Diskusija vai ideoloģiska cīņa?

Kāds par mani domā! – http://www.punctummagazine.lv/2016/09/05/domat-par-rudziti/ . Izlasīju vienreiz, un atcerējos anekdoti par trim jūdu mātēm. Pirmā lepojas ar to, ka viņas dēls sapelnījis daudz naudas un turpina to darīt ģeometriskā progresijā. Otra – par to, ka dēls profesors, braukā pa visu pasauli ar lekcijām un raksta grāmatas vienu pēc otras. Bet trešā (pēc izteiksmīgas pauzes) stāsta, kā viņas dēls piecas reizes nedēļā apmeklē psihoanalītiķi un katrā apmeklējumā runā tikai par savu māti!

Tad nu, lūk, sajutos kā tā trešā jūdu māte, par kuru te tā runā un turklāt vēl gadiem ilgi domā. Narkotiska sajūta, gribējās jaunu dozu, lasīju otrreiz un sapratu, ka joprojām nepietiek. Un nolēmu sprausties pa vidu un piedalīties, man ir, ko par aizskartajām tēmām teikt nu un tā es iejaucos viņu psihoanalīzē. Tomēr mulsinoši, es taču tos puišus nepazīstu, kā lai viņus uztver? Tas vispār tā jocīgi no portāla puses – nestādīt priekšā darbojošos personāžus, bet varbūt es dzīvoju kaut kādā mucā un katrs latvietis normālais tagad varētu iesaukties: “Ko??! Viņš nezina, kas ir Morics Šmits? Neandertālietis kaut kāds tas Rudzītis! Varbūt viņš nezina arī, kas ir Raimonds Pauls?” Ja neandertālietis, tad neandertālietis, kurš tad dzird savu lodi…

Domāt par Rudzīti

Haralds Matulis   05/09/2016

  

Haralds Matulis: Iepriekšējo reizi, kad biji Latvijā, teici, ka tevi interesē Viesturs Rudzītis.

Morics Šmits: (smejas) Jā, Viesturs Rudzītis mani patiešām interesē. Esmu uzaicināts uz Rīgu, lai piedalītos vienā teātra projektā.

HM: Un savu izrādi tu gribi centrēt tieši ap Viestura Rudzīša tēlu. Vai tas nav mazliet ekstravaganti?

Šmits: Nē, nē, es domāju, tas ir pilnīgi dabiski. Viedokļu līderi aizvien vairāk ietekmē, kā cilvēki domā.

HM: Kas tevi ieinteresēja tieši par Viesturu Rudzīti?

Šmits: Viņš neapšaubāmi ir harizmātiska personība, kāds, kurā cilvēki ieklausās.

HM: Jā, bet kāpēc tieši Rudzītis? Ir taču arī Alvis Hermanis, Leons Taivāns.

Šmits: Jā, es tevi saprotu, šie ir līderi, kas arī nāk klajā ar viedokļiem, kas sabiedrībā izraisa neviennozīmīgu reakciju. Taču Rudzīša gadījumā notiek kas tāds, ko nevaram novērot pie pārējiem. Viesturs Rudzītis ir atvērts diskusijām.

HM: Kādā ziņā? Viņš taču turpina rakstīt un apgalvot tieši to pašu.

Šmits: Jā, taču tur ir tas paradokss. Rudzītis iesaistās diskusijās, viņš cenšas atbildēt un atbildēt par saviem vārdiem. Rudzītis nāk uz diskusijām par seksualitāti, par dzimtes jautājumiem. Es šeit redzu konfliktu. Ja runājam par arhetipiem, par arhetipu psiholoģiju. Ja Hermanis un Taivāns paliek pie pravieša lomas, viņi sludina savu vēsti, tad Rudzītis parādās kā dramatisks, uz darbību vērsts raksturs, tādā ziņā daudz pateicīgāks teatrālam materiālam. Pat ja viņš nemainās, kā tu saki, jeb nav redzamas ārējas izmaiņas, lai gan es domāju, ka ir, atceries viņa raidījumu pie Dombura. Rudzītis izvēlas atbildēt, un tas rada darbības iespējamību.

HM: Kas tev liekas interesants Rudzīša mācībā?

Šmits: Šis jautājums nav īstais jautājums, ko uzdot. Kamēr Rudzītim bija sava klientūra, viņš bija pravietis iekšējo lokam. Taču tagad viņš ir ieguvis citu ampluā. Pirms tam viņš bija specializēts eksperts, psihes dzīves skolotājs, tagad viņš ir kļuvis par simbolu tradicionālo ģimenes vērtību cīņai pret feminismu, izlaidību, dzimumneskaidrību. Pašam to gribot vai negribot, Rudzītis ir kļuvis par publisku figūru, par tautas kustības simbolu, viņam tas ir bijis jāpieņem – atceries Marksa vārdus, ka cilvēks neizvēlas, kādos vēsturiski sociālos apstākļos viņam jādarbojas.

VR. Nu, tādi lieli vārdi – “tautas kustības simbols”, “vēsturiskie sociālie apstākļi”… Izklausās komplimentējoši, bet nevajag ar to aizlidināties nez kur. Dīvaini skan arī – “kamēr Rudzītim bija sava klientūra” – man tā nekur nav pazudusi, es joprojām ārstēju cilvēkus. Atteikšanās, kā teikts tālāk, gan ir precīzi. Tikai – tā apliecība nebija nekur glabāšanā nodota, tā visu laiku ir pie manis. Atteikšanās no tādu cilvēku, par kuriem saka – rožgjonnij polzatj ļetatj ne smožet – varu pār mani. Un vienlaicīgi arī viņu atbrīvošana no šāda, lidošanas, pienākuma. Lai tik rāpo.

