http://www.arcticphoto.co.uk/Pix/OP/12/HAN0013-00_P.JPG
Visu savu pēdējā laika cīņu sakarā esmu aizdomājies arī par tādiem pretpoliem un to vienību kā individuālisms – kolektīvisms. Ētika un tās kodeksi tomēr ir tāds kolektīvs fenomens – savdabīgi satiksmes noteikumi – kā mums būs būt savstarpēji, lai sasniegtu kopējus mērķus sabiedrībā. Kas nozīmē, ka dažiem ir jāierobežo savas individuālās izpausmes un virzības, lai netraucētu kolektīvajiem mērķiem.
Tomēr idejas nekad nav radušās kā kolektīvas. Tikai indivīds var radīt ko jaunu domāšanā. Ir tikai daži piemēri, kad daiļliteratūru rada divatā, viss nospiedošais vairākums grāmatu uzrakstītas vienatnīgās mokās. Tomēr ir jau, protams, lietas, kuras nav darāmas individuāli. Daudz maz nopietnu māju jābūvē vismaz vairākiem cilvēkiem. Un ir arī komandu sporta spēles.
Tas nozīmē, jābūt labai koordinācijai starp individuālo un kolektīvo. Kas, manuprāt, daudzviet, vismaz mūsu kultūrā, nenotiek vis. Man šķiet, ja kādos kolektīvos apvienojas cilvēki ar veselīgu pašcieņu un labām prāta spējām, tad varbūt tāds kolektīvs centīsies izmantot atsevišķo indivīdu resursus. Un konflikti starp indivīdu un grupu tiks uztverti galvenokārt kā iespējas, nevis problēmas. Tomēr – varētu būt, ka šādi individīdi mūsu platuma grādos nav tik bieži sastopami.
Ja cilvēkam nemitīgi jālauza galvu, ko teiks citi, viņš aizmirst, ko pats grib teikt, darīt, domāt. Grupās, kurās apvienojušies šādi indivīdi, hierarhija neveidosies pēc „vīrišķā tipa” – apkārt formālajām autoritātēm, bet gan pēc „mātišķā” – saskaņā ar neformālo varas sadalījumu, līdzīgi kā matriarhālā ģimenē. Tajā valdīs centrtieces spēki, šī ģimene neļaus no sevis atdalīties un neļaus izaugt līdz tam, ka indivīds spētu būt arī pats, ārpus grupas.
Gribēju dažus vārdus teikt par zinātniskās vides kolektīviskumu un hekatonheiriskumu. Kad man pārmet manu darbu apšaubāmo „zinātniskumu”, pārņem dalītas jūtas. No vienas puses, kādreiz ir gribējies iekļūt akadēmiskās aprindās un darboties tā, lai viss, ko daru, ir izlaists cauri zinātnes sertificējošajai tradīcijai un līdz ar to – darbs var tikt uztverts kā zinātnisks. Tomēr – ir gadījies arī dzirdēt ne mazumu tādu zinātņu doktoru uzstāšanos un lasīt tādas viņu publikācijas, par ko man jāsarkst autoru vietā. Un tad es sev jautāju – kā tik zemas kvalitātes produkts ir varējis „iziet cauri” objektivitātes sietam? Atbilde ir viena – korporatīvās attiecības zinātnes vidē. Zinātniskā darba vadītājs ir ieinteresēts, lai darba izpildītājs kaut ko no sevis „izspiež”. Tas nav atbildīgs sabiedrībai, bet savai pingvīnu grupai. Zinu vairākus gadījumus, kad šī savstarpējā ieinteresētība izvēršas par tādu kā antisabiedrisku sazvērestību gandrīz vai. Tiek finansētas disertācijas, kas ne tikai iegulst plauktos, tā vietā, lai tiktu izmantotas citu vajadzīgu zinātnisku darbu radīšanai. Tās pat kauns no turienes ārā vilkt. Dažreiz šķiet – autoram ir vajadzējis atrast metodi, ar kuras palīdzību nevis kaut ko jaunu atklāt, bet pierādīt vispārzināmu patiesību, kas atļauj uz pētniecības metodes reālo darbību raudzīties „caur pirkstiem”. Reizēm atceros slaveno Bismarka teicienu, ka nav vēlams skatīties, kā top divas lietas – desas un politika. Dažreiz ienāk prātā jautājums – uz kā ar zinātni?
Ar vārdu sakot, vēlme iekļūt zinātnieku apritē man neizrādījās tik stipra, lai pārvarētu visus tās ceļā noliktos šķēršļus. Es kaut kā „nepavilkos” un „neievilkos” zinātnes šarma vilinājumā. Mani patiesības meklējumi veda pa citiem ceļiem – caur praksi un caur mākslu. Manuprāt, tās nav mazāk jaudīgas patiesības atklāšanas tradīcijas kā zinātne. Profesors Stradiņš taču arī ar savu slaveno teicienu izveidoja triādi – medicīna kā amats, zinātne un māksla. Ar psihoterapiju var būt tas pats, es savā darbībā akcentēju amatu un mākslu.
Turklāt – kas vispār ir zinātne? Par šo jautājumu pēdējos pāris numuros interesantas publikācijas ir „Rīgas laikā”. Kāds pasaulslavens ekonomists apgalvo, ka ekonomika nav zinātne. Un cits – ka ne visam ir jābūt zinātnei – piemērām akupunktūra tūkstošus gadu ir attīstījusies kā prakse, nevis zinātne. Arī psihoterapija nav zinātne, nav neviena psihoterapijas zinātņu doktora.
