Kādreiz (nevaru atrast tieši kur) Marī šī bloga komentāros rakstīja par Augusta Strindberga „Nāves deju”. Varēja just, ka viņu šī luga ļoti ietekmējusi – sējusi milzu pesimismu par laulības institūta perspektīvām. Cik atceros, viņa rakstīja apmērām tā – ja jau tā jāmokās, tad priekš kam tāda laulība. Un bija jūtams, ka „Nāves dejas” situācijā šķiršanās viņai šķita neizbēgama un simtprocentīgi attaisnojama. Man likās, viņa tur neredzēja nekādu citu izeju. Izklausījās, ka ne tikai pašas pieredze, arī Strindberga (un ne tikai ar savām trim šķirtajām laulībām) viņai lika būt skeptiskai pret laulības nešķiramības jeb šķiršanas bezjēdzīguma koncepciju, kuru mēdzu sludināt es.
Kaut kā nesanāca man „Nāves deju” izlasīt toreiz un arī līdz šim vēl ne. Tādēļ nopriecājos, ka Elmārs Seņkovs to iestudējis Valmierā un varēšu nošaut uzreiz divus zaķus – gan noklausīties tekstu, gan redzēt vienu no interpretācijām. Kas attiecas uz pirmo – tā jau no paša sākuma bija naiva iecere, jo lugu taču var izlasīt ātrāk kā noskatīties. Turklāt iestudējumā izmantots tikai oriģināla pirmās daļas materiāls, otrā daļa tāpat būs jālasa pašam. Taču attiecībā uz izrādes kā vienas no interpretācijām izdzīvošanu viss bija lieliski, mana iecere izdevās pilnībā.
Man jau, kā vienmēr, svarīgākais ir teksts, es interpretēju to. Un salīdzinu, kā to darījuši režisors/aktieri. Nozīmi piešķiru no manis atšķirīgām izpratnēm, tās rada jautājumus un pārdomas. Te tad arī vairāk par tām dzirkstelēm, kas uzšķīlās Valmierā un nu jau kādas padsmit stundas aizdegušās deg. Īsts ģēnijs tas Strindbergs, ko tur teikt.
Lugas nesteidzīgi izstāstītais teksts ik pa brīdim izmet man skaidri nolasāmus pieturas punktus, kas ļauj saprast, kādēļ ar personāžiem notiek tas, kas notiek. Pie šiem punktiem tad arī pakavēšos.
- Edgaram agri nomiris kāds no vecākiem, viņam kā pusaudzim bija jāpelna nauda, lai mazās māsas ziemā varētu ģērbties siltos vadmalas mētelīšos, kurpretim pats Edgars pat vislielākajā salā staigājis bez mēteļa.
Šeit, protams, kaut kas nolasās no Strindberga paša biogrāfijas un dzīves izjūtas. Viņam, ceturtajam bērnam no septiņiem, 13 gadu vecumā mirusi māte, kuru tēvs – aristokrāts izvēlējies no savu kalpoņu vidus un kuru tas varētu būt nomocījis apmērām tādā veidā, kā to dara arī Edgars ar Alīsi, bet kura, atšķirībā no Alīses, nespēj pietiekami pretoties. Pēc pirmās sievas nāves tēvs apprec bērnu auklīti – tas izklausās pēc Strindberga seniora lielas vajadzības kontrolēt savas sievas, apprecot tādas, kas diezko nevarēs iebilst, un uz kurām varēs izspēlēt savas problēmas un sāpes, pretim neko īsti nedodot. Bet ja tā, tad Augusta tēva māte mums savukārt hipotētiski iezīmējas kā liela, nelaimīga un dēlu izmantojoša. Tas nevar nelikt atriebties sievām par mātes nodarīto, izspēlējot šajās attiecībās visas savas un un arī savas mātes sāpes.
Augusta paša dzīvē mēs (likumsakarīgi) redzam kaut ko pretēju tēva izvēlēm – viņa sievas ir valdonīgas, neatkarīgas un pat feministiskas, kas liek man piezīmēt tēva mātes hipotētiskajam tēlam vēl dažus raksturīgus vaibstus. Bet ja jau Strindbergs ne tikai precējies, bet arī šķīries, tad gan jau ilgojies arī pēc kaut kā pretēja – laikam jau savas mātes –padevīgas kalpones tēlam līdzīga. Izskatās, ka šīs mīlestības/naida attiecības raksturojušas gan ģimenes vīriešus, gan daudzus slavenā rakstnieka vīrieškārtas personāžus.
Būtībā jau šeit iet runa par objektīvām došanas/ņemšanas attiecībām ģimenē un dzimtā starp paaudzēm, kā arī subjektīvu izmantotības sajūtu. Edgarā tā ir kaut kur dziļi iekšā, no bērnības Varoņa lomas nākusi. Tagad, kad paša bērni izauguši, un palikts kopā ar sievu divatā, tā sevišķi pieprasa kompensāciju – tas, kas bērnībā tika dots māsām, tagad jāatdabū atpakaļ no sievas. Droši vien saprotot, cik tas stulbi, bet neredzot citu izeju. Ir tas vecums, kad Varoņa loma mirst, un kaut kādā ziņā tas var tikt kā ne tikai lomas, bet visa cilvēka nāve izjusts, sevišķi virsniekam. Jo virsnieki jau audzināti balts/melns kategorijās. Dzīvot vai mirt.
