Jauniešiem vēsturi nevajag

Tas nenotiek pirmo reizi – runas un pat ļoti nopietnas un draudošas par Straupes narkoloģiskās slimnīcas likvidēšanu – http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/zem-jautajuma-zimes-ari-straupes-narkologiskas-slimnicas-pastavesana.a209570/ Šim notikumam ir arī kaut kāda sabiedriskā rezonanse – http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/235388/ta-ir-dziedinasanas-vieta-jeb—-ko-par-straupes-narkologiskas-slimnicas-slegsanu-doma-sabiedriba-zinami-laudis . Izsakās arī darbinieki – http://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/84234/satrauc-atkaribas-nonakuso-pusaudzu-nakotne/  Es biju Straupes slimnīcas galvenais ārsts no 1987. līdz 1994. gadam un man, dabiski, ir ko teikt par šo tematu.

Slimnīca patlaban sastāv no divām daļām – narkoloģijas nodaļas pieaugušiem pacientiem ar 30 gultām, kas izvietotas Lielstraupes pilī un pusaudžu rehabilitācijas kolektīva ar 15 – 20 vietām (atkarībā no valsts pasūtījuma) – tās atrodas Lielstraupes “Saulrītos”, 5 kilometrus no pils, pie Plauža ezera. “Saulrīti” ir manis izsapņoti un kopā ar toreizējo komandu radīti, šovasar nosvinējām, 25 gadus.

Pieaugušo nodaļā gultu piepildījums tuvojas 90%, valsts nauda un pacientu līdzmaksājums tiek izlietotots racionāli, parādu slimnīcai nav, ir un visus pēdējos gadus ir bijusi pat neliela peļņa, kas atgriežas valsts budžetā, jo valsts ir slimnīcas īpašniece. Problēmas ir ar pusaudžu kolektīva vietu piepildījumu un tādas ir bijušas praktiski visus 25 gadus, kopš kolektīvs darbojas. Un, tā kā “nauda seko pacientam”, tad var teikt, ka pusaudži nes zaudējumus, kuri jāsedz no pieaugušo nodaļas ienākumiem. Rezultātā abu ēku materiāli tehniskais stāvoklis pasliktinās, nav iespējams atlicināt naudu pat nelieliem remontiem. Slimnīca Straupē maksā par valsts problēmu.

Pārdomas rada tas, ka vidējais ārstēšanās ilgums pieaugušo nodaļā ir tikai 4,2 dienas – tas nozīmē, ka tā nodarbojas galvenokārt ar detoksikāciju, alkohola abstinences ārstēšanu. Kas, politiķiem un ierēdņiem, dabiski, rada jautājumus – kādēļ cilvēks no Rīgas, Valmieras vai Madonas jāved n-tos kilometrus, lai Straupē viņam uzliktu sistēmu un 4 dienas pilinātu zāles, kuras pieejamas jebkurā slimnīcas uzņemšanas, reanimācijas vai dienas stacionāra nodaļā?

Protams, Straupes vide ir piemērota tieši narkoloģisko pacientu rehabilitācijai, nevis “ātrās palīdzības” sniegšanai. Taču narkoloģijā milzu nozīme ir personālam un tā attieksmei. Vispārējās medicīnas iestādē un pat psihiatrijā ja ne ārsti, tad vidējais un jaunākais medpersonāls bieži nespēj noslēpt riebumu, bailes un empātijas trūkumu pret alkoholiķiem un narkomāniem. Pacienti to jūt un tas rada papildus stresu situācijā, kas tiem ir grūta jau tāpat, veselības stāvokļa dēļ. Narkoloģiski profesionāla attieksme ārstniecības iestādē veidojas gadiem un Straupes slimnīcā tātad – 53 gadus, kopš 1963., kad tā tika veidota kā piespiedu ārstēšanas vieta alkoholiķiem Iekšlietu ministrijas sastāvā.

