![IMG_0398[1]](https://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2014/09/IMG_03981.jpg)
Mēs ar kolēģiem profesionālajā lauciņā daudz par ētiku ņemamies pēdējā laikā. Man nereti nākas aizstāvēties, ja es publisku personu uzvedībā ieraugu un komentēju kādas arhetipiskas lietas. Tad es uzdodu sev jautājumu – vai iespējams citādi pētīt to, kas mani interesē – arhetipu izlaušanos no psihes dziļumiem? Viena atbilde varētu būt – pēti savos klientos un interpretē to visu ar mītiem, būs lieliski un terapeitiski! Tomēr man ir vēl kāda interese – arhetipu un mītu izlaušanās sabiedriskajā dzīvē un politikā. Man liekas ļoti svarīgi tos pamanīt, jo ja tie nav pirmreizēji un unikāli, tad pret tiem vajag attiekties kā pret kaut ko, kam ir jau bijusi labi vai slikti vēsturiski risinājumi. Un šeit nu gan nav iespējams iztikt bez cilvēku, kas piedalās politiskos un sabiedriskos procesos, uzvedības pamanīšanas un analīzes.
Man saka – psihoterapeits to nedrīkst. Bet politologs, teātra režisors, rakstnieks drīkst! Vai iemesls tikai tāds, ka tautā izplatīta fantāzija, ka psihoterapeits „visam redz cauri” un gadījumā ja izsakās, tad it kā publiski „izģērbj” savas intereses objektu? Protams, objektīvi tā tas nav, turklāt īsta „izģērbšana” pat psihoterapeitiskā vidē ir darbietilpīga un profesionāli komplicēta, tādēļ darīt to arī brīvajā laikā gribēs varbūt tikai tie, kas vēl mācās. Taču ja tauta dzird tā, tad jāaizdomājas tomēr ir.
Grieķiem ir mīts par Zevu, kas Amfitriona izskatā ierodas pie savas sievas Alkmēnes un iesēj tajā Hēraklu. Dievi ir gandrīz sinonīms arhetipiem. Tātad mēs varam teikt – Amfitrions, iemiesojies savā Zeva arhetipā vai Zeva izskatā – kā Zevs ieradās pie Alkmēnes un radīja tai Hēraklu. Vai arī no otras puses – ja jaunavai Marijai Kristus ir no Dieva, tad varbūt viņas Jāzeps caur Dievu sevī (kā Dievs) bija par to parūpējies?
Un tad tālākais jautājums – vai Amfitrions ir radījis Zevu? Otrādi taču – Zevs un pārējie arhetipi Amfitrionā ienākuši caur kolektīvo zemapziņu! Tieši tāpat arī mūsos visos. Respektīvi, ne Zevs, ne Bendes meitiņa nav nekas personisks. Nekas tāds, kas piederētu cilvēkam, caur kuru tas izpaužas. Tas nozīmē, ka tāds psihoterapeits kā es – arhetipu pētnieks, varētu drīkstēt gan Zevu, gan Bendes meitiņu publiskās personās ieraudzīt, jo tie jau tām personām nepieder privāti, tie pieder visiem – kolektīvajai zemapziņai. Ir principiāli svarīgi katram to ieraudzīt – kur ir mans individuālais un kur – kolektīvais es. Cilvēkam ir svarīgi mācīties par mūžīgo dievu darbiem un atšķirt tos no cilvēkiem darāmajiem. Katru savas dzīves notikumu vēlams vispirms aplūkot, kā mītu, kas, iespējams, izspēlējas kādā aktuālā notikumā.
Mīts, kuru cilvēki formulējuši tūkstošiem gadu atpakaļ, taču ir skaidra liecība tam, ka cilvēks, kas to izspēlē, parast ir vien aktieris mūžīgā spēlē. Tas nenotiek ar viņu, tas nav nekas personisks. Kaut ko līdzīgu teica arī Šekspīrs. Man liekas, viņš ar to domāja, ka tā personiskā, tikai pirmoreiz uz pasaules piedzīvotā katra cilvēka nemaz tik daudz nav.
Veids, kā es pētu mitoloģisko patiesību, dod man un maniem lasītājiem zināšanas par to, kā psihiskā realitāte izpaužas ģimenē un pēcāk – valstī. Un kā valsts un ģimene atgriezeniski ietekmē individuālo psihi. Tas būtībā nav nekas jauns – pat Frīdrihs Engelss savā „Ģimenes, valsts un privātīpašuma izcelšanās” izmantoja šo pašu pieeju. Arī viņš izmantoja mitoloģiju un arī viņš apsprieda publisku personu uzvedību. Zināmā mērā tas ir kā runājot par teātri – rakstot par kādu izrādi, nākas spriest par aktieru darbu, analizēt to. Bet tas nekad nav aktierim pašam nejūtīgs process, viņš kaut kādā mērā identificējas ar savu lomu. Taču viņš to arī iznes, parāda, tādējādi piedaloties lomas tēla apzināšanas procesā.
Ētikas apspriešana nezin kādēļ notiek tieši tajā laikā, kad „Pilni pagrabi partizānu” joprojām gozējas pārdošanas topu augšgalī. Sarunas starp profesionāļiem, brīžiem ļoti asas, ir tikai par formu. Tomēr rodas iespaids, ka saturs kaut kādā dīvainā veidā tomēr iespiežas sarunās un ietekmē. Forma kļūst par saturu, bet saturs pārvēršas formā.
Sievietei, sevišķi nesagatavotai, var nebūt viegli lasīt, ko tik visu nedara tās Dzemde un Dieviete. Daudz ko tādu, ko tā līdz tam uzskatījusi par viņas vienreizējās un brīnišķīgās personības izpausmi, tagad viņa ierauga kā arhetipisku, pārlaicīgu un tādēļ – viņai atņemtu. Izrādās, pievilcība un skaistums ir no Dzemdes, nevis no viņas pašas! Izrādās, par Dzemdi un Dievieti var teikt to pašu, ko par Zevu un Bendes meitiņu – ka tas no kolektīvās, nevis individuālās psihes! Ja šī sieviete ir vienkārša sieviete, tad viņa vienkārši met grāmatu pret sienu. Mirkli papurpina, izlamā vīru, padomā, ņem to grāmatu atkal, noslauka putekļus un lasa tālāk. Bet ne jau visas ir vienkāršas. Ir arī speciālistes, kuras, nespēdamas mani sasniegt ar argumentiem, dara to „ētiski” un pieskaņojoties visādiem sīļiem ar viņu apšaubāmo loģiku un liberālajām spekulācijām.
Man ir jāpieredz, ka dažas manas kolēģes, tā vietā, lai profesionālajā vidē pieņemtu vīriešu pasaules spēles noteikumus un stingri un bezkaislīgi argumentētu vai nu par ētiku vai par Dzemdi, iedomājas šņākt aiz aizvainojuma, justies pazemotas un pieprasīt citiem, varonīgākiem vīriešiem tās aizsargāt no Rudzīša agresivitātes un sieviešu diskriminācijas. Un ja Rudzītis saka, ka par šo šņākšanu pienākas pātaga, kuru savulaik pieminēja Nīče, tad tas, protams, ir skaidrs pierādījums vardarbībai. Netiek redzēts, ka, viss jau notiek saskaņā ar manis agrāk teikto – sievietes ģimenizē biznesa vai profesionālo vidi. Tās pieprasa attiecības tur, kur ir jāstrādā – formulējot ētiku vai papildinot Dzemdes izpratnes.
Šāda necieņa pret vīrišķo vismaz psihoterapijas profesionālajā vidē, kurā ir liels sieviešu skaitlisks pārsvars, ir tik izteikta, ka jau ilgi tiek uztverta kā pašsaprotama. Bet konsekvences tam – atlikušie vīrieši sievišķojas un sievietēm arī šajā biznesā nevar būt sajūtas, ka tās sargā vīriešu platās muguras. Viņām pašām tas muguras jāsaražo. Un tad viņas raud un šķendējas, bet neredz, kā tas saistīts ar pašu saražotu necieņu.