HM: Tad atteikšanās no psihoterapeita apliecības bija apzināts lēmums kļūt par publisku figūru?

Šmits: Nē, nē. Mēs taču zinām, ka psihoterapeita apliecību Rudzītim atņēma par neveikliem izteikumiem. Taču, protams, citā, zemapziņas līmenī to tā var skatīt. Rudzīša vēlme pārvarēt tēva autoritāti un apliecināt, ka viņš ir viņš pats, šādā aspektā apliecības zaudēšana izraisīja sēras, taču citā ziņā tas spēcināja Rudzīti kā vīrieti.

VR. Nav tur tajā Latvijas psihoterapijas organizācijā nekādas Tēva autoritātes, tā ir tīrā Māte, kura izpaudās klasiskā veidā – ja tu neatbilsti maniem priekšstatiem, kā vīrietim jāuzvedas (un vīrietim jābūt vai nu paklausīgajam Dēlam, vai Tēvam, kura pienākums izpildīt visas Meitas iegribas un fantāzijas), tad – tinies. Šī Mātes agresivitāte ir tāds tipisks aklais punkts un ļoti svarīgi to ieraudzīt – es nekur publiski neuzbruku tai nožēlojamajai biedrībai, kamēr tā mani neizlēma pazemot. Biju piesaistījies, lai palīdzētu tai attīstīties… Matriahālā agresivitāte nav tikai mitoloģijā, tā izpaužas ikdienā, ik uz soļa un liek sevi izskaidrot, bet publiski izpaužas kā tāda Baltā māte, viens vienīgs tikumiņš.

Un arī nevajag lolot ilūzijas, ka tie, kas pie viņa gāja, pārstās to darīt, jo viņam vairs nav apliecības. Varbūt pat otrādi, viņam radīsies papildu klienti. Zemapziņas līmenī šī ekskomunikācija Rudzītim tieši bija vajadzīga, jo kas tad šis viss ir, šī birokrātiskā sistēma, kura ar priekšrakstiem un regulām cenšas ierobežot personības iniciatīvu, ieliekot visus vīriešus mātēm paklausīgu zēnu lomās. Rudzīša labi domātais blogs par to, kā jāsit sievietes, izraisīja viņam negaidītu ķēdes reakciju. Ja ne tas, viņš vēl tagad turpinātu praktizēt kā psihoterapeits, palīdzot cilvēkiem viņu ikdienas problēmās, uz reālā un arhetipiskā robežas.

VR. Nu, nu, cienītais kungs, te jau jūs runājat muļķības ar šo “labi domātais blogs par to, kā jāsit sievietes”. Nekā tāda tur nav un izteikums “[instrukcija] kā jāsit sievietes” varētu arī būt pietiekams iemesls, lai liktu atbildēt par saviem vārdiem, kaut kā pārāk ar vieglu roku jūs te visu sagrozāt – kas, dīvainā un apdomājamā kārtā, attiecībā uz šo rakstu ir tipiski. Esmu jau noguris par to runāt, bet – tur ir savijums no trim slāņiem 1) provokācija, maksimizācija; 2)metafora; 3) tiešais, domātais teksts. Taču taisnība par man negaidīto ķēdes reakciju – līdz šim notikumam man nebija ienācis prātā, cik jūtīgs šis vardarbības jautājums pret sievietēm ir. Vispār man vardarbība ir tāda otršķirīga tēma, bet izrādās, ka sabiedrībai gan nav. Nav tomēr mazsvarīgi, ka tā svarīgošanā iesaistījās kāds “trešais spēks”, jautājuma nozīmi, šķiet, daudzkārtīgi palielinot un zināmu neskaidrību un netīrību ieviešot. Mana galvenā doma – kopš vardarbība pret sievietēm ir aizliegta, daudziem vīriešiem nav skaidrs, kā realizēt savu pienākumu radīt sievietēm “rāmjus”, kas tām vajadzīgi. Rāmji, jo, kā man teica Helga Dancberga – “tēva mīlestība nozīmē spēju izturēt savu bērnu māti”. Zelta vārdi.

Taču reakcija bija kā modinātājzvans, kā Gandi, kurš brauc uz Dienvidāfriku, lai pārņemtu savu advokāta iecirkni un incidents ar vilciena biļeti, kas pamudina viņu izmainīt visu dzīvi.

HM: Vai tu saskati kādas paralēles starp Gandi mācību un Rudzīša mācību?

Šmits: Jā. Tas ir viens liels pārpratums, kas ir noticis. Kamēr Rudzītis bija psihoterapeits, viņa mācība, kā tu to sauc, bija terapeita darba rīks. Un patiesība nav terapijas kategorija. Jautājums, vai Rudzīša arhetipi atbilst realitātei, tas ir tukšs jautājums. Patiesums ir filozofiska un reliģiska kategorija, tā nav nozīmīga terapijai. Psihoterapija, iespējams, ātrāk nekā gara zinātnes, nonāca līdz funkcionālam risinājumam – tas, kas darbojas, tas ir patiess.

