Katru reizi, kad lasu šāda veida rakstus, mani pārņem grūtsirdība un gribas raudāt.
Man nav pamata neticēt, ka nav tādu sieviešu, kas pēc dzemdībām atsumj savus vīrus, un ka nav tādu vīriešu, kas nejūtas vientuļi un pamesti, jo viņa domā tikai par bērnu. Tomēr tas nav vienīgais iespējamais scenārijs. Tik ļoti gribētos atrast to pogu, kuru nospiežot varētu pagriezt pret sevi savu vīrieti. Mani nespēj piepildīt bērns, vai divi, vai desmit bērni. Bērni ir ārkārtīgi svarīga un laimīga dzīves daļa, taču man nepietiek būt vienīgi mātei. Un es jūtos vientuļa un pamesta, jo vīrs mani vispār nepamana. Dabūt sievu atpakaļ? Viņam nemaz sievas netrūkst! Mani nevajag apbērt ar komplimentiem vai ar ziediem. Man pietiktu, ja mani kaut vai tikai ieraudzītu kā sievieti, nevis kā māti.
Toties par zīdaiņu attiecībām ar māti es īsti nevaru piekrist. Man šķiet, ka zīdīšana ir tā idilliski aprakstīta. Kaut ko seksuālu tur laikam spēj saskatīt tikai vīrietis. Reāli tā fiziskā sajūta zīdot ir viegla kniebšana, kas drīzāk jau būtu raksturojama kā nepatīkama, nevis patīkama. Krūšu gali sūrst, krūtis – sāp un tek. Nekā romantiska un forša. Kaut arī vienmēr esmu bijusi apņēmības pilna zīdīt, cik ilgi vien iespējams, jo tas bērnam nāk par labu, nekad neesmu varējusi izturēt vairāk par 7 mēnešiem. Vienkārši apnīk.
Par to, vai zīdainis izjūt kaut kādus pienākumus pret māti, arī stipri šaubos. Mana pieredze rāda, ka zīdainis dziegan ilgu laiku nespēj savu māti pat atpazīt, ka krūti viņš meklē jebkuram cilvēkam, kas viņu paņem uz rokām, ieskaitot tēvu un brāļus, ka krūti pieņems arī tad, ja tā nebūs mātes, bet kaut kādas pilnīgi citas un nepazīstamas sievietes, jo galvenais ir – remdēt izsalkumu. Viss pārējais ir tādas fantāzijas par zīdaiņa tēmu. Bez tam mātes krūti ļoti bieži aizstāj piena maisījums, un tad jau vispār vairs nav izskaidrojams, kāpēc bērns slikti guļ un bieži ceļas, jo krūti jau neviens viņam nedod.
Bet citādi – es lapbrāt samainītos vietām ar sievieti, kuras vīrs jūtas atstumts un pamests pēc dzemdībām. Tomēr tas , diemžēl, nav iespējams… Parāva depresija… Citreiz domāju, ka mani bērni vispār ir tikai mēģinājums kaut kā dabūt to vīrieti sev. Ja ne pašu, tad vismaz caur viņa bērnu. Lai viņš beidzot būtu mans.
Tādā gadījumā runa nav par zīdaini, bet rakstā minēts dzīves posms pēc bērna piedzimšanas. Un ka lielāku bērnu attālina no mātes, tas ir normāli, jo māte nepamana, kā bērns izaug, viņa par daudz auklējas, par to jau arī raksts. Ja vīrietis cenšas bērnu no mātes attālināt, ir jāpriecājas. Tur neko nevajag darīt. Jāļaujas. Ja vien te apakšā nav šķiršanās stāsts un teksts, ka tēvs cenšas bērnu pret māti noskaņot, bet ne par to šeit runa.
Komentāri
Katru reizi, kad lasu šāda veida rakstus, mani pārņem grūtsirdība un gribas raudāt.
Man nav pamata neticēt, ka nav tādu sieviešu, kas pēc dzemdībām atsumj savus vīrus, un ka nav tādu vīriešu, kas nejūtas vientuļi un pamesti, jo viņa domā tikai par bērnu. Tomēr tas nav vienīgais iespējamais scenārijs. Tik ļoti gribētos atrast to pogu, kuru nospiežot varētu pagriezt pret sevi savu vīrieti. Mani nespēj piepildīt bērns, vai divi, vai desmit bērni. Bērni ir ārkārtīgi svarīga un laimīga dzīves daļa, taču man nepietiek būt vienīgi mātei. Un es jūtos vientuļa un pamesta, jo vīrs mani vispār nepamana. Dabūt sievu atpakaļ? Viņam nemaz sievas netrūkst! Mani nevajag apbērt ar komplimentiem vai ar ziediem. Man pietiktu, ja mani kaut vai tikai ieraudzītu kā sievieti, nevis kā māti.
Toties par zīdaiņu attiecībām ar māti es īsti nevaru piekrist. Man šķiet, ka zīdīšana ir tā idilliski aprakstīta. Kaut ko seksuālu tur laikam spēj saskatīt tikai vīrietis. Reāli tā fiziskā sajūta zīdot ir viegla kniebšana, kas drīzāk jau būtu raksturojama kā nepatīkama, nevis patīkama. Krūšu gali sūrst, krūtis – sāp un tek. Nekā romantiska un forša. Kaut arī vienmēr esmu bijusi apņēmības pilna zīdīt, cik ilgi vien iespējams, jo tas bērnam nāk par labu, nekad neesmu varējusi izturēt vairāk par 7 mēnešiem. Vienkārši apnīk.
Par to, vai zīdainis izjūt kaut kādus pienākumus pret māti, arī stipri šaubos. Mana pieredze rāda, ka zīdainis dziegan ilgu laiku nespēj savu māti pat atpazīt, ka krūti viņš meklē jebkuram cilvēkam, kas viņu paņem uz rokām, ieskaitot tēvu un brāļus, ka krūti pieņems arī tad, ja tā nebūs mātes, bet kaut kādas pilnīgi citas un nepazīstamas sievietes, jo galvenais ir – remdēt izsalkumu. Viss pārējais ir tādas fantāzijas par zīdaiņa tēmu. Bez tam mātes krūti ļoti bieži aizstāj piena maisījums, un tad jau vispār vairs nav izskaidrojams, kāpēc bērns slikti guļ un bieži ceļas, jo krūti jau neviens viņam nedod.
Bet citādi – es lapbrāt samainītos vietām ar sievieti, kuras vīrs jūtas atstumts un pamests pēc dzemdībām. Tomēr tas , diemžēl, nav iespējams… Parāva depresija… Citreiz domāju, ka mani bērni vispār ir tikai mēģinājums kaut kā dabūt to vīrieti sev. Ja ne pašu, tad vismaz caur viņa bērnu. Lai viņš beidzot būtu mans.
Ko darīt, ja vīrietis, nevis cenšas mani atņemt bērnam, bet bērnu atņemt man un pietuvināt sev?
Tādā gadījumā runa nav par zīdaini, bet rakstā minēts dzīves posms pēc bērna piedzimšanas. Un ka lielāku bērnu attālina no mātes, tas ir normāli, jo māte nepamana, kā bērns izaug, viņa par daudz auklējas, par to jau arī raksts. Ja vīrietis cenšas bērnu no mātes attālināt, ir jāpriecājas. Tur neko nevajag darīt. Jāļaujas. Ja vien te apakšā nav šķiršanās stāsts un teksts, ka tēvs cenšas bērnu pret māti noskaņot, bet ne par to šeit runa.