Alīse ir kaut kas pa vidam starp Strindberga māti un tēvamāti – viņu nevar nomocīt, viņa pretojas, taču ne tik ļoti, lai tas būtu letāli Edgaram. Izskatās, ka viņa no šādas cīņas gūst kādu labumu, lielāku, kā varētu gūt no vīra nāves. Izskatās, ka viņa ne tikai svin izdzīvošanu, bet šajā kontekstā pat spēj būt tāda kā dusmīgi/nikni sadistiska gandrīz. Viņa atgādina Edgaram, ka viņš nav apmaksājis to un apmaksājis šito un ka pat ko ēst viņiem nav – tas taču nevar neatjaunot vīra asociācijas par bērnību un pienākumu rūpēties par māsām. Diezvai nu tā badā miršana zviedru armijas kapteiņa ģimenei būtu bijusi iespējama, ja enerģiska sieva ņemtu pārtikas apgādes jautājumus savās rokās, pat ja mēs pieņemtu, ka vīrs visu algu nodzer. Bet viņa neņem.
- Alīsei un Edgaram ir četri bērni, divi no kuriem miruši. Tas noskan lugas tekstā, bet nekādu tālāku dramaturģisku attīstību nerada, ziņa iekrīt tukšumā un tādā kā vienaldzībā. Ok, par to varētu nerunāt un tādi vecāki kā Alīse un Edgars par to noteikti nerunāja. Bet šai informācijai būtu bijis jābūt aktieriski savienotai ar to uzvedību, kādu abi bērnus zaudējušie vecāki demonstrē. Jo tā ir tipiski traumatiska uzvedība bērnus zaudējušiem vecākiem!
Par tādu esmu rakstījis jau Raiņa sakarā. Arī viņa vecāki bija zaudējuši divus bērnus, pēc kā faktiski izšķīrās. Tāpat biežāk nekā vidēji sabiedrībā šķiras vecāki, kuriem ir bērni invalīdi. Lieta tā, ka šajā zaudējumā, tāpat kā citos, vecākiem rodas ne tikai tukšuma sajūtas un bailes, bet arī dusmas. Tieši ar pēdējām ir visgrūtāk, jo tās nav iespējams projicēt uz zaudējuma iemeslu – mirušo bērnu kā „vainīgo”. Ir tipiski, ka vecāki savas dusmas dāvina viens otram un nesaprot, ka tā ir gan nāves pārdzīvošana, gan uzticēšanās savam tuvākajam vienlaicīgi. Cilvēki domā, ka tas ir nenormāli, tā justies un tā attiekties vienam pret otru. Bet tā nav, laulība dod iespēju izspēlēt sevī arī tādu traģēdiju. Es pat teiktu, ka tieši tādām grūtībām tā arī ir „domāta”. Ne jau tikai otra partnera mīlestības pārdzīvošanai tā ir – to pārdzīvot ir viegli, skaisti un kaifīgi. Taču tik viegli nav ar dusmām, kuras uzticam otram un gribam, lai viņš ir aktieris psihodrāmā, kurā tās tiek izspēlētas. Ir viegli noticēt, ka tādā veidā nevis ārstējamies, bet vedam sevi uz nekurieni.
Tieši bērnu nāve, kas abiem laulātajiem nav vienīgais pusmūžā pārdzīvojamais zaudējums, dod tiesības šo zaudējumu pārdzīvošanu saukt par nāves deju. Vecākiem vienmēr ir fantāzija, ka viņi varētu mirt, vai būt miruši bērnu vietā. Nereti šāda fantāzija izpaužas dzīvībai ārkārtīgi riskantā uzvedībā, kas vismaz Edgara izpildījumā izpaužas pilnā mērā.
- Trāpīgs režisorisks akcents ir Alīses sarkanie mati, degošā galva. Tas mūs ved asociācijās uz Bendes meitiņu kā meitu, kuras tēvam mīļāka par meitu ir bijusi pudele un kura no tā ir briesmīgi cietusi. Bendes meitiņas pašapziņa ir lupatās un viņai ir vajadzīgs Varonis, kas to atjaunotu un kuram tā par šo atjaunošanu varētu samaksāt ar savu dzīvi vai pat dzīvību. Es pagaidām nezinu, vai šis degošās galvas štrihs nāk no dramaturga vai režisora, taču tas ir loģisks. Un tas izskaidro, kādēļ Alīse nav nekur aizbēgusi no it kā briesmīgās laulības. Acīmredzot viņa uz vīru projicē to, ko piedzīvojusi ar tēvu, un šādas projekcijas izdzīvot viņai ir būtiski, jo tikai tādā veidā tās var „tikt ārā”. Ja vīrs nomirtu, tas arī būtu psihodramatiski izdevīgi, gan no attiecību ar tēvu, gan bērnu nāvju izspēlēšanas viedokļa. Bet ja nenomirtu, tas it kā atdzīvinātu tēvu.
- Arī Edgars dzer par daudz (pašārstēšanās zaudējumos), ko viņam vēstulē lūdz nedarīt mīļā meita Justīne. Tā pati, kas vecāku konfliktā nostājusies tēva pusē – tātad vēl viena Bendes meitiņa. Tātad – gan konkurence, gan sadarbība ar māti Slepenā līguma ietvaros. Meita ir atbildīga par tēvu mātes priekšā, tāpēc.
