Mušas un kotletes atsevišķi

Visi zina, ka sociālie tīkli nav nekas labs, un sevišķi šajā ziņā izceļas Twitter, tomēr kā gan viņi to varētu zināt, ja paši nebūtu iepinušies. Arī man gadījās, ne reizi vien, bet šeit gribēju pastāstīt par visumā patīkamu gadījumu – es runāju par savu iejaukšanos @vladis_spare@oskarsvizbulis sarunā, viņiem draudzīgi tērzējot par @IngaZolude “Stāstiem”, respektīvi, par grāmatas pēdējo stāstu “Nams”. Autore mūsu vīru runās nejaucās (lai gan twitteriskā veidā tika aicināta), toties to izdarīja @Ruksane, pie kam ļoti laikā, jo tobrīd bijām nonākuši mazā bezizejā. Tā beidzās, bet nekas nebeidzās, jo pēc dažām stundām sekoja norāde sekot turp, no kurienes viss sācies – http://satori.lv/raksts/11117/Ieva_Viese/Stastu_vara_par_realitati .

Vladis Spāre > Mortimers  

2016. gada 17. aprīlī, plkst. 15:23

Lai nu paliek manis ideālistiski piesauktā pasaules klasika, visu tiešām izlasīt nespēj neviens. Taču ir populāri autori, kas daudz tulkoti latviešu valodā – tostarp Hemingvejs, Moems, un arī Moruā, kura stāsti ir ļoti labi zināmi praktiski visu šodien rakstošo autoru paaudzēm. Bet stāsts „Hotelis „Tanatoss”” ir pats zināmākais šī autora darbs, pēc kura motīviem pat esot bijis uzņemts Latvijas TV uzvedums.
Tā kā ka Ievu Viesi acīmredzot nav ieinteresējis mans piedāvājums aiziet uz bibliotēku, lai papildinātu recenziju, tad esmu spiests konspektīvi norādīt uz sakritībām abu autoru stāstos:
Moruā – galvenais varonis bankrotējis baņķieris saņem vēstuli no hoteļa „Tanatoss” ar piedāvājumu palīdzēt izdarīt pašnāvību, un dodas uz turieni mirt.
Žolude – galvenais varonis izmisis rakstnieks atrod internetā „Rakstnieku nošaušanās nama” piedāvājumu un dodas uz turieni mirt.
Moruā – galveno varoni ir pametusi sieva, kuru viņš joprojām mīl.
Žolude – galveno varoni ir pametusi sieviete, kuru viņš joprojām mīl.
Moruā – hotelis „Tanatoss” atrodas nomaļā kalnainā apvidū.
Žolude – „Rakstnieku nošaušanās nams” atrodas nomaļā kalnainā apvidū.
Moruā – galvenais varonis, ieradies kopīgās vakariņās, redz „sievietes dekoltētos tērpos un vīriešus smokingos”.
Žolude – galvenais varonis, ieradies kopīgās vakariņās, redz, ka visi ir tērpušies „smokingos, daži pat frakās, un dāmas – garajās vakarkleitās”.
Moruā – varonis uzsāk dēku ar sievieti, kas izrādās hoteļa darbiniece.
Žolude – varonis uzsāk dēku ar sievieti, kas ir Nama darbiniece.
Moruā – jaunatrastā sieviete izstāsta galvenajam varonim sirdi plosošu stāstu par savu dzīvi.
Žolude – jaunatrastā sieviete izstāsta galvenajam varonim sirdi plosošus sīkumus par savu dzīvi.
Moruā – varonis stāsta beigās vairs negrib mirt jaunas mīlestības dēļ.
Žolude – varonis stāsta beigās vairs negrib mirt mīlestības dēļ, tikai nezina, kuru no sievietēm mīl un vai vispār mīl.
Ar to pašu abi stāsti faktiski ir izstāstīti no A līdz Z, bet jautājums paliek – kas tas ir? Nejaušu sakritību ķēde? Zemapziņas izspēlēts ļauns joks, kad autore raksta kaut ko sen lasītu un aizmirstu? Vai triviāls plaģiāts? Katrs tiesīgs izvēlēties savu atbildi (savējo paturēšu pie sevis), bet īsto atbildi zina tikai stāsta „Nams” autore Inga Žolude.

