Meita mātei ar nāves dziņu

Noras Ikstenas darbu „Mātes piens” nevar pārslavēt. Tā mākslinieciskā kvalitāte ir izcila, es pat teiktu, ka tā ir visaugstākā līmeņa proza, ar to mūsu literatūra var lepoties, droši iekļaujoties pasaules vārda mākslas plūdumā. Grāmata kaut kā asociējas ar nobeļoto Elfrides Jelinekas „Klavierētāju”, kas arī mūs vadā pa mātes-meitas attiecību arhaiskajiem dziļumiem, liekot aizdomāties – tātad tie īstie dziļumi ir tur? Ar šo darbu Nora Ikstena palīdz lasītājam sasniegt jaunas robežas refleksijās par sievietes dziļāko būtību, tā saikni ar vīrišķo un – ar dzīvību un nāvi. Darbs iznācis sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts” un to izdevusi „Dienas grāmata”.

Grāmatu aizverot, iestājas jutoņa, kurā „vārdiem nav vietas”, gribas paklusēt. Šķiet, katrs lieki izrunātais varētu aptraipīt tikko izjusto svētumu. Iespējams, tādēļ anotācijas uz pēdējā vāka tik lakoniskas – it kā baidoties kaut ko iztraucēt, cildinošas. Un tad „vēlme parunāt” atgriežas – kopā ar dzīvīgas enerģijas šalti.

Man ir pāris papildus iemesli priecāties par Noras Ikstenas veikumu, kuru nav citiem lasītājiem. Pirmkārt, mums ir kopēja literārā redaktore – Gundega Blumberga. Literāru tekstu rediģēšana nekad nav tikai tehnisks darbs, autoram redaktors vienmēr ir persona ārpus ikdienības. Nora Gundegu nosaukusi par „valodas draudzeni”, un es riskēju iedomāties – varbūt „valodas māte”? Jo šai grāmatai tāda varētu būt bijusi vajadzīga – to rakstot, autore noteikti staigājusi pa to šauro laipiņu, nokrišana no kuras draudētu ar pavisam citas palīdzības vajadzēšanu… Ikstenas vārdi un teikumi ir kā pārcēlājs Hārons, kas ceļ pāri uz citu valstību – zemapziņu, kurā nogulsnējusies aizvēsture. Vārdi to sajunda, saspridzina un ieplūst apziņā kā tādas saldas nāves zāles – tiem, kas „nāvei parādā”. Šajā grāmatā ir pulkiem stipru vārdu, skaidrs, ka literārajai redaktorei ir bijis ko turēt, lai līdzētu dēmonus sevī ielaidušajai autorei kaut ko pašķaidīt, kaut ko – padarīt skaudrāku un beigās tos dēmonus aizdzīt.

Gundega rediģējusi visas manas grāmatas, izņemot pirmās divas. Arī pēdējo, šajā pavasarī iznākušo „Meita un Māte”. Sakars te ir būtiskāks nekā tikai kārtas numuri redaktores darāmo darbu listē. „Man prieks, ka Jums patika, ka esat aizgrābts”, Gundega atrakstīja, kad es viņai uzrakstīju par „valodas draudzenes” veikumu. „Aizgrābts”, kaut arī smieklīgs, laikam tiešām šeit ir vārds vietā. Aizgrābts par to, ka „Mātes piens” perfekti ilustrē „Meitu un Māti”, bet „Meita un Māte” savukārt interpretē „Mātes pienu”. Nolūks, kādēļ šo rakstu, ir ilustrācijas/interpretācijas saikni uzsvērt, saboldēt. Labi saprasta literatūra ir zāles dvēselei, bet nesaprasta var būt arī toksiska vai dēmoniska…