VR. No Apgaismības laikmeta, modernisma, individuālisma, progresisma, brīvības un izvēles imperatīva nāk šodien nesamērīgi dominējoša ideja – ka cilvēks ir viens. Es ceļu augšā apziņā kaut kur pazaudējušos ideju, kura neapzināti nekad nav bijusi vāja un tagad, apziņas sfērā nepietiekoši reflektēta, kļuvusi tikai spēcīgāka. Un tā ideja ir – cilvēks ir visi. Jeb – cilvēks ir orgāns ģimenes, dzimtas, tautas, cilvēces organismā. Mainoties cilvēkam, mainās Visums, mainoties Visumam mainās cilvēks. Vēl praktiskāk raugoties – kad taisīju Raiņa dzimtaskoku, formulēju, ka nodarbojos ar miruša ģēnija ārstēšanu. No individuālisma viedokļa – čuž sobačaja. No kolektīvisma viedokļa – ārstējot mirušo Raini, ārstēju tautu, sevi un savus pacientus. Un šis viedoklis ir saprotams rakstniekiem – trāpot aktuālajā stāstā, tiek ārstēta tauta. Mišels Velbeks ar savu “Pakļaušanās” ir spilgts šādas ārstēšanas piemērs. Respektīvi – dažreiz ir svarīgi robežas ārsts – psihoterapeits – rakstnieks nojaukt. Un tad būvēt no jauna.

HM: Izklausās pēc Hēgeļa.

Šmits: Nē, vairāk pēc pragmatisma. Taču abstrakti to ir grūti uztvert. Jo patiesība ir patiesība un meli ir meli, lai cik daiļrunīgi tas būtu izteikts, vai ne? Terapijā tas ir skaidrāk. Mēs varam ārstēt ar sakni, kura atbilst slimā orgāna formai, vai citu simpātiskās medicīnas paveidu. Taču esam iemācījušies, ka hinīna pulveris palīdz pret drudzi, un nelietojam sakni. Tā varētu sacīt, ka medicīnas zinātne ātrāk paveic šo pragmatisko pavērsienu. Līdzīgi ar psihoterapiju. Nav lietderīgi vaicāt, vai Edipa komplekss, peņa skaudība patiešām pastāv, vai pastāv Rudzīša Dieviete, Dzemde un citas figūras. Ja pacientam šīs zāles iedarbojas, tad tas ir derīgi. Rudzītis ir kā magnēts. Viņa klātbūtnē skaidiņas nostājas ziemeļu dienvidu virzienā, pacienta dzīvē iestājas sakārtotība, skaidrība un miers. Citi, uz ko Rudzīša mācība neiedarbojas, nenoskaidro viņu orientāciju, tie sauc viņa metodi par šarlatānismu.

HM: Un ko mums vajadzētu ar to darīt?

Šmits: Jautājums ir: uz ko mēs skatāmies? Pirmais, ko mēs ieraugām, ir tas, ka jebkuras patiesības vai uzskatu pamatā ir ticība tiem un  efektivitāte, kas, turklāt, viens otru pastiprina – jo tici jo efektīvāks, jo efektīvāks jo tici. Izšķirošais šai notikumu secībā, bet kas tiek palaists garām dažreiz, ir, ka Rudzītis no psihoterapijas jomas, kur ir vieni noteikumi, pēc izslēgšanas ir nokļuvis citā laukā – sabiedriski politiskajā laukā, kur paļāvība uz prātu, racionalitāti un kritiskā domāšana pieprasa stingrus pierādījumus visam teiktajam.

VR. Te ir pretruna – ja visu uzskatu pamatā ir ticība, tad kādēļ sabiedriski politiskajā laukā jābūt pieprasītam prātam, racionalitātei utt.? Domāju, ka tieši sabiedriski politiskais lauks ir daudz mazākprasīgs pret apzināšanos kā psihoterapijas joma, kas arī ir gaužām neapmierinoša. Neviens nekādus stingrus pierādījumus neprasa, kamēr seko ticībai, bet šī pierādījumu prasīšana ir ass ierocis pret citādi ticošajiem. Tad pēkšņi parādās jautājumi par zinātniskumu, ētiku un tamlīdzīgi.

HM: Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, kur tu redzi šī sižeta dramatisko pievilcību?

Šmits: Rudzīša publiskā iziešana dod iespēju atbildēt un sevi apzināties pretējai nometnei. Feministu diaspora Latvijā bija kā tā Ibsena varone, kas guļ leļļu namā ar savu vīru. Bija nepieciešams spilgts apliecinājums tam, kāds kretīns ir viņas vīrs, lai viņa pamostos un izlemtu dzīvot savu dzīvi. Rudzītis ir šis vīrs. Viņš dod iemeslu feministēm pozicionēties, izteikties un labāk saprast, ko pašas domā.

VR. Ibsena “Leļļu nams” patiesi ir varens darbs, kas šokē sabiedrību ar informāciju, ka sieviete veiksmīgā patriarhālā ģimenē var justies ne tikai drošībā, bet arī apspiestībā. Latviešu sabiedrībā šo stāstu izspēlē Antonija Lūkina, Aspazijas un Raiņa draudzene, kuras literārais pseidonīms ir Īvande Kaija. Arī Anna Kareņina, galu galā, viņa ir visslavenākā. Tā ir svarīga informācija, kas liek domāt, ko darīt ar mūsu matriarhālajiem pamatiem, bet feministiskā atbilde ir radikāli amazoniska – karš, sievietes atbrīvošana un ģimenes šķiršana. Bet tas, ko saka Šmita kungs, liek domāt un jautāt, vai feministu pozicionēšanās nenozīmē arī šo teātra projektu, kurā ar adatām varētu ņemties ap Rudzīša tēlu kā ap kādu Vudu lelli, nevis tiešām domāt.

