Jauns monogāmijas standartlīgums

Pēc iepazīšanās ar monogāmijas krāšņajām veidošanās hipotēzēm (Engelss), kuras iekšēji biju nojautis jau ilgi, manī ap priekšstatu par monogāmu ģimeni „nostiprinājusies” tāda kā trausluma garoziņa. Tā ir palikusi vienīgā, kas šo ģimeni sargā, tā es to izjūtu. Daudziem cilvēkiem tā nav, viņiem liekas, ka tas laulības institūts, kurā dzīvojam, ir ne tikai mūžsens, bet arī nemirstīgs. Un ja jau tas šķiet tāds – stiprs un varens – tad jau arī tā saudzēšanai īsti nav jēgas. Jāsaudzē ir tikai tas, kas pasargāts nav, bet svarīgs ir.

Tomēr monogāmijas trauslums taču ir skaidri redzams! Var teikt, ka nu jau laikam vairs monogāmijā nedzīvojam, būtībā jau esam atslīdējuši atpakaļ pāru laulībā (saskaņā ar Engelsa atstāstīto Morgana klasifikāciju, uzbūvētu lineārajā laikā, kas gan varētu būt papildināms ar cirkulārā laika izjūtu), kur katram laulātajam ir nevis viena sieva vai viens vīrs, bet gan galvenā, ne vienmēr mīļākā vai mīļākais. Galvenumu joprojām nosaka nevis emocionāli faktori (iemīlēšanās, mīlestība), bet praktiski – ar ko ir kopēji bērni un cik? Kā arī – kādas mantiskas konsekvences radušās no laulības?

Šī ieslīdēšana pāru laulībā un dzīve tajā šodien vairs nenotiek saskaņā ar tām pašām likumsakarībām kā senāk. Toreiz sievietei bija jābalansē starp to drošības piedāvājumu, kas nāca no galvenā vīra un jāsalīdzina tas ar citiem (tās ģints vīriešu, ar kuriem tā drīkstēja precēties) piedāvājumiem. Šodien klāt nācis būtisks spēlētājs – sievietes vīrišķā daļa. Pateicoties tai vairums sieviešu pašas spēj sevi nodrošināt, vismaz – ja gadījumā visi striķi trūkst. Bet viņas to var darīt arī primāri – izvēlēties nelaulības vai ārlaulības dzīvi. Arī objektīvās izmaiņas sabiedrībā nevar neietekmēt un izaicina monogāmo ģimeni, uzdod jautājumu – vai tai noteikti jābūt? Lai uz to mēģinātu atbildēt, jāatgriežas pie apstākļiem, kad šāda ģimene radās. Es to stādos priekšā nevis kā sieviešu apspiešanas pasākumu, kā to apraksta ne tikai Engelss, bet gan kā līgumu starp sievieti un vīrieti, kas abiem palīdzēja izdzīvot.

Vēsturiski arhaiskajai sievietei viens no smagākajiem pārbaudījumiem būs bijis dēla aiziešana no viņas vadītās mātes – bērnu ģimenes. Arī šodien, tam notiekot, nav viegli. Pat tad, ja ģimenē ir tēvs, kas dēla aiziešanu ievērojami atvieglo. Ne vienmēr tas ir būtisks faktors, jo ne tik reti gadās, ka aiz tēva muguras mātei ar dēlu ir „savas” attiecības, kas mēdz būt daudz tuvākas, siltākas un savstarpēji ieinteresētākas, kā mātes attiecības ar tēvu un dēla attiecības ar klasesbiedrenēm. Dažreiz šīs attiecības nemaz neizskatās siltas, tādēļ izbrīna dēla vainas sajūtas pēc aiziešanas. Arī tās nav tik viegli atpazīt, jo nereti maskējas ar adaptācijas grūtībām jaunajos bezmātes apstākļos. Dažreiz gadās autodestruktīva uzvedība, un pavisam bēdīgi ir, ja tā beidzas ar auto vai motoavāriju un dēla piespiedu atgriešanos pie mātes Zemes.