Kā jau „partizānu grāmatā” par to rakstu, sievietes vīrišķā daļa objektīvi konkurē ar vīriešiem, mēģinot pagriezt pasauli atpakaļ , kad bija tikai viens dzimums – pati pilnība, kas spēja gan pati sevi apaugļot, gan visu citu pati izdarīt. Šī sievietes daļa cieši sadarbojas ar matriarhālo agresivitāti, kuru arī aprakstu, taču droši vien ne tik pilnīgi, kā mans augsti godātais fon Trīrs.
Vēl arī Dieviete – sievietes identificēšanās ar to un nespēja pieņemt, ka vīrietis danco Dievietei, tās Templim un Priesterienei nevis viņai -sievietei. Visi šie Dievietes gājieni – ar lūpas uzmešanu, acu nozibeņošanu, aukstumu vai nevarīgu drebelīgumu balsī un vēl tūkstoš dažādiem paņēmieniem.
Interesanti ir palūkoties, kas notiek ar sievieti virs četrdesmit un virs piecdesmit. Izrādās, šie Dievietes gājieni vairs tā nestrādā, vīrieši vairs tā nepakļaujas tās varai. Un ir sāpīgi noraudzīties, kā citu, jaunāku sieviešu Dievietes tomēr vēl spēj samakšķerēt gana varas, lai saķertu enerģiju un sārtumu vaigos. Ar gadiem sieviete ievēro, ka riskē kļūt smieklīga, ja izmantos tos pašus ietekmes nodrošināšanas paņēmienus, kā jaunībā.
Un tad ir svarīgi, vai uztvert to kā zaudējumu, kas visbiežāk arī notiek, vai tomēr kā iespēju būt Sievietei? Protams, katra šķiršanās no Dzemdes un Dievietes ir atšķirīga un ir sievietes, kas no tās nešķiras ļoti ilgi. Šīs lomas mēdz saglabāties arī ilgi pēc dzemdes cikla izbeigšanās. Tomēr jo ilgāk tas notiek, jo vairāk saglabājas psihes kolektīvo slāņu ietekme pār šo sievieti, viņa ilgāk dzīvo dzimtaskokā. Jo ilgāk viņa nekļūst Pati.
Ar vīriešiem notiek paralēls process. Samazinoties Varoņa lomas ietekmei un spējai ne tikai baidīties, bet arī dusmoties uz Dievieti, pēdējās vara samazinās. Vīrietis gūst iespēju attīstīties kā Vīrietis. Tomēr – ak cik bieži es redzu, ka tas nenotiek. Tādēļ, ka cilvēki mēdz izjust un identificēt Dievieti kā sievieti, kam ir Dievietes vara. Neizturēties pret sievieti kā pret Dievieti nozīmē to pazemot – tā bieži vien to izjūt gan sievietes, gan vīrieši. Bet ja tā, tad mēs dzīvojam ar pagātnes ideālu.
P.S. Šodien mana meita Marta dzemdēja savu pirmo bērnu Albertu, Jāņa dēlu. Viņam tiks veltīta Dievietes grāmata, lai jau no bērnības mācās par sievišķo pasauli un zina, kā tajā jāizdzīvo. Bet opis, protams, ļoti laimīgs! Citiem opīšiem daudz ilgāk jāgaida, bet man jau redz – piektais mazbērns, trešais mazdēls. Ja atklāti, šī loma man dod tādu īpašas kompetences sajūtu. Tās dēļ mans sociālais briedums ir daudz lielāks nekā bioloģiskais.
Komentāri
Pat nezinu, kolēga, kā tas nākas, jūs tik ilgi “ņēmāties ap ētiku”, līdz ģilde nolēma norobežoties no sava locekļa. Tā laikam gadās, teica veicais nemitoloģiskais Vonnegūts.
“Par norobežošanos no Viestura Rudzīša publiskajiem izteikumiem.
Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) norobežojas no ārsta, psihoterapeita Viestura Rudzīša publiskajiem izteikumiem, kas pausti viņa grāmatās, intervijās, blogā un citur. LPB valde un Ētikas komisija ir veikusi sākotnējo V. Rudzīša izteikumu izvērtējumu un turpinās darīt to padziļināti.
V. Rudzīša publiskās komunikācijas izteiksmes veids rada iespēju pārprast pausto informāciju, radot maldīgu priekšstatu par psihoterapiju, tās teorijām un praksi. V. Rudzīša publicētās grāmatas nav uzskatāmas par zinātnisku, mācību vai psihoterapeitisku literatūru, līdz ar to tās var tikt vērtētas kā literāri darbi, kas atspoguļo autora personisko redzējumu noteiktos jautājumos.
Ētikas jautājumi psihoterapijā ir atšķirīgi no ētikas medicīnā, psiholoģijā vai sociālajās zinātnēs. Lai arī daudzās jomās tie pārklājas ar radniecīgajām nozarēm, tomēr ētisko jautājumu risināšana psihoterapijā prasa ļoti lielu rūpību un uzmanību, ievērojot LPB noteiktās procedūras. Ētiskie jautājumi netiek risināti publiski.
Tai pašā laikā atzīmējam, ka LPB neizsaka savu vērtējumu V. Rudzīša profesionālajai darbībai (darbam ar klientiem). Ētikas komisija uz šo brīdi nav saņēmusi nevienu sūdzību vai iesniegumu par šo V. Rudzīša darbības jomu.
LPB prezidents
Ansis J. Stabingis
t. 29213238”
http://psihoterapija.lv/norobezosanas_no_vr_izteikumiem/
Milicis iet pa ielu, ierauga rausīti.
Rausītis: “Привет, коллега!”
Milicis: “Кокой я те, хрен, коллега?”
Rausītis: “Ну как: мы же оба из внутренних органов.”
Vispirms saulaini un silti sveicieni opītim!
Šis raksts normāli izklāsta, kas ir kas. Stabiņģis acīmredzot darījis, ko varējis, lai Viesturu pasargātu no uzbrukumiem… Tu kļūsi vientulīgāks gads no gada…
Man jau arī šī MPA nav īsti sirdij tuva. Bet interesē ņemšanās ap dzimtaskokiem. Šodien noskatījos Signes Baumanes “Akmeņi manās kabatās”. Interesanti, talantīgi. Tur jau arī dzimta iekšā un tautas vēsture, un, protams, arhetipi. Ko darīt ar depresiju un ārprātu, kas mājo tautā un dzimtā?… Nu, un, tā kā cits neviens bez Viestura publiskajā telpā par to neizsakās, nu, tagad S. Baumane ar pusdokumentālas mākslas līdzekļiem – mums tas kaut vai tāpēc vien (ka tas vispār tiek darīts!) jāņem par labu! Un – kur būtu tie, kas izteiktu profesionālus, izsvērtus viedokļus?…
Es gan Stabinga parakstu uztveru nopietni: tas ir viņa lēmums, viņš šo paziņojumu pārstāv, turklāt kā vienīgā redzamā persona. Var jau uzskatīt visu ko, bet lēmums ir lēmums. Varbūt viņš nespēja samierināt konfliktu, bet neparakstīt bija spējīgs, jo citādi būtu jāapšauba paraksta derīgums un visa dokumenta derīgums. Viņš, tātad, ir akceptējis šo autoritāro tendenci. Un kas tad notiktu, ja viņš neparakstītu? Varbūt tiktu pieprasīta atkāpšanās no prezidenta amata? Pat tad — mūsu valstī praktiski neviens premjers nav neatkāpies. Stabingim bija pusgads laika domāt, bet premjeri parasti šo soli ir spēruši daudz ātrāk. Kas to zina, vai tik tālu viss pat aizietu, bet sliktākajā gadījumā varētu dibināt jaunu biedrību. Ja gribēja rīkoties citādi, tad, acīmredzot, negribēja pietiekami stipri vai nelikās pietiekami svarīgi.
Pirmais, tāds ievada teikums.. ar izbrīnu.. Kā var apskatīties 567 reizes un neko negribēt uzrakstīt(tobiš piedalīties).. tas par bloga skatījumu skaitu.. Vismaz divi saņēmās.. būšu trešā..
Vispirms apsveikumi opītim ar bagātības vairošanos! Vari būt lepns par savām meitām, viņu vīriem un bērniem, kas izvēlējušies nākt pasaulē dzimtā, kur katru cilvēku izaugam jau gaida pa grāmatai! Lieliski un tā turpināt!
