Kontracepcija un aborts

Abortu aizliegums Polijā, tam sekojoši ielu protesti un to atbalsis Latvijā sevišķi kreiso liberāļu un feministu vidē prasīt prasījās kaut ko par to pateikt. Jo tajā, kas atrodams latviskajā informācijas telpā, dominē viena šaura, indiviuālistiska, turklāt ideoloģizēta patiesība. Ja uzticas tikai tai, tad vispār nevar saprast, kādēļ aborti jāaizliedz, kāds tur racionāls grauds. Un tad poļi izskatās pēc kaut kādiem necilvēkiem, kas tā, protams, būt nevar.

Vēl nedzimušas meitenītes olnīcās ir ap 500 000 šūnu, kas vēlāk attīstīsies par ovocītiem un olšūnām. Viņai piedzimstot, lielākā daļa no tām jau gājušas bojā, palikuši vien kādi 200 000. Ja sievietes fertilais vecums ir no 15 līdz 50 gadiem un gadā ir 13 dzemdes cikli, tad sanāk, ka ovulācijas notikumā dzīves laikā debitē apmērām 450 olšūnas. Taču apaugļojas un piedzimst kā bērni katrai sievietei vidēji mazāk par 2 – tā vēsta Latvijas un Eiropas statistika.

Kas ir tas process, kurā no 500 000 paliek, izdzīvo un turpinās tikai nepilnas divas sievišķās dzimumšūnas? Jautājums nebūtu tik būtisks, ja būtu pierādījumi, ka visām 500 000 ir vienāda kvalitāte, vispirms jau ģenētiskā. Bet skaidrs, ka tā nav. Par to liecina kaut vai tas, ka pirmssonogrāfijas laikmetā par divām nedēļām aizkavējušos dzemdes asiņošanu uzskatīja par aizkavējušamies mēnešreizēm. Bet tagad ir redzams, ka tie ir spontānie aborti agrīnos laikos. Māte Daba bija piemigusi, atļāva apaugļošanos, bet tad atmodās un uzlika savu ķepu – šis nebūs dzīvotājs.

Kolēģe ginekoloģe, ar kuru es konsultējos mūsu profesiju robežjautājumos, saka, ka sievietēm vislabākais laiks dzemdēšanai ir starp 20 un 28 gadiem. Šajā vecumā, ja partneri ir veseli un viņiem ir regulārs sekss, varbūtība, ka grūtniecība iestāsies gada laikā, ir 85%. Bet pēc 40 gadu vecuma šāda varbūtība ir tikai 15% – tātad statistiski, skatot lielu skaitu pāru, ticami, ka tam būtu jānotiek vidēji 7 gadu laikā. Ginekologu prakse liecina, ka labākie ovocīti dzemdes ciklā ienāk jaunībā. Māte Daba mums rāda, ko viņa grib.

Un vēl mums ir realitāte – sievietēm pēc 30 gadiem strauji progresē spontāno abortu “lielos laikos” risks. Bieži ir tā, ka pirms bērna dzimšanas 30+ gadīgai mātei ir notikuši vairāki spontānie aborti. Atsevišķa ļoti nopietna tēma šeit ir mātes psiholoģiskais stāvoklis pēc šādiem pārbaudījumiem, bet tajā mēs šoreiz neiedziļināsimies. Jo šoreiz fokuss ir uz dzimumšūnu, šajā rakstā, galvenokārt, sievišķo, kvalitāti.

Vai šodien eksistē zinātniska metode, kas ar pilnu atbildību varētu atlasīt tās sievišķās dzimumšūnas no 500 000, kurām būtu jāturpinās? Varbūt ne no visa pusmiljona, bet varbūt vismaz no 450? Vai eksistē kritēriji, pēc kuriem varētu izvērtēt, kas varētu iegūt tiesības uz apzinātu un zinātniski pamatotu turpināšanos? Vai kāds pie pilna prāta var paziņot, ka viņš zina, kam genotipiski ir jāturpinās nākamajā paaudzē?

