Mitoloģija kā cita psiholoģija

Divus iepriekšējos gadus caurmērā reizi divās nedēļās, ceturtdienu vakaros, noturēju publiskas psihodramatiskas lekcijas, kuras notika Alberta ielā 11, 6. stāva mansardā ar diezgan spartisku auru, kuras organizēja Edijs Šplīts un Uldis Dauģis ar koncepta nosaukumu Mansards. Šogad šie puiši krietni pamainījušies – ne tikai darbības vieta ir cita, bet arī koncepts un nosaukums. Tagad viņi atrodas brīnišķīgās, kokgriezumiem rotātās telpās ar interesantu vēsturi, Bruņinieku ielā 36, 2. stāvā un tas viss saucas Zikurāts – neformālās izglītības un radošās iniciatīvas centrs. Varat paviesoties viņu feisbuka lapā – https://www.facebook.com/bruninieku36/?fref=ts Caur to arī tiks informēts par visiem pasākumiem!

Es tieku aicināts turpināt savas aktivitātes arī šogad un, sekojot zikurātiešu piemēram, arī izveidoju jaunu konceptu, kuru biju domājis iesakt jau vasarā pie sevis Jūrmalā, bet kaut kā noslinkoju. Nosaukums – mitoloģija kā cita psiholoģija – ir noslēdzošās nodaļas virsraksts manā grāmatā “Pie tēva”. Pamatdoma tur ir tāda, ka cilvēki izsenis ir pētījuši psihes norises, izveidojot mītus kā vislakoniskākās zīmju sistēmas, ar kuru palīdzību var aprakstīt psihes funkcijas.

Mitoloģiskā pētīšanas veida priekšrocība ir milzu informācija, ko var ietvert simbolos un metaforās. Trūkums, lai šo informāciju uzvertu un izmantotu ne tikai intuitīvi, kas arī ir ļoti daudz, bet arī apzināti, nepieciešama mitoloģiskās valodas interpretēšana. Esmu daudz strādājis, lai mītus “atslēgtu”. Tam ir palīdzējusi mana psihoterapeita prakse, kā arī sistēmiskās ģimenes psihotearpijas, kā arī psihodrāmas, sociometrijas un grupu psihoterapijas zināšanas. Izmantojot psihoterapijas terminoloģiju, mītus iespējams redzēt no citas puses un “tulkot”. Tas dod iespēju cilvēkam redzēt sevi un savu ģimenes stāstu no vairākām pusēm.

Manas psihodramatiskās lekcijas ir atvērts, publisks pasākums, kurā katrs izlemj, vai viņš piedalīsies tiekai vienā no divpadsmit pasākumiem vai visos. Tajos netiek prasīta personiska atvērtība un tur nenotiks konsultācijas un terapija. Katrs pats nosaka, cik viņš grib dalīties personiski, no manis nekādu mudinājumu šajā virzienā nebūs. Uztveru šo ciklu kā izglītojošu.

Pie šāda koncepta mīts ir ideāls veids, kurā katrs var arī paslēpties tik, cik viņš grib. Ja nebūtu mitoloģijas tad būtu jāizmanto slēgta terapeitiska grupa, ar noteikumiem un konfidencialitātes prasībām, kur tiktu analizēts personiskais materiāls. Varbūt kādreiz darīsim arī to, bet ne šoreiz.

Katra no psihodramatiskajām lekcijām sastāv no dažiem manu monologu blokiem, kurus drīkst un katrs ir aicināts ar jautājumiem vai komentāriem pārtraukt. Veidojas daudzpusēja saruna, kura notikumu ved tajā vizienā, kurā dalībnieku sastāvam to vajag. Tas piešķir notiekošajam neplānojamības raksturu, bet man šķiet svarīgi, ka tā lekcijas dalībnieki saņem ne tikai no vadītāja, bet arī pārējo dalībniekiem. Katra lekcija sastāv no vairākiem slāņiem.

