Liepnieks pret Trampu

Pagājusi nedēļa, kopš  Donalds Tramps ievēlēts par ASV prezidentu. Tas kļuva par, es teiktu, gada galveno notikumu pasaulē, arī Latvijā. Dzīvojam globālisma laikmetā, kas nozīmē valstu suverenitātes būtisku ierobežošanos – ASV prezidents mūs ietekmē vairāk kā mūsējais. Mēs nedrīkstam balsot par to, kas reāli mūs vada, bet par tiem, kas neizjūt par savu pienākumu pat atbildēt mums. Tie atskaitās kaut kam ārpus mums, tajā skaitā ASV valdībai. Faktiski tas ir Satversmes pārkāpums, bet ko nu tur, šis dokuments tiek kājām mīdīts ne pirmo gadu. Šajos apstākļos – ja ASV vada jēdzīgs cilvēks, tad mums labi. Ja nelietis un mērglis – slikti.

Man ir interesanti padalīties ar vērojumiem, secinājumiem un hipotēzēm, kā pasaulē un Latvijā ir tikusi uztverta Trampa ievēlēšana. Pirmais – līdz pat rezultātu pasludināšanai no visiem gludekļiem tika kliegts, ka neko prognozēt nav iespējams, socioloģija sakot, ka fiftī fiftī. Un tad – Trampa uzvara ar graujošu rezultātu. Tātad – tie gludekļi nevis informējuši, bet formējuši. Tātad formētājiem – tradicionālajiem masu medijiem, tas nav izdevies, tie zaudē sociālajiem tīkliem, sevišķi X, ar kuriem, sevišķi pēc tam kad Īlons Masks no pirka Tviteri, manipulēt nav iespējams. Bez tam – līdz vēlēšanām un laikam arī pēc tām ļaudis izvairās publiski sevi pasludināt par trampistiem, izvairās lepoties ar savu elektorālo izvēli. Gan nožēlojami, gan saprotami – kādēļ gan tērēt savu laiku un enerģiju apdauzītajiem Harisas fanātiem. Viņus tak pārliecināt par ko citu, kam viņi tic, nav iespējams!

Kas attiecas uz mani – neredzēju neko, kas varētu solīt Kamalas uzvaru, bet brīnījos ka eksistē ļaudis, kas turpina tai ticēt. Tīrs kreiso mediju, ieskaitot Latviju, fenomens – kaislīgi ticēt, ka viņiem it kā vēlamais ir arī reālais. Ja ticēšu, tad piepildīsies. Galdiņ, klājies!

Bet neuzklājās – izrādījās, ka realitāte eksistē ārpus kreiso liberāļu slapjo sapnīšu dzīves. Un tad pārādījās krāšņas reakcijas, kas liecināja, ka notikušais tiek uztverts nevis kā kaut kā nepiepildīšanās, bet kā izsapņotā zaudējums. Kā saka – sapņoju, ka gredzens pirkstā, pamodos, tak pirksts bij d*rsā.

Bet šīs krāšņās zaudējuma emocijas! Viena sieviešu grupa paziņo seksa moratoriju – viss, tagad neviens vīrietis nedabūs no viņām seksu, jo Tramps! Cita publiski, asarām līstot, noskuj matus līdz ādai. Vēl cita, un tā man šķiet vissimptomātiskākā – metas ārprāta ķērkšanā. Iksā ir daudzas filmiņas ar šīm histēriskajām izdarībām. Viena man īpaši patīk – kāda melnā dāma filmē sevi mašīnā pie stūres ķērcošu, bet paralēlajā kadrā puisis ar pokerfeisu uz ģitāras hārdroka manierē aranžē. Tas viss ir bezgala smieklīgi, bet kā taps skaidrs no mana tālākā teksta – arī nopietni.

Man un, izskatās, diezgan daudziem ir interesanti paskatīties, kā aktuālos notikumus jūtūbē komentē Jurģis Liepnieks un Nils Sakss Konstantinovs. ASV prezidenta vēlēšanām viņi veltīja vismaz trīs rullīšus. Visu to centrā bija Liepnieka emocijas – kā var būt tas, kas nevar būt! Ar vārdu sakot – galdiņam bija jāklājas, bet tas neuzklājās! Bet tajās reakcijās bija kas vairāk kā hokeja vai futbola fanu sāpes par zaudējumu, dažreiz kārtējo. Tas izskatījās riktīgi histēriski un es sāku iedomāties, kā tas būtu, ja Liepnieks publiski atteiktu seksu vīriešiem, iegūtu tādu frīzūru kā man, vai rokgrupas pavadībā gaudotu uz mēnesnīcu.