Labus jautājumus @vladis_spare uzdevis! Es pie tiem vēl pieskaitītu varbūtību, ka esam vienkārši daļa no @IngaZolude smalki izdomāta plāniņa, saskaņā ar kuru viss, kas tagad ar mums notiek ir viņas izdomāts teātris. Tas tagad veiksmīgi realizējas un nez kā vēl beigsies! Un viņa pati kaut kur aizkulisēs smīn savā neesošajā bārdā par to, kā mēs te caurām dienām ņemamies ap viņas literatūru+. Taču tur mēs neko nevaram darīt, kāds ņemas un kāds smīn, katram savs. Vienu @vladis_spare jautājumu man gribējās padziļināt – kas literatūrā ir plaģiāts?

Kā piemērām, vai “Uguns un nakts” ir “Lācplēša” plaģiāts? Vai uz to būtu jādod negatīva atbilde tādēļ, ka vispārpieņemts, ka folkloras materiāla iz- un pārstrādājumi ir ok, veicināma lieta? Vai Rainis ņēma un inspirējās no tautas pūralādēm, jeb tomēr no Pumpura? Varbūt viņš gribēja tikko mirušo vecāko kolēģi, teiksim tā, uzlabot? Vai motīvam ir nozīme? Rainim gadās arī citi jocīgumi – “Pūt vējiņos” veselām lappusēm ir tautasdziesmu teksti, pārcelti 1:1 no Krišjāņa Barona, bet nekur tas nav rakstīski atzīts, tā ka lasītājam parastajam ļoti var rasties iespaids, ka tās dainas ir Raiņa autordarbs. Vēl prātā nāk Nabokova “Lolita”, kuras konstrukciju un sižetu ir pārņēmusi un “no Lolitas viedokļa” pārrakstījusi Pia Pēra. Plaģiāts, literāra zagšana?

Blakus @vladis_spare uzskaitītajām līdzībām @IngaZolude un Andrē Moruā darbos ir arī krietni daudz atšķirību – lai tās saskaitītu, skrēju uz bibliotēku pēc francūža, jo “Stāsti” jau ilgāku laiku stāv uz mana lasāmgalda. Bet, ak dies, 30 gadus atpakaļ iznākusī grāmata tak ir arī kādā no maniem grāmatplauktiem, autoru un nosaukumu biju aizmirsis, bet vāks atmiņā palicis. Pārlasu stāstus un tie restartējas, es visu atceros, Moruā!

1. @IngaZolude galvenais varonis ir rakstnieks, nevis baņķieris, ko pamana arī @vladis_spare . Tā nav tikai detaļa, jāņem vērā, ka “Stāstos” ir veseli trīs ar romiešu cipariem apzīmēti stāsti, ar rakstnieku/ci galvenajā lomā un tie visi notiek dažādu veidu radošajos namos. Tas vedina iedomāties, ka arī nošaušanos, bet sevišķi fantāziju par to, var pieskaitīt pie rakstnieka radošām darbībām, arī kā metaforu, sevišķi ja teksts nedodas rokā un termiņi deg. Vai ja uzmācās jautājums – vai rakstīt ir dzīves jēga? Kurpretim baņķierim nāve ir nāve – ne-dzīve. Biļete vienā virzienā.

Savā ziņā “Stāsti” savas caurviju kompozīcijas dēļ liek mums par tiem domāt kā par vienotu lielākas formas darbu, tādēļ varbūt ar “Nams” nemaz nav nekas iesākts un nobeigts, bet tikai nobeigts – kā ar grāmatas beigu akcentu?

Rakstīšana “Namā” izvēršas kā veselu mēnesi ilga cīņa – laikam jau par dzīvību, vīrišķīga un izmisīga, bet ļoti radoša, it kā cenšoties pateikt to, ko nedrīkst nepateikt pirms aizvērsies vārti…

2. Ļoti būtiski atšķiras tas, kā @IngaZolude izvērš tēmu, kam virsraksts būtu – Sieviete. Atšķirībā no Moruā, tās viņai ir divas – Džūdija un Kerolaina. Varbūt viņas darbības gaitā maina savas lomas (Dzīve un Nāve), bet svarīgi, ka abas nespēlē viena aktrise, kā to varbūt var ieraudzīt pie Moruā. @IngaZolude faktiski ir arī trešā – Naģežda – un tā ir visbūtiskākā atšķirība.

Franču autors ir tādā Tanatosa ietekmē, ka nevīžo galvenos varoņus novest līdz seksam, ko latvju rakstniece vīžo gan, bet tas nemaz neizskatās pēc izvirtības, drīzāk pēc reanimācijas, sekmīgas. Esmu lasījis, ka kara (vai mēra) laikā dzīres esot vislustīgākās un sekss – visatdevīgākais, kas ir tikai loģiski. Un no savas terapeitiskās pierdzes zinu, ka cilvēki krīzēs mēdz izveidot mīlas trīsstūrus, kas dažreiz maina dzīvi un uzlabo laulību. Dažreiz – ja viņi neizšķiras.