Šodienas mātes pēc dēla aiziešanas mēdz „sakristies” un sākt sevi izjust kā „vecas”, kam jau jāskatās uz „otru pusi”. Dažreiz šo procesu pavada attiecību krīze ar vīru, kas nereti ir tikai izpušķojums sievietes iekšējai drāmai un tās psihodramatiska izspēle „uz āru”. Ja šis notikums aptuveni sakrīt ar menopauzi, tad tas iegūst kompleksu un ļoti grūti vadāmu raksturu.

Tomēr atgriezīsimies pie senā fakta – dēls aiziet. Un kopā ar tādiem pašiem aizgājējiem izveido ārpusģimenes (vīriešu) kultūru, kas vismaz tās pirmsākumos nevarēja nebūt nedrošības, dusmu, vainas sajūtu un tā visa izlādējošas agresivitātes iesaiņota. Diezgan briesmīgs dizains varēja būt šādām nenobriedušu vīriešu bandām, manos priekšstatos tās līdzinās tām, kas tagad plosās Austrumukrainā. Emocionāli tur nevar būt liela atšķirība cauri gadu tūkstošiem, atšķiras tikai ļaunuma apmērs, ko tās spēj nodarīt toreiz un tagad. Sākums vīriešu kultūrai nevarēja nebūt briesmīgs, tomēr cilvēku atmiņas saglabā nevis briesmīgo, bet skaisto. Tā arī mēs tagad, pārstāstot grieķu mītus par Troju vai Septiņiem pret Tēbām,  „dziedam par vīriem un ieročiem”. Un savā ziņā drīkstam to darīt, jo uz šī briesmīgā pamata gadu tūkstošos ir izaudzis daudz kas labs.

Taču mūsu iesāktās tēmas sakarā padomāsim, kā varēja justies matriarhālās ģimenes Māte šajos jaunajos apstākļos un vai viņai varēja būt motivācija veidot monogāmu ģimeni? Skaidrs, ka pārgurusi un neaizsargāta, pazemota un izmisusi. Skaidrs, ka pat tad, ja viņai būtu gribējies citādi, viņa nevarēja nemēģināt kaut ko sarunāt gan ar vīrišķo ārpusģimenes pasauli gan ar aiziet gatavojošos Dēlu. Iekšēji viņa tam varēja pretoties un viņai tas varēja riebties, bet savas un bērnu drošības vārdā viņai bija jāatdod kontrole pār sevi un kā tagad saka – pār saviem sievietes dzimumorgāniem. Diez vai to varēja saukt tikai par piespiedu izvēli, tas tomēr ir līgums – Tēvs kā Apsargs un Māte kā Sieva. Tas, protams, ir garas attīstības ceļa beigu posms, sākotnēji bija daudzi vai vairāki Apsargi, bet tendence visādā ziņā bija uz to, ka vecāku – bērnu un māsu – brāļu endogāmiskās tuvības vietā nāca eksogāmiskā svešinieku – sievietes un vīrieša laulība.

Šāda laulība sievietei varēja būt izdevīga ar ārēju drošību, ko dod vīra noteiktās stingrās ģimenes robežas. Bet tā varēja būt izdevīga arī ar drošību pašai no sevis, jo laulība tomēr vienkāršoja attiecības ar savām Dzemdi un Dievieti – ja šo laulību pieņēma kā aizsardzību pret tām. Gudrai sievietei tas varēja būt izdevīgi un viņa varēja apzināti izvēlēties būt kopā ar svešu, nolīgtu Apsargu, nekā dzīvot pārējās, vēsturiski pieredzētās, bet daudz nedrošākās alternatīvās. Tomēr – šo gudrību piefiksējot, neaizmirsīsim par tās ieraudzīšanai nepieciešamo fonu – vardarbību. Sievietes gudrība, izvēloties monogāmiju, izpaužas objektīvas ārpusģimenes vidē valdošas vardarbības apstākļos… Tas mums jāliek aiz auss un pie tā mēs vēl atgriezīsimies.

