Es tos pērtiķus esmu izdomājis

Kādā no pēdējām intervijām – http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/244418/viesturs-rudzitis-ne-visiem-viriesiem-pienakas-sekss-tas-ir-janopelna biju teicis: ne visiem vīriešiem pienākas sekss. Tas ir jānopelna. Tika veikti dažādi pētījumi pērtiķu kopienās, kur tika novērots, ka ne visi vīriešu īpatņi kvalificējas seksam. Viņi vienkārši to nav pelnījuši. Mātītes izvēlas vērtīgākus tēviņus, kas kaut ko sasnieguši un izcīnījuši. Tāpat arī cilvēku pasaulē. Mums jāskatās patiesībai acīs. Ja tu neko nevari, tev sekss nepienākas. Nevaru un negribu noliegt, tā teicu. Taču no kurienes biju to rāvis, pateikt nevaru, no kaut kā lasītā aizķēries. Bet nevarētu tā īsti aizstāvēt un argumentēt, ja kāds pieprasītu.

Tomēr notika nevis uzbrukums, kā parasti, bet palīgānāciens no Visuma. Piezvanīja kāds kungs, stādījās priekšā, un teica, ka gribot parunāt par pērtiķiem. Es apmulsu tikai nedaudz un automātiski pajautāju, vai to nevar uzrakstīt. Intuitīvi jutu, ka gribu par to parunāties un esmu to gaidījis. Nu un tad mēs parunājāmies, dubultkafijā uz Barona un Raiņa ielu stūra, gandrīz precīzu astronomisko stundu.

– Mani sauc Guntars Felsbergs, pats neko daudz neesmu pazīstams, bet man ir slaveni radi, jo mans vecvectēvs nodibināja Latvijas Universitāti, viņu sauca Ernests Felsbergs[1]. Man pašam ir mūziķa izglītība – es esmu kordiriģents. Esmu beidzis Mūzikas akadēmiju, tajā laikā tā saucās Jāzepa Vītola Latvijas konservatorija. Mans darbs ir katru dienu ar lielākām vai mazākām cilvēku grupām.

– Kuras atgādina mērkaķus…

– Patiesībā daudzas no tām atgādina mērkaķus, vai drīzāk atgādina par mērkaķiem.

– Jūs viņiem to sakiet?

– Nē. Būtībā es uzbāžos viņiem ar savām replikām ļoti reti.

– Viņi nezina, ka Jūs skatāties uz viņiem kā uz mērkaķiem.

– To zina tikai kādi desmit cilvēki. Un es arī teikšu, ka šie slēdzieni, par kuriem teikšu, tie cilvēkus kaut kādā veidā atbaida. Cilvēks kautrējas būt par mērkaķi. Es nekautrējos, es to zinu. Nu bet cilvēkiem ir tā semantika, ka ja kāds saka, ka viņš uzvedas kā mērkaķis vai kā cūka… Teiksim, musulmaņiem nav nekā sliktāka ja kāds viņu nosauc par suni. Viņiem suns ir beidzamā hierarhiskā pakāpe. Būtībā tie visi ir tādi pieņēmumi, mēs varētu saukt dienu par nakti un nakti par dienu, smadzenes kājām gaisā.

– Jūs sakāt mērkaķis jeb jūs sakāt pērtiķis.

– Šajā sistēmā, par kuru mēs runāsim, es teikšu pērtiķis.

– Jūs domājat kaut kādu noteiktu pērtiķu sugu?

– Jā, es domāju divas šimpanžu sugas[2]… Tagad ir silts, nupat sāk palikt silts. Es teiktu, tās ir manas zelta atslēdziņas, es ar viņām slēdzu vaļā visas attiecības. Var jau būt, ka šo to pievelku aiz matiem, bet zināmā mērā šī domāšana nav mani pievīlusi.

– Jūs esiet to mācījies? Jeb izdomājis.

– Es esmu to izdomājis.

– Jūs esiet savā galvā atradis tos pērtiķus.

– Man ir kādi 250 izgudrojumi. Es esmu izdomājis ne to vien. Man ir tā mūziķa smadzeņu sadarbība ar izgudrotāja smadzenēm. Es esmu ļoti tehnisks cilvēks. Un vēl es mācos zīmēt, es māku galvā 3D modeļus taisīt. Tas ir tas, ko citi dara datorā.

– Sintētiska domāšana?

– Jā. Tā to varētu nosaukt.

– Jūs kādu mūzikas instrumentu spēlējat?

– Es spēlēju visu, kas ir taustiņinstrumenti. Līdz ar to man darbojas abas rokas sinhroni, sinapses…

– Ekstremitāšu distālās daļas…

– Mans vectētiņš bija dakteris, es ļoti labi zinu…

– Felsbergs?

– Jā. Alberts.

– Jā, bet bija, man liekas, Gaiļezerā viens Felsbergs, neirologs, man liekas, vai gerontologs…

– Drīzāk, ka Feldbergs Bet mans brālēns Valdis Felsbergs ir biologs. Viņš arī raksta, faktiski vienīgais, kas raksta erotiskos stāstus latviešu literatūrā.

– Āāā. Jā, jā, jā!

– „Mazā nakts mūzika”…

– Bet ar vārdu sakot – jūs neko neesiet lasījis par tiem šimpanzēm, jeb…

– Gluži tā nav. Es esmu ķēris visādas druskas, es ļoti daudz lasu. Es esmu tāds mūsdienām diezgan jocīgs cilvēks. Es bibliotēkā vienmēr paņemu piecas grāmatas un divu nedēļu laikā izlasu. Nu, varētu jau arī teikt, ka daudz no tā arī neatceros, es lasu, es esmu pasīvi zaļais – atteicos no privātmašīnas un braucu sabiedriskajā transportā, visādās situācijās man līdzi ir grāmata. Nu un tad es izlasu… agrāk es arī diezgan daudz konspektēju… nu piemērām mans pēdējā laika veikums ir ļoti daudz grāmatu reliģiju vēsturē. Patiesībā ar to mēģinu saprast kristīgās pasaules šos pašus modeļus, par kuriem mēs varam runāt pērtiķu attiecībās. Man ir tādi hobiji, kas nepieviļ. Tas ir tas pamats, uz kura es stāvu.

– Nu labi. Bet tad kāpēc par pērtiķiem, kāpēc ne par vistām?

– Mums ar tiem pērtiķiem genoms ir 98%. Patiesībā mēs ar pērtiķiem tiešām varētu mainīties orgāniem, mums ir pilnīgi vienāda imūnsistēma un nervu sistēma. Bet kas mums nav vienāds, mums ar pērtiķiem nav vienāds smadzeņu tilpums. Nav vienādas daudzas neironu darbības. Asinis viņiem nav tādā sakārtotībā kā mums tās AB grupas, taču pērtiķiem ir Rēzus faktors.

– Nu labi, bet tas jau nav tas, kādēļ jūs interesējaties par pērtiķiem.

– Es teiktu tā, ka mums, dzīvojot mūsu sabiedrībā, ir diezgan grūti to redzēt, jo mēs paši tajā esam iekšā. Tad, kad es skatos uz pērtiķu sabiedrību, tad es redzu to visu projekcijā cilvēku sabiedrībā un tur man viss ir daudz skaidrāks un saprotamāks.

– Kur jūs varat redzēt pērtiķu sabiedrību?

