Neiespējami smieties

Cilvēkam šodien nemaz nav tik pašsaprotami pieiet pie grāmatplaukta, izņemt no tā sējumu ar pāri par 600 lappusēm sīkā rakstā, taupīgām pagājušā gadsimta 70-to gadu rindstarpām, un izlasīt. Rindu pa rindai, lappusi pa lappusei, nevienu neizlaižot. Šodienas bilžu, virsrakstu un twittera kultūra ir pieradinājusi mūs pie uzvarošas ticības, ka pa īstam svarīgas lietas var pateikt vienā teikumā, ja ne vārdā. Arī man nav tik vienkārši, vairākas dienas sēdēt un lasīt vienu tekstu, ticot, ka tas ir vai nu svarīgi, vai interesanti, vai man par to kaut kas būs.

Kādreiz, sen, no šādām situācijām glāba skola ar obligātās literatūras sarakstu. Lai nebūtu kauns no skolotājas, bija jāizlasa. Bet kad skola beidzās un sākās pieaugušo dzīve ar visiem tās imperatīviem, kas gan varētu piespiest lasīt lappušu simtus? Piespiest? Varbūt tomēr atļaut? Kaut kur lasīju, ka grāfs Lampedūza, slavenā „Geparda” autors, lielāko dienas daļu pavadījis lasot. Viņš bija atbrīvots no visa nenozīmīgā, varējis darīt to, kam patiešām ir jēga… Tādas aristokrātiskas brīvības, skaudīgi gribas teikt.

 Lai gan daudz vieglāk nekā jaunībā, vēl joprojām nepietiekami bieži atceros un aizdomājos par šādu Lampedūzas brīvību. (Viņš laikam tomēr, atšķirībā no manis, vairāk uzzināja lasot, nevis rakstot.) Tādēļ ļoti izpalīdzoši, ja piezvana Dieviete un Rēzijas Kalniņas balsī nodūdo: „Mīļo Viestur! Vai tu nevarētu…” Nu ja – un tad dzīvei uzreiz parādās frišāka struktūra, un ar katru izlasīto lappusi arvien vairāk un vairāk saprotu, ka bez Dievietes būtu galīgi pazudis. Arī, ka Viktora Igo (1802 – 1885) „Cilvēks, kurš smejas” (1869) lasīšana tieši tagad, nevis kaut kad agrāk vai vēlāk, varbūt ir vislabākais, kas ar mani varēja notikt. „Cilvēks, kas smejas” būs Nacionālajā teātrī, pirmizrāde 3. decembrī, Rēzijas režija.

Jaunībā izlasīju „Nožēlojamos” (1862). Tagad, dzīvojot Igo pēdējā, trešā, gigaromāna pasaulē (pirmais bija jaunības darbs – „Parīzes Dievmātes katedrāle”, 1831) nebeidz sajūsmināt rakstnieka vēriens. Gan enciklopēdiskās zināšanas par antīko vēsturi, mitoloģiju un literatūru, gan perfekta orientēšanās 19.gs. politikas teātra norisēs un aktieru personālijās liek aizrauties elpai. Taču zinot kaut tikai dažus rakstnieka biogrāfijas faktus, kļūst skaidrāks, kā var tikt pie tik fundamentāliem priekšstatiem par pasaules ēkas uzbūvi un funkcionēšanu.

Viktors Igo ir dzimis Napoleona armijas ģenerāļa, pārliecināta republikāņa un ateista, un kuģu būvnieka meitas, pārliecinātas katolietes, ģimenē. Bērnībā daudz ceļojis kopā ar tēvu, agri sācis literāro darbību un agri guvis tajā panākumus. Iecelts par Francijas pēru, bet nākot pie varas Napoleonam III, devies trimdā uz Anglijai piederošo Džērnsijas salu, no kurienes atgriezies tikai 1870.gadā. Tātad – gan „Nožēlojamos”, gan „Cilvēks, kas smejas” rakstnieks sarakstījis trimdā – tā izrādījusies ļoti laba vieta, kur pavadīt dzīves radošākos un produktīvākos gadus.

