Ārsts, brīvība

Jau krietnu laiku atpakaļ sociālajos tīklos, laikam Twitterī, pirmo reiz sastapos ar negatīvu viedokli par, kā man toreiz likās, plašāku publiku galīgi interesēt nespējošu un tikai speciālistus uzrunājošu tēmu – homeopātiju. Liels bija mans pārsteigums, vērojot, ka cepiens nerimstas, tas vēršas augstākā – uzbrukumu un pat vajāšanas jaudā, turklāt iezīmējas vairākas tendences:

–          iebilsts tiek kategoriskā un nereti pat izņirdzošā formā;

–          izsakās neprofesionāļi, kuriem pašiem nav arī homeopātijas pacientu pieredzes;

–          allaž tiek uzsvērts, ka homeopātija nav zinātniski pamatota metode, ar zinātni saprotot tikai to, kas ieguļas “uz pierādījumiem balstītās” Rietumu zinātnes Prokrusta gultā;

–          uzbrukumu autori nereti ir tie paši, kas uzbrūk kādam Latvijā radītam un onkoloģijā lietotam preparātam, kurš naudas trūkuma dēļ vēl nav izgājis visas nepieciešamās pārbaužu procedūras, lai atzītu to par efektīvu saskaņā ar ES direktīvām;

–          iebildēji un izņirdzēji savās citās izpausmēs atbilst kreisā liberāļa profilam – tie ir par feminismu, LGBT izpausmēm, Kopdzīves likumu, Stambulas konvenciju, nekontrolētu migrāciju un pret ģimenes vērtībām, Baznīcu – parasti tie ir Attīstībai/Par un Progresīvajiem simpatizējoši indivīdi;

–          šai antihomeopātijas tendencei, man par lielu pārsteigumu, ir pievienojušās arī dažas pārsvarā fizikas un matemātikas virzienā ļoti labi izglītotas autoritātes. Viens bija Kaščejevs vai Ambainis – man viņi jūk, atvainojos. Otrs – mans sens draugs Normunds Bergs, kurš, nez kādas vajadzības spiests “nolika” ne tikai homeopātiju, bet pie viena paziņoja arī, ka neeksistējot kas tāds kā āderes. Zīmīgi, ka Normunds pazīstams ne tikai kā veiksmīgs uzņēmējs un uzvarētājs dažos valsts iepirkumos, bet ir arī sens Vienotības sponsors. Visi nosauktie laikam jau ne ļoti dīvainā kārtā ir saistīti ar kreisi liberālajiem politiskiem spēkiem;

–          neesmu manījis, ka polemikā iesaistītos homeopātijas speciālisti (un pareizi dara, ka neiesaistās), bet kad par šo tēmu ierunājās Pēteris Apinis – sak, viss nav tik vienkārši, medicīnā vispār maz ir balta un melna – viņš netika uztverts kā autoritāte, kam vērts paklausīt un izbeigt pusaudziskās klaigas. Ja viņš būtu to pateicis skaļāk, ņirgas būtu dabūjis arī savā adresē.

Šādas tendences un sakritības nevarēja nedarīt mani uzmanīgu – sak, te notiek kaut kas ne tas kas uz skatuves, galvenais ir kulisēs, turklāt tas ož pēc kaut kā pazīstama. Neesmu speciālists homeopātijā, bet man ir dažas interesantas pieredzes ar to. Turklāt, svarīgi piemetināt – kā pret visu medicīnā ko nepārzinu, izturos ar cieņu un bijāšanu. Ja man ko vajag, saistos ar speciālistiem un jautāju. Turklāt ja redzu, ka kādu nepelnīti klapē, cenšos doties tam palīgā.

Nolēmu uzrakstīt par savām pieredzēm homeopātijas sakarā – no ieinteresēta laja nevis speciālista pozīcijas.

Jau tūliņ pēc neatkarības atjaunošanas, strādājot par Straupes narkoloģiskās slimnīcas galveno ārstu, iepazinos ar fon Rozenu ģimeni – senajiem Lielstraupes pils saimniekiem. Visinteresantāk komunicēt bija ar Jurgenu fon Rozenu – ārstu, kas strādāja Latvijā oficiāli nepastāvošā ārstniecības virzienā, kura nosaukumu grūti pārtulkot, vāciski tas saucas Naturheilkunde. Šis virziens sevi definēja kā ārpus Schulmedizin tradīcijas stāvošs – to labi pazīstam arī mēs, Latvijā – medicīnas izglītība tur un te lielos vilcienos ir līdzīga. Visi vācu Naturheilkunde ārsti vispirms izglītību ieguvuši kā Schulmedizin speciālisti un viņi tajā pietiekami labi orientējas, ko nevar teikt par “vecākajiem brāļiem”, kuriem Naturhailkunde nereti ir tumšs mežs un kaut kas aizdomīgs.