– Es viņu varu redzēt savā galvā. Es projicēju cilvēku uzvedību uz pērtiķu baru un tad visu var daudz skaidrāk saprast. Es esmu skatījies video, pilns internets. Pērtiķi ir filmēti daudz vairāk kā cilvēki.

– Jūs skatāties tur…

– Es drusku skatos, bet tas nav tas, kas mani nenormāli interesē. Jo viņus ir grūti izsekot, tad viņiem ir jāmācās vārdi. NASA arī ar to darbojas. Tie ir specifiski pētījumi. Viņi tur pētī vienu indivīdu, vienu kaut kādu uzvedību, viņi tur jauc barus kopā, skatās, kā viņi tur cīnās. Es visu to mūsu sabiedrības uzvedību projicēju mērkaķu bara trijos līmeņos.

– Nuu..

– Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mērkaķu bara trīs līmeņi satiekas viens ar otru tikai vajadzības gadījumā. Normāli visi šie trīs līmeņi darbojas atsevišķi. Pirmajā līmenī darbojas mammas, bērni, līdz iniciācijai puikas un visas sievietes tālāk. Un kaut kādi beta atkritumi, kas nekvalificējas par tēviņiem. Kaut kādi tādi, kam roka nokosta vai tamlīdzīgi. Tām mammām ir sava sabiedriskā dzīve, horizontālā, nevis vertikālā. Un ekonomiskajā ziņā tas ir pilnīgi pašpietiekams tas mammu bars. Respektīvi, viņas ar tiem večiem augšā tur nesadarbojas nemaz. Viņas izpilda savu mātes instinktu. Faktiski arī pabaro visu baru. Jo viņas ir tas komponents, kas ekselē mūžamežu, viņas pa kokiem nelēkā, viņas protams var lēkāt pa kokiem tā, ka maz nav, bet viņas paskatās un dzīvojas tajā pusotra metra līmenī un tur viņi noēd visu, kas ir ēdams. Un iet uz priekšu. Dienā noiet apmērām 10 kilometrus. Nu bet viņi iet krustu šķērsu, tā ka tas nostaigātais daudzums ir lielāks. Mammām ir līdzi mazi bērni, kas mammām sākumā ķeras krūšu vilnā.

– Vilnā…

– Mamma ar to bērnu darbojas. Bet mammai ir arī citi bērni, tie bērni ir apmērām reizi divarpus gados. Grūtniecība ir 6 mēneši. Nu tad tie citi bērni viņai jāprot glābt.

– Līdz kādam vecumam?

– Līdz trim – četriem gadiem, kad sīcis sāk pats pārvietoties uz savām kājām. Cilvēkbērns salīdzinoši sāk pats staigāt jau no gada vecuma.

– Trīs – četri gadi ir tāds pusaudža vecums mērkaķim?

– Nē. Tas ir jaunulis, pusaudzis ir drusku vēlāk, ap 7-8 gadiem.

– Jā. Cik vispār ilgi dzīvo pērtiķi?

– Sešdesmit gadus.

– Apmērām kā cilvēki.

– Nebrīvē. Brīvē nu kādi 40-50… Nu tas pats kas cilvēks. Pie tam viņi ēd par cilvēkiem simts reiz veselīgāk, daudz kustās, nesēž nemaz, uzturas svaigā gaisā.

– Nu jā, bet tad pirmajā līmenī mammas un bērni līdz 4 gadu vecumam.

– Jā, un dāmas arī pēc 4 gadu vecuma. Respektīvi, pēc 4 gadu vecuma vai drusku vēlāk tēvi paņem dēlu uz augšu.

– O!

– Ahā. Tā kā uz to otro stāvu. Puikas. Nu sauksim, ka viņam tur notiek iniciācija, viņš tur paliek par vīrieti. Tas nenotiek uzreiz, interesanti, ka puikas paliek par vīriešiem tieši sieviešu barā, viņi sāk dresēt mammas ap 7 gadiem un tad jau sāk pievienoties beta tēviņiem otrajā stāvā Bet sievietes paliek pirmajā stāvā. Gaida savu brīdi.

– Kāds viņiem ir dzemdes cikls, viņiem arī tā kā cilvēkiem, mēneša cikls?

– Kaut kur lasīju, ka 36 dienas.

– Cik bieži viņi pārojas?

– Cilvēkveidīgajiem pērtiķiem nav sezonālās pārošanās, pārojas tie augu gadu. Pārošanās gan saistās ar attiecīgās vides sausumu un auglīgajiem periodiem. Jo tam bērnam jāpiedzimst tad, kad ir ko ēst. Lai mammai būtu piens. Tā, kā daba to regulē.

– Tas nav tā kā …

– Dabā ir tik daudz loģikas iekšā, ka rezultāts mūs pārsteidz ar savu gudrību. Nu lūk, un tad kad tas cikls sākās, tad mērkaķiene, kuru mērkaķis… Nu, ok, tātad par otro stāvu. Otrajā stāvā atrodas beta tēviņi, tie, kuri klasificējas kā tēviņi. Un viņi ir mazāk kā mammas. Nu līdzīgi kā te… nu varētu teikt, uz divām mammām ir viens tēviņš.

– Beta tēviņš.

– Jā, beta tēviņš. Jo faktiski viņi iet bojā, savstarpējos karos, viņi atrodas otrajā stāvā, kas nedrošāks, viņi būtībā to baru sargā.

– Ā, viņi ir karavīri.

– Jā, viņi ir karavīri. Un robežsargi. Viņi ir reizē arī mednieki. Pērtiķi drusku ēd gaļu. Viņi ēd arī savus ciltsbrāļus.

– Ūū!

– Es teiktu, ka tas viņiem nav hobijs, bet ir apēduši. Pērtiķis ir apēdis mērkaķi, tas ir, jebkurš no viņiem ir apēdis kādu mērkaķi. Viņi ļoti labi zina, ko nozīmē noķert mērkaķi… Starp citu, Āfrikas melnādainie ļaudis joprojām ēd gan mērkaķus, gan pērtiķus…

– Ko jūs saucat par mērkaķiem?

– Visi kam ir aste, ir mērkaķi. Visi kam nav aste, pērtiķi.

– Āā, tā. Nu, skaidrs.

– Tātad gorilla, orangutans un šimpanzes – cilvēkveidīgie, arī dažas makaku sugas.

– Viņiem nav astes.

– Viņiem nav astes. Un viņiem tas genoms ir pārsteidzoši līdzīgs.

– Tātad otrajā stāvā beta tēviņi, karavīri…

– Jā, karavīri un robežsargi. Un tas ko saucu – karavīri un robežsargi, tas no viņu dzīves aizņem vienu procentu. Deviņdesmit deviņus procentus aizņem savstarpēji kautiņi. Viņi nepārtraukti villojas. Šimpanze trenējas arī, lai klasificētos par alfa tēviņu, kurš ir trešajā stāvā.

– Ahā.

– Alfa tēviņš trešajā stāvā var izvilkt kādus trīs līdz sešus gadus, tad viņu vai nu nosit vai gāž uz otro stāvu un viņš var vēl nodzīvot kādus pāris vai drusku vairāk gadus. Vispār, alfa tēviņi, būdami veselīgāki, dzīvo par kādiem četriem gadiem ilgāk kā beta čaļi.

– Jā?

– Jā. Lai gan bieži alfa mūžs beidzas ar sakropļojumiem… nu viņam par sevi ir jāpastāv. Gorillām ir tas silver back, tā sirmā mugura.

– Jā, jā.