Un visbeidzot par salīdzinājumiem… un drusku ētiku… Gribu to visu vieglāk šoreiz paņemt.. varbūt pēc Suņu būdas noskatīšanās, varbūt personīgu motīvu vadīta…
Ar to salīdzināšanu var būt tā, ka reizēm cilvēks(visai bieži) mēģina vizuāli kādu kopēt, apzināti, neapzināti utt. Ļoti bieži tas ir tikai tēls vai apveids… kāds, kas uzliekas virsū kā maska, bet nejaukt ar tēlotājmākslu.. Nu teiksim sieviete nogriež īsus matus, nokrāso tos blondus, jo viņa “grib būt” Šarlīze Terona. Es tagad te nerakstīšu kāpēc viņa tieši varētu gribēt būt Sarlīze, bet viņa skatās spogulī un redz viņu. A no malas viņa izskatās kā Endijs Verhols.. Jo viņa nav Šarlize Terona. Veiksme, ja viņa visādi citādi atgādina tāda tipa sievieti, bet tā bieži nenotiek.
Bet tas nav gluži tas par ko Viesturs raksta… nu tie paši sarkanie mati… Un vai tad nevienam pirms Viestura nebija jautājums – ko tie tik sarkani? Vai nevienam nebija jautājums kāpēc vienai veselības ministrei uz galvas ir liela matu māja? Kāpēc Repše nēsā ādas uzvalku? Kāpēc dažas “redzamas” sievietes pārsauļojas solārijā līdz kļūst violetas? Es domāju, ka tā mājas uz galvas ir ka ķivere, nu tipa aizsargķivere, kā tiek pie varas, tā viņas kasa tos matus nereāli, lai vizuāli izskatītos lielākas. Nu jeb arī tur ir kāda seksa fīča apakšā..
Ētika šito pasakot… nu tipa kāds klients varētu sākt sevi pētīt un domāt, ka viņš arī izskatās kā dzimumloceklis kaujas gatavībā? Nu bet tas taču dod rezultātu. Man vienreiz viena psihoterapeite aicināja padomāt, kāpēc es lakatiņu dienu un nakti ap galvu apsietu nēsāju… Un kas, es nomiru? Ilgi domāju.. kāds tur ētikas pārkāpums .. tā ir spoguļa turēšana priekšā, kamēr beidzot tiek ieraudzīts Endijs Verhola.. Citi savu dievišķību tur gatavībā uzkasītu un uguņojošu visu laiku, citi atkal bailēs apslēpj zem lakatiņa. Un? Kādā veidā Solvita ir tikusi apbižota? Ētikas komisija.. nu kā?
Apsveicu ar mazbērnu!
Gribēju vispirms izlasīt galvenos rakstus, kas saistīti ar to ētikas strīdu, bet notikumi skrien ātrāk. Nu, ko, ētikas jau būtībā ir likumu kodeksi, bet likumu gadījumā vienmēr svarīgs ir arī pielietojums, un par pielietojumu lemj konkrētās situācijās izpildvara. Demokrātiskā valstī ir atļauts kritizēt valdošo politiku, tomēr nav atļauts musināt gāzt valsts varu. Tad nu izpildvara ir tā, kas lemj, vai, piemēram, kāda konkrētā gadījumā kritika par valdošo politiku ir pietiekami asa, lai to kvalificētu kā aicinājumu gāzt valsts varu. Ja tu šai varai neiepatiksies un viņai tas liksies svarīgi, gan likumu panti atradīsies.
Jā, un par politiku tak izsakās daudz un asi, līdz pat “smirdīgām pakaļām” (burtiski), un nekas traks. Bet par dzemdēm, lūk, nedrīkst.
Ja LPB ētikas kodekss ir rakstīts ar nolūku pasargāt psihoterapeitu uzticamību, tad šodienas paziņojums man liek apšaubīt LPB uzticamību. Īstenībā jau ziemā, kad tā jezga sākās, biju ļoti pārsteigts, ka vispār šāds jautājums tiek apspriests. Tas man atgādināja 80. gadu beigu dezinformāciju “Cīņā” un “Padomju Jaunatnē” par disidentiem. Dieviete paliek Dieviete, Vara. Kaut arī visas psihoterapeitu skolas nelieto ne vienotu terminoloģiju, ne paņēmienus, šeit lietotajā terminoloģijā psihoterapijas mērķis taču jebkurā gadījumā būs brīvība no Dievietes vai brīvība Dievietes priekšā (kā nu labāk skan). Bet LPB šoreiz norunāja Dievietes balsī. Vai tiešām viņi visi ir laimīgi par šo paziņojumu?
Nu patiesībā.. lai cik tas nebūtu neētiski, tad šī ir laba reklāma Viesturam. Kolēģu norobežošanās… Balsošana par labu stagnācijai.. kaut arī zelta grāmatā ierakstītai, zelta burtiem iesistai, svētai un patiesai. Un kārtējā “narkozes deva” tiem, kas gaidīt gaida, kad tiks turpināts “atļaut” ticēt tam, ka viss ir vienmēr klientiski izdevīgā gaismā stādāms. Un pie velna ar netīkamo, pie velna to, kas varētu, “atmodies” vērsties kādreiz pret pašu “glābēju”…un izjaukt glābšanas sili! Ok, ja kāds izvēlas narkozi labprātīgi.. tad tā ir viņa darīšana.. Cerams, ka pārējie biedri vismaz izjūt pārdomas sevī.. dēļ tiem, kam viņu norobežošanās nedod iespēju pat izvēlēties.
Velejos jau sen pateikt personisku paldies Viesturam par lieliskajam gramatam un par atzinam,kuras tik atkailinati atpazistu gan savas Dzemdes un Dievietes izpausmes!!Un tas patiesi atvieglo dzivi.Shi saprashana gan nepadara mazak mokoshu sievishkibas padarishanu,bet sniedz ceribu par Sevis atrashanu!!Un mana gadijuma tas palidz labak iztureties pret virieshiem brizhos,kad varaskara Dzemde megina valdit.:-)Asveicu Viestur,ar mazdelinja piedzimshanu!Un ar nepacietibu gaidu jauno gramatu!!
Ā, jā, un vēl te bija pasludināts, ka Rudzīša grāmatas neesot zinātniskas. Ir jau nu gan zinātniskas; esmu pārliecinājies par paralēlēm citu autoru darbos. Bet, kā “Bendes meitiņā” sākumā pateikts, tur ir zinātne kopā ar mākslu. Un tieši tā arī jābūt. Šad tad tiek pārmests par atsauču trūkumu, bet ja būtu tikai atsauces un nebūtu mākslas, tad nebūtu pētījuma (nebūtu pētāmā materiāla), tikai visādu citu darbu atpapagaiļošana un pārkompilēšana, kas gan glaunās iestādēs labi iet cauri.
Citāts no darba, kur vispār nav nevienas atsauces, bet kas ir klasika:
O, Zaratustra, še ir lielā pilsēta: še tev nav nekā, ko meklēt, bet pazaudēt tu vari visu.
Kālab tev iegribējās šos dubļus brist? Apžēlojies taču par savām kājām! Spļauj labāk virsū pilsētas vārtiem – un griezies atpakaļ.
Še ir pekle vientuļnieka domām: še dižas domas vāra dzīvas un savāra sīkas.
Še sapūst visas dižās jūtas: še drīkst tikai izkaltušas jūtiņas grabināt!
Un vispār, vai nav absurds: norobežošanās “no publiskajiem izteikumiem, kas pausti viņa grāmatās, intervijās, blogā un citur”. Es vēl saprastu, ka runa ir par kādu konkrētu izteikumu, kā dažkārt partijas dara savu biedru sakarā, bet te tak ir pateikts totāli. Vai tad LPB biedriem savas publiskās uzstāšanās vispirms jāapstiprina valdē? Jeb LPB biedri drīkst klusiņām praktizēt psihoterapiju, bet sabiedrībā — neiedomājies pacelt galvu? Jeb drīkst gan runāt, tikai “ne visu”? Un ko nedrīkst? To, kas nav zinātniski pamatots un nav psihoterapeitisks? Un LPB, kas taču ir sabiedriska organizācija, pretendē uz šādu ekspertīzi? Diez, ko vēl psihoterapeiti nedrīkst darīt, ja viņi ir LPB biedri.