Pat tik lakoniskā biogrāfijā iespējams sajust tos avotus, no kuriem savā dzīvē smēlies dižais Viktors Igo. Diametrāli pretējie vecāku dzīves uzskati, buržuāziski republikāniskais un aristokrātiski monarhistiskais konflikts, jūras braukšana un burukuģu uzbūves un vadīšanas nianses, tēva un dēla attiecības, mātišķi cirkulārais (dzimšana – nāve) un tēvišķi lineārais (pagātne – nākotne), bērni kā ģimenes un valsts nākotne no vienas puses un kā paši par sevi no otras – gudram cilvēkam tā ir īsta Literārā akadēmija.

Iegrimstot Igo kosmosā, pārņem daudz kas, bet tas nav tik svarīgi, jo pārdzīvojums ir polārs, savstarpēji izslēdzošs, tāpat kā visi secinājumi, nu gluži kā Orvelam. Nežēlība ir žēlsirdība, asaras – smiekli, mazs – liels. To visu sajūtot, rodas tāda kā nekustīga bezizeja starp diviem pretēji vērstiem jaudīgiem spēkiem. Ne tikai cilvēki ir paraduši, ka ir atbilde uz jautājumu – kas jādara?, kur ir labais un kur – ļaunais? Arī Dievietei, kas runā Rēzijas balsī, taču neizbēgami kaut kas būs jāuzliek uz skatuves, bet kaut kas – jāneuzliek, jo vajag taču dinamiku, nevis tādu neizturamu sastingumu, kā tikko aprakstīju! Ne tikai skatītājam vienkāršajam, bet arī skatītājam sarežģītajam pāris stundās vajag gan „grūdienu”, gan jēgu. Viņam vajag pēc tam secināt – labi gan, ka atnācu!

Bet ar Igo tas nav iespējams, no viņa nāk vien sāpes un bezjēdzība, tajā pat laikā monumentalitāte un dižums. Visas kustības vien māņi, tām nav nozīmes, nekas nemainās, lai gan it kā tik daudz kas pārvietojas. Neapmierinātība ar to ilgst tikmēr, kamēr apjaut – bauda ir vērot šo bezjēdzību un apjaust, ka tu arī pats drīz mirsi un tad tiks svērts – vai tu uzvarēji Haosu? Jeb Haoss uzvarēja tevi?

Bet kā ar teātri? Mēdz teikt, ka viss okeāns ir ūdens pilienā, bez tam – jebkurā no ūdens pilieniem, kam var ļaut haotiski ieņemt vietas uz skatuves. Jēga uzradīsies it kā nejauši, bet likumsakarīgi. Vai tomēr mēģināt uznest tur Igo darināto, ārkārtīgi daudzslāņaino jēgu? Bet tās jau ne manas, Rēzijas galvassāpes – ja Dieviete pieprasīs, būs jāmēģina kaut kā remdēt. Bet varbūt nekādu sāpju nav, es tikai tās izdomāju.

Mūsu šodienas batālijas ap demogrāfiju skaidri rāda vienu lietu, kuru tomēr pamanāmies izlikties neredzam – bērni mums ir vajadzīgi tikai tad, ja redzam, kā varam tos izmantot. Tiklīdz bērnu izmantošana tiek ierobežota un apgrūtināta (kaut nedaudz) cilvēki nez kā zaudē degsmi dzemdēt un tērēt savu vienīgo dzīvi kaut kādu tur brēkuļu pamperēšanai. Protams, ne jau visi, dažiem joprojām patīk tas, ka bērni IR kā paši par sevi, taču demogrāfijas statistika ir bezkaislīga – tādu ir nepietiekoši daudz. Jo cilvēks kļūst saprātīgāks, jo egoistiskāks un hedonistiskāks.

Starp citu, demogrāfi arī savā ziņā veicina bērnu izmantošanu, pieprasot valdībai par bērniem maksāt un pamatojoties ar to, ka tieši valdība jau ir tā, kam bērnus vajag – kā darbaspēku, kā elektorātu un kā cita veida tusiņu sarīkotāju tagad un nākotnē. Vai demogrāfi to dara tādēļ, ka tāds darbs (demogrāfijas zinātnē tak ar iztika jāsagādā ar bērniem, tātad tos izmantojot, varbūt ne sliktākajā veidā, bet tomēr!)? Varbūt tādēļ (tas būtu bēdīgāk, lai gan kas pēc Igo izlasīšanas ir „bēdīgāk”?), ka viņiem kā jau reālistiem NAV ilūziju, ka mūsdienu cilvēki varētu gribēt bērnus bērnu pašu, nevis sevis – potenciālo vecāku dēļ. Nevienu nemulsina ik pa brīdim uzplaiksnošā doma – ja tā būtu domājuši mūsu vecvecāki un ja viņiem būtu tie dzimstības regulēšanas instrumenti, kas šodien mums, vai mēs vispār būtu?