Neviens to nezina. Tādēļ nav cita ceļa kā paļauties uz Māti Dabu un Dievu – tikai nākamībā atklājas Dieva plāns, kuru mēs uzminēt nespējam un nespēsim nekad. Neskatoties uz to, šodienas cilvēka apziņā dominē pārliecība, ka bērnu dzimšanu var un vajag kontrolēt, vienlaikus nekad nejūtieties tiem gataviem. Būtībā jau tā ir cilvēka nostāšanās Dieva vietā un izpildīt neizpildāmo uzdevumu un noteikt – kuri no 450 ovocītiem. Vēl sarežģītāka būtu kontrole vīrišķajā pusē – kurš no miljardiem spermatozoīdu katrā no ejekulācijām? Un kurš no potenciālajiem bērnu tēviem, katram no kuriem ir miljardiem spermatozoīdu katrā no ejakulācijām?

Bet ja cilvēks nevar būt Dievs, tomēr to mēģina kopēt – ko viņš dara? Viņš mēģina bērnus radīt nevis tad, kad Dievs to būtu gribējis, bet tad, kad viņam “ir laiks”. Kad viņš apzināti “tos grib” un ir “gatavs par tiem rūpēties”. Un kas tad notiek? Tad notiek kontracepcija, vispirmām kārtām. Pret to Polijas likumi, kā saprotu, nav vērsušies. Bet tā tomēr būtiski iespaido sieviešu vēlmi atlikt dzemdēšanu (izglītība, karjera, neuzticēšanās vīrietim – bērna tēvam un tā spējai dot drošību, kamēr bērni mazi), daudzkārt nekad – jo dzīve tak ir grūta. Bet vai tik grūta, kāda bija mūsu vecākiem, kad viņi laida mūs pasaulē? Vai mēs savas grūtības neesam izdomājuši? Feminisms un citas modernās ideoloģijas veicina grūtību izdomāšanu, nedzemdēšanu jeb vismaz vēldzemdēšanu. Bet tad visas tās ginekoloģiskās un būtībā vēl vairāk – garīgās grūtības…

Man ir daudz klienšu pēc trīsdesmit, kurām būtisks ir šis “bērnu jautājums”. Izskatās, ka ideoloģiski iespējams nobremzēt 20+ gadīgas sievietes fertīlās alkas, tomēr pēc trīsdesmit tas ir daudz grūtāk un tad viņas nāk pie manis gūt kaut kādu izeju no strupceļa, kurā iespiestas. Man jau tas patīk – vislabākās ir tās terapijas, kuras beidzas ar grūtniecību! J Visvecākajai pirmdzemdētājai manā līdzšinējā praksē bija 42 gadi.

Bet tas ir traki. Es viņām jautāju – vai esi dejojusi pa galdiem? Tas nav filozofisks, bet ļoti praktisks jautājums. Vēl bioloģiski nepārprotamāk būtu – vai esi meklējusies? Vai tev ir bijušas histēriskas, Dzemdes tukšuma piepildīšanās vēlmes motivētas uzvedības izpausmes? (Tās jau gan tīri labi var redzēt arī klātienes konsultācijā.) Es jautāju – vai esi lasījusi manu grāmatu “Pilni pagrabi partizānu”?

Un es jautāju – kā izjuti pubertātes iestāšanos? Kas notika ar matemātiku, fiziku un ķīmiju? Parasti jau pie manis nenokļūst tās sievietes, kam daba agri likusi dzemdēt un kam tas izdevies un sanācias arī viss turpmākais. Bet pie manis nokļūst sievietes, kas 15 gados ieņēmušas bērnu, abortējušas to, bet pēc tam nav spējušas vēlreiz palikt stāvoklī! Vai kam matemātika, fizika un ķīmija palīdzējušas aizmirst, ka viņas ir sievietes, peldēt tādā kā Dieva aizmirstā mākonī un nejust, ko viņas jūt. Bet ir sievietes, kas bijušas savā sievietes būtībā un spējušas to savienot ar dzīvi modernajā sabiedrībā un noķērušas savas misijas apzināšanās laimi. Kam ir tik bērnu, cik Dievs viņām devis.

Lai cik dzīvnieciski tas neizklausītos – meklēšanās uzvedība ir būtiska. Tā ir enerģija, kas gatava bērnu radīt un pārvarēt grūtības, kuras tā atnākšana rada. Par to nākas aizdomāties sarunājoties ar sievietēm, kam varētu būt bērni, kas tos grib, kam ir visas materiālās iespējas tos izaudzināt, bet kurās nejūt šo meklēšanās enerģiju. Kuras nevar iedomāties sevi dejojam pa galdiem. Kuras nevar iedomāties sevi atkailinām, prātam atkāpjoties nez kurā plānā. Ar vārdu sakot – bērni var dzimt tikai neprātīgiem cilvēkiem. Un tieši tādiem piedzimst ar enerģiju vispiepildītākie. Bet tām sievietēm, kam jau 35+, ir izglītība, karjera un dažreiz pat vīrs, kam dzemdes cikls rullē un mēnešreizes – sievietes karogs (tā mana ginekoloģe) joprojām mastā, bet tu runā ar viņu un jūti – kaut kā pietrūkst. Nav šīs te meklēšanās enerģijas, sieviete sajūtama tāda kā tukša. Bet tas ne vienmēr ir tā – gadi kaut ko nozīmē, bet ne visu.