Tak uz Nīčes darbiem arīdzan neviens cilvēks, kam galvā pilns rublis (vai vismaz eiro), neatsauksies kā uz zinātnisku tekstu! Jā, ideju vēsturē šīm atziņām bijusi sava loma, tās pat iezīmējušas zināmu pavērsienu, sagatavojušas ceļu vēlākām teorijām – un tas arī viss.
Kas attiecas uz grandiozo zinātniskuma kritēriju – “paralēlēm citu autoru darbos”, tur tak pat zirgam jāsmejas. Jebkurai tautas pasakai var atrast “paralēles cit autoru darbos”, bet tas vēl to nepadara par zinātni. Pat ne par “zinātni kopā ar mākslu”.
“[..] ideju vēsturē šīm atziņām bijusi sava loma, tās pat iezīmējušas zināmu pavērsienu, sagatavojušas ceļu vēlākām teorijām [..]” — diez, kas tad ir zinātniska darbība, ja ne šī. “Pilna rubļa” trūkums gan nav zinātnisks pretarguments.
Nē, mīlīt – tas, ka kaut kas dod impulsu radīt teoriju, vēl nepadara to par zinātnisku darbību. Ne Nīčes, ne Rudzīša tekstiem nav nekā kopīga ar zinātni, pat ja tie var būt zinātnieku veiktas izpētes objekts vai veicināt kādu jaunu atziņu veidošanos.
Ja tas, ko tu saki, būtu taisnība, tad nebūtu zinātnisku atklājumu, pat novitātes ne: visi tikai atsauktos cits uz citu, pārkārtotu jau esošās idejas dažādos plauktiņos. Lai zinātne būtu zinātne, tajā jābūt gan radošajai, gan analītiskajai komponentei.
Mīlīt, atkal jums tā tipiskā kļūda – tā iet, kad skolā loģiku nemācās.
Es jums saku – ne viss, kas dod impulsu zinātnei, ir pieskaitāms zinātniskiem darbiem. Tas ir daļēji noliedzošais spriedums tāpat kā “ne visi kukaiņi ir tarakāni”, resp., “ne visi A = B”, kas var nozīmēt gan to, ka daļa A=B, gan to, ka nav neviena A, kas pieder kopai B.
Attiecīgi – ar to vien, ka Nīčes vai Rudzīša esejas var likties interesantas kādas zinātnes (vai pat vairāku zinātņu) pārstāvjiem, ir par maz, lai secinātu, ka tie ir zinātniski darbi.
Uz zinātniskiem darbiem tiek attiecināti noteikti kritēriji, kuri šajos rakstos netiek ievēroti.
Labāk jau saki, ka tā ir tava personīgā preference tā uzskatīt. Visādi citādi Nīče pieder pie filozofijas klasiķiem.
Un, ja tu nesaskati zinātni klasiķu darbos, un pat nedomā, ka ar tiem jārēķinās (jo, tie, kas ar tiem rēķinās, kā teici, nav “ar pilnu rubli”), tad neesi kompetents zinātnisku darbu vērtētājs. Tad arī tavu vērtējumu Rudzīša darbiem nevajadzētu respektēt. Interesanti, vai arī LPB paziņojuma izstrādāšanā rezolūciju “nezinātnisks” nav uzlikuši tādi, kas nerespektē klasiķus, jo nespēj tajos saskatīt zinātni un viņu darbi tiem šķiet neprāts.
Ir divas lielas starpības, kā pie mums Odesā saka,
“rēķināties” un “rēķināties kā ar zinātnisku tekstu”.
Arī mītus un pasakus zinātne pēta un ar tiem rēķinās, tāpat kā ar dzeju, esejām, drāmas un prozas darbiem. Piemēram, A.Kamī romāns “Mēris” un eseja “Mīts par Sīsifu” arīdzan ir nozīmīgi literāri darbi, kuru analizē, mācoties filozofijas vēsturi. Taču paši par sevi tie nav zinātniski teksti. Uz tiem var atsaukties kā uz viedokļiem, nevis kā uz pētījumiem.
Attiecīgi arī Rudzīša esejas ir vērtējamas kā daiļliteratūra (protams, ne tāda līmeņa kā Nīčes, Kirkegora, Kamī u.c. klasiķu darbi), taču nekādi ne – kā zinātniski pētījumi.
Par pshoanalīzi joprojām ir strīds: ir zinātne vai nav?
Neesmu ļoti iedziļinājusies, jo nav lielas intereses, bet viedāko un kolēģu cienītāko profesionāļu jautājums parasti ir viens: vai tā ir efektīva? Viņi tā nestrīdās par zinātniskumu – un viņu pašpietiekamība, manuprāt, ir labs piemērs, kam sekot.
Izrādās, ka daudziem tiešām ir efektīva, bet citiem ir atšķirīgs pasaules skatījums (piemēram, praktizējošiem kristiešiem utt.), un viņi tur pat tuvumā neies (un nevajag arī), lai arī ar neirozinātnes metodēm nez kādus labos rezultātus varētu pierādīt (un tas jau ir noticis, var palasīt par pētījumiem ar pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET)).
Turklāt tagad uz PET izmeklējumu var aiziet arī cilvēks pirms un pēc psihodrāmas kursa un arī pirms un pēc psihodinamiskās (vienīgā atzīstamā un zinātniskā saskaņā ar RSU standartiem) terapijas kursa. Lūk. Izrādās, ka dzīļu terapijas skolas šai ziņā nav pārākas cita par citu. Tātad tepat jau tā zinātne vien ir.
Man mostas vieglas aizdomas, ka neirozinātne varētu būt nākamā, kur vajadzēs atrast ētikas trūkumu, jo tā pamazām atklāj dažas izfantazētas un par vēlamām pasludinātas lietas. Ja apdraudējums liels un ar sarunām “netiekam galā”, tad saucam visus velnus no pazemes. Izrādās, ka pat meditācijai ir efektīvs rezultāts. PET to pierāda. Vai meditācijas efektivitāte līdz šim ir bijusi zinātniski pierādīta?
Runājot par darbiem, kas, vienkāršā valodā runājot, ir veicinājuši domas attīstību, protams, var uzdot jautājumus par zinātniskumu – tieši tāpat, kā jautā, vai Mesmers (viens no pirmajiem hipnoterapeitiem) bija psihoterapeits, par zinātni pat domu nepieļaujot. Ok, “zinātniskie” psihodinamiķi droši vien teiks, ka nē, jo viņam visādas dīvainas ezotērikas pilnas idejas, bet, pateicoties viņam, tomēr ir attīstījusies psihoterapija.
Un tā joprojām, un tā bez gala.
Kristus ir teicis: “Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem; vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dažiem.” (Mt 7:16)
Citāts: „V. Rudzīša publiskās komunikācijas izteiksmes veids rada iespēju pārprast pausto informāciju, radot maldīgu priekšstatu par psihoterapiju, tās teorijām un praksi.” (A. J. Stabingis)
Būdama redzējusi Dievieti dusmās, mazliet šaubos par autorību. Bet tās ir manas sajūtas, man nav citātu un citu atsauču, kas pierādītu pretējo.