Ar vārdu sakot – reizēm prasības pēc vienotas ētikas vai vienotas patiesības verificēšanas tradīcijas automātiski nenozīmē kaut ko uz attīstību vērstu. Reizēm šādas prasības tiek pielietotas, lai radītu ārēju formu grupai, kas turas kopā atkarīgu (drošības) vajadzību pēc. Grupa kā aizsardzība pret ārēju reālu vai domājamu pretinieku. Man liekas, daudzas sabiedriskas organizācijas, bet sevišķi – valsts un pašvaldību iestādes, ir motivētas šādi izturēties pret zinātniskumu un ētiku – ja mums tas ir, tad mēs varam turēties pretī visam, kas varētu mūs apdraudēt individuāli. Apdraudēt objektīvi – apšaubot kāda indivīda profesionalitāti, jeb subjektīvi – caur šī indivīda nepārliecinātību par sevi, kamēr tas nav pievienojies un atzīts no lielākas grupas.
Es šo rakstu un domāju par tām grupām, kurās pats esmu iesaistījies, un par tiem motīviem, kuru dēļ to esmu darījis. Protams, atkarības motīvs realitātē ir ievērojami dominējis pār cerībām saņemt kādus attīstību veicinošus impulsus. Visu savu attīstību esmu saražojis es pats. Un arī visu savu reputāciju, kura reāli mani aizsargā, nevis iluzori.
Vēl viens niķis šādām drošību meklējošam grupām, kurās (gluži kā pingvīni, kas sakļaujas kopā ar mugurām, lai aizsargātos pret aukstumu un vēju) apvienojas cilvēki savu drošības vajadzību dēļ, ir uztvert visus, kas arī ir šajās grupās, par tādiem pašiem pingvīniem kā paši. Tā, piemērām, ja es saku, ka esmu psihoterapeits, tad citi pingvīni, kas arī sevi identificē ar šo sugas vārdu, izveido par mani tādu pašu priekšstatu, kā par sevi. Un ja es sāku neuzvesties tā, kā uzvedas citi pingvīni vai psihoterapeiti, tad tieku grūsts no grupas ārā. Piemērām, es rakstu, citi neraksta. Tas rada identitātes krīzi – vai pingvīni, kas raksta, joprojām ir pingvīni? Un psihoterapeiti, kas savā darbībā akcentē amatu un mākslu? Kā grāmatu autors es būtu drīkstējis darīt to, ko daru, bet kā psihoterapeits – nē. Tas nozīmē – psihoterapeits nedrīkst būt grāmatu autors. Jo tās esot divas identitātes ar nesamierināmām ētikām!
Protams, ārpus profesionālas apspriešanas paliek tas, ko esmu uzrakstījis, manas idejas. Tās taču nevar būt tik svarīgas kā pingvīnu, nepingvīnu lietas. Pingvīnu lietas esot zinātniskas un ētiskas.
Muļķības, ne par ētiku ne par zinātni te runa. Tikai par atkarību un drošības vajadzībām, kuras esmu satricinājis – esmu sapūtis vēju un aukstumu, pingvīniem jāspiežas kopā. E esmu iedomājies, ka šādas pingvīnu grupas veido, lai izkoptu katra pingvīna individuālo neatkārtojamību. Ļoti kļūdaina iedoma. Vēlamība ir tikusi uzdota kā esamība. Esmu iesaistījies pingvīnu grupā, pats nemaz pingvīns nebūdams.
Šodien, protams, jāuzraksta daži vārdi par politiku. Galu galā, vēlēšanas taču tikko notikušas, četrgades svarīgākais notikums. Dīvaini, ka Solvitu Āboltiņu neievēlēja, runā, ka Lato Lapsa pie tā daudz piestrādājis – neesmu gan lasījis. Vispār – daudzi domā, ka man viņa nepatīk. Tomēr tā nav, es tikpat kā neko nezinu par šo sievieti, neesmu iedziļinājies tajā, ko un kā viņa dara. Varbūt vajadzētu, galu galā, daži mani izteicieni par viņu ir likuši man daudz piestrādāt, tos skaidrojot.
Interesanti būs ar Artusu Kaimiņu. Diez vai izdosies viņu „civilizēt” – turklāt jūtams, ka daudzi pingvīni to pat negrib, viņi intuitīvi jūt, ka vajag kaut kādu attīrīšanās procedūru. Viņiem tas Artuss iekšēji patīk, viņi tam vēl veiksmes, kaut arī no pingvīnu loģikas viedokļa tas ir pašnāvnieciski. Skaidrs, ka tur būs kautiņi un skaidrs, ka Artuss apzinās, ka pārstāv daudzu jaunu, malā pagrūstu cilvēku vajadzības un intereses. Viņu būs neiespējami birokratizēt, viņš viegli spēs savākt cilvēkus ielās. Jā, mēs kaut kur esam minēti kopā un kaut kas tur ir. Visādā ziņā, „Suņu būdā” sarunājām, ka tiksimies pēc gada, parunāsim kā veicies.
Svarīgākā vēlēšanu apakšmelodija bija Ukraina. Nu un, protams, vēlēšanu rezultāti kā argumenti Krievijai šeit iejaukties. Tie nelikvidējās. „Saskaņu” valdībā neaicinās un pingvīniskā Krievija par to bļaustīsies. Labi, ja tikai bļaustīsies.
Komentāri
Nav taisnība. Latvijā ir vairāki psihoterapijas doktori – Artūrs Dombrovskis (geštaltterapeits), kurš kopā ar vēl diviem kolēģiem, ja nemaldos, Veru Batņu un Nikolaju (ai, aizmirsu uzvārdu!), mācījās Austrijā, Vīnē, Zigmunda Freida vārdā nosauktajā institūtā. Manuprāt, vismaz Artūrs Dombrovskis ieguva psihoterapijas zinātņu doktora grādu.