– Tā veidojas ne jau tikai no vecuma, bet arī no pārdzīvojumiem. Stress ir nenormāls alfa tēviņiem, jo viņiem ir jākontrolē viss bars. Liela atbildība.

– Cik tie alfa tēviņi ir?

– Tikai viens. Nu varbūt teiksim pusotra, jo varbūt ja tas viens krīt, tad ir nākošais uzreiz vietā. Viņa ienaidnieks ganās turpat.

– Nu bet tas alfa tēviņš tiek izvēlēts?

– Viņš tiek izvēlēts ar to, ka viņš dzīvo visaugstāk. Ja mājā ir pieci kaķi, tad dominantais būs tas, kas dzīvo visaugstāk. Viņš var nebūt vislielākais, bet viņš ir savā raksturā vai nekaunībā vai kā mēs to sauksim… Un tas alfa tēviņš ir visstiprākais.

– Fiziski?

– Fiziski. Viņš var nokost, nosist. Nu, protams, arī garīgi. Tas ir viss kopā. Fiziskais spēks atsevišķi ir tikai fiziskais spēks. Bet lai to pielietotu, tur vajadzīgs garīgais. Nu tātad šādā veidā tas bars darbojas. Kas ir interesanti, un ja nāk briesmas un vislielākās briesmas ir vienam baram no otra bara. Viņiem vispār nav tādu lielo ienaidnieku, pantera un leopards ir viņu lielie ienaidnieki. Leopards var viņu noķert kokā. Gorilla pret leopardu neko nevar izdarīt. Muskuļu kalns gorilla ir sīka vienība leopardam, jo leopards viņu paņem pie kakla un neļauj atbalstīties nekur. Vēl pitons un krokodils ir bīstami. Mērkaķu baram liels ienaidnieks ir otrs mērkaķu bars. Un tad viņi iet, tek pulksteņrādītāja virzienā, no ekvatora otras puses viņi iet pretējā virzienā. Visu laiku tie beta tēviņi rotē un sargā to baru.

– Ahā.

– Alfa tēviņš ir augšā un viņš peilē tos bērnus, kas nav viņa bērni. Un nesargā mammas, sargā bērnus. Savukārt beta tēviņi, bailēs no alfa tēviņa, viņiem ir baigās nāsis un tiklīdz sūdi tā viņi to baru identificē pēc smaržas. Viņi sargā alfa tēviņu bērnus, bailēs no alfa.

– Jūs gribiet teikt, ka pērtiķi spēj noteikt paternitāti? Cilvēku vīriešiem tā ir neatrisināma problēma…

– Domāju, ka pēc smaržas. Aktuālajam alfa tēviņam ir 70% bērnu. Un viņš tad sargā ne tos savējos. Tas ir interesanti, pereloms. Nu tā tas bars arī var izdzīvot, citādāk jau tur būs asinsradniecība. Nu, tad kad tām mammām gribas večus, kas notiek. Viņām ļoti stipra sekrēcija, no dibena, burtiski…

– Nu, ovulācijas laikā izdalās feromoni…

– Ne tikai. Izdalās arī visādas citas… Sviedri mainās. Viņām tās tur lūpas paliek lielas un sarkanas. Tas džeks no augšas to ļoti labi redz. Un viņš viņai uzklūp mugurā un iekožas sprandā. Tajā brīdī viņa ir iemīlējusies. Viņai izdalās tas laimes hormons. Nenormāli. Tanī brīdī, kad viņai tas džeks iekož mugurā. Un faktiski tas koitus pats viņu vairs maz interesē. Tas ir mērīts.

– To jūs neesiet izdomājis. Tā ir?

– Zooloģiskajā dārzā viņi to vien dara kā nepārtraukti drāžas. Es biju Slovākijā nupat vasarā, skatījos, kā viens pāris orangutānu, nepārtrauktas seksuālās spēles.

– Viagru saēdušies?

– Es nezinu. Bet viņa nepārtraukti lika tam džekam manīt, ka viņš viņu interesē. Viņš grib iet gulēt, bet viņa uzlec augšā un iesit viņam, tā ka jūt. Viņam jāceļas augšā un jāpierāda viņai kaut kāda uzmanība. Nu jā, un pēc tam gan jau piedzimst bērniņš. Viņš piedzimst mammai un tad mammai izdalās testosterons, vairs nepatīk džeki. Jo viņai ar to bērnu ir jāizdzīvo.

– Pēc dzemdībām jeb pēc grūtniecības iestāšanās?

– Nezinu, bet pēc dzemdībām noteikti.

– Mhm.

– Jo viņa ir viena. Jo nevienam vīrietim nav tāda tēva instinkta, neviens mērkaķis nevienas dzemdības nekad nav pieņēmis, ne vannā, ne gultā, ne slimnīcā un viņi zina tos savus bērnus, bet tas uz viņu neattiecās. Sevišķi svarīga informācija mums, vīriešiem, lai mēs noorientētos, kā mums uzvesties. Tātad, sievietes ar to darbojās, viņai vislielākais ienaidnieks pārsteidzošā kārtā ir bērna tēvs, jo viņš var to bērnu vienkārši noēst. Arī tāpēc, ka nav ko ēst. Viņam ir pilnīgi pofigtas bērns. Viņš to savu bērnu, tad kad viņš ir maziņš, neizjūt nemaz.

– Tas ir burtiski kā tajā grieķu mītā, kur Krons apēd savus bērnus.

– Visiem mītiem kājas aug realitātē.

– Es to biju uztvēris tādā kā metaforiskā, pārnestā nozīmē. Ka viņš, nu, atņem bērnus mātei. Acīmredzot, eksistē arī šitāds moments.

– Vārdu sakot, sieviete sarga savu bērnu. Nu, bet lauva tak ar apēd savus mazuļus! Faktiski katru desmito mazuli lauvu tēviņš noēd.

– Tēvs, nevis māte.

– Tēvs, tēvs. Māte nekad neēdīs savu mazuli. Ja tas mazulis ir beigts un viņai nav ko ēst tad viņa noēdīs, bet tēvs… Mazulis ir garšīgs.

– Bet tad ir jautājums – kā māte regulē savu bērnu skaitu?

– To regulē daba. Viņai ir savs testosterons un viņai tas vecis… Bet mērkaķu barā ļoti izplatīts ir vardarbīgs sekss.

– Izvarošana.

Jā. Es teiktu, mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka izvarošana notiek šeit un mūsu reakcija uz izvarošanu ir tāda, ļoti nosodoša. Mērkaķu barā tā ir ikdiena. Un neviena mērkaķiene tādēļ nepakārtu savu izvarotāju. Tā visbiežāk tiek pie bērniņa, daba to tā ir iekārtojusi.

– Ko jūs no tā secināt?

– Es secinu, ka cilvēku uzvedības modeļi ir… Nu es to pateikšu kādi… Viņos ir varbūt jāuztaisa revīzija.

– Jūs sakāt – vardarbīgs sekss. Es saku – izvarošana. Būtībā jau tie tādi subjektīvi formulējumi, bet juridiskās interpretācijas…

– Vārdu sakot, ja mums pa ielu ies viena sieviete un ja viņa tiks izvarota un ja viņa tiks pie bērna, viņai tas bērns piedzims. Viņa to bērnu iemīlēs un viņai tas kļūs visdārgākais visā pasaulē. Un ja viņu neizvaros, viņa pie tā bērna netiks un paliks ālavās.

– Sabiedrība mīl skatīties uz izvarošanu kā uz objektīvu faktu.