Tāda līmeņa literatūru kā „Mātes piens” nav iespējams „izdomāt”, uzkonstruēt, sakombinēt. Tādu var tikai izcelt no sevis, tādēļ tā ir neizbēgami personiska, stāsts par autori. Tomēr grāmatas centrālajam triumvirātam – meitai, mātei un mātesmātei nav kristītu vārdu, tie ir tikai un vienīgi sugas vārdi – pārstāv visas meitas, mātes un mātesmātes. Autore personiski iezīmē tikai ieeju šajā māšu/meitu pasaulē un tas nemaz nav tik daudz. Tādēļ interpretējot grāmatu, man nav sajūtas, ka vajadzētu piesargāties, ar saviem profesionālajiem prožektoriem izgaismojot tekstu. Autore šeit nav jāsargā, to jau ir izdarījusi „valodas mamma”. Es nerunāšu par autori, es runāšu par to, ko viņa lasītājam rāda par „mūžīgi sievišķo”. Nedomāju, ka tas „augšup mūs cels”, kā stāv rakstīts abos „Fausta” tulkojumos. Domāju, ka tas sievišķais var „iedvesmot mūs”, kā to pēdējā rindā rakstītu es. Jo, manuprāt, iedvesma kā tāds spārnotais zirgs Pegazs rodas tur, kur satiekas sievišķais ar vīrišķo visdziļākajā dziļumā un visaugstākajā augstumā. Poseidons gorgonai Medūzai radīja divus dēlus, kurus Persejs atbrīvoja – viens no tiem uzlidoja debesīs, bet otrs palika pie zemes.

Katrā literārā darbā ir tēlu sistēma, kas nereti parādās kā dzimtaskoks. Arī „Mātes pienā” ir dzimtaskoks, bet skicēts viegli – tā, ka paviršākam lasītājam paslīdēs garām vai nešķitīs būtisks. Tomēr – ja nav dzimtaskoka, tad nav manas. Izlasītais vismaz man paliek „tikai vārdi”, vismaz man tas ir „tikai”.

Interpretāciju „Mātes pienam” varētu sākt no jebkuras vietas – šeit nav pirmais un pēdējais, svarīgais un nesvarīgākais. Šajā grāmatā viss ir sievišķi cirkulārs, katrā punktā ir sākums un gals. Man tomēr gribas sākt ar ģenealoģiski senāko – mātesmātes pirmo vīru, mātes tēvu un meitas vectēvu.

Varbūt tas ir „tikai” mīts, ka tēva īstais, bioloģiskais tēvs, ir bijis vācu barons. Tad tas būtu rada mītam par Kristus kā Dieva dēla nevainīgo ieņemšanu un nesāpīgo dzemdēšanu. Mums šeit būtisks senais matriarhālais vēstījums – bērns pieder tikai mātei un ja ne „tikai”, tad vismaz vairāk nekā tēvam. Kristus nav Jāzepa, bet Marijas un Dieva dēls. Un vēl būtisks ir vēstījums par matriarhālo poliandriju – ja bērna tēvs tiek pamests vai ja tas jau tiek izvēlēts kā „neiespējams” (tāds ir gan citas kārtas cilvēks – barons, gan vīrietis, kas glābj eglītes tad, kad jāglābj ģimene, gan Jāzeps, kas priekšlaicīgi un traģiski mirst), tad bērns pieder tikai mātesmātei. Un ja viņa precas otrreiz, tad patēvam teikšana par „viņas” bērnu ir stipri mazāka nekā tad, ja tas būtu abu kopējais bērns.

Šī likuma izpildīšanos redzam divos līmeņos – tēva māte audzina dēlu nevis kopā ar vācu baronu, bet „Dobeles kurpnieku”. Bet mātesmāte māti – kopā ar patēvu. Protams, ka šo notikumu dziļāko jēgu aizsargā objektīvais fons – „tā dzīvē gadījās”, „tajos apstākļos citādi nevarēja”. Bet tas nav būtisks, kaut arī vairums manas teorijas nepārzinošo man nepiekritīs. Uzkrītoši, cik abām divu vīru sievām tie vīri pretēji – barons un kurpnieks, Lielā Tēvijas kara uzvarētāju upuris un uzvarētājs. Kāpēc tā?

Matriarhālā gudrība nemāca tikai to, kā ar poliandrijas palīdzību vienu vīrieti izspēlēt pret otru. Tā māca arī izvēlēties to vīrieti, kas dotajos apstākļos vislabāk var aizsargāt māti un viņas bērnus. Tādēļ mātesmātes patēva izvēle nav nejauša – viņa izvēlējās uzvarētāju. Un nekļūdījās – no tā viedokļa, ka tas deva viņai un viņas meitai visu to objektīvi labāko, ko vien varēja gribēt. Bet vai tas bija arī subjektīvi labākais?

