Pienākums iekarot, tiesības uz seksu un vairošanos

Arvien biežāk un biežāk pie manis uz konsultāciju nāk vīrieši – trīsdesmit- un četrdesmitgadnieki, kurus pārstājis interesēt sekss, jeb kuriem ir kādas problēmas ar erekciju vai ejakulāciju. Problēma parasti nav tikai tehniska – to viegli varētu atrisināt, jo mēs dzīvojam pasaulē, kurā izdomāts sildenafils, kurš ne tikai zem nosaukuma viagra, bet arī vairākiem citiem ar ārsta recepti ir nopērkams aptiekās. Tas ir sarežģītāk, ja jau cilvēki neaprobežojas tikai ar zāļu iedzeršanu (vai arī tās nedzer) un meklē risinājumus pie psihoterapeita. Vai arī nemeklē, jo vīriešiem šī tēma nereti ir tik karsta, ka par to runāt nozīmē sevi atzīt par… nu jā, impotentu! Kas var būt apkaunojošāk? Un cik briesmīgi likt sievai justies neiekārotai un atraidītai! Kā vispār var uzdrošināties par to domāt un kur nu vēl ar kādu konsultēties? Bieži uznāk pašnāvības domas.

Šajā rakstā mēģināšu apkopot dažādus, pārsvarā bioloģiskus redzējumus uz šo problēmu cerībā, ka tie palīdzēs cilvēkiem nedaudz atdzist. Es šeit rakstu par tām vīrišķajām seksuālajām disfunkcijām, kam nav organiski cēloņi. Bet tādi var nebūt arī 80 gadu vecumā! Nobeidzot ievadu – šis nav seksologa skatījums, es tāds neesmu. Tā ir mana pieredze terapeitiskā pieredze darbā ar indivīdiem un pāriem.

Sekss, vairošanās un attiecības

Vai mēs varam iedomāties, ka lācim, dodoties meklēt kaut ko ēdamu, prātā iešaujas doma – es taču jau sen neesmu lāceni dabūjis! Tādai domai būtu jānovirza viņu uz lācenes, nevis pārtikas meklējumiem, taču tā nenotiek. Lāči meklē lāceni tikai tad, kad gaisā sajūt smaržas, kuras liecina par lācenes vairošanās sistēmas gatavību ieņemt bērnus. Tad gan viņi pamet visu un dodas izpildīt savu bioloģisko misiju.

Dzimumattiecības tikai kā pēcnācēju radīšana ir raksturīgas tām dzīvnieku sugām, kuras nav ļoti savairojušās plašā ģeogrāfiskā areālā. Ja šāda savairošanās notiek, seksam rodas papildus funkcijas – tas kļūst par attiecību veidošanas sastāvdaļu. Ja cilvēku būtu tik maz kā lāču un dzīvotu tik pat izkliedēti, arī mēs ar seksu nodarbotos tikai ovulācijas laikā, jo no bioloģiskā viedokļa pārējā laikā ir jādara kas cits, lai nodrošinātu savu izdzīvošanu.

Jebkurai dzīvnieku sugai un cilvēks arī ir dzīvnieks, svarīgākais ir neizmirt, vairoties un iekarot iespējami lielāku dzīves telpu. Par pēdējo atbildīgi ir sugas vīrišķie indivīdi – viņi dodas tālāk, cīnās ar konkurentiem par jauniem horizontiem un barību, kamēr nav apgūta visa sugai piemērotā apdzīvojamā teritorija. Tēviņi, dodoties uz jaunām teritorijām it kā bēg no mātītēm, bet tās viņiem seko, jo kā gan citādi varētu tikt pie bērniem? Šī shēma darbojas arī uz augsti attīstītiem dzīvniekiem – cilvēkiem.

Ja kādas sugas indivīdu daudzums kādā teritorijā ir tāds, ka tie vairs nevar nesatikties barības meklējumos, šie indivīdi kļūst par konkurentiem. Ja barības ir gana arī nelielā teritorijā, suga sāk dzīvot baros un konkurēt ar citiem bariem, ne vairs par pārtiku, bet risinot uzdevumu – kuram ir lielākas tiesības dzīvot un vairoties. Tātad – veidot pamatu dabiskajai izlasei.

