes vēl.

O.J. – Jā, labi. Kā sanāks, tā sanāks. Sabiedrībā sievietes ir neapmierinātas ar to, kritizē vīriešus, ka vīrieši ir tādi un tādi. Bet, īstenībā, viņas pašas viņus ir izaudzinājušas tādus. Viņas kaut kā nejūt to vai neaptver…

V.R. – Tā ir attieksme. Tā ir mātes attieksme. Nevis tā ir cieņa pret vīrieti, kurš ir tāds, kāds viņš ir, bet tā iekšēja pārliecība, ka tev ir tiesības pieprasīt, lai viņš ir citādāks. Tāda attieksme kā pret nepieaugušu dēlu. Dēls ir jāaudzina, protams. Bet, kad tu pret pieaugušu vīrieti vai pret savu vīru uzdrošinies izturēties apmēram tā, ka tu esi nepareizs un tev jābūt pareizam, tad, protams, ka kaut kas fundamentāli nav kārtībā tavā galvā. Tu esi emocionāli vardarbīga un vienkārši uzprasies uz fizisku vardarbību. Nu, tā ir vienkārši necieņa. Tev ir jābūt kopā ar vīrieti, kuram ir sava pasaule, sava konstitūcija. Iepazīsti to pasauli un mēģini atrast kompromisu. Mana pasaule – tava pasaule. Tad tur kaut kas sanāks. Bet, šitāda “piļīšana” un “zāģēšana” un tml. – tev ir jābūt tādam, kā es domāju, tas ir nonsens no vienas puses, bet no otras puses tas arī parāda to mehānismu, kā pieaudzis vīrietis tiek taisīts par mazu puiku vai, kā tēvs tiek izšķīdināts, un viņam jākļūst par dēlu.

O.J. – Piemēram, mākslā mēs arī redzam, ka sieviešu akti ir ļoti populāri, zināmi un daudz gleznoti. Bet, vīriešu akti ir pavisam nedaudz, un viņi netiek absolūti nekādā veidā izskatīti.

V.R. – Kondrašins par šo ļoti labi pateica, fotogrāfs. Viņš teica: “Tas ir dabiski sievietei sevi atkailināt un piedāvāt. Tā kā puķes zied. Viņas grib būt skaistas, viņas aicina bites. Bet, ja to dara vīrietis, tas ir perversi.”. Es 100% pievienojos. Bet par aktiem glezniecībā populārāka, manuprāt, ir mātes un bērna tēma.

O.J. – Bet, ir arī skaisti vīrieši. Teiksim, Grieķijā, Romā. Apolona skulptūra. Tad viss tas bija.

V.R. – Nu, jā… Bet. Es domāju, skaistums – tā ir Dzemdes funkcija. Skaistums, lai atnāktu sēkla. Tā ir reklāma vienkārši. Tas, kā geji redz skaistumu, kas ir modes pamatā, tas ir kaut kas citādāks, nekā Dzemdes skaistums un pievilcība. Dabiski skaistākā sieviete ir tā, kurai visjaudīgākā Dzemde, kura ir visgatavākā kļūt par māti. Tas ir tas no dabas. Geju kultūra, viņi rada pavisam citu skaistumu, viņi rada Keitu Mosu. Vīriešu skaistumam, kuru pazīstam no klasiskās Grieķijas, vajadzētu citu vārdu, tas ir kas kardināli cits.

O.J. – Kas būtu tas, ko mēs varētu teikt, kas raksta programmu vai scenāriju sievietēm sieviešu uzvedībā? Skaidrs, ka vīriešiem raksta sievietes. Bet, kas ir tas, kas raksta to sieviešu uzstādījumu? No kurienes viņas reaģē tādā veidā, kā mēs to zinām?

V.R. – Dzemde – turpināšanās alkas un Dieviete. Tas, ko es saucu par Dievieti. Tās ir būtībā tā pirmā pasaules programma, kura visu laiku attīstās un diferencējās un kurā arī dialektikas likumi – Dievietes plāns – ir iekšā. Un, kura visu laiku rada jaunus un jaunus izaicinājumus Dievam, kuram ir jāreaģē uz to. Un, tādā cīņā un sadarbībā jau kaut kas arī notiek.

O.J. – Un, pēdējais. Vai nāve ir loģiska? Vai nāvei ir loģika?