HM: Ir taču arī vīrieši feministi.

Šmits: Jā, taču tas nemaina lietas būtību. Pat vēl vairāk, kā tu saki, var būt arī feministi vīrieši. Tā kā šī nav cīņa starp vīriešiem un sievietēm kā bioloģiskiem dzimumiem, šeit ir runa par vīrišķo un sievišķo kā diviem pirmprincipiem, to savstarpējo cīņu un komplementaritāti.

HM: Te jau mēs nonākam pie paša Rudzīša uzskatiem par arhetipiem.

Šmits: Tur jau tā lieta, ka nav iespējams sarunāties ar Rudzīti, nenokļūstot viņa piedāvāto naratīvu varā. Lai gan šī duālā kustība piemīt jau pašam feminismam. No vienas puses cīņa par sieviešu tiesībām, no otras puses apgalvojums, ka dzimtes ir sociāli konstrukti, līdz ar to zaudējot materiālistisko pamatu savai cīņai, un faktiski tā kļūst par divu konkurējošu ideoloģiju cīņu. Feminisma ideoloģija un arhetipu ideoloģija.

VR. Oi, nē – tas ir daudz dziļāk! Tā ir nenovēršamā cīņa starp matriarhātu un patriarhātu, kas lakoniskā veidā parādās grieķu mītā par to, kā Reja atdod Kronam aprīšanai “savus” bērnus un kurā nav ne labo ne slikto, svarīgs ir līdzsvars un svarīgs tas ir dēļ bērna interesēm. Feminisms ir tas pats matriarhāts, kas nākamās pūķa galvas vai jaunā čūskas ādas veidolos mēģina parādīties kā Apgaismības un modernisma produkts. Lasiet manu “Pie tēva”!

HM: Kā tu redzi to izvērst par dramatisku materiālu?

Šmits: Šobrīd pāragri sacīt, es arī negribētu pārāk daudz izpaust par lugas saturu. Rūpīgi sekoju tieši Rudzīša publiskajai lomai, ne tikai tam, ko viņš runā intervijās, bet arī, kur viņš tiek aicināts uz diskusijām. Var redzēt, ka šajās diskusijās racionalitātes lomu ir uzņēmušās jaunas aktīvas sievietes. Jautājums, kur ir vīrieši? Vai vīrieši strādā, viņiem nav laika nodarboties ar diskusijām?

VR. Mīklaini, kāds, kura vārdu nedrīkst minēt, uzrakstījis lugu par Rudzīti. Kāds teātris vai tamlīdzīga vieta nolēmusi to iestudēt, bet tas arī ir noslēpumums, kura. Šmits tā kā režisors vai režisora konsultants? Atkal ne visai skaidrs. Kādēļ tā jāslēpjas vienam aiz otra? Ja jau sadūšājāties teikt A, sakiet arī B!

Nevar piekrist, ka sievietēm vienmēr ir racionalitātes loma – drīzāk jau tāda matriarhāla vēlme dabūt zem tupeles sliktākajos gadījumos, bet labākajos – vēlme saprast visu šo Visumu. Bet jautājums – kur ir vīrieši? gan ir vietā! Es taču it kā cīnos vienatnē par viņiem – par patriarhāta līdzsvaru ar matriarhātu! Atbilde ir starp apgalvojumu – “Rudzītis ir vienpatis, kas nevienam neuzticas” un latviešu vīriešu prakticisms jautājumā – “nenostājies pret Dzemdi/Dievieti/Māti/Meitu! Ja nevari izturēt – ej uz savu garāžu, patveries kaut kur citur. Šajā cīņā var tikai zaudēt!” Kāds mans kolēģis par manām cīņām teica – dažreiz vīrietis redz tikai divas iespējas, vai nu sist sievu, vai nodzerties. Tā nav recepte, bet iespēja padomāt…

Vai šis ir tas moments, ko Rudzītis saka par sievietēm politikā? Šajās diskusijās Rudzīti mēģina pārliecināt, apklusināt, aicina viņu argumentēt, pamatot savus uzskatus. Tas viss iet mātes un dēla attiecību naratīvā, kur dēlam ir jāatskaitās par savu uzvedību un jāatrod labs attaisnojums.

VR. Jā, vīrietis zem tupeles ir tāds feministu matriarhālais ideāls, Māte – Dēls. Viens no maniem pārdomu fokusiem ir par arhaisko pasauli tajā brīdi, kad pirmo reizi vēsturē dēls pameta māti un aizgāja tur, nezin kur. Mātes aizvainojums, vēlme dabūt dēlu atpakaļ, morāle, draudi ar to, ka viņam nebūs ko ēst, publiska pazemošana. Dēla bailes, incestuālas šausmas (par mātes apvītušo kaunumu), paniska agresivitāte… Šī arhaiskā pasaule jau nav jāatrok arheoloģiskos izrakumumos, tā redzama ikdienā, katrā ģimenē, bet dažādā dziļumā – bet tikai tiem, kas papūlējušies uzlikt attiecīgās brilles!

Ir redzams, ka šajās pseidoracionālajās diskusijās ostrakisms, kaunināšana, apelēšana kā sociālās kontroles mehānismi aizstāj apsolīto racionalitātes diskursu. Rudzītis un auditorija stājas simbiotiskās nepaklausīgā dēla un normatīvās mātes attiecībās.