Bara organizācija

Barā (varbūt tā visvieglāk analizējamais modelis ir pērtiķu bars), tēviņi nekur tālu aizmukt nevar (apkārt ir citi bari), tāpēc viņi izmanto to iespēju, kas ir – atdalīties no mātītēm bara robežās un nodoties teritorijas paplašināšanas instinktam tādā veidā, kāds ir iespējams šādos apstākļos. Viņi kaujas savā starpā, trenējoties būt gatavi iespējai satikties ar citu pērtiķu baru, kurā arī varētu būt stipri tēviņi. Stiprākajam un viltīgākajam jāuzvar, jo tikai tam vienam ir tiesības turpināt sugu, kamēr vien tam ir alfa tēviņa statuss.

Par aizmukšanu no mātītēm – tas nav īsti precīzs vārds, es to izmantoju ar pedagoģisku nozīmi. Ja mātītei ir ovulācija, tēviņš nekur mukt negrib, bet ja viņai tās nav, tad viņas klātbūtne apgrūtina. Līdzīgi ir arī mātītēm – tēviņš ir vajadzīgs ovulācijas laikā un tam, lai aizsargātu baru no dabiskajiem konkurentiem. Pārējā laikā ir svarīgākas lietas, ar kurām nodarboties.

Respektīvi, dzīvnieku uzvedības vērošana mūs iemāca, ka starp sievišķo un vīrišķo dzimumiem bioloģiskā līmenī darbojas gan pievilkšanās, gan atgrūšanās spēki. Kamēr attiecīgai sugai ir gana teritorijas, lai tiktu apmierināti abi spēki, seksam ir tikai vairošanās funkcija. Bet ja teritorija sarūk, tad klāt nāk cita – atgrūšanās spēku pārvarēšanas funkcija. Ja vīrieši katru dienu satiek desmitiem sieviešu, katrai septītajai no kurām ir auglīgās dienas (ja rēķinām, ka tās ir četras divdesmit astoņu dienu dzemdes ciklā), tad nevar neiestāties bioloģisks apjukums – kurai tuvoties un kurai nē. Apjukums ir arī sievietēm – kuru pietuvināt un kuru nē.

Lielais zaudējums

Bioloģiski nosacīts ir tas, ka jebkuras sugas vīrišķie indivīdi savstarpēji sacenšas un šīs sacensības rezultāts ir hierarhija – tā ir vajadzīga, lai organizētos un sadalītu darāmos darbus. Vienkāršoti skaidrojot, uzvaru rezultātā, vīrišķajos indivīdos veidojas serotonīns, tātad tam, kas ir bara virsotnē, tā ir daudz, bet tas, kurš apakšā – maz, tādēļ viņš nevar nebūt depresīvs un bez intereses par seksu. Skaidrs, ka seksuāli aktīvāki un mātītēm patīkamāki būs ar serotonīnu pilnākie tēviņi – tos viņas izvēlēsies par savu pēcnācēju tēviem. Tātad – sekss un sugas turpināšana pienākas tikai tiem, kas augšā.

Taču nekas nav mūžīgs, neviens nevar būt augšā mūžīgi, vakardienas pērtiķu alfa tēviņi šodien tiek sakropļoti pārējo tēviņu sacelšanās rezultātā un nonāk hierarhijas apakšā un zaudē interesi par pretējo dzimumu. Individuāla traģēdija, bet bara interešu uzvara. Tam vienmēr rodas jauns, spēcīgāks alfa tēviņš.

Šāda dinamika ir bioloģiski determinēta un raksturīga arī cilvēkiem. Tiek runāts par katra vīrieša “lielo zaudējumu” – noripošanu pa hierarhijas kāpnēm. Hierarhiskā piramīda ir pamatelements katrā vīrišķā sistēmā, bet cilvēkiem tā ir komplicējusies un apaugusi ar daudz ko tādu, kas traucē cilvēku attiecībās ieraudzīt bioloģisko, bet kurā ir maz cilvēciskā.

Katrs zaudējums, sevišķi jau lielais, raksturojas ar trim lieliem sindromiem, kurus detalizēti esmu aprakstījis grāmatā “Bendes meitiņa un viņas tēvs”. Vispirms – tukšuma sajūta. Tā rodas tādēļ, kas, kas ticis zaudēts ir bijis tik būtisks, ka kļuvis par daļu no sevis. Tādēļ lielais zaudējums ir kā dažreiz lielas sevis daļas zaudējums un to nevar nesajust.