Narkoloģiskajam pacientam esot tādā stāvoklī kad, runājot neprofesionāliem terminiem, “vairs nevar ne iedzert, ne neiedzert”, ceļš uz Straupi ir vesels notikums ar terapeitisku nozīmi, savā ziņā svētceļojums, kura visdziļāko nozīmi, savā ziņā krustāsišanu, nevar novērtēt par zemu, bet tas kolēģiem no citām medicīnas specialitātēm nav viegli, notiekošā izpratne iziet ārpus uztverei, kas mācīta medicīnas fakultātē. Sava nozīme tur ir arī pašai Straupes leģendai, vai zīmolam, kas ir gadiem veidoti un kuru tagad nevar ne nopirkt, ne pārdot ne par kādu naudu. Straupe ir latviešu alkoholiķu Meka. Narkoloģiskajam pacientam nevajag sterilas palātas ar spožām gaismām un hromētām gultām, modernām laboratorisko izmeklējumu iespējām un personālu gumijas cimdos. Viņam palīdz pavisam cits vides standarts, kurš ir diezgan konservatīvs, teiksim tā, vairāk mājas apstākļus atgādinošs. Alkoholiķim ir savs stāsts un skatuve, lai to izstāstītu, bet tā nav mūsdienu medicīnas iespējām iekārtota. Bet medicīna jau arī mūžīgi nav bijusi tikai tāda, spodri hromēta un sterila…

Īsie ārstēšanas kursi ir smags kompromiss, nevis izvēle Straupes slimnīcai, kura vēsturiski (padomju laikā) vienmēr bijusi ar rehabilitācijas specializāciju un ārstēšanās ilgumu 45 – 60 dienas. Taču – tagad no modes izgājusi darba terapija, kam savulaik Straupē bijusi īpaša vieta – pateicoties tās iespējām, tika gan slimniekiem palīdzēts, gan pils sakārtota. Bet tagad bezdarbs visapkārt taču, turklāt laika vairs nevienam nav. Darbs nav tas pats, kas darba terpija.

Līdz ar neatkarību Latvijā ienāca ļoti efektīvā Anonīmo alkoholiķu kustība un no tās izaugusī Minesotas jeb 28 dienu programma, kuru savulaik tika nolemts attīstīt Rīgā un Jelgavā, un kurā darba terapijai vietas nav. Straupes videi piemērotāka būtu bijusi tā sauktā terapeitiskā kopa, kurā ārstēšanās ilgums ir daudz lielāks, bet arī indikācijas citas, ieskaitot sociālas. Bet apstākļi un jēdzīgas politikas trūkums atkarības jautājumu jomā izdara spiedienu uz terapijas izmaksām, valsts maksā tikai par minimālo, nevis atbilstošāko un indicēto.

Narkologi šajā valstī ir izauguši no medicīnas vides, kuri atkarības patoģenēzi apraksta kā bioloģisku procesu, tādēļ pamatot tās psihosociālu ārstēšanu, kas ienākusi Latvijā vien neatkarības periodā, un nodrošināt šīs ārstēšanas izsekojamību, vadību un komunikāciju ar politiķiem un naudas devējiem tiem sagādā grūtības.

Visdrošāk, un krīzes situācijā jo sevišķi, ir paļauties uz maksātspējīgu pacientu, kurš gan tāds ir tikai attiecībā uz akūto palīdzību. Reti kurš var un grib apmaksāt kaut vai to pašu 28 dienu programmu. Visi šie apstākļi kopumā noteica to, ka pēdējos 20 gadus Straupes slimnīcai nemitīgi jācīnās par savu pastāvēšanu un jākonkurē tur, kur tā savas objektīvās priekšrocības īsti nevar izmantot.

Līdzīgs un tajā pat laikā atšķirīgs stāsts ir par Pusaudžu rehabilitācijas kolektīvu. Atšķirīgs tādēļ, ka akūtā medicīniskā palīdzība šeit nav vajadzīga vispār, tādēļ arī ārsti un medmāsas tur nav. Pacientu nauda – nulle. Tātad jāpaļaujas tikai uz valsti. Pēdējos gados finansiāli palīdzējuši norvēģu partneri no draudzīgā FOSSUM kolektīva, pateicoties viņiem vairākas istabiņas tikušas pie dušām, uz 25-gadu jubileju šī gada augustā daudz kas bija uzfrišināts, pārkrāsots. Bet bija arī daudz tāda (logi, durvis, galdi, soli, kumodes) kas kalpo visus šos gadus, un ko savulaik vēl taisīja mans tēvs Mūrmuižas galdniecībā…

