Iestiklotais grēks

Mana attieksme pret feminismu nav noslēpums. Nekad neesmu uzskatījis, ka akcentēt kādas īpašas sieviešu tiesības Latvijā, 21. gadsimtā, būtu objektīvi pamatoti. Un ka pie mums, redz, joprojām pastāv dominējoša dzimumdiskriminācija, nevis atsevišķi gadījumi, kādi būs vienmēr, jebkurā sabiedrībā. Ka joprojām sievietes netiek uzskatītas par līdzvērtīgām vīriešiem, redz, tādi un tādi skaitļi par to liecina. Varētu būt garlaicīgi par to spriedelēt, ja vien dažas dāmas zem feminisma karoga savulaik nebūtu aktīvi piedalījušās manis diskriminēšanā. Kopš tas ir noticis, šis –isms man nespēj būt vienaldzīgs.

Intrigas un varbūtības. Pamanījis, ka iznākusi Ingas Gailes grāmata “Stikli”, tūliņ ievietoju to lasīšanas rindā. Nevar tak nelasīt, autore kaut kur tika nosaukta par latviešu feministi Nr. 2 (pirmā esot Linda Curika)! Bet kamēr tā rinda pienāca, sakrājās visādas papildus intrigas. Piemērām, Rudīte Kalpiņa kādu negaru recenziju par šo darbu bija nobeigusi ar domu, ka autore “spēj rakstīt prozu”. Tātad – būs bijušas šaubas, jo viņa tak dzejniece.

Proza bez daudz kā cita prasa kompozīciju un tā ir slodze domāšanai, sevišķi tās sintētiskajai funkcijai. Nav nemaz tik daudz ļaužu, kam sintēze ir tikpat stipra cik analīze, nerunājot nemaz par tiem, kam nav ne vienas, ne otras. Pati Gaile, kādā radiointervijā teica paldies literārajai redaktorei Gundegai Blumbergai par lielo ieguldījumu grāmatas tapšanā, – rakstniece esot radījusi divreiz vairāk teksta, kā nepieciešams, nu tad abas kaut kā nonākušas pie tagadējā apjoma un formas. Labs jautājums – cik lielā mērā to Kalpiņas uzteikto prozu saradījusi autore? Gundega Blumberga ir arī mana literārā redaktore. Man palīdz viņas taktiskā un klusā, bet precīzā atgriezeniskā saikne, interesanti būs lasot pafantazēt, kāds process norisinājies starp abām.

Kaut kādā TV zibsnī no “Stiklu” Atvēršanas noķēru arī Gundegas teikumu, ka šī grāmata ir par robežstāvokļiem un tad man tūliņ bija jautājums, vai viņa to domā medicīniskā nozīmē? Psihiatrijā par robežstāvokļiem sauc to diagnostisko lauku, kas starp psihozēm un neirozēm. Zinot, ka grāmatas sižets lielā mērā saistīts ar psihiatriju, tāda interpretācijas iespēja šķita interesanta. Taču – varbūt domāti mākslinieciski, literāri robežzstāvokļi? Un ja ne, tad cik par tiem spējīga runāt autore – nepsihiatre?

Ļoti stipra intriga ir jautājumā – kā tas nāk, ka tieši feministe raksta par vispatriarhālāko periodu latviešu vēsturē – Ulmaņlaikiem? Biju pa ausu galam dzirdējis, ka tas noticis nejauši (Dieva pirksts?) – kāds rakstītājs atteicies no dalības vēsturisko romānu sērijas “Mēs, Latvija, XX gadsimts” radīšanā, Inga gribējusi rakstīt, bet iespējas izvēlēties citu laikaposmu viņai nav bijušas.

Vienmēr interesanti, ko autors ieliek grāmatā no savas personības un saviem jautājumiem. Uzdrošinos apgalvot, ka tas, iespējams, ir galvenais, kādēļ daudzi literatūru lasa. Ko autors ir piedzīvojis/sapratis tādu, kas ar mani nav noticis vai kam vajadzētu notikt nākotnē? Ko Inga Gaile no sevis būs ienesusi romānā “Stikli”? Kas vispār ir Inga Gaile? Ko viņa man var iedot?

Šo jauno dāmu dzīvē satikt man laimējies tikai vienu reizi – biju ielūgts kādā dzejnieku pasākumā. Viņa tur lasīja savu dzeju, ļoti steidzīgi, vismaz manām nedzejiskajām ausīm prasījās vairāk laika un paužu, lai iedziļinātos. Kaut kā cita starpā viņa ieminējās, ka lasot Viestura Rudzīša “Pie tēva”, ko uztvēru kā negaidītu cieņas apliecinājumu, kaut kā šokējoši no feministes, pēc tam padomāju – vai sev glaimojoši nepārklausījos. Inga bija atnākusi kopā ar meitiņu, ratiņos, neesot bijis kam atstāt. Pati izskatījās nomocīta, noskrējusies, nozīsta. Palika žēl – laikam jau nav kas palīdz ar bērnu un visādām praktiskās dzīves ķibelēm. Tādas tēvišķas jūtas, biju dzirdējis, ka viņai ir divas meitas, katra ka tik ne no sava tēva, bet neviens no viņiem nav kopā ar saviem bērniem un māti tagad… Īsts matriarhāts?