Tagad padomāsim par vīrišķo motivāciju, iesaistīties monogāmijas līgumā. Engelss raksta: „Ja kaut kas ir droši konstatēts, tad tas, ka greizsirdība ir jūtas, kas attīstījušās samērā vēlu. [..] Ne tikai brālis un māsa sākotnēji bija vīrs un sieva, bet arī starp vecākiem un bērniem dzimumsakari vēl tagad pie daudzām tautām ir atļauti.” Man šķiet, pirms greizsirdības būtu bijis jābūt vīrišķam pazemojumam, kas rodas no tās varas atņemšanas, kura rodas no vienpersoniskas kaut kā, šajā gadījumā vienas sievietes kontrolēšanas. Savukārt, šī vara/pazemojums rodas tā vienkāršā psiholoģiskā fakta dēļ, ka cilvēks vienlaicīgi var būt emocionāli sakontaktēts, saistīts tikai ar vienu citu cilvēku. Taču tas ir iespējams tikai pārī, kas, kā zināms, nav stabila attiecību forma, pāri izspiež trīsstūris. Bet trīsstūrī viens vienmēr ir lieks un zaudējis, neizbēgami. Tas liek cilvēkiem trenēties, ko nozīmē zaudēt un ko nozīmē izturēt zaudējumu. Bet tas liek arī alkt pēc zaudētās paradīzes un gribēt šo paradīzi dabūt atpakaļ.

Faktiski jau es šeit runāju par Dēla jūtām, kuras nekur nezūd arī pēc aiziešanas no Mātes notikuma. Šīs jūtas tiks projicētas uz visām sievietēm, kuras šis vīrietis – Dēls savas dzīves laikā, sevišķi jaunībā, satiks. Un bezspēcībā pieprasīs – Tev ir jābūt „tādai un tādai”! Un šis Dēls būs ļoti ieinteresēts monogāmijā, varbūt daudz vairāk kā viņa sieva.

Vīrietis kā Tēvs attīstīs nežēlīgu ideoloģisku cīņu pret endogāmiju un incestu, kuri nevar nenotikt, ja dēls no mātes neaiziet un abi kopā negrib neturpināties. Šāda cīņa ir arī cīņa par vīriešu ārpusģimenes kultūru, kas nostājas nesamierināmās cīņas pozīcijās ar Lielo Māti un Dievieti. Bet kas ar to arī veido attiecības, kam uz vardarbības un sievišķas neaizsargātības fona jābeidzas ar Tēva hegemonijas – patriarhāta nodibināšanu.

Vēl viena vīrišķa monogāmijas motivācija ir samērīšanās – kurš vairāk sev pakļāvis, kam vairāk pieder un kurš drošāk kvalificējas virsaiša vai karaļa amatam. Šī motivācija noteica, ka visur jāsavelk robežas, ka par neskaidras piederības apgabaliem jācīnās. Un jācīnās arī par tādiem, kas pieder vārguļiem. Tā notika cīnīšanās ne tikai par zemi un īpašumiem, bet arī par sievietēm un viņu dzimušajiem un nedzimušajiem bērniem. Un tiesībām šīs sievietes aizsargāt.

Svarīgs patriarhāta „turbo” ir bijis privātīpašuma uzkrāšana līdz ar lopkopības, metālapstrādes un citu amatu, kā arī tirdzniecības attīstības. Skaidrs, ka sievietēm arī no to drošības viedokļa raugoties, vairāk interesēja turīgie puiši. Tādējādi sāka izskatīties, ka šāda kārtība ir uz mūžu – sievietes un vīrieša veidota monogāmija šķita sasieta ar savstarpēji izdevīgu motivāciju. Tā stimulēja gan privātīpašuma vairošanu, gan valsts attīstīšanu, lai šo privātīpašumu aizsargātu no ārējiem ienaidniekiem, gan šīs paša privātīpašuma iekšējas aizsardzības vārdā, neiedomājama kļuva laulības šķiršana. Kā vēlāk konstatēsim, nekā mūžīga tomēr šeit nav.

Tomēr, veidojot monogāmu ģimeni, gan sievietei, gan vīrietim varētu būt bijis svarīgi izvirzīt noteikumus, kuri pretējam dzimumam jāievēro, lai monogāmija saglabātos. Sieviete, samierinājusies, ka turpmāk tiks kontrolēti tās dzimumorgāni (greizsirdība un patriarhāla vajadzība, lai īpašumu mantotu tēva dēli), varēja pieprasīt, lai vīrieša kontrole nesniegtos dziļāk. Vīram nekas nebija jāzina par Dievieti un Dzemdes ritiem – tām bija jābūt zināšanām, kuras māte meitai nodod tālāk un kuras profesionāli glabā vecmātes, zīlnieces un vārdotājas. Ar vārdu sakot – radās tabu uz sievietēm, par kuru rakstīja arī Freids.