Liepnieks teica – visa mana analīze ir izrādījusies nepareiza! Un es viņam iksā uzsitu uz pleca – jā, tā jāpārskata! Bet nākamjā sarunā ar Nilu, aizrunājoties līdz Robertam Kenedijam junioram, atkal Jurģa histērisks izkliedziens – “Muļķis!”

Bet ja jau tu esi gatavs pārskatīt savu analīzi, tad varbūt pieņem pretējo tam, kā tu esi analizējis līdz tam – Kenedijs ir īpaši gudrs. Nu un tad pārbaudi šo pieņēmumu, apšaubot to, ka viņš varētu būt muļķis!

Es runāju par emocijām, nevis argumentētu analīzi – tādas Jurģa un Nila panorāmās nebija – tikai kā es attiecos pret to vai šito. Mans pārstreigums un izbrīns, vērojot visu šo – cik ļoti Liepnieka emocijas līdzinās to slimo feminisšu emocijām un kā gan nenarcistiski un netrampiski tās varētu nokļūt tīklā!

Ietvītoju – “Esmu novērojis, ka tiem, kam Tramps izraisa histērijas vai niknuma lēkmes, ir kaut kādas problēmas ar tēvu. Apbrīnojami jūtīgs tests.” Daudzi atsaucās, komentēja. Tagad še paskaidrošu savu domu.

Visi cilvēki piedzimst sievietēm un šo sieviešu sejās mācās izlasīt, kas ir labs un kas – slikts. Mātes vērtību sistēma ir pirmā, ar kuru iepazīstas bērns. Ja nav tēva, vai tēvs ir vājš, tā paliek vienīgā. Ja tēvs ir, viņš vienmēr verbāli vai neverbāli pauž savu attieksmi pret mātes vērtībām, parasti tur ir konflikts. Domāju, tas ir neizbēgams, bet svarīgi, lai nebūtu antagonistisks – vienam otru izslēdzošs. Ja tu man nepiekrīti, es tevī ieklausos, nevis izvelku pistoli un nošauju.

Mātes redzējums un pasaule vienmēr ir ap dzemdēšanu – tur aiziet visa racionālās un emocionālās izpētes enerģija. Pasaule starp dzimšanu un nāvi dominē un liecina, cik nenovērtēti svarīga tā ir. Tēva redzējums ir ap medībām – kur ko var dabūt un kā zināšanas par zvēriem var palīdzēt tos nomedīt, kā iegūt resursus lai pabarotu bērnus. Objektīvi tie ir viens otru papildinoši redzējumi, kas ir izpratnes par monogāmu laulību pamatā.  Bet problēma tajā, ka Tēva pasaule un redzējums periodiski zūd, iet bojā un Mātes redzējumā, kas var iet bojā tikai kopā ar pasauli, iekļaujas Tēva nepadarītie darbi. Rezultātā katram vīrietim, kurš uzstājas ar Tēva ambīcijām, un Tramps neapšaubāmi to darīja, tiek piestādīts parādu saraksts. Ko vīrieši no sieviešu skatu punkta nav izdarījuši un kas viņiem būtu bijis un būs jāizdara, lai derība starp sievišķo un vīrišķo darbotos. Visas šīs augstāk pieminētās gaudas ir par to – kas mums pienācās, bet ko mēs nedabūjām un kas mums nepienācās, bet ko mēs dabūjām.

Cilvēkiem, kas auguši bez tēva, šāds mātes iekšējais ķērciens ne ar ko netiek kompensēts un vainīgs par to skaitās Tramps, viņam vienkārši “ir gadījies” izveidot tādu tēlu. Bet par viņu balsoja ne tikai vidusštatu tālbraucēji šoferi un citas zilās apkaklītes, arī jauni vīrieši visos, ne tikai demokrātu štatos. Bet Tramps no tā nevairās, viņš to ņem uz sevi. Un iztur šo smagumu, nesalūzt.

Mana hipotēze attiecībā ne tikai uz Jurģi Liepnieku, bet arī uz Benu Latkovski, Kārli Streipu un daudziem citiem Kamalas faniem – memmesdēliņi. Mātei pārāk tuvu bijuši un esoši dēli, kuri krīt izmisumā, ja mātei (tās redzējumam) kas draud. Tādi, kas nespēj iedaudzīt, ka izmisuma iemesls ir tikai un vienīgi matriarhālais skatījums – tas, kas starp dzīvību un nāvi. Lai arī no šī skatījuma redzams, kas sievietēm daudz kas nav ticis dots, no cita skatījuma redzams, ka no dotā daudz kas nav ticis novērtēts un atzīts.