Pirms 25 gadiem vienu nedēļu nostažējos Jurgena ārsta praksē un Naturheilkunde sanatorijā Gersfeldā, Vācijā. Tolaik tajā valstī Naturheilkunde virzienā bija specializējušies ap četri tūkstoši ārstu, tika izdoti četri profesionālie žurnāli, strādāja vesela industrija, kas apgādāja speciālistus ar visu nepieciešamo, tajā skaitā homeopātiskajiem preparātiem. Daudzus Naturheilkunde pakalpojumus apmaksāja slimokases un tikai par nedaudziem pacientiem pašiem vajadzēja piemaksāt no savas kabatas. Ar to es gribu teikt, ka vismaz toreiz Vācijā nevienam neienāktu prātā par Naturheilkunde izteikties kā par šarlatānismu. Pret homeopātiju vērstajos tvītos gan netrūkst tamlīdzīgu apgalvojumu.

Atceros asaras, kuras Jurgens nespēja novaldīt savas grāmatas “15 soļi hronisku slimību ārstēšanā”[1] Atvēršanā Rīgā. Bija sajūtams, ka Latvija viņam ir dzimtene, viņš par to skaļi nerunāja, bet jutās aizkustināts, ka var tai kaut ko dot. Starp citu, tā bija pirmā grāmata, kuru izdeva tikko dibinātais Medicīnas akadēmijas apgāds.

Šajā grāmatā devītais solis ir “Alerģijas – naturheilkundiska diagnostika un terapija”. Nevaru aizmirst kādu Jurgena Gersfeldas prakses pacienti sestajā grūtniecības mēnesī. Teikšu neprofesionāli – visa viņas āda bija nolobījusies, kreveļaina, sarkana, nekad iepriekš neko tādu nebiju redzējis. Tika diagnosticēta alerģija, vairs neatceros uz kādiem produktiem, bet to bija vairāki – turklāt tādi, no kuriem grūti izvairīties. Bet atceros diagnostisko procedūru – tika izmantots tā sauktais muskuļtests[2]. Tam pamatā vienkārša patiesība – saņemot pozitīvu, derīgu stimulāciju, muskuļu spēks pastiprinās. Bet reaģējot uz negatīvu stimulāciju – pavājinās. Paciente paņem rokā stikla ampulu ar testa alergēnu no lielas kastes (industrija tādas piedāvāja!) un ārsts nosaka, vai viņas deltveida muskuļa spēks pastiprinās vai samazinās. Šādu ļoti vienkāršu testu varētu izmantot arī allopātiskajā medicīnā – piemērām, izvēloties pielietojamos medikamentus un to kombinācijas. Bet – tas nenotiek. Kāpēc?

Pacientei tika nozīmēta biorezonanses terapija[3]. Tas izskatās tā – vienā pie datora pievienotā rezonatorā ievieto stikla ampulas ar vielām, uz kurām pacientei diagnosticēta alerģija. To šūnu starojuma frekvences, kā man paskaidroja, “tiek apgrieztas otrādi” un caur metāla plāksni “iestarotas” saules pinumā – veģetatīvās nervu sistēmas galvenajās smadzenēs. Tādas pašas frekvences tiek iestarotas parastā, tīrā ūdenī, kurš pacientei tiek dots līdzi, iesakot to lietot pa pāris pilieniem vairākas reizes dienā. Izklausās šarlatāniski? Lai jau izklausās, bet pacietnes āda no šādas terapijas kļuva vesela nepilnas nedēļas laikā.