Taču atgriezīsies pie Viktora Igo. Romāna centrā ir bērns, kam agrīni izdarīta kropļojoša operācija – seja izmainīta tā, lai radītu iespaidu, ka tās īpašnieks visu laiku nepārstāj smieties. To izdarījis kāds flāmu ķirurgs kompračikosu – bērnu tirgotāju uzdevumā. Bet bērnu, kura mirušais tēvs bijis Anglijas lords – republikānis, kromvelists un dumpinieks, kompračikosiem pārdevis pats karalis, Jēkabs I (Džordžs I). Šis stāsts kaut kādā ziņā ir arī Igo paša stāsts, tikai ar to starpību, ka diez vai ir kāda Igo bilde, kurā viņš redzams smejamies. Es esmu redzējis tikai sāpju un bezcerības pārmāktas Igo sejas, kurās gruzd visu šo ārprātu pārmēru labi saprotoša vīra acis. Viņš ir cilvēks, kas nesmejas.

Bērns bija jāsakropļo arī tādēļ, lai to rādītu tirguslaukumos un teātros, kādi nu tie apskatāmajā laikmetā – 18.gs. sākuma Anglijā bija. Tātad kāds un ne viens vien bija gatavs maksāt par iespēju aplūkot kroplus bērnus – kumēdiņu rādītājus un smieties par tiem. Kārtīgs bizness ar kropli, kurpretī ar veselu bērnu – vieni vienīgi izdevumi. Bizness tādēļ, ka bija, kas maksā par šādām izklaidēm, gan tādēļ, ka kādam bija „aknas” kaut ko tādu bērniem nodarīt. Ja ir kaut mazākā empātija pret otru, mazāku un beztiesīgāku, tad tam nebūtu iespējams būt. Un šķiet, ka mūsdienās un mūsu kultūrā tādai nežēlībai nav vietas nemaz.

Bet tad mēs atceramies briesmīgos bērnu seksuālās izmantošanas stāstus – tie notiek šodien, mums blakus. Atceramies bērnu namus un internātskolas, kuri neatkarīgajā Latvijā turpina būt. Ne visi ginekologi atsakās veikt abortus. Atceramies latviešu ģimenēm atņemtos bērnus Norvēģijā un šodienas Anglijā – tur eksistē mūsdienu vidējam latvietim pilnīgi nesaprotami likumi, ko nozīmē bērnu atstāšana bez aprūpes un bērnu tiesības un intereses. Tik nesaprotami, ka pati Latvijas valsts apkaunojošā kārtā iesaistās bērnus neaprūpējušo vecāku aizstāvībā, tādējādi parādot, ka tas, kas „tur” ir nepieļaujami, pie mums joprojām ir normāli.

Tiktāl var eksistēt kāda morāle, par kuru sašust skatītājam zālē. Bet ko mums darīt, atceroties, ko savulaik teica Viļņas psihoterapeits Aleksandrs Alekseičiks – ka bērns trijos gados ir ģēnijs, bet vēlāk, teiksim, desmit gados – ņe-godjajs. Būtībā jau tas nozīmē, ka mazs bērns ir pats priekš sevis, bet pēc tam viņam jāiemācās visa tā sarežģītā izdzīvošanas sabiedrībā prasme. Vai tā nav likumīga bērna sakropļošana un „vecāku” interešu uzspiešana tam? Vai tā nav gatavošanās „tirgum”, agrīni un savlaicīgi attīstot viņos tādas īpašības, par kurām maksā? Vai vismaz – par kurām kāds priecājas?