Virtuālajā vidē ir manīts, ka gandrīz visiem cilvēkiem ir mazs vai „nekāds” priekšstats par to, ko dara psihoterapeits, pat mediķiem, psihologiem un arī psihoterapeitiem, jā, tieši tā, arī psihoterapeitiem. Dažkārt. Tomēr gadās, ka, piemēram, kāds ģimenes ārsts savu ilgstoši slimojošo pacientu (vai ar hipohondriju sirgstošo) nosūta pie psihoterapeita. Parasti jau ģ. ā. ir vienkārši apnicis, bet šā vai tā cilvēks beidzot saņemas, iesēžas kādā forumā un lūdz: „Ieskatiet kādu spēcīgu psihoterapeitu, kurš ārstē veģetatīvo distoniju.” Daži zinātāji raksta, ka ne nu ārstē, ne viņš īsti ir „slims”, bet kur nu…
Vai VR gāja un sagrozīja šim iestigušajam sirdzējam galvu, kurš nu meklē „stipro dakteri”? Maldīgo priekšstatu radītāji, manuprāt, tagad ir gan Sīlis ar saviem iedvesmotājiem, gan nu jau arī pati LPB. Ja biedrība plosīsies, tas tiešām tai nenāks par labu. Viena „biedrība” jau ir izblamējusies, jo man šķiet, ka dr. J. Ozola minējumi, kas ļoti drosmīgi izteikti pie raksta „Ētika – nekrofila vai dinamiska? Svētā govs vai attiecību instruments?”, varētu būt patiesi. Tā sliecos domāt tāpēc, ka savulaik (divtūkstošo gadu sākumā) izlasīju diezgan daudz dīvainas un pretrunīgas informācijas par to, kā Latvijā veidojās visai jaunā nozare psihoterapija. Kopienai līdzīgā reliģija, kuru tolaik vēl praktizēju, tādas palīdzības formas noliedza, bet jutu, ka vietā, kur ar sevi esmu, vairs nevaru palikt. Tas nebija viegls ceļš no meža klajumā, bet iekšējie meduspodi mudināja riskēt un tomēr doties nezināmajā, kas šķita drošs, stabils, pārbaudīts un uzticams. Bet tas, ko uzzināju sākumā, mani galīgi neiedrošināja, taču man laikam to vajadzēja, jo, kā redzams, es (tāpat kā Zane mazliet citā aspektā) nenomiru no tā, ka psihoterapeiti kasās uz velna paraušanu („radot maldīgu priekšstatu par psihoterapiju, tās teorijām un praksi”), turklāt nu tā labi kārtīgi – ka tevi divi deviņi…
Kāds esot izveidojis katedru un sācis mācīt citus par psihoterapeitiem, kaut pats vēl neesot pabeidzis savu terapiju un studijas psihoterapijā. Interesanti, kur toreiz bija „ētika”? Ja veikli iegroza, ka psihoterapija ir „apmēram medicīna”, tātad pieeja no augšas, kaut kas iemācīts, tad tolaik nezinošajā Latvijā, protams, varēja izlaipot, bet, cik nu noskaidroju, tādā situācijā citviet pasaulē un citās dzīļu psihoterapijas skolās, kuras savstarpēji cita citu atzīst, vienīgi var atvērt praksi kā „psychotherapist in training” un strādāt supervizora/skolotāja vadībā. Mana informācija ir toreiz tīmekļa medijos publicētie skatījumi un situācijas kritika. Tai tā arī nekad netika minēti saturīgi pretargumenti.
Ja nu tomēr uz mirkli pieņemtu absurdo domu, ka psihoterapija ir „apmēram medicīna”, tad uz šādu praktiķi attiektos viss tas, kas attiecas uz jebkuru medicīnas profesionāli. Pat medicīnas māsa, ārsta palīgs, vecmāte, radiologa asistents, biomedicīnas laborants un citi kolēģi nedrīkst praktizēt bez diploma. Izņēmums ir mācību prakse skolotāja klātbūtnē. Citādi netīkamajos padomju laikos topošajiem mediķiem ētiku mācīja pieredzējušāki un gados vecāki kolēģi, kas gadiem bija strādājuši ar dzīvu pacientu. Nebija arī manīts, ka okulisti skrietu pieņemt dzemdības. Ja nu kāds to gribēja, tad mācījās, dabūja „papīrus”, un viss notika.
Taču lai paliek šī miglainā psihoterapijas senatne Latvijā. Tagad ir pienākusi pagalam jocīga un nesaprotama tagadne, kur dakteriem ētiku tiecas mācīt filosofs, pretendēdams teju vai uz pēdējās instances statusu, turklāt nu jau vēl arī aktīvi darbojas pa psihoterapijas dārziņu, kur, kā izskatās, paši praktiķi ir kaut kur sapinušies. Varbūt lai psihoterapeiti paši tiek galā – tā parasti ir labāk. (Bet dakteri, sakiet taču, kurā vietā, piemēram, inženieriem ētikas eksperts ir filosofs?) Runāt par ētiku nav prakse. Prakse ir strādāt par psihoterapeitu, par ārstu un redzēt kopsakarības, kas it bieži Latvijā, ņemot vērā mūsu vēsturi, nav glaimojošas. Jo ilgāk strādās, jo labāk zinās, kas šais jomās ir ētiski un kas nav.
Manuprāt, V. Sīļa raksts ir absolūts pārpratums: tajā minēts tik daudz izfantazētu lietu un šausmīgu noziegumu, kurus kā Viestura tekstu diezgan sena lasītāja (viena no „fanu pulciņa” vai „kaismīga fane” 😀 , lai nu būtu savs prieciņš it visiem „bumbulīšiem”) apsūdzētās personas rakstos un izteikumos neatrodu.
Pasaulē ir savas tradīcijas, kā izglītību iegūst daudzo un dažādo skolu psihoterapeiti, un dažu raksta „Ētika un psihoterapeits” komentētāju priekšstats par psihoterapijas institūtiem kā nenopietnām koledžām ir veidojies nezināšanas dēļ, turklāt pat Latvijā ir koledžas, kurām ir ļoti laba slava un kuru absolventi ir labi speciālisti. Daži mani bijušie kolēģi (medicīnas koledžu absolventi) vēl joprojām strādā, piemēram, neatliekamajā palīdzībā. Ja nu kādam ļoti skarbam runātājam vai viņa tuviniekam kaut kas notiek, var iznākt, ka jālaiza paša sakaltušais spļaudeklis. Ja tomēr vēl joprojām ir grūti rimties, tad, kā teica kāds vecāks urologs: nekas, pagaidīsim, kad nevarēsi pamīzt… Tad parasti viss ir skaidrs un kļūst vienkāršs. Koledžas pašas par sevi pašlaik Latvijā ir ļoti labas mācību iestādes – laipns lūgums painteresēties.
Ja kāds komentētājs tomēr domā, ka VR RMI diploms ir cienījams un derīgs, bet psihodrāmas izglītība viņa izpratnē ir tikai tāds izklaižu klubiņš vai deju kursi, tad ir atcelta arī pārējo Latvijas psihoterapeitu izglītība, it sevišķi tās lielās daļas, kas sākumā mācījās Zviedrijā. Bet mums taču tā patīk Zviedrija! Varbūt komentāra autoram vispirms vajadzētu izpētīt, kas un kādi īstenībā šie psihoterapeitu mācību institūti ir. Gan Rietumeiropā, gan Amerikās ne visi psihoterapeiti iegūst izglītību akadēmiskās augstskolās – viņi mācās arī savai psihoterapijas skolai atbilstīgos institūtos, kas ir valsts akreditētas augstākās izglītības mācību iestādes. Tepat netālu Lietuvā taču ir Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (HEPI), kuru ir beiguši daudzi Latvijas psihoterapeiti, kas ar savu diplomu drīkstētu praktizēt arī citviet pasaulē. Pēdējā laikā par šīm lietām gan neesmu vairs interesējusies, bet šo informāciju noteikti varētu precizēt, ja kāds joprojām justos ļoti nobažījies par psihoterapijas „koledžām” un gribētu spert zemes gaisā par kāda psihoterapeita nojēgas trūkumu psiholoģijā. Un, galu galā, ir taču dažādas pasaules psihoterapeitu profesionālās organizācijas, kuras varētu viest skaidrību satrauktajos prātos. Tuvākās būs tepat ES.
Psihoterapijas izglītība tiešām ir vairāk līdzīga meistara un mācekļa/zeļļa attiecībām nekā tradicionālai skolai vai augstskolai, bet tas ir nepieciešams, jo tāda specifika. Turklāt tas ir arī psihoterapijas ieguvums.
