Bija tā diezgan pretrunīgi, piekrist atnākt uz diskusiju par feminismu Kaņepes kultūras centrā. To organizēja un moderēja 18 gadus jauna meitene Patrīcija Keiša no Rīgas 1. ģimnāzijas, kura ar visu labi tika galā. Tomēr 18 gadi ir 18 gadi – vecums, kad daudz kas interesants notiek, arī plašākai publikai ārpus šī vecuma, bet ne man. Tik jauni cilvēki vēl nevalda pār pieredzi, kas ir būtiski svarīga feminisma izprašanā, lai varētu kaut ko iedot arī man. Taču – ja viņi par to interesējas, tad man varbūt ir jāpanāk kāds solis pretim. Jāiedod atspēriena punkti, kas var palīdzēt meklēt un augt. Ar tādām domām turp arī devos.
Nezināju, ka pirms diskusijas jau paguvusi notikt, laikam jau jāsaka – tipiska ažiotāža – https://www.facebook.com/events/498908690316997/?active_tab=posts . Kaut kāda “Rudzīša nemīlētāju” armija monotonā tonalitātē pārtiražē viens otru, cik es esot briesmīgs un kā man atņemts sertifikāts un kā mani nekur nedrīkstētu laist pie vārda. Ir jābrīnās, kur viņi ņem enerģiju tā cepties, paši pat nepamanot, cik mazprātīgi kļūst. Tomēr nez kā tas nāk, ka diskusiju zāle tomēr pilna un vēl prāvs pulks drūzmējas durvīs? Ok – varbūt ne uz Rudzīti, varbūt uz pārējiem diskutētājiem.
Šeit jāatzīmē vēl viens manas skepses iemesls, nākot uz Kaņepes centru. Es nezināju, kas būs mani sarunu biedri, tas ir – zināju tikai vārdus un uzvārdus, kuri man neko neizteica. Tādēļ nevarēju uzminēt, vai man varētu gribēties ar viņiem kaut ko pārrunāt. Tāds aklais eksperiments – atnāc uz randiņu, un ko tu tur satiec?
Viena no trim pieaicinātajiem mani ieinteresēja – teoloģe Ilze Jansone. Jauna, melnā EMO, bet varbūt GOTI stilā tērpta dāma (netašķiru tos stilus), kura izteica visādas tādas domas, kurām es pārsvarā nevarēju piekrist (piem., par sieviešu ordinācijas vēlamību), bet kurā jautās viņa pati, viņas stāsts. Kad sāka runāt par Dievieti (beigās) mana interese vispār uzflammēja. Pie izslēgtiem mikrofoniem Ilze stāstīja, ka lasot manas grāmatas un viņai liekoties, ka vispār es esot feminists. Es biju uz pakaļas, bet ne par to (tālākais) stāsts.
Vēl par sarunu biedru bija piekomandēts puisis, kas pats sevi sauca par feministu – Ingmārs Freimanis. Ne viņam, ne režisorei Martai Elīnai Martinsonei visā vakara gaitā neizdevās radīt manī kādu intereses dzirksteli par sevi. Klišejiskas pļāpas, aizvainojums, ka viņu izcilās personības skatuves prožektori diez ko nesildīja, un pat Martas nez no kurienes grābts uzbrauciens man – ar viņu nav iespējams diskutēt… Būtu nu teikusi – viņš nesaskata manī cienīgu diskusijas partneri! Es viņam neinteresēju…. (Un tālāk visas Dievietes aizvainojuma reakcijas.)
Ir jāiztur zināma kvalifikācija, lai ar mani diskutētu. Es prasu, lai cilvēks būtu iedziļinājies manā domāšanā, vai vismaz gribētu to darīt, ja viņš uzdrīkstas man kaut ko pārmest vai iebilst. Un lai viņam būtu skaidra sava domāšana. Gan feminists, gan režisore kaut ko laikam gribēja, bet augstāk par ažiotāžas fona veidotāju līmeni tomēr nepacēlās. Viņi neizmantoja iespēju apliecināt kaut ko savu, nevēršoties pret. Kaut kā ļoti sašaubījos, vai tas savs vispār bija. Nekādas baudas no šīm divām satikšanām, tikai pienākums cik necik pieklājīgi izturēt.
Diskusijā kā diezgan centrāls man negaidīti izvirzījās jautājums par olšūnām. Pa ausu galam biju dzirdējis par topošo likumu, kurā ierakstīts, ka par olšūnu donorēm drīkstēs būt tikai dzemdējušas sievietes. Sākotnēji izturējos pret šo tēmu kā pret matu skaldīšanu, bet kad viedokļi no publikas nerimās, teicu – ok, ja jau gribiet, lai būtu – lai jau donorē arī nedzemdējušās.
Tomēr pēc diskusijas sāku domāt – varbūt tiešām šis ir svarīgs jautājums? Un man ienāca prātā – varbūt olšūnu iegūšana ir traumatisks process, līdzīgs abortam, kas apgrūtina iespēju kļūt mātei pēc šādas operācijas? Varbūt likumprojekta autori ir konsultējušies ar ginekologiem un tā rezultātā ir radies šis priekšlikums – tikai dzemdējušām sievietēm.
Ko gan var iesākt, ja šāds jautājums? Jāzvana “savam ginekologam” – man tāda ir Dace Matule, Latvijas Gineklogu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente. Viņa saka, ka olšūnu “paņemšana”, protams, atstāj rētu olnīcā. Bet nav pētījumu, ka šī rēta būtu daudz kaitīgāka par to, kas veidojas dabiski, kārtējai olšūnai pametot olnīcu un dodoties drosmīgajā ceļojumā pretim nezināmajam – iekļūstot olvadā, kur tā varbūt satiksies ar kādu tikpat drosmīgu spermatozoīdu, saplūdīs, apaugļosies, ieslīdēs dzemdē, piestiprināsies tās sienai un sāks augt kā bērns. Tomēr rēta olnīcā ir tieši tā vieta, kur izveidojas olnīcu vēzis, ja izveidojas – tā ir tāda zinātniska hipotēze, vēl īsti nepierādīta, bet ticama. Gadiem ejot, katra olnīca kļust arvien “rētaināka” un varbūt tā punkcijas adatas radītā rēta, caur kuru olšūnas tiek “donorētas”, nemaz nav tik ekskluzīva. Tikai viena no tādām, kura olnīcā veidojas katras ovulācijas laikā?
Uz šiem jautājumiem vēl nav zinātniskas atbildes. Bet Dace saka, ka sieviete tiek medikamentozi sagatavota , lai varētu iegūt vairākas olšūnas. Ok, katrai sievietei to ir daudz, bet nevar teikt, ka bezgalīgi daudz. Katra jau piedzimst ar galīgu olšūnu skaitu, kā pa miglu atceros, ka tās esot 200 000. Taču embrioģenēzē, līdz meitenes piedzimšanai esot vesels pusmiljons! Lieta tā, ka olšūnas sāk iet bojā jau vēl nedzimušai meitenei! Varbūt tās meklē savu iespējami kvalitatīvāko izpausmes formu, tādu kā uzvarētāju iekšējā sacensībā par to, kurai gan būs tā laime tapt par bērnu – tā ir tāda mana poētiska asociācija un tikai daļēji zinātnisks fakts. Kāda citā sarunā Dace man ir teikusi, ka jaunākā viņai zināmā sieviete, kurai iestājusies menopauze, kas nozīmē arī to, ka izbeigušās olšūnas, bijusi 24 gadus veca. Bet vecākajai bijuši 60. Tātad – olšūnu skaits – tas ir individuāls lielums. Taču ne visas ir tik labas, ka gatavas tapt par bērniem – ap 20% olšūnu ir ar ģenētiskiem defektiem. Dažreiz dažas, ne tik labas, apaugļojas, bet ātri, līdz 12. grūtniecības nedēļai “izkrīt” – neiztur kaut kādus testus, lai no tām turpinātos bērns, dzīvs cilvēks. Spontāns aborts… Vispār, ja gadā sievietei ir 12 ovulācijas, tad sanāk, ka no 15 līdz 50 gadiem tai ir vajadzīgas 12 x 35 = 420 olšūnas, pārējās ir liekas. Taču tās nav liekas, jo nodrošina sievišķo būtību – piedalīties konkurencē par galīgo labāko kvalitāti – spogulīt, spogulīt darbojas arī šajā līmenī… Tomēr – kuras ir tās vajadzīgās? Un kuras no vajadzīgajām top par tiem dažiem bērniem, kas sievietei dzimst un izaug ja ne par ģēnijiem, tad vismaz traktoristiem? Kā jūtams, te ir tāda dievišķa varbūtības teorijas dvesma visur klāt.
Lai nu kā – ir skaidrs, ka praktiski gandrīz visām sievietēm ir vairāk olšūnu, kā tās spētu piedzemdēt, kur nu vēl izaudzināt. No šejienes arī jautājums – kam gan būtu vajadzīgs tās olšūnas pirkt? Jo – ja nav iespējama apaugļošanās dabiskā ceļā, šodien tak var to darīt mākslīgi – ar vīra vai, ja tā sēkla “nekustās”, ar donora spermu! Ok – varbūt sievietei savējās olšūnas izbeigušās ātrāk, nekā tā apķērusies, ka grib bērnus – tas ir ļoti svarīgi šajā apmānītajā pasaulē. Varbūt tā piedzīvojusi pārmērīgu radioaktīvo apstarošanu, varbūt ir citi riski, medikamenti, smagas saslimšanas. Lai nu kā, es vēl nespēju atbildēt uz visiem saviem “kāpēc vajadzīgs olšūnu tirgus?”, kā gan citādi to saukt. Kādēļ sieviete pērk citas sievietes dzimumšūnas – katrs no šiem gadījumiem ir ar savu stāstu un sāpi. Dace saka – varbūt paņemt savas olšūnas pirms staru terapijas, ja atklāts vēzis? Un es domāju – cilvēks grib būt mūžīgs, turpināties, kaut ko savu pēc sevis atstāt.
Pārdomas un mulsumu veicināja Daces teiktais, ka pastāv olšūnu tirgus – medicīnas tūristi no valstīm, kurās olšūnu donēšana nav atļauta, ceļo turp, kur šis pakalpojums ir pieejams un salīdzinoši lēti – kā Spānijā un arī Latvijā. Amerikā ir īpašas aģentūras (ne medicīnas iestādes), kas nodarbojas ar olšūnu tirdzniecību. Kaut arī Amerikas neauglības ārstēšanas speciālisti ir izstrādājuši rekomendācijas un vadlīnijas , kurās ir arī noteikti atlīdzības griesti olšūnu donoriem ( līdz 5000$), aģentūras piedāvā daudz augstāku samaksu par zilacainas dabīgas blondīnes ar augstāko izglītību olšūnām.
Neauglības tēma ir arī ļoti bibliska. Ja Dievs nedod sievietei bērnu, tad tas viņai liek domāt, ka viņas grēki ir par smagiem, lai Bērns spētu tos izpirkt un iznest. Bērna dzimšana tika uztverta kā Dieva atzinība par gana krietnu dzīvi, kas, manuprāt, ir psiholoģiski ļoti precīzi. Sāra mēģina šo problēmu risināt, sūtot pie savas kalpones Hagares vīru Ābrahamu un liekot tai dzemdēt sev uz ceļiem. Būtībā jau tas ir tas pats, kā šodienas tehnoloģiju izpratnē – nopirkt sev olšūnu, vai – nopirkt savai olšūnai surogātmāti, kas Latvijā nav atļauts, bet Krievijā ir. Bet Sāra jutās pazemota visā šajā procesā un Hagare – paaugstināta un iedomīga. Ābrahāma pirmdzimtais dēls Ismaēls pameta tēvu un radīja mūžīgo konfliktu starp jūdiem un arābiem. Kā varētu justies latviešu sieviete, kuras vīrs nopērk un apaugļo šo te zilacainās ebrejietes olšūnu, kura viņai kā surogātmātei Hagarei jāiznēsā, bet pašai arī jāizaudzina? Un kā varētu justies amerikāniete, kuras vīrs nav tik bagāts, lai tiktu pie ebrejietes olšūnām, bet ieekonomē, nopērkot kādas latviešu meitenes klēpja daļu no aģentūras ar tās stāstiem, nevis no klīnikas? Tādi sīki, asi jautājumiņi…
Vairāk par olšūnu cenām un sievišķo salīdzināšanos man bija jāaizdomājas par tirgu kā tādu. Ja ir tirgus, tad ir vilinājums tajā kaut ko pārdot un nopelnīt. Nerunāsim šeit par prostitūciju, lai gan arī tādas asociācijas pavelkas. Vairāk gribas domāt par meiteni spiedīgos apstākļos, kura reizi pāris mēnešos nodod asinis un saņem par to dažus, bet ļoti vajadzīgus grašus. Kādēļ lai viņa nenodotu arī savas dzimumšūnas, daudz neaizdomājoties, ka atšķirībā no asins šūnām, tās neatjaunojas? Sevišķi tādēļ, ka par vienu dūrienu maksts dziļumā var saņemt n-tās reizes vairāk, kā par vienu dūrienu elkonī? Pat ja tās n-tās reizes arī ir graši vien?
Dace saka, ka nekādam olšūnu tirgum nevajadzētu būt – arī lielais vairums no asins donoriem par tādiem kļūst ne jau naudas dēļ. Arī olšūnām būtu jābūt kam tādam, ko viena sieviete dāvina otrai un dara to no visas sirds. Tomēr tik nobriedušas tās donores savā jaunībā diez vai būs. Jo – olšūnas ir jēga ņemt no jaunas sievietes, droši vien līdz trīsdesmit…
Bet jaunām meitenēm tak vajag izdzīvot, blonduma nekad nevar būt par daudz, viņām vajag jaunas štātes un pofig veņiki, viņas dzīvo uz pilnu klapi. Vienā galā princis, otrā Reperbānis, starpā – cita dzīve, bet varbūt nāve. Ja nav tad nav, jaunības maksimālisms. Jo vajag tak jaunus zābakus, bet vēl vairāk vajag kaut kur aizbraukt, kādu satikt, izbaudīt jaunību, kura tikai viena, uzziedēt… Šādu asociāciju es dabūju, runājot ar Daci, varbūt tiešos vārdos viņa tā neteica. Bet viņa teica, ka ir grūtības saprast, kas liecina par to, ka sieviete ir pieaugusi un patiešām apzināti spēj izlemt. Man liekas – šis viedoklis nāk no pacienšu stāstiem, kurus klausās ginekologi.
Dace saka: “Man šķiet, ka visa tā jezga ir par to, ka arī sieviete, kas nav dzemdējusi ierobežotu skaitu reižu varētu donēt olšūnas, bet galvenais – lai tas nebūtu saistīts ar finansēm, cik ar altruistisku vēlmi palīdzēt un dalīties. Bet šādu lēmumu var pieņemt nobriedusi personība un ir ļoti grūti likuma rāmjos nodefinēt, kurā vecumā sieviete ir nobriedusi.”