HM: Iezīmējas klasisks psihoanalīzes modelis.

Šmits: Jā, un tas ir ļoti interesanti, kāpēc viņi izvēlas šādu modeli. Auditorija kā arhaiskais sievišķais elements, varētu sacīt, ka viņi neapzinās savu rīcību un seko instinktam. Bet Rudzītis? Vai nepaklausīgā dēla vēlme pierādīt sevi – savaldzināt māti, kas šai diskusijā nozīmē pārliecināt par savu taisnību, ir spēcīgāka par citu?

VR. Es pieņemu man iedalīto lomu un nospēlēju Mātes fantāziju drāmu līdz nosacītajam galam. Ja jau spēlējam, tad spēlējam, esmu gatavs ne tikai režisēt. Bet jautājums par savaldzināšanu gan ir interesants, jo pastāv iespēja, ka feministisko provokāciju neapzinātais mērķis ir noskaidrot, vai kaut kur ir kāds “īstais vīrietis”, kas varētu ierāmēt viņu mežonīgumu un kam viņas tomēr varētu izvēlēties sekot.

HM: Šeit varam novērot arī profesionālu greizsirdību? Jo pirms kļūšanas par publisku personu, Rudzītis ir izdevis arī vairākas veiksmīgas grāmatas.

VR. Robeža starp Ārstu un Rakstnieku man ir plūstoša, jo šķiet svarīgi ārstēt cilvēku kā dzimtaskoka daļu (orgānu) un līdz ar to – visu dzimtaskoku, tautu. Šajā savas dzīves posmā izvēlos robežas nojaukt, nevis būvēt. Bet jautājums par greizsirdību ir interesants, tas būtībā ir krievu literatūrā un vēsturē daudz plašāk izvērstais jautājums par cīņu starp Dēlu un Tēvu. Jo latviešu literatūrā laikam jau vienīgais Tēvs ir bijis Andrievs Niedra. Visi pārējie uz Visumu no Dēla lomas raudzījušies. Un tas ir nostiprinājis ticību, ka attiecībām Māte – Dēls ir leģitīmas tiesības turpināties vienmēr un visur kā normatīvām. Rakstniecības Dēli varbūt tiešām vīsta kulaciņus…

Šmits: Jā, tas ir interesanti, šī transformācija – ārsts, tad rakstnieks, tad psihoterapeits, un tagad, kopš viņam atņēma sertifikātu, atkal tikai rakstnieks. Skaidrs, ka tie rakstnieki, kas sevi profesionāli uztver, viņiem šāda kustība varētu šķist aizvainojoša – Rudzītis, zaudējis sertifikātu, kļūst par „tikai rakstnieku”. Tad jautājums, kas ir viņi, visi citi līdz tam? Sanāk tāds kā kastrācijas komplekss – ja tu esi tikai rakstnieks, tad iespējams, tu esi kaut kādā ziņā mazāk. Rudzītim atņemot kaut ko, viņš nokļūst tajā lokā, kur tie rakstnieki jau pirms tam ir.

HM: Tādu līniju mēs varam novilkt, bet cik tas būtu pamatoti? Vai rakstnieki tiešām ir greizsirdīgi?

VR. Laikam tiešām ir. Mans Tēva piedāvājums ir atbaidošs, gan Mātei, gan Dēlam. Bet tā ir tikai un vienīgi tā loģika, kas parādās katru reizi, kad Mātei piedzimst Dēls un Tēvs paliek kā trešais liekais. Vai kā es saku – ģeometrija, nevis psiholoģija. Ģimenes trīsstūris. Bet attiecībā uz rakstīšanu ir arī citas iespējas – ir ļoti daudz psihoterapeitu, kuri ir arī rakstījuši vai turpina to darīt. Viņus var nesaukt par (daiļiteratūras) rakstniekiem, bet par grāmatu autoriem, piemērām.

Šmits: Taisnība, mums vajadzētu būt piesardzīgiem ar vispārinājumiem, pat ja situācija ir ļoti labvēlīga šādai interpretācijai. Rakstnieki ir precīzi. Kas viņus aizskar un kaitina pie Rudzīša, ir viņa nevērība un paviršība pret rakstīto. Ja palasa viņa blogus vai, vēl vairāk, avīžu intervijas, tad redzams, ka Rudzītis izsakās neprecīzi, saka kaut ko citu, nekā patiesībā grib pateikt. Slavenais gadījums ar sieviešu sišanu – vēlāk atklājas, ka Rudzītis nemaz tā neesot domājis. Tad ko viņš ir domājis? Ja esi paudis radikālu uzskatu, tad esi vīrs un proti to pamatot. Taču izrādījās, ka tā esot bijusi tikai metafora.

