Indrānu kods un vardarbība

Sociālajos tīklos atkal uzliesmojusi ideoloģiski aizdomīgu organizāciju aktivitāte[1], baidot sievietes ar vīriešu iedzimto vardarbīgumu un iesakot tām vienu problēmas risinājuma ceļu – bēgšanu. Man tādas lietas kā bullim sarkana lupata, jo es savā praksē sedzu citu realitāti attiecībā uz vardarbības cēloņiem. Es neklusēju un ap maniem ierakstiem feisbukā izcelās pamatīga burzma.

+++

Manā praksē ģimenes vardarbības jautājums nav pati biežākā tēma, tomēr pietiekami cilāta, lai man būtu profesionāls priekšstats par tendencēm, kā tā izspēlējas reāli, nevis teorētiski. Konfidencialitātes dēļ neizplūdīšu detaļās, tikai ieskicēšu – nesen nācās konsultēt pāri, kura attiecībās jau iejaukta policija, bērnu tiesību aizsardzības institūcijas un valsts palīdzības programma vardarbībā cietušajiem. Šis ģimenes struktūrā skaidri izpaudās dēlu pārmērīga pietuvinātība mātei un tēva “ne sevišķi pelnīta” marginalizācija. Šādas dinamika nebija radusies konsultējamo vecāku attiecību dēļ, tas nāk no neatrisinātā viņu dzimtaskokos. Šodien stāsts turpinās, nevis sākas. Vecākiem jāpalīdz saprast, kādā spēlē tie iesaistīti, jo katrs redz tikai nelielu laukumu no šīs spēles.

Tagad ne par šo ģimeni, bet par plašaku tendenci dēlu pietuvinātībā mātēm. Normāli būtu jābūt, ka dēlam sasniedzot 1,5 līdz 3 gadu vecumu, vecāku attiecības atkal kļūst tuvākas nekā tās, kas starp māti un dēlu – bet tām jābūt tuvākajām no dzimšanas. Taču Latvijā ir ārkārtīgi daudz ģimeņu, kur tas tā nenotiek. Dažreiz ir ekstrēmi gadījumi – nesen bija jākonsultē jauns puisis, kurš audzis bez tēva jau no dzimšanas, kopā ar māti un viņas radiniecēm. Gulējis ar māti vienā gultā, nevarējis neredzēt, kā tās pieaugušās radinieces pusplikas klīst pa dzīvokli… Puisim būs grūti, viņam ir simptomi, kas rāda dziļāku psihes funkciju skartību. Bet – viņš var izkulties, cerams, ka šis būs tas gadījums, kad defekts pārvērtīsies par efektu. Bet tas prasīs, minimums, desmit gadu darba (ar to nedomāju tikai psihoterapiju) un arī daudz veiksmes…

Parasti dēlu pietuvinātība mātēm ir daudz maskētāka. Piemērām, vesela nukleāra ģimene, bet tas, kam būtu bijis jānotiek līdz dēla 1,5 -3 gadu vecumam, nav noticis arī, kad tam jau 7 vai 11 gadi – vai nu tēvs nespēj kā visīsāko ģimenes trīsstura malu izveidot to, kas viņu saista ar sievu, vai arī mātei nesanāk pavērsties pret vīru. Parasti jau abu tendenču kombinācija, turklāt abām ir psiholoģiski un arhetipiski pamatojumi. Bet ja tā notiek, tad vai nu simboliski vai kā redzējām tikko minētajā gadījumā – pavisam praktiski – dēls ir nokļuvis mātes gultā, kurā vairs nav tēva.