– Ka tā ir atsevišķa nelaime. Īstenībā tā ir sistēma refleksijā ar mērkaķu baru. Bet – tas ir ļoti nepopulārs teksts, ko saku, varbūt uz to nevajag ieciklēties.

– Bet man liekās, ka tā ir svarīga lieta. Nu, es jau, tā teikt, nebaidos no nepopuluaritātes.

– To es esmu pamanījis, jā.

– Bet varbūt, ka šeit ir tāds moments, ka šeit ir kāds eksāmens – vai tu spēj izvarot? Ja tu nespēj, tad … jā…

– Kaut kāds slieksnis ir jāpārkāpj un tajā brīdī kad tas notiek, dāmas nepatika pret šo mazinās. Burtiski, es negribu teikt, ka viņa iegūst baudu, bet viņa atslābinās, citādi jau izvarošana nevar notikt un – viņa iegūst bērnu.

– Tad tas sanāk tā, ka viņai nevajag nekādu priekšspēli, nekādu iesildīšanos.

– Jā. Varētu teikt, ka šinī gadījumā mēs varam droši nodalīt bērna ieņemšanu no seksa. Protams, jau, ka tai mērkaķienei ir vairošanās orgāni, kas ir tie paši seksuālie orgāni. Bet viņi arī tā netiek kopti un kustināti kā mēs to esam izstrādājuši savā civilizācijas pieredzē. Viņa to džeku iemīl saistībā ar to kodienu. Nē, nu viņiem ir arī viskautkādas pieskāršanās un muļļāšanās, bet to visvairāk dara viena … līnija…

– Incestuālā līmenī?

– Būtībā šīmpanzēm lezbisms ir ārkārtīgi izplatīts. Gejisms, es neatceros, bet lezbisms viņām ir īpaši soļi.

– Dāmas viena ar otru spēlējas.

– Incests? Sekss ar saviem bērniem?

– Ne pārāk. Tas nav.

– Dzimumgatavība iestājas kādā vecumā?

– Divpadsmit. Septiņgadīga meitene jau ir drusku gatava, nu tad viņai tajā vecumā ir jāpiesargās. Bet tad vēl nenāk ārā visi tie hormoni. Viņa ir neinteresanta pretējam dzimumam.

– Tas ir – abi dzimumi, divpadsmit gadi?

– Mammām bišķiņ ātrāk, tā tam vajadzētu būt.

– Bet – dzemdes cikls ātrāk?

– Jā, ātrāk.

– Cilvēkiem jau … Puikām erekcija ir iespējama pirms desmit gadiem.

– Es ļoti labi izstāstīšu, kas ir puikām erekcija. Es biju aizrāvies ar automašīnām. Un es biju inženiera dēls, Smiltenē, laukos. Un man vieglā automašīna Volga likās skaistuma etalons.

– Divdesmit ceturtā vai divdesmit pirmā?

– Divdesmit pirmā. Tas aizmugures spārns.

– Briedītis.

– Nē. Nevis kapots, bet tas aizmugures dupsis. Tas Volgas dupsis. Tas man izsauca erekciju. Man bija pieci, nē, četri gadi. Nemelošu. Tas bija mana ideālā apjoma dibens.

– Volgas dupsis.

– Un tad es vēl varu teikt, ka man bija draugs, kas kompleksēja ar meitenēm un kas, tātad domāju, ja mēs to būtu paveikuši… Es domāju, ja viņš to realizēja ar kādu citu… Kad es viņu redzu no malas… Es tos gejus redzu pa gabalu… Ir tādas lietas…

– Narcistiskas? Demonstratīvas? Sievišķīgas?

– Sievišķīgas. Un tas sievišķīgums vecī, manī viņš kaut kā noprojicē.

– Kaut kas aicinošs?

– Jā.

– …

– Nu jā, bet mazbišķiņ aizgājām pie mašīnām…

– Bet es to gribu teikt tikai to tikai caur to mazo novirzi – pavest mazu puiku uz netiklību… Ko mēs saucam pa netiklību? Seksuālās enerģijas viņam ir dafigā. Viņa nav novadīta uz objektu. Viņa ir bez objekta. Un tajā brīdī atnāk kaut kāds pediņš skolotājs un visu sakārto. Mācītājs. – – … Paturpinām par tiem mērkaķiem.

– Labi, tātad… man te tāda tabula ir uztaisīta… tātad sievietes… Te var redzēt – pirmais stāvs sievietes un tad veči . Nu jā, tad sievietes nav daltoniķes, tās, kuras tādas bija, apēda nepareizo sēni, turpat arī palika. Džekiem citādi, es arī esmu pusdaltoniķis, es iemācījos tiesību krāsu grāmatu no galvas.

– Mhm.

– Neviena sieviete nekad mūžā nav uzrakstījusi simfoniju. Neviena, nekad.

– Tiešām?

– Nevar. Viņām nav tās sintezēšanas un paredzēšanas spējas… Nav… Ir viena kaut kāda tur krieviete Anna Pavlova, kas kā izņēmums drīzāk vēl vairāk apstiprina šo likumsakarību. Krievu laikā jau viņas tur brauca kosmosā arī tagad, nu, tiek uzskaitīts, ka sievietēm ir visas vīriešu profesijas, bet tā nav.

– Zin, ko es neesmu redzējis? Sievietes, televīzijas operatores.

– Jā.

– Visās pārējās profesijās es esmu redzējis sievietes. Par simfonijām man ir jaunums.

– Jā, tas objektīvi… Starp citu, sievietes, kad taisa ēst, visu laiku pagaršo, jo viņas nav drošas par galarezultātu, veči neko negaršo, viņi zina sintēzi.

– Fotogrāfes ir sievietes.

– Jā, dafigā. Jo fotografēt nozīmē fiksēt, bet filmēt nozīmē paredzēt. Sievietes kinooperatores arī nav nevienas un ne jau tāpēc, ka kamera smaga, bet būt operatoram nozīmē paredzēt kustību un attēlu, gaismu un galarezultātu. Sievietēm ir grūti paredzēt, viņām nav izstrādāts paredzēšanas nervs, tāds nav… Pateikšu vēl vienu lietu. Mēs tagad aprunājam sievietes, bet es esmu laimīgs, ka to zinu. Sievietes, jau arī tā īsti nevar padomāt, ja viņas nav izrunājušas. Viņām runāšana un domāšana ir kaut kas ļoti līdzīgs. Un viņas arī tajā barā, tajā mūžameža barā visu laiku komunicē viena ar otru.

– Ooo, to es saprotu tā, ka ja vīri ir nodropējušies, tad viņiem ir jāmācās sieviešu komunikācija, anonīmo alkoholiķu biedrība…

– Jā, tas bija jūsu rakstā, jā. Dāmām tā izrunāšanās ir ļoti svarīga. Ir arī krieviem pļāpāšanas daudz vairāk kā latviešiem. Bet vidēji statistiski sievietes runā vairāk.

– Vai jūs domājat, ka vīriešiem tas tā nedarbojas, ka vispirms izrunā un tad saprot?

– Nu nē, man tā nav, es neizrunātu lietu varbūt izlasu…

– Man ir tā – es uzrakstu un tad es saprotu. Kamēr es neesmu uzrakstījis, es neesmu pārliecināts, vai es visu esmu sapratis.