Attiecībā uz alkohola un cigarešu pieejamību šajā ziņā tiek izmantots vecums – ja tev ir 18, tad pieņemam, ka saproti, ko dari. Bet attiecībā uz dzimumšūnu pārdošanu, sauksim lietas īstajos vārdos, nav sajūtas, ka tur viss notiktu apzināti. Un izskatās, ka vecumu kā ierobežojumu izmantot būs grūti. Varbūt tad kritēriju – dzemdējusi/nedemdzdējusi?
Domāju, un pēc sarunas ar kolēģi Daci Matuli manī šīs domas nostiprinās, ka šķīrums dzemdējusi/nedzemdējusi ir labs un izmantojams aprakstītās problēmas risinājumā. Bet ne jau tikai apzinātības/neapzinātības un demogrāfiskie apsvērumi šeit svarīgi. Lieta tā, ka mūsu radītie bērni mūs maina. Ja līdz bērnu dzimšanai mēs nezinām, kur likt savus spēkus un resurusus, tad pēc to piedzimšanas šaubas kaut kur izsīkst un nez kāpēc kļūst skaidrs – bērnos. Protams, sociālā riska zonā šis nestrādā, bet tomēr…
Mani nedaudz pārsteidza, no vienas puses, bet no otras – apliecināja jau zināmo – ka Kaņepes centra diskusijā tik daudzi klausītāji, un sevišķi jauni vīrieši uzsvēra, ka sievietes ķermenis pieder viņai pašai un viss, ko viņa ar to dara, ir tikai viņas pašas ziņā. Skan jau brīnum jauki, tomēr tikko aprakstītātās bažas par (jaunas) sievietes spēju apzināties savas rīcības kontekstu un sekas, tomēr vieš bažas. Jauni vīrieši šajā jautājumā varētu būt iesaukti gaužām ideālistiskās, tikpat neprātīgās un atkarīgās pozīcijās – Dieviete prasa ziedojumus, arī cīņā “par savām” dzimumšūnām un kas gan spēj tai pretoties, jaunībā?
Bez jau nedaudz uzšķiltās asociācijas par prostitūciju, kas arī ir darīšana ar sevi un savu ķermeni ko nu katrs grib, ir arī citas asociāciajas un pārdomas, vairāk gan saistītas jautājumā, kas ir un kas nav sievietes ķermenis. OK, ne tikai sievietes, arī vīrieša ķermenis, jo runāts tika arī par spermu un tās donorēšanu. Es domāju, ka dzimumšūnas NAV ne sievietes, ne vīrieša ķermenis un ar tām katrs NEDRĪKST darīt ko grib. Manipulācijās ar dzimumšūnām ir vajadzīgs pārdomāts likumisks regulējums, balstīts pasaules garīgajā kārtībā. Radikāli priekš Kaņepes centra? Ok, paskaidrošu savu domu.
Bērns piedzimst sievietei, “iznāk” no viņas. Tas rada pamatu mātes dziļi izjustai saiknei – bērns vienmēr būs daļa no manis, bērns pieder man. Ok, es šeit maksimizēju, ne jau visām mātēm ir nepārvaramas grūtības atlaist bērnu, bet visām ir jāpieliek pūles, lai tas notiktu. Tādos gadījumos kā ar Lailu Brici, viņas sāpēm un daudzajiem atbalstītājiem cīņā pret britu justīciju, parādās šī mātišķā paštaisnība un absolūta nespēja pieņemt, ka eksistē arī bērna tiesības, kas var būt pretējas sieviešu tiesībām. Nespēja pieņemt, ka bērns ir autonoms un atsevišķs un māte nedrīkst ar viņu darīt, ko grib.
Tālāk – šī nedaudz pieklususī diskusija par abortiem. Feministiskais viedoklis – sieviete vienmēr legāli vai nelegāli ar savu (!?) augli izdarīs to, ko gribēs izdarīt un viņai ir matriarhālas tiesības to darīt. Jo auglis ir viņas (!?) ķermeņa daļa, viņas izvēle. Ja viņa gribēs, tad ļaus tam dzīvot, ja negribēs – neļaus. Ir skaidrs, ka vēsturiski galvenais ģimenes lieluma regulēšanas veids nevarēja būt ne kontracepcija, ne aborts – tā bija bērnu nogalināšana. Pāvests Innocents III (cik atceros) XI gadsimtā ieviesa glabējsilītes, jo tam bija apriebies skatīties, kā pa upēm peld grozi ar brēcošiem vai jau apklusušiem bērniem, kas iepinušies krasta meldros un vai nu pūst, vai tiek plēsīgo zvēru apēsti. Juridiski skatoties uz problēmu, šodien ir novilkta līnija – tas, kas vēl nav dzimis, nav cilvēks un nevar tikt saukts par nogalinātu. Bet psiholoģiski šī robeža ir izplūdusi – gan tas, kurš kopā ar bērnu lec upē, gan tas, kurš izdara abortu, gan tas kurš manipulē ar dzimumšūnām vadās no vienas un tās pašas enerģijas, mātes tiesībām, kā tās jau 1861. gadā nosauca Frīdrihs Bahofens, Bāzeles jurists un vēsturnieks. Kaut arī pagaidām vēl nav atzītas bērnu tiesības “uz leju” – augļa un dzumumšūnas tiesības, garīgajā telpā tādas eksistē. Cieņa pret bērnu un tā tiesībām ietver arī cieņu pret augli un pret dzimumšūnām.
Šeit varētu kārtējo reizi atcerēties brīnišķīgos Halīla Džibrāna vārdus no “Pravieša” –
Jūsu bērni nav jūsu bērni.
Tie ir dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās pašai pēc sevis.
Tie nāk caur jums, bet ne no jums.
Un, kaut arī tie ir kopā ar jums, tomēr tie jums nepieder.
Es šos vārdus saprotu arī, tulkojot kādu savu sajūtu, kuru spēju izsaukt sevī bezgalīgu skaitu reižu. Lai sajustos laimīgs, man pietiek tik vien kā iedomāties savus mazbērnus. Vienkārši iedomāties, zināt, ka tie ir. Kaut kāda līdzīga sajūta manī rosās, ja lasu par pozitīvām demogrāfiskām tendencēm Latvijā. Bet pretēji – nelaimīgi – jūtos, ja uzzinu, ka atkal kāda skola ir jāslēdz skolēnu trūkuma dēļ. Mūsos ir kaut kāds mehānisms, kas caur bērnu dzimšanu rada sociālu optimismu, varbūt tā to var nosaukt, bet tas parasti neapmeklē jaunus cilvēkus, savi mazbērni ir jānopelna. Vai – Dzīve, Dzimšana, Bērns ik mīļu brīdi cīnās ar Nāvi. Erots cīnās ar Tanatu. Ja Erots ņem pārsvaru, mēs it kā ceļamies spārnos, bet ja uzvar Tanats, mēs grimstam depresijā. Iespējams, ka to sieviešu niknums, kam nav bērnu, ceļas no Tanata pieskārieniem un iespējams, ka te ir arī daži feminisma avoti. Jo parasts mehānisms, kurp projicēt savas dusmas ir – uz vīrieti, patriarhu. Nāve rada Nāvi.
Manuprāt, visi šie brīnumi notiek tikai caur Bērnu. Ja viņš atnāk, mēs esam laimīgi un dzīvojam, ja neatnāk – nedaudz vai dažreiz arī daudz – mirstam.
Es mīlu teikt – ja pārim nav bērnu, tad Nāve guļ starp tiem. Ja ir viens bērns, tā pastaigājas pa māju. Ja divi – stāv uz ārdurvju sliekšņa, ja trīs – sēž uz soliņa pagalmā, bet ja četri – ir izdzīta uz ielas.
Apkopojot – gan bērns, gan auglis, gan dzimumšūnas ir indivīda un nācijas dzīvesprieka galvenais avots, tādēļ pret tiem jāizturas ar cieņu, kā pret svētumu, kas nav komercializējams. Feministiskais viedoklis par visām šīm lietām ir apbrīnojami šaurpierīgs un pat truls. Formulējumā – neviens nedrīkst kontrolēt manu ķermeni, tikai es pati, piedalās Nāve… No šejienes arī mitoloģiskais simbolisms – Zeme un tās klēpis kā sieviete un māte, no kuras viss rodas un kurā viss atgriežas…
Patriarhālais, tostarp kristīgais, elements izsenis ir cīnījies pret matriarhāli feministiskajām tiesībām ne tikai radīt, bet arī nogalināt. Bet Džūdita Batlere raksta, ka feminisma galvenais ienaidnieks ir patriarhāts un ka viņas mērķis ir politisks, nevis tikai izglītojošs. Tātad – viņa sapņo par kaut ko līdzīgu amazoņu valstij, kuru senie grieķi ir gana labi aprakstījuši… Lieki teikt, ka patriarhālajiem spēkiem sabiedrībā nav citas izejas, kā nostāties pret šādiem arhaiskiem instinktiem, kas mēģina iztaisīties par nezin ko pārmodernu. Nav tur nekā jauna, tikai senā matriarhāta uzniriens. Feminisma ienaidnieks – patriarhāts – un tā pretstāve ir garantēti. Man gan jāsaka, ka neskatoties uz to praktisko ļaunumu, ko feministes nodara man par maniem patriarhālajiem uzskatiem, es nevaru uz viņām skatīties kā uz pieaugušām, sev līdzvērtīgām būtnēm. Neceru, ka šeit rakstīto tās atzīs kā par pilnu ņemamu, viņu aizvainojums to neatļaus, viņas vienkārši nespēs izlasīt līdz galam. Tomēr – ņems jau ņems par pilnu, es viņām esmu “zīmols”, kā tika minēts tajā Jest FB diskusijā pirms diskusijas.
Lai nobeigtu jautājumu par dzimumšūnām un to svētumu, jāpiemin arī spermas donorēšana. Jo kāds jauns puisis diskusijā sauca pēc līdztiesības – ja jau sievietēm ierobežo tirgošanos ar dzimumšūnām, tad pareizi būtu tāpat attiekties arī pret vīriešiem!
Jāsaka, es neredzu neko principiāli jaunu spermas banku idejā un praksē. Vīrišķais instinkts paredz ar savu sēklu apsēklot iespējami vairāk sieviešu, izsēties. Ja tas tiek veicināts ar spermas bankas ideju (tā nav pret Bērnu, tikai pret Tēvu, ko nevar teikt par olšūnu donorēšanu), vai tur kas slikts? Ir slikts, ir – jo šīs spermas bankas palīdz risināt matriarhāli vissāpīgāko jautājumu – kā tikt pie bērna bez vīrieša? Vai – kā panākt, ka nekādi patriarhi un bērnu tiesības nemaisās pa kājām bērnu audzināšanā un “audzināšanā”? Tātad – arī sēkla ir svēta un tā pret to jāatiecas, tās izmantošana jāregulē ar likumu, kas arī tiek darīts.
Feminisms ir Nāves ideoloģija un, par laimi, nepārstāv visas sievietes, tikai izteiktu mazākumu. Toties ļoti skaļu un niknu. Tā ir ideoloģija, kas turas pretī neprognozējamajiem izaicinājumiem un pārmaiņām, kurām ir pakļauta sieviete, kas dzemdē. Šī ideoloģija neļauj Bērnam ar savu piedzimšanu mainīt sievieti, mēģinot viņai un mums iestāstīt, ka izmaiņas var būtu tikai sliktas. Jā – tās var būt sliktas, bet feminisma ideoloģijai, nevis sievietēm. Protams, šeit nevajag aizmirst sievietes sociālā riska zonā, tās ir jāatbalsta, kad dzimst bērni. Bet tas jau nemaina principu, par kuru šeit runāju – Bērns ir Dzīve un Bērna neesamība – Nāve.
Nobeigumā gribu sev pajautāt – kas ir tie jaunieši, kas grozās ap Kaņepes centru un kas rada šo feministisko “pretrudzīša” troksni? Es būtu ļoti sarūgtināts, ja tā būtu mūsu jaunā elite – Patrīcijas skolasbiedri no 1. ģimnāzijas, jo man gribas domāt, ka mūsu jaunatne ir ar varenu analītisku un sintētisku jaudu, vislabākā pasaulē. Visticamāk, tā nav – trulo troksni rada zaudējušie, tie, kam kaut kādu iemeslu dēļ ir bijusi jāieslēdz atkarības funkcija, “labās Mātes” meklējumi un kas tur tajā zālē sēdēja ar aliņiem rokās. Bet nekas nav bezcerīgi, galvenais, lai nebūtu vienaldzīgo! Galvenais, lai cilvēki meklētu, domātu un lasītu un jo vairāk to dara, jo vairāk par visu šaubās. Tieši šaubas un savstarpēja cieņa varētu būt tās, kas diskusiju padara par diskusiju.
Vēl šajā diskusijas iecerē, acīmredzot, bija arī slēpta doma – paklausīšos, ko tie ļaudis tur saka un visu sapratīšu, man nekas pašam nebūs jāmeklē un jālasa. Attiecībā uz to, ko es tur varēju pateikt un šeit pierakstīt klāt, jāsaka – tā ir daudz daudz par maz, lai saprastu manas domas un to pamatojumus. Virspusība ir mūsdienu netikums un tas krāšņi izpaužas pie manis “nemīlētājiem”. Ja viņi būtu rūpīgi iepazinušies tikai ar manām grāmatās nodrukātājām domām, kuras ietvertas nu jau vairāk kā 2000 lappusēs, viņi mainītos, līdzīgi tam, kas notiktu, ja viņiem dzimtu bērns. Varbūt bailes no mainīšanās ir tās, kuru dēļ jāietur šī “pretrudzīša” retorika un jāturās pie tās ar zobiem un nagiem?
Tomēr – viss, kas notiek, ir arī labi. Arī šai diskusijai bija vairāk plusu kā mīnusu, tā ietekmēja daudzus. Savā Feisbuka lapā ierakstīju – Vislielākais prieks par trim puišiem, kuru aktivitātes pasākumā acīs nekrita, bet kas pēc diskusijas pienāca pie manis kāpņu telpā un paspieda roku – “paldies par labo runu”, tā viņi teica. Jā, tas bija forši, un es padomāju – varbūt tie, kas neklaigā, tie domā. Ja tā, tad domājošo bija vairākums.
Komentāri
Rudzīša kungs nav bijis sirsnīgi uzņemts. Žults gāžas aumaļām. Kaņepes centrā salasās jaunieši – sabiedrības pabiras ar alus bundžiņu un citām atkarībām. Sarunu biedri arī nožēlojami.. Dakteri Rudzīt, jauki, ka atnācāt un mūs satikāt. Tādi mēs esam – Rīgas jaunieši. Kurš no mums veidos eliti, kurš ne – to rādīs laiks. Bet tas, ka Jums – pieredzējušam un 2000 lappuses sarakstījušam dvēseļu ārstam, nevedās saruna, ka neatradāt ceļu uz mūsu sirdīm un prātiem, tas gan tiesa. Bet ar tik nicinošu attieksmi tiešām ir grūti panākt dzirdēšanu un ieklausīšanos. Varbūt citu reizi paprovējiet nolaisties no saviem ( Aleksndra) augstumiem un runāt kā cilvēks ar cilvēku – līdzvērtīgi.
