Vakar uzdūros interesantai ziņai, kurā tika aplūkots pētījums par bērniem, kuru vecāki ir homoseksuāli. Sākumā domāju, ka tur pētīti bērni, kurus „pa taisno no babybox” adoptējis homoseksuālu vecāku pāris. Šis aspekts mani interesē, jo mans pieņēmums ir, ka šādiem bērniem nevar izveidoties „normāls”, „adekvāts” vai „tradicionāls” priekšstats ne tikai par dzimumu lomām, bet arī par heteroseksuālas mīlestības izpausmēm. Pasaule, kas joprojām aizrāvusies ar visādiem genderiem un mēģina pierādīt vispirms pati sev, ka nevajag ne mammu, ne tēti, pietiek ar vecāku nr.1 un vecāku nr.2, varētu noticēt, ka bērnam no babybox, kuru audzinājuši homoseksuālu vecāku pāris, nevajadzētu būt nekādām atšķirībām attiecībā pret bērniem, kas auguši pie heteroseksuāliem vecākiem. Nu, bet pieņēmums ir pieņēmums, interesanti būtu pārliecināties, vai tas pierādās praksē. Un ja nepierādās, tad kādi faktori to nosaka. Ar vārdu sakot – atbildēm varētu sekot jauni jautājumi. Process, kas palīdzētu pietuvināties drošākām atbildēm uz jautājumu par bērnu adoptēšanu geju un lesbiešu pāros.
Pētījums, par ko ir runa manis pieminētajā ziņā, izrādījās ne par manis izfantazētajiem „bērniem no babybox”, kurus adoptē homeseksuāli pāri likteņiem. (Man arī pirms tam bija skaidrs, ka tādu stāstu vēl ir ļoti maz, lai sanāktu kāda statistika.) Turklāt pētījuma izvešanas metodika un ētika ir tikusi gan plaši kritizēta, gan atbalstīta. To visu man izdevās uzzināt pēc tam, kad biju ar šo ziņu dalījies Facebok vidē, to ātri pamanīja cilvēki, kas bija daudz informētāki par mani, un kas komentēja gan to, ka esmu dalījies (tas taču nozīmē atbalstu/neatbalstu kādai no, kā tālāk izrādīsies, karojošām nometnēm!) gan vissīkākās nianses manu komentāru rindstarpās. Tā es no intelektuāli interesanta, bet emocionāli neitrāla jautājuma pētīšanas atkal nokļuvu uz kādas sakarsētas pannas. Taču katrs pats var palasīt un pārliecināties – https://www.facebook.com/viesturs.rudzitis.1/posts/382113218614498?comment_id=382232185269268&offset=0&total_comments=43¬if_t=share_comment
„Pārgulēju” ar šo jautājumu un sapratu, ka komentāru formāts tomēr ir par šauru, lai pateiktu, ko es savā patreizējā attīstības stadijā domāju par bērniem homoseksuālās ģimenēs. Un gribējās pateikt kaut ko, kas šķita nenobeigts arī attiecībās ar citiem tā raksta komentētājiem. Tad nu ķēros klāt.
Sākšu ar atkāpi. Homoseksualitāte nav kā grūtniecība – vai nu ir vai nav. „Tīri” heteroseksuāļi un „tīri” homoseksuāļi, protams, ir, bet kas attiecas uz pirmajiem, to noteikti nav tik daudz, cik gadījies redzēt minētus latviešu publiskajā presē, kur runā par dažiem procentiem homoseksuāļu pretstatā 95% un vairāk heteroseksuāļu. Ir pētījumi, kuri rāda, ka „tīri” heteroseksuāļi ir tikai 50-70%. (Atvainojos, ka neminu avotus, tas aiz slinkuma meklēt, kur noslēpušies tie, kurus savulaik lasīju vai par kuriem dzirdēju kādā konferencē. Tomēr varbūt šī ieraksta komentētāji būs čaklāki un vairāk ieinteresēti precizitātē, ar kuru padalīsies.) Visinteresantākā populācijas daļa ir biseskuāļi, jo tā sadalās „vairāk homoseksuāļos”, „vairāk heteroseksuāļos” un „vienlīdz homo- un heteroseksuālos”. Domāju, par šo grupu tieši bērnu sakarā visvairāk šķēpu tiek lauzti, jo gadījumi, kad homoseksuāls pāris adoptē „bērnu no babybox” ir ļoti maz visā pasaulē, lai par tiem mēs varētu ko drošu pateikt.
Man šķiet, visvairāk tiek runāts par „vairāk homoseksuāliem” biseksuāļiem, kas ir mēģinājuši nodibināt heteroseksuālas ģimenes, un viņiem tas ir izdevies. Brīnumainā kārtā, varbūt pateicoties Dievietei un tās ziedojumu kārei, ir izdevies izspiest no sevis bērnu radīšanu, bet tad seksuālās attiecības starp vecākiem izbeigušās. Neskatoties uz visu iespējamo palīdzību, tās atjaunot nav izdevies un arī motivāciju to darīt ir bijis grūti uzturēt, jo biseksuālajam partnerim ar milzu spēku uzplaukušas homoseksuālas fantāzijas, liekot tiem visapkārt redzēt tikai sava dzimuma seksuāli interesējošus indivīdus, bet pretējo dzimumu redzēt ne vien kā neinteresantu, pat riebīgu.
Lai arī es esmu diezgan stingrā „pret laulības šķiršanu” pozīcijā, šī tomēr ir situācija, kurā pieļauju šādu risinājumu. Ja laulātie tomēr paliek kopā, nolemjot dzīvot celibātā, var izveidoties situācijas, kādas attēlotas savukārt oskarotajā filmā „Amerikāņu skaistums” – bērnam jāaug drausmīga aukstuma, spriedzes un nelaimīguma atmosfērā, kuru izlādē aktīva vai pasīva vardarbība. Šādas laulības noturēšana pārāk bieži, manuprāt, nedod vajadzīgo „drošās vides” sajūtu bērniem.
Starp maniem klientiem nav daudz homoseksuālu cilvēku, tādēļ mani minējumi un hipotēzes nevar likt man tām pilnīgi noticēt. Tomēr es sliecos domāt, ka, ja bisesksuālais tēvs izveido ārpuslaulības homoseksuālas attiecības, bet varbūt pat tad, ja neizveido, bērniem vīrieša objekts psihē izveidosies ar homoseksuālu nokrāsu. Respektīvi, vīrieši, kurus bērni satiks savā turpmākajā dzīvē, būs vairāk homoseksuāli, kā vidēji populācijā. Gadījumā, ja bērni arī izrādītos biseksuāli, rastos risks heteroseksuālajai, uz tradicionālo ģimeni orientētajai, un bērnus dzemdējošajai populācijai un ar to saistītajai kultūrai tos zaudēt. Tādā veidā rodas ģimeniskas biseksuālas subkultūras, kurās, gluži kā Almadovaras filmās, nostiprinās iespaids, ka mazākumā ir cilvēki ar heteroseksuālu orientāciju. Vai tas tā tiešām ir, varētu atbildēt kāds pētījums, kura metodiku gan varētu izveidot. Varbūt šādi bērni jau ir pētīti? Ja kāds to zina, padalieties!
Tāpat ir iespējams izveidot pētījumus, lai noskaidrotu, kā ģimene, kura ir tikusi šķirta viena vecāka biseksualitātes dēļ, turpina bērnu audzināšanu. Un kā tā notiek, bērniem atrodoties pie tā vecāka, kas izveidojis jaunas, homoseksuālas, attiecības. Teorētiski partnerim šajās attiecībās būtu bijis jābūt spējīgam un gatavam kļūt par šādu bērnu audžutēviem/audžumātēm. Bet vai tas tik gludi rullē? Kādi izveidojas šādi audzināti bērni? Vai tie kaut kā atšķiras no heteroseksuālās ģimenēs augušajiem? Vai šādi pētījumi jau ir? Lai tie būtu reprezentabli, tiem būtu jābūt ar ļoti lielu skaitu respondentu. Turklāt, lai tos veiktu nepietiks ar anonīmām aptaujām. Tur būs jāveic izaugušo bērnu un kontrolgrupas psiholoģiskā izmeklēšana, kā arī ģimeņu tipizēšana. Jo viena lieta ir, ja bērns pamatā dzīvo pie heteroseksuālas mātes, bet reizi mēnesī ciemojas pie homoseksuālā tēva un viņa partnera, bet cita, – ja heteroseksuālā māte ir psihiski slima un ar ierobežotu spēju rūpēties par bērnu, kurš lielāko daļu laika tiek audzināts homoseksuālā tēva jaunajās attiecībās.
Šajā ierakstā es pieskaros tikai vienam aspektam tās problemātikas jūrā, kura rodas tādēļ, ka ne visi cilvēki ir heteroseksuāli. To izvēlējos tādēļ, ka tur man pašam ir visvairāk jautājumu un neskaidrību. Turklāt ziņas par bērniem, kas aug homoseksuāla pāra audzināšanā, varētu likt ieraudzīt daudz tāda, kas būtu jāievēro arī heteroseksuālu vecāku uzvedībā.
Ir vēl ļoti daudz citu aspektu saistībā ar homoseksualitāti, piemērām, tas pats partnerattiecību (nevis ģimenes – laulību) reģistrācijas jautājums. Man ir skaidrs, ka tas jārisina, jo nav normāli, ja divi cilvēki 20 gadus dzīvo kopā un iegūst kādu īpašumu, bet tad traģiski iet bojā tas, uz kura vārda šis īpašums ir reģistrēts un tad to manto viņa māte, nevis partneris, kura pūliņi tur ir ieguldīti. Tomēr šie aspekti ir tik vienkārši, ka man neinteresanti par tiem pat runāt. Tomēr mūsu valstī laikam tur ir daudz problēmu joprojām…
Vakardienas sarunā, links uz kuru uzrādīts augstāk, uzplauka arī kaut kādi naida ziedi. Homoseksuāļi nav normāli, tā ir deviācija, tādēļ ar viņiem tikai jākaro – es varbūt šur tur pārspīlēju un citur neesmu precīzi sapratis, par ko atvainojos. Tomēr, ja ar kādu cilvēku runā kā ar nenormālu, kāds tur rezultāts varētu būt sagaidāms?
Kurš var pateikt, kas ir norma, kuram ir tādas tiesības? Vecais mīļais Freids nezin kādēļ teica, ka vienīgā seksuālā perversija ir seksa trūkums, viss pārējais – tikai gaumes jautājums. Ja heteroseksuāļi sevi pasludina par normāliem, tad ne jau tikai tradicionalitāte ir viņu arguments. Galvenokārt jau tas, ka bērni, ka tos vislabāk izaudzināt heteroseksuālā ģimenē. Dzimstība tātad, atražošana, demogrāfija – ar ko diez ko spoži neiet ne tikai tādēļ, ka geji un lesbietes, redz, esot demogrāfiski parazīti. Šeit tomēr pirmkārt jāatrisina tie jautājumi, kas saistīti ar sievietes lomu ģimenē un biznesā, abortu, kontracepcijas un šķiršanās problēmas – tas daudz vairāk ietekmē demogrāfiju, kā no homoseksualitātes izrietošais .
Man ir aizdomas, ka galvenais arguments, kādēļ „mūsu platuma grādos” tā tiek karots pret homoseksuāļiem, ir bailes no tā, ko sauc par „zilo mafiju”, tādējādi uzturot vēl vienu sazvērestības teoriju un liekot sev kaut kā neskaidri ticēt, ka geji (vairāk) un lesbietes (mazāk) pārējiem kaut ko ir atņēmuši, vai ka viņu iespējās ir to izdarīt. Dažiem ir tāda drošību tricinoša sajūta zem kājām – viņi iekaro mūsu teritoriju! Protams, homoseksualitāte rada šo „Almadovaras pasauli”, kurā valda citi likumi, bet kas nemaz nav tik nepatīkama, vismaz uz ekrāna. Visas viņa kameras tvertās seksuālās deviācijas šis režisors rāda nevis kā nenormālības, bet kā īpatnības, kā estētiskus fenomenus, kā ciešanas un kā uzdevumu – atrodi sevi, izejot no šādiem „izejas nosacījumiem”! Homoseksualitātei ir tendence biseksuāļus piesaistīt sev, ko daudzi heteroseksuāļi uztver kā „pavešanu netiklībā”. Bet vai heteroseksuālā pasaule ir gana efektīva konkurencē par biseksuāliem? Man liekas, ar savu normāluma/nenormāluma prasību tā uztur ilūziju, ka tai „viss pienākas tāpat”, bez cīņas.
Tomēr šajā pasaulē bez cīņas nav nekas. Man gribas atgādināt problemātiku heteroseksuālo Tēva – Dēla un Brāļu pasaulē, par kuru esmu izrakstījies kristām šķērsām, sevišķi tikko iznākušajā grāmatā „Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes”. Latvijā kā stiprā matriarhālā citadelē šīs vīriešu attiecības ir stipri iedragātas, tādēļ darbā priekšrocības iegūst homeseksuāli veidi, ka vīriešiem justies viens otram tuvi, mīlēt un cienīt vienam otru un efektīvi sadarboties. Pastāv hipotēze, ka tieši šāda veida vīriešu sadarbība savulaik izveidoja slaveno senās Grieķijas kultūru. Bet ja tā uz šo visu paraugās – kādēļ heteroseksuālajam jādod kādas priekšrocības? Vai tad tas ir objektīvi vājāks par homoseksuālo, invalīds? Lai sakārto Tēva – Dēla un Brāļu jautājumus un korekta konkurence, nevis karš dos augļus.
Vēl gribu pateikt dažus vārdus par „homoseksuālisma propogandu”. Šis jautājums kaut kādā mērā saistās ar tikko minētajām heteroseksuāļu bailēm, mazvērtības sajūtām un no tām izrietošās agresivitātes. Un kaut kādā mērā – no homoseksuāļu nepieciešamības sevi aizsargāt. Ja konkrētāk – arī es Rinkēviča teikto – „lepns būt gejs” uztveru kā propogandu. Ja viņš būtu teicis – „lepns izdzīvot Latvijas sabiedrībā un gūt panākumus kā gejs” – tad es teiktu, ka jā – ar to var lepoties. Tāpat es nedomāju, ka kaut ko labu šodienas Latvijas realitātē dod Praidi, tādi, kādi tie ir. Nevis stāstoši par atšķirīgo, bet šokējoši un provocējoši ar kaut ko tādu, kas uz ielas izskatās pavisam citādi kā homoseksuāļu ikdienā.
Komentāri
Hmm… es gan nezinu, vai statistiski tā ir, bet vai nu tiešām lielāka daļa homoseksuālu cilvēku bērni ir tie, kas nākuši vienam vecākam izšķiroties par homoseksualitāti, aizejot no ģimenes. Pētījums ir viena lieta, bet kā to jautājumu “mūsu telpā” saprotu es, tad divi homoseksuāli cilvēki, kuriem ir attiecības vēlas bērnus. (Šoreiz es lietoju vārdu homoseksuāli kā birku, lai vienkāršāk, tik pat labi biseksuāli, viena dzimuma..). Un te nu Viesturs maldās, ja domā, ka vienīgais ceļš ir baby box. Atkal nevaru iedot statistiku, bet lielāka daļa tomēr vēlas savus bērnus, bioloģiski. Šajā gadījumā bieži veido sadarbības geji un lezbietes, jo tādā veidā var izpalīdzēt viens otram to bērniņu radīt.
Piemērs ar to, ka vīrs saprot, ka ir homoseksuāls un aiziet, ir klišejiska, tā notiek, bet tas, manuprāt nav pārsvars, tomēr ļoti daudzi cilvēki to saprot vēl pirms ģimenes izveidošanas, jo nav vairs PSRS laiki.
Starp citu, facebook telpā ceļo Dienas anekdote, par to, ka homofobija ir dīvaina lieta valstī, kurā lielu daļu bērnu ir izaudzinājuši viendzimuma pāri – mamma un vecmāmiņa…
Un manas domas par to, kāpēc mūsu sabiedrības daļa tik ļoti baidās un agresorē.. ir tāda, ka viņus nekādā mērā nesatrauc bērnu likteņi, nesatrauc arī demogrāfija un daba, bet gan bailes no savādākā, bailes no pārmaiņām. Tur var vilkt paralēles gan ar nevēlēšanos kaut ko mainīt savā domāšanā, ravējot lauka padomju savienības atstātās nezāles, izglītības sistēma tam ir pierādījums. Iecietība ir demokrātijas pazīme, un nevis caur sakostiem zobiem, bet no intereses, sajūtām. Manuprāt, demokrātiskā sabiedrībā jebkurai līdzcilvēku laimei un priekam būtu jāizsauc tādu pašu pretreakciju no sabiedrības.. Varbūt, ka pretreakcija nevar notiks, jo cīņas bieži vien ir aizēnojušas to prieku, ko sniedz atklāta un pieņemta dzīve.