Šī lieta ir pamatā Tēva – Dēla konfliktam, kurš redzams ne tikai ģimenēs, bieži arī sabiedrībā, sevišķi visādās revolucionārās situācijās, bet tagad ne par to. Šajā konfliktā tēvs jūtas atraidīts, dusmīgs, bezpalīdzīgs un nezina, ko ar šiem afektiem lai dara. Bet dēls – nobijies, redzot tēva jūtas un attiecinot tās uz sevi, jūtoties vainīgs par to, ka nokļuvis “mātes gultā”. Viņš ir lojalitātes konfliktā, kurā māte ir ietekmīga tādēļ, ka pazīstamāka līdz šim un tādēļ, ka viņas nelaimīguma izpausmes spiež dēlam to aizstāvēt, tajā skaitā – pret tēva intimitātes prasībām pret sievu. Dēls ir spiests būt Mātes un tas matriarhālās inerces pusē. Atceros kādu pāri, kam bija 5 bērni, puikas pielipināti mātei – vecākiem pusgadu nebija seksuālu attiecību. Uz manu priekšlikumu tās atjaunot, sieva sāka birdināt asaras tā, ir kā es viņai liktu atļaut sevi izvarot. Un skaidrs, ka apmērām tā viņa arī jutās, tur nebija nekādas aktiermeistarības. Bet kā viņa tika pie 5 bērniem no vīrieša, ar kuru kopā tagad ir tā? Gari pie tā nepakavēšos, esmu jau par to teorētiski rakstījis, šeit tikai jautājums – vai būtu jārespektē mātes seksuālās (tas ir vēl dziļāk) grūtības attiecībās ar vīru un jāļauj sev pietuvināt (izmantot) dēlus? Kā intereses vai, kā šajā gadījumā, slimīgās vajadzības, mums jāprioritē – bērnu vai vecāku? Vai mums nebūtu jāprasa, lai māte uzņemtos atbildību risināt savu atsaluma problēmu pret vīru? Varu apliecināt – ja jautājums tiek nostādīts šādi, šī problēma parasti arī tiek atrisināta.

Atceros vēl citu situāciju ar simptomu, kas skaidri parāda problēmas būtību, tomēr iesaistītajiem bija grūti nolasāms. Puika regulāri bērnudārzā fiziski uzbrūk meitenēm un kad iejaucas audzinātājas, sit, skrāpē, kož arī tām, nav savaldāms un nomierināms. Šādas izpausmes ne vienmēr nozīmē, ka viņš mēģina atbrīvoties no viņu smacējošās, kā es to saucu, Nelaimīgās mātes, bet tajā gadījumā šī hipotēze apstiprinājās.

Lai šo situāciju saprastu vēl labāk, ņemsim palīgā latviešu literatūras klasiku un kas gan šajā situācijā var būt noderīgāks par Blaumaņa “Indrāniem”. Par to savā laikā diezgan plaši jau esmu izrunājies ar Ilzi Klaperi saistībā ar iestudējumiem Nacionālajā un Krievu drāmas teātrī[2]. Par visu neatkārtošos, katrs pats var izlasīt mūsu runāto. Bet tas, kā Edvarts un viņa “ķīļūdenī” arī viņa sieva un dēlēns vēršas pret savu nu jau veco tēvu, izskatās skandalozi tikai uz teātra skatuves. Taču attiecībās starp paaudzēm tā ir, varētu pat teikt, rutīna. Simptomātisks ir abu režisoru, jaunu puišu, nedzirdīgums pret manām interpretācijām – manuprāt, tā arī izpauž kaut kādu Dēlu lojalitātes konflikta un akluma pret Tēva patiesību daļu. Jo vajag daudz rakt, lai to ieraudzītu – jauni vīrieši šodien, kā likums, to vēl nespēj. Tas rāda tipiskās Dēla grūtības redzēt kā līdzsvarotas abu vecāku patiesības, jo “Indrānos” Edvarta vecāki vecumā jau ir tuvāki viens otram, bet diez vai tā būs bijis 20 gadus atpakaļ.