Saulītes manas, kad jums abiem būs pāri 50, jūs sapratīsiet, ka ne ar vienu jaunieti vienā līmenī runāt nevarat, jo jums ir dzīves pieredze, bet viņiem nav. Šo atcerieties. Noderēs pēc 30 gadiem. Ņifiga jūs neesat sapratuši.
Tā teikt:
“Jaunie domā, ka vecie ir muļķi, bet vecie zin, ka jaunie ir muļķi” :))
Jauniem muļķiem vismaz ir attaisnojums – jaunība. Ir, ir tā, ka pieredze rosina uz daudz ko paskatīties citādāk. Taču, kāds veciem muļķiem aizbildinājums?
Vēl viena Saulīte – māmuliņa atnāca mani par muļķi nosaukt. Ņifiga nav sapratusi, ka tas sarunā nepalīdz.
Tomēr padalīšos ar to, ko augstskolā iemācījos. Ir pasniedzēji (lasi – cilvēki), kas visiem pieprasa cieņu – paši apliecinās, cik gudri, citus par muļķiem saukdami, visādi uzsvērdami savu vērtību un milzīgo ieguldījumu. Un ir otra veida runātāji, kas ik reiz savu lielumu “izcīna” uz vietas. Kas nepieprasa cieņu, kas neapsaukājas un nepazemo klausītāju. Kas nekliedz pie krūtīm sizdami – man pienākas! Viņi ir patiešām zinoši un ciena otru, neatkarīgi no pieredzes atšķirībām, kādas, starpcitu, ir starp pilnīgi jebkuriem diviem cilvēkiem. Kas nevaimanā – jūs neesat manus darbus lasījuši, neesat gana labi – kas cieņu, ieklausīšanos, un pat apbrīnu iemanto katrā jaunā studentu paaudzē. Rudzīša kungs lai secinājumus izdara pats.
“”…Vēl par sarunu biedru bija piekomandēts puisis, kas pats sevi sauca par feministu – Ingmārs Freimanis. Ne viņam, ne režisorei Martai Elīnai Martinsonei visā vakara gaitā neizdevās radīt manī kādu intereses dzirksteli par sevi. Klišejiskas pļāpas, aizvainojums, ka viņu izcilās personības skatuves prožektori diez ko nesildīja, un pat Martas nez no kurienes grābts uzbrauciens man – ar viņu nav iespējams diskutēt… Būtu nu teikusi – viņš nesaskata manī cienīgu diskusijas partneri! Es viņam neinteresēju…. (Un tālāk visas Dievietes aizvainojuma reakcijas.)
Ir jāiztur zināma kvalifikācija, lai ar mani diskutētu. Es prasu, lai cilvēks būtu iedziļinājies manā domāšanā, vai vismaz gribētu to darīt, ja viņš uzdrīkstas man kaut ko pārmest vai iebilst… ”
– “”…Vēl par sarunu biedru bija piekomandēts puisis, kas pats sevi sauca par feministu – Ingmārs Freimanis. Ne viņam, ne režisorei Martai Elīnai Martinsonei visā vakara gaitā neizdevās radīt manī kādu intereses dzirksteli par sevi. Klišejiskas pļāpas, aizvainojums, ka viņu izcilās personības skatuves prožektori diez ko nesildīja, un pat Martas nez no kurienes grābts uzbrauciens man – ar viņu nav iespējams diskutēt… Būtu nu teikusi – viņš nesaskata manī cienīgu diskusijas partneri! Es viņam neinteresēju…. (Un tālāk visas Dievietes aizvainojuma reakcijas.). Ir jāiztur zināma kvalifikācija, lai ar mani diskutētu. Es prasu, lai cilvēks būtu iedziļinājies manā domāšanā, vai vismaz gribētu to darīt, ja viņš uzdrīkstas man kaut ko pārmest vai iebilst… ”
–
It kā jau šis manis izvilktais citāts runā pats par sevi. Atgādināšu , ka devalvāciju, tāpat arī idealizāciju kā psihisko (sevis) aizsardzību izvēlas cilvēki ar konkrētu personības struktūru (vai arī līdzīga nosaukuma personības traucējumiem, kas, ceru, nav šis gadījums). Mums visiem ir iespēja gan apzināties sevi, gan arī augt paša (vai arī citu, t.sk. publikas) izvēlētajā virzienā. Katram savs. Gan Viesturam, gan Kaņepes centra ļaudīm.
VISU BŪTĪBU IZSAKA:
Ir labāk sastapt lāču māti, kam nolaupīti viņas mazuļi, nekā vientiesīgu nejēgu viņa neprātībā (Sal.Pam. 17:12).
Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni (Salamana Pamācības 26:8).
Namu un mantu manto no vecākiem, bet sapratīgu sievu no Tā Kunga. (Salamana Pamācības 19:14).
Tā saka Dievs Tas Kungs, kas radījis debesis un tās izslājis, kas c ē l i s zemi ar visiem tās augļiem, kas iedvesis d v a š u cilvēkiem, kuri tur dzīvo, un g a r u tiem, kas tur mīt visās vietās.” (Jesajas 42:5)
Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs. Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. Sievai n a v noteikšana par savu miesu, bet vīram; un tāpat vīram n a v noteikšana par savu miesu, bet sievai. (1.Korintiešiem 7:2-4).
Skaista sieva bez savaldības un goda ir kā zelta gredzens cūkas purnā. (Sal.pam.11:22).
Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs. (Ebrejiem 13:4)
…”katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru.(Ef.5:33).
… „Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. Bet es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas p ā r k ā p j laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.” (Mt.19:8,9)
“…ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir V Ī R S, bet Kristus galva ir Dievs.” (1.Korintiešiem 11:3).
Ir labāk sastapt lāču māti, kam nolaupīti viņas mazuļi, nekā vientiesīgu nejēgu viņa neprātībā (Sal.Pam. 17:12).
Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni (Salamana Pamācības 26:8).
Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam, bet atbildi nejēgam tieši tā, kā viņš nezināšanas dēļ pelnījis, lai viņš neiedomātos sevi gudru esam. (Salamana Pamācības 26:4,5).
Piekrītu, ka personības lielumu vai bagātību nevar noslēpt. Lielu par mazu nepadarīsi un otrādi. Ļoti spilgti atmiņā palikusi kāda it kā nenozīmīga tējas dzeršana pēc kāda literāra sarīkojuma. Tēju dzēra jaunie un ne tik jaunie rakstošie cilvēki, un starp viņiem Uldis Bērziņš. Tie, kas lasa, zin, ka Bērziņš tulko no vairākiem desmitiem valodu un ir padarījis latviešiem pieejamus tādus tekstus, kas kā bruņurupuči tura uz savām mugurām veselas kultūras. Tiko notikušie lasījumi bija raibas kvalitātes un tika mīti viedokļi par dzirdēto. Es nezinu kā lai nodod sajūtu, kura radās klausoties šo cilvēku – katrs vārds gan asprārīgs, gan pārsteidzošs, gan precīzs. Taču vislielāko iespaidu atstāja miers un labvēlība, protams, arī dziļums kas momentā ieskanas, kad Bērziņš pamato savu domu. Bija tāda sajūta, ka nevis viņš noklusē, ka daudz no pasākumā skanējušā bija apšaubāmas kvalitātes, ka nevis nepasaka – saulītes, jūs vēl muļķi esat un daudzi tā arī paliksiet – bet pat tā nepadomāja. Un tajā atšķirīgajā redzēšanā, jušanā, ko savādāk kā par cieņu vai bijību nenosauksi, izpaudās šī cilvēka lielums. Viņam nevajadzēja uz otru pakāpties, lai tikai viņu pamanītu. Viņš patiešām izturējās ar bijāšanu un vienkāršību pret katru no tiem, kas bija sanākuši. Bērziņš ar minimālām gara kusrībām līdzsvaroja un sakārtoja satraukumus un dažādas ekspresijas, kas izlauzās no gados jaunākajiem kolēģiem. Padzērām tēju pie vien galda, bet sajūtu līmenī es atklāju Ameriku.
Ir jauša pozītīva tendence – gribēt dzirdēt. Pat ja ārā nāk tikai un vienīgi žults. Varbūt par ilgu krājies? Varbūt V.Rudzītim ir tas “gods” pārciest šo žulti vēlāku mērķu labā? Lai tautā jeb tā saucamajā “nākamajā elitē” atgriestos cilvēciskums un viņi noliktu savas alus budžiņas un citas vielas, lai satiktos ar sevi, saviem skeletiem. Ir viegli gānīties uz visu pasauli, ja esi bijis ievainots, jo tev taču pienākas, ir attaisnojums. Bet kopumā tie ir māņi, jo tavi ievainojumi nav attaisnojums, lai gānītos uz citiem.
Paldies, Viestur, ka izturi un nepagursti uzrunāt!
Par “olšūnu tirgu”. Mana drauga – ārsta meita arī bija sadomājusi piepelnīties ar šī biznesa palīdzību. Atrada vienu no padsmit firmām, kas ar to Latvijā nodarbojas. Vairākas nedēļas pirms laparoskopiskās procedūras viņai ievadīja kaut kādu ovulāciju stimulējošu preparātu. Un tā kādas trīs reizes. Rezultātā izveidojās smaga olnīcu policistoze. Tēvs ar advokāta palīdzību uzsāka tiesvedību, kas beidzās ar izlīgumu vairāku tūkstošu latu apmērā. No šādiem atkārtotiem gadījumiem arī radās likumdošanas iniciatīva Saeimā. Dīvaini, ka Dace to nepiemin, jo viņai to pieklātos zināt.
Daci Rudzītis tikai izmanto – redz, kādi man autoritatīvi draugi un paziņas – “mans ginekologs”. Nedomāju, ka Dace priecājas par šiem personīgo sarunu pārstāstiem. Rudzītis atkal sevi apliecina kā pļāpu kuli.
mana rī bija jādomā, ka diez vai Dace priecājas par šo un vai viņai ir jautāta atļauja pārstāstīt privātu sarunu
Viestur Rudzīti, lūdzu pasaudzējat sevi. Jūs tik bīstami atklāti demonstrējat pašapziņas trūkumu – pats uzsverat savus panākumus, skaļi brīnaties, kāpēc Jūsu nopelnus nepamana un neatzīst citi, apsaukājat un noniecinat tos, kas iebilst Jūsu paustajam viedoklim. Viegli un virspusēji izdarat secinājumus par pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, piesaucuet teorijas, kurās neesat iedziļinājušie, uzsverat kādi jums ievērojami paziņas, jaucat privāto sfēru ar publisko… Jūs taču saprotat, ka izliekat savus pušumus visu apskatei. Sabiedrība nav tik humāna, kā šajā blogā piesauktie Cālīša un Bērziņa kungs. Būs tādi, kas riktīgi spers un bakstīs Jūsu vātīs. Nu kāpēc Jums to vajag?
Ziniet, kas no šī visa manā uztverē nāk laukā. Tas, ka V. Rudzītis mēģina pakļaut sievietes savai ideoloģijai, mainīt, pārveidot. Rada asociācijas ar sektantisma vienu no galvenajām pazīmēm – personības graušanu.
Feministes (vismaz sakarīgās) savukārt cenšas ierobežot šādu patriarhālu vērtību sludinātāju ietekmi uz sieviešu (un netieši arī vīriešu) dzīvēm – atbrīvoties no tās. Es atzīšu, ka šajā jautājumā nespēju būt 100% objektīva, bet otrais variants man liekas cienījamāks.
Jāpiebilst, ka man personīgi nepatīk valdīt, būt varas attiecībās ar apkārtējiem. Tāpēc lielu sabiedrības daļu laikam nebūs lemts saprast.
Sieviete jau nevar aiziet no sevis no savas dabas dotās būtības, neko Rudzītis te negrib pakļaut. Viņš grib sadot tiem, kas nezin respektu pret vecumu, pret prātu, pret lielu darbu, pret dzīvi un tās trauslumu.
Man šķiet, ka Rudzītis netiek galā ar realitāti. Jaunieši Kaņepes centrā skaļi iebilda pret piedāvāto sievietes- dzemdētājas lomu. Patīk tas Rudzītim, vai nē, tomēr esam Latvijas jaunā paaudze. Un iebilda reāli jaunieši, nevis kādi nenosakāma vecuma virtuālie troļļotāji – pavītušas vīlušās sievietes un mīkstčaulīgi vīrieši, kā tas parasti šeit tiek pasniegts. Citiem vārdiem sakot, rej jau tas suns atspēries, bet karavāna iet, iet, iet….
kas nu tā par karavānu, kas apsaukājas…
Vai tiešām nepietika ar blamāžu Kaņepē? Ja gribas izteikties par olšūnu donorēšanu – lai būtu. Bet kāpēc vēl vajag tās klačas un zākas? Jūs tak tādā veidā to savu nesmukumu tikai paspilgtinat. It kā būtu par maz ar pliku dibenu, vēl tas jānokraso sarkans.
jau eksaltētās ortodoksālā feminisma līdzskrējējas nespēj apjaust savu kroplumu. Nākas psihoterapeitam ne tikai atsegt šo kroplību apaļāko vietu, bet arī “iekrāsot”, lai vismaz pašas ierauga un sāk domāt.
Izskatās, ka tas rosina nevis uz domāšanu, bet ķērkšanu un ķengām!
Kā tādi neaudzināti, neierobežotu huligānisku tieksmju pilni bērni, kuriem, ka kāds kaut ko sāk stāstīt par normālu uzvedību – satrakojas vēl vairāk!
Protams, neformālos kultūras centros savācas lūzeri, narkomāni un dzērāji. Tas tāpēc, ka tur viss ir gatavs – gatavi paraugkoncerti, gatavas, šabloniskas diskusijas, gatavi viedokļi, kā jau Rudzītis pamanīja – pilnīgi nekas pašam nav jādara. Naudu arī tur dala un transporentus – NOst ar Rudzīti! Rīt atkal aizvilkšos, paturēt to pašu pretrudzīša plakātu, tas nekas, ka nebūs par tēmu, gan Āboltiņa sapiķos.
Lūk, visi šie komentāri arī apliecina, kāpēc nedzemdējušām sievietēm nedrīkst atļaut donēt olšūnas. Jo nav sajēgas ne par to, kas ir sieviete, ne par to, kas ir bērns un ko īsti tu donē.