Turklāt.. neiecietība neveicina ekonomiku.. tā ir nabadzīgo valstu jājamzirdziņš. Turības un sakārtotības ķīla IR iecietība un demokrātija. Turklāt, vairāķus gadus atpakaļ rakstīju kursa darbu, kurā attāli skatīju arī tēmu par Satversmes mainīšanas faktu un tā sekām sabiedrībā, un galvenais iemeslu patiesumu. Tad lūk, galvenais Ineses Šleseres arguments uzsverot laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti bija – aizsargāt ģimeni un bērnus. Un pasaulē ir tāds radītājs, kur, šķiet ANO skatās bērnu(tieši bērnu, nevis visu) labklājības līmeni dažādās valstīs. Visaugstākais līmenis bija Nīderlandē, tad Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, Dānijā, Šveicē, Francija..kārtību neatceros, bet Nīderlande bija 1. vietā. Gandrīz visās, pirmā desmitnieka valstīs bija atļautas viendzimuma laulības. Satversmes grozīšana bija populistiska gājiens, kas nekādā veidā neaizsargā un nav aizsargājusi vēl nevienu bērnu Latvijas Republikā. Turklāt Latvijas 12 eiro vietā, “pūstošā “Eiropa maksā 250 eiro, un par katru nākamo bērnu vēl vairāk..
Bagātībai ir saikne ar iecietību.. Ja mēs gribas dzīvot labklājībā, mums jāmācās sevi lauzt pie zemes.. Grūti.. pazemība un tā tālāk, mērenība, agresijas izcelsmes meklēšana sevī.. bāc, cik grūti… Bet vajadzīgi, tieši domājot par Latvijas nākotnes bērniem, kam šitā agresijas un nabadzības karaļvalsts būs nākotnē jāpārņēm.
Lai visiem jauka svētdiena!
P.S. Tajā dienā, kad Rinkēvičs pateica savu paziņojumu, es, atrodoties Somijā, pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas atkal noticēju, ka Latvija kādreiz būs brīva(“Praud to be gay” tikai Latviski skan “nepareizi”, tas nav jāsaprot burtiski.. tas tieši to arī nozīmē, kā Viesturs būtu gribējis dzirdēt..”)
Yes!
“Un manas domas par to, kāpēc mūsu sabiedrības daļa tik ļoti baidās un agresorē.. ir tāda, ka viņus nekādā mērā nesatrauc bērnu likteņi, nesatrauc arī demogrāfija un daba, bet gan bailes no savādākā, bailes no pārmaiņām. Tur var vilkt paralēles gan ar nevēlēšanos kaut ko mainīt savā domāšanā, ravējot lauka padomju savienības atstātās nezāles, izglītības sistēma tam ir pierādījums. Iecietība ir demokrātijas pazīme, un nevis caur sakostiem zobiem, bet no intereses, sajūtām.”
Jā- Paldies, Zane, par komentāru- trāpīgs un gudrs!
iebilstu – man būtiskākais šķiet tieši bērnu jautājums. savādais, pārmaiņas – kurš vēl nav aptvēris, ka dzīvojam pārmaiņu laikmetā? man šķiet, ka bērnam nav viegli ģimenē bez tēva vai mātes, taču tad bieži vien tomēr ir kāds loģiski saprotams iemesls vecāka prombūtnei vai idealizēts neesošā vecāka tēls. bērns agrāk vai vēlāk uzzina, ka bērni rodas tikai pretēja dzimuma partneriem. kā var justies, ja pat nestabila pamata bērnam nav? nezinu
1. Par to anekdoti – saprotu ka vēlaties to sasaistīt ar realitāti. Vai tiešām Jums liekas, ka tas ir attiecināms uz ”lielu daļu” Latvijas bērnu?!
2.Kapēc satraukties par to mazo cilvēku čupiņu, kura ”baidās” un ”agresorē”. Jums neliekas , ka lielākā daļa to vienkārši nepieņem? Vai arī tos ieskaitat pie tiem pašiem bailuļiem – agresoriem? Un gribētu dzirdēt arī no kā tur īsti būtu jābaidās?
3.Un tas teikums par to ka katra cilvēka laimei būtu jāizsauc tāda pati reakcija apkārtējos – nu negribu līdz galam piekrist. Jo ir cilvēki, kuri ir laimīgi un priecājas par citiem cilvēkiem nepieņemamām lietām.
4.Kāds sakars Jūsu vilktajām paralēlēm – valstis ar augstāko bērnu labklājību un valstis kur atļauta viendzimuma laulība. Tā izklausās pēc tādas tukšas propogandas. Vai tiešām domājat ka tas ir savā lietā kaut kādā veidā saistīts?
5.Par Rinkeviču – jau jau latviski tas lepnais teiciens nepareizi skan, iztulkojot no angļu valodas, tad kapēc vienkārši nerakstīt latviski – savā valsts valodā, valsts kur dzīvo, valsts kurā esi varas struktūrā un pie tam ministrs.
Man gribētos domāt ka neesmu ”agresors” un man nav arī bail.
Pret homoseksuāliem cilvēkiem nekāda naida man nav un no tā, ka uzzinu ka kāds ir homoseksuāls, mana attieksme pret viņu nemainīs.
Es tikai nesaprotu priekš kam visa šitā izrādīšanās – gājieni, lepnie paziņojumi utt. Kas tad tur galu galā tāds īpašs ar ko būtu tik ļoti jālepojas. Man nav nekas pretīm ka homoseksuāļi precas, bet esmu kategoriski pret to, ka šādi cilvēki audzina bērnus, radot tiem nepareizu priekšstatu par tradicionālām attiecībām. Jo manuprāt homoseksualitāte tomēr ir kaut kāda novirze no normas, par kuru gan nevienu nenosodu, bet neuzskatu arī ka tā būtu jākultivē un jānodod tālāk.
Manuprāt, te galīgi nav runa ne par bērniem, ne par homoseksuālu attiecību juridiskunoformēšanu, bet gan par to, vai divu geju attiecības var noformēt tā, ka to sauc par laulību un pielīdzina tai. Ja jā, tad jautājums par bērniem vispār atkrīt, jo laulības uzdevums taču ir audzināt bērnus. Ja nē, tad atkal šis jautājums atkrīt, jo visas struktūras, kas audzina bērnu, bet nav laulība, ir sliktākas. To, ka bērnam ir slikti uzaugt bērnu namā, tā kā visi saprot. To, ka bērnam ir slikti uzaugt arī pie mātes un vecmāmiņas, to gan kaut kā negribīgi saprot. Māte un vecmāmiņa vēl tiek pasniegtas kā varones, kas upurējās, lai bērnu izaudzinātu. Varbūt viņas upurējās arī. Un skrēja trijos darbos, bet beigās sanāca “Modris” (man no tās filmas tirpas pār kauliem skrēja, redzot, kā tā māte mīl savu dēlu, bet reāli pieņem vienu lēmumu stulbāku par otru un sačakarē džekam dzīvi, bet pats džeks arī – nu tupāks par tupu, vispār nekas neinteresē, bet tas tā, liriska atkāpe).
Neesmu ļoti iedziļinājusies, bet parasti, argumentējot par geju laulību, tiek pieminēta mīlestība. It kā pietiktu ar mīlestību, lai kaut ko sauktu par laulību. Nevar teikt, ka laulībai ar mīlestību nav nekāda sakara, bet tas noteikti nav vienīgais un noteicošais faktors, lai noteiktu, vai kaut kas ir laulība vai nav. Te Artim Svecem ir interesants komentārs
http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2014&month=11&article=5
To, ka bērnu destabilizē divi tēvi, varu apliecināt no savas pieredzes (lai gan mana ir vēl “alternatīvāka” māte+2 tēvi) Varbūt man bērns ar trauslu psihi gadījies.
Šorīt kaut kur redzēju pieminētu seno Grieķiju, man šķita, ka tas bija šajā blogā, bet tagad to tekstā nevaru ieraudzīt. Manuprāt, seno Grieķiju pieminēt te nav vietā, jo kaut arī tur homoseksuālas attiecības tika ļoti veicinātas un atbalstītas, tas nenotika uz heteroseksuālas ģimenes rēķina. Proti, tā nebija izvēle – ar sievieti vai ar vīrieti. Katram pilsonim bija pienākums apprecēties ar sievieti un radīt bērnus, Tas nebija fakultatīvs pasākums, no kura varēja atteikties kaut kādas tur orientācijas dēļ. Un homoseksuālas attiecības grieķi nedefinēja kā laulību, bet gan kā stiprinošu faktoru starp skolnieku un skolotāju (lai labāk paliek prātā 🙂 vai arī karavīru starpā (lielāka motivācija citam citu aizstāvēt līdz nāvei). Un te Aristotelim ienāca prātā doma (varbūt vēl kādam citam ienāca, bet Arisotelis to pierakstīja – eu, veči, bet ja jau ar to sieveiti jādzīvo, moška nav tik slikti, ja pret viņu jūt emocionālu pieķeršanos? Tad tā bērnu audzināšana iet vieglāk no rokas! Nu vot i sākās stāsts par mīlestību…
Tas, ka esam tur, kur esam, liecina tikai par to, cik ļoti ir devalvējusies ģimene mūsdienu sabiedrībā. Un visi, kas ir grāvuši ģimenes institūciju (mani, protams, ieskaitot, es neielieku sevi svēto sarakstā, bet gan pieskaitu pie grāvējiem, jo esmu šķīrusies) ir pielikuši savu artavu tam, lai mēs tagad nodarbotos ar šādiem jautājumiem. Es smagi izjūtu savu atbildību par šo situāciju… Njā, nu ir par ko domāt, ir jautājumi, ar kuriem “jāpārguļ” nevienu nakti vien.
“Laulības uzdevums ir audzināt bērnu” – tas ir kas? Laulība, kopš tā vispār pastāv, vairāk bijis materiālo interešu aizstāvības objekts. Un mūsdienās, kad cilvēki turpina laulāties arī 50 – 60 – 80 un vairāk gadu vecumā, par kādu bērnu audzināšanu tad ir runa (es vairāk par sievietes bioloģisko iespējamību radīt un audzināt bērnus pēc 50, lai gan zinātne jau ir atrinijāsi arī to, pagaidām tas nav pārāk izplatīti).
Bērnu psihi spēj destabilizēt jebkas. Ne velti psihologu jociņš: jau tas vien, ka cilvēkam ir māte, ir iemesls psihoterapijai. Vecāku uzdevums būtu bērnam iedot veselīgu pašapziņu (drošības sajūtu), lai ar dzīves pārbaudījumiem un izaicinājumiem (viņa tādi noteikti būs, nekur viņš neliksies) viņš spētu tikt galā un/vai prastu palūgt citu palīdzību, ja tas nepieciešams. Vecākam, kura seksualitāte ir Latvijas sabiedrības publiskajā telpā apsaukāšanās objekts, ir grūti iedot savam bērnam, ja viņam tāds ir, šo sajūtu. Un protams, bērni no tā cieš. Tāpat kā no seksuāli neapmierinātām Māšu un Vecmāmiņu Dzemdēm, tāpat kā no Bailīgā Tēva, tāpat kā no Nīgrās Skolotājas, utt. Šīs bērnu ciešanas sajaucas katrā bērnā individuālā kokteilī un vēl jau pastāv dabas dotā uzņēmība pret viena vai cita veida traumām.
Naidīga attieksme pret homoseksuāliem un biseksuāliem cilvēkiem rada traumu pašā sabiedrībā. Jo tas ir naids pret sevi pašiem, kad šie cilvēki ir mūsu kā kopuma daļa. Pieņemiet sevi un jums vairs nebūs grūti pieņemt citus.
Gladiola, Līga, viss ir pareizi, laulība nav tikai bērnu audzināšana, bet šajā gadījumā blogā bija runa par bērnu audzināšanu, pareizi? Es rakstīju komentāru pie šī bloga tēmas, pareizi? Un man Tev jautājums – kā uzdevums/pienākums ir audzināt bērnus?
Bērnu psihi desdabilizē jebkas, tomēr statistiski mazāk tas notiek pilnās ģimenēs.
Un ir stulbi visu dalīt tikai atbalsts/naids kategorijās. It kā ja tu neatbalsti gejus, tad esi agresīvs un naidīgs pret viņiem. Nē. Nepieņemt kāda rīcību un būt naidīgam pret viņu ir divas dažādas lietas. Es pat sava vīra rīcību ne vienmēr varu pieņemt, bet tas man netraucē gluži saticīgi ar viņu kopā dzīvot. Bet tas arī automātiski nenozīmē manu 100% atbalstu visam, ko viņš domā vai dara. Līdzīgi arī ar homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Man nav iebildumu pret viņu muzikālo gaumi, iepirkšanās paradumiem un politisko pārliecību. Bet viņu prasības pēc geju laulības un atļaujas adoptēt bērnus, simulējot laulību un vecākus, es nevar atbalstīt. Vai tas ir naids? Agresija? Kurā vietā?
Pilna ģimene vēl nav nekāds garants labvēlīgai videi bērnu augšanai.
Vislabvēlīgākā vide bērna augšanai ir tā, kur tiek nodrošinātas divas prasības:
1) bērns zina, ka viņš tiek mīlēts. Tāds, kāds viņš ir, ar visiem stiķiem un niķiem, un arī tad, kad vecāks uz viņu brēc – viņš tiek mīlēts.
2) viņš aug pie vecākiem (cilvēkiem), kuri ir apmierināti ar savu dzīvi – strādā darbu, kurš sagādā gandarījumu, viņiem ir intereses/aizraušanās, kas padara viņu dzīvi pilnasinīgāku un priecīgāku, viņi ir attiecībās, kurās jūtas (līdz)vērtīgi, uzticas viens otram un mīl un pieņem viens otru. Kuri pilda savu dzīvi ar saturu, kāds tiem patīk un izbauda to. Ja viņiem ir problēmas, viņi tās risina, nevis slēpjas pagultē. Tad ari bērns aug ar pārliecību, ka viņš varēs savu dzīvi iekārtot tā, kā viņam ir ērtāk unnn pilnvērtīgāk.
Abus šos punktus spēj izpildīt arī homo- un bi- seksuāli cilvēki. Iespējams, viņiem tas būtu vieglāk, ja viņiem visu laiku kāds nemēģinātu bāzt acīs, cik viņu orientācija ir nepareiza un kroplīga.
LĪga, Tu neatbildi uz jautājumu, kam ir pienākums audzināt bērnus. Tāpat ne uz to – kur Tu manā viedoklī saskati agresiju.
Mani besī, ka attiecībā uz gejiem ir tikai viens pareizais viedoklis.
Man šķiet, Viesturs reiz teica, ka tēvs meitenei kalpo kā atsauces vienība. Viņa saprot, vai grib tādu vīrieti kā tēvs vai ne. Un pat ja tēvs ir pēdējais alkašs, viņai ir skaidrs vismaz, kādu vīrieti viņa negrib. Tas par to, ka bērnam vajadzīgi mīloši vecāki. Nevajag te nostādīt mīlošos gejus pretēji heteroseksuāļiem, kas kašķējas un šķiras. Geji, kas kašķējas un skandalē, ko tas nodara bērnam.
Bet visvairāk esmu domājusi no tiesību viedokļa. Kas nosaka to, ka man uz kaut ko ir tiesības? Vai tas, ja es kaut ko gribu, ir pietiekams iemesls, lai man uz to būtu tiesības? Vai arī tiesības tiek piešķirtas kaut kā citādi? Tas tiesību jautājums ir tik adatains. Ne jau tikai attiecībā uz gejiem. Arī attiecībā uz bērniem. Gribu bērnu – man ir tiesības uz mākslīgo apaugļošanu, ja mana dabiskā fizioloģija komplektā ar “partneri”, ko esmu izvēlējusies, man to liedz. Negribu bērnu un man ir tiesības uz grūtniecības pārtraukšanu. Gribu dzīvot ar citu sievieti un man ir tiesības reģistrēt šo kopdzīvi. Vai viss ir balstīts tikai šai subjektīvajā gribēšanā? Un ja tā, tad tās ir kaut kādas iegribas, nevis tiesības. Gaujam bija filma “Ģimenes lietas” Māsa, kas nespēj nemīlēt savu brāli. Viņiem ir divi bērni. Kad tur slikts? Un kas slikts ir poligāmijā? Ja vīrietis spēj nevis pamest veco sievu un aiziet pie jaunas, bet gan vest jauno mājās un dzīvot trijatā? Un mantiskās attiecības te būtu svarīgākas nekā starp gejiem, jo poligāmā laulībā dzimst bērni!