Jautājums ir cits – kas tad psihoterapija ir? Lai vai ko ar pilnām mutēm skaidrotu tās kopēji, kā āža kāja ārā lien šīs metodes līdzība ar bēdīgi slaveno “smadzeņu manipulēšanas” metodi NLP. Īpaši jāpiemin simboldrāma.
Maniem oponentiem gribu uzdot retorisku jautājumu – vai esat saticis psihoterapijas dziedinātu, veselīgu un harmonisku personību?
Es arī gribētu satikt tādu personību. Lai padalās pieredzē. Nezinu tik, kurš SKDS veiks Vislatvijas aptauju? Mani šokēja kāda klienta komentārs. Piecus gadus reizi nedēļā iet uz psihoterapiju, un tikai tad palicis drusku labāk, lai ātri vien pēc tam atkal atgrieztos vecajā stāvoklī. Kā to nosaukt? Vējā izmesta nauda, lai sev nekaitētu ( psihoterapijas uzdevums esot nekaitēt cilvēkam – tā kāds psihoterapijas guru ir teicis). Es varu pa velti sev dabūt kaudzi visa kā, kas man nekaitē. Bet kamēr aitas būs, būs arī cirpēji. Un nav tādas institūcijas, kas šos cirpējus varētu pakontrolēt, kā viņi patiesībā strādā.
Tak nē, viņi ir psiholoģijas doktori, ne psihoterapijas.
Ir, ir tagad arī psihoterapijas.
Bet tas ir apmēram tas pats, kā uzrakstīt disertāciju galdniecībā vai apavu remontā. Tās arī ir jomas, ko droši var saukt par amatu, zinātni un mākslu. Disertācija neapliecina, ka cilvēks ir labs praktiķis un nenodrošina tiesības praktizēt kā psihoterapeitam.
Grāds psihoterapijā, cik man izdevies manīt, ir tikai tādiem cilvēkiem, kas jau labu laiku ir veiksmīgi praktiķi un kam ir savas iestrādes. Tad viņi nāk ar savu teoriju, ko parasti arī pierāda.
Viesturs arī mierīgi varētu, bet viņam jādara tas pats, kas daudziem radošiem ļaudīm vēstures gaitā: lai kļūtu par zinātnieku, ir jānolīgst sekretāre, kura izdara visu to suņa darbu, ko pingvīni prasa. Un ne jau uz RSU jāiet to disertāciju aizstāvēt, ir tak viedākas vietas uz pasaules. Lai Latvijas valstī t. s. akadēmiskajās aprindās tiktu uz priekšu ar radošo garu, es kā ilgstoša tāda procesa vērotāja, līdzjutēja un atbalstītāja varu tikai pateikt, ka vēlāk pastāstīšu vairāk 😀
Tagad sanāk atvērts jautājums par to, kāds darbs ir zinātnisks: vai zinātnisks ir tas, ko pieņem zinātniskās autoritātes, vai tas, kurā ir realizēts izziņas process. Ja paņem nost pingvīnisma refleksus, tad šiem diviem principiem nevajadzētu konfliktēt – tieši otrādi: zinātniskās autoritātes rūpējas par to, lai netiek akceptēts kaut kas ar ļoti zemu vērtību vai pat aplams. Dzīvē, protams, ir sarežģītāk. Un tomēr, man šķiet, būtu iespējams panākt daudz labākus rezultātus, ja tā drošības vajadzība nebūtu tik ļoti liela.
Nu, jā un tad eksistē tie akadēmiskie standarti, bez kuru ievērošanas neviens akadēmisko autoritāšu akceptu nedabū. Vai tas vienmēr nozīmē, ka viņu darbos nav zinātnisku (izziņas procesu veicošu) komponenšu? Nenozīmē. Jo nevienam grieķu klasiķim, piemēram, nevar vairs paprasīt mūsdienu universitāšu formātu, kaut vai. Bet klasiķi jau vairs neapdraud.
Iedomāju, ka Aksela Muntes “Stāsts par Sanmikelu” arī pagalam neētisks – nospriest, ka dāmām dzemdēt vajadzētu, nevis regulāri dēdēt modes daktera pieņemšanās, ka pastāvīgie klienti vairāk cieš no dīkdienības nekā slimībām un suņus mīlēt tik ļoti vairāk nekā viņu saimniekus. Nez vai toreiz tās apvainotās dāmas un kungi nepieteicās – publiski un privāti? Jeb tolaik nebija tik modīgi būt upurim?
Kopumā, grupas tiek veidotas tāpēc, ka sadarbojoties var izdarīt vairāk, nekā individuāli.
–
To var saukt par drošības jautājumu. Drošība ir iesaistīta, gan pasargājot psihoterapeitus no nevēlamas konkurences, gan pasargājot klientus no neprofesionāliem psihoterapeitiem, gan palīdzot grupas biedriem pilnveidot savas publikācijas (kaut vai palīdzot izvairīties no ētiska rakstura skandāliem)
–
Šinī gadījumā, izskatās, ka spēcīgāks ir pirmais motīvs, t.i., grupa kā izlēcēju savaldīšanas mehānisms. Diemžēl, mēs esam diezgan provinciāli, daudziem gribas būt par vadoņiem pīļu dīķī, aizmirstot, ka ir arī jūra.