Ko lai iesāk ar alkoholiķiem, narkomāniem, viņu bērniem un vecākiem? Pusaudžu kolektīvs ir kā ģimenes aizvietotājs bērniem, kuru ģimenes parasti ir nonākušas lielās grūtībās. Tiem, kas varbūt gribēs norādīt uz reāliem vai izdomātiem “Saulrītu” trūkumiem izstāstīšu – dažus gadus atpakaļ tika likvidēta cita pusaudžiem grūtos apstākļos domāta programma – asociācija “Dzīvesprieks” Vānē, kurā arī man bija tas gods daudzus gadus darboties. Ļoti laba programma, palīdzoša jauniešiem, kas nāk no audžuģimenēm un bērnunamiem. Turklāt par 85% zviedru sponsoru apmaksāta. Asociācijas patroneses bija zviedru karaliene Silvija un mūsu eksprezidenta Ulmaņa kundze Aina Ulmane. Asociācijai bija pārdomāts vadības modelis – ar divām valdēm. Viena zviedru valde, otra – latviešu ar mūsu prominencēm. Asociācijas 15 gadu jubilejā runu teica arī tagadējais Valsts prezidents Vējonis.

Kādēļ šo lielisko programmu aizvēra? Daļēji jau, protams, naudas dēļ, jo zviedri negribēja mūžīgi to finansēt, kaut arī neuzstāja uz to asi. Bet galvenokārt dēļ milzu grūtībām nodrošināt iestādi ar klientiem. Nu nav jau un nebūs šis kontingents tik motivēts, ka paši meklētu vietu, kur viņiem strādāt ar savām socializēšanās grūtībām un caur kuru viņi varētu atsperties, ieejot pieaugušo dzīvē. Ar viņiem daudz jādarbojas uz vietām, pašvaldībās, attiecīgajiem dienestiem. Un kādam tas viss jākoordinē, jāpārrauga… Priekš kam, var tak vieglāk, neredzēt…

“Dzīvesprieks” ir ciet, tagad arī “Saulrīti” jau gandrīz. Ne savas vainas dēļ. Dēļ briesmīgas kopējā darba koordinācijas valsts, dažādu ministriju un pašvaldību līmeņos. Darbinieki nomocīti ne dēļ grūtībām darbā ar bērniem, ir daudz lielākas grūtības – ar pieaugušajiem – ierēdņiem, politiķiem. Cīņās ārpus darba ar bērniem notiek galvenā izdegšana…

Daudz jādomā ar šo slimnīcas slēgšanu, nevaru nedusmoties, tādēļ grūti rakstīt. Vai kāds apgalvos, ka atkarības problēmas Latvijā pēdējo 20-25 gadu laikā ir samazinājušās? Laikam jau nē. Bet šajā laikā ir tikušas likvidētas narkoloģiskās slimnīcas Rīgā, Jelgavā, Liepājā, samazināts gultu skaits Straupē, arī narkoloģijas vadība piepulcināta Psihiatrijas centram, no kura priekšgājēja tā pagājuša gadsimta 70-tajos gados atbrīvojās.

Manuprāt, tas ir drausmīgs stils, kaut ko slēgt tādēļ, ka “nav naudas”. Jo faktiski jau nauda ir, bet tā iet kaut kur citur. Nav visiem saprotamu noteikumu un prioritāšu sistēmas. Daudzām slimnīcām ir miljoniem lieli parādi, kas tiek norakstīti. Savulaik, 1994. gadā es aizgāju no darba Straupē, jo toreizējās krīzes apstākļos nespēju panākt, ka finansiāli prioritētas tiek tās narkoloģijas programmas, kas priekš bērniem un ģimenēm. Tika realizēts cits princips – valsts budžetu griežam visam, tikai ne tam, ko iespējams izmantot papildus ieņēmumiem, tajā skaitā aploksnīšu veidā. Tātad detoksikācija, ko lielākajai daļai pacientu varētu taisīt arī kā 100% maksas pakalpojumu, kļuva par lielu budžeta tēriņu daļu, bet rehabilitācijas vajadzības tika apgraizītas tā, ka knapi vilka dzīvību, cerībā ka kādreiz būs labāki laiki. Ir pagājuši 22 gadi, bet laiki kļuvuši tikai sliktāki.