VR pozīcija pret šķiršanos man šķiet smieklīga tagad. Šķiršanās jau nu nenodara lielāku skādi par vecāku numur 1 un numur 2.
Bez tam man te laikam vienīgajai ir pieredze ar bērnu, kam ir 2 tēvi. Tas ir manējais. Tēvi nav geji. Viens bioģiskais. Viens audžutēvs. Bet bērns jūk prātā savas identitātes meklējumos. Mans vīrs jūtas tikpat lielā mērā bērna tēvs kā īstais tēvs. Jo viņs jau ir ar to bērnu nodzīvojus ilgāk par īsto tēvu.
Kad par to reiz te runāju, tad Marī sacīha, ka blood id thicker than water. Un nav ko spēlēt tēti tam, kurš tas nav. Bet kā tad ar asinsbalsi geju bērnu gadījumā? Ja skaidrs, ka viņu abu bērns tad nekad nebūs?
Tikko izladīju kaut kādā portālā ziņu, ka balta lezbiete iesūdzējusi tiesā spermas banku, jo apsēklota ae melnādainā sēklu. Un man bija skumji. Viņatik labi apzinās savas tiesības. Bet kas tagad te būs ar to bērnu?
Gladiola, lai Tavs gadījums kvalificētos pētījumam, Tev tiem diviem vīriešiem kaut kas jāiebaro, lai viņi viens otrā iemīlas, apprecas, dzīvo kopā un audzina to puiku, bet pašai jāpārceļas uz dzīvi citur. Bet nu jau par vēlu, Tu jau diezgan esi maisījusies viņiem pa vidu 🙂
Turklāt viens no pētījuma jautājumiem būtu, vai tie maz abi pilda tēva lomu. Es par saviem vecākiem varētu teikt, ka tās lomas ir bijušas pa daļai apvērstas. Māte vienmēr bija kaut kur prom sakarā ar darbu, bet tēvs par mums rūpējās. Darba kolektīvi arī tiecas ieņemt ģimenisku formu. Esmu redzējis, ka, neskatoties uz to, ka tur ir tikai vīrieši, divi ir izvirzījušies vadībā, no kuriem viens agresīvs un prasīgs, bet otrs — draudzīgs un saprotošs, caur kuru visu var sarunāt. Un mēs tak te esam runājuši agrāk, ka Lielās Mātes lomā var būt arī vīrietis. Kāpēc gan tad “parastās” mātes lomā nevar.
Homoseksuālitāte nav izvēle, līdz ar to nav arī iegriba, un viņu vajadzība pēc tiesībām nav smieklīga.
Blood is thicker than water? Is it also stronger than faith? Nez, kā tur ar tiem Ābrahāma pēcnācējiem (asinsradniecība/ticība)?
Gladiola, man ir aizdoma, ka bez traumām nemaz nevar izaugt. Bez traumām nedrīkst. Visideālākajā ģimenē kaķīša nobeigšanās var izraisīt bērnā tādu pat traumas intensitāti un nozīmīgumu kā ģimenē, kurā bērns piedzīvo cilvēka nomiršanu. Katram tā deva citādāka.
Tāpēc šķiet , bērnam no bērnunama labāk baudīt mājas vidi ar divām mammām vai diviem tētiem. Tā sagadījies. Un bērns pats savāks to, kas pietrūcis. Ne mazums tādu kripatu vācēju no “normālajām” ģimenēm.
Un nav godīgi- lezbietes ar savām dzemdēm bērnu sev dabon kaut kā, bet tie ar sēklu pasēj iespēju būt tēti. Bet lielākoties viņiem būtu, ko bērnam dot. Paši jau gan viņi iedalās smalkāk un ne visi bauda cieņu.
Kurš gan būs tas lēmējs, kuram var un kuram nevar uzticēt cilvēkbērnu? ! Nav jau nekāds kaķītis.
Bryuver, es nepretendēju klasificēties pētījumam. 🙂 Man šķiet, tēvišķība ir funkcija attiecībā pret bērnu. Ja to pilda divi vīrieši, tad viņi kļūst par tēviem, neatkarīgi no tā, kāda ir viņu savstarpējā mīlestība/nemīlestība. Situācija, kur vecāki ir 3 ir nenormāla un bērnu graujoša. Reizēm man ir bail, ka dēls neizturēs un sajuks prātā no tā visa tēva jautājuma.
Mani mulsina, ka geju gadījumā tik daudz tiek runāts par mīlestību. It kā mīlestību varētu kaut kā juridiski noformēt. Heteroseksuālas laulības tiek šķirtas 50% gadījumu. Man nav nekāda pamata domāt, ka homoseksuāļi dzīvo uzticīgi un saskanīgi līdz kapam, ja heteroseksuāļu spēja sadzīvot izgāžas katrā otrajā mēģinājumā. Visi tie emocionālie argumenti par diviem vīriešiem, kas ļoti mīl viens otru un grib bērniņu, kas ir tik saticīgi un uzticīgi… Es pazīstu pāris gejus (ar lezbietēm gan nav nācies saskarties), un viņiem ir problēmas vispār izveidot attiecības, kas ilgtu vairāk par trim gadiem. Tas gan nenozīmē, ka tādu ilgtermiņa geju pāru nav, bet nu man ir jādomā.
Un traumēt bērnu, protams, var jebkas. Bet te nevar runāt par mīlestību vien. Mīlestība vispār nav ne izmērāma, ne pārbaudāma, ne konstatējama, ne juridiski definējama. Jautājums uz ko neesmu dzirdējusi te atbildi ir – kam ir pienākums audzināts bērnu un kas nosaka, ka kādam uz kaut ko ir tiesības. Bryuver, Tu teici, ka homoseksuāļi neizvēlas tādi būt. Ka tā nav iegriba. Pirmkārt, es nerunāju par iegribām, bet gan par gribēšanu. Otrkārt, vai tad, ja es gribu kaut ko kā gribēšana nav no manis atkarīga, tas nozīmē, ka man uz to ir tiesības? Kas nosaka, uz ko kādam ir tiesības vai nav? Es pats? Vai kāds cits/citi? Un kā tad ar pienākumiem? Vai tad Tavā dzīvē nav nekā ko gribēt Tu pats neesi izvēlējies? Un tas Tev ir piešķīris kādas īpašas tiesības?
Man šķiet, cilvēki mūsdienās daudz domā par tiesībām un tik maz par tikumiem un to izkopšanu.
Patiesību sakot, šajā blogā es pat neesmu minoritāte. Es esmu vienīgā, kas iebilst pret geju laulībām un to, ka viņi adoptētu bērnus. Un man ir tiesības kā minoritātei nebūt apspiestai, ha 😀
Gladiola, ja Tev kā minoritātei šajā blogā ir kādas tiesības, tad sanāk ka Tu esi dubultmionoritāte: minoritāte arī kā kāda, kurai vienīgai šeit ir kādas tiesības. Jo šajā blogā tiesību nav; te ir zirnekļu burka, kā jau Viesturs teica.
Savā ziņā zirnekļu burka ir arī valsts, piemēram, Latvija. Tiesības nav nekas objektīvs. Es nevaru teikt “man ir tiesības”, viņas nav kaut kur debesīs vai kādā absolūtās patiesības grāmatā ierakstītas. Viņas ir jāizcīna — lielākas vai mazākas, lielākā vai mazākā teritorijā.
Bet uz tikumu var paskatīties arī tā: es būšu tikumīgs (ir gan dažādas tikumības standartu nokrāsas), un līdz ar to kādai grupai caur to būšu patīkams, un tad šī grupa man dos zināmas tiesības. Arī tas var būt veids, kā cīnīties par tiesībām, gan ar atkarības piegaršu.
Laulību noturība arī ir viens jautājums, ko šīsnedēļas pētījumu ietvaros uzdot. Piemēram, vai homoseksuālas laulības tiecas būt mazāk noturīgas. Esmu dzirdējis, ka lezbiešu esot noturīgākas nekā geju. (Varbūt tas saistīts ar sievietes arhetipisko interesi par māju/drošību/ģimeni. Ģimenei ir pamatā matriarhāls raksturs, par to liecina vārds “laulības” citās valodās, piemēram “matrimony”).
Re, ku vēl kādi mēģina pieiet jautājoši šai tēmai:
https://www.youtube.com/watch?v=qBc9b_Pz0bg
Gladiola, visi pieļauj kļūdas un dara lielas un mazas muļķības, šķiras, kasās, izmanto savām ambīcijām bērnus utt.
Un nudien ne tur pie vainas iepriekšējie mammuči, tētuči, baznīcas vai geji.
Šīs lietas ir bijušas un būs. Ar kurām nevar saprasties, ar tām pieaudzis cilvēks vienkārši veido attiecības savas varēšanas līmenī un dzīvo tālāk.
Ja viss izdosies kā cerēts, es drīz tulkošu vienas savas draudzenes uzrakstīto grāmatu. Viņu no agrīniem pusaudžu gadiem līdz pilngadībai seksuāli izmantoja māsasvīrs. Pēc tam viņa no savas dzimtās Nīderlandes aizbēga uz Ameriku. Bieži viņai nebija ko ēst, viņa dzīvoja pa visādiem ūķiem kopā ar līdzīgiem cilvēkiem. Grāmata lielā mērā ir par to, kā turpināt dzīvot, lai kā ir gājis, baudīt dzīvi un nevienu nevainot. Viņa ir arī sakārtojusi attiecības ar māti, kas viņu nemācēja nosargāt.
Liecies tak mierā, Gladiola, viss, kas mums ir sapists, ir pašu sapists. Ja liels cilvēks pats labo to, ko saplēsis. Ja nevar salabot, tad meklē citus risinājumus, bet tur neviens cits nav vainīgs.
Vismazāk jau nu geji te kādu apdraud.
Gladiola, varbūt, ka Tu esi vienīga kas uzreiz iebilst, bet ne vienīga kas jautā. Manuprāt, šeit gandrīz visi domā un jautā. Tev ir interesanti argumenti.. daudz ka tāda par ko es pati esmu domājusi.. par ko man ir bijušas un ir šaubas. Es no sievietes/meitenes pozīcijas varu pateikt tikai to, ka tēva trūkums ir nozīmīgs trūkums, nevis vienkārši var būt tā, var būt šitā. Tieši šis arguments man ir galvenais, kas liek domāt, ka es gribētu, lai maniem bērniem būtu tētis. A vot kaut vai tā kā Tev, divi, vai trīs, vai dežūrtētiņs, bet vīrieša gabals, kas tam bērnam būs Dievs un sargs un stiprinieks un viss pārējais.
Līga rakstīja interesanti par to, kas bērnam ģimenē ir galvenais. Tas ir labi teikts Līga, bet man jāatzīstas, laikam esmu no depresīvās Zemes puslodes, es tādus pārus i hetero nezinu, kam viss patīk, ja nepatīk tad izrunājas, mīlestība, drošība utt. Kur tad ir tie darbi, uz kuriem iet, kas cilvēkiem patīk. Lielāka daļa, es tai skaitā, uz darbu eju ka uz nošaušanu, bet par vaļaspriekiem nemaksā. Man liekas, ka es vispār bērnam neko vērtīgu iedot nevarētu, teiktu – klau, mammai ir besis, viņa tagad divas stundas gulēs vanna un ēdīs šokolādi, lūdzu lūdzu neizjauc māju. Bet, ja tiešām ir kā Tu saki, un ir tādi pāŗi, tad super un vairojieties Latvijai..
Vai, starp citu, daudz laimes visiem Latvijas dzimšanas dienā!
Man mīlestība nav arguments ne laulībai, ne bērna audzināšanai.
Un re – jautājums par tiesībām nav nemaz tik vienkāršs.
Bryuver, Tu jautājumam par tikumu pieej kaut kā… Nezinu pat, kā lai to nosauc. Apmēram tāpat kā ar kristietību, kur Tu Dievu redzi kā lielo policistu, kas uz Tevi skatās, tad ar tikumu Tu iedomājies, ka lielais policists esi sev pats. Es tikumus saprotu pavisam citādi. Tikums ir tas, kas tevi dara laimīgu un palīdz izvairīties no kļūdainu lēmumu pieņemšanas. Ko citi par to domā – pofig! Tu tikumus iedomājies tā kaut kā – esmu laipns, neesmu dusmīgs utt. Bet tikumi jau attiecas galvenokārt uz tevi pašu un to, kā Tu pieņem lēmumus. Citi var to no malas novērtēt, taču tikai ilgtermiņā. Mērenība, drosme, taisnīgums, saprātīgums. Re, kur četri galvenie tikumi! Tas nozīmē nerīkoties saskaņā ar emocijām, bet ar noteiktiem labā un skaistā standartiem. Tikumīgai uzvedībai ir arī estētiska vērtība. Kāpēc šie tikumi? To Tu paprasi senajiem grieķiem 😀 Man atbildes te nav. Bet man patīk tā viņu sistēma. Un tikums galīgi nav izpatikt citiem. Kā redzam Sokrata gadījumā, tas nozīmē arī izdzert no velnarutka savārītu dziru, ja polisa uzskata, ka tu pavedini jauniešus netiklībā un mudini uz bezdievību. Jā, redzi, vēsturiski rādās, ka tikumīgus cilvēkus cenšas novākt un apklusināt, nevis ka viņi visiem patīk… Vot kāda štuka. Un varbūt tāpēc arī negribas būt tikumīgam. Jo tad daudziem nepatiksi?
Zane, vislabāk ir, ja bērnam ir tēvs un māte. Ja nav… tad ir ārprāts. Un pa lielam – vienalga, kāds tas ārprāts ir. Jautājums ir par to, vai mēs šo ārprātu pieciešam (šķiršanās ir ārprāts, bet atļaujam to ar likumu, lai miers mājās un divi laulātie viens otru nenošauj), kā iespēju izvairīties no lielāka ļaunuma, vai definējam kā tiesības un nosaucam par normālu standartsituāciju. Nav normāli, ka bērnam ir šķīrušies vecāki! Nav! Nav normāli arī tas, ka bērnam nav tēva, vai ka viņu audzina māte un vecmāmiņa! Tur nav nekā smieklīga. Manu brāli uzaudzināja māte, vecmāmiņa plus vecākā māsa. Es skatos uz to jauno vīrieti un man atkal gribas plēst matus un kliegt – ko mēs, trīs bābas, tam džekam nodarījām?!?! Viņš ir heteroseksuāls. Bet viņā ir kaut kas tāds… Tāds tukšums, izmisums, depresija, absolūta nespēja tikt galā ar savu dzīvi… Un man paliek bail, kad iedomājos, ka visas tās nernomālās situācijas, kurās bērni aug, gribam papildināt vēl ar vienu, bet tā tad jau būs likumīga, nevis mazākais ļaunums.
Mātes trūkums nav labāks par tēva trūkumu, bet tā kā māte retāk aiziet un pamet bērnu, tad tās traumas, ko redzam, lielākoties saistās ar tēva neesamību. Bet bērni ļoti mokās arī tad, ja mātes nav.
Un vēl – paliek jautājums par identitāti, kuru bērns meklē. Meklē savos bioloģiskajos vecākos.
Bez tam man ienāca prātā vēl viena lieta – ja gejiem atļautu adoptēt bērnus, tad viņiem, kā jau visiem būtu jāiziet pārbaude pie psihiatra (tas ir jādara arī heteroseksuāliem pāriem). Bez tam pāri, kas vēlas bērnu adoptēt, var atzīt par adopcijai nepiemērotu un atteikt viņu vēlmei. Es iedomājos, kas notiks, ja atteiks un par nepiemērotiem atzīst gejus. Viņi skries un apgalvos, ka tā ir diskriminācija, ka viņiem ir atteikta adopcija viņu orientācijas dēļ, pat ja iemesls būs, ka vismaz vienam no viņiem nav pilns rublis galvā, tāpat kā tas mēdz gadīties ar heteroseksuāliem pāriem.
Labāk kaut vai tā kā man? Ak, Zane, es nevaru ielīst vannā ar šokolādi un pateikt, lai nejauc māju… Bez tam man vēl jābūt pa vidu starp abu tēvu greizsirdību, jo katrs jūt, ka viņš ir tas īstais tēvs, bet otrs – tas ir svešais, invazors.
Es tiešām ceru, ka mums visiem ir jautājumi, nevis gatavas atbildes. Un beznosacījumu “jā” nabaga, nabaga mīlošajiem un tik ļoti apspiestajiem gejiem. Katram dzīvē ir kaut kāds ciešanu trauks jāizdzer. Reizēm diezgan paliels.
