Maidaniska nervozitāte

Katra mēneša sākumā ir tāda viena diena, kad nopērku „Rīgas laiku”, un tad kāri to riju. Žurnālā vienmēr ir vismaz viens materiāls, kuru gribas vairāk paauklēt prātā. Visvairāk esmu iecienījis tieši intervijas – tas tomēr ir unikāls vēriens, kādu var atļauties un prot kopt Tīrons,Rītups&CO. Šķiet, bez šāda RL mēs būtu tāds provinciāls kakts, kurā pasaules elpu drīkstētu just tikai svešvalodās un ārzemju sakaros labi integrētie sabiedrības locekļi. Cilvēki, ar kuriem izvēlas sarunāties RL, parasti nenokļūst LTV prožektoru gaismā, jo laikam tur ne sevišķi iederētos. Bet rāmā mierā lasīt šo cilvēku domas var ar lielu baudu.

Marta numuru izlasīju gandrīz visu. Piedzīvojums Nr.1, protams, saruna ar Valdi Bisenieku. Daudzslāņaina, jēgpilniem un sāpīgiem noklusējumiem pārpilna, valodas untumos dzīvojoša. Vīrišķīga, reti pamanītā šī vārda izpratnē. Kaut kas Biseniekam ir arī kā Dāvidam Každanam, matemātiķim, kurš šajā žurnālā pamanījies atzīmēties ar veselām divām intervijām. Izskatās, ka ar Arni Rītupu Každans apgājies nežēlīgāk kā ar Lolitu Tomsoni, ar meitenēm taču vienmēr patīkamāk! Nevis ar nekaunīgu konkurentu, kurš sarunu sāk eksaminējot – viņš matemātikas profesoram jautā, cik ir divreiz divi, bet tas, protams, atbild, ka nezinot cik.

Rītupa intervija ar filozofu Anatoliju Ahutinu iesākas vēl garlaicīgāk (vai tu esi filozofs?), līdz brīdim, kad intervējamais saka: „… Labi, beidzam, es negribu šajās tēmās iestigt. [..] … tā ir ļoti nervoza tēma, es nemāku par to runāt mierīgi.” Rītups: „Nu, tad parunāsim nemierīgi.” Un apgriezienus uzņem ļoti interesants stāsts, par „šo” tēmu.

Tā ir sākusies jau pirms nemiera izlaušanās. Ahutins ir pateicis, ka krievu filozofija tikai tad ir filozofija, ja tā ir Eiropas filozofijas daļa. Bet ja kāds saka, ka Krievija nav Eiropa, tad viņš Ahutinaprāt sludina nacionālu autismu, kas novedīs pie vēl smagākām diagnozēm. Pēc tam viņš saka, ka krievu filozofija tomēr varētu būt (diezgan patstāvīga) filozofija, ja balstītos uz krievu valodu, kuras iespējas filozofijā (domas izriet no valodas, tās var dzīvot tikai tur – tam, šķiet, piekristu arī Bisenieks), atšķirībā no sengrieķu vai vācu valodas, vispār nemaz nav sāktas tikt filozofiski apzināt. Un tūliņ pat kritizē krievu filozofu Iļjinu, kurš vairs nemaz neesot filozofs, bet teoloģisks ideologs, vai valsts filozofs, kuru, kā var saprast, labprāt izmanto tie slāņi, kas grozās ap Putinu un viņa vīziju par Krieviju kā impēriju. „No krievu filozofijas paņemta tās policejiskā daļa”.

Tālāk Ahutins stāsta par Maidanu plašā izpratnē, un „kāpēc es esmu pilnībā ukraiņu pusē”. Jo „Eiropa ir cīņa par noteiktu cilvēka tipu” un par „patstāvīga, personiski atbildīga cilvēka pašapziņu, par cilvēka kā pieaugušas, atbildīgas, pilngadīgas būtnes cieņu”.