Šeit arī mēs nonākam pie svarīgas visu vecāku konfliktu konsekvences – lojalitātes konflikta bērniem pat tad, ja vecāki nešķiras kā Alīses brālēna Kurta gadījumā, bet ir joprojām kopā. Kurš dabūs bērnus, tam taisnība! Kurts tos nedabū, tiesa piespriedusi mātei, par ko tēvs jūtas aizvainots un kas viņu grauž, bet atkal – aktierspēlē tas izpaužas tikai kā teksts, nevis Kurta ķermeniski mēģinājumi kaut kā kompensēt savu dzīves tukšumu un vainas sajūtas. Varbūt jūtamāk nostājoties Edgara pusē? Bet viņš jau nostājas, paliekot nomodā pa nakti pie saslimušā radinieka. Ok, varbūt viņš, neskatoties uz savu biklo raksturu un varbūt tieši tā dēļ vismaz varētu ciest briesmīgas mokas un vainas sajūtas Edgara priekšā, ka ļāva Alīsei izmantot sevi pret vīru? Jā, tā visa izrādē nav …
Tas, ka Edgars ir uzvarējis sievu cīņā par izdzīvojušajiem bērniem, nevar neradīt Alīsē briesmīgu sievišķu tukšumu, līdzīgu kā pēc dzemdes izoperēšanas. Tādu, kurš nekad īsti nevar piepildīties. Šādas sievietes jūtas ļoti pazemotas un mazvērtīgas, sievišķīgi salauztas. Viņām īsti nekur nav vietas, jo savu dabisko teritoriju – mājas – viņas arī izjūt kā sev nolaupītu. Tas izskaidro arī, kādēļ Alīse nav ņēmusi savās rokās apgādes ar pārtiku un virtuves jautājumus. Viņa jūtas gan izdzīta no turienes, gan atriebjas ka tā.
- Bez visa iepriekš minētā Alīse un Edgars ir arī pusmūža krīzes situācijā. Tas nozīmē – Alīse un viņas ķermenis vairs nesūta Edgaram seksuāli iekārdinošus signālus, šajā ziņā viņa jūtas piepildīta un pašpietiekama sieviete, neatkarīga no vīra. Mulsinoši tas vienmēr ir – tāds jauns tukšums, zudusi arī jaunība. Ja vīru tajā brīdī pažilbina kādi jauni brunči, tad viņš var aizskriet pie tiem. Arī Edgaram ir tāda fantāzija, kuru viņš tomēr nerealizē. Bet Alīse parāda savu līdz tam labi slēpto krampi – vīram attālinoties, viņa sagrābj un izmanto Kurtu, tādējādi nostādot vīriešus vienu pret otru. Situācija, no kuras tie diezin vai izkulsies…
- Protams, ka visi šie krustu šķērsu zaudējumi nevar neradīt atkarības funkcijas uzplaukumu zaudētāju psihēs. Atkarība, sevišķi vīrišķā gaumē, nekad nav bijusi grūti saprotama un nospēlējama, arī Valmieras „Nāves dejas” interpretācija šajā ziņā ir lieliska. Vēl vairāk – Edgara lomas atveidotājam Aigaram Apinim izdevies parādīt arī to agresīvo apakštoni, kas nerimstas nekad. Un kas stipri sajaukts kopā ar sāpēm un tukšumu, rada īsti vīrišķu ciešanu bildi, īsti vīrišķi hipohondrisku turklāt. Grūtāk ir ar līdzatkarības atveidojuma ieraudzīšanu Ievas Puķes (Alīse) spēlē. Piemērām, viņa ne īsti nobīstas, ne pārakmeņojas, ne arī otrādi – pārskaišas par vīra riebīgi bērnišķīgi pasīvo agresivitāti. Viņa uzvedas tā, it kā tās nebūtu, it kā viņa dzīvotu citā telpā – tas nepārliecina.
Tā arī, analizējot lugas tekstuālo vēstījumu, nonācām pie iestudējuma paša. Galvenais, ko gribu teikt – gan režisors ar savu 31 gadu, gan Kurta atveidotājs Ivo Martinsons – ar 34, Edgara tēlotājs Aigars Apinis ar 35 un pat Ieva Puķe (40) ir par jauniem, lai interpretētu „Nāves deju” tā, kā to šeit daru es. Strindbergam „Nāves dejas rakstīšanas laikā ir 51 un šajā gadījumā tas ir būtiski. Es ne pirmo reizi noķeru sevi pie konstatējuma, ka jauni cilvēki cenšas būt vecāki tā vietā, lai izdzīvotu (arī uz skatuves) savam vecumposmam raksturīgo un interesanto. Un ja jau režisors ir tik ambiciozs, ka viņam šķiet, ka viņš zina, kā varētu justies cilvēks sudrabkāzu laikā, kādēļ gan viņam neizmantot šī vecuma aktierus? Bet tagad iznāk tā – mēs, jauni, labāk zinām, kā tajā laikā jājūtas.
Šīs skatuves komandas izpratne ir tāds ah un oh par divām lietām. Pirmkārt, – cik briesmīgi cilvēki, ka var tā dzīvot! Bet viņu dīvaini kroplie raksturi ir tik pateicīgi taču, lai tos ieslodzītu uz skatuves! Jo trakāk, jo interesantāk! Un, otrkārt, – cik šausmīga lieta ir laulība, tā cilvēku nogalina. Tādēļ šķiršanās ir izeja un risinājums. Vai vēl labāk – neprecēšanās vispār. Man liekas, arī manis sākumā pieminētā Marī ja ne vairs tagad, tad vismaz kaut kad agrāk „Nāves deju” varētu būt sapratusi tieši tā. Ģimene nevis kā skatuve, uz kuras mokās dzimst personiskās un dzimtaskoka dzīves laikā radušos problēmu risinājumi, bet kā problēma pati par sevi un kā problēmu radītāja. Kā personiskās dzīves un brīvības kaps. Kā atkarības avots, nevis izspēlētāja.
