Mellužu medus

Tikai dažus gadus nodarbojos ar bitēm, turu stropus pie sevis Mellužos un pie znotiem Ikšķilē un Raganā. Katram mazbērnam ir savs koka stacionārais strops ar vārdu un dzimšanas datumu, vēl arī pārvietojamie somu putuplasta stropi, kurus uz citu vietu var aiztransportēt pat vienatnē. Biškopība ne tuvu nav ienesīga, bet peļņa man nav svarīgākā motivācija. Hobijs, tas ir interesanti, nemitīgi kaut ko jaunu uzzini vai novēro. Šis tas arī jāmācās un katru gadu jānopērk kāds jauns mērinstruments, aparāts, vai jauni stropi – bet tie ir patīkami izdevumi, varbūt kas līdzīgs kā sievietēm jaunas kleitas, kurpes vai kažoki.

Taču ne tikai hobijs – bites un sevišķi pienākumu sadalījums starp sievišķajiem un vīrišķajiem dažādu sugu indivīdiem raisa daudz pārdomu, ja salīdzina, kā tas tiek organizēts zīdītājiem. Mans īsais skaidrojums – bišu tēviņi tikai Apaugļo, cilvēkveidīgo pērtiķu tēviņi – Apaugļo un Aizsargā, bet cilvēku tēviņi – Apaugļo, Aizsargā un Apgādā. Šāds salīdzinājums mums rāda, ka modernās kreisi ideoloģiskās kustības aicina cilvēkus regresēt – sievietēm pašām sevi apgādāt, aizsargāt un apaugļot, panākot kaut kādā ziņā līdzīgu kārtību kā ir govju ganāmpulkā. Tomēr šeit – vairāk par bitēm un medu.

Lielas problēmas biškopībā visā pasaulē ir – kā cīnīties ar medus viltojumiem un kā aizsargāt savas valsts biškopjus no lētāka importa medus, galvenokārt ķīniešu un ukraiņu. Lai tas būtu iespējams, tiek strādāts pie Latvijas medus “pirkstu nospieduma” izveides. Pagājušā vasarā arī no manas Mellužu dravas tika paņemti paraugi, kas tika nosūtīti uz Tartu universitāti. Medu ņēma tieši no stropa, izgriežot rāmī lodziņu un darīja to ar steriliem instrumentiem. Analizējot tika izmantotas jaunākās metodes, ieskaitot magnētisko rezonansi. Tagad analīzes gatavas, esmu saņēmis rezultātus veselos piecos protokolos. Vajag laiku un iedziļināšanos, lai svarīgāko saprastu un interpretētu, arī man. Tāpēc rakstu

1. Analizētāju grupa kopš 1993. gada ir savākusi 14146 medus paraugus. Galvenās medus sastāvdaļas (sk. 1. zīmējumu) ir nektārs (zilais) un putekšņi (rozā). Ar zvaigznīti atzīmēts, kur starp šiem tūkstošiem ievietojams Mellužu medus. Slēdziens – tipisks medus.
2. Mannoze un DHA

Mannoze                                                             0,05 g/100g

Dihydroksacetons (DHA)                              5 mg/kg

• Mannoze ir monosaharīds, kas nav atrodams medū ar pH vērtību, kas ir zemāka par 5, savukārt atrodams rūpnieciskajos cukuros. Tomēr retos gadījumos mannozes klātbūtne medū var gadīties arī specifiskos ģeogrāfiskos reģionos vai mannozei raksturīgu botānisko šķirņu tuvumā.
• Mannozes koncentrācija vairāk par 0,02 g/100 g medū ar pH < 5 (Mellužu medus pH ir 4,7, skatīt tālāk), var norādīt uz svešu cukuru klātbūtni vai rūpnieciskām apstrādes metodēm, kuras nav piemērotas medum. Ekspertu interpretācija ir ieteicama, ja medū mannoze ir virs normas[1].
• Zināms, ka dihidroksiacetons un/vai metilglioksāls dabiski atrodas tikai Leptospermum ģints medū no Austrālijas un Jaunzēlandes, tādējādi koncentrācija, kas pārsniedz 5 mg/kg cita veida medū ir netipiska un varētu liecināt par svešu cukuru klātbūtni vai rūpnieciskām apstrādes metodēm, kas nav piemērotas medum. Tādos gadījumos ieteicama ekspertu interpretācija
• DHA un mannoze ir bieži novērojama dažādos sīrupos.

3. Mitrums 17,0%[2]

• Fermentācijas (rūgšanas) indikatori. Etiķskābe – 41 mg/kg, etanols (etilspirts) – 6 mg/kg, pienskābe – 128 mg/kg skudrskābe – 64 mg/kg fumārskābe – 21 mg/kg, pirovīnogskābe – 23 mg/kg, dzintarskābe – 230 mg/kg, šikimīnskābe – 256 mg/kg.