Kā pa miglu atceros, bija kāds diskutabls jautājums, par kuru savulaik polemizējām virtuāli. Vai tik viņa nebija uzrakstījusi kādu rakstiņu par sievieti kā objektu (tā nedrīkstot būt), reaģējot uz kaut ko citu un tad es par kaut ko saskaitos (sieviete vienmēr būs arī objekts). Tomēr man palikušas vieglas jūtas par šo komunikāciju. Atceros, biju apstājies pie jautājuma – kas gan šo meiteni novedis feminismā? (Tieši “meiteni” – atkal šīs tēvišķās jūtas.) Man kaut kā šķita, ka viņā ir kas cits nekā Lindā Curikā, kas izliekas tāda raupja un agresīva, it kā nejūtīga, vīrišķīga, tomēr alkstoša arī pēc vīrišķas atzinības un pleca, viņai kaut kur bija burkānsarkanas laiviņas kājās. Kas citādāks kā Martā Martinsonē, režisorē, kura kādā pasākumā šķobījās par manu domu, ka viss meitas skaistums atrodas pie tēva.

Visas šīs sievietes ir kaut kā saistītas ar Kaņepes kultūras centru, kur regulāri notiek sieviešu stendapi, uz kādu no tiem Inga Gaile mani (atkal jau kādā virtuālā sasakarsmē) ieaicināja. Mani tas iepriecināja, gibējās zināt, kas īsti viņa ir, kāds ir viņas stāsts, bet biju iedomājies, ka tas ir individuālais stendaps. Kad paskatījos, kas vēl tur piedalās, mana interese sasala ragā. Es sapratu, ka tas būtu mazohisms, turp doties – visu, kam tur jānotiek, var prognozēt. Aicināju sievu, varbūt aiziesim kopā? Nē, negribu. Arī meita negribēja. Tādēļ Inga Gaile palika tāda noslēpumaina un nesaprasta, man. Un viņas stāsts – jo es neticu feminismam kā ideoloģijai. Man šķiet, feminismu ir tieši tik pat daudz, cik feministu – katrai savs. Sava aizsardzība pret sitieniem, kurus sagādājusi sava personiskā vai dzimtaskoka dzīve.

Grāmatas saturs, īsi. Galvenā varone Magda, kam sarežģītas attiecības vecākiem, no Rēzeknes atbrauc studēt tautsaimniecību uz Rīgu, bet psihiski saslimst un nokļūst Strenču psihiatriskajā slimnīcā. Tur viņas ārsts ir Vācijā studējušais un pirmo darba pieredzi ieguvušais Kārlis Vilks, no kura meitene paliek stāvoklī un nokļūst pie Kārļa mātes lauku saimniecībā, kur dzemdē dēlu. Notikumu fonā ir Ulmaņa laiki, eigēnika un jautājums – vai tādām slimniecēm kā Magda drīkstētu ļaut dzemdēt?

1.att. Grāmatas personāžu dzimtaskoks

Vienīgais personāžs un tā projekcijas. Tagad tā grāmata priekšā, tai jādod atbilde uz jautājumiem un jāatrisina intrigas. Pirmā vērtība, kas atklājas, tikko sāku lasīt – iekšējie monologi, asociāciju plūsmas, kas atgādināja – šo prozu tomēr raksta dzejniece un še daudz kas ir dzeja prozā, kuras būtība neatklājas burtiski, vārdos. Kaut kāda dziļāka melodija vijas starp burtiem kā tāda vilinoša straume. Piemērām, nezinu kādēļ man baudu sagādā šie teikumi no paša grāmatas sākuma – tiem nav nekādas saturiskas saiknes ar romānā notiekošo, bet tie izsaka būtisku tajā sapņojamu sievišķu sapni – Mans vīrs ir dakteris Valmierā, un viņam ir vaigubārda. Viņš mani ļoti mīl un uzpasē. Bet man ir arī pašai sava nauda, …

Tomēr dzejas prozā vērtība rūk, tiklīdz saprotam, ka šie psihes primārpieraksti nāk no viena avota, Magdalēnas, Magdas, galvenās varones, kuras vēstījumā nevar nesaklausīt autores balsi, kāda viņas daļa izpauž sevi. Viena un tā pati valoda, viens ritms, vieni pagriezieni mūs uzrunā gan tad, kad tajos devusies Magda, gan tad, kad to darījuši citi romāna personāži. To var uzskatīt par empātijas trūkumu un dažos gadījumos tas ir nepatīkams, sevišķi attiecībā uz neiejušanos romāna vīriešos. Taču tas pats notiek attiecībā pret sievietēm – autore īsti neiejūtas un neizdzīvo ne daktera Vilka mātes Ilzes, ne vecmāmiņas Johannas kā arī abu (Māte/Meita) attiecību stāstu, viņa tos neizskaidro, tie paliek poētiski auksti un varbūt pārakmeņoti, matriarhāli mīklaini, naidīgi, tiek klusēts un tas jāuztver kā izpaušanās. Ar vienu būtisku izņēmumu, par kuru gods un slava – Ilzes sāpju stāstu, tas ir silti, spēcīgi un iejūtīgi stāstīts.