Kad es studēju imunoloģiju, mums nemācīja, ka alerģijai ir arī elektromagnētisks aspekts. Un manai meitai, kura tagad ir RSU Ārstniecības faktultātes 4. kursā, arī nemāca, tādas zināšanas vienkārši neietilpst Schulmedizin robežās. No vienas puses – tas ir šokējoši, jo cilvēkam parastajam taču gribas ticēt, ka medicīnas zinātne ir visaptveroša un objektīva un ka tās redzīgajai acij neviens jaunatklājums, kurš varētu palīdzēt ārstēšanā, nepaslīd garām. Toreiz, pims 25 gadiem, es skaidri ieraudzīju, ka tā nav. Muskuļtests, biorezonanse un vēl daudz kas cits ir ārpus Rietumu, jeb Schulmedizin tradīcijas. Izskatās pēc tāda kā dalījuma – Rietumu Schulmedizin labāk palīdz akūtu, bet Austrumu Naturheilkunde – hronisku slimību ārstēšanā. Un laikam mēs nesagaidīsim, ka mūsu medicīnas fakultātēs sāks mācīt, piemērām, akupunktūru vai ajūrvēdu. Kaut kādā ziņā to var saprast, teorētiskās bāzes, uz kurām stāv Naturhailkunde, ir ļoti atšķirīgas no mūsu tradīcijas. Taču tās nav nezinātniskas, tās balstās uz citu zinātni.

Nedēļā, kuru 25 gadus atpakaļ pavadīju Gersfeldā, es kaislīgi izlasīju daudzas grāmatas un rakstus no Jurgena bibliotēkas. Un jutos šokēts, ka pat tādā disciplīnā kā mikrobioloģija ir aizliegtās, jeb neērtās zonas, kuras ārstiem nemāca, bet uz kurām balstās Naturheilkunde tehnoloģijas. Šokējoši – lūkoties uz rentgenuzņēmumu, kurā redzams manas plaukstas Kirleāna efekts, par kuru līdz tam zināju vien to, ka to varot novērot tikko mirušiem cilvēkiem. Un saprast, ka bildes interpretācijā apvienojas Rietumu neiroloģija ar Austrumu akupunktūras meridiānu mācību. Un nesaprast, kādēļ šādu vienkāršu un informatīvu diagnostiku Schulmedizin ignorē. Vai – pašam uz sevis izbaudīt, kā darbojas pēdu refleksoterapija jeb masāža[4]. Cita starpā, varu palepoties – pēc atgriešanās no Vācijas pavisam amatieriski izmēģināju pēdu masāžu sava drauga sievai, kura bija kļuvusi gluži pelēka no skata dēļ vairākiem “ieraduma” spontānajiem abortiem. 10 procedūras un meitene kļuva grūta jau nākamajā dzemdes ciklā. Grūtniecība noritēja sekmīgi, tās rezultāts tagad studē Schulmedizin. Jūs teiksiet – sagadīšanās. Protams, var būt arī tā…

Rakstot šo rakstu, esmu uz galda izkrāmējis visu savu Naturheilkunde bibliotēku. Ņemu nākamo grāmatu[5], kura iezīmēta ar Jura Vecvagara ārsta zīmodziņu. Atceros – man bija jaunāks, laikam 11. izdevums, bet tad, kad sapratu, ka pats šo metodi nepraktizēšu, samainīju to ar Jura 10. izdevumu. Atdevu viņam arī paku ar Naturheilkunde žurnāliem. Ar dr. Vecvagaru iepazinos Jurgena fon Rozena seminārā Līgatnes sanatorijā, kuru organizējām kopā ar divām dakterēm Ārijām, kas tur strādāja – dr. Zvaignzi un dr. Akmentiņu. Tajā seminārā piedalījās raiba publika – no profesora Nikolaja Nikolajeva “zinātniskajā” galā, līdz kādai vietējai burvei garā baltai togai līdzīgā ģērbā, kura tā arī izpaudās.

Bet stāsts par citu pacienti – sanatorijas virtuves darbinieci, kuru Jurgens tajā seminārā izārstēja no sāpēm, kas radās smagas koksartrozes dēļ. Un izdarīja viņš to ar neurālterapijas palīdzību, par kuru, esmu pārliecināts, vairums Latvijas ārstu nezina arī šobrīd. Turklāt, viņš to darīja nevis izmantojot oriģinālo Hunekes metodi – ar lokālās anestēzijas līdzekļiem, bet injicējot homeopātiskos medikamentus. Tas izskatījās tā – viņš paņem dažas ampulas ar dažāda atšķaidījuma medikamentiem, kādā no tām varbūt nebija nevienas aktīvās vielas molekulas, tik ļoti atšķaidītas tās bija, un ar muskuļtestu nosaka īsto. Pēc tam ar tā paša muskuļtesta palīdzību atrod punktu, kurā jāinjicē. Tur ir svarīga teorija apakšā, Jurgens to nedaudz apraksta savā grāmatā, kas man ir vāciski[6] – nodaļā “Das Quer- und das Laengssegment”. Atceros ātrumu, ar kādu viņš rīkojās ar ampulām un toreiz Latvijā ne pašsaprotamajām vienreizējām šļircēm, tur bija kaut kas maģisks klāt. Nu lūk, iešpricē viņš vēdera priekšējā sienā to ūdeni, kurā ir viena vai varbūt neviena ārstējoša molekula un paciente saka, ka sāpes vairs nejūt. Viņa atnāk arī otrajā un trešajā semināra dienā – sāpes nav atjaunojušās.