– Nu, jā varbūt kāda saruna pašam ar sevi. Nu, koroče, tātad dāmām runāšana un domāšana ir kaut kas ļoti līdzīgs. Protams, ka sieviete spēj domāt, es tā negribu teikt, ka viņa nedomā. Bet viņas domāšana ir cita. Viņas domāšana saistās ar šo te verbālo informāciju. Un varbūt pat tā nav domāšana, varbūt tā ir tāda vienkārši dzīvošana. Ja viņa nespēj parunāties ar savu draudzeni vai paļurkstēt pa telefonu, viņa ir neapmierināta, viņai tas viss krājās, kaut kam jāizstāsta. Viņa izstāsta, paliek vieta atvieglojumam. Tas ir no mana vecātēva, viņš bija dakteris laukos pēc otrā pasaules kara, medikamentu nebija, viņš pats no Sibīrijas tika izlaists, viņš visu kara laiku pavadīja Sibīrijā. Viņam bija 48 kilogrami, kad viņu izlaida ārā. Bet viņš izdzīvoja, viņam nebija neviena zoba, bet tas ir vesels atsevišķs stāsts. Pie viņa nāca vecas vecenītes, bet arī jaunākas – karā visi veči bija aizgājuši bojā, viņa viena pati dzīvo. Un viņa nāk izrunāties, viņš izrunājas, ko nedara mūsdienu dakteri.

– Baidās…

– Es nezinu. Vārdu sakot, medicīnas iestādēs būtu jāmāca dakterus runāties.

– Jo vairāk tu runā, jo vairāk par tevi var sūdzēties. Diemžēl!

– Nu vispār kretīnisms. Mans vecaisfāteris šito zināja, nu un tās tantes runājās… Bez tam viņš atklāja vēl vienu lietu un tā ir pavisam cita lieta. Viņš atklāja, ka sievietēm tajā laikā bija daudz miomas un vēžu, jo viņas lietoja kā vibratoru sveci. Kas nu kurai bija pa rokai. Nu un tā svece tiek taisīta no kancerogēniem taukiem. Vecaisfāters to izdomāja, pierādīja, nu nekādu prēmiju jau nedabūja, bet katrā ziņā viņš aizliedza tām savām klientēm…

– Burkānu!

– Nu kaut vai koka puļķi. Nu katrā ziņā, viņš par to lietu runāja un viņas viņam teica, jā tā bija un …

– Ok. Bet es gribēju pajautāt, kas tad tiem pērtiķiem ir valodas vietā? Pērtiķienes arī …

– Viņiem ir ļoti daudz skaņu un tā ir viņu valoda.

– Bet tas arī tā kā aizvieto domāšanu jeb papildina domāšanu?

– Es domāju, ka jā. Nu, viņi grāmatas neraksta un mēs viņu valodu nesaprotam. Bet viņi komunicē un viņi spēj nodot informāciju viens otram. Viņi spēj pieņemt lēmumu iet uz priekšu vai nākt atpakaļ, visas virziena maiņas, viņi spēj brīdināt par briesmām, vārdu sakot, viņi …

– Bet – tādā nozīmē kā jūs teicāt – runāšana kā atvieglojuma iegūšana? Runāšana kā komunikācija, kas palīdz saprast nevis vienam otru, bet pašam sevi.

– Neesmu drošs, kas pērtiķiem ir ļoti izteikti, to es nezinu. Bet cilvēkiem tas ir izšķirīgi. Ja cilvēks cietumā ir vienvietīgā kamerā, tad viņam ir gals klāt. Sevišķi sieviete, nu, es domāju večiem jau ar nav tik viegli. Bet – viņiem vajag runāties, mēs esam bara dzīvnieki… Lūk…

– Pārtraucu jūsu domu…

– Es jau stāstīju pa telefonu…

– Tas par to bērnu nomierināšanu?

– Jā.

– Tas ir tas, ko es gribēju jautāt.

– Tas nenormāli labi strādā un tas ir tikai vēl viens apliecinājums tam, ka šī lieta ir jāuzņem pilnīgi nopietni, ko es saku. Un tas strādā, tā, ka es… Tad kad man pašam bija žoklis līdz lejai no tā, es stāstīju par to savā korī Valmierā. Un man tur bija sievietes, kam tūlīt bija bērni un viņas tur pastāstīja citām… skolotāju koris tas bija. Un pēc tam bija, pēc gada, Ziemassvētku koncertā man bija tikšanās ar publiku, vienkārši mēs tur dzērām tēju pēc koncerta Sīmaņa baznīcā, tur bija eglīte. Un cilvēki nāca klāt un teica – jūs esiet Guntars? Jūs izglābāt mūsu ģimeni! Tas ir fantastiski, kā tas strādā. Un es teicu – nu stāstiet citiem to!

– Bet tā teorija bija kāda? Es pa telefonu lāgā nesapratu.

– Ar vārdu sakot tā. Bērns sievietei ir apgrūtinājums, kad viņa tur džungļos nodarbojas ar to pārtikas vākšanu. Viņa viņu nes, bet tad viņš pieaug, tad viņš ir par lielu.

– Slingu nav.

– Vajadzētu. Un viņa to sīko – es nezinu kā ir… Es zinu, kā ir – viņa uzliek viņu uz celma.

– Uz celma.

– Nu, respektīvi, viņa uzliek viņu tā, lai viņa viņu redzētu. Nu un viņa dodas, kaut ko vāc. Un tas attālums… nu džungļos jau arī savi trokšņi… un tas attālums, lai māte dzirdētu bērnu un bērns dzirdētu māti ir kaut kādi 20 metri.

– Mhm. Tātad dzirdētu, nevis redzētu.

– Nu tas buģiļņiks tam sīkajam ir iekšā. Tātad noliek uz celma un nekas nenotiek. Tanī brīdī… visu laiku bija forši, viņš ir kačāts kustināts, viņam tas žiroskpos uz celma ir mierīgs. Un nu tad viņš skaita, tas buģiļņiks.

– Sekundes.

– Sekundes.

– Nuu.

– Un sāk brēkt. Viestur, tie, kas nebrēca, to vairs te nav. Mamma viņus neatrada. Tos, kas brēca, tos mamma atrada. Tie esam mēs. Tik tālu ir skaidrs.

– Labi, nu.

– Tagad džungļu situācija – sīkais brēc. Tā jau parasti džungļos tie sīkie nebrēc, viņš brēc un turpat ir – lācis. Man tas lācis patīk tāpēc, ka mēs zinām, kāds izskatās lācis. Lācis parasti cilvēkiem neuzbrūk. Viņš parasti nav tāds baigais gaļēdājs. Lācis vienkārši forši izskatās. Nu labi, un viņš nāk šurp… Nu labi, mēs varam teikt tinis, āmrija vai kaut kādi šitie… Tie jau ēd visu kas kustās. Un viņi visi slikti redz, šī tipa plēsēji. Jo viņiem nav tā, perifērā redze.

– Mhm.

– Ērgļi labi redz. Viņi strukturēti redz. Bet viņiem, šitiem te, ir dzirde! Forša. Viņš ļoti labi dzird, kur kāds čabinās un viņš uzreiz peilē, tāpat kā sikspārnis. Un viņš dzird, ka brēc un viņš iet uz šo skaņas avotu. Tanī brīdī tie bērni… viņiem ir tikai vienas izredzes – ja mamma viņus paķers, saspiedīs un mauks.

– Mhm.

– Tad ja viņš turpināja brēkt, tie vairs neesam mēs, tos apēda.