Īsāk sakot – visas šīs tīklā redzamās reakcijas uz Trampu ir tas, kādas ir mežonīgas, neapgaismotas sievietes, līdz kurām nav aizsniegusies Tēva redzējuma gaisma. Šādas reakcijas translē un par Kamalu balso arī beztēva dēliņi. Es runāju par patriarhāta doto, par to, kas pilnīgi nolobījies tajās kaucējās, bet daļēji – Jurģa Liepnieka reakcijās. Jurģis vismaz runā un tiecas pēc mierinājuma, tās ārprātīgās tikai kauc.

Ja mēs iedomātos pasauli bez vīriešiem – tikai sievietes un pilni ledusskapji ar sasaldētu spermu, kurā piedzimušās meitenes tiek audzinātas, bet puikas nogalināti, cik paaudžu laikā izzustu nepieciešamība pēc valodas un domāšanas vispār? Cik paaudzes būtu vajadzīgas, lai visa pasaule regresētu uz tādu mežonību, kāda parādās sociālo tīllu reakcijās uz Donaldu Trampu? Mana atbilde ir baisa – kādas trīs. Pusgadsimta laikā civilizācijas sasniegumi tiktu noārdīti, paliktu tikai sievišķais nelaimīgums un ķērcieni.

Līdzsvara dēļ varu piedāvāt fantāziju, kāda izskatītos pasaule tikai ar vīriešiem, bez sievietēm. Pirmkārt, neviens nedzimtu, tātad viss ietu bojā vienas paaudzes laikā. Otrkārt, vīriešiem nebūtu ko darīt, jo viņiem nebūtu jālaimīgo sievietes un jārūpējas, lai bērniem nekas netrūktu. Pinīga demotivācija un nāve.

Abas šīs baisās perspektīvas mēs redzam mikropasaulēs. Kaut kur nav Tēva un kaut kur nav Mātes. Tēvu nogalināt ir vieglāk un vēl vieglāk ir krist histērijā par to, ka Māte nav gana laimīga.

Tādi vīrieši kā Liepnieks Mātes vārdā nolasa pretenziju sarakstu pret vīriešiem un Tēviem. Tie tiesā šo pasaules daļu par neizdarīto, nevis saka paldies par izdarīto. Jo kolorītāks ir vīrietis ar Tēva ambīcijām, jo kaislīgākas pretenzijas pret to. Konstantinovs viņu mierina un nedaudz ārstē, lai gan viņiem ir daudz līdzīgā un varbūt tieši tādēļ Liepnieks viņam uzticas.

Te man jāatceras laiki, kad Jurģis Liepnieks parādījās uz lielajām skatuvēm. Tas notika, pateicoties Andrim Šķēlem, kurš intuitīvi sajuta Jurģa sāpi, sakot – “nedariet pāri Jurģītim!” Tajā laikā Jurģis izskatījās pēc Cēzara Caunes un tā arī uzvedās, turklāt arī konteksts bija līdzīgs. Bet tas beidzās ne jau ar pateicību Šķēlem, bez kura viņš būtu nekas. Tas beidzās ar Mātes pārmetumiem Šķēlem kā Tēvam. Un tie pārmetumi bija emocionāli līdzīgi tiem, kas veltīti Trampam.

Te man jāatceras 2011. gads, kad es pirmoreiz klātienē satiku Jurģi Liepnieku – http://www.viestursr.ucoz.lv/load/steidzigi_samilojiet_jurgi_liepnieku/1-1-0-23 Tajā pasākumā iznira Lielā Platā sieva, kas izjuta Liepnieku kā savu Varoni, kas jāatbalsta tad, kad viņš ir salecies ar visiem vīriešiem pasākumā kā ar Mātes ienaidniekiem. Es par to tagad rakstu tādēļ, ka šie notikumi man šķiet ļoti arhetipiski, turklāt ne tikai Latvijas, bet visas pasaules kontekstā. Mātes Varonis pret Tēvu, kas objektīvi ņemot to Māti ir glābis un glābj, cik nu ir tā spēkos, nesaņemot ne nieka no tās pateicības, kas visa tiek Varonim, kas cīnās pret Tēvu.