Es lasu tos komentārus par augstprātību un brīnos, kur tā augstprātība būtu jāsaskata. Es to neredzu. Manuprāt, cilvēka brieduma pazīme ir spēt bezkaislīgi pieņemt, ka viņu nosauc par muļķi (ja viņu tiešām tā nosauc, nevis, ja viņam tā tikai liekas) un paraustīt plecus par kāda augstprātību (ja tiešām tāda ir, nevis tikai izskatās), bet nevis pārmest kādam sevis pazemošanu vai arogantu attieksmi. Tā jau arī tās laulības sabrūk, jo piedēvē otram to, ko viņš nav darījis vai teicis.
Sievietes neesot tikai dzemdēšanai. Ha! Nu, protams, sievietes nav kā vistas, kuras tur sprostos, lai viņas dētu olas. Bet Viesturs to arī neapgalvo.
Es to rakstu, jo zinu, ka Viesturs neaizstāvēsies. Viņam viss šis trādirīdi ir vienaldzīgs, un es arī nejūtu, ka viņam kaut kāda aizstāvība būtu vajadzīga, tomēr maldos iestigt arī negribas ļaut.
Vienīgā augstskolas lekcija, kas man palikusi atmoņā, ir tā, kur ļoti talantīgs pasniedzējs mūs visus nosauca par lūzeriem un caurkritējiem, kas nezin ko no sevis sadomājušies (un viņam tobrīd bija tikai kādi 35 gadi). Un nebija ko apvainoties, jo teica taisnību 🙂
Jums , dārgā, ir kārtīgas rozā brilles. Viesturs aizstāvas par katru nieku – par atņemto sertifikātu, par to, ka nav aicinājis kādu klopēt, bet tikai retoriski jautājis, ko gan citu lai dara, par to, ka nav saņēmis pelnīto cieņu utt. Patiesībā Viesturs godīgi grib ieraudzīt sevi no malas un ar laiku tas viņam izdosies, jo arvien vairāk ļaužu ir spiesti pamanīt viņa izmisīgos saucienus pēc uzmanības. Vērtējumu viņš dabūs, jo pats itin viegli dāļā visai indīgus vērtējumus, ko savā leksikā sauc par šņākšanu :). Te tikai vēlreiz redzama psihiloģijas klasika, ka jebkurš izteikums vispirms ir teicēja raksturotājs. Un tas, ka viņš atļaujas uzskatīt par dumju kādu cilvēku grupu, kas pat itin labi tiek galā ar savām arhaiskām struktūrām, lai gan ne gluži tādā veidā, kā iecerējis Rudzītis, atgriezīsies pie viņa paša. Viestura apskaidrību nedaudz kavē viņa satelītlazarete, kas savas psihes struktūras dēļ atzinusi viņa teorijas par tai pieņemamu pasaules ainas interpretāciju. Tas liek Viesturam domāt, ka viņa teorijas ir universālas, bet tie, kas tām nepiekrīt, ir destruktīvu (nāvīgu) struktūru mākti ļautiņi. Taču skaidrs kā diena, ka teorijā ir makani defekti, kas jauniem veseliem cilvēkiem liek vien izbrīnā ieplest acis, pagriezties un iet…
Rudzītim patīk provocēt, tā ir viņa metode. Viņam ir pietiekoši augsts pašnovērtējums, lai bez aizvainojuma noraudzītos kā neapmierinātie te “cepās” (cerībā, ka arī viņi sāks patstāvīgi domāt un iedziļināties lietu būtībā)
kur ta tie jaunie cilvēki tā iet….ha pretī dzīvnieciskām kaislēm bez atturības, seriālajai monogamijai, pāršķirstītām grāmatiņam… kur tad tas gājiens???bez ģimenes, bez sievas, bez vīra, tik iet…
Es arī piedzīvoju šādu notikumu lekciju laikā, kad latīņu valodas pasniedzējs izcēlās pasakot, ka neko stulbāku kā mūsu kontroldarbus nav lasījis. Tā noteikti nebija vērtīgākā lekcija. Jā, es to atceros, bet bez pateicības. Es daudzvairāk apbrīnoju ētikas pasniedzēju, kas nekad nelika justies kā idiotam.
Izlasīju šo Viestura Rudzīša rakstu un varu vien 100% piekrist. Zem nāves ideoloģijas gan ietu apakšā arī daudz kas cits, ne tikai feminisms. Varētu teikt,ka ir 2 veidu dzīves uztveres vai ideoloģijas-dzīvības un nāves ideoloģijas un cilvēks ir tas, kuram jāizšķiras, kurai no tām viņš piekrīt. Acīmredzami,ka FB komentāros virspusību centās kompensēt ar emociju izlādēšanu…vienalga kur.
Mazliet komentējot biblisko aspektu visā šajā diskusijā. Lasot Bībeli vajadzētu ņemt vērā, ka tās mērķis ir cilvēka dvēseles glābšana no mūžīgās nāves, kas radusies grēka dēļ. Grēks tulkojumā no senebreju valodas nozīmē „netrāpīt mērķī”. Tātad mērķis ir mūžīgā dzīvība un viss, kas novirza no mērķa ir grēks. Šādā veidā arī būtu jāskata Viestura Rudzīša pieminētais stāsts par Sāru un Ābrahāmu.
Pirms grēkā krišanas vīrieša uzdevums bija kopt un sargāt Ēdenes dārzu-tātad sargāt robežas, sargāt svētumu. „Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.”/1Mozus 2:15/ Pēc grēkā krišanas sekoja lāsti (sodi) atšķirīgi vīrietim, sievietei, čūskai un zemei. Čūskai tiek teikts: „Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.”/1.Mozus 3:15/ Norāde uz Kristus nāvi pie krusta (ļaunais „iekoda papēdī”) un Kristus augšāmcelšanos (ļaunumam tiek „sadragāta galva”-Nāve tiek uzvarēta. Sievas dzimums oriģinālā tiek rakstīts vīriešu dzimtē un tā ir pirmā norāde uz Glābēja dzimšanu-kāds, kurš piedzims no sievietes kā cilvēks. Tieši tāpēc ebreju kultūrā bija tik liels uzsvars uz bērniem kā svētību un pretēji-ja bērnu nebija, to uztvēra kā kaunu vai nepilnību, tas nozīmēja, ka nevarēja piedalīties glābšanas plānā. Bērnu radīšanai ir dievišķs mērķis, jo kaut kad viens no tiem būs Nāves uzvarētājs. Tādā kontekstā ir saprotams Jaunajā Derībā apustuļa Pāvila teiktais: „Un Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā;
taču viņa tiks izglābta, dzemdējot bērnus, ja tā paliks ticībā un mīlestībā un svētā dzīvē ar savaldību.”/1.Tim.2:15/ Tāpēc Sārai un Ābrahāmam bija tik svarīgi radīt pēcnācējus.
Pēdējā laikā esmu bijis spiests izvērtēt, vai savos 40+ esmu kļuvis par 60gadīgu perdeli ar novecošanai raksturīgu domāšanas rigīdumu.
Visādi staipu paškritiku un liberāļu piesaukto ‘kritisko domāšanu’, taču nespēju izprast mūsu laikmetam raksturīgo jaunuļu mega augstprātību.
Padomijā augu disidentu un īstenu fašistu vidē, bet domubiedriem nebija vēlmes pazemot pat acīmredzamus komunistus. Mūsdienu 20gadniekiem cieņa kā cilvēcības kategorija ir zudusi. Absolūta augstprātība un līdz ar to arī aklums. Es saprotu, ka viņiem ‘jānokauj fāters’, taču ne visos gadījumos fāters ir nejēga. Esmu secinājis, ka neoliberālā ideoloģija nemaz nepieļauj senču viedokli, ja vien fāters nav radikāla liberālisma(kreisuma?) pamatlicējs. Tātad neparedz arī personības briedumu.
2600 g.v. Pravietojums, protams, 20gadīgajiem šķitīs nenozīmīgs. Taču…
2. Timoteja 3:
Pēdējo laiku bezdievība
1 Bet zini, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, 2 jo cilvēki būs patmīlīgi, naudaskāri, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi saviem vecākiem, nepateicīgi, nešķīsti, 3 cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, mežonīgi, ļauni, 4 nodevīgi, pārgalvīgi, lepnuma apstulbināti, baudas vairāk mīlēdami nekā Dievu, 5 tērpušies dievbijības izskatā, bet tās spēku noliegdami. Arī no tādiem novērsies. 6 Tie ir tādi, kas ielavās mājās un savaņģo sieviešu prātus, kas ir grēku pilnas un padodas dažādām iekārēm; 7 viņas vienmēr mācās, bet nekad nenonāk pie patiesības.
Acīs krīt lielākā daļa pēdējo laiku cilvēka raksturojums:
…jo cilvēki būs patmīlīgi, […], augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi saviem vecākiem, nepateicīgi, nešķīsti, […], nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, mežonīgi, […], pārgalvīgi, lepnuma apstulbināti, baudas vairāk mīlēdami kā Dievu […]
un trāpīgākais par feministēm(-iem): “…viņas vienmēr mācās, bet nekad nenonāk pie patiesības.”
Ko likt pretim liberālajai augstprātībai? Argumenti un fakti pret to nelīdzēs. Pret augstprātību līdz tikai un vienīgi ciešanas un arī ne visiem [iz pieredzes]. Tomēr tās ir vienīgās zināmās zāles pret cilvēka vēlmi sevi nostādīt pāri visam.
Ērik, droši – tinieties baltā palagā un jau sākat soļot kapsēta virzienā… vismaz pagūsiet ieņemt labāko vietiņu.
Es biju aizgājusi uz to KKC diskusiju. Sen nebiju dzirdējusi kā jauni cilvēki ķiķina kā pamatskolnieki pie kairinošiem vārdiem. Nolēmu malkot savu sarkanvīnu lēni, lai nekļūtu pārāk mutīga un nesāktu skaļi izteikties.
Nesaprotu ar ko labāka ir ideja, ka nav dzimumlomu atšķirības? Diskusijā pēc vīrieša izskatošais nemitīgi kunkstēja, ka joprojām esot dzimumlomu atšķirības. Jeb tā bija tā vīrieša greizsirdība dēļ nespējas dzemdēt? Sak, vismaz ļaujiet man kleitu uzvilkt?
Vai tad mūsdienās pie mums ir kaut kas kādam diži aizliegts? Vai tad vēl ir modē lepoties, ka sieviete var to pašu, ko vīrietis? Vai tad nav interesantāk, ko var katrs tādu, ko vislabāk spēj tikai viņš/viņa?
“Kaut ko dzīvē sasniegt, nevis dzemdēt un kotletes cept” – nez kas tāds būtu jāsasniedz? Un kāpēc ir priekšstats, ka tiem, kuriem ir bērni, Zeme apstājas griezties?
Nez kāpēc sievietes/vīrieši ar “feministisku” novirzi tā pretojas dzemdēšanai? Kas ir – nepatīk doma, ka būs vairāk tādu kā viņi? Bet kāpēc tad šie izturas tā, it kā viņu dzīves uzskati un veids būtu kas vērtīgāks nekā to, kas dzemdē un cep tās koltlete saviem bērniem?
Kaut kā iesēdies atmiņā Daces teiktais šeit, ka sievietes ar izcilām karjerām pirms nāves nevis jūtas gandarītas par sasniegto, bet raud par nenotikušu ģimeni un neizjušanu kā ir būt tai, kura dod dzīvību.
Tāds radikāls feminisms Latvijā vairs nav vajadzīgs – drīzāk tam būtu jāspēj nobalansēties un paraudzīties atpakaļ – jeb uz priekšu, ko tas nodarījis vērtīgu un ko posta.
Kaut pavisam nesen es domāju līdzīgi kā tās, kas tagad niknas un spirinās – atsakās zināt, ka nekas uz Pasaules nav vērtīgāks par vēl vienu jaunu Pasauli, kurai jāpalīdz būt. Skaisti kā Viesturs teica, ka bērni ir dzīvotprieks un starp Kaņepes bērniem uz mirkli iestājās klusums.
Kopumā likās, ka jaunieši lielākoties bija atnākuši dēļ Viestura, lai kāds arī bija iemesls. Un par nožēlošanu diskusijas vadītāja neļāva viņam izteikties tik, cik publika pieprasīja. Drīzāk izskatās, ka KKC būtu jārīko Viestura Rudzīša vakars, lai jaunieši varētu brīvi taujāt un Viesturam iespēja netraucēti pastāstīt savu domu. Jo daudz neizpratnes jautās viņu uzdotajos jautājumos.
Ai, Lāsma, vai Tu par mani arī iedzēri to sarkanvīnu? (dzīve bez alkohola ir vienīgais man nepatīkamais grūtniecības blakusefekts, bet gan jau manas vīna glāzes nekur nepaliks, vēl paspēšu).
Tu ļoti precīzi visu pateici.
Mani pārņem mērena nomāktība, kad domāju par jauniešiem. Izskatās, ka Viesturam tas bija pārsteigums, ka var masveidā būt tik nozombēts iedzīvotāju slānis. Rakstā vēl redzu optimismu, ka tā jau tikai mazākā sabiedrības daļa, bet nē. Viņi ir tādi visi. Intelektuāli apdāvināti, talantīgi, zinoši, visādi citādi – izcili, taču attiecībā uz savām bioloģiskajām funkcijām – pilnīgi idioti. Ļoti zinoši seksa jautājumos (noteikti zina vairāk par mani), bet absolūti, neglābjami stulbi visā, kas saistās ar ģimeni un bērniem. Esmu ar tādiem runājusi. Man ilūziju nav.
Bet baisākais laikam ir tas, ka viņiem nav dzīvesprieka, lai radītu bērnus, nevis nav un nebūs pašu bērnu. Kā lai tu radi bērnus, ja tev nav prieka par dzīvi? Tu uzdod labu jautājumu – kas tāds dzīvē ir jāsasniedz? Vot kas? Man – nekas! Ja neskaita nāves izdzīšanu uz ielas vai vismaz nosēdināšanu pagalmā uz soliņa (izmantojot Viestura salīdzinājumu). Vot, kas jāpaveic!
Un viss “dzīvokļu feminisms”, kā es to saucu, vispār sviests. Kad es saku “dzīvokļu”, tad es ar to domāju dzīvesvietu. Daudzas problēmas rodas tad, ja cilvēki mīt dzīvokļos. Tad ir apvainošanās, “kāpēc man jācep kotletes?” (nu kādam jācep, vai ta neēdīs, vai?) Kad ģimene dzīvo savā mājā ar tai pieguļošu teritoriju, tad tādu jautājumu nemaz nav. Es daru visus sieviešu darbus, jā, piedodiet par vecmodīgu terminu, jo tie ir tie vieglākie. Mans vīrs arī māk kotletes cept. Un viņš arī ar lielāko prieku nāktu manā vietā tās izcept. Toties man tajā laikā būtu jāskalda malka. Nē, paldies. Es labāk kotletes cepu un kreklus gludinu. Smagajiem darbiem man, kā l.t.dz. saka, ir “pašai savs arājiņš”.