– Respektīvi, viņiem bija jāiebrēcas tad, kad mammas nav un jāapklust tad, kad viņus saspiež un …

– … mauc. Tanī brīdī, kad tai mammai ir briesmas, kad tas lācis ar ķepu jau aiztiek muguru, sīcis nedrīkst brēkt. Tie, kas brēca, tie neesam mēs. Mēs nebrēcām.

– Un ja būtu brēkuši, mammai šitā te…

– Tur divas lietas. Mamma viņu saspiež… Tāpēc bērniem vispār patīk, ka viņus saspiež, viņi nebrēc. Bērns arī vēderā tiek saspiests… Un, tā desošana, tas sitiens caur kāju, caur pēdu, caur celi, caur gūžu. Tas nonāk līdz tam bērnam. Šis antropozofiskais sitiens, tas viņam aiztaisa muti ciet. Jo viņš saprot, instinkts viņam liek aizvērties. Jo – nu ir sūdi.

– Ja viņš bļaus, tad viņš traucēs mammai skriet?

– Viņš parādīs lācim, kur viņš atrodas…

– Ā, nu skaidrs. Ne tikai par skriešanu, bet par slēpšanos arī ir runa.

– Jā, jā – tas ir īstais vārds, slēpties.

– Mhm… Ok, bet kas tad ir tas patents?

– Patents ir tāds. Sīkais brēc. Ko mamma domā? Kaut ko sliktu ieēda, pārsvarā domā tā. Jo mums spiediens no tās mākslīgās bērnu pārtikas ir nenormāli liels, un nedrīkst jau krūti dot tad un tad, un tad jādod visi šitie sūdi. Ar vārdu sakot, viņa domā – kaut ko sliktu ieēda. Nu, varbūt vēders tam bērnam nesāp, nu – zobi nāk. Tad, varbūt viņš slims! Viņam nav ne vainas, viņš vienkārši ir nolikts…

– Jāā.

– … uz celma un viņš brēc. Brēkšana pieder viņa attīstībai. Un ja viņš ir aizbrēcies, nu, tad viņš vienkārši traucē pats sev un citiem.

– Viņš gaida, kad pēc viņam parastā laika tā māte atnāks un viņu paņems.

– Jā. Bet viņš var turpināt brēkt arī.

– Jo viņš ir aizvainots.

– Jā, varbūt tas tādā emocionālā līmenī nav, bet viņš ir aizbrēcies, es teiktu tā. Nu tad to var pārtraukt. To nevajag darīt katru dienu. To var vienkārši pārtraukt, ar šo skriešanu. Es tad dzīvoju Ķengaragā, piektajā stāvā, panelenē, nu un man tie griesti neielūza. Un es visu šito izdomāju pirms gadiem astoņpadsmit, kad … nupat meitai palika astoņpadsmit gadi. Un visu to izdomāju, es desoju pa to dzīvokli, man tāds garš koridors tur bija, nu pieci soļi pietika, un es reāli… Nu, es esmu mākslinieks, es māku, nu, iemiesoties tēlā, es reāli iesvīdu, man bija adrenalīns, es biju satraukts no tā lāča, kas nāk aizmugurē. Un mute ciet.

– Uzreiz, ja.

– Uzreiz.

– Bet tas nozīmē arī – jāpiespiež viņš.

– Jāpiespiež un jāskrien, burtiski jālec.

– Tas nozīmē, bērnam ir jāsajūt muskuļu sasprindzinājums.

– Jā. Viņam jājūt muskuļu saprindzinājums, viņam jāsaož adrenalīns no padusēm.

– Bet vai mēs varam teikt tā, ka bērns tādā veidā nomierinās?

– (Domā) Vārdu sakot viņš kaut kādu savu ciklu… viņam tiek pārtraukts kaut kāds cikls. Pēc tam viņš nomierinās. Piemērām, man tagad ir trīsgadīga meitiņa, otrā meita, viņai trīs gadi. Viņa nevar normāli aiziet gulēt. Tie dienas iespaidi ir tik spēcīgi. Viņa ir nemierīga, visu laiku kaut ko kasās un grib, paralēli arī regulē, kurš tad tur barā galvenais, mamma vai meita, un viņa ļoti aktīva nav ierobežojama. Tādā ziņā tas jau it kā ļoti labi, bet ļoti bieži aizmigšana ir tikai pēc kaut kādas izraudāšanās. Nāk tētis, kaut kā saspiež, tas viņai nepatīk, viņa izraudās. Bišķiņ paļēkšķ, iziet ārā no tā iepriekšēja tēla. Tāds pereloms. Tad viņš ir realaksēts, viņam vajag bišķi paraudāt, tad viņš ir relaksēts.

– Tas nozīmē, ka tad kad parādās briesmas un no briesmām izglābjas, tad viņš var tā kā izslēgties un aizmigt. Un cik jūs bieži šito izmantojat?

– Es to neizmantoju katru dienu. Es to izmantoju varbūt reizes piecas, sešas. Man ar to pirmo reizi pilnīgi pietika. Es to izdomāju. Un kad, to savu domu redzēju, kā viņa norealizējās, es biju pilnīgi spārnos, es biju starā, sajūsmā. Man nebija miera, es gribēju visiem zvanīt un to teikt.

– Un kādā veidā tie cilvēki, kas teica, ka jūs esot izglābis viņu ģimenes, ko viņi ar to domāja?

– Nu, acīmredzot bija tā, ka bērns brēc, besī ārā, mazs dzīvoklis, vecis nav izgulējies. Tas ir tas par ko es tūlīt pastāstīšu. Un – šī kompānija jūk ārā, vecis iet uz ielas vai varbūt piedzeras, vai… katrā ziņā, tā bērna brēkšana vispirms besī ārā vīrieti.

– Viņam rīt uz darbu jāiet.

– Tas ir viens. Bet viņam nav mātes instinkta, tas ir otrs. Un viņam vispār tur nav jāatrodas, tas ir trešais. Vecis nav mērkaķu barā pirmajā stāvā. Un tagad es uzaicinu izlasīt šo te tabulu (skatīt augstāk).

– (Lasa)… Viena, divas paaudzes, tas ir matriarhālais modelis?

– Jā. Tas ir pirmā stāva modelis. Respektīvi, vecim tur nav jābūt. Patriarhālais modelis ir “Straumēni”, tur ir alfa tēviņš, Straumēnu saimnieks, tur ir veči un visas tās dāmītes savā saimniecībā. Un viņi katru dienu smagi grūti strādā, viņi dienā ļoti maz viens otru saredz. Naktī, ok, naktī tad viņi ir kopā, bet nekrīt viens otram uz nerviem un viņiem palīdz tas smagais darbs. Mūsdienu ģimene ir tāda, ka abi divi nodarbojas ar blēņām, kaut kāda ierēdniecība, pilnīgi nevērtīga papīru pārbīdīšana, atnāk mājā un tā ir sievietes teritorija, jo viņa ir tā saimniece. Tas ir tas, ko jūs uzrakstījāt un tas ir tas, kam es simtprocentīgi piekrītu. Ja vecis ieiet sievietes teritorijā, tad viņš ir pirmajā stāvā. Viņš tur ir dēls starp vecenēm un viņš tur jūtas kretīniski. Un tas sīcis brēc un tas nav viņam tā vislabākā mūzika. Viņam jāiet prom. Visveiksmīgākās ģimenes ir tādas, ka tas vecis ir tālbraucējs kapteinis, atbrauc piecos mēnešos reizi mājās, visiem ir svētki, uztaisa nākošo bērniņu un brauc prom.