VR. Nav neviena rakstīta vārda, nerunājot nemaz par teikumu, par kuru nebūtu iespējams uzdot vēl kādu precizējošu jautājumu. Jo psihe jau nav strukturēta vārdos – ja mēs kaut ko no tās vārda robežās iedabūjam, tad vairumā gadījumu tas ir kā iekāpt jaunākā jeb vecākā brāļa biksēs. Psihiskā jēga vairumā gadījumu vārdos pilnībā nav izsakāma. Tātad – jebkurš teksts ir tikai bezpalīdzīga provokācija, nevis pēdējā atbilde uz visiem jautājumiem. Bet ja kāds no provokācijas vai metaforas uzbūvē pēdējo atbildi, tad tas man šķiet tā nedaudz nenobrieduši un psihisko realitāti zaimojošii. Un aizdomīgi Dēla – Tēva cīņas sakarā. Pie tā paša – metafora nav “tikai” – parasti tā ir pārprotamāks, bet ietilpīgāks informācijas konteiners. Neviens rakstnieks un pat filozofs nav devis pēdējo atbildi. Dzintars Sodums ziedoja visu dzīvi, lai saprastu, ko rakstījis Džoiss. Bet Ginters Grass rīkoja regulārus seminārus saviem tulkotājiem un, ejot cauri tekstam, izrunāja, kādas alūzijas, fantāzijas, biogrāfijas detaļas vai vārdu papildnozīmes slēpjas viņa, no pirmā acu uzmetiena, nemaz ne sarežģītajā tekstā. Šīs prasības pret manu “neprecīzumu” ir smieklīgas, tās jau būtībā ir cīņas ierocis, kas nākamajā solī nereti parvēršas ņirgās. Tur nav jūtama vēlme saprast.

HM: Varbūt Rudzītis vienkārši pēc tam nobijās publiski palikt pie tā, ko domā?

Šmits: Jā, tādu iespēju nevaram izslēgt. Ka Rudzītis ir par sieviešu sišanu. Par sišanu kā retu parādību, kas darbojas potenciāla drauda veidā. Līdzīgi kā atturēšanas politika, kur nav vajadzīgs nobumbot otru pusi, jau pati atomarsenāla esamība attur no radikālām rīcībām. Jā, šādā veidā varētu to traktēt. Ka tas liek sievietei turēties rāmjos un cienīt vīru. Un ja vīrs tiešām atvēzētos un sistu viņai, tas izjauktu labilo dinamiku un pāra attiecības būtu sabojātas.

VR. Šeit jārunā par maniem mērķiem – un skandāls tur nav mērķis, tikai instruments. Kā ierāmēt sievieti (piemērām, Ibsena Noru) joprojām ir jautājums. Un ko iesākt ar neierāmētām, neprecētām, nedzemdējušām sievietēm, kas publiski uzstāj, ka viņas visu ar prātu kontrolē? Bet manā kabinetā raud un stāsta par savu neaizsargātību!

HM: Es gribētu atgriezties pie neprecizitātes, ko tu minēji. Intervijā Neatkarīgajai pēc Ķelnes notikumiem Rudzītis saka tā, es citēšu: „Pēkšņi parādās Ķelnes notikumi un pilsētas mēre, droši vien kaut kādas augstākas varas ietekmēta, apjauš to, kas katrai musulmaņu sievietei skaidrs bez kādas izglītības un sabiedriskā stāvokļa, ka vajag apģērbties. Bez kādām mediju kampaņām. Sanāk, ka pļāpāšana nedarbojas. Darbojas reāli draudi šim modernajam 21. gadsimta cilvēkam. Ja tu nepadomāsi, ka kāds var pašaut roku zem brunčiem, tad to arī izbaudīsi.” (NRA, 12.02.2016).

Šmits: Šeit ir tas, par ko mēs runājām. Ko Rudzītis domā ar „baudīt”? Varbūt viņš gribēja lietot vārdu „piedzīvot”? Rakstniekam tā ir liela starpība. Taču varbūt mēs esam pārāk sīkumaini? Rudzītis, iespējams, nesaprastu, par ko mēs piekasāmies. Galu galā šie abi verbi apraksta situāciju, kurā ar sievieti „kaut kas notiek”. Kas der publiskai runai, ne vienmēr der rakstītam tekstam. Rudzītis iziet uz ideju un enerģiju, kas nodos vēstījumu, taču bez viņa personas klātbūtnes un suģestējošās žestikulācijas mēs ieraugām šos tekstus par to, kas viņi ir – haotiski, neskaidri, neprecīzi.

VR. Nav tur nekā haotiska un neskaidra – sievietes dziļākā būtība, Dzemde, pieprasa tādu savu bērnu tēvu, kurš spēj nesamulst robežu priekšā un tās pārkāpt, ja vajadzīgs – tā saprot, par ko runāju. Taču tas nenozīmē, ka grib saprast un ka grib pieņemt mana spogulīša un noslēpumu atklājēja rādījumu. Dīvaini par prasību intervijā būt nepārprotamam – tā ir utopija un to saprot katrs, kas kaut reizi ir intervēts un pēc tam lasījis pierakstīto tekstu.

HM: Vai šādi pārmetumi psihoterapeitam nav nepareizi mērķēti? Visu izšķir doma un ietekme.

Šmits: Jā, šis ir tas konflikts starp dabu un kultūru. Meža biezoknī zvērs rēc uz mums, un viņa esība mums atklājas nepastarpināti, nepārprotami. Mūsu reakcija ir instinktīva. Mēs nepārprotam. Bet no rakstnieka, no publiska intelektuāļa mēs sagaidām ko vairāk – ka viņš spēs savu domu izteikt un tā spēs pārliecināt mūs arī viņa prombūtnes laikā.

HM: Rudzītis šajā gadījumā pārstāv dabu?

Šmits: Jā, publiskajā diskusijā ar feministēm Rudzītis figurē kā arhaisks, tradicionāls, atpalicis. Viņš sevi pozicionē kā patriarhālu zināšanu nesēju. Tās ir zināšanas, kas ne vienmēr ir izskaidrojamas, tās ir jāpieņem un tām ir jātic. Kamēr feministes argumentē, atsaucas uz cilvēktiesībām, racionalitāti, universālām vērtībām, cilvēka emancipāciju. Un paradoksāli, ka šeit ir samainījušās vietām daba un kultūra – sievietes-feministes pārstāv argumentāciju, racionalitāti, vienlīdzību, kamēr vīrietis-psihoterapeits nostājas pirmatnēja burvja pozīcijā un runā par „determinētiem arhetipiem” un simboliem, zemapziņu, kas nosaka cilvēku rīcības.