Un vēl – manam brālim ir stipri vecāka draudzene. Viņš vienkārši nespēj izkļūt no subordinētības vecākai sievietei. Viņš nemāk būt vīrietis. Un runa nav par orientāciju. Runa ir par to, ka sieviete zina, sieviete pateiks. Nav bijis vīrieša, kas noliek to bābu kaktā un pasaka – dēls, tagad tu pats pieņemsi lēmumus un neņem visus tos sievišķus galvā. Viņš grib būt vīrietis, bet nemāk. Un es saprotu, ka iet un kaut ko palīdzēt no manas puses būtu atkal iejaukties kā no augšas stāvošajai sievietei, bļin! Es nevaru. Es nezinu, kā palīdzēt savam brālim, es nezinu, kā palīdzēt savam dēlam. Es sēžu un skatos, kā viņi mokās. Un man pašai ir labi. Jā, man jau ir. Bet par kādu cenu?
Gladiola, bet pa lielam sieviete ir tā, kas nosacīti izvēlas bērna tēvu, kā arī situāciju. Nereti “vāji” tēvi tiek speciāli izvēlēti, lai nemaisās pa kājām, turklāt, sievietēm dēls ģimenē vispār ir dāvana, un no vāja tēva, dubulta dāvana. Un sieviešu ir vairāk, nekā vīriešu, griez ka gribi, vientuļās mātes, šķirtās sievas vai vienkārši situācijas veidotājas būs visu laiku. Man pat liekas, ka sievietes, caur viendzimuma attiecībām var rast sev risinājumu no situācijas. Šobrīd es atkāpjos no “mīlestības”, jo tai īsti ticu pirmās divas nedēļas un tad pēc bērnu aiziešanas savā dzīvē.
Es arī zinu puišus, kurus uzaudzinājusi viena māte.. un te ir atšķirība.. Ja tā māte ir bijusi tomēr uz večiem tendēta, meklējusi sev jaunu draugu, darījusies pa savu dzīvi un puikas vairāk pa sporta nometnēm grūdusi, treneriem un prom no mājas, tad rezultāti nu nemaz nav tik slikti. Bet visos gadījumos(šajos) puika nav bijis viens, viņam ir bijis brālis. Bet tur kur ir bijis mīļais dēļiņš, vienīgais un šāllīte ap kaklu, krekliņš biksītēs, tur ir tā, ka vīrietis ir ļoti foršs, bet nevar attiecības izveidot, līdz galam pieaugt. Šo fīču ļoti negribīgi atzīst sabiedrība, jo tas lavierē uz robēžas, ka sāk(kā vecos patriarhāta laikos) nosodīt vientuļās mātes un tādā garā(ko nevajadzētu it kā darīt). Faktiski valstij būtu drusku te jāiejaucas….un dzimtai(!!!!). Par ko tiek tik maz runāts vispār. Ja jau ir dzimta, ir radinieki, un ir tāda ģimene, kur kāds aug ar vienu vecāku, tad vai dzimtas atbildība nav, to cilvēkbērnu drusku pastutēt ar iztrūkstošo vecāku, mazliet atslogot viņam to “nastu”. Kas būtu tika normāli.
Personīgi, Tavā, gadījumā, Gladiola.. nu tāds skatījums no malas, cik nu daudz var saprast no neta ierakstiem- man liekas, ka ne jau Dēlam ir divi tēvi, bet Tev ir bijuši divi vīri. Dēlam ir viens tēvs, tas kurš ir viņa tēvs, vienalga cik ilgu laiku pavada kopā. Tavs otrais vīrs var būt Jūsu dēlam labs draugs, čoms, atbalsts, uzticības persona, autoritāte, bet Tēvs nu viņš nevar būt. Domāju, ka dēls jūt Tavu attieksmi un izjūt to kā savu. Otrs tēvs, iespējams jums abiem patīk labāk, tīri zemapziņas līmenī. Dēlam tas, droši vien rada apjukumu, jo šāda situācija liekas par sarežģītu – kādā veidā izlavierēt savu attieksmi un jūtas tā, lai Tu būtu laimīga, Tētis būtu laimīgs un Patēvs būtu laimīgs. Domāju, ka atslēga jau ir Tevī, un nevis dēlā. Viņš skatās kas nu no viņā tiks gaidīts.
Gladiola, beidz mani mācīt, Tu varētu iet kaut kur par učeni 🙂 Ceru, ka nesirgstu ar nihilismu īpaši vairāk kā vidējais normālais, praktiski veselais latvietis 🙂 Varbūt vienīgi vārdi “tikums” un “standarts” man līdz šim vairāk ir asociējušies ar ekspektācijām no ārienes nekā ar iekšēju tiekšanos. Tāpēc to, ko Tu sauc par tikumu — mērenība, drosme, taisnīgums, saprātīgums — es sauktu (jāatzīst gan, ka ne bez Viestura ietekmes) par attīstības ceļu, par attīstības izaicinājumiem, par ceļu projām no Mājas, no Mātes, par Tēva ceļu uz savu mērķi. Lai to pieņemtu, vajadzīga ticēšana, ka ir jēga — jeb ticība (kas, protams, ir pretstatā ārēju ekspektāciju vērošanai un projicēšanai). Šis ceļš arī ir Dievs. Bet tā kā šis ceļš ir patiess tikai tik ilgi, kamēr tā ir tevis paša iniciatīva un meklējums, tad Dievs nevar būt persona. Un šito ne jau es pirmais izdomāju; palasi kaut vai Tilihu. Klasiskais teisms ir aizejoša teoloģija.
Bet par tēmu… Jā, pareizi, heteroseksuālie vecāki bieži vien arī izveido situāciju, kur bērnam ir viens vecāks un visādi citādi podi, bet to likums neaizliedz. Tātad interesantāk būtu aplūkot jautājumu nevis par likumu ieviešanu, bet par to, cik labu bērnību un gatavību dzīvei homoseksuāls pāris spēj bērnam iedot, un no kādiem faktoriem tas atkarīgs. Varbūt pēc gadiem 10 varēs pētīt Nīderlandes pieredzi.
Gladiola:
“Tu tikumus iedomājies tā kaut kā – esmu laipns, neesmu dusmīgs utt.”
Tu tiešām šito domā par Bryuveru?
Doh… 😀
Es brīžam domāju, kā tas ir, ka mēs te viens par otru kaut ko rakstām, cilvēku it kā mazliet zinot. Daudz sarunājamies, bet tik un tā tomēr galīgi nepazīstam – kā izrādās.
Bet par Tavu puiku un diviem tēviem es teiktu līdzīgi Zanei, ka viņš vēl pagaidām barojas no tā, ko domā un kā jūties Tu. Viņš vienkārši Tevi atspoguļo. Ja Tu jūties tā, ka Jums tur ir haoss, tēvi tādi un šitādi, tad Jums tas arī ir un būs. Lietas daudzmaz labi var sakārtot pieaugušo sarunās, saucot lietas vārdā un skaidri pasakot, ko kurš jūt un redz, dodot daudz vietas un laika šai procesā arī vīriešiem un esot pacietīgai, jo vīrieši mūsu laikmetā dažkārt var nezināt, ka viņi arī kaut ko drīkst teikt.
Tas, ko Tu raksti par savu brāli, savā ziņā tagad ir cienījami sacīt: ko mēs bābas esam izdarījušas!!! Bet ko Jūs būtu varējušas darīt citādi? Jūs darījāt, kā toreiz pratāt. Nafig viņš nesadumpojās?
Mūsu sabiedrībā pašlaik ir tāda izpratne, kāda tā ir. Ja adoptēt atļauj vienai sievietei vai vienam vīrietim, tad kāpēc ne geju vai lesbiešu pārim? Kas ir labāk: divi tēvi vai bērnunams, pilns ar “bābām”? Un neba viņi visi grib bērnus, tuvu ne visi. Daļa dzīvo tā, ka paši ir teikuši: manā dzīvesveidā bērns neiederas.
Varu arī atkārtot to, ko šai sakarā uzrakstīju facebook: ja vien cilvēks nav sists ar aklumu, tad labi var redzēt, kurš homoseksuālā pārī varētu pildīt tēva lomu, kurš – mātes. To es saku par dažiem pāriem, kas ir nodzīvojuši kopā diezgan ilgi un grib bērnus.
Tai pašā laikā visiem ļoti nāktu par labu diskusijas gan par omes un vecāsmātes modeli, gan arī par divām mammām, diviem tētiem, gan arī par abiem vecākiem, kur tēvam nav teikšanas. Pēdējais gadījums (ticiet man) būs vissarežģītākais, tur mēs visvairāk dabūsim pa galvu, un tur būs arī vislielākā cīņa par “tradicionālajām vērtībām”. Vot tās gan ir trakas bābas… lai dieviņš nogrābstās.
Vai tas sākums būtu jāsaprot kā sūdzība? Es tak uzvedos ļoti labi.
Es tikai centos laipni paskaidrot Gladiolai, ka viņa, manuprāt, mazliet maldās par to, ko Tu varētu uzskatīt par tikumību. Es patiesībā arī nezinu, jo neesmu tādu vārdu iz Tevis dzirdējusi. Bet nē, es nesūdzos 🙂 Ko nu sieviete pirmsraganas vecumā sev maitās veselību un izskatu ar niekiem.
Bet es te negribēju neko sariktēt, man patiesībā tas vārds liekas… nu tāds, allaž nevietā piesaukts, lai kādam pārmestu un liktu justies vainīgam, jo ir tāds smags un tiešs. Ar to var uzbrukt arī sev, kas ir visdumjākais, ko kāds varētu darīt.
Piemēram, ja sabiedrībā ir runa par LGBT spektru, tad vārds “tikums” (vai tā neesamība) tiek piesaukts teju vai visu laiku.
Par 2 vīriešiem un 2 tētiem.
Kad biju izvēlējusies būt ar savu vīrieti, ar kuru kopā man radās bērni, viņš juta, ka ik pa laikam alkstu, ilgojos pēc iepriekšējā, ar kuru biju bijusi kopā turpat 8 gadus…
Mans vīrietis teica, ka negrasās ieņemt viņa vietu, ka viņam ir sava vieta manā dzīvē. Tas mani brīnumainā kārtā nomierināja, un es sāku tipināt pa jauno taciņu, kas paralēla tai vecajai un platajai. Domāju, kā tad tā man tik viegli izdevās?! Var jau būt ka slāju platām kājām uz katras takas pa vienai kājai… Kaut kā līdzīgi es esmu darījusi kopš sevi atceros. Varbūt tieši tāpēc es izveidoju tādu situāciju – lai atkal var dubultmīlēt un netikt pie kāda, kuru taču mīlēju tik ļoti. Vai varbūt, lai nemīlētu – lai drošāk, ka atkal nepazūd.
Īstais tētis vienmēr būs tas īstais. Ja miris, vēl jo sīvāks konkurents klātdzīvojošam patēvam, jo izfantazēts ideāls. Ja tētis ir un ir šāds vai tāds uz viņu vismaz jādrīkst dusmoties. Man liekas, es vainoju un dusmojos uz mammu, ka viņai ir cits vīrietis. It kā viņa būtu nobeigusi manu tēti, lai tiktu pie, viņasprāt, labāka, strādīgāka un vīrišķīgāka. Nedrīkst bērnu klātbūtnē runāt sliktu par tēti. Labāk labu, ja nevar labu, tad neko. Tikai teikt, ka tētis tevi ļoti mīl vai mīlēja.
Bet šis vīrietis, kurš dzīvo kopā ar mums, par tevi rūpējas un tāpēc jāciena. Nav jāmīl. Bet ja mīli, tad tētis to sapratīs.
Ar mani par to nerunāja. Man likās, es nedrīkstu pat izskatīties līdzīga savam mirušajam tētim, jo tas var sadusmināt patēvu un saraudināt vecomammu. Viņa gan ierosināja patēvu saukt par “tēti”, lai mazais brālis arī nesāktu saukt savu tēvu par onkuli. Man nepatika. Tāda kā nodevība likās vēl ilgi. Tagad domāju, tas bija vajadzīgs akts – piešķirt jaunatnākušajam vīrietim tiesības audzināt – likties zinis par svešajiem bērniem. Tik visgudra jau vecāmamma nebija vis – viņa nemitīgi rūpējās, lai netiktu aizmirsts viņas dēls. Ik niecīgā strīdā ar patēvu tika atgādināts, ka nav jau paša bērni… Un es tiešām nebiju viņa meita. Ielīdu stūrī un ilgojos – saslēdzos ar kaut kādu citu paralēlo pasauli. Tajā nebija ne laika, ne telpas, ne mīlestības, ne strīdu. Tajā nebija nekas. Nekas ir mierīgs.
Es nedrīkstēju mīlēt ne patēvu, ne īsti arī tēvu.
Es pat īsti nesapratu, nesajutu, ka skumstu, ilgojos, dusmojos, ka man sāp tik ļoti, ka man vajag to sajust uz savas ādas. Es kaitināju patēvu, spītējos un viņš mani sita – pēra. Tā mēs viens otram palīdzējām tikt vaļā no nesaprātīgām dusmām un agresijas.
Ar visu to es patēvam pieķēros un jutos vainīga par to. Neuzticīga.
Neuzticīgai būt ir manā dabā. Es nemaz nezinu, kas ir būt uzticīgai. Tikai to, ko tas nozīmē – negulēt ar citiem, kā tikai ar savu bērnu tēvu. Es gandrīz vienmēr domās esmu ar kādu citu. Ar diviem vai ne ar vienu.
Tagad man ir mans mazais puisītis, kurš dabon visādu mani. Viņš mani jūt. Viņš izdara visneiedomājamāko palaidnību, lai es varu izkliegt savas mūžsenās dusmas. Viņš mani samīļo un sabučo. Tā vien šķiet, ja vien varētu, viņš pildītu arī vīra pienākumus. Man par to viņa ir žēl. Es viņu gribu laist vaļā no sevis, bet nav tik viegli aiziet pie sava vīra. Tas ir kā būt nodevējai.
Divas taciņas. Būt uz pauzes. Tāda ir mana dzīve.
Gladiol, varbūt tavs puika ir dusmīgs uz tevi, jo viņš pats ir gana labs vīrietis tev – kāpēc tev vajadzēja to citu un vēl vienu sīko?
Jūsu komentāri lika atcerēties kādu reiz tik neizprotamu sarunu. Satiku ilgi nesastaptu bērnības draugu, kura abi vecāki bija alkoholiķi. Ar viņu vislabākajā nozīmē bija noticis tas, ko no šādiem puikām neviens īpaši negaida, un vēl tāds pilnīgs miers un ironisks skats uz visu, sevi pašu ieskaitot. Runājām arī par vecākiem un tad viņš ļoti nopietni teica – labi, ka dzēra abi, nevis viens no viņiem, viņi viens otru ļoti labi stutēja gan skaidrā, gan dzērumā. Man tas toreiz šķita tik absurdi, bet tagad to bildi redzu tā, ka puika žonglē uz diviem ļodzīgiem viena augstuma pīlāriem un iemācās nekrist. Pretstatā tam, ja viens pīlārs būtu mazs grēcīgs dzērājiņš un otrs lielā, tikumīgā māte, kura rūpējas gan par dzērājiņu, gan dēliņu.
Zane, ļoti foršs un precīzs situācijas atspoguļojums.
Kāpēc es vispār rakstu un kaut ko zinu par šo tēmu… ir daži iemesli, ko neminēšu, bet vienu minēšu: es biju tāda tomboy tipa meitene bērnībā, bet vēlāk man to liedza reliģisku noteikumu dēļ (bija jānesā pagari svārki, jāaudzē gari mati), un es biju par vāju, lai tam pretotos.
Tagad man visādi teicēji “tev vajag tā un šitā” ātri iet tur, kur viņus sūtu.
Daži vārdi par praidu, ko Zane nepieminēja.
Kurā vietā un kad mums Latvijā ir bijis sociāli nepieņemams praids? Esmu sekojusi līdzi šiem notikumiem kopš pirmā teksta presē un pirmā video TV. Mums nekad nav bijis karnevāla tipa praids. Nekad. Varbūt ir bijuši kādi sīki elementi vai atsevišķas personas, bet tas tiešām ir tik traģiski? Pašā sākumā LGBT kopienas vārdā aktīvi rosījās grupiņa panervozu jauniešu, laikam saucās ILGA Latvija. Bieži ir tā, ka pirmsākumos aktīvāki ir jaunieši, pusaudži, jo viņi nevar izturēt, ka tiem jāstāv uz vietas. Viņi šo to savārīja, bet tas bija sen. Kopš ir “Mozaīka”, neesmu manījusi nekā tāda, kas liktu bīties.