4. HMF (hidroksimetilfurfurāls) 2,5 mg/kg[3]

• Fruktozes/glikozes attiecība virs 1,95 un zem 0,85 ir medum netipiska var nozīmēt cukura sīrupa klātbūtni.
• Atipiska cukuru koncentrācija salīdzinot ar vietējā medus “pirkstu nospiedumu” var būt saistīta ar ārzemju cukuru vai neparastu botānisku piemaisījumu klātbūtni medū. Tādos gadījumos vajadzīga eksperta interpretācija.
• HMF ir cukura degradācijas produkts, kas formējas karstuma ietekmē. Saskaņā ar EU 2001/110/EC direktīvu HMF dabiski medū drīkst būt līdz 80 mg/kg tikai reģionos ar tropisku klimatu. Augstāka HMF medū var būt, ja tas nogatavināts, izmantojot sildīšanu. Ja HMF ir augstāks par 200 mg/kg, tas jāuzskata par aizdomīgu.
• Etanola koncentrācija medū virs 400mg/kg norādā uz medus fermentēšanos, kas var būt saistīts ar medus nenobriešanu.
• Acetons var būt eikaliptu medū.

5. pH 4,7 ; aciditāte 27.5 meq/kg.
6. Mellužu medus satur 63,8 g/100g glikozes un fruktozes. Attiecība fruktoze : glikozi – 1,33[4], jeb fruktoze – 36,4, glikoze – 27,4. Stipri mazāk – tiranoze (1,81) un maltoze (1,6). Vēl ir arī disaharīds (pārējie ir monosaharīdi) saharoze – 0,5 g/100g.

• Maza tiranozes koncentrācija (zem 0,35g/100g) ir pazīme, kas norāda uz ārzemju cukuru klātbūtni. (skati “Ārzemju cukuru marķieri”)

7. Skābes. Citronskābe – 245 mg/kg ābolskābe – 939 mg/kg   hinskābe – 442 mg/kg.

• Hinskābes klātbūtne ir raksturīga nektāram (nenogatavinātam medum).

8. Aminoskābes. Galvenās Mellužu medū atklātās – daļēji neaizvietojamā (organismā gandrīz neveidojas, jāuzņem no ārienes) prolīns – 517 mg/kg un aizvietojamā alanīns – 5 mg/kg.
9. Viss, kas sacīts pirms šim, ir ķīmija, eksakta un cieta. Medus romantika sākas tad, kad sākam domāt un runāt par to, no kādiem ziediem vai lapām (izsvīduma medum) nācis nektārs. Saprotams, ka katra auga nektāra organoleptiskās īpašības ir atšķirīgas. To, cik ļoti var atšķirties medus un medus, var sajust biškopju saietos. Uz viena galda mēdz atrasties daudzi desmiti medus paraugu. Vispirms, tie atšķiras ar krāsu. Tālāk, ar konsistenci. Bet pašā dziļumā, cauri fruktozes un glikozes salduma prognozējamībai, klusu melodiju spēlē garša. Tā ir atkarīga no augiem, kurus bites apmeklējušas.

Ja stropi stāv rapšu lauka vai citas vienveidīgas medusaugu kultūras vidū, tad bites sanesīs tā saukto monofloro medu. Mellužu medus ir ne tikai poliflors, tajā nav pat predominējošu medusaugu putekšņu. Ļoti liela dažādība – Jūrmalā katrs savā dārzā iestāda tādus brīnumus, par kuriem kaimiņi jautā – kas tas tāds? Un atdarina vai meklē ko citādāku. Rezultāts – bitēm pilnīgs dažādības brīnumlauks.

Nākamā kategorija pēc “predominējošs” ir Secondary pollen, kuros ietilpst Čemurzieži un Apiacee (Doldenbluetner, Umbellifers). Vēl Mellužu medus secondary pollen kategorijā prognozējami ir augļu un augļu koku ziedi , kas ir pašaprotami. Katram dārzā kas ēdams, ābols vai zemene aug. To ir tik daudz un tie ir tik atšķirīgi!

Nākamā kategorija – Minor pollen. Tajā saprotami ietilpst kastaņi. Jūrmalā to ir daudz, to zieduptekšņi ir karmīnsarkani un to nastiņas pie bišu kājām viegli pamanāmas stropā. Bet vizuāli tās nav tādā pārsvarā, kā redzams analīzēs. Tas nozīmē, ka kastaņu putekšņi relatīvi vairāk nonāk medū, nevis bišu maizē, vai arī, ka no kastaņiem nāk vairāk nektāra nekā no citiem medusaugiem, kas arī dod putekšņus bišu maizei, bet varbūt ne tik daudz nektāra.

Vēl miror pollen kategorijā ietipst Brassica, kas utomātiski liek domāt par rapsi. Bet kur Mellužos rapsis? Izrādās, ka šajā botānikas šuplādē ir arī citi, mūsu dārzos daudz redzētāki augi – https://en.wikipedia.org/wiki/Brassica . Piemēram, podagras gārsa.