VR. Tas ir otrādi, kā Šmits to otrādo. Feminisms nav nekas ar kultūru saistīts, labākajā gadījumā tas ir kultūru nozadzis. Tas ir primitīvs dabas spēks, kam piemīt pasakās un mītos (amazones) sastopamā īpašība izpausties dažādos pūķiskos veidos. Es esmu racionāls un attīstību pa slāņiem izskaidrojošs. Feministes ir uzbrūkošas, vainojojošas un atmaskotas. Pārtērpti matriarhāli spēki, pasaku pūķis, kam vienmēr jaunas galvas izaug.

HM: Jā, taču publiskā telpā Viesturs Rudzītis ir individualizēta persona, lai arī pārstāv dabas pusi šai pārī, kamēr feminisms, kas ir racionalitātes un attīstības apzīmējums, paliek sugas līmenī.

Šmits: Jā, mēs, protams, zinām darbojošās personas arī otrā pusē, taču simptomātiski, ka pozicionējums ir vairāk caur vērtībām, ne personālijām – mēs par cilvēktiesībām, mēs par līdztiesību. Tas piešķir apgalvojumiem vispārīgu svaru. Mazina aizdomas par personīgu ieinteresētību. Taču skatītājam no malas tas rada dramatisku konfliktu, kurā indivīds – Rudzītis – cīnās ar masu. Cilvēcīgi gribas identificēties ar vientuļo varoni, nevis ar abstraktu kustību. Lai arī tā spēlē progresīvu lomu vēstures dialektiskajā attīstībā…

VR. Vispār jau es cīnos par klusējošajiem vīriešiem. Un lūdzu pievērst uzmanību Gunta Bereļa “Vārdiem nebija vietas”, tā vēl nav labi izskaidrota un saprasta. Ir kaut kāds naratīvs, kuru vīrieši par sevi var dzirdēt no manis, bet ne no Bereļa galvenā varoņa par šī varoņa klusēšanu. Visticamāk, arī pats Berelis nespētu paskaidrot, kur vārdi pazuda un kāpēc vārdiem pazuda vieta. Un arī nevajag, sapratīs tie, kas analizēs un pētīs. Bet par to dialektisko attīstību – augstprātīgi. Varbūt attīstības nav, varbūt viss ir cirkulārs? Bet varbūt līnijas un apļa kompromiss ir spirāle, līdzīga DNS spirālei, kura arī kaut kā vijas un savijas…

HM: …tas veicina dramaturģisku konfliktu.

Šmits: Jā, un konflikts tiek izspēlēts atkal un atkal diskusijās, uz kurām Rudzītis tiek aicināts. Šis ir diskusiju rīkotāju, modernās sabiedrības nespējas apliecinājums – jo aicināt Rudzīti uz diskusijām, tas ir izturēties pret viņu kā pret līdzvērtīgu sarunas biedru. Taču Rudzītis nevēlas iesaistīties diskusijās un ļaut, lai labākais viedoklis uzvar. Šis ir modernās sabiedrības konflikts, kas redzams arī Eiropas saskarē ar citādo. Modernā Eiropa vairs nezina citu attiecību veidu kā iesaistīt dialogā – uzklausīt, pieņemt, dot iespēju izteikties. Taču Rudzītis spēlē pēc citiem noteikumiem. Viņš nevēlas tikt izglītots un pārmācīts. Katra diskusija ar Rudzīti ir incestuāls pārkāpums. Oponenti argumentē, bet Rudzītis liek pretim arhetipu loģiku.

VR. Katrs liek pretī savu un nedzird otru – to es varu teikt par oponējošo pusi. Jo es jau tās meitenes klausos katru dienu savās klausāmstundās. Ja viņas atdzīvojas publiskajā diskusijā, tad nav mani dzirdējušas. Nu ko es varu teikt, apdauzieties vēl vairāk! Varbūt tad sapratīsiet, cik ļoti es esmu arī jūsu pusē! Vairums tā saukto diskusiju jau ir ideoloģisks karš, kuru neviens neved tādēļ, lai no otra mācītos.

HM: Varbūt šī ir tā vardarbība pret sievieti, ko Rudzītis domāja.

Šmits: Jā, kaut kas līdzīgs. Tā vietā, lai iesaistītos sievišķīgās diskusijās, viltīgās runās un intrigās – Rudzītis liek pretī vienkāršo un efektīvo vīriešu pasauli, kurā spēcīgākais gars uzvar un retoriku apdrošina fizisks spēks. Liberāļu (smejas) vienīgā stratēģija būtu, kā saka japāņi, ostrakismu un izsmiešanu divkāršot ar ostrakismu un izsmiešanu, nevis iesaistīties diskusijās ar Rudzīti…

HM: Taču tas nav iespējams, jo ir pretrunā liberāļu loģikai, ka jāļauj brīvās diskusijās uzvarēt labākajam viedoklim…

Šmits: Un arī mediju loģikai – nekad neatsaki žurnālistam viedokli, nekad neatsaki dalību diskusijā ar Rudzīti – citādi nākamreiz tevi vairs neaicinās. (Smejas) Mediju loģika vājina visus, bet vairāk progresīvos. Pieklājība, cieņa, etiķetes ievērošana, viedokļa argumentēšana, tas viss vājina pozīcijas degsmi. Rudzītis šai perspektīvā parādās kā viendabīga, godīga personība – viņš visu laiku runā tai pašā izteiksmīgajā familiārajā tonī un atkārto dažus, bet visiem saprotamus vārdus. Tāpēc, ja tā var izteikties, domāt par Rudzīti nav viegli.