Turpinājumā par filozofiju izskan kaut kas līdzīgs tam, ko es domāju par psihoterapiju šaurā nozīmē un kultūru plašā – „filozofija domā, un domājot tā izmaina domājošo galvu. Izmainījusies galva nozīmē izmainījušos cilvēku. Izmainījies cilvēks nozīmē izmainījušos apstākļus, bet tas jau nozīmē izmainījušos pasauli. Tātad pasaule tiešām mainās, tikai tā sākotnēji mainās galvā, prātā, izpratnē.”

Tajā pašā „Rīgas laikā” palasīt vēl arī Daniela Mendelsona rakstu par „vēstures tēvu” Hērodotu un viņa aprakstīto episko cīņu starp Austrumiem (Persiju) un Rietumiem (Grieķiju) 2500 gadus atpakaļ un ieraudzīt tur to pašu – cīnās kolektīvais cilvēks ar individuālo. Neko kardinālu pa šo laiku pārtaisīt nav izdevies… Jautājums nav atrisināts vismaz divas ar pusi tūkstošgades. Vai tiešām mēs domājam, ka Maidans to atrisinās uzreiz? Un ka filozofijai un pat kultūrai būs kāda ietekme tā atrisināšanā? Galu galā arī pats Ahutins ir pesimistisks – „Bet tas ir vecais cilvēks, kas lauž veco pasauli. Lauzt ta salauž, bet neko jaunu neuzceļ, jo nekā cita, izņemot to pašu veco monarhismu, viņam galvā nav.[..] Cilvēka prāts taču palicis vecais. Lūk, arī viss.” Kad es izlasīju šo, tad padomāju – aha, laikam te tas tēmas nervozums priekš filozofa. Par to runājot viņš riskē būt ne tikai krievu pasaules un „krievu gara” (par ko viņš izsakās diezgan asi un ironiski) nodevējs. Viņš riskē ar ko svarīgāku – savā vecumā tikt uztvertam kā tik naivam, kurš tic, ka Maidans kādu krievu nacistu mainīs un pārtaisīs par eiropieti. Bet ja nevienu nemainīs, tad Krievija vispār nav maināma un nav maināma arī tās valsts iekārtas tradīcija – patvaldība, pareizticība, tautiskums.

Jā, šis te nervozums ir būtiska lieta. Jo tas iespējams tikai kopā ar ticību, ka tad, ja krievus kritizēs, tad viņi mainīsies. Taču tas ir tāpat, kā gaidīt, ka mainīsies lācis mežā, ja viņam to palūgs, vai ka uzspīdēs saule, ja mēs ļoti to gribēsim. Taču nekāda nervozuma nevar būt, ja mēs apzināmies, ka krievu nacisms ir fakts, ar kuru jāsadzīvo kā viņiem, tā mums. Jo pat ja daļa no 86%, kas atbalsta Putinu, tiešām ir propagandas nozombēti, tad nevar būt, ka kaut kādu daļu no tiem nevarētu atzombēt atpakaļ. Mēs labi zinām, ka liela daļa lielkrievu tādi šovinistiski ir bijuši un būs, lielākais, ko no viņiem var gaidīt – ka viņi to neizrāda. Bet ja tā, tad nav ko tērēt emocijas un sašust – viņi dara to, ko nacionālistiskiem imperiālistiem jādara.

Mums, citā valstī un citā kultūrā, tas ir vieglāk, taču ne viegli. Jo jābaidās par impērijas militāru uzbrukumu. Skaidrs, ka Putins savās kartēs Krievijas krāsās ir iezīmējis gan Baltijas valstis, gan Poliju. Taču mēs – Latvijas latvieši un krievi jau arī neesam viendabīgi un mūs jau arī šis Maidans dala un sarīda vienu ar otru. Mēs īsti nezinām, kas notiktu, ja Latvijas politikā parādītos latviešu Putins, Orbans vai Marina Lepēna. Jo skaidrs, ka tos, no kuriem Dzintars Zaķis pirka balsis, vai tos, kas balso par Lembergu, var organizēt tikai tāda tipa vadoņi. Cik šajā valstī ir sevi cienošu pašapzinīgu eiropeisku cilvēku? Protams, vairāk nekā Krievijā. Bet vai vairākums? Ļoti šaubos. Un tad man nāk prātā tā slavenā SKDS aptauja, kura atklāja, ka visas mūsu partijas būtībā ir kreisas, sociālistiskas. Arī tie, kuri retorikā ir konservatīvi un liberāli, īstenībā ir sociālistiski un kreisi.