Slēgt kaut ko var tad, ja tas nepilda savu funkciju, neievēro finansu disciplīnu un tamlīdzīgi. Straupes slimnīca pacietīgi ir izturējusi visus tai uzliktos pārbaudījumus. Vai tad šajā valstī ar atkarību vairs strādāts netiks? Un kur to varēs izdarīt labāk? Strenčos? Pamatojums? Tas, kas ir, ir nepārliecinošs, birokrātisks. Tam nav atbildes uz jautājumiem – kā valsts strādās ar plašo atkarības jautājumu loku, kam ir milzu sociāla, demogrāfiska un ekonomiska nozīme.

Šādos procesos trūkst caurspīdības. Kādēļ tiek slēgta iestāde ar 25 gadu pieredzi Straupē, bet netiek – tikko dibinātā, Jaunpiebalgā? Kā izskaidrojama tāda uzticība? Ja nav jēdzīgas veselības politikas, tad vienmēr būs kaut kādas aizkulišu cīņas un favorīti tajās. Izskatās, ka Straupe iepretī Strenčiem un Jaunpiebalgai nav pietuvināto skaitā – par to liecina daudzi mikrosimptomi. Bet rīt būs citi favorīti un citas aizkulišu rotaļas… Sliktākais – neskaidrība spēles noteikumos, liek dzīvot nemitīgā sasprindzinājumā un nevienam neuzticēties. Tas grauj sistēmu, kuru šodienas Veselības ministrijas spice domājas nostiprinām.

Šāda tipa likvidācijām ir līdzība ar slepkavībām, jo tām ir pēcdarbība. Ja cilvēks mirst tad, kad tam jāmisrt, mēs jūtam, ka piepildījies dabas likums. Un mēs iekšēji tam piekrītam un samierināmies. Sadarbojamies. Bet ja noslepkavo kāda nepārvarama vara, neviens tai nesimpatizēs, to apzīmogos lāsts, kas vilksies tai līdzi. Pat ja kāds ar to sadarbosies, tas būs aiz bailēm vai aprēķina. Nevis aiz pārliecības, ka tas ir labs darbs, kas tiek darīts. Slepkavība ir slepkavība.

Ir vēl daži papildus apstākļi, par kuriem še jārunā. Labklājības ministrija daudzus gadus (ne)apmaksāja Pusaudžu kolektīva darbu un (ne)nodrošināja vajadzīgo sadarbību ar dienestiem “uz vietām”, lai “Saulrīti” varētu nodarboties ar to, ar ko tiem jānodarbojas. Tajā pat laikā ražīgi strādāja, lai Latvija tiktu pie Stambulas konvecijas. Tam ministrijai bija gan laiks, gan resursi. Šī konvencija nosaka, ka vardarbības pret sievietēm cēlonis ir vīrieši. Četru Latvijas tradicionālo baznīcu vadītāji savā paziņojumā pret šo konvenciju pievērsa uzmanību nepieciešamībai veikt pasākumus alkoholisma ierobežošanai, kas priesteruprāt ir galvenais vardarbības ģimenē iemesls.

Sanāk nesmuki – tā vietā, lai palīdzētu vīriešiem un bērniem, kas joprojām ir galvenie alkoholisma un narkomānijas apdraudētie, tiek mēģināts izlīdzēties tikai ar konvencijas represijām. Vai tiešām ir cerība, ka tādi vardarbība samazināsies? Un ģimeņu stabilitāte nostiprināsies? Kaut kāda feministiska melodija te veidojas, stulba un akla.