+++

Atkārtošos, esmu teicis to jau agrāk – vīrieša bioloģiskā spējai attīstīties un paplašināt sugas teritoriju (visplašākajā nozīmē) vajag emocionālu degvielu. Par to kalpo šausmas un riebums pret savu māti (bet par to ļoti grūti domāt un runāt abām pusēm). Šo bioloģiski determinēto realitāti mēs skaidri redzam pie zīdītājdzīvnieku mazuļiem, tāpat kā to māšu niknumu un aizkaitinātību, ja jau krietni paaugušies bērni vēl lien pie pupa. Tas, ka cilvēkiem ir parādījusies grūtības – mātei atlaist dēlu un otrādi, neskatoties uz bioloģisko vajadzību to darīt, manuprāt, saistītas ar cilvēku savairošanos un pāreju no dzīves baros un grupu laulībā (kā pērtiķiem) uz vairāk monogāmu dzīves stilu. Dzīvojot grupu laulībā, sievietes un to mazie bērni bauda visa bara vīriešu kolektīvu aizsardzību pret citu baru vīriešiem. Bet ja jādzīvo ar vienu vienīgu vīrieti, tad kļūsti atkarīga tikai viņa sargāšanas jaudas. Skaidrs, ka tas nav sevišķi droši – vīrieši vienmēr ir iekūlušies nepatikšanās un nereti pazuduši. Ja tas notiek, jāatgriežas atpakaļ paplašinātajā ģimenē un vēl tālāk uz (radinieku) baru – aizsardzībā jāiesaista dēli, brāļi, tēvi un citi sievietes vai pazudušā vīra dzimtās kopienas locekļi, kā tas ir levirātā, jūdu tradīcijā. Bet ne visur ir levirātam līdzīga sociālā regulācija un tad sieviete pati ir spiesta nodarboties ar sevis aizsargāšanas organizāciju. Viņa nevarēja atslābt un paļauties, ka šo darbu uzņemsies kāds, kas viņu mīl un par viņu rūpējas arī tad, ja viņa nonākusi grūtībās.

Ja tomēr mēs tagad esam daudzmaz monogāmijā, kas gan kļūst arvien apšaubāmāk (grupu laulības vilinājums ir liels) – tas varbūt liecina par problēmas risinājumu centieniem trijos veidos (kuri ir saskatāmi kaut vai romiešu tiesībām, saskaņā ar kurām sieva vīram piederēja un tam bija tiesības to sodīt, tajā skaitā ar miesassodiem). Pirmkārt, laulība kā institūts, kas vīram liek sievu un bērnus aizsargāt, bet sievai šai aizsardzībai pakļauties. Otrkārt, valsts, un tās ģimenes aizsargāšanas funkcija – ģimene kā pamtšūniņa, jāseko, vai vide ir labvēlīga tās attīstībai un vēlamai ietekmei uz sabiedrību. Un, treškārt, vīru atbildība rīkoties ar naudu/ īpašumiem un tiesības lietot fizisku spēku – šeit[3] viens krievu speciālists, Vladimirs Tarasovs, precīzi par to runā.

Viņš runā arī par to, ka tagad visa šī sistēma brūk, jo vīriem, vīriešiem vairs nav monopola pār naudu un īpašumiem un viņam arī nav tiesību lietot spēku pret “skandalējošu sievu”, mēs taču esam civilizēti, skandalēšana par tādu atzīta! Bet ja tā tad dažas sievietes atkal nostājas pret saviem vīriem un savā aizsardzībā iesaista dēlus utt. Atkal grupu laulība, atkal pērtiķu bars. Varbūt pārspīlējums, bet tendence ir iezīmējusies skaidri. Par to sabiedriska diskusija ir notikusi, sākot jau no Ibsena “Noras” un Aspazijas “Zaudētām tiesībām”, bet gan jā ir bijusi vienmēr, visos laikmetos.

Kas attiecas uz nākotnes perspektīvu, arī šeit var piekrist Vladimiram Tarasovam, kas saka, ka uz šo situāciju zināmā mērā var attiecināt tirgus likumus, pašregulāciju. Man izskatās, ka jau šodienas Latvijas sabiedrībā feminisma un kreisā liberālisma idejas ir sevi lielā mērā diskreditējušas un iet mazumā. Nav vairs tās augstprātības un viszinības sajūtas ne žurnāla “IR”, ne Resursu centra “Marta” komunikācijā ar sabiedrību, tomēr pilnīgi zudusi tā nav un kā gan tas varētu būt noticis, ja finanšu plūsma šo organizāciju virzienā nav apsīkusi.

+++

Tur, kur ir indrāniskā Mātes pietuvinātība Dēlam, tur visi sit visus. Tēvs dēlu par to, ka mātes pusē. Māte tēvu, par to, ka sit viņas pusē esošo dēlu. Dēls tēvu par to, ka tas sitis māti par to, ka tā situsi tēvu, kurš sitis dēlu. Un tagad lūdzu, tieciet juridiskā skaidrībā, kurš vainīgs! Un paskaidrojiet, lūdzu, man, ja neesmu kaut pareizi sapratis – ko tur labu var panākt ar vainīgā meklēšanu un vainošanu?