Mani, piemēram, uztrauc pilnīgi citas lietas. Vai tas būtu par daudz gaidīts, ja valsts augstskola, kas sagatavo psihoterapeitus, piedāvātu pakalpojumus arī kādiem mazāk turīgiem iedzīvotājiem, vismaz jauniešiem, pusaudžiem un bērniem? BKUS Psihiskās aprūpes ambulatorā nodaļa piedāvā vienīgi psihologu pakalpojumus, ar ko daudzos gadījumos nebūs līdzēts. Kādu kosmosa velnu pēc vajadzēja ņemt tik lielu kredītu un atjaunot senatnīgu celtni tāpēc vien, lai tur „ iesēdinātu” Psihosomatikas klīniku (turpmāk tekstā – PK)? Lētāks risinājums nekādi nebija iespējams? Cenas RSU PK pie psihoterapijas rezidentiem ir tādas pašas kā pie daudziem sen privāti praktizējošiem Latvijas ārstiem, psihoterapeitiem u. tml. Tas nav samērīgi. Psihoterapijai tiešām ir augsta pašizmaksa, bet ne jau tik astronomiska, ja darbojas ar saimniecisku pieeju. Visi taču šo naudu ļoti taustāmi izņemam no savas kabatas, lai valsts varētu funkcionēt. Vai Latvijā bija vajadzīga šāda greznība, turklāt tieši psihoterapijas jomā, kuras mērķis ir attīstība, nevis regress, bet ar līdzekļu izšķērdēšanu var panākt vienīgi pēdējo, kā jau tas Latvijā visu laiku notiek. Varbūt es vienkārši kaut ko nezinu, bet tas viss noteikti ir par lepnu.
Virmo arī ideja, ka neārsts nedrīkst mācīties par psihoterapeitu un pēc tam šajā profesijā strādāt. Tā, kā izskatās, ir dzīva joprojām. Ērmīgi lasīt šo kalambūru: „Jums jādodas pie ārsta-psihoterapeita”. Vai „ārsts-psihoterapeits” tiešām kādam šķiet kaut kas pārāks nekā vienkārši „psihoterapeits”, ja ņem vērā pasaules praksi šīs profesijas izglītības jomā un to, uz kāda pamata citviet pasaulē psihoterapijas skolas atzīst cita citu? Tagad galvas pacēluši psiholoģijas zinātāji un uztraucas, ka kāds ārsts to nav pietiekami labi apguvis. Kurš būs nākamais „nederīgais”?
Par „dzimumvienlīdzībām” pat nav ko teikt. Tikai pāris īsu skiču, jo šī problēma viļņojas ļoti sen (ļoti, ļoti sen!) pat pirms Rudzīša, tikai varbūt nebija tik precīzi definēta. Par to bez vārdiem liecina Latvijas gados jaunie, bet jau ļoti slimie cilvēki. Daudzas jaunas, simpātiskas un gudras sievietes, sev par nelaimi, ļoti vēlu uzzina, ka tomēr ir citādi veidotas nekā vīrieši un tāpēc ir labāk piemērotas kaut kam citam. Savukārt vīrieši nesaprot, kāpēc ir tik dusmīgi it kā bez iemesla. Viņi gandē un vienlaicīgi stimulē sevi ar visādām vielām, bez jēgas izdzīdami neskaitāmos darbos. Vēlāk izrādās, ka vienkārši „mamma” jeb Dieviete liek. Un tā bez gala.
Un vēl: vai sieviete ir ieguvēja vai zaudētāja, ja uzzina, ka cikls ietekmē arī emocijas, spējas loģiski spriest utt.? Vai te tiešām jābrēc pēc „ētikas”? To es redzu kā cīņu pret veselīgu meiteņu izglītošanu. Tas kaut kur jau ir manīts – tumšajā senatnē un arī tagad Āfrikā.
Patiesībā nemaz nedomāju, ka V. Sīlis runā par ētiku, jo tāda visu „svēto” (atsauces) un dažādu iespējamo pletņu piesaukšana ir daudzkārt lasīta citviet un citu notikumu sakarā, kad kādam vai kādiem gribas aizbāzt kādam citam muti un turēt varu (kontrolējošais infantilais velns!), bet argumentu un zināšanu nav – ir tikai valsts (mammas) nauda, ar kuras palīdzību var veikt „pētījumus”, nolīgt juristus un varbūt pat ieslodzīt cietumā. Tas ir kā teksts ar daudzpunktiem, kuru vietā var ierakstīt sev tīkamo (jeb apkarojamo). Šeit daudzpunktu vietā ir ierakstīti vārdi „medicīna”, „psihoterapeits”, „psiholoģija” un daži citi. Beigās nonākam pie „troikas”, „ārstu lietas” un citām apkaunojošas pagātnes lietām. Ļoti labi zinu, kā padomju vara savulaik vērsās pret praktizējošiem kristiešiem. Nu, lūk, tieši tas ir arī šeit, tas pats rakstības (runāšanas) stils, tās pašas pēc vajadzības sagrozītās puspatiesības un manipulācijas ar cita izteiktajām frāzēm. Vārdi „sektanti”, „šarlatāniņš”, „ezotērika” toreiz bija jomas, par kurām varēja atņemt bērnus un ielikt bērnunamā, bet vecākus aizsūtīt pie baltajiem lāčiem. Daudzi no viņiem bija aktīvi politiskie disidenti, par kuru tiesībām saukties par ne-slimiem ar šizofrēniju taču liberālisms tagad ļoti cīnās.
Kāpēc es vēl nedomāju, ka Vents Sīlis runā par ētiku un vienkārši aicina uz diskusiju? Realitāte ir tāda, ka starp abām psihoterapeitu profesionālajām organizācijām visu laiku ir manis minētais kasiņš. Tā kā klaustrofobija, ka blakus ir vēl kāds, kas uz kaut ko pretendē. Bet V. Sīlis strādā RSU, kur ir „citāda” psihoterapija. Nezinu, manuprāt, līdz šim nekas labs nav iznācis nedz no „citādas kompānijas” (joprojām ļoti slikti tālruņu sakari laukos), nedz no „citādas konditorejas” (Rīgā tāda ir, bet ne ar ko neatšķiras no citām).
Kā tas ir: strādāt mammas vadītā katedrā valsts finansētā augstskolā? Vai tā ir kāda karaliskā ģimene? Varbūt veselīgāk būtu veidot neatkarīgu karjeru, lai nevienam nevar rasties lieki jautājumi par kaut kādu iespējamu ieinteresētību? Domāju, ka pašlaik šādu jautājumu drīkst uzdot un ka tam ir sava vieta. Raidījumā „Suņubūda” Artuss Kaimiņš, Viesturs Rudzītis un Roberts Ķīlis runāja arī par nesamērīgajām valsts augstskolu rektoru algām. Domāju, ka arī šādu jautājumu drīkst uzdot un ka arī tam ir sava vieta. Man nav zinātniskas statistikas par sabiedrības aktivitātēm Rietumeiropā, bet esmu runājusi ar dažiem pazīstamiem vāciešiem un skandināviem. Viņi arī savulaik esot uzdevuši šādus jautājumus, lai novērstu budžeta izšķērdēšanu, korupciju un radu būšanu valsts sistēmā. Ja viņi tos nebūtu uzdevuši, tad tur nebūtu tāda dzīves līmeņa kā tagad, kad cilvēka cienīga dzīve ir arī veikala pārdevējam. Protams, tur bija pamatīgi tiesu darbi par mutes palaišanu, šaušanas un tamlīdzīgas lietas. Tas bija skarbi, daudzi tika nobiedēti, un neba visi mājasdarbi ir paveikti arī šajās diezgan augstās labklājības zemēs. Ministri, kas kaut ko ir centušies mainīt Latvijā, ātri kļūst par herbāriju.
Bet kopumā šī aina stipri vien atgādina īru rakstnieka un dramaturga Bernarda Šova paradoksus. Piemēram, kāda Pestīšanas armijas pārstāve izrādījās sirgstam ar diezgan slepkavnieciskām tendencēm, un jauns ārsts, liels dažādu sērdieņu aizstāvis vārdos un arī it kā darbos, kā vēlāk tapa skaidrs, pats baudīja diezgan pieklājīgu dzīvi par naudu, kas ar varu bija iekasēta no šādiem grūtdieņiem kā īres maksa, tā atstājot viņus bez ēdiena, jo visam šiem cilvēkiem līdzekļu vienkārši nepietika.