Kā var justies puika, kuru māte sauc par Žano un kam čukst ausī, ka vispār jau viņa „asinis esot zilas” un dod mājienus, ka tas kurpnieks jau nekas nava? Kas nozīmē, ka vistuvākais no šiem trijiem mammītei ir tieši Žano. Tipiska pozīcija ērtai zēnu izmantošanai, kas nozīmē arī to pārmīlēšanu nevis mīlēšanu. Lielu mātes kvantitāti un mazu kvalitāti. Tādi puikas pēc apprecēšanās ļoti alkst sievā sastapt kvalitatīvo mammu un tad bērna – trešās virsotnes līdzšinējā divstūrī – dzimšana ir tipiski nopietns un grūts pārbaudījums. Žano to neiztur, taču skarbais dzīves fons liek maldīgi domāt, ka neiztur tikai šī fona, nevis jaunā tēva iekšējo grūtību dēļ.

Žano meitai, kas grāmatā ir māte, ir tieši tāda pati ģenealoģiska pozīcija kā pašam Žano, kas varētu nozīmēt, ka viņš apprecējis savai mātei un jaunavai Marijai līdzīgu, uz poliandriju orientētu sievieti. Taču Žano meita ir meitene un tas poliandriskajā četrstūrī nozīmē nevis vietu blakus mātei, bet tikai nākošo aiz patēva. Kāpēc tā?

Te jau ir tā svarīgākā saite ar manu „Meita un Māte” – Slepenais līgums. Ja māte kaut kādu iemeslu dēļ zaudē atbildību un kontroli par Tēvu, tad meitai tā ir jāpārņem – tā vēsta viens no līguma punktiem. Tas nozīmē, ka matriarhāta programmā ietilpst – mātesmātei iegūt jaunu drošības garantu bīstamu vīriešu pilnajā ārējā pasaulē – patēvu, uzvarējušās armijas dalībnieku, bet mātei jānodarbojas ar veco drošības avotu – tēvu, no nez kādām mocībām atgriezušos Žano. Kādēļ tāda programma?

Tā ir loģiska aizvēsturiskajos apstākļos, kad paaugušies dēli jau bija iedrošinājušies aiziet no mātēm un izveidot tādu ārpusģimenes kultūru, kas apdraudēja matriarhālo ģimeni – Māti un Meitu. Tādēļ tām bija jāatrod šajā vīriešu hierarhijā kāds tāds, ko pārējā hierarhija cienītu un respektētu un kas uz kaut kādiem noteikumiem uzņemtos Māti un Meitu aizsargāt. „Mātes pienā” mēs lasām, ka mātesmātes apprecētais tēvs nespēj aizsargāt ģimeni, turklāt pats tiek represēts un kļūst par invalīdu, līdz mirst. Bet ja mātesmāte no pirmā vīra atteikusies, tad no Slepenā līguma viedokļa jau tā jau ir Žano meitas – grāmatā sauktas par māti – problēma. Šī programma – Slepenais līgums – joprojām strādā ar pilnu jaudu – laikam tādēļ, ka ir tikusi lietota ļoti ilgu aizvēsturiskā laika daļu. Tagad to ir grūti saprast, jo konteksts ir cits – sievietes šodien tiek apdraudētās tikai kara vai noziedzīgās pasaules uzbrukumu gadījumos un savu aizsardzību ārpus šiem ārkārtas gadījumiem var nodrošināt bez uzticama un ietekmīga vīrieša sev blakus.

Žano meita – māte – netiek galā ar tēva nosargāšanas uzdevumu, tādēļ ar viņu notiek tas, kas notiek un ko paviršs lasītājs varētu uztvert par nejaušu attīstību. Nekā nejauša tur nav – mātes ķermenis sāk uzvesties kā neaizsargāts un uzbrukumus piedzīvojis. Tas noslēdzas no vīrišķās pasaules, kļūst nepievilcīgs un neaicinošs, lai gan neviens to nenosauktu par neglītu. Mātei dzīves laikā ir tikai viena seksuālā pieredze – tā, kad viņa ieņēma meitu no lauku mehanizatora – vīrieša, kuru tā sastapa pirmo un pēdējo reizi dzīvē. Nora Ikstena ir pratusi māti attēlot tā, ka lasītājam pat prātā nevar ienākt, ka viņai piemistu seksualitāte un ka viņai varētu būt kaut minimāla vēlme pieskarties kādam vīrietim un ļaut tam pieskarties sev. Viņa tikai pīpē, dzer, lasa un palīdz sievietēm tikt pie bērniem vai no tiem atbrīvoties.