Manuprāt, šo tabu sargā Dieviete ar tās matriarhālo agresivitāti. Tā arī pret tādiem tabu pārkāpējiem kā es, kas to dara pētnieciskos nolūkos un ne bez cieņas pret Dievieti, vēršas ar savu dibināto sašutumu par senā likuma un monogāmijas līguma noteikumu pārkāpšanu. Tomēr galīgi viņa mani nepiebeidz un gan jau ar laiku sapratīs, ka es te iejaucos, lai mēģinātu izveidot ko laikam atbilstošāku par seno, tradicionālo monogāmiju. Šis noteikums – tabu uz sievietēm – acīmredzot ir radies, lai aizsargātos pret iespēju, ka sieviete varētu tikt kontrolēta par dzimumorgāniem vēl dziļākā līmenī, un ka to darītu „mērkaķis ar atompogu”, nevis moderns vīrietis, kuram īsti nav vajadzīga vara kā pazeminātas pašvērtības kompensācija.

Arī vīrietis pie senā monogāmijas līguma veidošanas varēja izvirzīt savus noteikumus. Man liekas, tā varētu būt bijusi prasība atzīt un godāt vīru kā ģimenes galvu un kopt tā autoritāti verbālā un neverbālā veidā. Ja tas notiek, tad vīrietis centīgi rūpējas par ģimeni un ievēro tabu uz sievietēm. Bet ja nenotiek, tad pārskaišas un ārdās – līdzīgi kā Dieviete, tikai ne tik „ārprātīgā”, zemapziņu satricinošā veidā. Vīriešu prasība ievērot monogāmiju pirmkārt izvirzās kā prasība pieņemt ticību Dievam un ievērot visus šīs ticības rituālus. Un tikai otrkārt kā sievas pārmācīšana – pazemojot un arī fiziski ietekmējot.

Tomēr, kā redzam no statistikas, ne tikai Latvijā, bet visā kristīgajā pasaulē monogāmija ir krīzē, kurai nav vērojama samazināšanās tendence. Tam ir divi galvenie iemesli, manuprāt. Pirmais ir jau minētā sievietes vīrišķās daļas attīstība. To nosaka gan iespējas sievietēm iegūt izglītību, gan vienlīdzīgas mantošanas un pārējās tiesības ar vīriešiem – sieviete pati spēj būt pietiekami labs „vīrietis”, izņemot vienu – tā (pagaidām!) pati sev nevar radīt bērnus. Otrais – kādreizējā „aizgājušo dēlu” ārpusģimenes kultūra kristīgajā zemeslodes daļā ir pārstājusi apdraudēt ģimeni un sievietes tajā (ir izņēmumi!). Tādēļ vīrs kā Apsargs vairs nav vajadzīgs, katra sieviete, sevišķi ar stipru vīrišķo daļu, spēj sevis aizsargāt pati.

Protams, ja sieviete vairs neciena savu vīru un neatzīst viņa autoritāti, tad tam ir sekas. Tas nav Dievietes sods, tā ir vīrišķas aizsardzības veidošana pret sievietēm, tajā skaitā cenšoties juridiski nereģistrēt laulību, vai izvairoties no seksa. Vīrieši (jāsaka – diemžēl) ne visur izmanto Dieva palīdzību šīs problēmas risināšanā. Un vīrieši mēdz būt arī dusmīgi, izmisuši un fiziski vardarbīgi, tādējādi it kā atjaunojot seno monogāmijas rašanās motivāciju. Ja būtu karš, tad monogāmija atkal zeltu un plauktu!