–
Pēc maniem novērojumiem, grupas, kur nerodas jaunas idejas, tā vai savādāk mirst. Varbūt tās var turpināt eksistenci juridisku iemeslu dēļ, bet cilvēkiem ir svarīgākas lietas, ko darīt, nekā tur piedalīties.
Rudzīša kungs, lai Dievs viņu svētī !, nav viens. Lūk Dainis Panders no kristīgā rādio raidījuma “Kāpēc gaidīt” saka to pašu, ka sieviete nav radīta būt neatkarīga, ka sieviete jūtas labi kad ir atkarīga no vīrieša kurš viņu mīl un par viņu rūpējas. Un tas ir pareizi! To mums māca arī Bībele, tikai visi tie geiropieši un liberasti šo patiesību negrib pieņemt.
Paklausieties šo raidījumu kurā tas viss pareizi izskaidrots: http://www.lkr.lv/files/downloads/Raidijumi_audio/Kapec%20gaidit/kg%200210.mp3
Jā, vajadzētu – vajadzēja! painteresēties vairāk par S. Āboltiņu – un ne tikai tāpēc, ka esat izteicies par viņu, bet arī tāpēc, ka mums – Latvijas iedzīvotājiem ir jāinteresējas par tiem, kas vada šo valsti! Visu cieņu Jums Rudzīša k-gs par to, ko Jūs darāt, bet vēl lielāka vērība Latvijā notiekošajām arī no Jūs puses mums visiem nāktu tikai par labu!
Otra lieta, ko vēlējos piebilst – par Artusu Kaimiņu – fenomenāli, cik cilvēki ir satraukti par viena jauna cilvēka ideālistiskiem mēģinājumiem mainīt kaut ko mūsu valstī. Es tajā skaidri saskatu līdzības ar sabiedrības reakciju pret V. Rudzīša rakstīto par sievietes lomu mūsdienu sabiedrībā! Latvijas sabiedrība, manuprāt, ir nenobriedusi, bailīga, pat maziska, – ilgojas pēc “glābējiem”, bet, ja uzrodas kāds, kas neiet pa iemīto taciņu, izceļas histēriska pretestība – nu gluži kā pie pingvīniem. Cilvēkiem patiesībā ir bail no pārmaiņām, bail, ka būs grūtības un nedod dies, pašiem kas būs jāpiepūlas, lai mūsu valsts kļūtu savādāka, labāka..
Ar Artusu valsts noteikti kļūs savādāka.
Ja ir tikusi publiski apspriesta dažu politisko sieviešu dzemde, varbūt kāds (kāda!) varētu saņemt drosmi un paspriedelēt par dažu esošo un topošo politisko vīriešu sēkliniekiem un/vai prostatu.
Bet uz priekšu. Tikai Tu vispirms tā izpēti vītieti.
Par politisko –
Pagājušās nedēļas “Sestdienā” arī mācītājs Krists Kalniņš runā par sajūtu, ka mājās/valstī nav tēva. Viņš piemin ari Maximas traģēdiju, un to, ka Dombrovska šķietamā atbildības uzņemšanās patiesībā izrādījusies izvairīšanās no atbildības. Viestura teoriju kontekstā – nevis tēva rīcība, bet mammu manipulēšana caur dēliņu.
“Vienotības” ap- un pēcvēlēšanu kaislības arī diemžēl rāda tikai abu dzimumu bābu pats-pa-priekšu-grozījos izrādi, kur būtiskais nav idejas, attīstība un darāmais darbs, bet savstarpēja komplimentēšana un grūstīšanās rindā pie greizā spoguļa.
http://www.minecraftaddicts.com/showthread.php/3148-If-you-could-be-any-animal-what-would-you-be/page2
Tikai mazliet Jāpaskrullē uz leju līdz pirmajai bildei ar balto lāci starp pingvīniem.
Kādreiz tā var mēģināt censties, jo negribas izkrist no ierindas, bet labāk nevajag.
Tagad visāda līmeņa psihologi, psihiatri un psihoterapeiti runā un ļoti uzsver, ka daudzas ķezas rodas no tā, ka cilvēki baidās būt paši utt. Nu tik daudz runā, ka tas jau ir kļuvis muļķīgi – muļķīgi tāpēc, ka šo attieksmi nevar paķert no plaukta kā disku un ielikt kādā skaņas devējā, uz to ejams garš ceļš. Tas ir viens no tiem vienkāršajiem secinājumiem, uz kuru tiešām nepieciešams kārtīgs brauciens.
Tagad izskatās, ka tieši psihoterapeiti ir visvairāk nobiedēti. Viens strādā, par kaut ko praksē pārliecinās (ko citi faktiski sen jau zina), to pasaka skaļi, bet tie, kas arī zina, pēkšņi bļauj: “nē tu to nedrīksti teikt” vai “nē tā nav”, vai “mēs vispār klusējam!!!”.
Laikam tur kāds ir par daudz meditējis. Varēja labāk pieliet bieti un no rīta pēc salāpīšanās pazavērties uz dzīvi caur citu loga rūti.
“kad tev apkārt sāk ņemties ņemtnes, apsēdies tām pa vidu, klusi kā vētras acī, vai, vislabāk, liecies uz auss, un atstāj, lai ņemtnes pašas sevi ņemdamās likvidē, jo tāda jau tām ņemtnēm daba.”
