Dīvaina jubileja

Šodien tāda dīvaina jubileja – četri gadi, kopš es esmu izslēgts no Latvijas Psihoterapeitu biedrības (LPB). Apdomāju visus šī notikuma plašākos kontekstus vēlreiz, pārlasīju arī šo – https://psihoterapija.lv/jauns-un-svarigs/raksti-intervijas-gramatas/ . Un nolēmu beidzot uzdod dažus jautājumus, jeb precīzāk – palūgt ATBILDĪBU ļaudīm, kas tos lēmumus pieņēma. Kādēļ beidzot? Jo ceru, ka tagad iespējams parunāt mierīgāk. Jautājumi ne tikai toreizējai Valdei astoņu cilvēku sastāvā, arī Ētikas komisijai. Varbūt arī tiem, kas izskatīja vienīgo sūdzību par manu ilggadīgo darbību psihoterapijā – no dīvainas klientes par dīvainu situāciju četrus gadus pirms sūdzības iesniegšanas. Un sevišķi varbūt – jaunās Valdes atbildību. Nevienu šeit nesaucu vārdā, bet neaizmirstu.

Jautājumi, uz kuriem būtu interesanti dzirdēt atbildes, ir šādi. Vai mani nosodījušie kolēģi un viņu atbildību pārņemušie, tagad, pēc četriem gadiem, joprojām ir pārliecināti, ka

a)      es esmu aicinājis vīriešiem (vīriem) būt fiziski vardarbīgiem pret sievietēm (sievām)?;

b)      jautājumus izskatot bez manas klātbūtnes, aizmuguriski, neieklausoties manā viedoklī, ir ticis nodrošināts izsvērts un objektīvs rezultāts?;

c)       psihoterapijas Temīda bija ar “aizsietām acīm”, distancējusies no ar jautājumu būtību nesaistītām emocijām – niknuma, aizvainojuma un tām izrietošas uzvedības;

d)      lēmumus neietekmēja ideoloģiskais fons, iespējams, apmaksāta kampaņa publiskajā vidē pret personu, kas atļāvusies antifeministiskus izteicienus, bet atbilstošus saviem profesionālajiem uzskatiem?

Tālāk – iemesli, kādēļ uz šiem jautājumiem būtu jāatbild. Tie nav par Viesturu Rudzīti un tie nav arī tikai psihoterapeitu iekšējās vides jautājumi. Jo, pirmkārt, atbildes uz tiem ietekmē virzienu, kā attīstās Latvijas psihoterapija – vai kā psihoterapeitu īpašums un mazais pīļu dīkis, vai – gluži pretēji – kalpošana valstij, tautai un tās attīstības vajadzībām. Ja pirmais variants, tad, manuprāt, Latvijas vārdam biedrības nosaukumā nebūtu jābūt. Otrkārt, šie notikumi un lēmumi to sakarā kā precedents ir iespaidojuši teju katru psihoterapijas klientu Latvijā, ne tikai manējos. Arī tos, kas terapiju beiguši un tos, kas vēl nav sākuši. Un treškārt, atbildes rādītu, vai LPB turpinās izlikties, ka nav nekāda mana devuma sabiedrībai un ja ir, tad tā nav viņu darīšana.

Gadījumā, ja lēmumos iesaistītajām personām uz manis uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild ar NĒ, tad godīgi un atbildīgi būtu kaut kad par to paziņot tikpat publiski, cik publiski tika izsludināti lēmumi četrus gadus atpakaļ. Un atvainoties, varbūt man, bet galvenokārt – mūsu klientiem un Latvijai. To var izdarīt individuāli, atsaucot savus parakstus zem toreizējiem lēmumiem, var savu viedokli un tā evolūciju paskaidrot. Varbūt ir iespējama arī LPB toreizējās vai tagadējās Valdes atvainošanās. Daudz kas var būt, ja sarunājas.

Šīs pārdomas nosūtu arī Latvijas Psihoterapeitu biedrībai.

Tiem, kas teica, ka Latvijas Psihoterapeitu biedrība neatbildēs uz manu atklāto vēstuli, nebija taisnība. Pa pastu saņēmu LPB prezidentes Baibas Purvlīces parakstītu dokumentu, kas informēja par Valdes 11.12.2018. lēmumu.