Monogāmās ģimenes krīzi var uztvert arī kā ģimenes (sākotnēji sievišķās) teritorijas paplašināšanu uz ārpusģimenes (sākotnēji vīrišķās) teritorijas rēķina. Tas noved pie vīrišķās kultūras apdraudējuma, kurš patlaban vēl tiek glābts, vīrišķajam migrējot uz arvien tālāku perifēriju, raugoties no ģimenes kā centra. Tie ir tādi lauki, kurus sieviete sava ķermeņa vai psihes īpatnību dēļ pagaidām vēl nesasniedz, taču ļoti cenšas. Viņa ir uzkāpusi visaugstākajos kalnos, bijusi kosmosā, ir akadēmiķe un ievērojamas māksliniece. Bet tur, kur starp vīriem ieviesusies kaut vai tikai viena sieviete, tur – ardievu, vīrišķā kultūra! Tā, kurā vienmēr tiek prioritētas brāļa un drauga, nevis mīļākās un sievas intereses.

Par šo dinamiku vīrišķā pasaule vēl ir apjukumā vai jau depresijā, vismaz Latvijā, šķiet, vairāk depresijā. Un vispār jau rodas jautājums – kam mums tā monogāmija? Un arī – kam mums tie vīrieši? Varam galu galā aizmirst par dzimumatšķirībām, par dzimumu lomām un par monogāmās ģimenes rašanos! Ieviest politkorektumu, saskaņā ar kuru visi būs jādēvē par cilvēkiem, vārdi sieviete un vīrietis kļūs nepieklājīgi un kaislīgas feministes karos par to izņemšanu no vārdnīcām!

Šeit man jāsaka – paraugieties demogrāfijas tabulās! Ārpusģimenes telpas iekarošana ir novedusi pie ģimenes telpas pamešanas – gan Eiropā, gan Latvijā. Tam ir un būs sekas! Tukšums ir ne tikai iespēja šeit ienākt citiem, tas, kā zināms, arī aktīvi tos citus ievelk!

Ar vārdu sakot – esam aizmirsuši Bērnu, kura tiesības, kā jau es to daudzkārt esmu atzīmējis, nāk kopā ar Tēvu. Bet ja Māte uz Tēva rēķina izplešas, tad Bērna teritorija un tiesības sašaurinās, dodot vietu „sieviešu tiesībām”. Visā tajā ir kaut kāda sievietes nemīlestība pret sevi, kaut kāds izmisums par savu likteni un kaut kāds vēstures slogs par pārciestajām šausmām un grūtumiem. Kaut kas tāds, no kā gribas bēgt, atpakaļ neskatoties. Bet neprātā bēgot, vēsture tiks atkārtota.

Šodien, kad vienīgais monogāmijas saglabāšanas arguments ir palicis – bērna intereses un tiesības uz abiem vecākiem, pret to jāizturas ar īpašu iedziļināšanos. Ir atkaljārada mājas, kurās ir vieta bērniem un kas ir galvenokārt priekš bērniem. Monogāmijai joprojām ir jēga, neraugoties uz to, ka dzīve kļuvusi drošāka, tās apdraudējumi tomēr arī skaidri redzami. Šī drošība gan latviešiem, gan eiropiešiem jāizmanto ar prātu – nevis hedoniski (es tikai ņemšu, tērēšu un baudīšu!), bet ieguldot. Domāju, šajā rakstā gana skaidri pateikts, ko es ar ieguldīšanu domāju.

Ir jārada jauns monogāmijas standartlīgums. Tajā īpaša vērība jāpievērš ģimenes telpai (uz ārpusģimenes telpas rēķina), bērnu tiesību akcentēšanai un visa tā, kas bērniem vajadzīgs kvalitatīvai izaugšanai, apgādāšanai. Bet šajā jaunajā līgumā jāatceļ tabu pret sievietēm – par arhaisko sievišķību jārunā vairāk un plašāk, atšķirot, kur tā darbojas sievietes un ģimenes interesēs un kur – pret tām. Padomājot – kur sievietei jāsauc palīgā vīrs pret savu Dzemdi un Dievieti. Un šajā jaunajā līguma vīra bezierunu autoritātes prasību atzīšanas vietā jāliek apzināta Tēva lomas atzīšana un attīstīšana. Šāds jauns līgums vajadzīgs tādēļ, ka pēdējos 3-4 tūkstošos gadu bišķi saprātīgāki jau mēs kļuvuši, lai gan brīžiem par to gribas šaubīties.