1. Mīts un lokalizācija grieķu mitoloģijas ģenealoģiskajā sistēmā.
2. Mītu un lokalizācijas intepretācija.
3. Atsauces uz manām teorētiskajām izstrādnēm, t.i. – grāmatām.
4. Mītu skulpturēšana un dalīšanās par piedzīvoto lomās.
5. Teorētisko shēmu skulpturēšanas un dalīšanos.
6. Ģeneoloģiju projicēšana uz ekrāna vai (un) tāfeles.
7. Grieķu mitoloģijas uz Bībeles dzimtaskoku patstāvīga studēšana – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/grieku-mitologija/ un https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/bibeles-dzimtaskoks/

Veidojot šādu piedāvājumu, rezervēju sev un dalībniekiem tiesības kaut ko pamainīt lekciju saturā, jo mēs to uztversim nevis tā, kā es to būšu izplānojis, bet tā, kā dalībnieki šajā saturā “ceļos”. Varbūt ir mulsinoši, ka lekciju nosaukumi un apraksti veidoti vairāk mitoloģiskā, nevis psihoterapeitiskā terminoloģijā. Tas ir tādēļ, lai saglabātu lakonismu. Alternatīva – formulēt notikuma ievirzi ne tikai daudz garākā veidā, bet arī tādā, kurš nevis pasakaidro, kas gaidāms, bet rada vēl vairāk jautājumus. Lūdzu uztvert to tā, kā ejot uz kādu mākslas notikumu – tad taču mēs neprasām, lai jau iepriekš zinātu visu, kas tajā notiks. Profesors Pauls Stradiņš par medicīnu ir teicis – tā ir amats, zinātne un māksla. Manuprāt, modernais laikmets nepamatoti prasa, lai viss būtu tikai zinātne – tas nav iespējams, jo mākslinieciskais un intuitīvās uztveres veids apgādā mūs ar cita veida zināšanām kas atšķiras no “uz pierādījumiem balstītās” profesijas daļas.

Uz šo psihodramatisko lekciju ciklu aicināti cilvēki, kurus uzrunā šis piedāvājums. Arī tie, kam savu jautājumu risināšani gribas dabūt plašāku teorētisku rāmi. Tie, kam kaut ko izsaka Vietura Rudzīša vārds un domāšanas veids. Nekāda speciāla iepriekšēja sagatavotība vai izglītība nav vajadzīga.

Tālāk lekciju norises laiki un ievirzes.

1. lekcija. 12. oktobris 18.00. līdz 21.00.

Individuālās apziņas dzimšana, tās kolektīvās saknes. Htoniskais slānis grieķu mitoloģijā. Ģimenes trīsstūris, Gaja – Ūrans – Krons.

Grieķu mitoloģiskā kosmogonija.

Gaisa elements (Aiters, Ūrans), piesaistīšanās – seperācija, dzimtaskoks kā viens vesels. Atkarība – attīstība.

Zemes / pazemes elements. Gaja, Erebs, Tartars, Nikte, Tīfons, Ehidna, Aids. Zemapziņa kā vēsturiskās atmiņas kolektors. Tanata un Erota pretstāve un sadarbība.

Ūdens elements. Ponts, Nērejs, Okeāns, Poseidons. Arhetipi, Instinkti, emocijas, jūtas. Harpijas, grajas, gorgonas. Perseja, argonautu un Odiseja ceļojumi.

Uguns elements. Kiklopi, hekatonheiri, giganti. Zevs un Hēfaists.

Htoniskās attīstības tālāk attīstītāji – titāni.

Sievišķais – vīrišķais. Androgīns. Dzimumvairošanās – bezdzimumvairošanās. Dzimumu naids.

2. lekcija. 26. oktobris, 18.00. līdz 21.00.

Titāniskais periods grieķu mitoloģijā, Tēva – Dēla attiecību dialektika.

Gigantomahija un titanomahija. Pasakas par Lāčadēlu. Kallisto un Arkturu. Mīts par Reju, Kronu un Zevu.

Titāniskā pasaule un tās salīdzinājumi ar izpausmēm dzīvnieku pasaulē (bioloģiskajā pirmpamatā). Arhetipiskais un bioloģiskais. Pusaudžu krīze mūdienās.

Olimpiskās demokrātijas iedibināšanās. Mātes, Tēva un Dēla varu līdzsvarošana. Priekšstati par dievu, varoņu un cilvēku atbildību sadalījumiem. Mitoloģiskā olimpiskā perioda izcelsmes avoti – titāni, olimpiskie dievi un pleijādes.