Otrais sindroms – dusmas. Tās rodas automātiski un to pozitīvā funkcija – izveidot robežu starp zaudēto un nezaudēto. Vēl ir bailes kā drošības sajūtas pretstats. Tukšums zaudētājam liek izveidot Upura lomu, kas dusmas projicē uz pašieceltu, subjektīvi izvirzītu Vajātāju, bet bailes – uz Glābēju. Veidojas Drāmas trīsstūris, kas ilgākā procesā piepilda zaudējuma tukšumu ar jaunu saturu – nākotni.

Polipiramidāla sabiedrība

Cilvēki ir vadošā bioloģiskā suga uz Zemes – mūsu kundzību neviens apdraudēt nevar un pārskatāmā nākotnē nevarēs. Bet mūsu ir tik daudz, ka pērtiķu bara organizācijas primitīvums neder. Cilvēki ir sociāli evolucionējoši divos ceļos. Pirmkārt, katrs vīrietis sastāv vairākās piramīdālās hierarhijās – profesionālās, politiskās, hobiju, nacionālās utt. Otrkārt, pasaulē ir izveidojušās superpiramīdas – tās iekļauj sevī visas mazākās, veidojot jaunas pakāpes hierarhiju.

Tas rada jaunas problēmas, kuras redzam lielajā un lokālajā politikā. Bet tam ir arī pozitīvā puse. Ja pērtiķu alfa tēviņš zaudē savu pozīciju, viņš ir zaudējis visu. Cilvēkvīrietis, kaut ko zaudējot vienā hierarhijā, var nezaudēt citās. Tādējādi zaudējumi vairs nav tik dramatiski. Tas gan atkarīgs arī no tā vai konkrētais indivīds ir gana diversificējis riskus, nesaliekot visas olas vienā grozā. Ja tomēr vienā, tad zaudējums var beigties ne tikai ar potences problēmu, arī ar nāvi.

Dzīves telpa

Pārapdzīvotība ir milzu problēma. Mēs tikai varam nojaust, kāds varētu būt nākamais antropogēnās evolūcijas piedāvājums, lai to regulētu, neskaitot līdz šim izmantoto – karu. Vīrusi, pandēmijas, bioloģiskie ieroči? Bet kamēr planetāri risinājumi top, katram indivīdam kaut kā jāreaģē uz izaicinājumiem. Kamēr ir monogāma ģimene, tikmēr ir lieliska iespēja – uz pretējā dzimuma laulāto projicēt to, ko dara viss pretējais dzimums. Vīrs atbild par visiem vīriešiem, sieva – par visām sievietēm. Vīrs ir visa vīrišķā hierarhija ģimenē, kamēr nepiedzimst dēli, kas izaug un vai nu pabīda tēvu malā, jeb aiziet savā dzīvē. Tas rada situāciju, ka teritoriju sadales problēma ir jārisina nevis planetārā, bet ģimenes dzīves telpas līmenī.

Laulībā sekss ir pienākumus – kā visstiprākās zāles, lai pārvarētu atgrūšanās spēkus ģimenē, kuri nevar nedarboties ilgāku laiku (vismaz 6/7 no dzemdes cikla) kā pievilkšanās spēki. Tātad – arī čerez ņemogu. Kamēr tas strādā, tikmēr ģimene funkcionē, bet tiklīdz beidz strādāt, tā tā vai nu šķiras vai nāk pie manis.

Ja paskatāmies šādi, vīriešu intereses zudums par seksu jāinterpretē ne tikai kā zaudējumu sekas kādā vai kādās viņa piramīdās, bet arī kā neapzināts protests uz nespēju atrast sev iekarojamu teritoriju ģimenē. Ja ģimenes dzīves telpu reprezentē tikai dzīvoklis vai māja, kuras arhetipiski ir alas, kuras iekārtotas pēc sievietes un bērnu vajadzību loģikas, vīrietim, kurš pārdzīvo lielo medību teritorijas zaudējumu dzīvē, nav kur sprukt.