Skaidrs, ka tādā ziņā nekas nav mainījies – sabiedrībai, ģimenei un dzimtaskokam joprojām ir tiesības bērnus izmantot sev patīkamā veidā. Panākot, ka izskatās, ka tas smejas arī tad, kad nemaz nesmejas, arī tad, kad raud. Visa bērnu audzināšana un izglītošana ir viņu pāroperēšana, pie kam izmainot ne jau tikai sejas pantus. Sabiedrība izmaina bērna dvēseli – tiktāl, ka šādi izmainītais vairs nespēj radīt – zināt, ko viņš pats grib, kas ir skaistums un cik ir 2 x 2. Izmainītais prasīs – ko citi grib?, kas ir modē? un cik vajag, lai būtu 2 x 2?

Vēl bezcerīgāk kļūst, ja padomājam par sociālajiem vecākiem – sabiedrības augšslāni – lordiem – monarhistiem un sociālajiem bērniem – sabiedrības apakšslāni – tautu – republikāņiem – demokrātiem. Cilvēka, kurš smejas tēvs – lords, bet republikānis, neparūpējās par savu dēlu kaut kādas citas idejas dēļ. (Kaut kādas citas, nevis Kromvela republikas, – tā saku tādēļ, ka daži domāja, ka viņš vienkārši apvainojās uz karali, ka tas viņu neiecēla par lordu – kancleru.) Un dēls „turpināja smieties”, karalienes restituēts par lordu – viņš neuzņēmās Tēva atbildību, bet gāja bojā, tāpat kā viņa tēvs, neko jēdzīgu nepanācis.

Cilvēka audzināšana neizbēgami nozīmē tā kropļošanu un audzināšana cauri gadu tūkstošiem – kroplības, kas sagrupētas arhetipos un kas veido mūsu psihes pamatus, bez kuriem nevar. Tādēļ – vai labāk būtu bez audzināšanas, neuzspiežot izveidojušos kultūru bērnam un atļaujot tam „izaugt par mežoni”?

Ja to visu saprot un apzinās, kādēļ vēl jāiet uz „Cilvēku, kas smejas”? Varbūt, lai tikpat drūmi raudzītos uz dzīvi kā Viktors Igo savos trimdinieka gandrīz septiņdesmit gados? Kā padarīt šo bēdu lugu daudzmaz jēdzīgu? Kā dot cerību, ka ir Tēvs un Glābējs? Kā noticēt, ka nav jāsmejas par to, kas traģisks, bet varēs smieties par to, kas tiešām priecīgs?

Es gandrīz aizmirsu Deu – aklo meiteni, kuru bērns – Cilvēks, kurš smejas, atrada sniegā ieputinātu pie mirušās mātes krūts. Abu audžutēvs Ursus meiteni nosauca dievietes vārdā – ne tās, kura runā Rēzijas balsī, bet arī tās. Dieviete kā tauta, kas nemitīgi jāceļ no sniega un ledus un jāsasilda, jāapgaismo, citādi tā iet bojā. Tā ir akla, tādā nozīmē, ka atkarīga no vīrišķās gara gaismas. Bet aklie nereti tiek raksturoti un arī ir gaišredzīgi, arī Dea tāda ir – viņa zina visu par dvēseli, par to, uz ko jāskatās „uz iekšu” nevis „uz āru”. Un viņa tik aizkustinoši mīl (ir atkarīga, vēlas savienoties, kļūt pilnīga…) ar Cilvēku, kurš smejas un kurš redz „uz āru”, bet caur savām sāpēm un citādību nav svešinieks arī iekšēju norišu pazīšanā.

Interesanti, ka Deas dzimšana tiek aprakstīta ar diezgan lielu vīrišķu skaudību uz Dzemdi – māte iet bojā un meiteni no 9 mēnešu vecuma (kad krūts barošana var tikt aizstāta un māte bioloģiski vairs nav vajadzīga) audzina divi vīrieši – jauns un vecs, Dēls un Tēvs. Ļoti patriarhāli. Tāpat kā tā izrāde, kuru viņi vakaru no vakara spēlē publikai – „Uzvarētais Haoss”. Viņi kā jau filozofi un dramaturgi sakārto šo nepareizo pasauli un tas sajūsmina skatītājus – ir cerība! Taču fināls ir otrāds – Haoss uzvar, jo Cilvēks, kas smejas, nav spējis izturēt uz uzņemties Tēva lomu. Dea (ne kā Dieviete, bet kā tauta un sievišķais, kas vairs nebalstās uz mirušo Māti – matriarhālo pamatu) iet bojā un līdz ar viņu – tās glābējs. Paliek viens otram uzticamie cilvēks Ursus un vilks Homo, kas naktī, bēgumā, ar kuģi dodas prom no Anglijas. Lai bildi izskaidrotu iespējami pilnīgi, nedaudz arī par tiem.