– Nu jā. Bet labākais kompromiss man liekas ir tāds, ka viņš pa tumsu atnāk un pa tumsu aiziet. Ja viņš paliek pa dienu mājās, tad ir dēlī.

– Jā.

– Ok, bet tagad tā – pērtiķu mātītei pēc dzemdībām seksuālās attiecības atjaunojas…

– … pēc divarpus gadiem vai vēlāk.

– Pēc divarpus gadiem? (Pauze) Un cik ilgi viņa zīda bērnu?

– Pusgadu.

– It kā vajadzētu būt…

– Viņai uzreiz ir nākošais bērns. To es kaut kur izlasīju, ka viņai vajag laiku, lai viņa atkoptos. Un tas reizēm traucē.

– Bet jūs būtībā stāstāt par diviem modeļiem, tagad. Viens modelis ir mērkaķu sekss, lai dabūtu bērnu. Otrs, ko jūs stāstāt, kas ir kā zooloģiskajos dārzos, tas nav lai dabūtu bērnu, tas vairāk izskatās kā tāds cilvēcisks modelis.

– Jā, bet tad viņi ir kopā, tad viņi ir vairāk tajā mammas teritorijā. Respektīvi, zooloģiskajā dārzā viņiem nav tās iespējas…

– Ja viņi ir mammas teritorijā, viņiem visu laiku jādrāžās.

– Sieviete visu laiku…

– Tas nozīmē – viņai to vajag!

– Varbūt viņai to nevajag. Bet ja tas vecis ir tuvu klāt, tad gan viņai to vajag. Jūsu zināšanai, ar dāmām arī ir tā… ja nu kādreiz ir tā… ok… pilnīgi nepazīstama sieviete un pilnīgi nepazīstams vīrietis, viņi guļ gultā. Nu vienkārši nebija citur kur gulēt, viņi guļ vienā gultā. Un viņi miegā saskaras mazdrusku varbūt, ja. Un viņiem nav seksuālas… Nu, viņš precējies…

– Grūti iedomāties, bet lai būtu.

– Es tādu projekciju ieraugu. Tad nu – rītā sieviete ir pilnīgi slapja un tur nekā nevar darīt.

– Dzimumorgāni slapji.

– Jā.

– Loģiski. Bet… vīrietim droši vien ir erekcija.

– Jā. Tur nekā nevar darīt. Vācieši ļoti daudz zaudēja pilotus Otrajā pasaules karā… ļočenes nokrita un piloti nosala. Un viņi tos pilotus glāba, bet pilotam jau ir… trīsdesmit divi grādi… smadzenes nestrādā… jau ir koma. Viņš ir jāsaslida, tas cilvēks. Viņi eksperimentēja, ka lika Būhenvaldē vai kaut kādā šitajā Osvencimā konclāgera ieslodzītos, poļus, lika ledus ūdenī, saldēja un lika klāt poļu sievietes, kas sasildīja to veci.

– Mhm.

– Vislabāk sasildīja nevis divas, bet viena. Un… septiņdesmit procenti tas beidzās ar dzimumaktu.

– Mhm.

– Jā. Nu tā ir tā sieviešu teritorija. Ja tas vecis atrodas sieviešu teritorijā, tad tas vecis…

– Tad tas nozīmē, ka tas ir kaut kāds aizsardzības reflekss?

– Es domāju, ka jā. Tas ļoti labs jautājums, ko jūs tikko pateicāt. Jā, es domāju, sievietes – ja viņa nedos, viņu nokodīs.

– Mhm.

– Bet viņa dod. Tiem bonobo šimpanzēm – tie ir tādi drusku mazāki par parastajiem – viņi visus savus konfliktus regulē ar seksu.

– Izlīguma sekss.

– Jā. Izlīguma sekss.

– Tas ļoti daudziem maniem klientiem jāmāca. Es viņiem saku – ja jums ir konflikts pirms seksa, tas, visticamāk, nav konflikts. Un jums nav pie manis tad jānāk. Ja jums ir pēc seksa konflikts, nu tad gan nāciet pie manis. Un ja jums nav sekss un nāciet pie manis, tad jūs nometiet naudu zemē.

– Jūs variet iemācīt sievietēm, ka viņām tas testosterons pēc dzemdībām… viņām tas jāsaprot. Jo viņa vairāk mīlēsies, jo viņai mazāk tā testosterona… Respektīvi, sievietes naids pret veci ir hormonāls, aizsardzības naids. Ja viņa tam tiks pāri, saņemsies, otrā reize jau nebūs tik pretīga un trešā reize jau patiks un ceturtā jau gribēsies.

– Tas ir pēc dzemdībām?

– Jā, lai viņa atpūstos pēc dzemdībām un savāktu mazuli kādu pusotru gadu. Es domāju arī pēc konfliktiem, pēc pāridarījumiem, pēc tripera, ko viņš ir atnesis mājās.

– Nu jā.

– Viņa viņu ienīst tādā kā hormonālā līmenī. Viņš ir tur un viņa ar mazuli ir te.

– Kur ir hormonāls naids? Testosterons sievietei pēc dzemdībām. Nu?

– Un viņš ir par daudz. Bet ja viņi sāks mīlēties, ar visu to testosteronu, tad hormonālā deva mazināsies, viņa pati saregulēsies.

– Bet tā mana pieredze, kas ir diezgan svarīga, manuprāt, ir, ka ja pēc dzemdībām mātei nav seksa jeb viņai nav partnera, tad partnera lomu uzņemas bērns.

– Mhm.

– Un, teiksim, vagināls sekss, dzimumattiecības pārnesās uz zīdīšanu. Krūts barošana… nu, teiksim tā, ja mātei nav seksa, bērns pa nakti neguļ. Viņam jāceļas, lai apmierinātu māti.

– Interesanti, es to nezināju.

– Ja bērns naktī neguļ, tad nevis mātei jāiet viņš nomierināt, bet tēvam. Ja tēvs aiziet, tas no tēva puses bērnam nozīmē – tu vari gulēt mierīgi, es esmu savā vietā, tu guli savā vietā. Ja, tātad es nodarbošos ar māti, tev par to nav jāuztraucas. Bet tāpēc es jautāju, kā tas ir šitiem pērtiķiem tāpēc man nu, diezgan jocīgi dzirdēt, ka divarpus gadus pērtiķienēm nav seksa.

– Es neapgalvoju to, es tikai domāju, es praktiski pieņemu, ka viņai ar to bērnu jātiek galā. Es tā īsti nezinu, patiesībā pērtiķienēm šad un tad nāk talkā citas dāmas kā aukles un tad tas nākošais sīcis ir ātrāk, bet, ja viņa viena auklē mazuli, tad nākošais bērns viņai ir, kad iepriekšējais viņai vairs nesēž mugurā, tas ir ap četriem gadiem. Vispār, es domāju, ka tur ir kaut kāda dabas mehānika ap to muguru, jo, kad sīcis nostājas uz kājām un vairs nekašājas ap muguru, mammai atkal sāk gribēties. Kad mugura ir brīva.

– Ja tas tā ir, tas būtībā ir ļoti incestuāli. Tas nav dzimumattiecības starp māti un bērniem, bet tas ir tomēr sekss starp māti un bērniem.

– Jā, šāda transformācija var būt.