Gladiola, tas jau ir lieliski, ka tev tā ir, bet kāda mārrutka pēc pastāv ideja, ka tie, kas negrib vismaz 5 bērnus, nejūt dzīvesprieku un ir ar kaut ko sliktāki? Tiešām ir tik grūti pieņemt tādu domu, ka ne tikai bērnos ir laime? Ka citi ir citādāki un tomēr jūtas labi? varbūt nāves dāvesti kāreiz ir tiem, kas ir vairošanās kulta priesteri? Instinktu sekotāji utt
Negribētu šo asociēt ar dzīvesvietu. Mēs arī dzīvojam dzīvoklī. Nav jautājuma par to, kurš ceps kotletes. Mūsu gadījumā to dara tas, kurš pirmais mājās. Nomainot dzīvesvietu uz māju, kas ir plānā, šis nemainīsies.
Te drīzāk ir jautājums par pāra spēju sadarboties, izslēdzot stereotipisku domāšanu, ka ir sieviešu un vīriešu darbi, bet izvērtējot iespējas, spējas un prasmes. Mūsu dzīvoklī (Šo uzsvēršu) par tehniku atbildīga esmu es, jo man ir zināšanas šajā laukā. Man arī ir gana daudz laika, lai iemestu veļu mazgāties un izceptu tās kotletes, darot to visu laikā, kamēr vīrs vēl ir darbā. Ja es strādātu ilgāk par viņu, viņš bez aizdomāšanās darītu visu to pašu, ko es.
Ģimene, tas ir komandas darbs, nevis cīņa vai mēģināums iekļauties stereotipos un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar apdzīvoamās platības nosaukumu.
Ja Tavā gadījumā ir satrāpīies tā, ka ērti ir tā, kā ir stereotipos, tad tā ir ērti. Vīrs taču neatsakās uzcept kotletes, ja viņš ir mājās un viņam ir laiks?
Skaisti pateikts! Pilniibaa piekriitu! Neviens jau ar varu neliek taas kotletes cept, bet tas vienkaarshi ir racionaals darbu un energijas pateerinja sadaliijums.Varbuut feministeem liekas, ka forshi buutu neko nedariit vispaar…..lai tak tie viirieshi vai veel nezin kaads dara visu, visu , visu….un ir tachu tik izdeviigi sleepties aiz feministiskajiem lozungiem
Tik aplamu uzskatu par feminisma idejām nebiju lasījusi sen.
Dzimumlomas nozīmē to, ka tiklīdz bērns piedzimst ar orgāniem, kas nākotnē spēs dzemdēt citus cilvēkus, kotletes un bērnus piedēvē automātiski, otram dzimumam no tās pašas dienas jau ir āprot salabot auto, nomainīt rozeti, uznest skapi uz 6 stāvu utt.
Feminisms neliek izvēlēties strap bērnu un karjeru, tas arī nespiež obligāti kļūt veiksmīgam kādā jomā. Feminisms ļauj Tev, man un visiem citiem, darīt dzīvē tieši to, ko vēlamies. Var cept kotletes, audzināt bērnus un gaidīt, kad vīrs atnesīs mamutu, ko pagatavot, ja vēlies tādu dzīvi. Ja jūties tā laimīgi – dari tā, tā nav problēma un Tu tā nekļūsti par nepilnvērtīgu cilvēku. Feminisms to neaizliedz un nespiež pievērsties kaut kā sasniegšanai obligāti. Tas neaizliedz karjeristei dzemdēt bariņu bērnu – tieši otrādi – atbalsta. Cīnās par to, lai mātei pēc bērna kopšanas atvaļināuma būtu iespēja atgriezties tajā pašā darbā, tik pat labi apmaksātā, kā iepriekš, par to, lai grūtnieces neizmestu no darba tikai tāpēc, ka viņas kādu brīdi aprūpēs jaunu cilvēku, par to, lai fakts, ka sievietei mājās ir viens vai vairāki bērni, nav arguments nepieņemt viņu darbā.
Stāsts ir par iespēju Tev izvēlēties, kas Tu vēlies būt – Tev nav jāmācās tas, ko Tev stereotipi uzspiež , lai gan vēlies kļūt par iznīcinātāja piloti, tikai tāpēc, ka daba Tevi radīja sieviešu dzimuma – ja Tu spēj iemācīties visu, kas jāzina šajā profesijā un fiziski to izdarīt, Tavas iespējas ir tieši tādas pašas, kā jebkuram citam.
Tāpat tā ir cīņa par to, lai cilvēkus vērtētu pēc satura. Ja kāds no maniem vīriešu kārtas kolēģiem rīt ieradīsies darbā, tērpies puķainā kleitā, vai tas būtu iemesls uzskatīt, ka viņš nav spējīgs veikt savus profesionālos pienākumus tik pat kvalitatīvi, kā to darīja šodien?
Feminisms ir par to, lai Tavu intelekta un darbaspēju līmeni noteiktu pēc faktiskajām spējām, nevis dzimumorgāniem, kas mūsdienās joprojām ir diezgan izplatīta parādība, un maksātu par darbu pēc padarītā, nevis pēc kādiem citiem parametriem un par iespēju izvēlēties, kādu dzīvi vēlies, nevis uzspiest stereotipus par to, kā kam būtu jānotiek.
P.S. Man ir bērni, vīrs, ko barju ar kotletēm un … veiksmīga karejra profesijā, ko par sievišķīgu nekā nenosauksi. (Šo pieminēju tikai tādēļ, lai kādam nerastos doma, ka man ir bijis jāizvēlās starp kotletēm un karjeru)
Dina, es gan nesaskatu, ka Tu būtu uzrakstījusi par feminismu kaut ko pretēju manis teiktajam. Runa ir par to, ka feminisms tiek kropļots. Tas, ka Tev ir izdevies būt gan ģimenē gan karjerā – lieliski! Esi dzirdējusi visas savas balsis. Bet runa jau par to, ka “feminisms” agresīvi norullē ne tik jūtīgas sievietes. Māna. Un kad atģistās, tad par vēlu. Nenoliedzami feminisma kustība ir daudz labuma paveikusi. To jau neviens nenoliedz.
Bet tās gan ir muļķības, ka dzimumlomas iemāca. Bērni jau piedzimst ar savām dzimumraksturīgām interesēm. Audzināšana tikai virza. Stulbi būtu meitenītei stāstīt, ka tas, ka viņai acis mirdz uz rozā krāsu ir tikai tāpēc, ka viņai kāds ir pateicis, ka tā meitenēm ir. Stulbi būtu noniecināt puiku, kuram arī patīk rozā krāsa. Bet tāpēc jau puika nav mazāk puika un meitene vairāk meitene.
Un man laikam nav īsti bijis jāsastopas ar to, ka manu darbošanos vērtētu pēc dzimumorgāniem. Gluži pretēji – drīzāk mani ir aizvainojis tas, ka neievēro to, ka esmu sieviete.
Lāsma, kā feminisms kaut ko māna?
Dina, interesanti dzirdēt tavas domas – jo katrai feminisms ir savs. Es “feminismu” lieku pēdiņās. Mani tas mānīja, noticot tam, ka tā dzīve ārpus mājas ir kaut kas vērtīgāks nekā būt mājās. Tik vienkārši. Un ja mana dzemde nebūtu tik autonoma padarīšana, es joprojām censtos sasniegt to, ko man nemaz nevajag. Un būt mājās no manis prasa tik lielu piepūli, ka man nesanāk spēka nekam citam. Bet tieši būšana mājās mani dara laimīgu. Iespējams, ka nav saprotams, bet man tā ir. Mājas man skaitās, ka ir bērni un vīrs. Feminisms rūpējas, lai sieviete var atgriezties ārpus mājas – darbā. Tas nerūpējas, ka sieviete varētu justies pilnvērtīga “sēžot” mājās. Kaut kā tā. Jā, un es esmu ieriktējusies – tā pa vidam – strādāju pēc iespējas maz, bet lai skaitās. Mājsaimniece nejūtas feminisma saprasta.
Lāsma, vai Tava izpratne par feminismu, gadījumā, nav radusies no glancēto žurnāliņu lapām, kurās var lasīt, ka sievietei ir jāizskatās tā, jāuzvedās šitā, jāveido karjera, jāapmeklē kultūras pasākumi, jāceļo utt? Un tas viss tādā devā, ka tur miegam laika īsti nepaliek, nemaz nerunājot par bērnu? Jo izskatās, ka ir tieši tā.
Patiesībā glancētajiem žurnāliem nav pilnīgi nekāda sakara ar feminisma idejām. Feminisms nav staipāms jēdziens – tam ir konkrētas idejas, par kurām ir cīņa un viss – to nekā neizstaipīsi. Turklāt tas tieši cenšās apkarot tos glancētos stereotipu žurnālus, jo tie arī propogandē tikai vienu iespējamo laimīgas sievietes tēlu. Tādu, kas Tev liek domāt, ka feminisms Tavu dzīvi uzskata par mazāk vērtīgu, kā tad, ja Tu izvēlētos to apvienot ar karjeru. Tā nav.
Feminisms ir par sievietes iespējām iziet no mājas līdzvērtīgi vīrietim, JA viņa to vēlas. Tas nav nekāds obligātais pienākums iet un to darīt, kur nu vēl principiāli pārspēt vīrieti visās iespējamās jomās, kā tas tiek pozicionēts daudzkur, tajā skaitā tajos žurnāliņos. Tas nav jādara. Tava dzīve netiek uzskatīta par neveiksmīgu un Tu par aprobežotu vai nez kādu vēl, ja esi savu laimi atradusi tieši klasiskajā ģimenes modelī. Ir nepareizi uzskatīt, ka feminisms vēlas izskaust šādu ģimenes modeli principā. Personīgi es esmu tik enerģiska persona, ka, ja man nebūtu iespējas izlādēties darbā, ģimene no tā tikai ciestu. Feminisms ir iespēja veidot savu dzīvi tādu, kādu Tu pati vēlies, tas neuzliek par pienākumu šīs iespējas izmantot.
Dina,
un ja arī būtu mans priekšstats par feminismu radies no žurnāliņiem? Tie tomēr kaut ko atspoguļo savos glancējumos.
Cik man zināms ir visvisādi feminisma novirzieni. Man vistuvākā ir Irigaraja. Man patīk doma, ka feminisma mērķis ir palīdzēt sievietei saprast sevi – attīstīt savu sievišķo pusi un apzināties, ka tā ir līdzvērtīga vīriešu vīrišķajai izpausmei, ja radusies aizdoma vai sajūta, ka nē. Jā, nevajag pretnostatīt.
Feminisma populārāka izpausme, par kuru runā arī Tu un kuras paušanai ir vajadzīga zināma agresija un augstprātība ir tāda, ka tas palīdz sievietē attīstīt, atrast vīrišķo pusi, pieņemot, ka sievišķā puse jau ir – “ja vēlas” – kā tu saki. Bet tā tas vienmēr nav – sievišķo pusi var arī pakāst, aizņemtībā ar savu vīrišķo pusi, bailēs un visādos citos maldos.
Feminismam būtu jāpalīdz sievietei pēc sievišķās būtības. Un jāpārklājas visu tipu sievietēm – arī tām, kas lasa žurnālīšus un grib savās sirsniņās būt tikpat foršas, kā tās nodrukātās. Un ja viņas ieraudzītu žurnālīti, ka kāda feministe Dina skaļi un gana nikni pastāsta, kā ir būt feministei pa īstam, daudzas spogulī ieraudzītu skaistules.
Man liekas, ka atslēgas vārds ir Cieņa.
Ui, nē ! Man tomēr vistuvākās feminisma idejas pieder Viesturam. Man liekas, ka tās man der.
Tas, cik bieži tavā tekstā atkārtojas vārds cīņa, liecina par karalauku, nevis laimīgu dzivi.
Dina Š ?
Es te brinos sava nodaba, ka Varenais Eriks vienigais ieminejas par fatera nokaushanu un ari par shis paaudzes augstpratibu, par cieshanam, kuras naks nelugtas, un pielidzina makonstumejus- degunus. Tas komiski atgadina tantuljus parka uz solina, kuri visos laikos ir sausminajushies par jaunajiem laikiem, tikumiem un nekam nederigo paaudzi 🙂 Vini ir jauni, viniem, ne mums bus jadzivo ritdienas pasaule, viniem pieder nakotne. Man butu bail, ja mani berni vecuma taa ap 20 sagribetu dzemdet bernus un lasit Viestura gramatas. Visam savs laiks, lidz tam ir tik gari un sapigi jaaug. Mums vajadzetu rupi turet par sevi, lai varam atstat pec iespejas vairak, gudrak un labak viniem. Ko vini ar to daris talak, ir vinu atbildiba. Viesturs ir “sauceja balss tuksnesi”, taas nav viegli sagremojamas meinstrima idejas. Tas ir loti “nepopularas” idejas, kuras, manuprat, lielaka sabidribas dala nesaprot vispar. Kaa viens 20 gadigs cilvekberns bez gimenes attiecibu pieredzes varetu izlasit un saprast! “Pie teva”? Man vispar liekas, ka Kanepes publika ir domajosha un nenoformateta, lidz ar to, ar plasaku apvarsni, lai pienemtu citado, salidzinajuma ar videjo, statistisko jaunieti.
Paldies, vardarbe, par interesanto interpretaciju.
Gladiol, to vīna bišķi beigās netīšām izlēju pa galdu – vienkārši rociņa notirinājās un apgāzu glāzi. Nesaplīsa.
Par jauniešiem – ir arī forši, domājoši un jūtoši. Man par laimi ir tas gods tādus satikt. Pēc kkc diskusijas nākamā dienā darbā nācās atzīt, ka māksla kaut ko izdara ar ļaudīm – tādas gaišas pieres. Viens pat izteicās, ka nemaz neesot tik grūti Rudzīša domas saprast. Tā, lūk. Kaut kā jutos labi starp viņiem.
Kad runājam par to, ka 18 gadīgajām meitenēm sāk patikt vairāk lūpas krāsot, nekā koncentrēties akadēmiskajai zīmēšanai, kas pieprasa loģisko domāšanu, viņas kaut kā nomierinās no domas, ka instinkti liek par sevi manīt. Tas, ka zini, saproti, tas nomierina – tas nenozīmē, ka instinktiem uzreiz jāseko kā apmātām. Viņas gan viena pēc otras ieviesušas sev mājās pa kaķim. Pašas smejas, ka kļūstot par kaķtantēm.
Man, liekas, ka viss ir gaužām vienkārši – Viesturs aicina sievietes apzināt savas daļas, instinktus, arhetipus, bezapzinīgās daļas – vienalgā kā sauksi, kas ietekmē viņu dzīves un kuras ir pa spēkam nogrūzt, ignorēt, aizvietot uz kādu laiku, bet tāda apspiešana vēršas pret pašu sievieti. Ja sieviete pazīst sevi, tad viņa var nemānīties un nedzīvot dzīvi, it kā tā nebūtu viņas. Izprast sev raidītos instinktu signālus un nenokavēt – katrai tie ir citā laikā. Nevis kā pieņemts, kā būtu pareizi. Dažai varbūt jādzemdē tieši 18 gados, jo tikai spēkpilna to var izveikt, jo pēcāk, kad gribas, nesanāk. Ginekoloģiskas problēmas – varbūt dzemde atriebjas? Citai paveicas un pirmais dzimst 40 gados. Bet ja nu gribas tos piecus? Nepaspēs.