Praidi Latvijas situācijā, manuprāt, ir vajadzīgi arī cilvēkiem, kas ir meklējumos, lai izprastu sevi, jauniešiem, pusaudžiem, jo mājās daudzi uzzina tikai vecāku bailes. Tad lai “iela” audzina: domāju to labā nozīmē.
Ja kāds sāk runāt par bērnu sargāšanu, tad varu pateikt, ka esmu bijusi klāt neskaitāmās sarunās baznīcas sienās, kur par šīm lietām spriež. Runa par bērniem ir tikai pirmajā teikumā, pēc tam sarunā iesaistīto vīriešu un sieviešu sejās parādās nāves bailes. Cilvēkiem nav sajēgas par savu orientāciju un nav arī intereses to izpētīt. Viņi grib tikai baidīties un cenšas uzspiest to visiem citiem.
Starp citu, reliģiskās kopienās augušo vidū ir ļoti daudz psihiatrijas “smagā” gala slimību. Man būtu interesanti uztaisīt kaut vai maģistra līmeņa pētījumu par šo tēmu, bet LU tādas ķecerības nedrīkst, jo tur visas baznīcas ir labas 🙂 Tagad bez jebkādiem pētījumiem man ir lielas aizdomas, ka pamats ir apspiesta, noliegta seksualitāte. Starp “slimajiem” gan jau arī ir kāds homoseksuāls cilvēks.
Ja runa tieši par bērnu augšanu homoseksuāla pāra veidotā ģimenē, tad “pētījumi” par bērnu apdraudētību ir publicēti jau ļoti sen. Prof. Gunta Ancāne savulaik “Rīgas Balsī” bija izteikusies par it kā esošiem šādiem pētījumiem Francijā. Domāju, ka viņa bija maldināta. Diemžēl tīmeklis šo vietu vairs nerāda. Nu kādi var būt pētījumi… Vēl ir par agru. Kā pēta baznīca, to es zinu. Atradīs vienu sievieti, kurai uzmākusies kāda iereibusi lesbiete, un jums būs pamatīgs pētījums uz 300 lapām. Sektās ir ļoti daudz fake doktoru, kuru grādus citur pasaulē neatzīst, jo viņi nepēta, bet raksta daiļdarbus iz savām bailēm.
Pēc Viestura minētās diskusijas facebook, kurā piedalījos, manī arī aug bažas par Latvijas psihoterapeitu kopienu un tās kompetenci. Bija jau jezga ar Viesturu un sievietēm. Nu tur redzu tās pašas bailes no savas seksualitātes, ko baznīcā. Tas mani dara ļoti dusmīgu. Iznāk, ka vismaz daži cilvēki, kas pretendē uz spēju palīdzēt citiem un ņem par to samaksu, domā, ka homoseksuāli cilvēki ir nenormāli. Redz kā… bet varbūt man bija pārāk naivs priešstats par psihoterapeitiem kā cilvēkiem, kas ir labākā kārtībā ar sevi, nekā tas patiesībā iespējams tikai pēc 24 brīvības gadiem. Bet esmu ļoti vīlusies.
Vēl domāju, ka LGBT kopienai Latvijā ir jārēķinās ar to, ka būs jautājoši un šaubīgi cilvēki (bet ne agresīvi). Viņi varbūt uzdos naivus jautājumus, un par to Jums, mīļie, nevajadzētu dusmoties. Ar cilvēkiem būs jārunā un jāsastop viņi tur, kur tie ir. Man sākumā bija dusmas arī uz Viesturu par facebook ielikto linku (atkal viens, kurš nekā nejēdz par sektantiem :), bet es pati agrāk tādus lasīju, šaubījos un domāju.
Mana jautājošā pozīcija ir sekojoša: kā cilvēks var būt pārliecināts heteroseksuālis un tai pat laikā dedzīgi fanot par tiešā kontakta sporta spēlēm, piem., tādām kā basketbols, kur viena dzimuma sasvīdušie augumi gluži kā savdabīgā dzimumattiecību priekšspēlē ir nemitīgi kontaktā?
Mana jautājošā pozīcija ir sekojoša: Kā cilvēks var būt homoseksuālis un izmest savu dzīvi miskastē?
“Tā es no intelektuāli interesanta, bet emocionāli neitrāla jautājuma pētīšanas atkal nokļuvu uz kādas sakarsētas pannas.”
Khm-khm. 🙂 Man kādreiz bija kaķis, un viņam patika pārvietoties pa māju, pārlecot no vienas skapjaugšas uz nākamo. Vienreiz šādā pārlecienā viņš, maita, nogāza magnetolu, kas, protams, vairs nestrādāja. Kad ienesos virtuvē, kur tas bija noticis, mani “bļaģ!” jau vairs sastapa tukšas sienas. Poģis pats kaķiem raksturīgajā pīles pozā gulēja vannasistabā uz dēlīša ar skatienu, kurš izteica: “Kas ir? Vai kaut kas noticis?”
Citiem vārdiem — it kā Viesturs nezinātu, ka ar seksualitāti, it īpaši ar tās variācijām saistītās tēmas Latvijā ik pa laikam izraisa ļoti asu konfliktu. Bet ok, īstenībā šim jautājumam VAJADZĒTU būt neitrālam, un tikai tādā atmosfērā var kaut ko jēdzīgi pētīt. Viens paņēmiens, kā to sākt, varētu būt, ieņemot nezinīša neitrālo pozu un skatīties, kuri un kā uz to reaģēs.
Tomēr iespējams, ka Viestura paša attieksme nav gluži neitrāla, jo vai tad tiešām viņš domā, ka absurdie “vecāks nr. 1 un vecāks nr. 2” ir forma, kādā realizējas homoseksuālas attiecības. Vai tad tur netiek ieņemtas vīrieša un sievietes lomas? Un cik šīs lomas stipras, nobriedušas un bērnu augšanai labvēlīgas ir heteroseksuālā ģimenē? Tik daudz taču jau esam te runājuši par Dievietes kultu.
Kāpēc tik liela agresija par homoseksuālismu? Domāju, ka seksuālās variācijas daudziem liek uzrunāt tuvāk savu paša seksualitāti; tas ir bakstījiens dziļāk zemapziņas teritorijā, un dabiski izraisa bailes. (Zemapziņa tak ir arī Dievietes svētā, neaizskaramā teritorija; nav obligāti, ka tiem, kam bail, piemīt kāda homoseksuāla komponente) Ne visi šie iedziļināšanos ir gatavi darīt, un daudzi domā, ka tas nav vajadzīgs un ir tizlošanās. Daudz vīrišķīgāk ir jūtas izturēt un rullēt pāri nekā tās analizēt. (Protams, vīrišķīgāk, bet ar vīrišķību vien dzīvē nepietiek)
Interesanta diskusija, un tiešām simptomātiski, ka piecreiz jāuzver, ka pozīcija ir jautājoša, un tas tik un tā netiek saprasts pareizi.
Mana jautājošā pozīcija ir par sieviešu lomu homoseksuālu vīriešu bērnībā. Neuzskatot savu pieredzi par ļoti reprezentatīvu, tomēr vienmēr nācies nonākt līdz sarunai, kad šāds vīrietis stāsta par būtībā traumatisku sievišķās audzināšanas pārsvaru (tiešām līdzīgu Almadovara filmu pasaules bļaustīgajai, asarainajai sievišķajai daļai, kuru viņš gan jau izlaidis caur sapratnes un samierināšanās prizmu) un tādu fiziskās tuvības intensitāti ar māti, kura puikam ir pretīga, piemēram, stāstu par biedējošu vannošanos vai peldēšanos kopā ar milzīgu kailu mātes miesu esmu dzirdējusi vairākkārt. No otras puses katram mums ir kādi šausmu stāsti par briesmīgām, vecām tantēm, kuras lien mūs bērnībā bučot, kaut, tagad, obkjektīvi atceroties, viņu vecums bija ap 25-30 un tik briesmīgas arī nebija.
Tad, lūk, mana jautājošā pozīcija ir – vai intensīvā sievišķā audzināšana un miesu demonstrēšana izraisa to, ka sieviete šo puisi vairs neinteresēs jeb šāda reakcija ir tikai tāpēc, ka viņš jau a priori bijis homoseksuāls un heterosekuālā puisītī šāda “sievišķības” intensitāte pretīgumu neizraisītu.
Psihoanalītiķi tagad domā, ka uz Kinseja skalas mēs novietojamies līdz 18 mēnešu vecumam. Tad arī izveidojas visas pārējās LGBT “tēmas”, ir palicis laikam tikai burtiņš “T”, bet zem tā var likt diezgan daudz. Patiesībā “B” gan arī ir ļoti plašs.
Tas man izskaidro to, kā var būt, ka tikko runāt iemācījies zēns divu gadu vecumā skaidri saka, ka viņš nav “good boy”, bet gan “good girl”, un viss joprojām turpinās vēl 11 gadu vecumā.
Bet par vannām kopā ar lielu sievietes miesu arī es esmu lasījusi. Varbūt tā peldēšanās notika jau ļoti agri? Es tiešām nezinu, ko domāt, bet Freidam ir idejas par zīdaiņa vecuma (infantile) fantāzijām. Tad nu es te lietas salieku kopā un pieļauju, ka vienos apstākļos divi bērni var arī neizfantazēt vienu un to pašu.
Tas viss ir tad, ja mēs gribam atrast psiholoģisko atbildi.
Mani vairāk interesē sociālie faktori, lai beigtos diskriminācija, kad homoseksuālās partnerattiecībās nav tiesības mantot un kad gejus un lesbietes apripori uzskata par cilvēkiem, kas ir bīstami bērniem. Tādā griezumā jebkura māte, kas ir pieļāvusi kādu nejaušu lietu, no kuras bērns kaut ko izfantazē (ka viņa ir liela un bīstama, piemēram), arī ir no bērna šķirama.
Mani arī uzmanīgu dara vairāku Latvijas dakteru izteikumi. Edz, cilvēki taču nezina, ka, piemēram, psihiatrs psiholoģijā gandrīz vispār neorientējas, ja vien nav ļoti uzņēmīgs un neapgūst to pašmācības ceļā, bet te mierīgi kaut kur kādā lekcijā atnāk viens padomju laika psihiatrs un pasaka: viņi visi ir slimi. Un tad ļaudis šo domu tiražē: daudzi psihiatri uzskata, ka… Vēl trakāk, ja to dara kāds pusapvēlies psihoterapeits, bet te ir zināma cerība, jo daudz ļaužu viņus vienkārši uzskata par naudas kāsējiem, tātad neņems galvā. Es gan tā nedomāju, bet psihes profesionāļu vieglprātīgi izteiktie secinājumi nav laba tendence.
Vot tad man gribas dot pa muti, jo patiesi slimākie prāti tad uzvedas atbilstīgi savai slimības pakāpei. Un tas šrinks nu nekādi citādi izcelties nevarēja? Iedomājies tik, pieklupa pie kanceles, no kuras bļaut, jo pētīt ir daudz grūtāk, tas tiešām prasa mieru, rāmumu un arī laiku. Latvijai noteikti ir vajadzīgs laiks, jo neviens cilvēks ātri nemainās, un tāpat nav viegli izprast lietas, par kurām gadu desmitiem pa kaktiem ir čukstēti visādi brīnumi un aizspriedumi.
Marī, man ir līdzīgas pārdomas.. teiksim, vismaz paralēlas. Es saprotu, ka šādas tēmas netiek īpaši akceptētas no homoseksuālu cilvēku puses, tomēr interesantā tajā ir vairāk nekā neinteresantā. Varbūt, ka par to vajadzētu domāt nevis no pozīcijas, ka kaut kas ir maināms, bet ka kaut kas ir izprotamāks. Domāju, ka tur nebūs tīra sievišķā audzināšana, jo ir miljoniem piemēru, kad tāda audzināšana beidzas vienkārši ar palikšanu bez citam attiecībām kā tikai ar “mammu” vai mammām. Domāju, ka homoseksuālisma pamatā jau nav vīrišķība un sievišķība tikai.. tur ir arī lomu ārējo, plus lomu enerģētisko maiņas.
Skaidrs, ka par tādu līmeni pētījumos ne tuvu Latvijā nerunā, bet pasaulē ..pat nezinu. Diez vai atbildes mainītu dzīves realitāti, ka kau kāda brīdī, kaut kādā vietā, apstākļi notiktu tā kā notiktu, un tas procents pastāv un pastāvēs. Es pat esmu dzirdējusi daudz lielākus ciparus par biseksualitāti-apmēram līdz 80 procentiem no visas sabiedrības, tikai vairums no viņiem ir ciešāk piesaistīti pretējam dzimumam, kaut neizjūt riebumu arī pret sava dzimuma cilvēkiem. Iespējams, ka šī spēcīga nobīde par labu savam dzimuma varētu notikt kāda, ar māti, ka visdrīzāk saistīta ar piesaistes, viņas emociju un garīga stāvokļa esamību, plus tēvs, plus pārējā ģimene, plus pirmā seksuālā pieredze(tā, kas bērnībā, nevis reālais sekss), pluss apkārtējās vides faktori..nu vvs miljons atkal..It kā cilvēkā būtu iekārti svari.
Pārdomas manī ir radījusi arī ideja par vajadzību gulēt ar sava dzimuma vecāku.. kāda nu nezinu.. enerģiski svarīga iemesla dēļ. Tā pati ideja, kas ar incestu starp māti un dēlu, tēvu un meitu.. tikai otrādi. Kādam tādā ģimenē ir liela ietekme uz otru.. Loģiski, ka cilvēki nekad nedomā tādās kategorijās un apzināti šādas lietas nesaprot.. Bet ideja tādā ir. Būtu jāpēta fantāzijas no bērnības un pusaudžu gadiem, ne seksuālas, bet vispārīgas.. tās pašas idejas.. tas būtu ļoti interesanti.
Uz 2.2.13. Pa lielam, Zane, var nokārtoties tualetē.
Ja runa par aizcietējumiem, tad tā esot situācija ar mammu, kura ir bijusi ļoti kontrolējoša. Tad nu pēdējais un vienīgais, kas bērnam atlicis, ir viņa kaka. Un to viņš nemūžam neatdos, jo tam viņam varas pietiek. Un tā visu mūžu, kaut mamma sen jau ļoti tālu. Bet interesanti, kāpēc tāda interese un kompetence par lubrikantiem, ja seksa nav. Cilvēki, kuri ar šādu savu situāciju ir mierā, nekā nezina par šīm tēmām un arī par tām neinteresējas.
Kopumā par vēlēšanos pētīt vai nepētīt tā nu ir. Man šķiet, cilvēki taču labāk izvēlas būt fiziski slimi, nekā domāt par kādu savu psiholoģisku niansi, kas pie slimības novedusi.
Šī, protams, nav slimība, bet tā tik daudz šādi ir devēta, ka LGBT kopiena nez vai kaut ko vairāk grib kā normālu dzīvi un mieru.
Un, ja runa par attīstību bērnībā, tad daudzi baidās, ka vainos viņus vai – vēl trakāk – mātes. Cik esmu lasījusi par šīm tēmām, tik var just, ka cilvēki jau ir sagatavojušies lēcienam, ja kāds kaut ko pateiks par viņu māti, pat ja tie tikai būtu minējumi bērna sākotnējās attīstības līmenī.
Man, piemēram, rodas jautājums, kā tas nāk, ka vīrieši, kam nemaz seksuāli negribas būt kopā ar sievieti, tomēr modelē viņām apģērbus (Viesturs te nesen arī šo faktu bija minējis) un nonāk ļoti dziļā depresijā vai pat izdara pašnāvību tad, kad nomirst viņu māte.
Ļoti plāna ledus tēma, tātad emocionāla neitrālitāte nez vai iespējama. Bet būtu ieguvums visiem, lai saprastu sevi, savas partnerattiecības un arī citus cilvēkus. Pat ja neko sevī nevar mainīt, izpratne par savu attīstību un agrīnajām attiecībām ar vecākiem ir ļoti liels ieguvums.
Bet mums ir tā, ka it kā ir tēmas, par ko nedrīkst runāt.
Aizķēra Tevi… nokārtošanās.. Njā, ar šo esot problēmas cilvjiem, kas daudz negatīva tur sevī.. problēmas nokārtoties “pa lielam”.
… jo kāds tūlīt var briesmīgi sanervozēties, ka būs gatavs viedoklis par seksuālu vardarbību pret viņu bērnībā (bieži dzirdēts saistībā ar homoseksualitāti, ka viņi ir nelaimīgi cilvēki utt.), par neveselīgi tuvām attiecībām ar māti utt., un visi to zinās, visi spriedīs.