Šādas lugas interpretācijas līmenī dramaturģiskā materiāla realizācija ir lieliska. Gludi nostrādātas visas šuves, ieskaitot vēl arī scenogrāfiju (Andris Freibergs), kostīmus (Evija Pintāne) un mūziku (Edgars Mākens). Visu aktieru darba aktiermākslas līmenis ārkārtīgi augsts, katrs no tiem uzzibsnīja epizodēs, kuras ilgi neizies no prāta tieši aktierspēles dēļ.
Tomēr jautājums jau ir – vai vajag šādi interpretēt Strindbergu? Man tāda izpratne kaut kā saistās ar Bena Latkovska https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/neatkariga-rita-avize-rudzitis-pret-agresivo-tumsonibu/ formulēto un aprakstīto Jauno ticību, ka Dieva vairs nav un ka cilvēks pats ir Dievs. Tātad nav nekādu zemapziņas, vēstures un dzimtaskoka problēmu un ģimene ir tikai sakas indivīda attīstībai. Ego, brīvā griba, hedonisms un feminisms. Un Strindbergs vien priekš tam, lai zinātu kā nevajag un baidītu ar to jaunos paaudzi.
Tomēr ja tā paskatās uz pasauli, tad līdzīgi kā aktieriem, nospēlējušiem šo izrādi, mums jābūt ar sasprindzināti nelaimīgām sejām, saņemot publikas aplausus. Un jānespēj atiet no visa tā ārprāta visu atlikušo dienu un varbūt vēl ilgāk. Man pēc izrādes bija jāsmaida, jo es biju redzējis, kā Alīses un Edgara ģimene tomēr ir padarījusi milzu darbu, lai risinātu savas ne jau pašu apzināti radītās grūtības. Es biju ļoti optimistisks par šīs ģimenes iespējām un man likās, ka arī Edgaram un Alīsei viss varētu būt iespēja piedzīvot arī zelta kāzas. Ne tikai grūtāk tiem būs, bet arī vieglāk. To taču var sasniegt, piemērām, atzīmējot sudrabkāzas „ar šampanieti no vīna pagraba” un ieraugot, ko viņi ir spējuši paveikt, nevis – ko vēl ne. No mana viedokļa skatoties, tā varbūt bija vairāk komēdija nekā drāma. Ar vārdu sakot – es daudz paļāvīgāk un optimistiskāk, kā daudzi jauni cilvēki, kam sudrabkāzas vēl priekšā (varbūt, ja neizšķirsies līdz tam) skatos uz laulības iespējām palīdzēt izdzīvot ar pagātnes nastām. Arī uz tādas laulības kā „Nāves dejā”.
Komentāri
Laulība ir kā torte. Tai ir daudz kārtu. Nekad jau nav tā, ka viss ir ideāli. Gadās arī pa kādai skābai vai rūgtai kārtai, taču tas nemaina faktu, ka kūka kopumā ir garšīga. Un saldās kārtas ar nesaldajām pastāv vienlaicīgi. Galvenais, lai garšīgo kārtu būtu vairāk kā negaršīgo.
Gue meletakkan angka dgn kbameng 7 rupa,dupa Badoeyi & menyan putih dari turki dibantu para sanghiyang,bukan sembarang prediksi,bukan asal2an cuman dikasih untuk 2d oleh nenek moyang parahiayangan..,jd tolong jgn remehkan prediksi gue,,Tirakat Gunung Batu Laki___________________By.,Sarie Badoey__Dayak Kalimantan .
Pēc 40 gadu laulības varu apliecināt – ir vērts! Ir vērts arī tad, ja nākas iet cauri vismelnākajai naktij (vismaz tajā brīdī tā liekas, lai gan no laika atstatuma kļūst redzams, ka tas bijis par svētību, jo ļāvis saprast gan savus, gan otra cilvēka dziļākos, no dzimtas mantotos, ievainojumus, kas savukārt nes līdzi dziedināšanu).
Stāvēt roku rokā ikdienā vai turēt vienam otra roku pēc smagām operācijām un zināt, ka ar mums ir mūsu bērni un mazbērni, kurus neesam traumējuši ar šķiršanos, kuri lūdz Dievu un uztraucas par mums – tik tiešām ir vērts!
Acīmredzot šis ir interesanto atklāsmju vakars, paldies, Viestur! Vēl dažas hipotēzes un viela jaunām pārdomām. Strindbergs gaida rindā pēc Aspazijas.