Ilzes sāpju stāsts. Ilzes vīrs tiek nošauts 1905. gada revolūcijas reakcijas laikā, viņu nodevis draugs un kaimiņš Kārķēns, jo iekārojis drauga sievu, bet tas nav tik svarīgi no Ilzes psiholoģiskās traumas viedokļa. Ilze paliek ar maziņu dēlu uz rokām un “sasalst” kā sieviete uz vairāk kā trīsdesmit gadiem. Sievieti “atsaldē” tikai dēla neprecētās vedeklas – grūtnieces klātbūtne ar visiem tās ne pārāk viegli iztulkojamajiem pārdzīvojumiem, mazdēla iznēsāšana un dzemdības, kas viņai tik tuvas kā sievišķības ritos ļoti iedziļinātai, vecmātei pēc aicinājuma. Ilze atkal ir dzīva, viņai sākas attiecības ar Mārtiņu, kas daudzus gadus pacietīgi gaidījis. Var teikt – mazdēls izārstēja vecmāmiņu.

Tā ir nereta melodija manas prakses dzimtaskoku līnijās – mīlēta un izcila vīrieša traģiska nāve “sasaldē” dzīvu palikušo sieviešu iespējas būt tuvām ar citiem vīriešiem un savas pašas sievišķību un seksualitāti – dažreiz tas velkas vairāku paaudžu garumā. Faktiski šāds pārdzīvojums ir tipisks zaudējuma pārdzīvojums, kā par to rakstu “Bendes meitiņa un viņas tēvs” – bet īpatnas ir šī zaudējuma aizliegtās dusmas uz bojāgājušo kā Vajātāju – kā tu drīkstēji mani pamest, ļaut sevi nošaut un man to nodarīt? Šis ir biežs un svarīgs subjektīvs feminisma avots – nespēt uzticēties kādam citam vīrietim, kad mīļotais tevi ir piekrāpis ar Nāvi, tajā skaitā ne pēc savas, bet likteņa gribas…

Meita un tēvs. Bet ir arī cits feminisma avots un romānā tas būtiskāks. Tas visspilgtāk atklājas Magdas un viņas tēva, Rēzeknes pilsētas galvas, attiecībās. Bet arī starp Ilzes māti un viņas tēvu tas pats. Bet starp Kārķēnu un Lidiju šķietami vēl trakāk, jo varbūt šajās attiecībās slēpjas meitas homoseksualitātes iemesli?

Ar manu speciālista aci tas ir redzams un, šķiet, arī autore to intelektuāli zina par Oidipa kompleksu (no kurienes viņai ir šādas zināšanas? – terapija, konsultācijas, speciālās literatūras studijas?), citādi grāmatas beigās (166. lpp.) nebūtu parādījušās faktiski profesionālas psihoterapeitiskas interpretācijas par Magdas ciešanām, no kurām citēju tikai esenci, jo autores izpratnei par izvarošanu, kuru galvenā varone it kā piedzīvojusi, piekrītu pilnībā – simboliskā veidā Magdalēna šai notikumā pārdzīvo dzimumaktu ar savu tēvu. Es saku “it kā” – no juridiskā viedokļa ir ļoti svarīgi – bija vai nebija. No psiholoģiskā – ne sevišķi svarīgi, jo objektīvs ārējs notikums (vardarbība) var nebūt reālāks un smagāk pārdzīvots par subjektīvu iekšēju notikumu – fantāziju, ilūziju, halucināciju. Attiecības ar tēvu, kurās projicējas arhetipiskā īstenība, arī ir subjektīvi izjusts notikums, tas “notiek Magdalēnā” nevis starp viņu un tēvu, objektīvi.

Tomēr problēma varbūt attiecībā uz autori, bet pavisam noteikti uz plašāko feministu loku ir – nespēt saprast visus kontekstus ap “dzimumaktu ar tēvu”, ja tie pasniegti freidiskā verbalizācijā. Ko gan modernai sievietei var nozīmēt šāds skaidrojums? Tikai noraidījumu un riebumu. Kaut kādas pasakas, un tas Freids vispār arī tāds, mazākais, jocīgs, bet ja jau tik pasaules atzīts, tad nenoliegsim, tikai intensīvi raustīsim plecus. Oidipa kompleksa sievišķais variants? Klitemnaistras komplekss? Ok – Inga Gaile šāda tipa modernu sievieti gan ir pāraugusi.

Lepojos, ka esmu radījis saprotamāku interpretāciju par meitas arhetipiskā, bet šodien vien simboliskā dzimumakta nepieciešamību ar tēvu nekā Freids (viņš to būtu nosaucis par sacelšanos pret tēvu J, kam, no mana viedokļa raugoties, jābūt. Bet jābūt arī izlīgumam, pateicībai tēvam par iespēju ar viņu sacensties un uzvarēt. Un prieku, ka Tēvs var lepoties ar sevi uzvarējušo un tālākejošo Dēlu!). Šī interpretācija ir manā grāmatā “Meita un Māte”. Īsumā – ja mātes un tēva attiecībās sajūtamas problēmas, tad meitai iestājas arhetipisks pienākums pārņemt atbildību no mātes par tēvu, līdz pat tam, ka kļūt viņa sievai. Jo ja tēvs kā aizsardzība no citiem vīriešiem meitas/mātes ģimenē netiks noturēts, tad viņas tiks padarītas par aizvēsturiskā sociuma kāju pameslu…