Viedoklis kādam vienmēr būs… kāds vienmēr sanervozēsies.. tomēr, te ir tāda pati atbilde kā jautājumos par Dzemdi, Dievieti un visu pārējo.. Vai tas, ka kāds sanervozēsies ir iemesls tam, lai tie, kam tas varētu interesēt un noderēt nebūtu tiesīgi par to uzzināt, kaut vai intereses pēc un informatīvi. Vai tad šādas lietas var aizliegt cilvēkam būt laimīgam..ja viņš uzzinātu, ka seksualitātei ir veidošanās mehānismi.. arī ārējas dabas.. Manuprāt, tas nevar ietekmēt cilvēka apziņu un saprašanu par to, ko viņš domā un jūt. Un vienmēr pasaulē kāds vainos vecākus, ja jau vajag kādu vainot obligāti.. starp citu tos radiņus var vainot gandrīz pie visa..pie nabadzības, pie kautrības, pie dusmām, pie rakstura, slinkuma utt utjp. Bet atdalīšanās process gan ir katra paša ziņa, ja nu cilvis visu mūžu elpo mammas gaisu, tad nav ko mammuku vainot. Kā tur tagad saka – vērtēsim cilvēku pēc viņa darbiem.. pēc darbiem man daudzi homo patīk stipri labāk par dažiem hetero. Un viņu mammas arī..
tieši to jau pateica god. arhibīskaps Stankēvičs
t.i., ka homoseksuāļi pārcietuši vardarbību utml.
Nu un kas no tā, ka viņš tā pateica? Pieņemsim, ka daļa tāda arī ir, bet tad psiholoģijā vairāk runā nevis par homoseksualitāti, bet par homoseksuālu uzvedību. Nezinu, cik tas pamatoti, varbūt virspusēji, bet lai nu būtu.
Lai vai kā, vispārināšana vienmēr ir muļķības pazīme, un šajā situācijā ir tā, ka tiesības būt ir absolūti visiem cilvēkiem, turklāt pilnīgi vienādas.
Katoļu baznīca, pateicoties celibātam, ir paglābusi zem saviem brunčiem tik daudz pedofilu, ka šķērmi metas. Lai nu kurš runātu…
Pierādiet ar rīcību, ka heteroseksuālās attiecībās cilvēkiem dzīvot ir “krutāk”- tur ir vairāk saticības, vairāk pozitīvu emociju, mazāk strīdu un agresijas. Nevariet pierādīt, tad jau homoseksuāļiem kaut kādās pozīcijās (vismaz attiecībās uz sevi) tiešām ir taisnība! Un tas ir kā ar preci lielveikalu plauktos (“prece”, “precēšanās”- jūtiet līdzību?) – “krutāks” ir tas, kurš var piedāvāt labāku kvalitāti par to pašu cenu. Vai ievērojiet, ka es uzsvēru emocionālās, ne materiālās kā fiziskās kvalitātes attiecībās vispirms?
Latvijas valsts, pierādi, ka neuzsāksi tiesisko vajāšanu pret vecākiem, kuri heteroseksuālās attiecībās radītiem bērniem pie agrāk bijušās 50 LVL minimālās algas nav varējuši nomaksāt uzturlīdzekļus saviem pēcnācējiem pretstatā tam, ka pie homoseksuālām attiecībām Tev nav par negaidītu grūtniecību jāuztraucas un pie adopcijas Latvija vēl piemaksā. Heteroseksuālim būt pavisam nav kruti, bet mēs vēl cenšamies 🙂 😀 😉
Elementāri – tu piedzimi heteroseksuālās attiecībās.
Heteroseksuāļi nodod savu genomu, viedo lielas saimes un klanus (ne vienmēr, bet var – tas ir iespējams), bet ar homīti viņa ģenētiskā eksistence beidzas.
Es neredzu, ka Rinkēvičs veiktu kādu propagandu. Nē. Bet kāpēc?
Kārlis Streips savulaik teica kaut ko apmēram tādu, ka katram dzīvē un karjerā veiksmīgam gejam vai lesbietei ir pienākums iznākt no skapja, lai, piemēram, jaunietis kaut kur Murmastienē, sapratis, ka viņam patīk puiši, uzzina, ka ar viņu viss ir ok un ka viņš dzīvē var sasniegt tieši to pašu.
Bet ko darīt tiem, ka patīk nevis puiši, bet patīk kādu nogalināt, patīk līķi, patīk sadisms? Viņiem arī jānāk ārā no skapja?
Viņš apgalvoja, ka cilvēks, ja mīlētu žurku, tad vajadzētu ar to precēties. Žurku. Bez nekādām līdzībām. Es nepiekritu. Mēs strīdējāmies.
Tad es vēl nezināju, ka viņš ir gejs.
Viņam arī patika teorija par distances sadalīšanu sīkāk uz pusēm un pierādīt, ka bulta nekad tā arī nesasniedz mērķi.
Vēl viņam patīk savu seksualitāti dalīt procentos. Nesen viņš nonāca pie secinājumu, ka tikai 60% viņš ir…. es vairs neatceros, kurš, jo domāju par to, kā viņš kā tāds alfa tēviņš bija par mani cīnījies un nelaidis spert ļoti iespējamu manu sānsoli ar svešinieku.
Viņš jau agrāk bija piedāvājis man kļūt par viņa bērna surogātmāti. Uztvēru to kā filozofisku jautājumu līdzīgu kā to par bultu, kurai nemaz negribas ietriekties mērķī.
Pēdējoreiz kad tikāmies viņš apgalvoja, ka bērnam ģimenē ir vajadzīga gan māte, gan tēvs. Viņš teica, ka ļoti gribētu bērnus, bet nespētu viņiem un viņu mātei nodarīt ko tādu – nebūt ar viņiem.
Viņa draugs pēc kopīgas kaismīgas vasaras bija atgriezies ģimenē pie sievas un meitas. Mūžīga cīņa starp divām pasaulēm un divām vēlmēm. Kad neiztur, viņš iziet uz ielas un atrod kādu, ko piekaut… lai sajustu cita vīriešaa tuvumu, siltumu, pieskārienu – kaut arī tas ir sitiens. Lai sajustu cita vīrieša sulas.
Mans geju draugs bieži pārdzīvo šķiršanos. Visi tie stāsti ir līdzīgi. Viņš atkal un atkal piedzīvo tēva aiziešanu no dēla, atstājot tam joprojām vientuļo māti.
Māti viņš dievina un nemīl reizē. Arī mani. Man jāizskatās kā “mākslas kuratorei no Londonas” un jābūt ir gudrai, ja ne erudītai. Manas likmes krītas, ja neseksīgi atspraužu ar sprādzi matus, lai ērtāk, vai ja izskatos savaldzinājusies no kāda heteroseksuāla vīrieša, kurš tam nešķiet mākslas cienīgs. Māksla ir dieviešu dieviete. Viņš tik ļoti dievina dievieti, ka pats kļūst par “sievieti”. Kaut arī viņam patīk viss vīrišķais, arī sevī. Reiz es uzjautāju diviem draugiem, kā tad ir – kurš tad ir sievišķais un kurš vīrišķais? Viņi samulsa. Atbildēja, ka viņiem esot tā priekšrocība gan iegūt, gan arī tapt iegūtiem. Viņi abi ir vīrieši. Un ja vīrietī nebūtu ne procenta homoseksualitātes, viņi nevarētu nē sarunāties, ne sadarboties… uzreiz viens otru nobeigtu cīņā, kurš spēcīgāks tēviņš un sēklas sējējs.
Zinu kādu kurš iedeva savu sēklu divām lezbietēm. Notiek cīņa par paternitātes tiesībām. Viņš savu 4gadīgo dēlu nav redzējis jau gadu. Tikai vienu bildi mātes bija atsūtījušas. Izskatījās aprūpēts un priecīgs puisēns uz ritenīša – ļoti līdzīgs savam tētim.
Iedomājies, tikt galā ar divām mātēm dēlam… tas varētu būt baisi… tas vispār mēbiusa lenta… – tā mans vīrietis man aiz muguras, atlaidies gultā pēc mana raksta izlasīšanas.
Kaut kas man pietrūkst šitajā stāsta… Kā tev liekas? – es vīrietim jautāju.
Man radās asociatīva doma, ka viņš jūtas heteroseksuāls savas mātes vilkmes dēļ. – vīrietis atbildēja.
Es reiz viņam atzinos, ka jūtos droša viņa klātbūtnē, jo man nevajag būt gatavai kaut ko darīt – gribēt vai atvairīt… Viņš apklusa. Mēs iegājām viņa dzīvokļa tumšajā koridorā un viņš piespieda mani pie sienas… Es iespiedzos kā īsta sieviete, kura zina un gaida, kad nāks palīgā viņas tēvs… es tēloju. Viņš nenāks. Tāpat kā viņam. Mēs mirkli spēlējām savas lomas, kas sadalītas nekad nebūs veselas un tad gājām dzert kafiju. Viņš kā Vailds pie pusdienu galda stāstīja par to, ko darījis – tik atklātām un mierīgām būtu jābūt homoseksualitātes lietām.
Nevis “vajadzētu”, bet vajadzētu varēt precēt žurku. Tāda bija tā doma, ko viņš aizstāvēja. Līdzīgi kā kāda veca ārzemju bagātniece savu mantojumu atstāja papagailim nevis kādai cilvēka kārīgai miesai. Varbūt putns bija vienīgais, kas parunājās ar vientuļo dāmu?
Ja cilvēks cilvēkam nevar likumīgi atstāt kopīgi veidoto saimniecību, tas patiesi ir jocīgi.
Jā…Rudzītis mums tāds homoseksuāls Lāčplēsis sanāk, vai. Varbūt tas tāds profesionāls štrihs viņiem, vai? Nu jau aizsaulē aizgājušais psiholoģijas profesors R,, kāds vēl psiholoģijas profesors X., kāda psiholoģe Jolanta nav vienīgie no varavīksnes nometnes. Žēl tikai, ka spēcīgs simbols – varavīksne, tiek uzurpēts. Bet jau Konfūcijs teica – nevis vārdi un likumi valda pār pasauli, bet gan zīmes un simboli…
Tiek piesaukti kaut kādi pētījumi – kas pētījis, kad, ar kādu mērķi, kas pasūtījis un apmaksājis pētījumu?- uz šiem jautājumiem kāds it kā negrib (kā Rudzītis, laika neesot:-) , kāds nevar atbildēt. Jautājums ir par ko citu – termins Gejs padādījies apritē ne agrāk par 1876.gadu (apmēram). Rudzīša piesauktā un slavētā Grieķija un Romas impērija – jā, kur tā ir? nu tik attīstīta, tik plaukstoša, tik skaista un eleganta. Kut tā ir??? Atgriežoties pie terminiem – bet ja jau homoseksualitāte ir tik dabiska un pašsaprotama, tad kāpēc no aprites izgājis jaukais, sulīgais “pederasts”? kas gan tur slikts? kā pedere, pederējas. Tā neko!
Man drīzāk aktuāls ir cits jautājums – kāpēc tagad, un ar kādu mērķi? nekas jau neparādās pats par sevi, tātad – šim propogandas gājienam ir kāds mērķis. Ģimenes kā nozīmīga sabiedrības cementējošā faktora, nonivelēšana? Tā ir mana versija.
Vēl par tehnoloģiju. Varbūt kāds var pakoriģēt mani, nejēgu – cenšos iztēloties – tātad, homoseksuāli vīrieši – no pāra viens saeļļo savu anālo atveri ar kādu lubrikantu, un otrs tur savu locekli ritina? Bet kur paliek, piedodiet par tiešumu, sūdi? Šeit es neko vairs nesaprotu! Vispirms tiek resnā zarna skalota, vai kā? Un vai ar laiku tur tas slēdzējmuskulis nepaļiek vaļīgs? Es ļoti ceru, ka mūsu slavenais ministrs ar to rēķinās un vismaz kādus speciālus vingrinājumus veic.
Par sievietēm viena dzimuma tur skaidrāks, tur nevajag baidīties ar kakām nojaukties, tur tā skaistāk sanāk.
Bet varbūt zinātne ar laiku piedāvās kādu veidu, kā vīrieši varēs pēc savstarpējas mīlēsanās palikt stāvoklī un resnā zarna pēc klizmas varēs tikt izmantota, lai bērniņu pa turieni izstumtu ārā. Kāpēc gan ne? Un visi būs apmierināti…
Vakar lasīju, ka ASV augstskolu profesori savu studentu vidū veicot tā sacamo privileģētības testēšanu – jo kāds patiesas demokrātijas apstākļos nedrīkstot būt privileģētāks,kā citi. Un visspēcīgāk vēršoties pret kristiešiem, baltajiem, heteroseksuāļiem. Jo, kā saprotiet, tie taisoties būt privileģētie…
Ps. Nu mūsdienās atbildi uz šo jautājumu zin heteroseksuālu vīriešu, kas nodarbojas ar anālo seksu ar sievietēm. Teorētiski var taisīt klizmu, var arī netaisīt, nu ja cilvēks vesels un viņam vēders normāli iziet. Redz, bet Tu jau zini par lubrikantu, tas jau ir daudz.Uz kādas bāzes pamata Tu lieto, un kam, ja nav noslēpums, kurā vēl vietā neslīd labi?
Un ja nopietnāk, tad faktiski šos troļļus vajadzētu ignorēt, jo tā ir totāla viņu pašu galvas figņa, apsēstība ar anălo sajūtu stimulēšanu, nemitīgi par to runājot. Starp citu kāpēc neviens nesatraucas par to, ka lielākoties geji seksā izmanto muti. Jeb tas taču ir tik patīkams brīdis dzīvē:)
Patiesi un godigi atbildot uz jautajumiem: “Kas es esmu?” un “Kaa parstat nosodit savu mati (piemeram, par izspiesanu sajaa pasaule), iespejams, izsiks diskusijas par demografiju un homoseksualiem…
Es te tā padomāju un nonācu pie atziņas. Skarbas, bet – vērtējiet paši.
Šim jaunāko laiku homoseksualitātes uzplaukumam ir ļoti tieša saikne ar matriarhātu. Izskatās, ka šobrīd vispār pasauli apdzīvo lielākā daļa matriarhālu civilizāciju, -izņemot, protams, Bībeles Vecās derības tautu,jā,tos pašus. Jo tikai matriarhālā vidē var uzplaukt homoseksuālisms – kā sekas, kā patriarhālā izrūnīšana, kā protests, kā mesli Dievietei, – tikai galējā veidā. Kā sevis, sava dzimuma, noliegšana. Protests.
Un ja ir vēl kāds, kurš to visu labi saprotot, vēl uzkurina šo te visu, tad arī nav tālu jāmeklē līdz sekām.
Normālā, patriarhālā vidē homoseksualitāte būtu tāda lūzeru, mīksto un hļupiku padarīšana. Vīriešu vidū šie indivīdi tiktu no aprites izstumti. Bet matriarhātā viņi ļoti labi noder, un viņiem ir savas noteiktas funkcijas.
Diemžēl, par homoseksuālistu uzvaras maršu atbildīgas ir lielā mērā tieši mīļās dāmas…Tā vietā, lai dzīvotu kā normālas sievietes, harmoniski un jēgpilni – nē, savajadzējās savu dzemdes trakumu transformēt feminismā, izsist vīriešiem no rokām vadības grožus, padarīt savus dēlus par pediņiem un no tiem izaudzināt gļēvus vīriešus, kuri tālāk aizmuks no saviem pienākumiem, atbildības un tā dažās paaudzēs degradēsies.
Homoseksualitāte nav uzplaukusi, tā vienkārši vairs nav kriminalizēta un diagnosticēta kā psihiska slimība. Tāpēc arī šie cilvēki bez cietuma un psihiatriskās klīnikas draudiem var sākt sacīt: paga, paga, mēs arī esam un kaut ko gribam.
Man gribētos ticēt, ka veselīgā patriarhātā, kur tēvs ir par sevi drošs un pārliecināts, viņš mierīgi varētu pateikt, ka geji nav otrās šķiras pilsoņi, tāpat arī lesbietes.
Bet mums patriarhāts pa lielam tiek putrots ar feodālismu.
Nu ķīselis te Jums, Dace,paliels ķīselis…
Kāds tur normālam, patriarhālam vīrietim,sakāmais par pediņu? Palasiet par transhumānismu, Jūs velkat tajā sliedē, sasviežot mušas ar kotletēm kopā. Vai heteroseksuāļus (kuri var radīt trešo)kopā ar homoseksuāļiem (kuri neko citu nespēj,kā tikai savu dzimumtieksmi pretdabiskā veidā apmierināt-kādi tur mīlestībā radušies bērni,labākajā gadījumā ar kādu tādu pašu Lesbes salas iemītnieci kaut ko var saštukot)…’
Un kamēr vien es izjutīšu riebumu pret visu pretdabisko,pret Radītāja nolikto kārtību,un kamēr man būs domubiedri, šī pasaule neizzudīs 🙂
Vārds pa vārdam izklausās pēc padomju laika darbinieces.. tas pirmā teikuma veidojums..Bet iemācījusies vārdu – pediņš. Cik diez trešos pati radījusi?