Tere, tā augstprātīgi izteikties par sekošanu instinktiem var tikai cilvēks, kurš maldās. Ja nesekosi instinktam ēst, dzert, utt, nekas nesanāks no dzīvošanas. Tā pat arī instinktam pist un dzemdēt ir forši sekot. Protams pārdzerties un rīt pāri mēram nav forši – pilns twitteris pēc ziemassvētkiem ar vaidiem.
Kaut kur FB bija joks par vīrieti un viņa sapņiem par auto. Ka 18 gados viņš grib lamborghini, tad bmw un tad tīri priecīgs par golfiņu.
Neko citu kā tikt uz priekšu būtībā tak nevajag!
Tā arī ar sapņiem par nez kādu ekskluzīvu dzīvi, kurā bērni neiederas. Dizaina viesnīcās pat ir norādes, ka ar bērniem ne-e.
Maldi par vērtībām. Tāpat garīgo vērtību pilnās ar vecumu meklē, kam to visu dot. Bērnus jau reti kurš adoptē – par cilvēku bail uzņemties atbildību, bet kaķis – tas gan ir forši!
Skatos uz saviem 2 puikiem, kā šie pīlēm met maizi Māras dīķī, un gribas trešo tai bildē. Skaists tas instinkts!
Tiešām interesanti, ko un kādā līmenī filosofijas bakalaurs Freimanis, kura maizes darbs ir “bēgļu” uzņemšana un appuišošana Latvijā, var diskutēt un argumentēt ārstam ar 30 gadu stāžu?
Te tik daudz komentāru sabiris, kamēr neskatījos!
Gribēju pateikt, ka manas dusmas uz feminismu ir veidojusi mana pieredze. Nav taisnība, ka feminisms ļauj sēdēt mājās tai, kura to grib, un strādāt tai, kura to grib. Es gribu sēdēt mājās, izņemt bērnus no tā idiotiskā dārziņa un vispār nodarboties ar mājmācību. Man būtu tik daudz, ko viņiem dot, stāstīt, mācīt. Es gribu būt ar saviem bērniem. Es redzu, ka dārziņā, kur bērni ir lielā barā, nav iespējams sadzirdēt katra vēlmes, vajadzības, un bērns iemācās aurot un neadekvāti uzvesties, ko turpina arī tad, kad bara vairs nav. Feminisma nopelns ir tāds, ka man ir jāstrādā un manus bērnus audzina svešas tantes pēc metodēm, kuras neatbalstu. Es gribu būt mājsaimniece, bet tad mums nepietiek naudas. Man vīrs pelna labi, bet mēs esam liela ģimene ar lielām vajadzībām.
Skaisti jau izklausās – sieviete var strādāt, ja vēlas un ko vēlas, taisīt karjeru… Jā, vai runa ir par Maximas kasierēm, skolu apkopējām un frizierēm? Vai viņas dara, ko grib? “Ak, kā es gribu būt kasiere pārtikas veikalā! Tas ir tik interesants darbs, kur izlādēt savu enerģiju, ko neapēd mani divi bērni! ”
Es vēl esmu diezgan priviliģētā situācijā. Tomēr škrobe uz feminismu ir par to, ka atalgojuma sistēma vairs neparedz, ka ģimenē strādā tikai viens. Kāpēc tad daudzbērnu ģimenes Latvijā lielākoties ir maznodrošinātas? Jo ir sievietes, kas grib būt mājsaimnieces, un tad iztikt ar grašiem. Man tādas drosmes nav. Es strādāju un rūgstu iekšēji pret savu darbu, kas man starp citu, patīk. Esmu pieradusi pie labas dzīves, taču sapratusi, ka darbs un bērni ir savienojami tikai uz papīra. Realitātē ir vai nu darbs, vai nu bērni. Acīmredzot tām, kuras savieno darbu ar karjeru, nav iebildumu, ka viņu bērnus uzaudzina citi, pēc viņu ieskatiem.
Gladiol, es to Tev rakstīju jau kādā iepriekšējā VR blogā, bet tas bija ilgu laiku pēc Tava ieraksta, gan jau neieraudzīji. Atkārtošu īso versiju. Lūdzu, tik izglītotai sievietei, kā pēc ierakstiem vars spriest, ka Tu esi, nevajag rakstīt muļķības par to, kā sliktais feminisms ieviesa to, ka ģimenē algotu darbu jāstrādā abiem. Sievietes un bērnus no mājām izdzina nevis sliktais feminisms, bet gan 19. gadsimta vidus lielkapitāls, industrializācija, sauc, kā gribi, – tas brīdis, kad cilvēki bija spiesti masveidā atteikties no, piemēram, mājamatniecības, naturālās saimniecības un doties peļņā uz fabrikām. Kad izjuka tradicionālā saime ar trim kopā dzīvojošām paaudzēm. TAS bija brīdis, kad sievietes vairumā sāka strādāt ārpus mājas (bija jau arī pirms tam moderes un vešerienes, un istabenes muižās, bet skaitliski, protams, tīrais nieks). Un TAS bija brīdis, kad radās feministes (viņas tobrīd sevi tā vēl nesauca), kuras teica: pag, pag, bet kāpēc mums par to pašu darbu fabrikā maksā mazāk nekā vīriešiem? Un vakarā tāpat bērniem un vīram drēbes jāmazgā un ēst jātaisa? Un es nedrīkstu pat savu algu izmantot, kā vēlos, pt ja vīrs vēlētos to nodzert? Tā, lūk. Nevajag jaukt cēloņus ar sekām. Jā, mūsdienās ir grūti iztikt ar vienu algu, bet, atvaino, arī TĀS nav feminisma sekas – tas ir līdz galam nepārdzīvots patriarhāts, kurš automātiski uzskata sievieti par vārgāku un dumjāku (globāli, nevis atsevišķās personībās).
Linda2, es izlasīju Tavu komentāru toreiz un tagad arī, bet atbildu, lai neizskatītos, ka neesmu izlasījusi. Man nebija intereses uz to abildēt un nav arī tagad. Es oponēju Dinai, kuras feminisma traktējuma kvintesence atrodama šajā teikumā: “Feminisms ļauj Tev, man un visiem citiem, darīt dzīvē tieši to, ko vēlamies. Var cept kotletes, audzināt bērnus un gaidīt, kad vīrs atnesīs mamutu, ko pagatavot, ja vēlies tādu dzīvi. Ja jūties tā laimīgi – dari tā, tā nav problēma un Tu tā nekļūsti par nepilnvērtīgu cilvēku. Feminisms to neaizliedz un nespiež pievērsties kaut kā sasniegšanai obligāti. ”
Bez tam feminisms, kā to saprotu es, sākās ar Simonu de Bovuāru un “Otro dzimumu”, nevis 19. gadsimtā. Un to sarakstīja nevis fabrikas strādniece, bet smalka dāmiņa, kam nekā netrūka.
Gladiola, bet tas tak acīmredzami, ka Jūsu problēmās nav nekādā veidā vainojams tas feminisms, ko radījusi viena pati ļauna smalka dāmiņa, bet nepareizā veča izvēle. Ja Jūs būtu tikusi pie elitārāka mamutneša, tad varētu dzīvot cepuri kuldama, protams, arī ar zināmiem ierobežojumiem (ne jau nu bez tiem). Bet Jūs jau nebūsit ar mieru apdomāt, ka arī pirmsfeminisma laikā ne gluži visas sievietes varēja dzīvoties pa māju ar bērniem (un tās pašas problēmas dēļ, kas Jums mūsdienās gadījusēs).
Gladiol, nav jau svarīgi, vai Tu man atbildi vai ne, svarīgi ir tas, ka no posta postā atkārto to pašu maldinošo apgalvojumu, kuru cilvēki, kas nav iedziļinājušies vēsturē, uzņems par baltu patiesību. Protams, jēdzienu ‘feminisms’ ieviesa Bovuāra un viņas pēcteces, un te nu varētu diskutēt par pirmā, otrā un trešā viļņa feminismu, “melno” feminismu, postfeminismu un visādiem citādiem -ismiem. Bet tas, ko saki Tu, – par sievietes izdzīšanu darbā ārpus mājas un vīriešu algas pazemināšanu it kā uz šī punkta pamata – notika ilgi pirms Bovuāras. Un tas, ka bērnus uzaudzina citi pēc saviem ieskatiem… Nu, palasi tak latviešu lieratūras klasiķus: cik lielā mērā, teiksim, Jaunsudrabiņu un BIrznieku-Upīti audzināja viņu mātes? Tas nekas, ka it kā dzīvoja mājās, darbs tāpat darbu dzina. Cik tad vēsturē ir bijis privileģēto vecāku, kuri varējuši atļauties 100% nodoties bērnu audzināšanai pēc saviem ieskatiem? Gan jau arī ne visas britu mātes 17.-19. gadsimtā bija sajūsmā par sistēmu, ka dēli tika sūtīti mācīties uz internātiem, bet tāda bija kārtība… Nav cilvēces vēsturē ideālā posma, pēc kura līdzināties. Atliek iedziļināties katrā “zelta laikmetā”, un ikvienā atradīsies savi melnie mākonīši – atšķirīgi no mūsējā, bet diezin vai, ja būtu jāizvēlas, mēs tomēr nepaliktu pie savējiem.
Linda2, manurpāt, Tev nevajadzētu tik ļoti baidīties par kaut kādiem anonīmiem cilvēkiem, kas varētu manis teiktajam noticēt. Ne jau Tu vienīgā esi kaut ko pētījusi un iedziļinājusies, es arī esmu, tikai nonākusi pie citiem secinājumiem.
Man šķiet, Tu man piedēvē uzskatus, kurus nepārstāvu, un tad ar tiem cīnies. No Taviem ierakstiem šķiet, ka es it kā domājot, ka bijuši kaut kādi zelta laiki, kad sievietes varēja nedarīt pilnīgi neko un ka bērnu audzināšana ir lasīt viņiem priekšā pasakas un veidot kopā ar viņiem māla podiņus.
Es neko tamlīdzīgu nedomāju. Sievietes agrāk strādāja daudz smagāk nekā tagad. Tieši to es no klasiķu darbiem esmu sapratusi, tomēr tā nebija tikai sieviešu privilēģija. Arī vīrieši strādāja daudz smagāk. Dzīve ir kļuvusi vieglāka, nevis pateicoties feminismam, bet tehnikas attīstībai. Domāju, ka dzīve ar veļas- , trauku- un visādām citādām mašīnām, ar karsto/auksto ūdeni krānā (nevis akā), ar centrālo apkuri, ir daudz vieglāka nekā laikos, kad tā visa nebija. Feministes varētu man izcīnīt visas pasaules tiesības, taču, ja man uz darbu būtu jāklidzina 3 stundas ar zirdziņu, piedodiet, es nebrauktu uz tādu darbu, kas tagad ir 20 minūtes ar mašīnu. Es nekad neesmu uzskatījusi, ka ir bijuši laiki, kad sievietes varēja nedarīt neko. Nemūžam es negribētu būt mājsaimniece, ja uzskatītu, ka tas, ko paveicu mājās, ir nekas. Man tas ir svarīgi, darāmā ir daudz, pat ļoti, vēl piedevām, kā reiz teica Nu “kad strādā mājās, tad nav māju, kur aiziet atslēgties no darba”. Un tieši tāpēc es neredzu, kā tur vēl ietilpināt kaut kādu algotu darbu, jo nekādi rūķīši pa dienu neierodas un neko nepadara.
Bet par bērnu audzināšanu, piedod, bet neizklausās, ka Tev ir bērni vai ka Tu vispār kaut vienā bērnu dārzā esi spērusi kāju, jo vārdu “audzināšana” saproti… es pat nezinu, kā. Audzināšanā ietilpst visa dzīve un vecumam atbilstošu iemaņu attīstīšana un darbu uzticēšana.
Tevi kaut kā ļoti uztrauc tas, ka vīrs varētu nodzert Tavu algu. Zini, ja manu algu pārskaitītu vīram tagad, kad esmu pieradusi to saņemt pati, un ja es būtu tāda vienīgā visā pasaulē, tad es noteikti justos jocīgi. Tomēr ja man nebūtu pieredzes ar to, ka naudu maksā man personīgi un ja sabiedrībā būtu pieņemts, ka naudu pārskaita vīram, man tas nelaupītu miegu. Vīrs nenodzer savu algu, kāpēc lai viņš nodzertu manējo? Ģimenei taču tāpat galu galā ir kopīgs budžets, tāpat to plāno kopā. Kāda tur starpība, kuram kontā ir nauda?
Un par tiem bankas kontiem Tu mani reiz sasmīdināji. Ka sievietei nevarēja būt bankas konts. Nu un tad? Varētu padomāt, ka tolaik, kad tā bija, visiem vīriešiem bija konti bankās, tikai nabaga sievietēm gan ne. Es domāju, ka lielākajai daļai vīriešu arī kontu nebija, jo kam tad tie būtu vajadzīgi? Pat es, nebūdama briesmīgi veca, vēl paguvu piedzīvot laiku, kad algu saņēmu pie grāmatvedes skaidrā naudā, un man nebija bankas konta, nevis tāpēc, ka tas sievietēm nebūtu atļauts, bet tāpēc, ka neredzēju pēc tā nekādu vajadzību. Ja tā bija vēl pirms 20 gadiem, tad iedomājies, kā bija pirms 100?
Vārdu sakot – liecies mierā! Mani Tu nepārliecināsi. Nav nepieciešams, kā pati izsakies “no posta uz postu tiražēt viedokli”, ka feminisms ir izglābis sievieti.
Ļaunākais, ko savā dzīvē esmu lasījusi šīs ideoloģijas grāmatās ir cienījamās de Bovuāras kundzes murgpilnais apgalvojums, ka par sievieti nepiedzims, par tādu kļūst. Lūk, te nu mums redzams dzimuma kā sociālas konstrukcijas idejas aizmetnis. Ja būtu sēdējusi mājās ar bērniem un šrubējusi grīdas, kazi tādas muļķības nebūtu sadomājusies.