Vecāku konflikts? “Stiklos” ir stāsts, kā Magdas tēvs Alberts no 1. pasaules kara atgriezies impotents, tādēļ viņa attiecības ar sievu bijušas problemātiskas, un to vietā viņš izveidojis neseksuālas, bet īpašas attiecības meitu. Te par daudz ko varētu šaubīties, cik kas objektīvi, pirmkārt jau par impotenci, bet tas nav tik svarīgi mūsu stāsta kontekstā. Svarīgi, ka meita jutusies savu arhetipisko pienākumu pret māti neizpildījusi līdz galam – nepārņēmusi seksuālu atbildību par tēvu, bet aizbēgusi uz Rīgu mācīties tautsaimniecību. (Pa tēva prombūtnes laiku māte un meita izveidojušas konkurences pārpilnu “matriarhālu mugurkaulu”.) Skaidrs, ka viņa par to bija pelnījusi arhetipisku sodu – tikt izvarotai (vienmēr gan ir jautājums, ko tas nozīmē, arī Ingas Gailes grāmatā lietots arī cits termins – vardarbīga penetrācija). Tomēr, ja gribam, lai Magda izveseļojas, jāsaprot, ka nespējot veikt incestu (tēvs to nespēja ne tik), viņai bija sevi jāsoda. Varbūt, ka tā vardarbīgā penetrācija nemaz nebija, varbūt bija penetrācija bez vardarbības, varbūt meitenes histēriskā psihe, sevi aizsargājot (es jau esmu uzņēmusies sodu) vardarbību un penetrāciju “izdomāja”.

Skaistums un atzīšana kā Dzemdes funkcijas. Manuprāt, Ingas Gailes romāns ir vērtīgs no tā viedokļa, ka parāda sievietes/meitenes histēriskās izpausmes no šīs sievietes/meitenes, nevis no psihiatriski objektīvā (bieži vien vīrišķā) redzespunkta. Arī psihiatriskais būtu interesants un vietumis autorei ir tik krāšņi apraksti, ka tos varētu pārlīmēt slimības vēsturē – piemērām par to, kā Magda nesarunājas ar pēkšņi ciemos atbraukušajiem vecākiem (tēvs laka kurpēs lauku sētā), un vēlāk, līdz pusei kaila grūtniece, ierokas puķudobē. Histērija “no iekšpuses” ir kā pašai neizprotama ieiešana sevī, atteikšanās no sociālas funkcionēšanas, pieprasījuma pārņemt par sevi atbildību, mazvērtība un neticama vēlme tikt (Tēva) atzītai. Seksuāla provocēšana kā cita Tēva meklējumi un Ārsts šeit ir ideāla figūra.

Šeit mēs nonākam pie meitenes pašvērtības problēmas tajos gadījumos, kad vecāki šķīrušies vai kad balansē uz sķiršanās robežas. Bet, ja dzīvo labi, arī tad var nebūt labi meitai, jo tad tā tiek tēva atraidīta un zaudē konkurencē mātei par to, kura tad sanāk visskaistākā! Tādi sievišķi pinekļi un cik bieži ir tā, ka tajos neiepīties neizdodas? No tā, kā aprakstīta Magdas vecāku Antona un Kristīnes attiecību pasaule, nešķiet, ka tur būtu kādas baigas problēmas, ieskaitot vīra impotenci, tomēr – jau rakstīju, ka autore verbāli neuzglezno emocionāli ticamus tēlus, izņemot Magdu. Bet shēma ir ticama. Ja vecāki dzīvo labi, un tādēļ meita jūtas atraidīta, un nevar šķirties no tēva, tādēļ ka tas ir ideāls, jo citu tādu vīrieti neatrast – no viņas viedokļa raugoties. Viņai tagad vajag citu, simbolisku tēvu un kas gan labāk varētu derēt šai lomai, ja ne Ārsts?

Inga Gaile neapraksta pārdzīvojumus, kas notiek ar Magdu, kad viņa iegūst Kārli Vilku. Rodas iespaids, ka ārsts ir tas, kas izmanto savu slimnieci, un tieši tā tas ir viņa uztverē. Viņam liekas, ka viņš izdara noziegumu – guļ ar sievieti, kas ir no viņa atkarīga, savu slimnieci, ka viņš dara tai pāri, ir uztaisījis bērnu. Un Magda kļūst Upuris, vismaz tā sevi rāda.

Taču te ir tas šo attiecību baisums arhetipiskā skatījumā – ja meitene neiegūst Tēvu un viņa aizsardzību, tad viņa tiek izmesta zaņķī. Un tas ir jautājums – vai es esmu skaista?, kas romānā paceļas ne reizi vien, ieskaitot tad, kad Magda apgriež un izrobo sev matus, lai kļūtu neskaista. Būtībā tas ir visu sieviešu jautājums, tikai literatūrā tiek pasniegts koncentrētāk. Bet ja meitene dabū bērnu no Tēva (tēvišķa, rūpēties spējīga vīrieša), tad ir laime pilnībā, viņa ir atzīta par skaistu un, no arhetipiskā viedokļa, ir aizsargāta un nav jāpakļauj pazemošanai.