Pēc 10 gadu laulības varu apliecināt, ka bija vērts šķirties, aptvert kļūdas un pēctam jau vairāk kā 10 gadus baudīt citu – veiksmīgu laulību. Bail pat iedomāties, kas būtu, ja, ieklausoties psihoterapeitu padomos, pārgrieztām acēm mēģinātu lāpīt veco laulību un turpinātu būt nelaimīga.
starp citu, pēc pirmajiem 10 man arī likās, ka laulība ir viena štrunta būšana, jo pie attiecībām ir š a u s m ī g i jāstrādā, bet neko jau tur izstrādāt nevar un tāda ērmošanās vien sanāk, jo sakarīgu vīriešu jau nav. Un man prieks, ka izrādījās, ka tā ir aplamība – pastāv viegla laulība. pastāv. Acīmredzot tas ir atkarīgs no dalībnieku kombinācijas
Esmu pašpietiekama un nesaprotu, par ko ir runa. Kāpēc precēties, ja pašiem netīk, vai viduslaiki turpinas? Atceros VR viedokli par bezjēdzīgi egoistiski nodzīvoto dzīvi, neveidojot gimeni un neradot bērnus. Tad īsti nesaprotu, kam viņus radīt, ja ir skaidrs, ka pasi vecaki tiem liks ciest un kropļos dzīvi savu personisko nesaprasanos dēļ. Tieši tas liekas egoistiski – saņemt pabalstu, dzmdēt “sev” u.t.t. Atbildība, runa, ka ari esot lieka greznība. Beigu beigas mamma zeme tapat zina, ka no ” liekajiem” atbrīvoties – slimības, karš un viendzimuma attiecības. Katru rītu pamostoties, esmu ļoti parsteigta, ka kada cita iegribas, vājuma, kaislību dēļ man jādzīvo un jārisina jautajumi, kurus neesmu uzdevusi.
Par laulību domājot, ienāca prātā ēbreju anekdote no JRT izrādes 12 krēsli:
-Rabinovič, sakiet, vai jūs esat laimīgs?
– Kas cits man atliek?
Ja dzīvo līdz sudrabkāzām un ilgāk bez gaudošanas cik viss dzīvē un laulībā ir slikti un nervu bojāšanas bērniem un jebkuram citam, kas gatavs klausīties – brīnišķīgi, tad tas ir to vērts! Ja izvēle ir gaudot, ciest, mocīt sevi un terorizēt citus, tad tas ir bezjēdzīgi un gļēvi.
Sievietes risks un arī gudrība… Tu vari audzināt, lolot un savā labestībā sildīt bērnus, kurus tāpat kādreiz tev var atņemt vīrs, viņu tēvs. Gan noniecinot tevi kā māti, tavu nozīmi vai devumu; gan pārvilinot bērnus “savā pusē”; gan nereti pārtrumpojot un apžilbinot ar veiksmīgumu, naudu, karjeru, vieglumu. Un, protams, ļoti iespējams, ka vēl pēc šim vīrietim un kopīgai ģimenei veltītiem gadiem vīram aizejot pie citas. Tie visi ir riski. Kur ir gudrība? Laikus atpazīt simptomus, mainīt, ja abi to vēlas; iet prom, ja vīrs nevēlas. Jo arī sieviete nav tikai kalpone un dzemdētāja – sirds šķīstā, labestīgā, mīlošā idiote, kurai pēc 10 – 20 gadiem i paldies nepateiks (pat ja atlec kas taustāmāks, tam NAV nozīmes).
Ir labi, ka kāds spēj noskatīties nāves deju un no tā uzlādēt optimismu. Varbūt līdzīgs paradokss ir Varonim mirt ar vārdiem “Ir piepildīts!” Jo Varoņa lomas nāve tak nav vienkārši lomu nomaiņa; nāves sajūta ir reāla. Un tad rodas iespēja kaut kam mainīties, uzšķilties jaunai apziņas dzirkstelei.
Starp citu, interesanti, ka atkarīgu domāšanas veidu mēdz pavadīt hipohondrija; nebiju iedomājies, bet laikam tā tiešām ir.
Nedaudz izbrīnīja režisora Seņkova skaidrojums, ka “Nāves deju” esot tulkojis kā pārvietošanos no punkta A (sākuma) uz punktu B (beigām). Bet ja viens no komponentiem ir deja-kustība, bet otrs nāve-stings, krampjains satvēriens, tad kustība no A uz B diez vai ir tik pašsaprotama. Strindbergs “Nāves deju” raksta dažus gadus pēc “Inferno”, kad gan privātajā, gan radošajā jomā izgājis cauri personīgajai ellei, un vismaz radoši tā ir viņa augšāmcelšanās.
Ja pašai tāda ellīte nesenā pagātnē, tad drošāk intelektualizēt un rūgtajā ironijā saskatīt viduslaiku “Danse macabre” baisi komiskos viepļus, ja ļauj vaļu jūtām, tad tā ir tā pati deja, ko krīzes nomocītā Amerikā Džeina Fonda un Serezins dejo “They Shoot Horses, Don’t They?”.
Bet ja vēro jau apjausti, tad tās var būt arī dejas uz palodzes pie atvērta loga. Pesimisms? Jā, tad ja iestrēgts kādā neveiklā dejas solī, kurš tiek atkārtots līdz marionetes stāvoklim, kurā vairs nav skaidrs kurā palodzes pusē izdosies piezemēties. Bet citādi – ja dejas sveču vērtas, var dejot līdz pat rītam.
ir tā, Ilze. Sievietes sliktās, sievietes sliktās. Lielās manipulētājas. Vīrieši labie? Zinu vienu kadru, kas trijām bērnus uztaisījis un visas krāpis un krāpj un dauzās pa pasauli, neko sasniedzis nav, tikai krāj jākļa varoņstāstus. Un bērnu priekšā iztaisās labais, mamma esot padauza – viena un otra. Visas viņam sliktas. Varonis…
Gribas jau ticēt (un cerēt), ka laulības saglabāšana ir tā vērta, bet reizēm ir grūti pat no gultas izkāpt. Tik nogurusi no šī saglabāšanas darba jūtos. Kādā TV seriālā uz varoņa (vai Varoņa) solījumu censties vairāk, lai saglabātu attiecības, sieviete atbild, ka viņam tā nevajadzētu darīt, ja viņš viņu patiešām mīlētu. Ja vēl pirms gada, pat pusgada es teiktu, ka darītu dajebko, lai saglabātu laulību, tad šobrīd es šaubos. Nē, protams, ir jau forši, ka pusaudzis izmet, ka viņam ir laimīga bērnība vai ka viņam ir paši foršākie vecāki, bet vai tas tiešām ir galvenais laulībā? Varbūt tiešām nav jācenšas, ja ir mīlestība, un otrādi – bez mīlestības atliek tikai cenšanās.