Te mēs nonākam pie mazo dzīvokļu tēmas. Daudzas ģimenes dzīvo vienas, divu vai trīsistabu dzīvokļos. Kā tur izveidot teritoriju, kas iekārtota nevis pēc sievietes, bet vīrieša saprašanas? Tas nav iespējams un ne vienmēr mazskaitlīgo kvadrātmetru dēļ. Konsultācijā ir bijuši arī pāri, kas kopā ar bērniem dzīvo septiņās istabās, bet kurās tēvam nav savas teritorijas.

Par pareizas teritoriju sadales risinājumiem modernajā pasaulē vēsta tas, kas notiek garāžās (t.sk. simboliskajās) un galvenais – kā tās ir iekārtotas, kādi simboli tajās dominē. Garāžas, protams, ir dažādas, bet ir arī tas, kas tās vieno – tajās sievietēm nolaižas rokas. Tās nav civilizējamas pēc sievietes prāta, bet vīrieša sirdij un galvai tajās ir ko elpot. Galvenā psiholoģiskā atšķirība ir tajā, ka vīrietim vajag kauju ar dabu un uzvaru sagādāto serotonīnu – nemitīgu ārpasaules kolonizāciju, kuru tas grib iztēloties kā civilizēšanu. Tur nav svarīgas ērtības, svarīga ir cīņa. Sievietei savukārt vajag ērtu vidi viņai pašai un bērniem – tīru, siltu un ērtu.

Kā esmu novērojis, ja pārim nav pareizi sadalītas teritorijas pēc principa dzīvoklis / garāža, viņiem agru vai vēlu būs problēmas. Impotences tēma ieskanas, ja vīrieši notic, ka nekādas garāžas viņiem nav vajadzīgas un ka pareizi ir pēc darba nākt mājā un darīt to, ko sieva liek. Ķermenis protestē ar erekcijas traucējumiem.

Visas šīs problēmas īpaši saasina situācija ar mājsēdēm un mājmācīšanos. Ja divistabu dzīvoklī divi pieaugušie strādā un divi bērni mācās, tad pasaule ir iekļāvusies rieksta čaumalā. Ja tai ir tik maz vietas, tad no bioloģiska viedokļa nav vajadzīgi ne vīrieši, ne bērni.  Sekss kļuvis lieks. Ir jāizmirst.

Virtuālā telpa

Mūsdienu apstākļos visizplatītākais teritoriju paplašināšanas instruments ir virtuālās telpas izmantošana – ir iespējams “sēdēt” televizorā, datorā un darīt to ar alus pudeli pa ķērienam. Tā ir jauna brīnišķīga pasaule, kurā dominē izdomāta, nevis objektīvi eksistējoša realitāte. Vīrieša refleksi tiek  apmānīti – nevis viņš reāli kaut ko kolonizē, bet faktiski jau viņam tikai tiek radīts iespaids, ka viņš to dara.

Virtuālā vide, protams, nav tikai mirāža. Tajā notiek arī reāli iekarojumi, bet tie ir jāatdala no datorspēlēm un tām līdzīgiem pašapmāniem. Piemērām, es tagad arī sēžu pie datora un dzīvoju virtuālā telpā, bet tas tikai pa daļai ir moderno izaicinājumu dēļ. Domāt, formulēt idejas vārdos, apzināt psihisko realitāti – tas vienmēr bijis daļa no vīrišķo iekarojumu mērķiem. Labā ziņa ir tajā, ka šajās teritorijās nekad netrūks iekarojamā un vēl tajā, ka šo teritoriju iekarotāji reti viens otru nogalina. Parasti sadarbojas, jo tur telpas pietiek visiem. Problēma gan arī ir – vīrieši līdz lielajam zaudējumam parasti spēj pārveidot tikai redzamo un aptaustāmo. Viņiem ir dabiski gribēt būt celtniekiem un inženieriem, nevis psihologiem – to mēs arī reāli redzam – 90% inženieru ir vīrieši, bet 90% psihologu – sievietes. Bet lielā zaudējuma loģika liek vīriešiem mācīties orientēties savās iekšējās norisēs un tas ir pozitīvi. Bez tā izdzīvot nevarēs.