Kā ir apmierināt dzimumtieksmi dabiskā veidā, varētu izstāstīt mums padomju laiku darbiniece… vai gaisma ir jāslēdz laukā, vai tomēr nē, vai drīkst visu aptaustīt un apskatīt? “Un kamēr vien es izjutīšu riebumu.. ” teikums.. njā……. vecā, Tev pašai tur ir ķīselis, nevis Dacei, viņa stāsta baltu patiesību, bet Tu dzen sviestu kaut kādu..Zin cik, padomju darbiniece, cilvēki, dēļ tādiem troļiem kā Tu, nervus sev ir pačakarējuši .. dēļ tādiem, nīdējiem, nelaimīgiem sīcējiem kā Tu!
Iespēja legāli paust riebumu. Fašizmom popahivajet.
Nu ko Jūs, Zane, uzreiz tik agresīvi? Te dzīvojoties taču varējāt jau par matriarhātu šo to iemācīties…
Savējie man ir divi. Jā – maz, piekrītu. Bet ir jau arī vektors mūžībā – mazmeitiņa. Tāpēc riebums pret pretdabisku dzimumtieksmi apmierinošajiem pamatots. Bet,lai vai kā Jūs mani apsaukājat – par padomju laika kaut ko tur – es neapvainojos, matriarhātā dzimusi, augusi un izglītojusies dāma savādāk nevar. Jāapsaukājas. Es Daci neapvainoju, tikai norādīju uz,manuprāt, ķīseli viņas tekstā, kur mušas ar kotletēm sajauktas…Bet ar koku nevienam virsū nelikšos. kam ir viedokļi, lai pieturas pie saviem viedokļiem, man ir stingra pozīcija. Kamēr pret pretdabisko izjutīšu riebumu, es spēju aizsargāt savu ētiku. Jo tolerance ir medicīnisks termins, to gan pārņēmuši sociologi un ietamborējuši ļauzu apziņā. Bet dabiski ir izjust riebumu pret pretdabisko. Es te vevienu neaicinu sist krustā, nesaucu ielās, neorganizēju genocīdu un nepiekoju fašistisku ideoloģiju. Es stāstu par ētiku, kura man ir saprotama un nozīmīga. Un stāstu par savu riebumu pret pretdabisku dzimumtieksmes apmierināšanu. Es neizjūtu “toleranci” tad, kad redzu suņu puiku lecot mugurā otram suņu puikam, vai laizot tā dzimumlocekli. Tomēr saprotu, ka dzīvnieku pasaulē tas ir iespējams. Bet redzot divus večus glaudot vienam otra pakaļu, izjūtu riebumu. Lai gan – matriarhālā sabiedrībā un matriarhālā kultūrā droši vien tas piedien pie lietas, dzīvnieki paliek dzīvnieki. Vēl varētu teikt – kustoņi. Tas būtu pat literārāk, nav ko nabaga dzīvniekus apvainot …
Var jau “gribēt”, lai visa pasaule pielāgojas un pakārtojas tam, kā funkcionē un kā grib izpausties tieši mūsu kaunuma lūpas, klitors vai penis un kā tie sadarbojas ar to, kas notiek augstāk, telpā starp ausīm.
Bet “gribu, gribu, gribu” pozīciju pat vecāki pieņem tikai līdz kādu triju gadu vecumam. Pēc tam pārmērīgu toleranci pret to jau dēvē par kaitīgu pāraprūpi vai tamlīdzīgi.
“Mušiņu redzēšana” (piemēram, virs kotletēm) parasti ir saistīta ar bailēm, ieilgušu stresu un tamlīdzīgi. Parasti jau paši labi zina, no kā tas varētu būt.
Ar koteletēm sajaukušās mušas jau varētu būt kādas halucinācijas.
Kamēr vien klitors sadarbosies ar peni, šī pasaule pastāvēs. Lai vai kā šī atziņa nepatīk pretdabiskās dzimumtieksmes apmierinātājiem un to atbalstītājiem. Kā saka – fakts uz sejas.
Bet kas notiks, ja 90% peņu sadarbosies tikai ar citiem peņiem un klitori tikai savā starpā rullēsies – nu, tur ir vakars. Ja kādam ir labāka teorija, kas pierādīs cilvēces turpināšanos pie šādas procentuālas attiecības, raujiet vaļā!
Tukši klabināt rīkles vārstuļus jau nav nekāda jēga, un musoru Māte Daba pamazām pati noslaucīs , nav jau nemaz jāiespringst. Un kamēr šī sērga nav ienākusi katra šeit klātesošā ģimenē, ir jau viegli tā distancēti “tolerēt”. Kad sava meita vai dēls teiks – zini, mammucīt (papiņ), es esmu homoseksuāls – un tev nebūs savi, dzimtaskoku turpinoši zari un atvases, bet labākajā gadījumā kādas surogātmātes radīti….Lai gan, tagad jau laiks tāds, ka tik asākas izjūtas, plašākas robežas.
Un es varu tikai runāt par savām izjūtām.
Tu taču pati sevi pazemo ikreiz kad kaut ko uzraksti. Tev neslēdzas jau vairs normāla paškontrole.. Dažreiz Tāāāāāā vajag turēt muti, un tāāāāā gribas runāt, ne:) Matriarhāts, Tu mūsu.
Šeit rakstošie VISI sevi pazemo. Bet tikai retais to saprot.
Ak, tā, meri… Šo arī pateici, lai sevi pazemotu, kaut arī saproti? Saprot un tomēr pazemo. Kā pazemo, tā atkal saprot. Un tā bez gala, visu laiku juzdamies vainīgi? Vai sapratēji ir daudzie alteri kā filmā “The Ward”, kur pēdējais alters ironiskā kārtā tomēr saglabājās?
Pazinu pieaugušu sievieti, kas vienmēr zināja, kādā spraudziņā jābūt ievietotam pieaugušā brāļa penim. Bet viņš, maita, ne tās izvēlējās. Vai pašas spraudziņa tai laikā bija labi aprūpēta?
Jo attieksme jautājošāka, jo vairāk ausis vaļā.
Jo kategoriskāka, jo mazāk dzirdēs, ko citi saka.
Es spriežu tā, kā spriežu, jo tuvākā un tālākā apkārtnē esmu redzējusi visu LGBT spektru, esmu daudzos klausījusies un arī Freidu lasījusi. Līdz šim redzētais, dzirdētais un lasītais man neliek paniski baidīties.
Merī, a kapēc Tu izvēlējies tieši tādu niku? Jo līdzīgs Marī? ..Visu mūsu, Tu redzošā acs…
Savādi pašai, kāpēc gandrīz visu rakstu ar komentāriem tomēr izlasīju. Kas visā tajā ir tāds, kas mani skar. Iespējams, mani var pieskaitīt pie pašas ļaunākās grupas. It kā heteroseksuāla, bet bez seksa, bez bērniem. Reizēm esmu domājusi, vai tik tēvs nebija latents homo. (Bryuveram un varbūt Dacei: viņš šoruden piepulcējās jūsējiem. Tāpēc jau te tagad tik maz lasu un rakstu.) Izcelsmes ģimenē man bija totāli apvērstu vecāku lomu modelis. Nu, un pēc mātes nāves tētis man bija kaut kā īpaši mīļš. Bargā mamma vairs netraucēja viņa īpašo labestību saskatīt. Bez jokiem. Bez tam arī ar vecākiem vienā gultā esmu diezgan gulējusi. Vispirms ar abiem. Vairāk mammas pusē. Līdz pilnīgi kriminālam vecumam. Tiešām, lai justu drošību no viņas lielā ķermeņa. Vēlāk arī pie tēta līdusi. Arī drošībai. Apmēram tā, ka vienai bija bailīgi. No dzīves. Protams, tas bija sen. Un ne jau seksuāli, šī vārda šaurā nozīmē. Mamma reizēm atklātības brīžos mēdza spļaut ārā, cik lielu vilšanos viņai sagādājis sekss, kas tik daudziem esot nezin kas, bet tas viss esot izrunāts. Domāju, žēl mammas un dusmas uz tēvu. Mammai tukšumu pildīja darbs, kā dēļ viņa arī bija daudz slimāka un daudz agrāk nomira. Vispār jau te un īpaši šī raksta komentāros tiešām var traks palikt. Man vairs negribas. Gribas tagad vismaz vienai savu dzīvi cik iespējams sakārtot un tad vēl paskatīties.
Tieši nesen iedomājos, kur esi palikusi. Jūtu līdzi un saprotu. Turies.
(Daces tēvs, kaut arī vecāks par manējo, gan ir vēl dzīvs un nemaz nav tik švaks.)
Paldies!
te tik daudz komentāru sabiris, kamēr neesmu skatījusies, ka pie katra piekerties nevarēsu, bet skarsu, kas visvairak palika prata.
Zane, mani mulsuna tas, ka viena un taja pašā apziņā bez pretrunām spēj līdzas pastavēt uzskats, ka īsto tēvu nespēj aizstat cits vīrietis un tai pat laikā uzskats, ka geju gimenē vīrietis spēs aizstat ne tikai tēvu, bet māti arī. un zinu, Zane, esmu noticējusi mīlestībai. pat sāku ticēt otrai pusei. es arī ticu, ka jāļaujas zemapziņai, nevis jācīnas pret to. ne jau vienmēr tā mūs rauj destruktīvās attiecībās. reizēm tā mūs rauj tajās attiecībās, kas mums vajadzīgas, tas ir prāts, kas visu sačakarē. es, protams, pirms diviem gadiem rīkojos loti impulsīvi, tagad tas man liekas trakums un neprāts, bet tomēr… es vinnēju. ja nebūtu mans dēls… Mans vīrs tā īsti nespēj viņu pieņemt, bet mans dēls visādos veidos cenšas izpelnīties viņa atzinību, kas nekad nepienāk. un tad viņš ļoti cieš un izpildās kā mazs kretīns, daudz raud, bet es jūtos vainīga, jo atškirība starp īsto tēvu un audžu tēvu ir tāda, ka īstais tēvs savu bērnu mīl. ai, vispār par to parunāt nevaru. šī sajūta, ka šajās attiecībās kāds ir lieks. tikai nesaprotu, kuru te var eliminēt.
Bryuver, es nebiju domājusi runāt ka učene. varbūt es Tevi nesapratu. man tikums nekādā veidā nesaistas ar Dieva jēdzienu. palielam es ar to saprotu savu ekspektaciju pašai no sevis, jo uzskatu, ka tikai tikumīgs cilvēks var būt laimīgs. Mana izpratne par tikumu ir kompilācija no sengrieķu un seno romiešu filozofu traktātiem. intelektuāls nosēdums manās smadzeņu rievās. un pārliecība, ka tikumīgs cilvēks ne tikai pats ir laimīgs, bet ceļ arī sabiedrību, kurā dzīvo, proporcionāli tikumības līmenim. ja būtu japasauc vārdi, es teiktu Platons, Aristotelis, Seneka, Epiktēts, varbūt Cicerons tā drusku. Es lasu viņu darbus un pilnīgi vibrēju. pēdējā laikā ar Epiktētu. lasu, lai sajustu šo vibrāciju, jo sajūta ir loti forša… nu tā.
Gladiola, būtu šeit iespēja pielikt “Like” Tavam pēdējam komentam, es to pieliktu.. dēļ Tavas stājas… Bet mana apziņā var sadzīvot ļoti daudz kas.. jo ir diezgan daudz lietu, par kurām domājot es izjūtu neziņu un šaubas. Biezi vien šīs šaubas saved mani ragos ar “pārliecinātajiem”, tiem domājot, ka šaubas ir akurāti “pret”..kaut tā nu nemaz nav. Par vienu lietu gan man nav nekādu šaubu -mēs nevaram uzzināt objektīvu patiesību nevienā no šiem jautājumiem, tikai izteikt savas domas un attieksmi, uzklausīt citu argumentus par SAVĀM izjūtām un pieredzi, bažām, cerībām, vajadzībām. Lai man kaut viens trollis pasaka reāli – kāds ir viņa paša personīgais zaudējums, ja būtu jāpārvar riebums un aizspriedumi? Tiktu zaudēta kaut kāda iekšēja sajūta, pārliecība, lūk, stāja, izkustētos līmenis, sagrīļotos fundaments.. Es nemaz nesaku, ka pārliecināti atbalstu geju laulības.. es saku, ka es šādu domu savā apziņā pieļauju.. mans fundaments satricinātos, bet tas nesagrūtu, tas būtu spiests intensīvi pārskatīt savu dzīves redzējumu un pieredzi…Šādos brīžos var atklāties daudz kā melna un, priekš cilvja nepatīkama, un tāpēc vieglāk ir pat nepieļaut domu par pietuvošanos tik tuvu “melnajam”..
@Gladiola
Āhā, tātad ļoti nopieni, dziļi un emocionāli jaudīgi. Ja jau joprojām lasi un vibrē — kādu lomu šī ētikas filozofija ieņem, kad Tu domā par savu ģimeni?
Bryuver, Epiktēts man šobrīd noņem spiedienu galvā, kad sakāpj līdz brošai. Es noteikti piemeklēšu Tev noderīgu citātu šīs nedēļas nogales laikā 🙂 Tagad nav vaļas.
Tomēr šajā pasaulē bez cīņas nav nekas. …
—
Ļoti precīzi vārdi. Tur jau tā lieta, ka homoseksuāļi ļoti aktīvi cīnās par savām tiesībām, bet hetereseksuāļu cīņa tiek sabiedrībā uztverta kā neinteliģenta un arhaiska. Arī man uz nerviem krīt tā dēvēto homofobu (lūk, cik zilie šajā cīņā tikuši, ka pat pats, skaitīdamies homofobs, lietoju šo apzīmējumu) lamāšanās un apsaukāšanās, bet tas jau ir cīņas elements. Skaidrs, ka šajā cīņā uzvarēs “Almodavaras pasaule”, bet tā kā tā nespēj sevi atražot, tad pasaulē tās vietā nāks cita civilizācija. Uz to viss virzās un laikam nav jēgas pret šo vēsturisko neizbēgamību cīnīties.
Es te tā braucu pa sniegu uz darbu un domāju par Zani. Man gan mans darbs patīk. Varētu gan mani vairāk par tā veikšanu apbalvot, bet vienalga mana alga nav noteicošais manos darba priekos – kā jau sievietei.
Atcerējos, ka reiz kāds skaists un ietekmīgs vīrietis pildīja man tēva lomu. Viņš veda mani savā glaunajā auto no viesībām jūrmalā un teica, ka galvenais ir studēt to, kas ļoti patīk, ko ļoti gribas. Strādāt varēs arī kaut ko citu, bet vienmēr tev būs tas, uz ko velk sirds.
Tad nu ņēmu vērā un tas, ko protu ir arī mans novecošanas un iespējamas vientulības escape plāns.
Arī homoseksuāls vīrietis var būt tētis – kaut vai kripatiņa tēta kādai tēva puzles licējai kā man.
Tāds nieks, bet šis padoms man ļoti nozīmīgs stūrakmens.
Lāsma, Tev veicas.. ne vienmēr tā gadās. Man darbā primārā ir alga un manu nerva šūnu saglabāšanās, pluss, lai nav visu dienu jāsēž offisā. Diemžēl pirmais punkts daudz ko liedz no tā, kas varētu patikt. Otrais punkts ir apkārtējā vide, darba pienākumi un cilvēki -darbs man nepatīk kā tāds, bet ir sakarīga darba vide un atbildība, nav jāzaudē dārgās šūnas.. uN trešais punkts man vajadzīgs, jo es nevaru nosēdēt uz vietas ilgi. Nu man ir optimālais variants, bet sirds nu mana gan gaida to brīdi, kad var to visu kombināciju atstāt mierā, un jau dzīvot pēc citām prioritātēm.
Uz 13.2.3 Zane
Mans niks ir meri. Un ar Marī tam nav nekāda sakara. Man nevajag būt līdzīgai kādai no fanu pulciņa.
Piedod, neievēroju, ka ar mazo burtu, “meri”. Protams, ka nevajag. Atšķirties ir viena no izplatītākajām tendencēm mūsdienās, vajag turēties pie vairākuma viedokļa. A kāds viedoklis par geju laulībām, tradicionālais, atšķirīgi pārliecinātais, vai tomēr kā vairumam – i nezinu īsti..?