Ui, ui, Steno, kur ta tāda depresija pēkšņi? Padalies! Būs vismaz kaut kāda diskusija. Citādi te tā kluss šonedēļ. Kas tad pa pusgadu ar to mīlestību notika? Ka palika cenšanās?
Reiz kāda kolēģe manā klātbūtnē runāja ar savu vīru pa telefonu. Tas bija tik sirsnīgi, ka nenocietos nepavaicājusi, cik ilgi viņi ir precējušies. Viņa man atbildēja, ka 30 gadus! Es atkal nenocietos un sacīju, ka apskaužu, ja viņa ir spējusi saglabāt laulību tik ilgi tādā kvalitātē. Uz ko viņa sacīja, ka tur kā nu kuram noveicas, ne ar kādu kretīnu viņa kopā nebūtu dzīvojusi. Es sapratu, ka viņai nav bijis uzstādījuma par laulību uz mūžu. Vienkārši nekad nav bijis tik slikti, lai nopietni apsvērtu/mēģinātu šķirties. A citi izšķiras pat ar visu mēģināšanu palikt kopā.
Skatos uz virsrakstu “Laulība nevar būt viegla”, un tas šķiet tik… netaisni? Nu kāpēc nevar būt viegli, ja mīli? Es mīlu savu vīru, un, ja man jāsamēro tās jūtas, kas bija mūsu laulības sākumā, un tās, kas man pret viņu ir tagad, tad šobrīd es viņu mīlu daudz vairāk. Bet ar to vien, kā izrādās, nepietiek.
Brīdī, kad gribējām šķirties, man šķita, ka grūtākais būs dzīve “pēc tam”, bet nu, kad, visticamāk, nešķirsimies (paldies, Viestur! – varbūt tas paldies tomēr ir “paldies”, nezinu…), visgrūtāk ir dzīvot kopā, nejūtot ne grama mīlestības. Atslēgas vārds ir “nejūtot”, jo arī vīrs mani tomēr mīl. Tikai mēs nespējam dzīvot normālu dzīvi kopā.
Izlasot tevis rakstīto nāk prātā grāmata par 5 mīlestības valodām… Un man no malas skatoties no tā, ko esi uzrakstījusi liekas, ka viņš saka, ka tavā nerunās…
Tas ir mazliet jocīgi. Tā pateikt… ar ko tas atšķiras no tā ka sieva pasaka vīram, ka ar viņu negulēs?…
Es atkal filozofēju.
Bet patiešām neredzu atšķirību. Sajūtas, domāju, ir tās pašas…
Atzīšos, Steno, ka ne īpaši saprotu tavu komentāru. No vienas puses Tu saki, ka nav palicis ne grama mīlestības, bet no otras – ka ir, tikai nespējat kopā dzīvot. Nespēt kopā dzīvot…
Tāpēc jau es esmu tik nogurusi no tā, ka, izrādās, ar mīlestību vien ir par maz, lai būtu laulībā.
Kad es biju sava pusaudža vecumā, un tas bija toreiz, kad bērnus neviens nepieskatīja, man patika dauzīties pa mežu, pa vecām un jaunām cirsmām, visvairāk jau pa jaunām, kurās koki vēl nebija novākti. Īpaši aizraujoši bija iet pa lielo koku stumbriem, mēģinot aiziet līdz pašai galotnei. Vēl vairāk adrenalīna varēja iegūt, ja tādi koki bija nogāzti pāri visāda veida ūdeņiem – bedrēm, grāvjiem utt. Nu, re, un, ejot pa tādu koku, kas paliek arvien šaurāk, pienāk brīdis, kad noturēt līdzsvaru paliek arvien grūtāk. Es vēl arvien atceros tās sajūtas, kad saproti, ka vairs neizdosies noturēties un tu krīti. Toreiz tā piezemēšanās gan bija tikai dubļaina un slapja.
Tagad ar katru vārdu, ar katru skatienu, rīcību man ir sajūta, ka es mēģinu noturēt līdzsvaru, bet nu jau kļūst par grūtu. Kā lai dzīvo kopā (laulībā), ja cilvēks, ko mīli, pasaka tieši, ka neviens vīrietis (tas, ir, viņš) nekad sievietei (tas ir, man) neteiks, ko viņš patiešām domā?
Steno, varbūt Tavs jautājums ir par to, kā dzīvot laulībā, kad bērni izauguši.
Man bērni ir mazi, bet reizēm jūtu, ka mēs ar vīru riņķojam ap viņiem un sadzīves vajadzībām, tāpēc cieši turos pie tā, lai man ir laiks ieskatīties viņam acīs un pajautāt kaut ko vairāk par apkures katlu un bēnu LORu. Es nezinu, vai tas palīdzēs, kad bērni būs lieli. Es ceru, ka jā. Es ceru, ka mums būs par ko runāt. Es ceru, ka es gribēšu viņam sacīt, ko domāju. Es ceru, ka viņs to teiks man.