Riharda Bargā ieraksts vakar facebook.com
Jā, pie līdzīgām domām es arī nonācu.. Faktiski iznāk, ka daļa cilvju, iz zinātnes, iz kādas grupas paspārnes, paši tic sava bara radītajam tēlam.. Ādamam bij septiņ’ dēli, visi dara tā.. Negribētu uzreiz protestēt… man nepatīk protesta poza kā tāda.. it sevišķi, ja tikai pozas pēc. Drošībā ir sava fīča.. bet, kas vienmēr kavē attīstību.. bet dažkārt arī attur no lielākām ziepēm. Nebūs man populārs viedoklis, bet es diezgan skeptiski skatos uz Artusa uzgājienu politikā.. jo es nesaprotu kādu pienesumu viņš var tajā ienest.. Neviens, līdz šīm izskanējis arguments mani nav pārliecinājis. Un man viņš liekās tas “ziepju” variants.. kad a davai gāžam, galvenais pret, kratam to lādi, varbūt, ka tajā atrodošamies(esošajiem) cilvēkiem kļūs slikti, viņi sāks vemt un saņems kārtīgi par visiem saviem iepriekšējo sasaukumu grēkiem.. Jebkura gadījumā – būt pret baru un tā principiem. Ja man atkal jāvelk paralēles atpakaļ uz Viestura ” ārprāta tēmu”, tad šito viņam nevar nekādi pārvērst, jo tur nu nav nekāda momenta – a davai saplēšam skolotājai zeķubikses, jo viņa ir histēriska un sūdīga pedagoģe turklāt. Nē, un viscaur nē… Bet gan varbūt tāpēc, ka viņai tās zeķubikses jau aptinušās ap rīkli, žņaudz nost.. bet viņa pati to ne jūt un ne domā ko darīt.. Indivīdam ir jātamborē prom no bara, turklāt bara konstitūcijā ir jābūt iestrādātai adekvātam mehānismam, kas veicinātu un atbalstītu jebkādu indivīda centienu uz miermīlīgu, padziļinošu attīstību, kas var sekmēt grupas mērķa sasniegšanu.. (ja grupai tāds vispār ir). Un indivīds ir atbildīgs par pateicību baram par iespēju izmantot tās atbalstu atkarīgajā un arī atdalīšanās periodā.. Grupa ka tunelis.. nu tad caur kuru var tapt. Ja tā nav, tad ir ētikas kodeksa pārkāpums, vai arī saliktas knopkas uz skolotājas beņķa from Artuss(hmm. vai tomēr Kārlis is back:)
Jā, Zane šis mani arī interesē, vai tas ir Artuss vai Kārļa rēgs :). Kaut arī otrajā gadījumā nevajag aizmirst, ka aktieri zina, ka galvenais tikt pie lomas, pēc tam gudrs aktieris var arī režisoru apspēlēt.
Es tā savā prātā domājot un laukos vērojot jaunus puišus un vīriešus, kas strādā fiziski smagu maz apmaksātu darbu, pieļauju, ka viņi varētu būt Artusa elektori. Daudziem no viņiem, jau ļoti jauniem, ir draudzenes un bērni, bet vai viņus kāds pamana… Laukos tantes tikai krata galvas par dzīvošanu bez laulības un par to, “kāds ārprāts un bezdievība visur valda”.
Brīvdienās viņi tiešām uzvedas kā “mēs te visu tagad nogāzīsim un tās zeķbikses saplēsīsim”, bet neteiksim, ka tas būtu nepelnīti. Vienai otrai arī vajadzētu: par mūždien pareizo, neapmierināto un tiesājošo seju kaut vai, nu kāda tur vispār pedagoģe… pardon 😀
Viņi grib saviem bērniem labāku bērnību, viņi baidās, ka bērnus apsmies par nabadzību kā savulaik viņus. Vienreiz iznāca runa ar vienu tādu ģimeni. Viņi kompleksēja, ka bērnus ģērbj humpalās. Es teicu, ka viņu bērni ir ģērbti daudz kvalitatīvākā apģērbā nekā tie, kas ņemas pa dārgajiem veikaliem, jo ko tajos Latvijā vispār atsviež. Bērnu apģērbi vismaz vienā humpalu veikalu ķēdē Latvijā ir ļoti kvalitatīvi un labi. Viss atkarīgs no tā, kā uz lietām paskatās. Protams, visam ir savas robežas, bet jebkurā gadījumā viņi ļoti raizējas par bērniem, par savām draudzenēm vai sievām, bet no sabiedrības saņem tikai nicinājumu, jo ir mazturīgi, saņem pabalstus.
Lūk, es domāju, ka viņi varētu justies iz Artusa saprasti. Viens viņiem beidzot iedeva iespēju kaut vai pateikt: pag, mēs arī esam un, jums, tantes, maksājam pensiju.
Varbūt viņi grib teikt vēl kaut ko. Nezinu. Laiks rādīs, bet, ja šādus cilvēkus ilgi tur ar aizsietu muti, tad viņi izdemolē Saeimu, taču tur jau neviens secinājumus neizdarīja, tikai uztaisīja nosodošos ģimjus un kaut ko intelektualizēja.
Esmu tam gājusi cauri vismaz divas reizes mūžā (otro fāzi laikam vajadzēja, lai tā līdz galam saprastu pirmo), un tagad esmu tādā stadijā, ka varu saprast dusmas, kas viņos mīt. Ak, dies, kā cilvēki ir gatavi pakāpties uz lupatām, uz visādām skrandām, hlamiem (telefoniem utt.) un citām muļķībām. Un viņu bērni ir tie, kas apsmej un sit tos bērnus, kam ir trūcīgāks apģērbs vai kuri ir naivāki. Es pat nedrīkstu tālāk rakstīt, jo varu tā sev uzvārīt asinsspiedienu.