Aborta legālums dod cilvēkam iespēju būt Dievam – izšķirt, kurš no 450 ovocītiem neturpināsies. Bet to pašu dod arī kontracepcija un daudz lielākā mērā , tikai uz tās aizliegšanu laikam grūti cerēt. Taču tieši kontracepcija panāk to, ka potenciāli kvalitatīvākās, jaunības sievišķās dzimumšūnas zūd bez turpināšanās. Jo Latvijā 56% jauno sieviešu iegūst augstāko izglītību. Jauno vīriešu – tikai 26%. Un sievietes aizņem 51% darbavietu – pa kuru laiku dzemdēt?

Kontracepcijas un abortu likumība ir pierādījusi, ka nevienā valstī, kurā tie atļauti, cilvēki nespēj būt demogrāfiski atbildīgi. Sievietes tur sāk dzemdēt mazāk kā divus bērnus vidēji. Ir pārstājis darboties priekšstats – Dievs sūta man pārbaudījumus tad, kad viņš sūta, nevis tad, kad man liekas, ka esmu pārbaudījumiem gatava. Tādēļ bērni jaunībā ir sākti tikt uztverti kā nasta un sods, nevis kā laime, piepildīšanās un pašapliecināšanās.

Ar aborta un kontracepcijas palīdzību ir izjaukts Dieva plāns – ļaut izdzīvot un turpināties ģenētiski perspektīvākajiem indivīdiem. Ir pierādījusies cilvēku bezatbildība, izmantojot zinātnes un medicīnas prakses sasniegumus. Vai nav tā, ka ekonomiski attīstītākās valstis ģenētiski iztukšojas?

Objektivitātes labad gan būtu jāparunā arī par citu medicīnas sasniegumu ietekmi uz cilvēces ģenētisko turpināšanos. 200 gadus atpakaļ un visu aizvēsturi sievietes vidējais dzīves ilgums Austrumeiropā bija 33 gadi (vīriešiem – 37) un biežākais nāves iemesls – dzemdību komplikācijas. Drausmīgi! Bet vienlaikus – šāds Dieva plāns ļāva izdzīvot un turpināties tiem gēniem, kas atbild par dzemdībām bez komplikācijām. Akušierijas attīstība arī pārņēma Dieva atbildību, tādējādi nodrošinot sev darbu katrā no nākamajām paaudzēm vairāk un vairāk. Vai tas nesola tādu perspektīvu – sievietes pēc 100 gadiem pa dabiskajiem ceļiem vairs nedzemdēs, būs tikai ķeizargriezieni, turklāt plānveida, pēc medicīniskām indikācijām. Varbūt iegurņi būs kļuvuši pārāk šauri, lai dzemdētu, varbūt vēl kaut kas.

200 gadus atpakaļ, galvenokārt infekcijas slimību dēļ, līdz gada vecumam neizdzīvoja katrs ceturtais laimīgi piedzimušais bērns. Vēl viens eksāmens ģenētiskajai izdzīvotspējai. Vai noņemsim arī to, aizliegsim vakcīnas un antibiotiķus?

Skaidrs, ka mēs nedrīkstam būt ekstrēmi un ieņemt kādu ļoti radikālu pozīciju. Bet kur tad iezīmējas šis zelta vidusceļš, uzņemoties tādu Dieva atbildības daļu, kuru reāli iespējams nest? Manuprāt, vakcīnām un antibiotiķiem jābūt. Bet abortu un kontracepcijas iespējamība ir jāierobežo. Būtu ideāli, ja cilvēki būtu tik atbildīgi, ka sieviete pēc bakalaura studiju beigām atvērtu sevi bērniem. Un piedzemdētu tik, cik viņai vajag (tas ir katrai sievietei savs skaits, visām nav vienādi dzemdēšanas un mātes talanti). Kad jaunākais bērns aiziet bērnudārzā, kontracepcija un aborti varētu būt atļauti. Bet šeit jābūt ļoti pārdomātam regulējumam. Tomēr skaidrs arī, ka šāda kārtība arī ievērojami samazinātu pieprasījumu tehnoloģijām, kas kavē bērniem dzimt. Un tas ir milzīgs bizness – attālināties no dabiskas dzemdēšanas. Piemērām, ASV sasaldētu olšūnu glabāšana sievieti gadā izmaksā 200 dolāru, bet tā ir tikai sīka daļa no šī biznesa.