Un šķiršanās… Bez vīra Tev nebūs vīrieša, kas nesaka, ko domā. 🙂 un vai tas nav vēl skumjāk?
Ir jau mums arī vēl tikai augoši bērni, tā ka temati sadzīviskajām bērnkopības sarunām mums ir nodrošināti uz gadiem padsmit. Bet, bet, bet… VR “Pie tēva” nodaļā par Odiseju ir teikums “Katrā laulībā pienāk šis brīdis, kad tai vai nu jāizjūk, vai jāsākas no jauna. [..] tad divi cilvēki ir gana pieauguši, lai sastaptos viens ar otru, nevis ar savām gaidām, kuras tiek projicētas uz otru.”
Varbūt es neprotu/nespēju/nemāku u.tml. pieaugt…
Ak, Steno, man ir tāda sajūta, ka man katru mēnesi ir jauna laulība ar to pašu vīru. Es Tevi saprotu. Bet neko sakarīgu pateikt nevaru. Mana pieeja ir ļauties dzīvei un nelauzīt galvu. Visam pāri tomēr ir sajūta – cik labi, ka viņš man ir, cik labi, ka viņš ir kopā ar mani.
He.. lasu to visu.. arī komentārus, un domāju.. nav ne mazākās jausmas par laulību. Nekādas. Uzreiz iedomājos to visu ko esmu dzirdējusi par laulībām.. kā cilvēki runā par savām bijušajām un esošajām laulībām, tie teksti ir tik līdzīgi, apmēram vienādi atkārtojas. Tiem kam ir izdevies saglabāt vienu laulību, apgalvo, ka tas ir iespējams, un, ka tas ir labākais variants.. Tie, kuriem laulības bijušas divas – kā likums, pirmā drausmīga, otrā-pasakaina..viņiem ir atkal savs laulības notikumu modelis. Tad ir tie, kuriem neizdodas neviena laulība, tad tie, kuriem nekādi neizdodas ne vienīgā laulība, ne škiršanās no šis vienīgās laulības. Tomēr, es ar savu “nekādu” zināšanu par laulību.. no malas, varu izcelt vairākus, man saprotamus gadījumus, kad otra laulība ir “īstā laulība”, un pirmā ir “ļoti gribas daudz seksa(sievietei bērnu)” laulība. Teorētiski, pirmais cilvēks ir bijis izvēlēts vadoties no seksuālā, nevis prāta. Un nevis no seksuālās saderības, bet no seksuālajām iespējām. Ja kāds atļauj ar sevi gulēt, tas vēl nenozīmē, ka šis atļautais kvantums liksies jēdzīgs vēl pēc pus gada.
Bet tad, otrajā laulībā.. partneri ir izvēlējušies tādu, kas ir piemērotāks.. nu ja nu gadījumā pirmajā gadījumā ir totāla neveiksme.
Vienīgi, aiz vienu veiksmes, vienmēr paliek kāda laulātā neveiksme – zaudējot to cilvēku, kas ir uzskatījis, ka viņam ar citu veiksies labāk.. bērni..kas nereti ļoti pārdzīvo un cieš no tā. Iespējams, izaugot viņi nes līdz to aizvainojumu, kas palicis vienam no vecākiem pret otru. Šķirto ģimeņu bērni man liekas aizvainoti.. nespēj uzticēties.
Un ja man būtu jāizdara šitāda izvēle.. neko es nezinu par to kā ir pareizi un kā es rīkotos.. Jesus cik gan viegli būtu pateikt vienu vai otru.. bet reāli.. Var pateikties Dievam, ja ir paveicies satikt cilvēku, ar kuru var būt kopā.. kuru var paciest, kuru var izturēt, kuram var ļauties, kuram var pateikties.. Nesen pārlasīju Dali “Ģēnijia dienasgrāmatu” un domāju.. bāc, Gala, viņa sieva.. viņa tak ir kopā ar viņu nepārtraukti.. un viņš saprot, ka tieši tas ir viņa panākumu atslēga.. un viņiem ir lielākā laime.. dievišķa. Man kā mirstīgajai atliek tikai pateikt – Dievs dod man tik daudz spēka un prāta, lai es spētu nodzīvot ar kādu kaut vienu gadu!
Viestur, Tev ir vot tāda pati laime laikam.. Dievi Tevi mīl!
Zini, Zane, es no savām pozīcijām varu teikt, ka man patīk Tava klasifikācija. Arī man ir līdzīgi novērojumi. Es visu laiku domāju, kāpēc esmu tik ļoti pret šķiršanos, ja pati izšķīros. Bet Tu tā labi pateici par otro kā īsto laulību un pirmo kā “ļoti gribas” (tur spektrs ir ļoti plašs). Bez tam es domāju par mūsu klasiķi Zālīti, kas apgalvoja, ka tikai 20% vīriešu esot spējīgi izveidot ģimeni. Es varbūt nebūtu tik barga un varbūt nerunātu tikai par vīriešiem, bet spēju radīt bērnu noteikti nevajadzētu vienādot ar spēju dzīvot laulībā un veidot ģimeni. Es domāju, ir cilvēki, kas to nespēj. Un laulība kā līgums starp divām personām var nebūt spēkā, ja viena vai abas puses nepilda līguma nosacījumus. Tā nav šķiršanās. Tas ir atzīt, ka viss bija farss.