Darbā pavīd atsauce uz Īvandes Kaijas “Iedzimto grēku”. Šīs ir ļoti nopietns jautājums katras sievietes psihiskajā attīstībā: ja “guli” ar tēvu – esi grēciniece, ja “neguli” – neatzīta, nesmuka. Par to būtu vēl daudz ko runāt, bet daudz mierīgākos toņos. Bet no šodienas realitātes viedokļa ir vēl viens “gulēšanas” aspekts – bērns ir problēma, kur lai to liek. Un spriegums starp šīm (un vēl citām) patiesībām rada neirozi. Jā, es domāju, ka pēc tā, kā tas aprakstīts grāmatā, Magdai ir kāda histēriskā loka diagnoze, nevis robežstāvoklis un kur nu vēl maniakāli depresīva psihoze, kas arī grāmatā minēta kā viena no Magdas iespējamajām vainām. Varbūt kvalificēti psihiatri man iebildīs par diagnozi, bet diez vai – par prognozi uz pilnīgu izārstēšanos. Tā ir laba. Ar katru gadu un katru būs arvien veselāka.

Eigēnika un pašvērtība. Te mēs nonākam pie Ingas Gailes romāna lielās problēmas. Ulmaņlaika norisēs viņa nezin kādēļ ir atradusi eigēniku, diezgan marginālu praksi šodienas un arī todienas prioritāšu sarakstā. Tādu, kuru arī to gadu Latvijā neviens neredzēja tik ekstrēmi kā nacistiskajā Vācijā, piemērām. Ulmanis pasniedza sevi kā nācijas Tēvu, kas mīl visus savus bērnus, visiem grib palīdzēt sistēmiskā veidā, viņam nevar pārmest savas tautas nemīlēšanu un tās nestādīšanu augstāk par savām personiskajām interesēm. Valsts viņam bija augstāk par visu, ar visiem tās kompromisiem. Viņam eigēnika būtu varējusi nozīmēt tikai “pozitīvo” – kā darīt labu savai tautai, kā to attīstīt, apmērām to, ko šodien varētu nozīmēt labs sociālais un pedagoģiskais darbs. Inga Gaile šo jautājumu, neskatoties uz retoriku, emocionāli virza kā “negatīvo” eigēniku – liekot domāt, ka Ulmaņlaikos ir ticis iedibināts kāds nevērtīgo iznīcināšanas draivs. Bet tam, protams, nav jānotic, un gods kam gods, arī aurore tam nenotic – runa ir par pašvērtību, tātad subjektīvi izjustu vērtīgumu.

Izskatās, ka autore ir noārdījusi robežas. Latvija kopumā kļuvusi par viņas varones iekšējo telpu un eigēnika par programmu, kas nemitīgi cenšas saķert, “nocenot” Magdu un “atņemt” viņai grūtniecību, jo “tādām slimām” sievietēm taču, no eigēnikas viedokļa, nedrīkstētu dzimt bērni. Taču tā gluži nav objektīva īstenība un vēstures atspuguļojums. Bet tā ir ļoti saprotama Magdas cīņa par savu subjektīvo vērtīgumu. Jo objektīvi, kā Pēcvārdā raksta autore, tādas sievietes kā Magda šodien nevis atrodas psihiatriskajā klīnikā, bet raksta grāmatas. Taču, vai rakstot grāmatas, viņas jūtas vērtīgas un nemēģina savu pašvērtību paaugstināt tādā pašā ceļā kā Magda? Domāju, šajā ziņā nekas nav mainījies

Ja redzam pasauli caur Magdas “brillēm”, tad saprotams, viņa jutās nevērtīga, tēva atraidīta, un centās savu vērtīgumu palielināt. Cīnījās par sevi, darīja to neapzinātā, arhaiskā, histēriskā veidā un savu, savā neirotiskajā teritorijā panāca. Viņai dzima dēls, tāpat kā šī dēla tēva mātei. Šokējoši, ja skatāmies objektīvi? Jā, bet tajā pat laikā parasti, lūkojoties no manas ikdienas psihoetrapeita prakses sieviešu klientu prespektīvas, kas, lielākajā skaitā gadījumu, ir vairāk arhetipiska, nekā moderna. Kas gan tur īpašs, – sieviete vienlaikus dzīvo visos laikos, kuros dzīvojusi!

Vīrieši. Kā jau iepriekš teicu, visi vīriešu tēli romānā ir plakani, neizstrādāti, nesaprasti un līdzneizjusti, pat vienādi. Bet jāatzīst, ka to uzvedības un virzības shēmas daudzviet ir pareizas un psiholoģiski loģiskas. Šī autores neempātija man šķiet zīmīga un uzdod jautājumu – cik viņa ir brīva no Magdas sevī? Vai viņas feminismu nemotivē Magdas motīviem līdzīgi?