Pirms pāris gadiem televīzijā skatījos kādu dokumentālu ASV tapušu filmu. Bija iemūžinātas vairākas kardioloģes sarunas ar dažādiem pacientiem, arī tādiem, kuriem bija ļoti maz izredžu izdzīvot sirds operācijas laikā. Ārste runāja maksimāli saudzīgi, bet arī nelaipoja. Nu un? Latvijā šo dakteri momentā padzītu no darba, jo viņas pacienti pilnīgi noteikti emocionāli tika traumēti, turklāt to redzēja visa pasaule? Tur ir cita kultūra un domāšana saistībā ar cilvēka dzīvi, nāvi, lietu lemšanu, plānošanu un sakārtošanu.
Manuprāt, tā būtu katastrofa, ja psihoterapeits glaimotu cilvēkam, jo Latvijā pie viņa parasti nokļūst ļaudis, kam priekšā bieži vien ir gandrīz tikai aiza, – tātad ļoti novēloti, bet tas raksturīgs visām valstīm, kur bijis totalitārs režīms, ilgi analfabētisma un dezinformācijas gadi. Par garīgo veselību tādās vietās ir ļoti maz zināšanu, tās uzkrājas ļoti pakāpeniski. Ir maz sajēgas, kā ķermenis ir saistīts ar psihi, kāpēc cilvēks īstenībā slimo utt. Joprojām ir cienījamāk nepārtraukti „izmeklēties” un „gulēt” slimnīcā nekā iet pie psihoterapeita vai pat psihiatra. Tāpat paiet laiks, kamēr uzzināto spēj izmantot un iedzīvināt. Glaudīšana pa spalvai būtu klienta naudas izkrāpšana. Tikpat atbildīgs psihoterapeits ir arī saskarsmē ar sabiedrību vismaz tāpēc, ka zinošāki un izglītotāki cilvēki var savlaicīgāk palīdzēt citiem. Ne visi ies pie kāda profesionāla palīdzētāja, un ne visiem to vajag. Protams, psihoterapeits var arī mierīgi „urbt” savā praksē (katram savs), bet, ja viņš ko saka publiski, tad seklumam nav vietas.
Runājot par publiskām personībām, visi taču zina aksiomu: ja cilvēks dodas politikā vai kļūst par liela valsts uzņēmuma vadītāju utt., viņam jārēķinās, ka viņu analizēs un vērtēs gan sabiedrība kopumā, gan dažādi tās pārstāvji. Tas ir pats par sevi saprotams un sen zināms redzējums. Savulaik psihoanalītiķe Hanna Sīgala (Hanna Segal) ļoti atklāti un publiski analizēja ASV prezidenta Dzordža Buša nepieciešamību sākt karu Irākā un runāja tieši par viņa privātajām problēmām.
Ja to nevar izturēt, ir daudz citu vietu, kur darboties. Un cilvēki arī tā dara, jo tā dažiem var būt pārāk liela slodze. Bet patiesībā neesmu manījusi, ka S. Āboltiņa, A. Šlesers, A. Kalvītis, A. Šķele vai kāds cits Viestura pieminētais politiķis (vīrietis vai sieviete) būtu kaut ko iebildis vai lūdzis palīdzību, jo ir ļoti „aplikts”.
Varbūt šajā situācijā kādi entuziasti bez vajadzības ir skrējuši par korķi visām pudelēm? Es vismaz uz kādu mirkli justos tā, ka mani uzskata par mazu, glābjamu bērnu, jo vai nu tādai sievietei kā pašreizējā Saeimas priekšsēdētāja ir vajadzīgs aizstāvis? Domāju, ka nē.
Protams, par valsts naudu un ar valsts varu mutes tehniski un pat fiziski var aizbāzt, to mēs zinām. Šķietami vainīgos pa tiesām vazāt, cietumā likt, uzsūtīt visādas represīvas iestādes, ja paši „netiks galā”, – Latvijā jau ir tādas „tradīcijas”: nesen klausījos stāstu par mūsu pašu – latviešu – stukačiem saistībā ar 1949. gada izsūtīšanām. Bet paša tarakāni tādos gadījumos augs tikai lielāki. Pa izvestajiem atņemtās mājas pagalmu tagad klīst vien nodzēries un depresīvs nodevēja mazdēls un pāris stulbu suņu – saimnieka spoguļu.
Man uz galda ir Igora Šuvajeva grāmata „Psihoanalīze: idejas, to izvērsumi un konteksti”. Sen nebiju lasījusi kaut ko mazliet teorētisku. Viņš sāka rakstīt par šīm tēmām, Viestura vārdiem runājot, arī būdams „pajauns filosofs”, dzīvi, radoši. Īstenībā viss ir vienkārši. Ne jau jaunībai kāda vaina, ne tajā, ka kāds pieder sieviešu dzimumam. Tautas mutē klejo teiciens: „Pilnīgi cita diršana, kad bikses novilktas.” Tauta parasti visu pasaka vienkārši un skaidri, kaut reizēm rupji. Piedodiet, ja varat. Šajā gadījumā man vienkārši šķiet, ka par daudz bikšu mugurā. Var arī iznākt tā, ka, „padziļināti” pētot Rudzīti, var sabrukt paša prakse, veselība un karjera.
Šis gadījums taču nav pirmais nedz pasaulē, nedz Latvijā, kad cenšas apklusināt cilvēku, kas ir trāpījis pa veciem zilumiem. Ak, Dievs, nu sāp, protams, bet varbūt tur ir kaut kas ārstējams? Psihoterapijas sākumi Latvijā ir tādi, kādi tie ir, kā jau katrs sākums, varbūt būtu laiks beigt to sākumu un noapaļoties, citādi vismaz man tieši šāds „publiskās komunikācijas izteiksmes veids rada iespēju pārprast pausto informāciju, radot maldīgu priekšstatu par psihoterapiju, tās teorijām un praksi”. Tiešām neviens psihoterapeits nezina, ka arī citi autori (tai skaitā psihoterapeiti) ir runājuši par šādām un līdzīgam lietām šādā un līdzīgā veidā? Un neviens nezina, kā viņus sauc?
Nu, re! Projekcija kā aizsargmehānisms tik darbināta uz nebēdu. Var likt hrestomātijās un rādīt psiholoģijas studentiem.
Kolēģis Rudzītis ir uzmetis lūpu. Fanu klubs ir uzmetis lūpu, daži pat piecirtuši kājiņu. Tā kā nav ērti sevi tādu spogulī ieraudzīt, tiek pasludināts, ka lūpu uzmetusi mitoloģiskā dieviete – pasaku tēls, ar kuru Rudzītis baida savus sekotājus (līdzīgi kā Putins ar “pindosiem” un “fašistiem”).
Kārtējo reizi tiek izmantots universālais paņēmiens kā notēlot uzvarētāju, neiesaistoties diskusijā – jādiskreditē oponents. Konkrētajā gadījumā tiek runāts par “skaudīgajiem kolēģiem”, jo īpaši – kolēģēm – un viņu uzpirktajiem algotņiem. Vispār Rudzīša ezotēriskās mācības kosmoloģijā ir ļoti ērti atšaudīties no citādi domājošajiem – viņus visus inspirē “Dieviete”. Tāpat kā komunistu ideoloģijā pūstošais kapitālisms, vai kristietības tumšākajos gadsimtos – Sātans utt.
Ja Rudzītim iebilst sieviete, viņa noteikti ir nelaimīga, neapmierināta utjpr., izmisusi “Dievietes priesteriene”, ja vīrietis – tātad kompleksains no matriarhālās varas neatbrīvojies Dievietes upuris.
Viss ir ļoti vienkārši: pat ja atnesīsit izziņu, ka esat pilnībā laimīgs, seksuāli un finansiāli apmierināts hermafrodīts, arī tad Rudzītis un viņa sekta atradīs iespēju jūs ieskaitīt Dievietes kalpotājos. Jo citādi taču jūs domātu pareizi, resp., tāpat kā šeit spietojošie, vai ne?:)
Un par ko tad TU šeit cepies? Ko gribi panākt? Tu taču neteiksi, ka esi apmierināta un ka tava nebeidzamā vainošana liecina par iekšēju harmoniju? Un nez, no kura laika pesteļotāji ar psihoterapeitiem ir kolēģi.