V.R. – Es teiktu tā, ka nāve rada gravitāciju. Ja mātei nomirst bērns, tas ir ekstrēmi. Teiksim, jebkuram cilvēkam, ja nomirst tuvinieks ne no liela vecuma, bet vienkārši traģiski nomirst, tad šis cilvēks izjūt šo te gravitāciju, šo te tukšumu, kas ir tajā vietā. Un, viņš ar tādu tukšumu vairāk vai mazāk komunicē. Tas kļūst par vairāk un vairāk ievelkošu un dominējošu šā cilvēka dzīvē, nekā kaut kādas objektīvās vajadzības – bērna audzināšana, naudas pelnīšana un tml. Respektīvi, nāve ir daļa no dzīves un ļoti liela un jaudīga daļa. Nāve ir mums visapkārt, un viņa ietekmē mūs arī tad, kad mēs esam dzīvi. Šo domu ja attīsta tālāk, mēs nevaram nenonākt pie idejas par reinkarnāciju. Faktiski tas ir tā, ka mātes dzemdē mūsu ķermenītis ir saņēmis dvēseli un, nomirstot, tā dvēsele aizlido. Pastāv kāda ārpusķermeņa apziņa. Un, kaut kādā jaunā periodā dvēsele dabūs jaunu ķermeni, ja būs nopelnījusi. Es domāju, ka jautājums par karmu nav tikai reliģisks jautājums, tas ir arī filozofisks jautājums. Tas ir saistīts ar to, cik mēs ar savu domāšanu varam dziļi tikt savas būtības izpratnē. Domāšana palīdz vērošanai, bet vērošana ietekmē notiekošo ar cilvēkiem, maina novēroto. Agrīnajā kristietībā arī ir bijusi reinkarnācijas ideja, kas pēc tam ir atmesta.

O.J. – Paldies!

P.S. Šī bija neparasta intervija, kaut kas tajā man ļoti patika un gribas nedaudz parakstīties par to, kas tas varētu būt bijis.

Pirmkārt, man patika neprofesionālisms. Bija jūtams, ka intervētāju interesē jautājumi, par kuriem runājam un viņš ne brīdi neaizdomājas un, gribas teikt, nenobīstas, kā sarunas taustāmais rezultāts varētu iekļauties tajā kontekstā, kas viņu pie manis atsūtījis. Varētu jau teikt – augstskolai tak nevar būt tik ultimatīvas prasības kā preses izdevumam, kuram dzīvības un nāves jautājums ir pārdot un nopelnīt, nevis nest gaismu tautai – tas vairs nepieder pie žurnālistikas profesionalitātes kritērijiem. Tomēr šīs mediju intereses ir pretējas manām – intervējamā interesēm. Šo konfliktu ššīsintervijas notikumā varēja redzēt ne tikai kvantitātē – tik lielu intervijas apjomu, kāds iespējams studiju darbā, neviens medijs drukāt nevar atļauties! Bet ja to apgraizītu, kas paliktu? Paliktu teksts kā izlaupīta māja, ar melnām pēdām uz paklājiem. Tomēr redzēsim, kādu novērtējumu šis neapgraizītais studenta darbs iegūs!

Otrkārt, man patika neverbālā komunikācija, intervijas atmosfēra. Tā tiešā veidā nekur neparādās, ja nu vienīgi galīgā teksta kvalitātē, kā rezultāts. Var pat šķist, ka intervētāja jautājumi atkārtojas un ne vienmēr atbildes uz tiem izriet tieši no jautājumiem. Bet tas ir izskaidrojams ar kaut ko “gaisā esošu”, neverbalizētu jautājumu plūsmu (līdzīgu literatūrzinātnē piesauktajai “asociāciju plūsmai”), kas diviem vīriem liek nopūlēties, lai sasniegtu to, ko viņi grib sasniegt, izmakšķerētu no psihes ūdeņiem to, ko gribējās izmakšķerēt. Šis neverbālais sevišķi labi parādījās sākotnējā, “melnajā” tekstā, kuru, šķiet, Ojārs tādu pašu arī nodeva pasniedzējām (gribas teikt – saplosīšanai! – J), bet kuru es šeit esmu “salabojis” – kā liekvārdiņi, kā atkārtošanās un pat neloģiskumi un nesaprotamības tekstā. Lai to, kas vārdos pazuda bet komunikācijā bija, atburtu atpakaļ, nācās tekstu papildināt, bet ļoti gribējās to darīt tā, lai aiz valodas literāruma prasības nepazustu cilvēciskā nepareizība, puiciskā stūrainā aprobežotība nespēt visu sacakot “pa smuko”. Šī atmosfēra bija tā, kas “izvilka domas no galvas”. Kā pieredzējis intervējamais varu liecināt, ka ne vienmēr tā notiek. Patiesībā – tā notiek ļoti reti.