Kā redzams, tā ir atrakstīšanās, birokrātisks futbols. Atbildes uz nevienu no četriem manis uzdotajiem jautājumiem nav sniegtas. Tāpat nekādi nav reaģēts uz trim maniem argumentiem, kādēļ atbildēt tomēr vajadzētu. Tajā pat laikā nez no kurienes grābts, ka esmu lūdzis izvērtēt manu profesionālo darbību un personiskos uzskatus.

Vienīgi pēdējais teikums vēstulē ir savā ziņā “par lietu”. Tomēr interesanti – vai Valde netaisās pārskatīt savus lēmumus tādēļ, ka arī šobrīd uzskata tos par pareiziem, tajā skaitā smieklīgo apgalvojumu, ka Viesturs Rudzītis aicina uz fizisku vardarbību pret sievietēm, jeb nedarīs to tādēļ, ka savas vainas atzīšana izraisītu visai piņķerīgu seku ķēdi? Būtu jāuzņemas ne tikai vaina, bet arī atbildība kļūdas labot. Uzbangotu iekšējas kaislības, jo nevienam jau nav noslēpums, ka ne visi LPB biedri piekrīt lēmumiem, par kuriem es še runāju. Vairumam nav problēmu ar mani sadarboties savu klientu interešu vārdā, viņiem vienkārši negribas tikt iejauktiem šajā netīrībā – ar lielu iespējamību, ka aktīvāka pozīcija varētu tikt sodīta ar grūtībām sertificēties, attiecību sarežģījumiem un tamlīdzīgi.

Notikušais raisa dažādas pārdomas. Šķiet diezgan uzskatāmi, ka organizācija, kas sevi dēvē par Latvijas Psihoterapeitu biedrību, negrib pārstāvēt visu psihoterapeitisko domu un praksi Latvijā, tomēr apzināti vai neapzināti maldina sabiedrību, lietojot vārdu “Latvija” savā nosaukumā un ar savu publisko paziņojumu palīdzību mēģinot radīt iespaidu, ka izslēgšana no šīs biedrības rindām nozīmē aizliegumu būt psihoterapijas profesijā. Patiesība ir cita – LPB apvieno tikai daļu no psihoterapijas profesionāļiem mūsu valstī. Bet kā rāda šī vēstule – nemaz netaisās sarunāties ar tiem, kas arī ir profesijā, bet nav LPB. Tas lieku reizi liecina, ka tā nav organizācija, kurai rūp psihoterapijas attīstība mūsu valstī un tās klientu intereses. Tikai vara kaut ko kontrolēt un noteikt savās šaurajās Prokrusta gultai līdzīgās izpratnes robežās. Žēl, man bija licies, ka četri gadu varētu būt gana ilgs laiks, lai nomierinātos un uzdrošinātos palūkoties arī uz citām realitātēm.

LPB, manuprāt, ir vēl arī citas problēmas ar pašidentifikāciju. Būtu cienījami, ja tā mainītu savu nosaukumu uz, piemērām – Feministisko psihoterapeitu kopa Latvijā. Vai Kreisi liberālo psihoterapeitu asambleja pie Baltijas jūras. Ja tas notiktu, tad cilvēki ieņemtu to nišu, kuru patiešām pārstāv – kas negribētu, izstātos un izveidotu citas grupas – Palīdzība resniem cilvēkiem vai Pasaules gala gaidītāju atbalsts. Bet patlaban, savās rindās uzrādot 90% sieviešu, kuru sociālais portrets diezvai sakritīs ar vidējās Latvijas sievietes sociālo portretu, šī organizācija nepauž ne mazākās šaubas par savu spēju palīdzēt visiem, arī vīriešiem, kas nevēlas tikt pāraudzināti saskaņā ar visādu genderteoriju vēlmēm, piemērām. Un sievietēm, kas pārstāv konservatīvās vērtības. Tomēr kaut kā nejauši sanāk, ka dažu LPB psihoterapeišu palīdzība ved klientus virzienā, kādu publiskajā vidē popularizē kreisi liberālās ideloģijas ideologi un pakaļskrējēji. Vienlaicīgi tiek noliegts, ka psihoterapijai kaut kā būtu jābūt saistītai ar ideoloģiju. Tā tāda vēlamība, nevis realitāte, manuprāt. Kailuma piesegšana ar vīģes lapa – jo šķiršanās, aborti, grūtniecība, attiecības un laulība, tēva un mātes lomas ģimenē un vēl virkne citu tēmu, ar kurām psihoterapeits ikdienā saskaras savā darbistabā, ir arī tēmas arī ideoloģiskās cīņas frontē un katru dienu tiek cilātas publiskajā telpā, iespaidojot mūsu klientus un viņu izvēles. Nu negribas LPB dāmām pieskarties šiem jautājumiem nez kādēļ…