Jaunā sabiedriskā līguma skice, kas samazinātu vardarbības pielietošanu ģimenēs, varētu izskatīties šādi – ģimenē visi lēmumi tiek pieņemti, vecākiem izdiskutējot, bet ja domas turpina dalīties, tad lēmumu pieņem tēvs. Šķiršanās notiek tikai izņēmuma gadījumos. Algots darbs sievietēm atļauts tikai tad, ja to atļauj mājsaimniecības un bērnu intereses. Vīriešu pienākums ir apgādāt ģimeni un sabiedrība rūpējas par tādu dzīves organizāciju, kurā tas ir iespējams. Zēnu audzināšana notiek šķirti no meiteņu audzināšanas.

Sakiet, vai feministes un kreisie piekritīs šādam izlīgumam? Neticu, jo tad tiem jāatzīst sevi par bankrotējušiem. Taču, ja tie turpinās savu līdzšinējo ideoloģiju, tad nav iespējams, ka nevērsīsies ne tikai pret patriarhātu un Tēvu, bet arī pret vīrieti, kas vairs nav Dēls. Vīriešus šāda pieeja pazemos un indrāniskais jandāliņš turpināsies un mēs kopā ar Tarasovu atkal un atkal to komentēsim tajā paša veidā.

Bet ja tā, tad kā sanāk, kas uztur vardarbību ģimenē – vai tiešām tie ir tikai vīrieši un to mistiskā iedzimtā agresivitāte?

+++

Reinis Kaudzīte, kuram šodien 180-tā dzimšanas diena, ir teicis – “gari mati, īss prāts” un laikam tas neattiecas tikai uz vīriešiem ar bizītēm un varbūt uz vīriešiem neattiecas nemaz. Pieminu to tādēļ, sievietes prātam tomēr laikam piemīt kaut kādi ierobežojumi saprast patriarhālo loģiku un savu izdevīgumu tai pievienoties. Ne visām un, iespējams, ka sieviešu mazākumam, varbūt pat izteiktam.

Tālāk kādas dāmas izteikumi pie viena no maniem 10.05. postiem feisbukā: “… Un man patiešām kaut vienreiz gribētos VR ierakstos tiešā tekstā izlasīt, ka sist – vienalga, kurš kuram sit, vienalga, kā kāds ar savu Upura nostāju “pats uz to uzprasījies”, NAV PIEĻAUJAMS. Bet tas droši vien nekad nenotiks. Jo viņš sistajiem jūt līdzi, bet viņas, protams, pašas vainīgas
Nezinu, vai Jūs esat ticis sists, vai Jūsu klātbūtnē kāds kādreiz ticis sists, un, ja ir, tad kā Jūs to esat uztvēris. Man ir rados psihologs un sociālais darbinieks, dzirdējusi gadījumus iz dzīves esmu visneiedomājamākos…” Šī dāma feisbukā reti neatsaucas uz manām “patriarhālajām” publikācijām, iepriekšparedzami par tām “božas”, šad tad mēs “salecamies”. Viņa par sevi saka, ka nekad nav cietusi vardarbībā, un vispār viņai it kā nav neviena personiska iemesla būt feministiskai, lai gan viņa sevi par tādu sauc.

Apbrīnojami, it kā izglītotai sievietei joprojām šaubīties, vai es nesludinu kriminālnoziegumu pieļaujamību. (Vēl konsekventāka feministiska pozīcija ir – visi, kas nav par Stanbulas konvenciju, ir par vardarbību – tātad kriminālisti.) Tāpat apbrīnojami, ka viņa sevi iztēlojas, kā sev līdzvērtīgi profesionālu šajā problēmā. Viņa taču šajā ziņā ir par mani pārāka, viņai vairāk informācijas, jo rados tak psihologs un sociālais darbinieks…

Šajā sakarā nāk prātā vēl viena komunikācija. Pirms pusgada uzdevu dažus jautājumus savai bijušajai organizācijai[4] – tā savulaik bija nepakautrējusies daudz vairāk, nekā minētā dāma. Kad organizācija vienkārši atrakstījās, aizrakstīju kādām tās Valdes loceklim, nu jau laikam gadus divdesmit pazīstamam, viņš svīda un izlocījās. Bet es neatlaidos: …”Tu neatbildi uz manu jautājumu, labi, atkārtošu to vēlreiz – vai tici, ka es esmu aicinājis uz fizisku vardarbību pret sievietēm?