No neirotiski arhetipskā Magdas viedokļa raugoties – tā tas ir, viņa nekā citādi redzēt nevar. Jo visi vīrieši ir tikpat vainīgi kā tēvs, pirms viņi nav pierādījuši pretējo, tiem tiek uzlikta kolektīva vaina. Magda panāk, ka vīrieši cenšas viņu glābt – ārsts Kārlis Vilks, atļaujas ļoti nopietnu ētikas pārkāpumu, par kuru uzņemas vainu uz sevi (sirdsapziņas pārmetumi, kurus gods kam gods, autore Kārļa uzvedībā saskata gan – to dēļ viņš nebrauc mājās pie mātes un bērna sievas, dzer). Dažiem šķitīs paradoksāli, bet tieši šāda vīrieša uzvedība ir vajadzīga Magdai – vai ir kāds neiespējamais vīrietis, kas gatavs upurēt sevi, lai viņa atkal spētu justies vērtīga, izdarot to, uz ko nebija spējīgs tēvs – kaut ko noziegumam līdzīgu? Mirstot pats, bet meiteni izglābjot? Kārlis to uzņemas, bet ne jau apzināti, lai gan ir psihiatrs. Un ne jau seksuālie dzinuļi še svarīgi. Nozīmīga ir Kārļa paša izcelsme, viņa nespēja tiem pretoties.

Ja vīrietis izaug bez tēva, jeb vismaz pieauguša vīrieša, kas to aizvieto, tad viņam jau mazam jāstājas pretim mātes Dzemdei un Dievietei. Vai – lai saprastu tie, kas nezina par šiem manis formulētajiem konceptiem, – visa pieaugušās sievietes jūtu un instinktu dzīve gāžas pār mazu viņas vīra aizvietotāju. Skaidrs, ka viņš nevar nesajusties mazvērtīgs un izmisis šīs straumes savaldīšanā. Viņam nevar nerādīties šausmas un nakts murgi ar raganām, kas ēd mazus bērnus. Viņam agri jāpieaug atbildības ziņā un sava bērnība jāpārceļ uz laiku, kad viņš kļūs gados pieaudzis un viņam būs pieauguša cilvēka vara. Tāds ir tipisks stāsts par vīrieti ar lielu atkarības risku – tieksmi regresēt attīstībā atpakaļ – bērnībā, kas parasti nozīmē alkoholismu, darbaholismu vai spēļu atkarību. Kārļa gadījumā šo risku samazina viņa labā izglītība, par kuru parūpējusies vecmāmiņa, bet kas savā ziņā ir tipiska vīrietim ar šādu stāstu. Viņš pēta psihi, viņam ir psihoterapeita ambīcijas, viņš lien cilvēka sievišķajā daļā, jeb kā es to teiktu – meklē un cenšas uzlabot Māti. Cīnās ar Dievieti, mēģina ierobežot Dzemdi.

Kārlis Vilks nespēja pretoties izmantošanai, jo viņš bija ideāls upuris. Par tādu kļuva arī Kārļa dēls Karls, grūtniecībā ar kuru būdama, Magda izārstējās un izārstējās arī Ilze – no sava sāpju sastinguma. Cirkulārais laiks – dēls atkārto tēva stāstu – augšanu pie mātes un vecmamiņas, bet vai viņam – ārstam jau no sevis ieņemšanas brīža – būs tik daudz resursu, lai tiktu kaut nedaudz tālāk vīrišķajā (izglītībā, karjerā) salīdzinot ar tēvu? Lai izdzīvotu?

Un kāds būs Kārļa tālākais stāsts? Vai viņš izrausies no atkarības skavām? Tas, ka viņš varētu pēc savas gribas dzīvot kopā ar Magdu, man šķiet mazticami, kaut arī romāna nobeigumā autore šādu romantisku versiju ieskicē. No Kārļa viedokļa – atkal atkārtot to pašu, no kā viņš cietis bērnībā? Neticu, psihe pretosies. No Magdas viedokļa – priekš kam viņai pieaudzis, nepronozējams un pamestspējīgs vīrietis, ja ir mazs, vadāms, pašas dzemdēts un atkarīgs? Katram savas vārīgās vietas… Taču tajos laikos nebija pieņemts vadīties no individuālajiem gribu/negribu, tas noteikti nav stāsts par Ulmaņlaikiem. Magdai un Kārlim tajos laikos būtu jāveido ģimene, tas būtu pareizi un to var izdarīt, ja cilvēki nav saindēti ar mūsdienu hedonismu.

Realizēt neirozi. Gods kam gods, Inga Gaile trāpa svarīgās, kaut arī varbūt ne gluži svaigās pat uz 1937.-39. gadu, kad notiek romāna darbība, psihoterapijas aktualitātēs. Kārlim Vilkam tiek pierakstīta ideja, ka neirozes vajag nevis ārstēt (likvidēt, nojaukt), bet gan realizēt – ļaut notikt tam, ko tās neirozes prasa, uztvert to saturu par respektējamu realitāti, ar kuru iespējams dzīvot sociumā. Runa nav par psihodrāmai raksturīgo distanci, starp skatītāju zāli un skatuvi, uz kuras neiroze var tikt izspēlēta, pēc tam atgriežoties objektīvajā realitātē.