3. Moruā absolūti iztrūkst tāda transseksuāla plasta, kuru simbolizē Kerolainas kleita. Lidmašīnā un pie rakstāmgalda to valkā gan rakstnieks droši vien raudot savā esošajā bārdā (un izskatoties pēc Jēzus Kristus! Viņam tak ar bija kaut kas līdzīgs kleitai!), gan Džūdija, reanimācijas pasākumu laikā. Šis ir tīrs @IngaZolude ienesums abu rakstnieku kopējā konstukcijā. Būtībā jau kleitas nēsāšana var simbolizēt arī vīrieša sievišķās daļas meklējumus sevī, bez kā nav iedomājama tā izdzīvošana jaunības beigās un ieiešana dzīves vidusposmā. Un kleita ir aizgājušās sievas – sāpes, ilgošanos, izmisumu, bezizeju…
4. @IngaZolude daudz pamatīgāk kā Moruā izvērš arī nekrofīlijas tēmu – par vīrieša tiekšanos pēc Nāves kā sievietes aizvietotājas. Viņai to reprezentē šaušanas skolotājs Zernovs, kurš smēķē Džūdijas rakstniekam dāvātos cigārus, kas šajā gadījumā nav tikai cigāri – bet visa kreativitāte aiziet šāvienos, nevis vārdos un teikumos. Moruā nekrofīls ir tikai viesnīcas šefs Bērštehera kungs, tas pats Zernovs, tikai runājošs.
5. Atšķiras rakstnieku radīšanas stili. @IngaZolude ievalodojas – viņas vārdi pamazām aizpilda kādu jaušu vai nejaušu konstrukciju, dažreiz arī pārkāpjot tās robežas, ja konstukcija padodas. Man liekas, viņa raksta vairāk intuitīvi – doma rodas no vārdiem, vispirms valoda un tad smadzenes. Varētu būt, ka tā rakstīt ir sievišķīgi. Moruā, šķiet, teksts ar visu konstrukciju vispirms rodas galvā un kad tas ir pilnīgi gatavs, tad kā Atēna Pallāda pilnā apbruņojumā iznāk ārā, citādi galva pārplīstu no sāpēm. Šīs radīšanas (kā grūtniecības un dzemdību) dzimumatšķirības nosaka to, ko, kā man šķiet, @Ruksane sauc par atšķirīgo noskaņu abu kolēģu tekstos. Starp citu, arī dzemdības ir viena no dzīves/nāves pretstāves metaforām. Akadēmiķa Stradiņa rediģētajā četrsējumniekā lasīju, ka kaut kādā senvēstures posmā Latvijas teritorijā dzīvojoša vidējā sieviete dzīvojusi 33 gadus un mirusi piektajās dzemdībās.

Visu to velkot kopā šķiet, ka @IngaZolude pavisam nešaubīgi ir zinājusi Andrē Moruā stāstu, pirms rakstījusi savējo. Nezin kādēļ viņa ne priekš- ne pakaļvārdos nav pieminējusi šo zināšanu un to, ka centusies tā konstrukciju apaudzēt ar savu literāri sievišķīgo miesu. Ja tas būtu izdarīts, nekādu iebildumu nebūtu. Bet tagad sanāk tā bišķi neveikli, kā zagšus. Tomēr es nesauktu šo rezultātu ne par zagšanu, ne plaģiātu. Varbūt par sievietes tiekšanos pie vīrieša, vecāka, slavena, francūža, miruša par ko nevienam nedrīkst stāstīt, ko padomās? Bet re kas nu sanāca no tās slepenības!

Man patika šis piedzīvojums ar divu stāstu, autoru un laikmetu salīdzināšanu, tāda prāta cilāšana – lai kaut kā īsinātu sev atvēlēto atlikušo laiku un darītu to daudzmaz lustīgā veidā. Jāsaka, mani nemaz netraucēja situācija, ka gan @IngaZolude gan @vladis_spare darbi ir nominēti LaLiGaBa balvai par labāko 2015. gada prozas darbu. Savā ziņā bija tā, kā @vladis_spare teica – mušas un kotletes atsevišķi! Dīvaini, bet cīņa ar mušām ļoti uzlabo koltlešu garšu!