Bet vislielākais minor pollen kategorijas pārsteigums ir Ailantis altissima – dieva koks . Es nebūtu tam pievērsis tādu uzmanību ja ne kaimiņa un šī medus analīžu projekta dalībnieka Jura Šteiseļa sajūsmas izpausmes šajā sakarā. Kā tas var būt, ka kaut kas tik it kā vizuāli nedominējošs staigātājam pa ielu Mellužos tik nosacīti dominējoši iekļūst medū? Mellužnieki, atzīstieties, kuri no jums ir ievilinājuši manas bites jūsu dieva kokos? Varbūt kādam ir sastādīts dieva koku (paradīzes!) mežs? Citu hipotēzi izteica mana sieva – varbūt no etiķkoka https://lv.wikipedia.org/wiki/Eti%C4%B7koks ? Bet nē, laikam nē, tā ir cita botānikas šūplāde.

Tas, kas Mellužu medus analīzēs nosaukts par Identified pollentypes, ietver daudz pašsaprotama. Vītoli (tātad arī blīgznas un kārkli) – zied vieni no pirmajiem pavasarī un daži meistari (ne es, piejūras klimatā laikam jābūt supermeistaram lai tas izdotos) pat prot iegūt no tiem monofloro medu. Pienenes – nu protams, jautājums gan, kāpēc tik zema pārstāvniecība, Jūrmala pilna ar tām. Tad nāk koki – priedes, liepas, ozoli. Bet laikam nav runa par nektāru, kura vākšanā nevar izvairīties no putekšņu paķeršanas līdzi. Laikam te jārunā par izsvīduma vai lapu medu, kas daļēji ir saistīts nevis ar attiecīgajiem kokiem, bet ar to, ko uz to lapām dara laputis. Jā, laputis ir daļa no bišu medus rūpniecības. Kas attiecas uz liepām – tās medo apmērām reizi septiņos gados. (Man laimējās liepu medu iegūt savā pirmajā biškopības mēģinājumā.) Varbūt tas saistīts ar kaut ko līdzīgu kā ar sila viršiem – jābūt siltam un slapjam maijam un jūnijam, lai liepas un virši medotu. Katrs mana pavasara sapnis ir kā Beketa “Gaidot Godo” – varbūt šovasar būs liepu medus?

Vēl starp identificētajiem putekšņu tipiem ir krustzieži Pabērzu dzimta (Rhamnaceae). Plaši izplatīta, galvenokārt koku un krūmu dzimta. – varētu but krūkļi.

https://www.latvijasdaba.lv/augi/sistematiskais-raditajs/cruciferae/ Tur gan ir kaut kāds botānisks links ar čemurziežiem, kas ir šīs analīzes izplatītāko putekšņu tipu augšdaļā, es domāju rapsi. Bet neiedziļināsimies tik daudz (kas to grib, tiks apsveikti), lai pārāk neattālinātos no medus romantikas.

Tik daudz šoreiz par medu, tā objektīvajām un romantiskajām īpašībām. Kas vēlas, var paburties ar analīžu protokoliem, kurus pievienoju. Šis raksts ir arī Mellužu medus reklāma. Mani klienti un ciemiņi var to iegādāties klātienē. Varu arī sūtīt, bet tad jāsarunā ar manu sievu Inesi – 28331980.

Vēl – Žurnāla “Biškopis” decembra numurā būs Jura Šteiseļa apkopojošs raksts par visiem šajā projektā analizētajiem medus paraugiem.

[1] Sanāk ka Mellužu medū mannoze ir virs normas. Tomēr – nav iespējams, ka medusrāmī stropā varētu būt iekļuvis kāds nemedus cukurs – bet medus analīzēm tika ņemts tieši no stropa. Mannozes rādītājs tomēr nav par iemeslu, lai Mellužu medus tiktu atzīts par labu, saņemot zaļos novērtējumus visos rādītājos.

[2] 17% mitrums ir gana zems, lai nenotiktu rūgšana. Tā kā medus ņemts no aizvākotām šūnām, citādi arī nevarētu būt – bites pašas prot noteikt, cik ilgi jāturpina ventilēt medu un kad tas jāvāko ciet. Praksē mēdz būt, ka jānoņem neaizvākots medus. Tad ar refraktometru (kvalitatīvākie maksā ap 300 eiro) jāizmēra mitrums un ja tas ir virs 18-19%, tad medus jāizventilē, izmantojot gaisa mitruma nosūcējus, kam ir pietiekama jauda (vēl 250 eiro). Man ir tāds ar 420W, strādā labi. Refraktometru un gaisa mitruma nosūcēju iegādājos, kad daļa pagājušās ražas medus ierūga. Ja biškopja rīcībā ir šāda aparatūra, iespējams “noķert” monofloro medu, noņemot to tieši tad, kad beidzis ziedēt attiecīgais augs un neļaujot tam sajaukties ar citu augu nektāriem un nobriedinot to mākslīgi.

[3] Ar zaļo atzīmēta norma, ar sarkano – patoloģija, ar dzelteno – starpzona starp normu un patoloģiju.

[4] Pastāv viedoklis, ka, ja medū relatīvi vairāk fruktozes, tad tas lēnāk kristalizējas. To apliecina arī tas, ka šeit analizētais medus tagad, decembrī, vēl nav sakristalizējies.