Ursus latīniski nozīmē „lācis” un tā tēlam ir ļoti dziļas arhetipiskas saknes indoeiropiešu psihē. Lācis mūsu uztverē ir potenciāli briesmīgs, tomēr parasti atvieglojoši mīļš kā tāds uzvarētais Haoss rotaļu lācīša ar izrautu aci un pārplēstu vēderu veidā, bet tomēr neaizmirstams. Vai kā lācītis Pūks, kura pirmatnējais briesmīgums jau tik tālu civilizējies, ka izpaužas vien viņa ģeniālajā neaptēstībā un bērnišķīgajā nesocializējamībā. Lācis rāda mūsu psihes divas daļas – mežonīgo un civilizēto. Tā saprašanai ļoti noder pasaka par lāčadēlu, kāda sastopama ne tikai latviešiem – arī dienvidrietumu Francijā un arī Ķīnā, gan jau vēl kur citur.

Pasaka stāsta par ķēniņu, kam bija meita precību gados un kas izsludināja, ka tā tiks tam, kurš no Daugavas viņa krasta spēs pārnest bišu stropus. Protams, ka to varēja veikt tikai lācis, nu un tā ķēniņa meita tika apprecēta un aizvesta uz lāča alu, kur tai dzima dēls. Lācis pa dienu devās savās gaitās un tad aizvēla alai priekšā akmeni, lai abi netiek ārā. Kad dēls paaugās, viņš tomēr spēja akmeni novelt un iznākt saules gaismā. Un ko viņš tur redz – pa pļaviņu pretim nāk tēvs – briesmīgais lācis. Sākas kautiņš un Lāča dēls tēvu novārē, kas nebūt nenozīmē tā nāvi, tieši otrādi – lācis tagad pārvēršas par karaļdēlu, kurš savulaik bijis pārvērsts par lāci (tā savus znotus nereti redz meitu tēvi un meitas pašas), bet tagad dabūjis atkal atpakaļ cilvēka izskatu. Viņš pateicas dēlam par atbrīvošanu un dāvā tam savu zobenu.

Grieķiem ir mīts par Zeva dēlu Arkadu, kuru tam dzemdēja nimfa Kallisto. Lai slēptu mīļāko no greizsirdīgās un monogāmās Hēras acīm, Zevs bija pārvērtis to par lāceni. Kad Arkads (tulkojumā no grieķu valodas – lācis) bija paaudzies, viņš medībās gandrīz nogalināja savu māti, kas pēc cita mīta varianta ir Līkaona meita. Mīts beidzas ar to, ka Zevs paceļ māti un dēlu debesīs un tagad mēs tos pazīstam kā Lielos un Mazos greizos ratus.

Lācene kristīgajā kultūrā ir iemiesojusies personvārdā Ursula. Mīts par Kallisto atdzīvojas ģeniālā Markesa romānā „Simts vientulības gadi”, kur Ursula ir mītiska, gandrīz kā nemirstīga sieviete, kas jaunībā dzemdē divus dēlus, un ar kuru vecumā, kad tai jau gandrīz vairs nav svara un tā drīz varēs uzlidot debesīs, lai kļūtu par Lielo Lāceni (arī tā saucas Lielie greizie rati), spēlējas bērni, kā ar tādu rotaļu lācīti. Jaunākais no Ursulas dēliem – Hosē Arkadio (Jānis Lācis) ir varens fizisks un seksuāls stiprinieks, bet tam īsti nav saprašanas, kā lai savu spēku izmanto. Eiropiešu personvārdi Artūrs, Arkturs, Artis un tamlīdzīgi nāk no grieķu Arkada. Apkopojot – lācis mums ir tāds mūžīgi necivilizēts/civilizējams arhetips, kas mums asociējas ar vecākiem un to senākajām, arhetipiskajām daļām.