Ui, jēdzienu “tiražēt” nu gan neesmu lietojusi, pret to man ir alerģija, kā Tev pret feminismu :). Bankas kontu arī nekur neesmu pieminējusi, satraukti pat pārskatīju, vai tiešām būtu līdz tādai banalitātei kritusi :D. Neesmu arī centusies nevienu mēģināt pārliecināt par to, ka feminisms kādam kaut ko (laimi, mieru vai pārticību) atnesis vai spētu to kaut jel kādā veidā izdarīt. Bet ko Tev, konkrēti Tev, feminisms ir atņēmis, tā arī nesaprotu. No iepriekšējiem postiem var spriest, ka vīrs ir, divi bērni un trešais padomā – bravo! – ar patiesu apbrīnu. Nu, bija Bovuāra, izdomāja sociālo dzimumu. Kā tas ir ietekmējis Tavu dzīvi? Pāragri izlasīji? Guvi morālu traumu? Un kāds Bovuārai sakars ar darba un ģimenes savienošanu? Protams, darbs ģimenei atņem laiku – darbs, es uzsveru, nevis karjera. Varbūt tur tā problēma, ka gribas tieši karjeru? Man pietiek ar darbu, kurš ir pie sirds, nekādas amatu virsotnes sasniegt negrasos. Jā, māja nav izšrubēta līdz pēdējam puteklim, jo, ja man jāizvēlas vakarā parunāties ar bērnu/vīru vai tīrīt māju, es izvēlos pirmo. To patiesi darbs atņem, Ideālo Kārtību. Pret b/d man iebildumu nav, jo bērns gadījies komunikabls, darbdienās gaida brīvdienas, kad varēs kārtīgi izspēlēties ar vecākiem, bet svētdienas vakarā jau priecājas, ka varēs satikt dārziņbiedrus. Darbs arī tāds, ka, ja nu redzu – galīgi šodien uz dārziņu negribas, gribas ar mammu padzīvoties, varam paņemt mājas dienu. Kad bērns vēl negāja dārziņā (un negāja regulāri līdz trim gadiem, tā, uz pāris stundām pāris dienas nedēļā), jā, satraucos: vai, kā tas būs, kad svešs cilvēks audzinās. Nezinu, kā Tavu bērnu dārziņā, manējā neko tādu šausmīgu bērniem nemāca. Es, redzi, neesmu briesmīgi talantīga, dziedāt bērnam pati diez kā neiemācītu, arī keramikas tehnikas, kaut esmu mācījusies, jāatzīst, profesionāla vizuālās mākslas skolotāja pārzina labāk. Un, ja es dzīvotu mājās, jautājums, vai tiešām būtu ievērojami daudz vairāk laika ģimenei kā tādai, kā cilvēkiem, jo tad gan man šķistu, ka viss jāuztur ideālā kārtībā. Bet, ja Tev bērnu sūtīšana dārziņā vai strādāšana ārpus mājas sagādā mokas, paklau, tas ir ģimenē risināms jautājums, nekāds feminisms, ne antifeminisms to neatrisinās, nav ko piesieties, kā pati pareizi norādīji, bezbērnu intelektuālei Bovuārai :D.
Linda2, piedod, ka esmu Tev pierakstījusi “tiražēt” kaut Tu rakstīji “atkārtot”, un vēl pāris uzskatus, ko rakstīja citas komentētējas, bet kas tik labi saderēja ar Tavējiem, ka piedēvēju tos Tev.
Jā, es redzu, ka Tu daudz ko manos uzskatos nesaproti. Tas nekas.
Mums ir pavisam atšķirīgi piekšstati par bērnu audzināšanu. Tu bērna izklaidi uzskati par audzināšanu, es nē.
Dārziņš ir vieta, kur maniem bērniem piebāž galvu ar ticību Ziemassvētku vecītim, Lieldienu zaķim, zobu fejai rūķiem utml. muļķībām, pamatojot to ar nepieciešamību “bērnā uzturēt ticību brīnumam”, kamēr es uzskatu, ka tā bērns pirmo reizi saskaras ar pieaugušo meliem, un tas man šķiet šausmīgi. Un tas ir tikai sākums.
Gladiol,
Es gan tiražēju savos bērnos ticību brīnumam. Es to tā saprotu nevis kā pieaugušo melus.
Kopš mums ir bērni, katru gadu arī uz mājām nāk ziemassvētku rūķis un lieldienās zaķis ir sadējis pilnu dārzu ar olām. Bērniem tik ļoti patīk tās atrast, ka es nespēju iztēloties, ja viņiem kas tāds būtu liegts.
Es turpinu tradīciju, kura man bija svarīga. Kad es uzzināju, ka tā ir mamma, kas “dēj” tās olas, es nebiju vīlusies. Man patika sajūta, ka mamma grib mani iepriecināt. Un salavecis nāca kā pierādījums, ka esmu kas īpašs. Lai vai kāds iemesls tam būtu.
Un tagad es brīnumu varu ģenerēt arī pati sev.
Izklaides un prieks arī ir audzināšana.
Redzi, Lāsma, tāpēc katram savi bērni jāaudzina pašam. 😀 Kas grib – ar rūķiem, kas grib bez. Man no tām fantāzijām ir alerģija. Droši vien tāpēc bērnībā gan Ziemassvētku vecītis, gsn Lieldienu zaķis man meta līkumu 😀 Jā, protams, arī izklaides ir daļa no audzināšanas. Es jau nesaku, ka bērnam tikai dzīves nopietnību vajag. Es to vairāk biju domājusi Lindai2, jo viņai šķita, ka bērnu dārzā bērniem iedod to, ko viņa nevarot. Man no dārziņiem ir nelabi. Visi tie stulbie koncerti un uzvedumi, kur manu bērnu pataisa par idiotu un man uz to jāskatās un vēl jāpriecājas? Aizliegums izmantot nažus ēdienreizēs, lai bērns ēd kā sivēns ar to dakšiņu vien?! Lai nemāk ne gultu pats saklāt, ne saģērbties, jo dārziņā to izdara auklīte? Lai dzīvo barā un pierod, ka neviens viņu nedzird, jo bērnu ir pārāk daudz? Daudzbērnu mātēm intervijās bieži vien prasa, kā viņas spēj dalīt uzmanību un mīlestību tik daudziem bērniem, bet nekad nebrīnās, kā to spēj audzinātāja, kurai bērnu ir 4x vairāk nekā daudzbērnu ģimenē, plus viņi visi ir vienā vecumā, kas sarežģī lietu.
Un tā. Nekādus brīnumus. Olas meklēt ir prieks arī tad, ja tās ir salikusi mamma. 🙂
Jāpiezvana mammai un jāpasaka, ka viņa ir forša.
Paldies, Gladiol!
Lāsma, apskaužu, ka vari pateikt savao mammai ko tādu, kaut arī jums ne vienmēr ir viegli gājis. Es savai mammai varētu pateikt tikai to, ka otru tik egocentrisku cilvēku nepazīstu. Uzvedas kā bērns, apvainojas, ja viņai nepiekrīt, vienā laidā gaužas, cik viņai grūti… Nekā forša tur nav. 🙁
Tikko no klausījos tīklā svaigi iemesto šīs diskusijas audioversiju – https://soundcloud.com/jestlv Domāju, tā daudz ko noliek savās vietās, tomēr kamera būtu daudz nežēlīgāka.
Jā, vērot bija īpaši interesanti. It sevišķi režisores jaunkundzi – viņa, starp citu, ierakstīja blociņā ik reiz, kad jutās aizskarta. Būtu interesanti ielūkoties uzskaitvedes pierakstos. Cik atceros, pirmais ieraksts bija par to, ka tēvi meitām iemāca, ka ir skaistas un tām kurām nav tēva – tās nav drošas, vai ir skaistas. Tās izmaiņas sejā bija fantastiskas! Un tad, kad tika pieminēta dusmīga un aizvainota dzemde, režisores dzemde tā atsaucās, ka niknums kāpa pāri malām. Burvīga izrāde – tiešām žēl, ka režisore to pati neredzēs.
Protams, to pamanīju, jo pazīstu sevī līdzīgu režisori.
Paklausījos šo diskusiju (gan vēl ne līdz galam). Radās iespaids,ka sapulcējušies jaunieši aktīvi cīnās PRET kaut ko, bet tā kā briedums īsti vēl nav sasniegts un ir bailes ieskatīties dziļāk sevī (kas zin,ko tur sastaps), tad paslēpj to aiz feminisma maskas(šīm nolūkam derētu arī jebkāda cita maska). Savukārt Viesturs ar cieņu pret auditoriju(cīnoties PAR sievietēm-saucēja balss tuksnesī ), mēģina sniegt informāciju, līdz kurai lielākā daļa no klātesošajiem vēl nemaz nav izaugusi (par ko liecina smiekli zālē un Viestura pārtraukšana teikuma vidū).
Mazliet izbrīna jaunās teoloģes skatījums uz sievietes lomu kristietībā. Viņa teica,ka kristietībā sievietes ir apspiestas! Ja kristietībā sievietes būtu apspiestas, tad diez vai viņa vispār varētu tagad pat ieminēties par kaut kādu feminismu vai tiesībām kaut ko lemt! Viņa pieminēja sievietes,kas nāca Lieldienu rītā pie Jēzus kapa-atgādināšanu cienījamai teoloģei,ka viena no šīm sievietēm bija Marija Magdalēna par kuru zināms,ka tā bija prostitūta, bet apzinoties un nožēlojot savus grēkus, tā saņēma Kristus piedošanu. Tad lūk-saskaņā ar jūdu likumiem, šī sieviete būtu nomētāta ar akmeņiem līdz nāvei,nevis saņēmusi piedošanu. Neapšaubāmi-tas ir saistīts ar to, cik dziļi un pamatīgi viņa nožēloja.Otrkārt, šādām sievietēm tika ĪSI apgriezti mati-kā ārēja zīme tam,ka tā ir netikle vai laulības pārkāpēja. Uzdevums teoloģei:1)cik zemu Magdalēnai nožēlā vajadzēja noliekt galvu,lai tā ar īsi apcirptajiem matiem varētu žāvēt Kristus kājas,ko viņa slacīja ar savām asarām?2)kur šeit ir sieviešu apspiešana? Un tas ir tikai viens no piemēriem.
Es arī esmu studējusi teoloģiju un tieši tāpēc esmu pret sieviešu ordinēšanu par mācītājām. Sāksim ar to,ka kristietībā mācītāja profesiju pielīdzina kareivim (vēst. Ebr. 4:12; 1 Tes.5:8;Efez. 6:11-19 u.c.). Vai sievietei vajadzētu par katru cenu tiekties kļūt par kareivi ar visām no tā izrietošajām sekām? Varbūt tomēr viņa ir vairāk piemērota citām lietām,kur savukārt, tik veikli nav vīrieši? Bet ir jau vēl arī citi iemesli. Sievietes tomēr ir emocionālākas būtnes par vīriešiem un vairāk pakļautas cikliskiem procesiem ķermenī,kas atstāj iespaidu arī uz psihi un garastāvokli. Turklāt Dievkalpojuma laikā tiek konsekrēts Sv. Vakarēdiens (kas ir patiesa Kristus miesa+ASINIS)-asinis, kā zināms nomazgā grēku (dzēš dvēseliskās un garīgās sekas) un tāpēc šis asins upuris drīkst būt tikai viens (tātad tikai Kristus asinis). Asinis nedrīkst “sajaukties”.Tāpēc ir aizliegums baznīcā nākt, teiksim ar svaigi nopirktu jēlu, asiņainu gaļu vai arī,ja mācītājs nejauši sagrieztu pirkstu, viņam būtu jāpārtrauc Dievkalpojums,kamēr asiņošana mitētos. Un tagad padomāsim-kas ir regulārāk: savainoti, asiņaini mācītāju pirksti vai sievietes-mācītājas ar mēnešreizēm? 😀 Un ko īsti sievietes grib panākt ar to,ka grib kļūt par mācītājām? Ko grib pierādīt sievietes, kuras kļūst par kareivjiem?
Bet, es pieņemu,ka šī informācija būs daudz par smagu liberāli kritiskajam kristiešu spārnam, jo mūsdienās galvenais jau nav skatīties uz būtību, bet gan izdabāt savām iegribām, ambīcijām, hormoniem. 😀
es arī mazliet paklausījos. skumji apzināties, cik liela ir plaisa parādījusies starp teiksim vēl trīsdesmitgadnieku un jau divdesmitgadnieku paaudzēm. Milzīga… Lielāka kā pie “normāliem apstākļiem”. Sajūta, ka Laikmets ir kaut kur saikni starp paaudzēm, saikni ar Pieredzi pārlauzis uz pusēm, ielauzis.
Nav viegli būt jaunam šajos laikos. Tie jaunieši, gribas teikt bērni (bez augstprātības, vairāk aiz līdzjūtības paredzot, ko no viņiem prasīs “tikšana atpakaļ”), ir pelnījuši cieņu par to, ka dzīvo šajā laikā. Bet kā mēs to saikni ar iepriekšējo Pieredzi noturēsim vismaz tik daudz, lai viņiem būtu, kur paskatīties, pie kā tverties, kad viss svērsies atpakaļ – tas ir jautājumu Jautājums. Domāju – jaunatne kā jaunatne. Tas jaunībai piederas – sevi vispirms pozicionēt un tad piepildīt ar saturu. Vienīgais, kas rūp, lai šī komunikācija tomēr būtu, pat ja viņi neklausās, jūtas jau gudri (lai tā jūtas, lai to izdzīvo – nav vajadzīgs, ka pirms laika “noveco”, kļūst nopietni). Jautājums ir par to, ko darīt tiem, kam ir pieredze – kur runāt, kā runāt, lai viņiem būtu “laipas, kur izlaipot”, kad tas būs vajadzīgs. Par mums, kas saprotam kaut ko par pagātni, ir runa. Ko mums jādara. Jo jaunatne principā kā jaunatne – kāda vienmēr bijusi. To ķiķināšanu manuprāt, nav jāuztver personīgi. Drīzāk kā iekāpšanu “opozīcijas kurpēs”, lai sajustu, kas ir viens un kas otrs un kur atšķirība.
No vienas puses pat prieks – ir ko darīt, ja saprot kas jādara – iepriekšējās paaudzes ir vajadzīgas un noderīgas tagad vairāk kā jebkad agrāk. Ne lai apsmīnētu jaunatni, kas ir tāda kādai tai jābūt, bet lai pamestu to laipu no pagātnes uz priekšu, lai viņiem ir, – kad būs vajadzība un gatavība. Grāmatu rakstīšana ir laba lieta…
Tā feminisma propaganda nenāk no Latvijas. Tā nāk no ārpuses, lai apmierinātu tās virzītāju intereses.
Fakts tāds, ka uzvar vienmēr tas, kurš to vairāk grib, kuram ir skaidrākais plāns, kurš labāk paredz pretinieku un savu spēles laukumu, kurš ir “par” nevis “pret”, kurš nav kūtrs… pie tā jāstrādā. Šis Laikmets no mums prasa ieinteresētību pašiem savā nākotnē. Lai tā būtu lielāka kā to ieinteresētība, kas ir skaidri izplānojuši, kā šai gadījumā ar feminismu daļu no tā, kas mūsu atraut priekš sevis. Mūsu plānam jābūt skaidrākam un gribēšanai lielākai par to ideoloģiju, kas nāk un tiek vadīta no ārpuses.