Bet šādus cilvēkus demokrātiska valsts iekārta „neķer”. Stingri ņemot, tādiem (kas pārdod savas balsis, piemērām) vajadzētu atņemt tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem. Bet patlaban viņiem, atšķirībā no balsu pircējiem, nekāda atbildība paredzēta netiek. Demokrātijai vajadzētu attiekties tikai uz tiem, kas Maidana Eiropas pusē. Tiem, kas otrā, lai tiek Putins un viņa latviskie brāļi. Jo demokrātija ir paredzēta atbildīgiem cilvēkiem, piemērām tādiem, no kuriem veidojusies amerikāņu nācija. Viņiem taču vajadzēja pamest veco Eiropu uz neatgriešanos, riskēt, uzņemties. Nespējīgie un invalīdi turp nebrauca, tikai Eiropas izlase. Protams, ka viņi paši to nesaprot. Viņi tic, ka demokrātijai ir audzinošs un cilvēkus mainošs raksturs. Bet tā nav – un tas viņiem būtu bijis jāredz ne tikai Afganistānā un Irākā. Arī Eiropa nav tik demokrātiska un vienlaikus efektīva un lemtspējīga kā Amerika. Arī Eiropu Putins ir spējis lielā mērā nopirkt.

Lieta jau patiesībā ir vēl sarežģītāka – Maidans iet caur katra cilvēka galvu. Arī caur manējo – es neesmu 100% eiropietis. Taču man visvairāk netīk tie, kas sevi par tādiem uzskata, bet darbos individuālu atbildību uzņemties nav spējīgi. Kas gaida, ka kāds tos organizēs un vadīs. Sevišķi labi būtu, ja viņš vēl atļautu sevi kritizēt un gānīt. Šiem cilvēkiem demokrātija ir pārāk sarežģīts un nesaprotams valsts organizācijas veids. Viņiem vajag, caru, vadoni un priekšnieku. Un tā nav politiķu problēma, tā ir tautas mentalitātes problēma.

Visādi jau var palūkoties uz Artusu Kaimiņu. Bet celtnieku puiši, kas darbojas manā mājā, ir noskatījušies pilnīgi visas Suņu būdas, bet nevienu Panorāmu un nevienu analītisko raidījumu, lai cik maz mums viņu arī nebūtu. Puiši ir lieliski sava amata meistari, ar spožu, bet speciālu intelektu – tādu, kas nav ļāvis viņiem pabeigt 9 klases mūsu izglītības sistēmā. Viņi arī ir šīs valsts pilsoņi un tādu ir ļoti daudz. Viņus grib ignorēt eiropeiskās retorikas nēsātāji un birku piekarinātāji. Tie, kas pat Imantu Kalniņu pieskaitījuši putiniešiem, nevis dzīvesgudriem cilvēkiem, kas redz bildes komplicētību. Un kam nepietiek dūšas nemelot vismaz sev.

Te arī mūsu, nevis tikai Ahutina nervozitāte. Nevis domāšana, nē. Tieši nervozitāte, emocionāls fenomens. Tā, kura reaģē, ja ar balsošanu gribam mainīt realitāti. Un reaģē arī, ja demokrātiski gribam vadīt cilvēkus, kas tajā vēl nav ieauguši, ieskaitot kādu pašu sevis daļu. Un turpina būt akla, redzot, ka bērnišķīgi nacistiskā daļa mūsos demokrātiski nevadās. Tā nesaprot ne cilvēktiesības, ne homoseksuāļus, ne feministes, sevišķi, ja tās paziņo, ka neviens viņas nepiespiedīs dzemdēt. Nervozitāte rodas par savu nacistiskumu un aizliegumu par to runāt.