3. Lekcija. 9. novembris, 18. līdz 21.00.

Cilvēku agrīnie reliģiski mitoloģiskie priekšstati. Dieviete kā arhetips un tā dialektika. Politeisms kā matriarhātam raksturīga Dievietes reliģija. Afrodīte, erīnijas, nimfas, nereīdas, okeanīdas, titanīdas, horas, moiras, mūzas.

Monoteisms un Dieva kā Tēva meklējumi – patriarhāta izpausme.

Dievietes saikne ar bioloģisko pirmpamatu (Dzemdi) un arhetipiski sociālo līmeni (Mātes/Meitas lomu).

Ģimenes un ārpusģimenes cilvizācijas un to sadursmes sociālā, ģimenes un individuālā līmeņos.

4. lekcija. 30. novembris, 18.00. līdz 21.00.

Mātes un Tēva neizbēgamā cīņa. Matriarhālas konkurēšanas pienākums kā ģimenes civilizācijas pamats. Vīrišķība matriarhātā. Lēto un tās bērni Apollons un Artemida. Io kā Hēras vajāšanas upure. Epafa dzimšana Ēģiptē kā sākums lielāko grieķu varoņu ģenealoģijai. Tēva lomas dialektika – no Apsarga par ārpusģimenes civilizācijas iedvesmotāju un vadoni.

Brāļu naids kā Mātes un Tēva varu izspēlēšanās bērnu līmenī. Jēkabs un Ēzavs. Danaīdas. Incestuālo jūtu izcelsme un nozīme šodienā. Ceļš no Mātes pie Sievas un no Tēva pie Vīra.

5. lekcija, 7. decembris, 18.00. līdz 21.00.

Varonis un varonības formulējumi. Varoņa lomas attīstības dialektika, tās izdevīgās un neizdevīgās puses. Persejs un Hērakls.

Varonis un Grēkāzis. Jēkabs, Ēzavs un to ģimenes lomu ģeneoloģiskā izcelsme. Priekšstats par atkarīgu ģimeni un lomu sadalījumu tajā, kā ģimenes arhetipiskās vēstures dekonstrukciju. Īapeta un Klimenes ģimene.

6. lekcija, 18. janvāris, 18.00. līdz 21.00.

Grieķu Grēku plūdi.

Nākot tuvāk 18. janvārim, kad Zikurātā noritēs mana kārtējā lekcija, šoreiz ar virsrakstā minēto nosaukumu, un vairāk piedomājot pie tās, sagribējās diezgan radikāli konkretizēt lekcijas anotācijas tekstu. Arī tādēļ, ka līdzšinējā ieredze rāda, ka tas, kas man attiecībā uz grieķu mitoloģiju šķiet pašsaprotams, potenciālajiem klausītājiem ne vienmēr tāds liekas. Un ne vienmēr uzticas, ka tas būs priekš viņiem (ir vienmēr) un neatnāk.

Vispirms – kas ir grēks/i? Acīmredzot tādu rīcību saraksts, par kuru cilvēki empīriski ir secinājuši, ka tās darbojas pretim kopējam labumam (res publika) un kolektīvajām (augstākajām) vērtībām. Tiklīdz sadarīto grēku nasta (lasi – slīgšana hedonismā un individuālismā) pārsniedz kritisko līmeni, attiecīgā civilizācija iet bojā – Grēku plūdi ir pieminēti vaisās mitoloģijās un reliģijās.

Man šķiet, ka Grieķu plūdus var labi saprast, ja palūkojamies uz notikumiem ar Krona un Iapeta pēcnācējiem, īpaši aktualizējot Zeva – Prometeja attiecības. Šajos mītos mēs redzam pirmsākumus trim ideoloģijām un to sadursmēm. Lai gan var pieņemt, ka to izcelsme ir vēl agrīnāka – bioloģiska.

Lekcijā aplūkosim 1)sociālisma, nacionālsociālisma, komunisma; 2) patriarhālisma, monarhisma; un 3) demokrātijas izcelsmi. Palūkosimies arī, kā divām no trim pamatideoloģijām saplūstot kopā veidojas trīs ģimenes/valsts iekārtas 1) komunisms, sociālisms; 2) konstitucionāla monarhija un 3) valstiski visretākā, bet ģimenēs bieši sastopam – titanomahija.