Kamēr sarunas “ārpus biedrībām” nenotiek, es ieteiktu, izvēloties psihoterapeitu, vispirms vaicāt, nevis kādu virzienu viņš pārstāv, bet pie kāda pasaules redzējuma sevi pieskaita. Un nevajag noticēt, ka psihoterapeiti nedod padomus, vadoties no pozīcijas savā dzīve. Tas nav iespējams, būt pilnīgi neitrālam – gan psihoterapeita ķermeņa valoda, gan intonācija, gan interpretāciju saturs klientam vēstīs par viņa pozīciju. Taču tā nav problēma, ja terapeite atklāti sevi pozicionē kā feministe, tad klients ar to var rēķināties – šīs speciāliste sievietes redz kā Upures un Vīriešus kā Vajātājus. Bet problēma ir, ja viņa nezina savu pozīciju un reklamē sevi kā “par sievietēm un vīriešiem” esošu, bet kādas klientes, kura ir laulību krīzē, šaubas komentē ar savdabīgu optimismu – “šķiršanās nav problēma, esmu to darījusi jau trīs reizes”. Tas tāds komentārs par LPB vēstules fragmentu – “Valde informē (nevis “pauž savu uzskatu”, bet “informē” – VR!), ka Jūsu profesionālās darbības un personisko uzskatu izvērtēšanai nav nekāda tiesiska vai faktiska pamata, [..]” Manis izfantazētā psihoterapeite – šķirtene šodien drīkst neko nezināt par manām publikācijām šajā sakarā, jo dzīvo tikai savas organizācijas šaurajās robežās un tas viņai tiek atļauts.

Esmu atvieglots, ka man vairs nav pienākuma iekļauties LPB ētikas un sertifikācijas prasībās, bet sevišķi to interpretācijās. Bet tas jau nemaina realitāti, ka mēs visi joprotām dzīvojam un strādājam Latvijā.

Nu ko, dzīvosim tālāk, pasaule jau no šiem mazajiem satricinājumiem bojā neies. Ar daļu no LPB Valdes dāmām mēs turpināsim katru rudeni tikties Lietuvā, Birštonā, jo esam arī citas psihoterapeitu organizācijas biedri. Šo organizāciju sauc par Centrālās un Austrumeiropas eksistenciālās psihotearpijas asociāciju, un tā apvieno vairāk kā 300 biedrus no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas un pa dažiem kolēģiem vēl no virknes valstu. Tajā asociācijā ir gana daudz informācijas par Latvijas nacionālajām konfliktēšanas īpatnībām, par to tiek vīpsnāts, bet nevienam neienāk prātā doma, ka vienā organizācijā nevarētu kopā būt dažādi domājoši kolēģi un ka tādēļ kāds būtu jāizslēdz. Ar dažām mani neieredzošām dāmām esam arī kolēģi – pasniedzēji Viļņas Humanitārās un Eksistenciālās psihoterapijas institūtā (HEPI). Savulaik viņas griezās pie institūta vadības ar prasību mani no turienes padzīt, bet tika uzņemtas ar, maigi sakot, neizpratni. Viņām tika ieteikts – runājiet taču ar Viesturu! Pēc tādiem jūsu lēmumiem bumba ir jūsu pusē! Lai gan ķermeņa valoda liecināja par zināmu “aplaušanos”, pārvarēt sevi, lauzt ledu un tuvoties man dāmas nespēja, toties kļuva arvien retāk sastopamas asociācijas un institūta pasākumos. Tad kad bija, gāja man riņķī ar līkumu, par ko es, atklāti sakot, biju zināmā mērā atvieglots, ko, cerams, var saprast…

Tomēr laiks iet un sabangotās jūtas rimst. Ceturtā manis izslēgšanas gadadiena man šķita labs iemesls, lai izpalīdzētu un spertu soli pretim no savas puses. Nu tad lūk šāda LPB atbilde. Par šo savu repliku, protams, informēšu LPB.