Jep, iespējams es dzīvoju citā realitātē, kaut arī ideāli ģērbjos second hand, vēl kaut ko piešuju klāt, ja nu galīgi, tusējos ar tieši tādiem pašiem idiālistiem, man ritenis ir no izgāztuves Somijā, turklāt tik kruts, ka Latvijā tādu neatrast. Plates es pērku pa 50 centiem gabalā, nu dažreiz pa 5 eiro. Un zini, kas ir interesantākais – tādu cilvēku ir ļoti daudz, liela daļa foršie cilvēki ir tieši tādi, un tur nav pat runa par kaut kādu nosodījumu no citu puses..un nekad neviens par mani nav smējies vai apsaukājis. Nekad neviens man nav aizrādījis, ka neesmu precējusies un nedzemdēju bērnus. Dusmas ir tajos cilvjos, kas nevar pārkāpt pāri savam lepnumam un būt tie kas viņi grib būt.. bet visur redz tikai apkārtējo nosodījumu un smieklus. Jā, skolas nav nekāda zelta bedre, bet ja tu esi riktīgs džeks, tad humpalu bikses tevi neatturēs iegāzt pa zobiem kaut kādiem pārtaisnajam bērnelim, kas reāli mammai brunčos šūpojas ar saviem 200 eiro apģērbiem.. Un manī nav dusmu par to, ka kāds ir bijis mammai paklausīgs bērns un viņš rūpīgi seko līdz visam kādā veidā viss jādara pareizi.. un tur nu lauki nav vainīgi.. Tad vajag braukt prom no tādiem laukiem, prom no tādas sādžas, prom no tādiem vecākiem.. un tusēt ar tiem, kas brīvajā laikā dara kaut ko jēdzīgu, nevis “lok” un griež tantēm zeķubikses, par spīti.
Es jau to pašu biju domājusi.
Viņdien tieši humpalu veikalā vēroju un secināju, ka redzu cilvēkus, kas perfekti ir viņi paši. Nu vnk tādu otru nesastapsi… es gan vairāk par vizuālo, bet tas parasti iet kopā ar “iekšām”, un to jau patiesībā arī var just no saskarsmes kultūras kaut vai.
Par tiem puišiem es domāju, ka vienai daļai no viņiem tas ir un, cerams, būs tāds laiks, kas pāries, bet tam nevar pārlēkt pāri. Tā man šķiet. Un tam viņiem vajag tādu Artusu, jo visas tās pareizās mammas un učenes viņi nevēlēs. Ja tas nebūs laiks, tad vēlāk situācija var kļūt krimināla burtiskā nozīmē.
Tas, ko viņi ir dabūjuši iekšās kā mazi bērni, ir uz robežas, ka var viņus iznīcināt. Viņiem vēl ir svarīgi, ko par viņiem domā. Man arī kādreiz bija ļoti svarīgi… bija, un viss.
Viņi vēl ir diezgan bērnišķīgi, viņiem ir bail no gejiem, no jebkuras citādības, no Eiropas Savienības, no krieviem un pilnīgi visiem musulmaņiem.
Visiem šādiem mazliet vajag pa kādam savam politiķim.
Vienreiz kaut kāda psihiatre vienā video stāstīja, ka šitie klausās tikai savējos, kas reiz ir bijuši turpat, ķipa viņi nospļaujas uz visiem psihoterapeitiem, piemēram. Nedo’ dies’, ja viņas vēl ir sievietes.
Tāpēc es nesarkstu aiz kauna kā Jānis Ikstens par to Artusu.
Zinu, kāpēc VR mani reizēm tracina. Es nedzīvoju kopā ar saviem bērniem, un man ir kauns par to, ka nespēju izdarīt ar sevi nezin ko, lai tomēr paliktu ar vīru un bērniem. Tajā brīdī likās, ka esmu darījusi visu, ko varēju, bet biju nogurusi no cikliskajām depresijām, no tā ka vīrs ir kā tēvs un mums praktiski nav seksuālu attiecību un, retās reizes, jad bija, vienmēr tās iniciēju es, un jutos vainīga par to, ka man vajag mīlestību, pieskaršanos un glāstus, un jutos kā izmantotāja, un noguru. Un, kad viņš teica, ka pārcelsies ar bērniem uz citu valsti – labs darbs, izglītības iespējas utt. – jau otro reizi neatradu sevī spēku, gudrību un vēl nezin ko,lai cīnītos par ģimenes saglabāšanu, par to, lai bērnuem diendienā būtu abi vecāki, jo tagad es esmu svētdienas un brīvdienu mamma.
Tagad viņi dzīvo citā valstī. Bet mana dzīve ir nejēdzīga drāma, kurā mana dzemde trako, . , liekot mētāties no vienas gultas otrā, un tas uz brīdi anestezē, patiesībā pat ļoti spēcīgi, jo tad tu aizpis savas sāpes prom, un ir brīži, kad tiešām patīk un bauda no tādas mīlēšanās, bet tāda adiktīva uzvedība ir arī citās miesiskās jomās, piemēram, dejošana un vingrošana, kas no vienas puses uztur psiholoģisku līdzsvaru un no otras – ja kādu nedēļu neaizeju uz nodarbībam, sākas lomkas.
Vienīgi arvien vairāk pārņem sajūta,ka no šādas dzīves nav nejādas jēgas, tā ir nebeidzama cirkulēšana sevī, nebeidzami īsi svārki kombinācijā ar vēlmi noslēpties mājās, kur var saģērbties pūkainā un siltā halātā.