Zane, vai tad tiešām visiem pirmā laulība bijusi briesmīga? Varu liecināt, ka mana pirmā laulība bija pat brīnišķīga, tikai mēs bijām tik jauni un dauzonīgi, ka to salauzām. Droši vien, ja būtu pieredzējušāki un pacietīgāki, būtu varējuši tās lauskas savākt, salīmēt un apvilkt ar kādu ģipškartonu, lai no ārpuses pieklājīgi izskatās 🙂
Pirmā laulība ir pārbaudījums, tāpat kā otrā un trešā, manuprāt, ir taču teorijas par grābekļiem. Kaut kur lasīju, ka iemīlēšanās eiforija radīta, lai cilvēki gribētu radīt bērnus, jo “skaidrā” reti kurš grib uzņemties atbildību, un precoties, par ģimeni ar pienākumiem un ar izpratni, ka kaut kas uz mūžu ir beidzies, precas tikai retais.
Bet par Dalī un Galu, tāpat kā, piemēram, par Raini un Aspaziju, tomēr, šķiet, ir cits laulības stāsts – tas, kurā viens laulātais otru adoptē (vismaz uz laiku), un no ārpuses tā šķiet kā pilnīga saplūsme. Un varbūt ir arī, jo, kā teica senie latvieši “dubults neplīst” – pāris saplūst gan laulāto lomās, gan arī bērna un vecāka lomās. No personīgās pieredzes varu teikt, ka vīrieša un sievietes lomu saspēle vismaz sākumā dara daudz vairāk sāpju kā savstarpēja adoptēšanās. Šķiet, tāpēc Viesturs te reizēm arī pieminējis pārus, kuri kā vīrietis un sieviete nemaz nesatiekas.
Ja runājam par mīlestību, tad gandrīz vai nedrīkst nepadalīties ar viedumu, ko jaunībā bija dzirdējus mana vecāmamma no kāda vienkārša lauku vīra mutes – “Kāda tur mīlestība tik tuvu pie dirsas?!”
Iegriezusies te tāda Steno- nez, pseidonīms no vārda stenografēt vai stenēt, un saka, nez vai laulībā pietiek ar to, ka bērns ir sajūsmā par savu bērnību.
Man šķiet, tāds atzinums ir visu pakāpju Lāčplēša ordenis vecākiem, bet viņa vēl šaubās, pieņemt vai ne?
tā jau ir: vistas nav nekādas dižās domātājas
Es vēl domāju par virsrakstu. Laulība nevar būt viegla. Kā? Vai tad laulība? Vai visiem tiem, kas nav laulībā ir vieglāk? Es miglaini atceros laiku, kad nebija bērnu, nebija vīra… Viena. Varbūt dzīve nevar būt viegla? Ar vai bez laulības, katrs jau tur kaut kādus savus uzdevumus risina.
Ļoti patīk filma Formula ļubvi. Jau domāju, ka nekādas formulas nav un nevar būt, kad izlasīju šo: “Ja vīrietim un sievietei, kopā esot, viss ap viņiem vairojas kvantitatīvi un kvalitatīvi, tas liecina par spēju starot un dot, nevis uzvesties kā atkarīgam melnajam caurumam, kas spēj tikai apgūt jebkura apjoma resursus, iesūcot tos sevī’ ( “Pilni pagarbi partizānu “218.lpp.) Nu labi., tā nav nekāda formula, bet atpazīt mīlestības sinerģiju izpausmē var palīdzēt. Un kāpēc Rudzītis tik maz runā par mīlestību, ir tikai lomas?
Nesaprotu vienu lietu (nav sanācis ne lasīt, ne noskatīties “Nāves deju”), bet…situācija, kur Alīse neuzņemas pārtikas apgādi utml (pēc stāstījuma nav precīzi skaidrs – vai vīrs pelna, vai tomēr nē). Vai nevarētu tikt interpretēta, ka tādā veidā viņa drīzāk cenšas panākt, lai vīrs būtu “klātesošs” ikdienā? Ja, piemēram, vīrs nestrādā un nepelna, gadījumā, kad Alīse sāktu strādāt un pelnīt (lai uzturētu arī vīrieti), tad automātiski kļūtu par Māti viņam – atkal nepareizi. Ja viņa neņem apgādi savās rokās – tad atriebjas. Sanāk – lai ko sieviete darītu, nekad nebūs trāpīts mērķī.
Vienkārši nesaprotu – Patriarhāta gadījumā, kur tās mājsaimnieces ņem naudu? Kurš maksā rēķinus? Kurš maksā par pārtiku, apģērbu u.c. ikdienā nepieciešamām lietām? Skaidrs, ka vīrietis (laikam tomēr) strādā, pelna. Bet tajā darba dunā viņam (bieži dzīvē redzēts) nav laika paturēt prātā rēķinu apmaksas un skraidīt pa veikaliem visu sagādāt. Tajā pašā laikā, šie paši vīrieši uzskata, ka sievietei/sievai naudu dot nedrīkst, bet, ja tomēr dod, tad vismazāko papīra gabaliņu kādu vien iespējams – jo viņai taču, mājās sēžot, naudu nevajag!
bet vispār īsumā par vīriešiem – “poņat i prostit!” (kā saka Borodač no “Naša Raša”)… Reizēm šķiet, ka labāk dzīvot matriarhātā, nevis ar Borodaču patriarhātā.