Virtuālā vide kā princips ved mūs tālāk – sava garīgā satvara iepazīšanā. Tās ir milzu teritorijas, kurās galu saskatīt nav iespējams. Vīriešiem, kam ir talants dzīvot garīgi piepildītu dzīvi, tā var būt būtisks Glābējs un tukšuma piepildītājs lielajā zaudējumā.

Vecumposmi

Intereses par seksu zuduma kontekstā mums jāparunā arī par vīriešu vecumposmu uztveri. Kā es to redzu – līdz 30 gadu vecumam galvenais ir pierādīt savas tiesības turpināties, radīt bērnus. Līdz 40 – attīstīt spējas radīt pievienoto vērtību, pelnīt. Starp 40 un 60 – atrast jēgu kā izmantot nopelnīto. Pēc 60 – saprast nāves jēgu un gatavoties aiziet. Bet katrs jauns vecumposms ir arī iepriekšējā zaudējums un to nevajag aizmirst.

Praktiski tas izpaužas tā, ka pēc +/- 40 gadu sasniegšanas ir pretdabiski spēt turpināt sekmīgi vadīt operatīvos biznesus. Vīrieši parasti zaudē direktoru vietas pēc šī vecuma sasniegšanas. Pat šahisti pēc četrdesmit spēlē sliktāk kā divdesmitgadnieki. Smadzenes pārpildās ar pieredzi un tajās vairs nav vietas jaunajam. Bet tikai daļai vīriešu pielec, ka tam tā jābūt, vairums jūtas pazemoti un kastrēti. Viņi nesaprot, ka ir iesaukti vispirms sava lielā zaudējuma sadziedēšanā un pēc tam citas pasaules kolonizācijā. Tā nav aptaustāmā un citām maņām sasniedzamā pasaule. Tas ir sarežģīts un bīstams process, kas var būt priekšlaicīgas nāves vai ilgstošas depresijas un intereses trūkuma par seksu cēlonis.

Tikai pēdējo 200 gadu laikā vīriešu vidējais dzīves ilgums pārsniedzis 40 gadu robežu. Tas nozīmē, ka sabiedrībā vēl nav gana daudz modeļu vīrietim, ko darīt pēc 40 gadu sasniegšanas un tas ir ļoti jūtams. Saistībā ar impotenci un apnikumu pret seksu tas izpaužas kā aiziešanas tādā realitātē, kurā sievietes nav, tajā skaitā sievas.

Vecums līdz 40 ir bijis kā Varoņa laiks – tajā vīrietis kalpo un jūtas uzvarējis, ja tas izdodas. Viņa personiskās vajadzības ir pakļautas ģimenes un sabiedrības interesēm – jākrīt karā par dzimteni un/vai jāapaugļo iespējami vairāk sieviešu. Varoņa lomu simbolizē ereģēts un apaugļotspējīgs vīrieša dzimumloceklis. Tātad plašā un šaurā nozīmē – vīrietis kā sievietes apgādātājs, aizstāvis un sēklas sējējs. Laiks pēc 40 – Varoņa lomas zaudējums un kastrācija, kas var izpausties arī kā impotence. Biežāk – kā depresija, dzīves jēgas zaudējums. Bioloģiskā jēga saka – ja nespēj atrast sev jaunu – personisku, nevis kolektīvu izaicinājumu, jaunu iekarojamu teritoriju, tad kāpēc tev dzīvot? Vairums vīriešu to nesaprot – kā lai pārslēdzas no objektīvā uz subjektīvo. Viņi šķiras no sievas un sameklē jaunāku, tādejādi atvirzot sāpīgos jautājums par gadiem desmit uz priekšu. Tādi uzpumpēti, dzīvi miroņi, papiki. Senatnē viņi būtu krituši karā, tagad to dzīves tiek mākslīgi pagarinātas, bet tam ir jauna jēga – bērniem vajag tēvu un mazbērniem vectēvu. Tā ir īsta, jo laiks, kurā bērni iegūst laikmetam atbilstošu izglītību un nostājas uz savām kājām, pagarinās. 100 gadus atpakaļ 14-gadīgam pusaudzim bija jāsāk pelnīt. Tagad to nedara vēl divdesmit piecus un trīsdesmitgadīgais, jo viņam tak jāstudē doktorantūrā.