Savas vēderdejas es būtu gribējusi dejot tikai vienam vīrietim un rotāties tikai viņam, un dzīvot mājās un priecāties par to, kā bērni aug un atklāt pasauli no jauna kopā ar viņiem, un būt aiz vīra kā aiz klints, un paļauties uz viņu un uzticēties.
Un tāpēc es dusmojos uz Rudzīti, jo viņš runā par tādu sievietes dzīvi, kādu es gribētu, bet nemāku.
Tas ir labi, ka to uzrakstīji.
Jā… Bet kopt ķermeni – iet vingrot – tas jau ir augsts līmenis. Man uznāk tik depresīvi ievelkoši bezgalīgi plakans bezkāju, bezroku, bezgalvas sajūšanās stāvoklis, ka varētu būt tikai dzemde- tikai orgāns.
Varētu tapt novietots pie Nacionālās bibliotēkas kā vides objekts. Kurš iet garām, nošķin pa pākstītei…
Kāda tikpat liela spēka grožos es esmu ģimenē un turos… Cik nu vien varu. Un ja jau dzemdei vienalga kurš, kāpēc lai tas nebūtu manu bērnu tēvs?!
Reiz te īsu mirkli rakstīja komentētāja vārdā Avene. Ļoti spilgti viņu atceros. Varbūt Tu esi viņa. Ja nē, tad jums neticami līdzīgi dzīvesstāsti. Tikai toreiz šķiršanās vēl nebija notikusi. Es arī esmu domājusi un pat te rakstījusi par to, ka Viesturs pieskarās vienam iedzīvotāju segmentam – tiem, kas ir precējušies pirmo reizi un domā par šķiršanos. Tiem, kas jau ir izšķīrušies un sastopas ar “vājprātu, kas tam seko”, citēju Viesturu pašu, tiem īsti nav ko pasmelt. Un es domāju, ka patiesību sakot, nav ko satraukties par visādām Kažokām u.c. meitenēm ar un bez īsiem bruncīšiem, kam Viesturs izraisa dusmas. Jo dusmas ir vērstas uz Viesturu, viņš tiek nolikts par vajātāju, kas ir jānoknābj sieviešu tiesību vārdā. Tas nav patīkami pašam Viesturam, bet nav bīstami sievietēm. Saskatu bīstamu momentu tur, kur sieviete, izlasījusi Viestura rakstīto, nevis sākt dusmoties uz Viesturu, nevis skaļi viņu kaut kur gānīt, bet klusiņām ielīst kaktā un ar apbrnojamu mērķtiecību dusmas sākt izgāzt pati uz sevi, sevi sākt uzskatīt par savu vajātāju un kapāt, kapāt, kapāt sevi līdz… jā. Cik tālu? Var aizkapāt līdz nāvei. Un mēs taču nezinām, vai kāda jau nav tā nomirusi. Tās taču nekur skaļi netiek izkliegts. Bet mani biedē. Mani biedē tas, ka mani pašu Viesturs kādreiz noveda par tuvu sarkanajai līnijai. Tā, ka vienīgais risinājums šķiet mājup braucot ieskriet kokā. Un es toreiz sapratu, ka pofig visas psihoterapijas un pofig visas morāles vērtības, man ir jāizdzīvo un jāmeklē, kas man dod spēku dzīvot, nevis jāsmadzeņo tik tālu, ka vairs pats nejūties cienīgs staigāt pa zemes virsu. Tiesa, problēma varbūt ir ne pašos Viestura tekstos, bet tajā, kā šādas sievietes tos uztver. Jo tie sabalsojas ar viņu pašu iekšējo tiesnesi. Varbūt Tev no šīm domām gribas glābties gāžoties no gultas gultā. Bet, kā pati atzīsti, tas neko daudz nepalīdz. Meklē to, kas Tev palīdz. Par vingrošanu es Tev neieteiktu satraukties. Tas ir normāli, ka, ja nedēļu neko nedari, gribas kustēties, tas ķermenim ir vajadzīgs, jo ir pieradums, bet par pārējo… Ir bīstami pavadīt dzīvi sunījot sevi par to, kā būtu gribējusi dzīvot un kā nesanāca. Jo dzīve taču paiet. Es, piemēram, sāku pieķert sevi sajūtās, kādu man agrāk nebija – ka tuvojas dzimšanas diena un man to negribas. Agrāk man bija vienalga, cik gadu man paliek. Tagad – vairs ne. Es negribu tos gadus. Tie aiziet par ātru. Neiztērē savu dzīvi neauglīgi. Es nemācēšu Tev pateikt, ko es būtu gribējusi darīt pēc šķiršanās vai kā es būtu rīkojusies, jo burtiski pāris mēnešus pēc tās tikko biju iztaisnojusi savas antenas, kas pārraidīja signālus, ka esmu pieejama, saskrējos ar Viņu, ar to kurš mani apprecēja un dzīvoju labi. Jā, man ir viens bērns no viena vīrieša, bet otrs – no cita. Jā, man nesanāca. Jā, man ir ļoti žēl, ka tā. Man ir žēl, kad skatos uz savu vecāko bērnu, kuram netiek tēva mīlestība, jo saprotu, ka vīrietis svešu bērnu nekad nemīlēs kā savējo. Jā, tā ir. Es neesmu dzīvojusi “pareizi”, tāpat kā Tu, bet es esmu atteikusies no perfekcionisma un pieņemu savu dzīvi tādu, kāda tā ir. Ar ticību, ka ar visu var tikt galā. Es ilgi, ilgi malu savu šķiršanos, līdz nesen sapratu, ka esmu no tās brīva. Tas notika, lasot Jura Rubeņa atvadu vārdus Normundam Naumanim. Viņš tur citustarp, rakstīja : “”Dzīvot nozīmē būt bez paslēpšanās iespējām. Galu galā kādā brīdī katram jāapstājas un jāatzīst, ka cilvēciskās iespējas ir ierobežotas. Būtu milzu kļūda uzskatīt, ka viss pasaulē ir sasniedzams un ka iespējams bez zaudējumiem nodzīvot savu dzīvi. Ja es esmu pasaulē, ja man ir ķermenis, prāts, sirds, es vienmēr esmu ievainojams. Katra cilvēka esībā ir kāda vieta, kur viņu var nodurt ar kniepadatu.