Lūk! Atbilde jau ietverta jautājumā. Psihoterapeits nedrīkst būt pesteļotājs. Nekā cita te nav, viss vienā maisā ar ājurvēdām un torsunoviem. Psihoterapija ir zinātne, nevis sieviešu nolamāšana par dzemdēm, kuru vienīgā jēga ir meklēt spermas donorus un pēc tam samierināties.
Br. kungs, es gribu tikai paanalizēt kolēģa Rudzīša klīniskās izpausmes – neatzītā ģēnija kompleksu utt.
Kādēļ jūs tik nervozs?
Vēl mani ļoti aizkustināja šis teikums – “Ja atklāti, šī loma man dod tādu īpašas kompetences sajūtu”.
Protams, man patīk, ka cilvēki (un citas radībiņas) vairojas, tas ir visnotaļ pozitīvi no valsts demogrāfiskās ainas viedokļa utt.
Tomēr kā kompetences pamatojums tas vedina uz noteiktām pārdomām. Nekastrētam sētas runcim noteikti pēc pieciem seksuāli aktīviem gadiem būs vairāk mazbērnu un mazmazbērnu nekā kolēģim Rudzītim (par drozofilu tēviņiem vispār klusēšu). Vai no tā mēs varam secināt, ka šī runča spriedumi par psiholoģiju balstītos lielākā kompetencē?
Šādu iespēju mēs nevaram izslēgt. Man ir kaķis ar trim kājām. Principā kara veterāns. Vecs un ārkārtīgi varonīgs. Diemžēl pēcnācēju (mazu trīskājainu kaķēnu) tam nekad nav bijis un nebūs. Nekad viņu nav skārušas alkas pēc Dievietes, un viņš ar savu nelīšanu biznesā un politikā ir tieši vainojams apkārt redzamajā ārprātā.
Namej, nu ko Tu pats cepies visu laiku? Ko Tev Viesturs personīgi izēda? Kura brīdī aizvainoja? Man liekas, ka šī neiroze sākās pēc Viestura ne pārāk glaimojošajiem vārdiem par “ar vilkiem skrienamo grāmatu”? Pareizi? Nu, kas, Tu viņam ieteici izlasīt un viņš nodrisa? Kas par lietu? Ta f..k izsaki to savu sāpi vienreiz un būs vismaz pateikts…. Pasmējāš, nievājoši kaut ko atzīmēja.. Nu tad tā arī pasaki.. Maitas gabals tāds, es jūtos sūdīgi par to un to.. nevis cep te iekšā psihoterapiju, filosofiju un visu citu. Un lūk to es saprast nevaru tajos, kas brūk visrsū ar psihoterapijas ētikām Viesturam – paši saprazdami psiho-jomas, dzīvojat tādā, savu patieso jūtu neapzināšanās stāvoklī.
Kādu vēl vilka skrejamo grāmatu? Nesaprotu, par ko jūs runājat, man ar kolēģi Rudzīti nav bijis saskarsmes ārpus šīs lapas, kuru es atklāju šovasar un marķēju ka neizsīkstošu līksmes avotu.
Ui, kā nu mēs tagad samuldējām 😉 Kā tad nu mēs zinām, ka tā vilka grāmata nebija šovasar? Āža kāja kolēģim lien ārā 😉
“Vilku grāmata” ir vēl viens no šīs harizmātiskās draudzes slepenajiem kodiem?
Pieckārtējs Vectēvs non grata – patiešām iedvesmojoši un jaudīgi 🙂 Vecvecāki var būt vieni no būtiskākajiem cilvēkiem dzīvē, jo… to “jo” ir dauz, bet viens no tiem – iespēja prognozēt uz svarīga un radniecīga cilvēka labvēlīgās pieredzes pamata.
Nosmaidīju par “Suņu būdu” – ļoti neliela daļa no viesiem liek Artusam aizmirst pozu un lomu un sākt ieinteresēti sarunāties. Ja ir puiši, kurus var un vajag nobrucināt ar Tarantīno jociņiem, tad šoreiz nebija tālu no Harmsa – kad visi saprot par ko runa, Vecene jau uz brīdi čemodānā un tiek pieminēta tikai pusvārdos.
Ar psihoterapiju ir tāpat kā ar vīnu. Pat tad, ja iemācies atšķirt labu vīna no ne tik laba, galu galā noteicošais faktors ir un paliek “garšo vai negaršo”, “iedarbojas vai nedarbojas”:)))
Tiesa, Rudzīša izteikumi dažkārt mani satracina, tomēr par Dievieti ir tiesa – un, starp citu, nav viegli ar to Dievieti sevī sadzīvot: šonedēl sanāca tāds jocīgs gadījums, kad sastrīdējāmies ar vīru, sapsihojos, saraudājos, viņš sadusmojās, es vēl vairāk, viņš solīja iet prom, es lūdzos, lai neiet – arvienvārdsakot, pilnīgs sviests jeb – no meksikāņu drāmām neatpaliekam, – un tad vienā brīdī sadzirdēju sevi kā no malas, savu balsi: tā bija drebelīga un spalga, un trāpīja man pašai kā auksta duša, un es domāju: nu, johaidī, kas šitā par histērisku ņergas balsi, tā taču neko nevar sarunāt, tas vienkārši besī, vēēēēē!
Un tad es tā dziļi, dziļi ievilku elpu – izelpoju un sāku runāt normāli. Protams, tikmēr sapsihojies bija viņš, bet galu galā konflikts norima ļoti ātri, es aizgāju raudāt uz vannasistabu, viņš atnāca un teica: zini, es jūtu, ka esmu nenormāli nikns un man nāk virsū trakums, un man bija bēdīgi par to visu, un tad mēs abi nolēmām, ka pietiek plēsties, jāiet gulēt.
Es domāju, ka tas, kas arī mani reizēm biedē, lasot Rudzīti, ir tas, lai manas, sievietes – ar visām tās lomām – vajadzības netiktu noliegtas. Jo tad jau rodas jautājums: kur tad lai es liekos ar to trakojošo dievieti sevī? Vai var nogalināt daļu no sevis, nenogalinot sevi pašu?
No otras puses – šie arhetipi kaut kādā veidā ir izdzīvošanas stratēģijas. Cita lieta, ka izdzīvot nenozīmē dzīvot.
Vēl viena epizode – kas manī ir tik negalīgi nepabarots, ka tik reizēm nevaru iziet no mājas, ja neesmu uzvilkusi īsu, plīvojošu kleitu un augstpapēžu kurpes?
Un cik laimīga, patiešām laimīga es jūtos, kad braucu kādā ceļojumā, piemēram, uz neapdzīvotām vai mazapdzīvotām salām, kur varu gulēt akmeņos, smiltīs vai bākas pakājē pat bez paklājiņa apakšā, kur tas, vai ceļu turpināšu šodien, nākamajā vai aiznākamajā dienā, ir atkarīgs no laikapstākļiem, kur jāmazgājas ledainā ūdenī vai, ja tas ir pārāk auksts, mierīgi nemazgājos vispār; kur nav problēmu grupas vīriešu klātbūtnē, klausoties viņu sarunās par maršruta plānošanu, navigācijas gudrībām un veču lietām, sauļojoties novilkt peldkostīma augšiņu, jo negribas tos baltos plankumus uz ādas, un tik forši nedomāt par to, vai izskatos gana skaisti, jo, ak, epilētajās padusēs sadīgušas spalviņas un aiz nagiem kaut kādi melnumi, un kājas bišku zilas pa akmeņiem nodauzītas un mati taukaini – un tur nav vairs kauna, tur ir vienalga, ko kāds padomās, un kaut kādā veidā esmu kā bez dzimuma, cilvēks starp cilvēkiem, vai varbūt tur mana dieviete guļ, tur viņai nav, kur izvērsties, un nav, ko darīt, jo visiem ir svarīgākas lietas, un tad ir tā, ir kā no manis būtu pazudis kāds būtisks iekšējs stresors. Un tad iestājas miers, jo nevienam nevajag patikt.