Māte kļūst par ārsti – lai turpinātu glābt neizglābto tēvu. Un par ginekoloģi – lai palīdzētu citām sievietēm, it kā atvainojoties, ka pati ir noslēgusies no piedalīšanās mūžsenajā bērnu radīšanas darbā. Noslēgusies ne jau pēc pašas vēlmes – Slepenais līgums to ir sodījis un izstūmis no to sieviešu vidus, kam tiesības piedzīvot mātes laimi. Jo viņa slikti atbildējusi par savu tēvu…

No šāda viedokļa paraugoties uz māti, tā ir īsta un pat neticama varonība, – tikt pie bērna tā, kā to izdarīja viņa. Daudzas sievietes no šādas ģenealoģiskas pozīcijas pie bērniem netiek un nereti arī pie vīriem netiek. Tiesa, ir arī tādas, kurām viss norit salīdzinoši labi. Salīdzinoši – jo, ja ir bērni, tad bieži aiziet vīri un tad atkal mātesmātes stāsts ar diviem vai vairāk vīriem… Ar vārdu sakot – Slepenais līgums soda diferencēti.

Kas tādā gadījumā ir jāsaprot kā rūgtums mātes pienā, kuru atceras meita vēl no pirmajām savas dzīves dienām? Tā ir mātes nespēja ieslēgt sevī Mātes lomu – laikam jau kā Slepenā līguma diferencēto sodu. Ja tas notiktu apstākļos, kad ir tikai māte un meita, jaunākajai būtu jāiet bojā. Bet ir arī mātes māte, kas spēj un prot būt Māte meitas meitai, lai tā laikus iemācītos būt Māte savai mātei… Sieviešu pasaules realitāte, kas rada iespaidu, ka grūtniecība var tikt atjaunot jebkurā brīdī un ka sievietes regulāri piedāvā viena otrai savas Dzemdes, kurās var atgriezties, ieritināties, pasildīties, atgūties… Dažreiz gan šādi piedāvājumi tiek izjusti kā pazemojoši, bet tas nav šīs grāmatas gadījums.

Mātei dzemdējot meitu, matriarhālais mugurkauls dabū vēl vienu iespēju – mātes nepadarītos dzemdēšanas darbus varētu paveikt meita. No vienas puses, tas ir iespējams, jo meita ir izjutusi pietiekoši labu Māti, ko nodrošinājusi mātes māte, un pietiekoši labu Tēvu, ko piepildījis patēvs. Tomēr Slepenais līgums prasīs – kur ir tavs tēvs, kādēļ esi viņa neatzīta? Jo šī līguma veidošanās laikos māte un meita, kas dzīvotu viena, bez vīriešiem, būtu simtkārt pazemotas, viņas būtu kāju pamesls visai sabiedrībai, viņām būtu jāstaigā nolaistām acīm, sadragātu pašapziņu un nemitīgās bailēs.

Mēs nezinām, vai meita spēs dzemdēt – dažreiz šādas sievietes ir neauglīgas pie pilnas ginekoloģiskas veselības. Slepenā līguma sods. Citreiz tās nespēj uzticēties nevienam vīrietim un Nora Ikstena meitai tādu scenāriju iezīmē – puiši, kam viņa pievērš uzmanību, kaut kādā veidā izrādās ja ne nodevīgi, tad vismaz necienīgi. Mana psihoterapeita pieredze rāda, ka šādas meitenes agrāk kā citas sāk dzimumdzīvi, tām ir vairāk partneru, tiem ir tendence būt vecākiem un šādām meitenēm ir svarīga ne tikai šo partneru atzinība, bet arī iespēja tos pamest. Atriebties simboliskajam tēvam, ka viņa nav, nebija tad, kad viņu vajadzēja… Bet citreiz šādas meitenes paliek emocionāli un seksuāli aizslēgtas vīrišķajai pasaulei.

Un tagad par atriebību. Mātei simboliski glābjot savu tēvu, kā nu tas bērna fantāzijā bija iespējams, bija vajadzīgs ienaidnieks – tāds, kurš darījis pāri tēvam. Un viņa tādu arī atrod, veselus divus. Pirmais ir padomju vara ar visiem tās čekistiem un ziņotājiem, no kuriem mātei un meitai kļūst fiziski slikti, nāk vēmiens. Meita tic, ka līdz ar Atmodu viss būs labi. Maldīgi tic, ne no padomju varas viņas cieš, bet no Slepenā līguma…