Pāris dienas atpakaļ paskatījos fragmentus no kādas dokumentālas filmas par seksualitātes pētīšanas vēsturi. Tur bija uzaicināts jauns heteroseksuāls (pēc paša apgalvojumiem) vīrietis uz eksperimentu. Viņam bija jāskatās video ar sensoru ap peni. Ar pirkstu viņš varēja vilkt skalu kādai citai ierīcei un norādīt apzināto patikas kāpumu. Viņam rādīja dabas skatus- no tā nekas. Tad kopojās gorillas. Nodomāju, ka man tīri rosinoši šķiet. Viņam nekas. Geju riesta laikā, viņš vēra ciet acis. Uzbudinājās tikai ieraugot sievieti darbībā. Uz patiku norādīja gan pirksts, gan nekontrolējamais briedums, ko pārraidīja ierīce biksēs.
Uz šādu eksperimentu ieradās arī jauna sieviete, kura apgalvoja, ka patīk tikai ar vīriešiem. Viņai ievadīja sensoru vagīnā. Atkal sāka ar dabas skatiem. Viņai tāpat kā vīrietim no tā nekas. Viņas vagīna sarosījās, kad rādīja divas lezbiski nodarbināts sievietes. Tā neklusēja arī skatoties uz gorillu mīlas aktivitātēm. Nosmaidīju pie sevis. Ne es viena tāda.
Sievieti var iekustināt jebkas. Izņemot dabas skatus.
Vīriešiem kas ir tas ir. Tuvāk apziņai tas “svētais gars”.
Ja vīrietim sieviete kā daba- tad nu tur neko.
Ja vīrietim sieviete kā ainava, tad neko. Tas būtu precīzāk.
Jo sieviete nevar nebūt kā daba.
Come on, Luke, you get turned
on by two scoops of ice cream. /Zerophilia 00:35:06/
Oi, Lāsma! Man ļoti patika. It sevišķi par tām landšaftēm, uz kurām noteikti velk mūsu bloga cukurdupsītim 🙂
Jo viņa jau neskrien līdzi vairākumam, kas maukojas ap gorillām 😀
Starp citu, neta dzīles šodien vēstī, ka Polijas miestā Tušinā esot aizliegts Vinijs Pūks, jo šis esot bērnus maitājoša bezdzimuma būtne bez biksēm un apkašbiksēm. Ja atmiņa neviļ, vairākiem manas bērnības lāčiem bija omes šūtas bikses, bet apakšbikses gan nebija.
Bet Vinijs Pūks ir aizdomīga būtne, kas diez viņiem tur ar to sivnu īsti bija? Sivns vienmēr tāds uzticīgs, un tā…
Tikko pārlasīju Epiktētu, lai ieliktu Bryuveram kādu skaistu domu un kad nolikusi grāmatu atšķīru bloga komentārus, tas kontrasts bija tik baiss, ka gandrīz notrīcēju. Es domāju, kāpēc senos laikos cilvēki tik pašsaprotami uztvēra labo – ļauno, tikumīgo – netikumīgo, dabisko – nedabisko. Tā ir tāda pasaule, pēc kuras es ilgojos.
Man patīk viņa doma, ka dzīve ir mielasts, kurā ik brīdi tiek nests garām kāds gardums. Ja tu vari to aizsniegt, tad uzcienājies, ja tas paiet tev garām, tad neskrien pakaļ, vai nesūti kādam pateikt, lai tev to pasniedz.
Bet šī bloga sakarā man “iekrita acīs”, kā saka, “A man should pursue not every pleasure, but the pleasure that leads to goodness”. un “It is the part of a wise man to resist pleasures, but of foolish man to be slave of them”. Tas ir no Enchiridion, kas it kā nozīmējot Rokasgrāmata, nezinu.
Viņš daudz raksta arī par sievietēm un naudu 🙂
Gladiola, kontrasts tiešām ir – Epiktēram, atšķirībā no Tevis un manis, mēbeļu audums no Parīzes vai regulārs un labs sekss šķistu absolūti nejēdzīga iegriba, ja vien viņš, protams, dzīvoja saskaņā ar savu mācību, kas ļoti cerams 🙂
Gladiola, vai Tu gatavojies stāties klosterī?
Vai kādā tiklo meiteņu ģimnāzijā?
Kaut kādā veco laiku žurnālā redzēju vienu tādas tiklas ģimnāzistes bildi, kura lasīja kaut kādu svētu dzeju par neizdabāšanu miesai.
Zini, Marī, es nedomāju, ka Epiktētam sekss liktos stulba iegriba. Viņš nebija nekāds puritānis, bet gan norādīja, kādā secībā nāk dzīves prioriātes. Proti, sekss nevar būt pirmā. Pirmā ir būt krietnam cilvēkam. Nav ne vainas arī mēbeļu audumam no Parīzes. Bet ir stulbi kreņķēties par to, ja tādu audumu nevari dabūt. Nu tā. Kontrolēt savas dziņas. Tas nenozīmē no tām atteikties. Tas nozīmē neiet to pavadā. Es gan tā īsti līdz galam neesmu gatava kļūt par stoiķi kā viņš, jo nepārdzīvot, ka tuvinieks, jo tas ir lietu dabā man šķiet bišķi par šerpu 🙂 Bet daudz ko es pie viņa pasmeļos.
Dace, Tev es uzšķīru pilnīgi uz labu laimi Platona dialogu Gorgijs, un, lūk, kāds pravietisks teksts man tur trāpījās:”
“Sokrats: Vai netaisnīgums, nesavaldīgums, gļēvulība un ignorance ir sāpīgāki par nabadzību un slimību?
Pols: Nedomāju vis, Sokrat, vismaz spriežot pēc sacītā.
Sokrats: Tātad dvēseles nepilnvērtīgums ir neglītākais no visiem, jo pārspēj citus ar lielu kaitējumu un nedzirdētu ļaunumu, taču ne ar ciešanām, kā tu pats atzini.
Pols: Acīmredzot.
Sokrats: Tātad netaisnīgums, nesavaldīgums un pārējais dvēseles nepilnvērtīgums ir lielākais ļaunums pasaulē?
Pols: Acīmredzot.”
Gladiola, es biju jautājis par to, kādu lomu tikumības filozofija ieņem, kad Tu domā par savu ģimeni, par savu dzīvi. Kā Tavu personīgu reakciju es redzu kontrastu starp to, ko Tu lasi tikumības filozofijā un ko lasi šeit, blogā, un stoicisma nepieņemamību ārkārtīgās atturības dēļ.
Starp ko tad šis kontrasts ir? Starp “veco”, tikumīgo pasauli un mūsdienu samaitāto? Bet Epiktēts, piemēram, dzīvoja mūsu ēras 1.-2.gs. Romas impērijas teritorijā, kas bija gana asiņains laikmets un vide. (Piemēram, jūdi un kristieši šajā laikā tika slaktēti.) Tas kontrasts būs starp kaut ko citu; “labā” pasaule atrodas kaut kur citur.
“[..] dzīve ir mielasts, kurā ik brīdi tiek nests garām kāds gardums. Ja tu vari to aizsniegt, tad uzcienājies, ja tas paiet tev garām, tad neskrien pakaļ, vai nesūti kādam pateikt, lai tev to pasniedz.”
Vai šāda attieksme prevalē Epiktētam vai tā ir atkāpe? Zināmā mērā taisnība, tomēr kā vadmotīvu to var turēt tāds, kurš var atļauties ņemt tikai to, ko dzīve dot, un neiespringt, lai dabūtu to, ko viņa nedod. Grūti iedomāties, ka to būtu teicis kāds, kurš dzimis verdzībā, izlauzies no tās brīvībā, par savu filozofiju ticis vajāts un mūža otro daļu pavadījis trimdā. Varbūt tāpēc arī tiek apšaubīts, vai Ariana pierakstītais ir paša Epiktēta mācība. Šī konkrētā atziņa jau nu diez vai varēja konfliktēt ar Romas lielvaru.
Jo, redz, tam, kurš atrodas verdzībā vai kādā citā nepietiekamībā, viens trūkums rada nākamo, un veidojas apburtais loks. Var šo loku nesaukt par apburto, tomēr tā ir tāda kā dzīves orbīta, kas tiek izjusta kā par šauru esam. Ja gribi to paplašināt, tad ir jāiet pāri spēkiem, jāiespringst jeb jāpaveic varoņdarbs un pie tam jāpaliek dzīvam.
Man tagad nesen viens kumoss pagāja garām ceturto reizi pēc kārtas, kurš man ir vajadzīgs frontē. Nu, un ko? Protams, ka neskrienu viņam pakaļ, jo tur vairs neko nevar darīt. Tagad atgriežos aizmugurē, lai daudz lēnākā tempā dabūtu kādus citus kumosus, un frontē pa to laiku nekas netiek darīts. Realitāte.
Interesants raidījums – vecāki satraukušies,ka homoseksuālismu mācīs skolās un vāc parakstus, jo ar kaut kādām Eiropas regulām tagad notikšot bērnu seksualizācija.
Žurnālists atrod sabiedrības maldināšanu šajā parakstu vākšanā. Homofobija plaukst un zeļ, un mūsu sabiedrībā ir pietiekami daudz neirotisku vecāku, kas baidās, ka viņu bērni ieraudzīs kaut ko par seksu ārpus laulības kādās grāmatiņās. Neticami, ka mūsdienās kaut kas tāds notiek un šāda diskusija vispār paceļas…
Par un pret bērnu seksuālai audzināšanai Latvijas skolās:
http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/26.11.2014-tochku-nad-i.-seksualnoe-vospitanie-rebnka.id39613/
Nu ir gan tā homoseksuālisma propaganda. paskatites, ka mediji cenzē tiem netīkamās ziņas.
Ar nepacietību gaidu līdzīgu materiālu ”8 marta Zīlītes izdevumam, tikai domāts ģimenei ar diviem mīlošiem Gejiem un jau esošu bērnu un gaidāmo jaunu māsiņu vai brālīti….Kur būs aprakstīts visas ”dabiskās štelītes” un bērniem viss būs skaidrs….
Starp citu, ja anālais sekss kādam vīrišķim pietrūkst, tad laulībā ar veci , tā var kļūt
ikdienišķa lieta :)))))
HOMOSEKSUĀLĀS ATTIECĪBAS petījums
2010.gadā Teksasas universitātes (Ostina, ASV) socioloģijas doktors Marks Regnerus sāka savu nu jau slaveno zinātnisko pētījumu „Ar ko atšķiras izaugušie bērni, kuru vecākiem ir viendzimuma attiecības.” Savu darbu zinātnieks pabeidza pusotra gada laikā – 2012.gadā.
Pētījumā piedalījās 3000 pilngadīgi respondenti, kuru vecākiem bija viendzimuma seksuālās attiecības.
Augsts venērisko saslimstību līmenis.
Nespēja būt uzticīgiem vienam dzīvesdraugam. Un lūk arī iemesls tik augstam venērisko slimību līmenim.
Psiholoģiskas problēmas. Lūk cits šokējošs fakts – 24% viendzimuma pāru izaudzināto bērnu nesen bija plānojuši padarīt sev galu.
Tāpat jāatzīmē, ka homoseksuālistu uzaudzinātie bērni biežāk griežas pēc palīdzības pie psihologa.
Seksuāla vardarbība. 31% uzaugušo ar mammu-lesbieti un 25% uzaugušo ar tēvu-homoseksuālistu ir bērnībā tikuši piespiesti nodarboties ar seksu pret savu gribu (tai skaitā arī ar vecākiem).
Regnerusu mēģina apklusināt
Gala rezultātā tika secināts, ka Regnerusa pētījums ir visaugstākās kvalitātes un atbilst visām akadēmiskajām prasībām.
HOMOSEKSUALISMS LATVIJA.
Kāda dīvaina situācija izveidojusies šajā valstī – daži procenti iedzīvotāju nosaka „ labo toni” sabiedrībā. Ja tu, cilvēk, esi „ normālais” tad tevi par to apstrīd: – kas tas ir – normālais! Patiesībā – normālais esot „ nenormālais” .
Un, ja tu, cilvēk, esi šajā sabiedrībā pazīstams, populārs vai ieņem kādu amatu – tev jāklusē. Ja teiksi, ka tev nav pieņemamas homoseksuālās attiecības, tad tu, labākajā gadījumā, būsi tumsoņa un degradējies radījums, kremļa piekritējs, trulās bauru masas utt. Tātad – tie daži diktē sabiedrībai savus noteikumus.
Citēšu kādu anonīmu komenntāru, kuram pievienojos:
„ Es gan nebūtu tik pārliecināts par Latvijas sabiedrības strauju attieksmes maiņu, pateicoties Rinkēviča iznācienam. Mans personīgs viedoklis, un to atbalsta mana apkārtne, ka Rinkēvičs lieku reizi pierādījis sen zināmu patiesību – katrs zilais augstā amatā ap sevi pulcē citus zilos. Līdzīgi kā to darīja, piemēram, Žagars. Rinkēvičs pat komandējumos nav spējis atturēties no savām zilajām izklaidēm un visur līdzi vazā piegulētāju. Ja tā darītu heteroseksuāls ministrs, viņu izvazātu pa visiem mēdijiem, bet par zilo performancēm sabiedrībai jābūt sajūsmā, jo tas, lūk, ir mūsdienīgi un politkorekti.
Līdz ar to, par kādu godīgu konkurenci uz amatiem vairs var runāt, ja pāri profesionalitātei, spējām un izglītībai pirmkārt tiek vērtēta piederība zilo aprindām..?
Spriežu arī pēc citiem līdzīgiem gadījumiem man zināmās biznesa jomās. Un Rinkēvičs manu nepatiku pret viņiem ir tikai pastiprinājis. Savukārt, ja augsta ranga politiķis ir zils, tad tā jau ir arī mana problēma, jo viņš darbojas ar tautas mandātu – ‘zilie ap sevi (amatos) pulcē zilos’. Tad jau var runāt par heteroseksuāļu diskrimināciju, jo konkurences gadījumā zilais izvēlēsies ne jau gudrāko, spējīgāko utt., bet gan pievilcīgāko pakaļu. Tieši to arī bīda ultraliberāļi.
Kādu laiku atpakaļ Linda Curika man teica, ka parlamentā jāievieš ne tikai kvotas dzimumiem, bet arī seksuāliem deviantiem. Forši, kas starp ausīm vairs nav svarīgi, svarīgi, kas starp kājām. Un paši vēl kaut ko muld par diskrimināciju un vienlīdzību.
Vārds homofobs. Fobija vispār jau ir slimība jeb neracionālas bailes. Man ir konkrēti iebildumi ne pret to, ko zilie dara ar savām vai citu pakaļām, bet gan pret to, ka viņi degradē valsts pārvaldi un pat Latvijas tēlu kā tādu, kā arī lien ar savu zilumu virsū pārējiem.
Jā, un vēl viens aspekts par Rinkēviču kā ārlietu ministru:
Turpmāk visi viņa izteikumi pret Krieviju vērtējami ne jau kā ministra attieksme pret tur notiekošo, bet gan kā seksuālas minoritātes atriebība par sugas brāļu vajāšanu šajā valstī. Viņš ir pārtapis par primitīvu liekuli.”
Kas tad, izrādās, patiesībā ir tas diskriminētais?
The problem is caesud by the N86 Kickstand.If the phone thinks the Kickstand is open, it will load the Photos application by default.You can turn it off in Tools > Settings > Personalisation > Kickstand.You might also find there’s dust built up inside the Kickstand, so clear that out with a brush and problem solved!Hope this helps. I found your post through Google while looking for a solution, and resolved it myself.
Sāksim ar to, ka seksuālo orientāciju neizvēlas. Tas nav iespējams.Te nostrādā miljoniem gadu laikā iestrādātie mehānismi. Procentuālās attiecības ir noteiktas un neapstrīdamas. Skudru pūznī, bišu saimē, visos baru dzīvniekos katram vecumam un grupai ir stingri noteikta loma un pienākumi. Ir karalienes, trani, barotāji, sargi,aukles. Ir vesela grupa dzīvnieku, kuri radot pēcnācējus mirst.
Cilvēks nav izņēmums. Veidojoties embrijam nostrādā mehānismi,kas nosaka tavu nākotni.
Bērnu audzināšana “normālās ” ģimenēs nav ideāla. Tāpēc mums ir tik daudz pamesto bērnu.Tie nenāk no homoseksuālām ģimenēm.
Homoseksuālie cilvēki nāk no heteroseksuālām ģimenēm. Te nepalīdz ne ticība Dievam, ne tikumība. Tās ir liekulīgas lētas muļķības.