Treškārt, un tas sasaucas ar runāto šajā intervijā, mēs, ja ne atklājām, tad vismaz apžilbinoši spilgi ieraudzījām, kādā verdzībā nokļuvusi domāšana, ieguļoties žurnālistikas Prokrusta gultās. Es zināju par šo verdzību, bet nekad nebiju tik spilgti to sajutis. Tas, ko es saku, žurnālam ir 100 reiz nesvarīgāk kā tas, kā izskatās tā smaržu pudele blakus manām domām. Es atklāju, ka kaut kur iekšēji biju samierinājies, ka tā un pat uzskatījis, ka citādi būt nevar, un ka kompromisi ar žurnālistiem ir neizbēgami un uztverami kā “normāli”! Tagad sajutu, ka nē, man jābūt asākam savās prasībās.

Ceturtkārt, tā bija vīru saruna. Jo Ojārs Jansons, lai arī students, ir vīrs spēka gados, liels un spēcīgs, jau pašrealizējies kā fotogrāfs. Un tādēļ sarunā eksistēja arī tāds kā tipisko un neizbēgamo vīrišķo ievainojumu izrunāšanas līmenis, kurš abiem ir saprotams, atšķiras vienīgi trenētība verbālā šo fenomenu aprakstīšanā, kas bija iemesls, lai tiktos. Un šajā vīru sarunā iezīmējas arī tāda kā rūpe par pasauli, par to ārpusģimenes civilizāciju, kura vakar vēl bija tāda skaidra un saprotama, bet šodien jau – okupēta. Kurp ved tālāk vīrieša ceļš?

Piektkārt, ir apbrīnojami, cik daudz var izrunāt vienā stundā – teksta apjoms šeit ir kāda desmitā daļa no grāmatas er 300 lappusēm! Izrunāt var gan pagūt, bet noslīpēt – tas prasa daudz vairāk laika!

Jā, tas nu bija viss Post Scriptum, nu gan vairāk nav no piebilst.

Komentāri

Veseris

Intervētājam lieliski nefrizēti jautājumi. Atbildētāja teorijā jaušams milzīgs trūkums – hroniski tiek aizmirsts vīriešu organismā mītošais Dievs, kam ir vismaz tikpat konkrētas seksuālas vajadzības kā Dzemdei un kas arī bija to senlaiku sieviešu un viņu aptuveni piekto bērnu nāves provocētājs. Visticamāk tas arī ir ierakstīts mūsu arhetipiskajos slāņos. Nāves nesējs ir jaunas teritorijas, īpašumus, seksu iekārojis (maucīgs) vīrietis. Un diez vai šis testosteroniski nevaldāmais Dievs būtu tas, kas spēj radīt lielisko ģimenes vidi, kur plaukt Dievietes/Dzemdes harmonijai, tādēļ teorijā ir milzīgs robs – tiek pasludināts, ka nāve ir senās sievietes prerogatīva, ka sievietes joprojām dzīvo ar šo daļu, bet vīrietis ir it kā arhaiskās sievietes nomākts progresa nesējs. Acīmredzot, viss nav tik vienkārši. Katrs cilvēks – gan sieviete, gan vīrietis ir indivīds ar savām atšķirīgām destruktīvām daļām, kuras katram neatkarīgi no pretējā dzimuma jāmāk vadīt (citādi nekā). Sievišķo asociēt ar antikristu ir kaut kas ārpus veselā saprāta. Rodas iespaids, ka plašais studētās literatūras loks apziņā nav sakārtojies veselīgā fromātā, bet arhaiskajam Pānveidīgajam Dievam ir izdevies piesmiet teorijas autoru.

Metrs

Patiesi, nav viegli iedomāties sievietes izjūtas sākoties dzemdībām, kad daudz kas var noiet greizi un iznākums nav zināms. Taču, manuprāt, arī vīru dzīvēs mēdz atgadīties fenomens, kas savā ziņā ir salīdzināms ar šo. Runa ir par iešanu karā. Arī tur šis tas kas var noiet greizi un iznākums nav zināms. Izjūtas varētu būt līdzīgas.
Arī uzdevumi ir līdzīgi: sievietei – piedzemdēt dzīvu un veselu mazuli, kā arī pašai palikt dzīvai; vīrietim – uzvarēt pretinieku un izdzīvot.
Ja tas izdodās, tad tiek iegūta balva – katrs no tiem tiek kanonizēts – sieviete kļūst par Dievieti-Māti un vīrietis tiek godāts kā Dievs-Iekarotājs.
Tiesa, mūsdienās, karā iešana ir reta parādība. Savā ziņā to ir aizstājis sports. Taču tur tas vairs nav dzīvības un nāves jautājums. Tur tiek upurēta vai izcīnīta pašapliecināšanās, gods, lepnums.