Kā redzat, jautājumi ir tādi, par kuriem ik dienas notiek cepšanās sociālajos medijos un presē. Tomēr tajā refleksijā parasti līdz tik dziļām saknēm netiekam. Pēc divām nedēļām, ceturtdien,  psihodramatiskajā lekcijā tāda iespēja būs.

7. Lekcija, 1. februāris, 18.00. – 21.00.

Patriarhāta dominēšana.

Asklēpijs. Krētas un Atēnu vēsturiskā un mitoloģiskā pretstāve un savstarpējā papildināšanās. Vērša simbols, labris. Eiropa, kas vērša mugurā atceļo no Mazāzijas, Mīnojs un Pāsifaja, Minotaurs, Ariande, Faidra un Tēsejs.

Uz apzināmo un patriarhālo vērstā Atēnu mitoloģija. Gaja un Hēfaists, Erihtonijs, Pandions, Aigejs, Mēdeja.

8. lekcija, 1. marts, 18.00. līdz 21.00.

Incesta vēsturiskās saknes un izpausme ģimenes dzīvē. Tēbu civiliziācijas sākums kā Eiropas meklēšana, Kadms un divu dievu meita Harmonija – četru spilgti matriarhālu māsu un viena brāļa vecāki. Polidors, Lājs un Oidips. Patriarhāla dekonstrukcija, krahs, tā arhetipiskie iemesli.

Septiņi pret Tēbām kā Tēva varas rekonstrukcija, kļūdu labošana.

9. lekcija, 22. marts, 18. līdz 21.00.

Noziegumi pret patriarhātu un kļūdu labošana. Spartas, Argosas, Peleponēsas mitoloģija. Arejs un Sterope, Harmonija un Pelops. Tantals. Atrejs, Tiests un Pleistens – brāļi, vienas sievas trīs vīri, brāļu naids un tā ģeneoloģiskās sekas. Agamemnons un Menelājs – brāļu sadarbība, monogāmijas valstiskas aizsardzības sākumi.

10. lekcija, 5. aprīlis, 18.00. līdz 21.00.

Monogāmijas valstiska aizsargāšana. Trojas karš. Erīnijas, Tetīdas un Pēleja kāzas, strīdus ābols, matriarhāla konkurence starp dievietēm, Paridam tiek apsolīta cita vīrieša sieva. Helena un Klitemnaistra, Lēda un Zevs.

Trojas ģeneploģijas izcelsme no Zeva un Ēlektras, sistēmiskie vīriešu noziegumi pret patriarhātu. Poligāmija, sistēmiska neskaidrība. Sacelšanās pret dieviem.

Homēra “Iliāda”, šķelšanās olimpisko dievu starpā. Dievu sapulces un atbildība pretstatā cilvēku atbildībai.

Briseīda, Ahillejs un Agamemnons. Konflikta risinājums. Ainejs kā iesākums kultūras iniciatīvas pārceļošanai uz Romu.

11. lekcija, 26. aprīlis, 18. līdz 21.00.

Vīriešu iniciācijas jautājumi. Odiseja ceļojumi. Helenas izprecināšana, Odiseja priekļikumi Tindarejam. Odisejs ceļā uz Trojas karu un šķiršanās no sievas un dēla. Kara nopelni, kā vīrieša pienākums būt gan stipram, gan viltīgam gan diplomātiskam. Ceļš mājup kā vīrieša iniciācija nākamajā vecumposmā. Penelopes pārdzīvojums, Tēlemaha pozīcija un tēva gaidīšana. Atēnas, Hermeja un Poseidona pozīcijas attiecībā pret Odiseju.

12. lekcija, 17. maijs, 18.00. – 21.00.

Noslēgums. Sievišķais un vīrišķais. Nāve. Kursa apkopojums. To tēmu izstāde, kuras gribējies saprast dziļāk. Jautājumi, kuri nākuši klāt, pateicoties piedzīvotajam šajā kursā. Precizēta darbakārtība – 11. lekcijas laikā.