Nu, tu raksti: “Nav viegli būt jaunam šajos laikos.” Manai paaudzei bija filma “Nav viegli but jaunam”. Manu vecaku paaudze teiktu to pasu, nebija viegli begt no krieviem vai augt bada uz gruvesiem. Kam vini, kam mes varejam prasit atbildibu?Var jau but, ka par eksistenci cinities ir vieglak, neka par olsunam… Kaa tur bija: ja vecums vel varetu, ko jauniba vel nezina? Pasaule ir apala un laiks ciklisks, un atkal apla vidu kadam nav viegli but jaunam, netkarigi no Laikmeta.
Ar filmu, protams, esmu “pazīstama”.
Man runa ir par šo brīdi un to, kā šai brīdī ar šā brīža jauno paaudzi runāt, šai gadījumā šiem jaunajiem cilvēkiem, kas bija tur zālē, lai viņi izdarītu pareizākās izvēles. Vai kādos laikos jaunajiem ir bijis vieglāk vai grūtāk, man neliekas būtiski vērtēt. Protams, katram laikam savas grūtības.
Bet man liekas, šis laiks ir līdzvērtīgs vismaz… tam, ko Eiropai nozīmēja Amerikas atklāšana. Tehnoloģiju attīstības ziņā – tas, ka dzīvību, cilvēku klonē; tas, ka spriež, ka cilvēkus varētu mikročipēt (negribas kaut kā šai tēmā vispār iedziļināties…) u.tml. Dzīvi organismi tiek savienoti ar elektroniku un vadīti! Tā ir ielaušanās kaut kādā – dzīvībai pretdabiskā – teritorijā. Dzīvais tiek savienots ar nedzīvo, tehnisko (kurš kuru vadīs?). Tā nekad nav bijis. Tas pats notiek arī citās sfērās – piemēram, šis pats genderisms, par ko te iet runa. Vai tas nav pagrieziens (es gan teiktu lūzums) virzienā, kas ir pilnīgi pretējs un pretdabisks visam līdzšinējam dzīvības attīstības virzienam, kārtībai? Par ko izšķirties, kam iet līdzi, kā paredzēt, kas ir pareizā izvēle šādā situācijā?
Kurš no iepriekšējo paaudžu izaicinājumiem ir pielīdzināms šiem un tam, ko prasīs, mums, bioloģiskām būtnēm, tikšana galā ar šī virziena nomaiņas sekām?
Vai tad tas nav izaicinājums, kas stāv priekšā? Man tas kā tāds rādās. Vai, kaut kas vērsīsies uz labu bez viņu, mūsu līdzdalības? Nu ne taču. Tas no viņiem daudz prasīs.
Vai tas ir lielāks vai mazāks izaicinājums kā iepriekšējām paaudzēm viņu cīņas, neņemos salīdzināt. Bet vai tad, ja pat tas ir tāds pats, tāpēc kļūst vieglāks? kaut ko nebūs jādara? Tāpat to ceļu būs jāiet. Man gribās, lai viņi mūs dzird, lai zin vismaz, ka mēs esam, ja viņiem tas kādreiz varētu noderēt un varētu atvest pie tā, par ko runājam. (Par eksistenciāliem izaicinājumiem runājot – tos vienmēr var dabūt, arī tā saucamā attīstītā civilizācija – pietiek viena kara (tfu tfu tfu…).
Tādas ir manas domas par šā laika izaicinājumiem.
Domāju, ka šie konkrētie jaunieši nereprezentē situāciju kopumā, aktīvākā viņu daļa drīzāk ir kā kādas sektas aktīvs, kurš ieradies pretstāvēt “antifeministam” Rudzītim.
Reprezentējošāku situāciju varētu redzēt parastā skolas klasē vai augstskolas kursā. Augstskolās gan arī situācija ļoti atšķiras, ir sociālo zinātņu katedras, kuras aktīvi skalo smadzenes, tur rodas jocīgie, kuri pēc pāris gadu ideoloģijas studijām uzskata sevi par līdztiesīgiem diskutēt pat ar dabaszinātņu doktoriem, un ja daba neatbilst ideoloģijai, tad jāpārveidojas ir dabai, nevis ideoloģijai.
Ģimenes vecākā paaudze stāsta, ka tas esot tieši kā padomju laikos, kad partijas skolu beigušais varējis gan ārstus, gan zinātniekus pamācīt.
P.S. Un tādi bērni sektanti parasti izaug vai nu tad, ja vecāki ir sektanti (kā padomju funkcionāru bērni padomju laikā) vai arī ja kontakta ar vecākiem vietā ir tikai milzīgs aizvainojums un “man pienākas”, kā Lāsmas aprakstītajā gadījumā: “It sevišķi režisores jaunkundzi – viņa, starp citu, ierakstīja blociņā ik reiz, kad jutās aizskarta. Būtu interesanti ielūkoties uzskaitvedes pierakstos. Cik atceros, pirmais ieraksts bija par to, ka tēvi meitām iemāca, ka ir skaistas un tām kurām nav tēva – tās nav drošas, vai ir skaistas. Tās izmaiņas sejā bija fantastiskas!”
bet nez kāpēc dīvaina zināšana, ko tieši kāda tur režisore ir rakstījusi blociņā un ka viņa ir bijusi aizvainota, neliek ieskaitīties to ļaužu ierindā, kas bija pusmācīti, bet mācējā mācīt ārstus 🙂
Padomāju vēlreiz un sapratu, ka nē. Neupurēšos. Nepareiza mana teorija. Man nav taisnība. Viesturam taisnība. Pietiek ar to, ko viņš pasaka un es stāvu klusu. Kas grib iet, lai iet pretī savām ciešanām. Nav man jālec starp “tēvu” un “bērniem” lai tos pasaudzētu no nākšanas pie saprašanas TAGAD. Nav respekta manā komentārā… Neviens uz to nenorādīja. Redziet kāda čūska manī dzīvo.
Es mācos. Piedodiet manu alošanos un kas vēl skumjāk – tās izklāstu šeit. Man trūkst pazemības un respekta pret “tēvu”. Un arī mīlestības pret savu Dvēseli acīmredzot maz.
Tagad saprotu, ko nozīmē teiciens, ka vīrietim jānosit čūsku un jāiestāda koku… – par šo čūsku iet runa, kura ir gluma, viltīga un ja vēl tiek pie vārda…
Gribētos savu Dvēseli brīvu no viņas, bet nav kas atbrīvo, laikam…
p.s. Nemaz nerunāju par to, ka tas ir upuris, kas ir bezjēdzīgs – nekalpo labumam.
Gribēju vien ieteikt Rudzīša kungam aiziet līdz Spīķeriem un noskatīties izrādi “Gruzona ehinokaktuss”. Būtu interesanti dzirdēt kādu atsauksmi.
Dziedāt māku, dancot māku,
Sienu pļaut nemācēju.
Es dabūšu tādu vīru,
Kam sieniņa nevajag!
Šo dziesmiņu es dziedāju,
Kad man bija divdesmit.
Varbūt kādām “niknajām” interesē grāmata “Конец феминизма. Чем женщина отличается от человека” (Александр Никонов)
…”Вы не сумели дома удержать своих жен в узде и вот теперь должны дрожать перед их толпой. Берегитесь, есть остров, имя которого я забыл, где женщины окончательно уничтожили весь мужской род.”
Катон Старший
😀
“M. E. Martinsones nepilnu pusotru stundu garā izrāde, neraugoties uz tēmas nopietnību, dažkārt neizstrādātā temporitma dēļ kļūst pārmēru vienmuļa, it kā nogurdina un sāk pat garlaikot. Un tomēr. Aktrises, lietojot “es” formu, stāsta par savu varoņu disharmoniskajām attiecībām ar vīriešiem, kurās tik daudz nepiepildītu ilgu, vilšanās sāpju, kas rada grūti pārvaramu depresiju. Īpaši ainā, kas norisinās pustumsā, rodas iespaids, ka klausies trīs sieviešu grēksūdzi. Bet palīdzēt nevari. To varētu tikai viņas pašas, ja zinātu – kā. Bet nezina. Vispirms rodas rūgtums, kas pāraug sašutumā – par mūsdienu jaunajiem egoistiskajiem vīriešiem, kuri nav gatavi uzņemties atbildību, kuriem nevar ticēt, jo tie melo un sievietes tikai izmanto. Bet pamazām (nezinu, vai tāda bijusi izrādes iecere, jo tās ievirze šķiet izteikti feministiska) pārņem bezpalīdzības sajūta, ko izraisa pašu sieviešu infantīlisms, pārliecība, ka viņām nekas nav jāiegulda, lai attiecības veidotu un nostiprinātu. Pārliecība, ka par visu jāatbild vīrietim. Viņas žēlojas, ka tiek izmantotas kā objekti, bet viņu domāšana ir tipiska “objektu” domāšana.”
nē, nu, labdien! neko nezinu par izrādi, bet kopumā – kurš tad te ir tas, kas žēlojas. meinstrīmā gauda nu jau labu laiku nāk no večiem, ka sievietes viņiem kapli no rokām izrāvušas un izkaplējušas tieši to vagu, kur šie gribējuši rušināties. Kauns klausīties, it kā pasaulē darāmais ir apdarāms. nē, viņi ir tik vārgi tieši tāpēc, ka māte čakla un sievietes stipras. ķēmi gatavie
Šodien nopirku pēdējo žurnāla “Šūpulītis” numuru. Mīļo stundiņ! Rakstā Vientuļā māte, ko sarakstījusi Anita Plūme, gana zināma ginekoloģe, kam bija padsmit, kad LTV bija tāds raidījums “Skabarga”, bet nu sevi prezentē kā “psihoanalītiskās attīstības zinātņu maģistre” (whatever it means), raksta, ka sieviete var izvēlēties audzināt bērnu viena aiz lepnuma (“redz, kā es varu!”) un piebilst: ” Statistika liecina, ka praktiski visos gadījumos viens no motīviem audzināt mazuli vienai ir veids, kā pierādīt sev un pasaulei, ka esam neatkarīgas, pastāvīgas un drosmīgas, kas ir cieņas vērta nostāja.”
Es apkritu. Lūk, feminisms visā krāšņumā! Man nevajag vīrieti, lai audzinātu bērnu, jo esmu neatkarīga, pastāvīga un drosmīga, iepretim atkarīgajām, bērnišķīgajām un bailīgajām, kas izvēlas dzīvi ar vīrieti. Kur var atrast tādu statistiku un kā tā tiek veidota?! Vientuļās mātes ir realitāte. Noteikti ir labāk dzemdēt bērnu, nekā taisīt abortu pat tad, ja jāaudzina vienai, taču, ja tā ir pašapliecināšanās, nevis pārliecība, ka bērnam ir labāk piedzimt, nekā nomirt nedzimušam, tad tas apliecina tikai sievietes muļķību, un nekādu cieņu šāds lēmums pelnījis nav. Bērns ir pelnījis cieņu un tiesības piedzimt, nevis sievietes lēmums.
nudien, tad labāk ir mocīties ar kādu no tiem dīvaiņiem, kas atplaukstot tikai tad, kad sieviete kļūstot maiga un vāja (lai gan neviens tādu brīnumu nekad nav novērojis)? Protams, ka ir labi, ja ir lieliska ģimene, kurš tad par to strīdas? Taču tad, ja neizdodas sastapt sakarīgu vīrieti ilgai kopdzīvei, kādēļ gan lai sieviete nevarētu atļauties ar mieru un pārliecību sirdī audzināt viena bērnu? Viņai būtu jājūtas nepilnvērtīgai, jo nav noturējusi mājās vīrieti? Nav atradusi sev derīgu? Nu bet ja derīgo patiešām ir maz, tad jādzīvo nost vienai? Kādēļ atkarīgās un bailīgās nav gatavas samierināties, ka drosmīgās arī drīkst justies labi tā, kā viņas dzīvo. Nu būtu jel rakājušās pa savu dzīvi un ņēmušās ar to vīrieša turēšanu un saiknes stiprināšanu, nē – pa starpu svarīgajām vīrkopības darbībām jāpasludina pasaulei, cik slikti rīkojas vientuļas un pašpārliecinātas sievietes. kaut kādā dīvaina psihes struktūra. (lai kliedētu bažas, ka rakstu egoistiskos pašatmazgāšanās nolūkos, paziņoju, ka piederu pie bailīgajām – dzīvoju pilna komplekta ģimenē)
Mīļo Saulgriezīt, arī Tu stabulē tai pašā taurītē, jo visu uzmanību vērs uz sievieti, nevis uz bērnu. Tur jau ir tā problēma un par to jau ir mans sašutums. Ne jau par sievietes varēšanu bija mans komentārs, bet gan par to, ka bērna intereses ir pie kājas. Runa te arī nav par vīrkopību. Runa te ir par to, kas vajadzīgs bērnam.
Un jā, ja neizdodas “atrast” piemērotu vīrieti, tad jādzīvo vienai. Par to nav nekādu šaubu. Bērns nav domāts kompānijai. Ja vajag kādu, kas gaida mājās, lai nopērk sunīti. Bērns ir cilvēks, nevis manta, ar ko izdaiļot savu dzīvi.
nja. Tātad: labi un pareizi, ja sieviete, kam attiecības ar vīrieti nevar turpināties, bet bērns jau gaidāms, viņu laiž pasaulē ar domu, ka “tā nu ir sanācis, nekas labs jau nav gaidāms, jo tēta bērnam nebūs, bet kaut kā jau ar dievpalīgu to mūžiņu novilksim zobus sakoduši, un tā ir mana vaina”, turpretī sieviete, kas nejūt pārmērīgu diskomfortu izjukušo attiecību dēļ, ar pašpārliecību raugās nākotnē un ir pilnīgi apmierināta ar apstākļiem, kādos bērns nāks pasaulē, rada kaitējumu bērnam, jo ikurāt bērnam labāk būtu, ja māmuļa, kaut vai ik dienu cīnoties ar negatīvām emocijām, parūpētos, lai viņam būtu vismaz kaut kas tētim līdzīgs. Nu tad – nē, bērnam nekas tāds nav vajadzīgs, un krietni vairāk par stresainu attiecību vērošanu viņam ir vajadzīgs miers un emocionāls līdzsvars
31.komentārs bija adresēts Jums.
Cik bieži pieaugušiem cilvēkiem vispār var gadīties, ka laikā starp kopīgu lēmumu radīt bērnu un bērna piedzimšanu normālas attiecības izrādās neiespējamas?
ja mājat uz to, ka bērnus jārada pieaugušiem cilvēkiem, kas ar savu viedo aci noskenējuši visas partnera dvēseles dzīles, tad atklāšu – vairošanās praktiski apstāsies. Un jā – ir gana daudz vīriešu, kas ir neprognozējami attiecībā uz reakciju uz bērnu ienākšanu ģimenē. Piemērs nav tālu jāmeklē: http://www.delfi.lv/izklaide/televizija/terminators-ar-viriesu-skapiti-krapnieku-sova-vientulas-mammas-ligas-stasts.d?id=47393561&page=2