Viestur, ja Latvijā ir kaut viens cilvēks, kurš domā, ka Tu esi aicinājis uz vardarbību (vienalga vai tā būtu ex-prezidente, vai pirmā kursa psiholoģijas students), Tu to vari labot. Tu vari publiski atvainoties, ka esi izvēlējies neētisku virsrakstu, neprecīzus formulējumus utt. Varbūt tas Tev palīdzēs atgūt dvēseles mieru. No sirds novēlu!

Redz kāda loģika – man tātad jāatvainojas tai feisbuka feministei par to, ka viņa tā domā kā domā, es tātad esmu pie tādām viņas domām vainīgs. It kā dīvaini, bet šāda loģika nav nejauša – tā ir daudzu psihoterpijas asociāciju ētikas uztveres pamatā. Kā tā? Par to varbūt kur citur, tas ir garākas sarunas vērts temats, bet īsā atbilde – tās pašas indrāniskās lietas. Pie kā tas noved? Pie tā, ka ja mana feministiskā feisbuka draudzene vai viņas daudz agresīvākās māsas saķērks uz psihoterapijas biedrību, ka tām nepatīk Rudzīša, Kalniņa vai Ivanova publiskie izteicieni, tā savus biedrus nevis aizstāvēs, bet liks iet pie tiem mammučiem nolūgties! Mammai vienmēr taisnība! Vai sabiedrībai vajadzīgi tādi psihotereiti – bezmugurkaulnieki? Un vai tas neslāpē ne tikai publisko, bet arī iekšējo diskusiju šādās organizācijās par šiem ļoti būtiskajiem jautājumiem? Bet ja tie nav izdiskutēti (kamēr es tur biju, īsti nebija pat sākts), tad kā šādi speciālisti var palīdzēt vardarbībā iesaistītām un tās apdraudētām ģimenēm?

Psihoterijas speciālistes parasti ir sievietes. Man ir pāris atbilžu uz jautājumu – kādēļ viņas ir tik antipatriarhālas un agresīvas pret visiem vīriešiem, kuri nav tik dēlišķi kā citētais Valdes loceklis. Esmu novērojis, ka sievietēm, kurām nomiris, vai pie citas sievas aizgājis tēvs, rodas divas vajadzības, kurām tās nespēj savas dzīves laikā nesekot, sevišķi, ja tās nav apzinātas[5]. Runa ir par vajadzību tikt atzītai (par gana skaistu un vērtīgu esam) un par vajadzību atriebties. Šīs vajadzības tas projicē uz citiem vīriešiem savā dzīvē, sevišķi jau uz vīru. Kā es saku – vīram jāmaksā sievastēva sataisītie rēķini. Kamēr tie nav samaksāti, eksistē sievišķas neapmierinātības fons – tas ienāk arī diskusijās par vardarbību kā feministiska pozīcija. Bet tā veido arī apburto loku, kas vardarbību ģimenē stimulē. Vēl viens feministiskās agresivitātes iemesls rodas no sievišķo tukšumu saspēles[6]. Visi šie spēki cirkulāri virza mūs uz grupu laulību.

Taču tieši sabiedrība, kurā valda grupu laulību haoss, ir vajadzīga globālajam lielkapitālam, lai pārveidotu pasauli savu lielummānisko sapņu īstenošanai. Šie sapņi nav vajadzīgi mums lai dzīvotu, strādātu un justos laimīgi. Šie sapņi nav vajadzīgi ne mūsu, ne citām nacionālajām valstīm, kas pašas lieliski var veidot savu dzīvi un attīstīt kultūru. Ja nebūtu globālo lielkapitālistu ambīciju, Latvijā šodien nebūtu ne kreiso liberāļu, ne feminisma, ne citu to finansēto negāciju. Bet nebūtu arī imunitātes pret šīm izpausmēm, kas, par laimi, tomēr veidojas. Tas ļauj arī cerīgāk paskatīties uz cīņu pret vardarbību ģimenēs.