VR. Tad tomēr Rudzīša vārdi ir arī visiem saprotami.

HM: Man vēl tikai pēdējie divi jautājumi. Es gribētu jautāt, kādā kontekstā Rudzīša un feministu diskusijā parādās bēgļi?

Šmits: Jā, ļoti labs jautājums. Pēdējā laikā visi izsakās par bēgļiem, un Rudzītis šajā ziņā nav izņēmums – tā ka šeit redzama ļoti skaidra saikne starp Rudzīti un bēgļiem. Bēglis, tas ir ēnas arhetips, tas no vienas puses ir cilvēks bez sejas, cilvēks, kura nav, cilvēks, kuram atņemta individualitāte – svešajā vietā viņš ir ēna, neatšķirama no tūkstošiem citu, tikpat bezpersonisks un pelēks. Bēgļi, arhetipi, Rudzītis, te tas viss saiet kopā.

VR. Jungs lai atbild pats par sevi, bet es teikšu, ka bēglis ir virietis, kas atnāks un aizies, ideāls matriarhāls partneris, vienas nakts vīrs, kurš ne uz kādu laulību un savu kontroli prār Dzemdi neuzstās. No kura var dabūt bērnu, kuru tam nebūs tiesības audzināt. Un bēglis nav ekonomiskais migrants un tas nav arī IS karavīrs, par kuriem es zūdos vairāk kā par tumšo bērnu uztaisītājiem mūsu meitenēm nakts tumsā.

Tomēr bēglis liberālajā ideoloģijā ir arī demogrāfisko caurumu aizlāpītājs, atcerēsimies vienīgās latviešu politoloģes Ivetas Kažokas dižo rakstu “Neviens mani nepiespiedīs dzemdēt”, kurā viņa savas nedzemdēšanas tiesības pamato ar to, ka pasaulē jau gana daudz sadzemdēts. Feministes veicina ģimenes krīzi. piedāvājot risiinājumus, kuri nozīmē nacionālās valsts un kultūras noliegumu.

HM: Paldies par sarunu.

VR. Un kur palika pēdējais jautājums?

Saruna beigusies, neko darīt. Bez jau izdarītājām piezīmēm “uz tās malām”, īpaši jāuzver tās iekšējais pretrunīgums. Piemērām – diskutē / neļaujas tikt pārmācīts. Neprecīzs / viegli saprotams. Kamēr bija klientūra / viņš vēl tagad turpina praktizēt / varbūt radīsies papildus klienti. Kā to saprast?

Bet kas tad ar to teātra projektu? Skaidrs, ka tas nav lielo teātru auklējums, gan jau ka kādā dirtī dīlā vai Ģertrūdes ielā topošs, bet visloģiskāk būtu, ja to veidotu Kaņepes centrs, es viņiem esmu īpaši tuvs un mīļš. Lai nu kā un kur tas nebūtu, būs jāpalūdz atklāt projekta finansējuma avotus. Jo teorētiski jau, protams, var būt, ka visi tajā strādā brīvprātīgi, vai ka projekts veidots kā dāvana tautas kustības simbolam viņa vēl diezgan tālajā apaļajā jubilejā un tas ir iemesls šai noslēpumainībai – vajag tak Rudzītim pārsteigumu sagādāt, kā skaidiņām nostājoties dienvidu – ziemeļu virzienā!

Tomēr tā, visticamāk, nav. Gan jau šis ir nevis diskusiju un ieklausīšanās projekts, bet kaut kādas ideoloģiskas cīņas fāze. Tas bažī, bet – no kā baidīties tur nav. Gan jau atritināsies visi paklāji un parādīsies musturi. To, ka kāds izmanto mani kā iemeslu fantazēt un savas fantāzijas arī parāda, var tikai apsveikt. Cik tur būs manis un cik fantazētāja – redzēsim! Tomēr, lūkojoties praktiski, nespēju atrast nevienu iemeslu, kādēļ tik noslēpumainā veidā jāsāk objektīva un neitrāla manas domāšanas izpēte.

Vēl viena ārkārtīgi mīklaina lieta, nobeidzot. Pārpostējot interviju ģīmjugrāmatā (un tas savstarpēji neatkarīgi noticis no trim dažādiem datoriem) kā ilustrācija parādās nevis Morica Šmita intelektuālais sejs, bet gan rentgenogramma. Lai arī krietni aiz muguras laiks, kad jutos daudzmaz droši, lūkojoties šādos attēlos, tomēr riskēšu kļūdīties un to nedaudz aprakstīšu. Tajā skaidri redzams kreisās rokas augšdelma lūzums ar pamatīgu dislokāciju. Labās rokas pleca locītava izmežģīta, droši vien pamatīgi sarautas saites. Galvaskauss īsti neizskatās pēc cilvēka galvaskausa, vai arī ir samīcīts līdz nepazīšanai. Jautājums – ar kādu vēstījumu izvēlēta šāda, paslēpta ilustrācija?