Sieviešu vīrišķošanās

Lai saprastu lietas, kas praktiski izpaužas kā impotence jeb intereses par seksu zudums, piedāvāju fantāziju par uzņēmumu, kurā strādā 10 datoriķi – tie visi atrodas vienā telpā un ražo pievienoto vērtību. Visi ir vīrieši un tā ir īsta garāža – logi aizķepuši, aizkaru un istabas augu nav, grīda varbūt izslaucīta, bet ne mazgāta. Paši apauguši, sasvīduši, vienās drēbēs visiem gadījumiem. Savstarpējā saziņā – nenormatīva leksika un tabakas dūmos var cirvi pakārt.

Šāds cehs ne tikai strādā, arī pelna, jo neko netērē uz ērtībām. Un viņus visus vieno virtuālais ideāls, kas nav nekas cits kā ideālā sieviete, no kuras nav jābēg un kurai nav jākalpo. Kaut kādā ziņā tā ir fantāzija par mātes krūti, kas neko neprasa, tikai dod – drošības un pasargātības sajūtu. Ja tie būtu 10 automehāniķi, nevis datoriķi, tad pie garāžas sienām būtu izlīmētas arī kailu meiteņu bildes ar eļļainu pirkstu nospiedumiem uz apaļumiem.

Un tagad iedomāsimies, ka šajā cehā ienāk sieviete, viena. Vai logi joprojām spēs būt netīri, bez aizkariem? Un grīda? Puiši joprojām smirdēs ne tikai pēc tabakas? Nemazgāsies? Nu nē taču, daudz kas mainīsies. Puiši sāks konkurēt par meitenes uzmanību.

Bet ja istabā ienāk otrā, trešā un ceturtā meitene – kas notiks? Variet ļaut vaļu savai fantāzijai, es uzticos tam, ka šīs fantāzijas daudz neatšķirsies no manējām. Viss būs daudz skaistāk un ērtāk. Taču, visticamāk, pievienotās vērtības augšana apstāsies. Ja istabā ienāks piektā meitene, sāksies runas par dzimumu līdztiesību un diskusijas par vardarbību pret sievietēm un uzmākšanos tām – kur nu tur vairs pievienotā vērtība. Pēc piektās meitenes notiks puišu anihilācija uz citām telpām ar desmit vīriešiem un cehā kaut kad veidosies tas, kas notiek šodienas skolās ar skolotājiem, kurās pirms simts gadiem bija tikai viena sieviete. Bet tagad viens vīrietis.

Citiem vārdiem sakot – sievietes šodien ienāk tradicionālajās vīriešu teritorijās, kurās valdīja garāžas psiholoģija un ētika, un ienes tajās alas psiholoģiju. Notiek ģimenes dzīves telpas paplašināšana, iekarojot ārpus ģimenes, vīriešu teritorijas. Bet tas nevar notikt, daļēji nepārņemot vīriešu psiholoģiju un vīriešu problēmas, piemērām, alkoholismu. Šis process kaut kādā ziņā ir neizbēgams, tomēr apdomājams. Vai tiešām jādzen savs vīrs depresijā un impotencē, pašai zaudējot savu sievišķību, tādējādi uztverot to kā kaut ko mazāk vērtīgu?

Mūžīgais nemiers

Šī bioloģiskā dinamika – dzīt vīriešus jaunos izaicinājumos noved arī pie kaut kā pozitīva. Visus nozīmīgākos atklājumus cilvēces vēsturē ir izdarījuši vīrieši, sievietes tur bijušas tikai kā izņēmumi, daudzos gadījumos toties kā iedvesmotājas un  mūzas, kas arī ir nozīmīgs darbs. Tomēr tas noved arī pie šodienas situācijas, kad visa pasaule ir kļuvusi par vienu gigantisku polipiramidālu, tomēr arī pērtiķveidīgu piramīdu ar visādiem alfa tēviņiem kaut kur Volstrītā vai Ķīnas kompartijas ēkā.