Mūsu laikmets ir piešķīris pārāk lielu lomu visam hedoniskajam un pacēlis seksa lomu nebijušos augstumos. Sekss ir kļuvis par visu vērtību mēru raugoties uz jebkuru dzīves aspektu. Bet individuāla atbildība par šādu kārtību netiek prasīta. Ko darīt ar pusaudžu grūtniecībām un arī tām, kas iestājas cilvēkiem, kuri obektīvi nespēs parūpēties par bērnu?

Ja tās drīkst pārtraukt, tad – kāda ir atbildība, kurš “maksā” par sekām? Neviens nemaksā? Tad šādu grūtniecību skaits augs, būs aborti un ies bojā, iespējams, lielisks ģenētiskais materāls. Manuprāt, radikāli jāmaina dzimumaudzināšanas virziens. Nevis jāveicina pusaudžu sekss, bet jācenšas tas ierobežot. Tomēr grūtniecības, kas iestājušās jaunām mātēm, nedrīkst pārtraukt, ja vienīgās indikācijās tam ir sociālas. Ir jārada sociāls spilvens, kā šīm mātēm palīdzēt. Vienlaikus – katram pusaudzim, kurš debitē seksā, jāzina sava atbildība –  var būt bērns, kuru nedrīkstēs abortēt.

Šis ir kolektīvs, sistēmisks skatījums uz abortiem un kontracepciju. Tas nebūtu pilnīgs, ja mēs nepieskartos Nāves jautājumam. Baznīca uzstāj, ka cilvēks ir cilvēks jau no ieņemšanas brīža, nevis tikai no dzimšanas. Tam ir dziļš pamatojums – visi aborti, gan spontānie, gan tā sauktie medicīniskie, cilvēku sistēmās – ģimenēs, dzimtaskokos, nācijās – tiek uztverti kā dzīvības enerģiju samazinoši. Dzīvība cīnās ar Nāvi un aborts vai kontracepcija spēlē Nāves pusē. Šeit nav gana daudz vietas, lai šo jautājumu izskaidrotu sīkāk, vairāk par to būs manā nākamajā grāmatā, ar kuru man iet negaidīti smagi. Bet īsumā – Nāve rada Nāvi. Aborti veido Nāves civilizāciju. Katrs nedzimušais bērns ietekmē pārējo ģimenes locekļu veselību. Tādēļ poļu izvirzītais jautājums jāaplūko daudz dziļāk nekā to gribētu individuālisma un hedonisma kultā grimstošā sabiedrības daļa.

Par abortiem kā Nāves civilizācijas daļu mani mudina domāt arī abortu aizstāvju argumenti, ka ja tos aizliedz, tad sievietes tiks mudinātas veikt tos kriminālā un nereti veselību un dzīvību apdraudoša ceļā. Tas ir ļoti jocīgs arguments, kurš stāda cilvēka iegribas augstāk par ne tikai par Dievu, bet arī augstāk par likumu. Tas mudina sievietes likumu pārkāpt. Tas mudina sievietes neuztvert notikušo kā eksāmenu, izaicinājumu un Dieva gribu.

Te ir vēl dziļāki slāņi. Manis minētā par 200 gadiem senākā aizvēsture ir veicinājusi sievietes savu grūtniecību uztvert kā ļoti iespējamu nāves iemeslu, bet bērnu – kā konkurentu par izdzīvošanu un pat slepkavu. Bērni, kuri izdzīvoja, to mātēm ejot bojā dzemdībās, tā arī jutās. Tas viss nostiprināja kultūrā tradīciju uztvert dzemdības un bērnus kā sievietes ienaidniekus. Šis tradīcijas inerce turpinās arī pēc tam, kad akušierija sasniegusi milzu panākumus un sievietes nāve dzemdībās šodien uzskatāma par kazuistiku.