Interesanti vērot, ka paralēli Krievijas notikumiem, Latvijā arī aug patriarhāli nacistiskas tendences. Mūsu nacionāļi gan ir apmulsuši, redzot sevī ļoti daudz no krievu nacisma, bet nespējot to politkorekti un latviski patriotiski verbalizēt. Lembergs nemulst, viņš skaidri ir pret sorosītiem – kapitālistiskiem demokrātiem, amerikāņiem, bet neko sliktu nesakot par krieviem. Pat Āboltiņa esot sākusi lietot antiliberālu retoriku, sev pretējā nometnē iespiežot Viņķeles frakciju Vienotībā. Tātad praktiski sliecamies konservatīvas politikas virzienā, nesaprotot to filozofiski un ideoloģiski, bet, pats galvenais – psiholoģiski un arhetipiski. Nesaprotot, kā Maidans ir sadalījis katru no mums.

Katrā no mums dzīvo kāda daļa matriarhāta (komunists), kāda daļa patrimatriarhāta (feodālis) un kāda – patriarhāta vai filiokrāta (demokrāts). Manī šo daļu attiecība varētu būt – 20 : 40 : 40 un diezvai šai valstij un tās nākotnei varētu būt problēmas ar tādiem kā es. Es domāju, ka problēmas ir ar tiem, kam šī attiecība ir 50 : 25 : 25, jo viņi neredz, ka ir mazāk demokrātiski kā es. Viņiem pašiem, protams, neliekas, ka viņi ir komunisti, jo Māte ir ievilkusi sevī Dēlu un šo incestu viltīgi nosaukusi par liberālismu, kas jāuztver kā superdemokrātija. Bet liberāļi Rietumos ir kaut kas cits – 20 : 20: 60! Taču viņi ir tik akli, ka neredz kardinālo valodas nespēju vienādas lietas saukt vienādo vārdos, bet dažādas – dažādos. Vai arī viņi cer, ka saucot – salds! salds!, sajutīs halvu mutē?

Putina Krievijā lielākā cilvēku masa dzīvo attiecībā, apmērām 60 : 30 : 10. Mums ar krieviem ir tā kopīgā atšķirība, ka, lai nokļūtu demokrātijā, vispirms jāstiprina feodālisms – Tēvs. Tas nenozīmē feodālismu kā ideālu, bet kā nepieciešamu stāvokli, bez kura atbildīga demokrātija kaut kad nav iespējama. Bet šo saprast daudziem pie mums ir neiespējami – ne tikai Imants Kalniņš tiek asociēts kā putinists vai Batjkas fans un antieiropietis. Taču viņi nesaprot, ka lai nokļūtu Eiropā, kaut paātrinātā tempā jāiziet visas tās jau noietās attīstības stadijas. Savā ziņā tā varētu būt arī palīdzība Eiropai – parādīt, kā viņa ir attīstījusies un kas viņai vajadzīgs, lai izvairītos no atpakaļkritieniem.

Jāsaka, šī saruna arī man bija nervoza un nemierīga. Jo ja es runāju par demokrātiju sevī, tad Mātes un Tēva varas daļas manī bļauj aiz aizvainojuma un izsaka aizdomas par biedrošanos ar sorosītiem un liberastiem, vai tieši pretēji – lembergiešiem, kas ieviesuši iepriekšminētos terminus. Ja es saku, ka esmu par Tēva varas vērtībām, mani apvainos Krievijas impērijas vai baltvācu aristokrātijas slavināšanā, un man būs jātaisnojas, ka tas es tomēr neesmu. Vieglāk par šīm lietām nerunāt, lai netiktu ievilkts nervozi aizvainotā retorikā. Tomēr pamēģināju, ceru, ka šoreiz tomēr jutīšos atvieglots.