Bet kā mums uztvert vilku ar mulsinošo vārdu – Homo (latīniski – cilvēks)? Manuprāt, tas nav ar tik jaudīgu nozīmi kā lācis. Vilki dzīvo baros un ļoti reti attīstās par tādiem, kurus sauc „vientuļais vilks”. Mēdz teikt – „starp vilkiem dzīvojot, jāgaudo kā vilkam”, vai „cilvēks cilvēkam vilks”. Zīmīgi, ka Homo ir subordinēts Ursusam un velk tā vadītos ratus (!) – tikai visgrūtākajos brīžos pats Ursus nāk palīgā. Jau minētais Likaons etimoloģiski (sengrieķu valodā) nozīmē kaut ko tuvu vai nu vilkam (tātad no mīta varianta – vilks Likaons „dzemdina” lāceni Kallisto) vai īpašības vārdam – balts. Bet Gvīnplēns, kas ir Cilvēka, kas smejas „kumēdiņu rādītāja” vārds, arī varētu nozīmēt kaut kādu saistību ar „baltumu” velsiešu valodā (tā man pačukstēja kāda zinātāja, piebilstot, ka ar etimoloģiju jau nekad neko nevarot zināt). Grieķu mitoloģijā vairākās vietās atkārtojas hiperbola – 50 dēli vai 50 meitas. Tā saistās ar htoniskajiem hekatonheiriem – simtročiem, piecdesmitgalvjiem, ar kuru palīdzību Zevs uzvarēja gan gigantomahijā, gan titanomahijā un kas mums arī liek aizdomāties par tāda kolektīva spēku, kur visi ir kā viens un kur visi domā kā viens. Kur visi klausa pavēlēm un tās izpilda. Tad lūk – Likaonam ir 50 dēli un viņš ir Pelasga (pelasgi – Grieķijas pirmiedzīvotāji, kurus iekaroja indoeiropieši) dēls un Zeva un Niobes (htoniskās, nevis tās, kuras bērnus nogalināja Artemida un Apollons) mazdēls.

Kas attiecas uz Artemidu, viens no tās eponīmiem ir Brauroneja – Lācene. Būdama ne tikai Mātes varas, bet arī meža zvēru aizstāve, tā Brauronā, netālu no Atēnām, dibinājusi templi, kurš saglabājies līdz šodienai. Šī tempļa viens no rituāliem bijis – mazu meitenīšu (līdz 10g.v.) saģērbšana „lācīšos” un šādu lācīšu gājiens. Te, protams, jāaizdomājas arī, kādēļ zīdaiņu apģērbu sauc par lācīšiem.

Vēl interesanti, ka, kamēr latviešu valodā nebija ieviesies apvienojošais nosaukums, abstrakcija – plēsīgie zvēri – šo nozīmi izteica ar salikteni „vilkilāči”. Tas ir sastopams arī tautasdziesmās, līdzīgi kā „zīležube” – dziedātājputni un „tēvsmāmiņa” – vecāki.

Nobeigt šo rakstu es gribētu ar konstatējumu, ka uzvarētais Haoss uzvar savus uzvarētājus arī tādēļ, ka ir izjaukta Brāļu un Tēva / Dēla savienība. To mēs redzam gan individuāli – Gvīnplēna pusbrālis izaicina to uz divkauju – varbūt tādēļ, ka ļoti apjucis sev neizdevīgu notikumu gūzmā, bet varbūt tādēļ, ka starp abiem nokļuvusi sieviete – karalienes pusmāsa. To mēs redzam arī tur, ka Gvīnplēns dodas nāvē līdzi Deai, nevis noturas pie „tēva” Ursusa. Viņš arī neiztur izaicinājumu kļūt sociālajam tēvam – pēram – un savu iespēju robežās, lēnām un pakāpeniski likt evolucionēt sabiedrībai un valstij.

Liela sprauga paliek starp sabiedrības augš- un apakšslāņiem. Un liela sprauga paliek starp tēvu – pēru un viņa mazo dēliņu, par kuru tēvs nepadomāja – gan kļūstot par dumpinieku, gan pāragri nomirstot. Kur vien skaties – visur simboli.