Otram ienaidniekam, kas arī ir kaut kā divdabīgi saistīts ar padomju varu, jo pirms tās bijis Latvijas Prezidenta apsardzē, būtu bijis jābūt patēvam. Ja māte un meita būtu bijuši puikas, tad tā arī būtu bijis – viņi būtu cīnījušies pret šo „sarkano” un par mātesmāti. Bet māte un meita ir sievietes, tādēļ tām tēva mocītāju – sarkanarmiešu tēls ir jāpārnes uz kādu citu personāžu. Tāds arī atrodas – pacientes Serafimas vīrs, kara veterāns, kuram māte ar karbonāžu klapējamo āmuriņu uzbrūk it kā tādēļ, ka viņš sit Serafimu… Ai, kā gribas noticēt šai cīņai pret riebīgo padomju varu un tās vardarbīgajiem varnešiem… Bet tā nav arhetipiskā patiesība. Ja mātes tēvs būtu bijis sarkanarmietis, kuru nogalinājuši mežabrāļi, viņa par tēvu atriebtos citai pretējai pusei.

Politiskā līnija grāmatā ir mākslinieciski nepārspējami zīmēta, tā mierīgi iekļauj sevī arī šo manu interpretāciju, lai gan izskatās šķietami nesatricināmi atmodiska. Tas ir ārkārtīgi augsts līmenis, to spēt. Bet kāda sajūta mātei un meitai būtu ieraudzīt, ka ne jau politiskās nebrīvības dēļ viņas ir cietušas? Vai būtu izturama šāda „klapju noraušana”?

„Mātes piens” rāda mums ļoti precīzu bildi, kāds izskatās cilvēks ar stipri izteiktu nāves dziņu. Tāds, kurš nevis grib dzīvot, bet kurš grib mirt. „Normālajiem” tas šķiet neticami – vai tad ir arī tādi cilvēki? Nevar būt!! Bet māte tāda ir un nekas viņu nevar izārstēt no šāda stāvokļa, arī psihiatriskā slimnīca ne. Ceļā uz to viņa satiek daudz cilvēku, kas nespēj būt empātiski pret viņu, moralizē, liek saņemties… Otrais suicīds izdodas.

Kā māte nokļuvusi nāves dziņas varā? Caur savu piesaistītību tēvam un ciešanām tam līdz, līdz pat viņa priekšlaicīgajai un necienīgajai nāvei. Meita mirst līdz ar tēvu – tik spilgti kā grāmatā attēlots, to dzīvē reti nākas novērot. Bet maigākās formās – piemērām, meitai neapprecoties un nedzemdējot, – ik uz soļa. Mehānisms ir līdzīgs tam, kas notiek ar māti, kam nomirst bērns. Tā it kā sasalst – šādu māti spilgti attēlojis Rainis – kā Saulcerīti. Tas, ka šie mehānismi un sekas ir līdzīgi pieaugušām un mazām sievietēm, man saka, ka Mātes loma sievietei ir pieejama ārpus dzemdēšanas un visos vecumos, sākot no tā, kad viņa ir paņēmusi rokā lelli un teikusi tai – „neraudi!”.

Ja māte ir nāves dziņas varā, viņa nevar piesaistīties bērnam, kas dzimst – un tas ir stāsts arī par Raini un par to, kā viņš izdzīvoja ar šādu māti, arī būdams nāves dziņas varā. Bet Raiņa gadījumu cilvēki tā neuztver, kā es viņiem stāstu. Redzēsim, kā būs ar Noras Ikstenas grāmatas varoņu uztveršanu. Redzēsim, kādu nākotni lasītāji varētu prognozēt „Mātes piena” meitai!

Māte ir grāmatas galvenā varone un viņas stāsts – tās galvenā intriga. Ļoti interesanta un sociāli svarīga, bet ne tādā nozīmē, kā autore rakstījusi un droši vien domājusi. Gan laulības stabilitāti, gan demogrāfiju „Mātes pienā” attēlotie mehānismi ietekmē daudz vairāk, nekā mēs, mūsu demogrāfi un politiķi iedomājamies. Sievietēm būt mātēm un sievām šajā grāmatā nav tas pats, kas teorētiski iedomātajai latviešu sievietei, kas, ja vien to gribētu, varētu apprecēties un radīt tos tautai nepieciešamos 2,1 bērnus. To vajadzētu pieņemt un saprast. Jo risinājumi var nākt tikai caur pieņemšanu un saprašanu… Es te nerunāju pat par skatījumu uz mūsu vēstures interpretēšanu šo pārdomu gaismā – tā būtu vēl viena liela tēma, kurai mūs pietuvinājusi Noras Ikstenas grāmata. Aizraujošu lasīšanu!