Straupes zīmolam būtiski, ka slimnīca atrodas arhitektūras piemineklī, kas būvēts 13. gadsimtā un visus šos gadsimtus apdzīvots. Tajā pārstāvēta visa apzinātā Latvijas vēsture, daudz kas izpētīts, pateicoties slimnīcai, tās vadītājiem un galvenokārt gan LPSR Veselības aizsardzības ministrijas atbalstam. Vai slimnīcas likvidācija saskaņota ar Kultūras ministriju un vai ir garantija, ka pils vienkārši nesabruks, ja to vairākus gadus atstās bez iemītniekiem, nekurinās? Tas ir tik simboliski – alkoholisms atsedz ģimenes attīsītības vēsturi cilvēku psihē, nolaiž mūs pa tādu kā liftu psihes dziļumos. Bet Lielstraupes pils stāsta mums par to, kas Latvijā notika, sākot no 13. gadsimta vidus… Tomēr jauniešiem politikā, kas, šķiet šos likvidēšanas plānus būvē,  vēsturi nevajag un sistēmisku skatījumu uz ģimeni un sabiedrību nevjag. Viņiem šķiet, ka viss notiek pirmoreiz un ka nekāda pazemība pret priekšgājējiem kā pašiem pret sevi nākotnē nav vajadzīga.

Ja Straupes slimnīcu likvidēs, darbu zaudēs 56 slimnīcas darbinieki. Ko tas nozīmēs Pārgaujas novadam? Visādā ziņā – tas būs izjūtams līdzīgi, kā ja Rīgā bez darba paliktu 300 reiz vairāk cilvēku un ka tik neturpināsies kā domino efekts. Nākamā likvidējamā varētu būt Straupes skola, kas izvietota otrā Braslas krastā – Mazstraupes pilī, vēl vienā arhitektūras un vēstures piemineklī. Pusaudžu kolektīva jaunieši tajā mācās… Šīs novadu sociālās sistēmas ir daudz ievainojamākas nekā tās, kas lielajās pilsētās un galvaspilsētā. Kā par to saka Reģionālās attīstības ministrija?

Tomēr visvairāk man jādomā par demokrātiju. It kā jau valdība darbojas mūsu visu vārdā, mūsu vārdā arī slimnīcas likvidē. Bet vai mēs gribam un varam kaut kā līdz- vai pretdarboties? Kas var piedāvāt kādas alternatīvas, jo naudas jau veselības aizsradzībai trūkst, šī problēma nav izdomāta. Demokrātijā politiskajām partijām būtu jāizstrādā veselības politika, tajā skaitā tik arhibūtiskā tās aspektā kā ģimenes un atkarība. Vai tas notiek? Nesmīdiniet mani, partijas ir mazskaitlīgas, noslēpumaini finansētas un – pats sliktākais – uz pašlabumu, nevis valsts attīstīšanu orientētas. Tas ir pilnīgi kas cits, nekā vismaz manā laikā tika strādāts Straupē, arī par pārējiem slimnīcas vadītājiem un darbniekiem to pašu var teikt. Un toreizējie ministri – kā Zigmunds Kovaļčuks un Normunds Zemvaldis – viņi domāja sistēmiski, centās strādāt pie veselības politikas. Diemžēl tagad skaidrs, ka ne narkologi, ne ārsti nekādu politiku ilgtermiņā izstrādāt nevar, jo tiem ir konkurējošas intereses. Partijas Latvijā neaizdomājas līdz tādiem smalkumiem, kā ģimene un atkarība. Un tauta, NVO, ne tik. Šeit es nonāku pie tās pašas domas, kuru esmu izteicis jau iepriekš – mēs neesam gatavi demokrātijai un uzturam to kaut kādas dīvainas ticības dēļ. Man šķiet, ka svarīgāk par demokrātiju kā principu ir valsts pārvaldes kvalitāte – ja demokrātija to var nodrošināt, laipni lūdzam. Bet ir skaidri redzams, ka šodien, aizsedzoties aiz demokrātijas, tiek darītas muļķības. Un neviens nebūs vainīgs, neviens neatbildēs.

Ne jau naudas dēļ tika kalni gāzti vai vismaz sapņoti gāzt. Bija sapnis, varbūt katram savs, bet tā vārdā viss notika. 60-tie, 70-tie, 80-tie un arī 90-tie – visam savs stāsts, ne īsti līdz galam izstāstīts. Arī 00-tie un 10-tie.

Kas šodien rūpējas par sapni, par ideju, par vīziju, par valsti un par grūto kultūras audzēšanas darbu? Kas no atkarīgajiem veido attīstīties gribošos un spējīgos? Kā atbalstīt ģimeni tās grūtībās?