Ja mēs konsekventi sekotu sākotnējam bioloģiskajam refleksam šajā piramīdā, tad Forbs topu līderiem tas vien būtu jādara kā jāsūta sava sperma uz vadošajām sēklas bankām un sieviešu, kuras mēģinātu ar to apaugļoties, vīriem tas būtu jāpieļauj. Būtu bijis jābūt tūkstošiem Bila Geitsa bērnu, kuriem viņš tērētu savus miljardus. Bet tas nenotiek. Tas nozīmē, ka bioloģiskā refleksa atbildība un labākās sēklas saglabāšanas jēga superpiramīdā vairs nestrādā, bet strādā mazajās piramīdās. Miljardieri ar visādām viltusideoloģijām sagroza meitenēm galvu, bet atbildību neuzņemas.

Jā – kā gan šajā superpiramīdā jūtas tās sievietes, kuras nav kļuvušas par karalienēm vai milzu korporāciju pirmajām lēdijām? Tas tak pazemojoši – samierināties ar datoriķi vai automehāniķi, kad citām līst zelts un šampanietis un bērni tiek sūtīti uz Ītonu, Oksfordu un Kembridžu? Tas ir poligāmisks bioloģisks reflekss, kas daļu sieviešu padara par vientuļajām mātēm, kas audzina vai nu alfa tēviņu, vai “neiespējamu” vīriešu bērnus, bet daļu vīriešu par tādiem, kuri nevienai sievietei nav vajadzīgi. Zīmīgi, ka reizēm spermas banku donoriem ir daudz vairāk bioloģisku pēcteču nekā tēviem, kas audzina savus bērnus – tātad tie ir pieprasītāki kā “normālie” un paradoksālā kārtā tiem ir alfa tēviņu tiesības, bet ne pienākumi. Tas ved anti civilizācijā.

Ko darīt?

Atgriežamies pie mūsu četrdesmitgadnieka, kurš zaudējis interesi par seksuālo dzīvi. Kā viņam iegūt ne tikai personisku tālākas dzīves un nekalpošanas perspektīvu, bet arī nepazaudēt sievu konkurencē, kas gāžas pāri monogāmijas robežām? Vienkāršas atbildes nav, sevišķi sadaļā par personisko perspektīvu pēc izejas no kolektīvās kalpošanas kā Varonim. Tomēr kaut kas ir.

Pirmkārt, pareiza teritoriju sadale. Vīriešiem, kuri pa tumsu aiziet un pa tumsu atnāk, un kuriem vēl saglabājas labas pozīcijas vairumā piramīdu, kurās viņi piedalās, intereses trūkums par seksu neiestājas. Bet tiem, kas dienu pavada dīvānā, tas nevar neiestāties. Mēģini saprast, kā darbojas tavs lielais zaudējums, kas tev jāpārdzīvo! Iekaro kaut ko ārpus mājas! Un neļauj sievai vedināt sevi vairāk laika pavadīt mājās! Bet – šie padomi ir gandrīz nerealizējami tad, kad jau ir depresija ar zemu serotonīna līmeni. Par to jādomā savlaikus – jābūt pēc iespējas daudzās piramīdās un olas jāliek vairākos grozos.

Otrkārt, jānovērtē lielā zaudējuma pozitīvie aspekti – emocionālā un garīgā attīstība var notikt arī ar ne pārāk augstu serotonīna līmeni. Ar to sākas arī jauna dzīve nevis tikai tiek zaudēta vecā.

Treškārt, vīriešu spēļu noteikumi jāzina arī viņu sievām. Tas nozīmē ka no viņām būt jāgaida žēlošana lielajā zaudējumā, bet sapratne – tā arī viņām ļaus justies labāk, ja tiek redzēts spēles laukums.

Ceturtkārt, neļauties alkohola šķietamajam glābiņam. Daudziem tas ir nenormāli grūti – kā Minhauzenam, kam sevi aiz bizes jāizrauj no purva. Ar visu zirgu. Es neiesaku antidepresantus – ilgtermiņā lietotus, tos vēlāk ļoti grūti noņemt.

Piektkārt, sildenafils ir labs izgudrojums – ja tev tas jāizmanto, tad dari to, nevis mokies ar mazvērtības sajūtām, uztraucies, ka atkal kaut kas nesanāks un uztver to kā Varoņa nez kuro pēc skaita nāvi. Pazemo nevis tas, ka vajadzīga lielāka vai mazāka medikamentoza palīdzība, bet seksuālas neveiksmes.