Marika

Paldies par interviju. Pašķirstot VR grāmatas, likās man par sarežģītu, visa tā mitoloģija, radu raksti. Tāpēc arī neesmu nevienu izlasijusi. Intervija salika sakarības, patika arī VR komentārs par interviju. Kaut kas īsts. Skaisti 🙂 paldies vēlreiz.

Nu

Es par savām sajūtām lasot interviju…
Man rakstu lasot bija sajūta, ka Viesturs uzdod jautājumus pats sev. Visi saskan gandrīz vai burts burtā ar kaut kad agrāk izskanējušiem Viestura apgalvojumiem. Intervētājs ir tikai pārfrāzējis jautājumos Viestura paša kaut kad agrāk izteiktus apgalvojumus un pajautājis tā it kā no sevis. Tā nav intervija. Tā ir Viestura spoguļošana viņam pašam.

    Jānis Ozols

    Ļoti precīzi. Par to arī VR uzslava Ojāram.

teodors

Nu vismaz šajā jautājumā gribu pilnībā attaisnot sievietes. Neviena sieviete
nekur uz Zemes nav vainīga pie tā ka vĪrieši nododas dzeršanai. Veču dzerstīšanās
attēlo tikai viņu alkoholisma pakāpi. Kāpēc viņi dzer, tas katreiz ir atsevišķs
jautājums. Ar problēmām tur nav nekāda sakara. viņiem vienkārši garšo.
Kas attiecas uz skolām, tad tur gan izpaužas mazo algu jautājums. Saprotams,
sievietēm prāta pietiek, lai darītu šo darbu, un kāpēc tad maksāt vairāk.
Mūsu augstskolas, savukārt, nekādas nopietnās problēmas nerisina, tādēļ
tās arī aizpildās ar sievietēm

    Jānis Ozols

    Vīriešu dzeršana ir dusmu pavēršana pret sevi, lejot sevī indi, kurai ir laba garša un anestezējošs efekts. Ja kāds mums izraisa dusmas, bet nav aizsniedzams, vai arī mums no viņa bail, tad parastais aizsardzības mehānisms ir pavērst dusmas vai nu pret kādu citu/iem vai arī pret sevi. Indes ieņemšana ir viens no veidiem.

Emancipētā haizivs

http://www.tvnet.lv/tehnologijas/zinatnes/643798-haizivs_laidusi_pasaule_mazulus_bez_parosanas

Tā zēni, necepaties tik traki, esmu iemācījusies tikt galā bez jums. Sūtu jums ziņu – daba ir gudra, jūs esat jauki, bet neobligāti.

    Nu

    Var iztikt, ja nav jāattīstās… Bet jāattīstās ir.
    Varbūt zivs ir sapratusi, ka uzdevums ir izpildīts – ka kaut kas ir saprasts? Un mēs arī ar laiku pārvērtīsimies atpakaļ par androgīno cilvēku. Ir taču leģenda, vismaz viena, par to, ka kādreiz androgīnais cilvēks esot eksistējis (Zevs to pārdalīja uz pusēm, jo tas būdams pašpietiekams, bet bez saprašanas, sāka apdraudēt kārtību debesīs…)
    https://outre-monde.com/2010/09/25/platonic-myths-the-myth-of-aristophanes/

Aizvien zivs

Te būs vēl viens mazs rakstelis tiem, kas domā, ka tikai sievietes noveco, nošļūk un nolietojās. –

http://www.tvnet.lv/egoiste/sekss/644541ka_ar_gadiem_mainas_viriesa_mazais_draudzins

Nenocietos, tā teikt.

esse

Tieši šodien gadījās šis materiāls: https://www.youtube.com/watch?v=wAtjTt_HZyc
Krievu Poznavatelnoje TV kanālā – stāsts par to, vai Jēzus Kristus bija (arī) sieviete. Tiek analizēti vairāku Leonardo da Vinči skolnieku darbi (16.-18.gs.) par tēmu Pasaules Glābējs (dažos no tiem ir pilnīgi acīmredzami skaidrs, ka attēlota sieviete).

Andris

Bet taisnība jau nav Džoisam, bet gan tai vecenītei, kas iet uz baznīcu.

Andris

Arī kristīgajā baznīcā parādās Dieviete kā Dievmāte Marija.

Publicēts: 17.01.2017
Komentāru skaits: 13