Tas nozīmē, ja slimniecei terapijā ir nepieciešams izdzīvot dzimumaktu ar tēvu un viņa šai tēva lomai izvēlas ārstu, tad ir loģiski, ka ārsts viņai palīdz un “neirozi realizē”. Aplūkojamajā grāmatā tā arī notiek, ideja tiek realizēta konsekventi un, kā jau aprakstīts iepriekš, arī nostrādā – ne tikai Magda, arī Kārļa māte šādi iekustinātā procesā atveseļojas! Taču mēs nedrīkstam aizmirst arī citu Magdas neirotisko fantāziju aspektu – atriebību tēvam, tā sodīšanu. Tā izpaužas ne tikai attiecībās ar reālo tēvu, Rēzeknes mēru, bet arī attiecībās ar neirozes izspēlēšanas Tēvu – ārstu. Slimniece būtībā izveseļojas uz ārsta rēķina un Kārlim tas izpaužas kā rakstnieces ne sevišķi emocionāli ticami atspoguļotas ciešanas, no kurām redzam tikai ticamo ārpusi – pastiprināto dzeršanu un izvairīšanos no kontaktiem ar māti un Magdu.

Tādējādi neiroze tagadnē ienes savu arhetipisko saturu un jēgu, kam šodien un šeit nekādas jēgas nav. Spriegums starp incesta vajadzību (arhetipiskā pasaule) un tā aizliegumu (modernā pasaule) pazūd, ir iespējams atbrīvoties no mokošajiem histēriskajiem simptomiem. Bet nemainīga paliek arhetipiskā atriebības kāre Tēvam, patriarham, vīrietim, visiem vīriešiem. Tā nav tik mokoša, to var izturēt un to var arī realizēt – feministiskajās idejās. Tās mēģina mums iestāstīt galīgi nemodernu, arhetipisku patiesību – vīrieši apspiež sievietes. Un interesantā kārtā – šai objektīvi absurdajai idejai ir gana sekotāju, bet tas norāda uz arhetipiskā mehānisma spēku.

Feminisms. Kārļa Vilka pozīcija – sevis izolēšana – ir otra puse histēriski feministiskajā notikumā. Kauzāli neobligāti saistīta ar Magdas stāstu, vien tā katalizēta. Kauzālais ir caur Ilzi, bet Ilzes Kārļa un Magdas Karla stāstā ir un būs daudz kopēja. Sanāk, ka sievietes “nodarījušas pāri” un to darījušas, pa daļai pārnesot dzīvē to, ko vīrieši – Tēvi tām nav iedevuši neatminamā senatnē. Arī to, ka tiem jāatriebjas, emocionāli sevi izlādējot. Sanāk stabila abpusēji uzturēta robežšķirtne.

Un sanāk, protams, ka vīrieši, varbūt pat nesaistot to ar savu personisko stāstu, piesargāsies no sievietēm, tās atraidot, kas radīs jaunus apburtos lokus. Un ja feminisms pacentīsies izskaidrot notiekošo ar vispārējas sieviešu diskriminācijas pasakām šodien, nevis ar senu mehānismu izspēli šodienā, tad uzturēs savu biznesu mūžīgi.

Taču sievietēm un arī vīriešiem reāli vajag ko citu – ar praktisku dzīvi ģimenē pārvarēt arhetipisko realitāti. Pierādīt, ka tas iespējams. Izaudzināt bērnus, kas redz, kā mamma un tētis gan mīl viens otru, gan konfliktē, tomēr vienojas.

Kā redzams no iepriekš teiktā, šeit nav nekā tāda, par kuru varētu teikt – kāds ir objektīvi vainīgs. Diemžēl tieši ar to feministes un antifeministi nodarbojas. Toties – mēs esam atbildīgi lai pārvarētu šīs psihes inerces – daudzos gadījos tas ir ļoti grūti. Bet recepte viena – monogāma ģimene, nešķirties, izturēt, pārvarēt, noticēt, piedot, kopā novecot …

Stikli. Grāmatas nosaukumā izmantotais simbols ir paskaidrots gan autores Pēcvārdā, gan visās trijās 4. vāka anotācijās (Gundega Blumberga, Gundega Repše, Inga Gaile). Es gan teiktu, ka tur runāts vairāk par šķautnēm, ne tik daudz par, manuprāt, būtību – tā, kura parādās, Magdai dzemdējot.

Man nav laimējies dzirdēt, ka kāda sieviete par dzemdību procesu un sāpēm stāstītu kā par stikla plīšanu. Taču ne tik daudz man nācies klausīties, turklāt – pat ja autore šeit kaut ko būtu “piedomājusi” par dzemdētājas izjūtām, metafora man šķiet ļoti veiksmīga. Dzemdību ceļos plīsumi ir gandrīz vienmēr un stikls varētu būt kā robeža un vārti, kam saplīstot, ir sāpes, asinis, kakas un viss tas kosmiskais, ko tik brīnišķīgi apraksta Inga Gaile.

Ja sekojam šai metaforai, tad sanāk, ka dzemde, kurā audzis bērns, ir kā jaunas dzīves un veselības glabātāja un devēja, bet stikls – kā robeža, kas līdz dzemdībām turējusi veselību un jauno dzīvi iekšā. Es nevaru neatzīt, ka šāda interpretācija saskan ar dažbrīd par skandalozo uzskatīto manu Dzemdes interpretāciju.