– Tas ir kas tāds, kas cilvēku sabiedrībā, kā es to redzu, iztriec tēvu no mājas un kas notur bērnu pie mātes, respektīvi, tas bērns nekur netiek prom. Mēs redzam tādas mātes septiņdesmitgadīgas tantītes, tādas baigi žiperīgas un dēls blakus tāds…

– Izšauts.

– Nu, viņi ir visu mūžu kopā, viņi ir pāris visu mūžu. Tai tantitei metrs sešdesmit, tam puikam divi metri.

– (Smejas)

– Tāds tipisks pāris. Šad tad gadās. Tāpēc es prasu, kāds tad ir mērkaķiem tas modelis. Kā tas tēvs to, ne tikai dēlu, bet arī meitu, kā viņš var dabūt pie sevis.

– Meita viņam nekad nebūs vajadzīga. Es domāju, no meitas viņš laidīsies.

– Alfa tēviņš ar diezgan daudzām meitām tēvs ir. Kā tad viņas tiks pie bērniem?

– Labs jautājums. Nemāku atbildēt. Pats nebiju aizdomājis par šādu lietu. Domāju, ka incests tomēr tur ir.

– Cilvēku sabiedrībā… tā mana teorija, no kuras es vados, ir – ka pirmais tēvs ir Apsargs, pirmā tēva loma ir apsardzības loma.

– Nu, šitā arī varētu…

– Nu jā, šitā tad arī varētu beigt, labu nevajag maitāt ar labu un kas par daudz, tas par skādi.

P.s. Ja nebūtu bijis, kā bija, es būtu uzdevis vēl dažus jautājumus. Tā varbūt būtu tāda kā nākamā intervija, jo ir bijis vajadzīgs laiks visu izrunāto apdomāt. Tomēr varbūt tas nav tik svarīgi, cik pats apdomājamais. Jautājumus tomēruzrakstīju un Guntars rakstiski atbildēja.

– Cik saprotu, motivācija, kas liek beta un alfa tēviņiem neaiziet savās gaitās un neatdalīties no pirmā stāva, ir nevis sekss, bet kaut kas tāds kā, ka “vīriešiem mīlestība iet caur vēderu”. Respektīvi, pērtiķu vīrieši nespēj sevi pabarot?

– Pērtiķi, tāpat kā cilvēki, delfīni, bites un skudras FUNKCIONĒ TIKAI BARĀ, resp., no way projicēt šo situāciju, ka pērtiķvecis klumburē viens pa džungļiem. Viens viņš nav pērtiķis, viņš nevar dzīvot pērtiķa dzīvesveidu. Barā mātes mūsdienu izpratnē ir rūpīgas mammas – vācējas un džeki ir mūsdienu izpratnē – huligāni no Maskačkas. Taču – tieši šie bara huligāni ir tie, kas, atrazdamies augstākā hierarhiskajā līmenī, īstenībā regulē bara dzīvi un jo īpaši – sekmīgu selektīvo demogrāfiju.

– Vai varētu būt, ka otrais un trešais stāvs – tā ir pusaudžu grupa mūsdienu izpratnē?

– Jā. Pusaudžu grupa pagalmā ir visdinamiskākais attiecību un hierarhijas precizēšanas instruments. Vēlāk, kad vīrietis sāk ņemt varu ar naudu, šī sistēma sabrūk, bet cietumā un armijā atkal parādās – drusku izkropļotā veidā kā „ģedovščina”, taču alfa tēviņš ir gan armijā un cietumā un tas nav ģenerālis vai cietuma priekšnieks, bet Pirmais galdiņš un ģeds.

– Vai alfa tēviņa motivācija būt tam, kas viņš ir, izriet no pusaudžu grupas loģikas – autoritāšu krīze, vecāki vairs nav nekas, tagad mums te citi orientieri. Alfa tēviņš – pusaudžu līderis?

– Alfa tēviņa dzīve nav salda, jo viņa atbildības nasta ir megastrespilna. Ne velti gorillu Alfai mugura ir sirma – Silver back ir no stresa. Tāpēc viņam ir nepieciešams sekss vairāk kā citiem. Sekss kā stresa noņēmējs.

– Tomēr vissvarīgākais jautājums, kas drīkst palikt arī neatbildēts – kā notiek pērtiķu bērnu nodošana no mammas pie tēva – četru gadu vecumā? Cilvēku sabiedrībā tā ir drāma ar desmit cēlieniem. Grūti noticēt, ka pērtiķienes to mazuli tā vienkārši ieliek pasta pakā un nosūta bioloģiskajam tēvam.

– Mamma sāk zaudēt dēlu no 4 gadiem, kad viņš pats sāk steberēt un vairs nesēž mammai mugurā, taču dēlēns vēl paliek sieviešu barā. Gadiem ritot viņš aizvien vairāk sāk ”dresēt” 1. stāva sieviešu baru, tieši mācoties no augstākajiem Beta tēviņiem un citiem pusaudžiem. Ap 12 gadiem dēlēns ir gatavs pārvākties uz 2. stāvu un domāju, ka nekādu siltu attiecību ar mammu viņam šajā laikā vairs nav. Interesanti, ka pusaudžu pērtiķu meitenes bieži aizšļūc uz citu baru pirmos seksuālos sakarus saņemt no cita bara veča un atgriežas savā barā jau stāvoklī – tas ir ļoti izplatīti arī cilvēku sabiedrībā – pirmais sīcis no melnādainā. Savukārt, tas, ka pusaugu cilvēku dēlēnam ir jāiztur mammas piļīšana, jo nekur citu nav, kur sprukt, pagarina viņa bērnību visklīniskākajos gadījumos līdz pat sirmam vecumam. Tādiem puikām bērnībā nav draugu, lielākās kompānijas viņš neatiet no mammas, vēlāk sāk bezcerīgus mēģinājumus izolēties savas no māmuļas – cita realitāte kā datorspēles, feisbuks, bezcerīga nekārtība lielās un mazās lietās, haoss darbos un plānošanā, stresains narcisisms, izejas meklēšana svaru zālēs, lielās mašīnas u.c. nojauktos orientieros, depresija, alkoholisms. Tas viss nebūtu, ja sīcis laikus būtu atradis normālu vacāku vīriešu sabiedrību.

Cilvēki daudz laika pavada automašīnā. Esmu domājis, kas īsti ir auto – 1. vai 2. stāvs. Autobuss ir 3. stāvs, to vada Alfa un pārējie 40 pasažieri nedumpojas pret vadītāju. Pieļauju, ka vieglā automašīna ir tās īpašnieka midzenis un tāpēc neviens vecis otram, ja tas ir mašīnas ārpusē, nekad neprasīs ceļu – lielāks vājums nav iedomājams. Savukārt, ja otras vecis vai pat dāmīte ir mašīnas iekšpusē, viņš var uzklausīt, kur jābrauc, jo tas tad notiek viņa migā. Turpretī jebkura sieviete bez kompleksiem pajautās ceļu, jo viņa, kad migrēja pa mūžamežu, neatradās alā vai migā, bet kustīgā komunikācijā. Sievietes nevar iedomāties, kādā mērā viņa traumē veci, kad sāk piļīt par braukšanu un ceļa nezināšanu. Vecis tad ir slims un sabraucis.

Joks, bet pa ģēlu: Piecgadīgā meita jautā tēvam: – Tēt, pirms tu apprecējies ar mammu, kurš tev stāstīja, kā pareizi jāvada auto?

 

[1] https://lv.wikipedia.org/wiki/Ernests_Felsbergs

[2] https://lv.wikipedia.org/wiki/%C5%A0impanzes