Šajā vietā var censties celt mūri, taču tas allaž notiek par manas cilvēcības cenu.
Tikai pieņemot savu ievainojamību, mēs nezaudējam dzīves izjūtu un sirds atvērtību.
Tā ir cena, ko maksājam par cilvēka dzīvi.” (Pilns raksts, ļoti skaists – http://www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/normundam-naumanim-14071351) Dzīve bez zaudējumiem nav iespējama. Šķiršanās kā zaudējums, lai… paliktu cilvēcīgāka, iejūtīgāka, maigāka un mēģinātu visu vēlreiz. Viesturs nedod otru iespēju, bet dzīve dod. Es Tev dodu. Ne jau dzemde Tevi pa gultām mētā, bet dusmas. Tava dzemde grib būt mājās siltajā halātā, kā pati raksti. Nekapā sevi. Nemācēji, bet centies. Labi. Ejam tālāk. Tu jau neesi vienīgā uz šī ceļa. Paskaties, es arī te esmu. Un Lāsma. Un Marī.
Skaisti. Es labprāt uzaicināti Tevi, Gladiola, uz kādu māla mandalu sesiju 🙂
Opā! LL, kas ir māla mandalas? Esmu ieintriģēta 🙂 Ja tas ir kaut kas ar mākslu, tad šajā ziņā esmu apdalīta. Man jau grūti zivtiņu uzzīmēt, kad bērns prasa.
P. S. Šonakt sapnī redzēju savu dzemdi (neprasiet, kā, sapņos tādu jautājumu nav, vienkārši redzi kaut ko un zini, kas tas ir) un no tās pilēja auglība. Un, lai būtu vēl intriģējošāk, no fizioloģiskā viedokļa tiešām esmu uz ovulācijas sliekšņa, gaidu, kad būs, te divu dienu jautājums. Tāds vot vēstījums no sievietes smaguma centra 🙂
Jā, tā esmu es:) Paldies par to, ka rakstāt.
Man tās sajūtas ir pretrunīgas un mainīgas. Uzrakstīt reizēm ir kā izvemt. Tas atvieglo, izvemies un tad novērsies no sava nelabuma. Līdz atkal kaut kas uzjundī kā akmens, aiz kura aizķeries un krīti, un sasities.
Tā nav, ka tikai bedrē. Ir visādi ikdienas prieciņi, dabas skati, aktīvā atpūta, kafija un reizi nedēļā kūciņas, tik rūsa un kodes tos maitā un par nākotni negribas domāt, jo bail, ka tad… Nebūs augļu, jo dārzkopja grūtības neizturēju līdz galam. Vai tas ir perfekcionisms? Drīzāk eksistenciālas šausmas par dzīves lineāro dabu, jo es jūtu, ka novecoju un arvien biežāk sev jautāju: kas paliks pēc manis? Bērni, jā, un prieks, ka viņi ir, bet cik tur manu nopelnu?
Man vienkārši grūti samierināties, lai gan kopš šķiršanās pagājis vairāk kā gads – bet tikai tagad es nostājos aci pret aci ar zaudējumu, es to nebiju atzinusi, it kā tā varētu padarīt par nebijušu. Grūti sev piedot. Grūti, jo dusmojos uz bērnu tēvu, ka viņš tā palaida mani, lai gan tiesa, es pieņēmu lēmumu, es aizgāju pati.
Dusmīga līdz baltajām pelītēm, pareizi Tu saki, Gladiola, un tur, uz vingrošanas paklājiņa, ir glābiņš un reizēm šaustīšanās, tur jūtu, ka vēl dzīva, bet reizēm muskuļi sāp tā, ka jāraud, un liekas, nu nafig. Bet es tomēr neatmetu ar roku, kaut sāp un nesanāk, vien kādā brīdī nejauši atskārsti, ka iepriekš mokošais vingrojums vairs nenogalina.
Tas ir simboliski. Tas nav tikai savākt miesu un piešķirt tai apveidus. Tas ir arī uzlabot dvēseles līdzsvaru un koordināciju, trenēt psiholoģisku izturību un iekšēju spēku. Cerot, ka manā dzīvē būs vel kāds ceļš un spēšu to noiet līdz galam….
Avene, man prieks, ka esi atradusies. Redzi, es nekādi nespēju beigt par Tevi domāt. Jau no paša sākuma. Tu raksti maz (es domāju – biežumu). Man gribētos ar Tevi parunāt vairāk, bet ir lietas, ko nevēlos rakstīt publiski, pat ja tas ir anonīmi. Ja Tev patiktu parunāties, atraksti man – gladiola@laposte.net
Zdraveite!Interesuva me moga li da se vazpolzvam ot mqrka 312 za da poosrtq ka6ta za gosti v sobstven parcel,deinosta 6te se razviva na oblas Haskovo selo Vaglarovo i ako e vazmojno kakvi sa stapkite,koito trqbva da predpriema? Za otgovor moje da mi pi6ete na meila- ! Blagoda Vi predvaritelno!