Sieviete ir izveidojusies “apkārt Dzemdei”, un Dzemde palīdz tai atrisināt daudzas problēmas. Bērns dzimst un aizdzen visas tās prom. Bērns ir risinājums daudz kam. Taču šādas nostādnes gan runā pretim biežai feministiskai retorikai, kā – “bērns liedz man attīstīties”. Vai – “ģimene traucē man sasniegt to, par ko es esmu sapņojusi”. Es saku – tikai bērns cilvēkiem parāda, kam ir un kam nav jēga. Kamēr nav bērna, tikmēr pastāv risks, ka cilvēki dzīvo izdomātu dzīvi ar izdomātu jēgu. Un arī ciešanas nav īstas, bet izdomātas. Domāju, Ingas Gailes darbs spoži ilustrē šīs patiesības. Nav nekā spontānāka un radošāka par bērna dzemdēšanu, teica dakteris Moreno, psihodrāmas dibinātājs. Bet es saku – tā kā vīrietis nespēj dzemdēt, tad viņa radošuma griesti ir mākslas darbs (no vārda “mākslīgs”). Un tad, kad sievietei šķiet, ka vīrietim no Dieva tikusi labākā likteņa daļa, viņa aizmirst dzemdēt, bet rada mākslu. “Stiklu” autore spēj gan to, gan to. No vienas puses – brīnišķīgi, bet no otras – priekš kam viņai tad vīrietis?

Muļķība vai nelietība. Kā jau sākumā rakstīju, feminisms, visticamāk, katrai sievietei ir savs. Var būt, ka mehānisms, kuru še aprakstu, ieraudzījis to Ingas Gailes grāmatā, nav visbiežāk sastopamais, varbūt tas ir rets. Nevaru lepoties ar plašu feministu interviju kolekciju. Bet tas ir, ar kaut ko līdzīgu es nereti sastopos laulību krīžu gadījumos. Un ja tas ir un mēs to esam ieraudzījuši un atpazinuši, tad jābūt konsekvencēm.

Ja cilvēki tomēr neko nemaina, atstāj šī mehānisma feminismu “kā ir”, tad iespējami divi iemesli. Pirmais – muļķība, var vienkārši nesaprast, tas var būt par sarežģītu dažiem. Nu ko padarīsi, gadās, ne visiem gadās piedzimt ar super intelektu.

Otrs iemesls, kādēļ cilvēki varētu neko nemainīt, atstājot šo mehānismu darbojoties – neprecēties, šķirties, neapsvērt, vai joprojām vajag sevi uzskatīt par feministi, – ir nelietība. Citādi es to nevaru nosaukt. Feminisms, kas veidots kā aprakstītā mehānisma projekcija objektīvajā realitātē, dara ļaunu – bērniem, sievietēm, vīriešiem. Tam nebūtu vietas modernajā sabiedrībā, neskatoties uz to, ka tas prezentē sevi kā ļoti modernu – zem individuālās brīvības un sociālās konstruēšanas karoga. Tomēr ja mēs šāda veida feministes sauksim par nelietēm, tad šo mehānismu uzturēsim – ļaunā sabiedrība, vīriešu hegemonija un nabaga apspiestās sievietes…

Šodien, kad dažādu speciālistu retorikā slavenās Stambulas konvencijas sakarā cirkulē tādi termini kā “emocionālā un ekonomiskā vardarbība”, atrast veidus, kā sievietes prezentēt kā Upurus nav grūti, daudzi iesaistīsies. Un atkal un atkal velsies šis apburtais loks.

Nobeigumam vēlreiz Ulmaņlaiki. Noslēdzot šīs pārdomas, vēlreiz uzdodu sevu jautājumu – vai Kultūrkapitāla fonda atbalstīts vēsturisks romāns par Ulmaņlaikiem bija jāraksta Ingai Gailei? Tas kaut kur ir līdzīgi, kā – vīriešiem, kas neiekāro sievietes, veidot sieviešu modi un sievietēm kaislīgi to valkāt. Kas attiecas uz “grāmtas valkāšanu” – ceru, ka Latvijas vīriešiem neradīsies vēlme vēlme attīstīt sevi tajos virzienos, kuros dzīvo Gailes bikšainie personāži. Ulmaņlaikos tomēr bija ģimenes un bērnu kults, kas nenozīmē, ka nebija tādu ģimenes problēmu (pēckara situācija tak), kā romānā rādīts. Tomēr, šķiet, ka autorei sanācis pārnest mūsdienu katastrofālo ģimenes situāciju uz laikiem, kas mums šodien ģimeniskuma ziņā varētu kalpot par paraugu. Sanākuši nevis Ulmaņlaiki, bet to noliegums, šo laiku antiutopija. Varbūt tā šo grāmatu arī vajadzēja nosaukt – antiutopija?

Tomēr Ingas Gailes darbs pelnījis atzinību, arī mani priecē šī pieredzējusī, gudrā un talantīgā autore. Tekstu vajag pārlasīt un vieglāk to darīt, ar tēlu ģeneoloģiju pie rokas, tā kā daram ar dzeju. Nobeigumā dažas rindas no grāmatas, kas man ļoti iepatikās, līdzās sākumā citētajām –

Bites dzīvo pavisam citādi. Tās visu pakļauj tam, lai dzīvība turpinātos. Tās apspiež savas dzimumdziņas, lai dzīvotu māte, tās izraida nāvē tranus, lai pietiktu ēdiena bērniem. Bet vai tas ir savādāk? Mēs nespējam upurēt savas dziņas bērnu labā. Mums jābaro savs ego, jo mums ļoti bail nomirt.