Esmu dzimis Valmierā, 1960. gada 1. jūnijā. Bez manis manam tēvam Rolandam un mātei Veltai ir mana jaunākā māsa Agita.
Mācījos Valmieras bērnu mūzikas skolas trompetes klasē, kuru gan nepabeidzu. Toties mācības sporta skolas basketbola sekcijā bija sekmīgas un šī spēle joprojām daudz nozīmē manā dzīvē. Tagad regulāri piedalos Latvijas Maksibasketbola čempionātos.
Pabeidzu Valmieras 1. astoņgadīgo skolu (tagad Valmieras 5. vidusskola – 1975.), Valmieras 11 komjauniešu varoņu vidusskolu (tagad Valmieras Valsts ģimnāzija – 1978.) un Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti (tagad – P. Stradiņa universitāti – 1984.)
Trīs gadus nostrādāju Elejas zonālajā slimnīcā par galveno ārstu un terapijas (iekšķīgo slimību) nodaļas vadītāju, bet pēc tam – no 1987. līdz 1994. gadam – pavadīju Straupes Republikāniskajā narkoloģiskajā slimnīcā kā galvenais ārsts. Tā bija liela un svarīga pieredze, uz savas ādas izjūtot, kā tiek administrēta Latvijas medicīna un kā valsts pārvaldē tiek pārdzīvotas pārmaiņas, kas saistītas ar PSRS sabrukumu. Tur atsedzās ļoti daudz vēstures un kultūrslāņu. Bija visādi kultūršoki, tiekoties ar Rietumu kolēģiem un viņu pārstāvētajām terapeitiskajām sistēmām.
1995. gadā sāku savu privāto praksi Jūrmalā, kurā darbojos joprojām. Strādāju ar indivīdiem, pāriem un ģimenēm. Daudzus gadus izbraucu mājas vizītēs kā narkologs, kupējot alkohola abstinenci un veicot detoksikāciju, tagad gan vairs nē. Regulāri ir kādas “sadarbības ārpus kabineta”, piemērām, ar asociāciju “Dzīvesprieks” Vānē, kur tiek rehabilitēti jaunieši, kas auguši bērnu namos un audžuģimenēs. Kopš Straupē, “Saulrītos”, organizēju pusaudžu – narkomānu rehabilitācijas programmu, šāda tipa projekti man vienmēr bijuši tuvi.
Esmu pabeidzis psihoterapijas apmācību Sistēmiskajā ģimenes terapijā un Psihodrāmā, sociometrijā un grupu psihoterapijā. Piecus gadus bija Moreno institūta Latvijā direktores vietnieks, vadot jauno psihodramatistu apmācību. Tagad, jau vairāk kā 10 gadus pasniedzu Viļņas Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūtā, kurā viss mans darbs tiek supervizēts institūta direktora prof. Rimanta Kočunasa vadībā.
Svarīga joma manā dzīvē ir rakstīšana. 2002. gadā iznāca “Bendes meitiņa un viņas tēvs”, kura tika pārizdota 2004. un 2013. gados. Literārs darbs “Dejas uz palodzes pie atvērta loga” parādījās 2004., bet “Pie tēva” – 2008. latviešu, un 2009. – krievu valodā. 2014. gadā iznāca “Pilni pagrabi partizānu”, “Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes” un “Dieviete”, 2015. – “Meita un Māte”, 2016. – “Ģimene”.
Man ir sieva Inese un trīs pieaugušas meitas. Elzai jau ir pieci bērni – Jēkabs, Anna, Jete, Hermanis un Rūta. Martai ir audžumeita Luīze un divi dēli – Alberts un Edvarts. Paulai vēl nav precējusies, studē medicīnu, ir bakalaure ģermānistikā. Vecākajām meitām ir maģistra grādi, ekonomikā un vadības zinātnē, arī sievai.