Atgādināšu – šajā rakstā ir runa par homeopātiju un veidu, kā Jurgens fon Rozens realizē savas terapijas 8. soli – Stoerfelder, Stoerzonen, Refexzonen und ihre Behandlung mit Neuraltherapie un Homoeuopathie. Atgādināšu arī, ka par to rakstu dēļ nicīgajiem, homeopātijai adresētajiem tvītiem, kas nav tikai tvīti. Laikam tie ir daļa no kopējā, daudz plašākā mainstrīma.

Šeit nonāku pie jautājuma, kas man varētu tikt uzdots – kādēļ es neesmu aizgājis pa Naturheilkunde gaišo taciņu, bet nīkstu psihoterapijas līkločos un tumsā? Atbilde ir vienkārša – es nebiju viens, man bija ģimene un bija jādomā par to pašu naudu. Lai ietu Jurgena ceļu, būtu jābūt mūkam Latvijā, atmaksāšanās varētu būt iespējama tagad, ja būtu 25 gadus ieguldījis tajā. Savulaik par to daudz domāju, vairākkārt ciemojos pie jau pieminētā Jura Vecvagara – vispirms Ūnijas, vēlāk Skanstes ielā. Pēdējā – Brīvības ielā nebiju, tad jau biju sapratis, ka tas nav priekš manis. Ūnijas ielā pie Jura bijām kopā ar Jurgenu, kurš toreiz brīnījās par tehnoloģijām, kuras Jurim bija, bet Jurgens atļauties nevarēja. Nav noslēpums – Jura galvenais pacients toreiz bija SWH šefs Ainārs Gulbis un 90-to gadu sākuma naudas plūdu apstākļos viņam nebija grūti savu dakteri apbērt ar visādiem Rietumu/neRietumu brīnumiem, kurus tas prata sagribēt. (Nez vai kāds zina – Ainārs arī bija medicīnas students, mēs RMI iestājāmies vienā, 1978. gadā, kā basketbolisti. Viņš gan līdz pirmajai sesijai neizvilka, tomēr vairākas reizes paguvām kopā patrenēties RMI Cigoriņu ielas basketbola zālē. Atceros vienīgi to, ka saņemt no viņa piespēli bija neiespējamā misija.)

Tātad – ko es gribu teikt. Bez kaut kāda Rietumu/Austrumu filtra eksistē arī naudas filtrs, kā zināšanas nokļūst līdz pacientam. Normāli būtu, ja šos negludumus izlīdzinātu valsts veselības politika, tāda, kura kalpo pacientam un viņa interesēm. Tolaik, 25 gadus atpakaļ, man bija ļoti tuvas un draudzīgas attiecības ar Zigmundu Kovaļčuku un Normundu Zemvaldi, reālajiem veselības ministriem, lai gan abu amatu nosaukumi atšķīrās, arī tagad tās nav citādas. Bet bija jūtams, ka gan Zigmunds gan Normunds ir tādu Augeja staļļu izmēšanas priekšā, ka uzspiest uz problēmu, kuru še aplūkoju, nešķita pareizi. Tolaik vienkārši nebija iespējams redzēt visu tā kā tagad. Tomēr varbūt man nav taisnība un man vajadzēja iet uz visu banku, aizmirst par ģimeni, un tad varbūt tagad medicīnas druva Latvijā plauktu citādāk. Varbūt problēma par kuru še rakstu ir svarīgākā par visām citām. Toreiz ar Zigmundu un Normundu mēs varējām atļauties būt ideālisti, šodienas Čakša ir daudz skarbāk izzīmējusies meitene, viņa vairs neko izvēlēties nespēj. Viņai, domājot par savu ģimeni un bērniem, ir jāklausa.

Un tagad par esenci. Homeopātija ir simbols ārsta brīvībai izvēlēties tos ārstniecības līdzekļus, kurus viņš, savas izglītības un pieredzes vadīts, izvēlas. Diemžēl mēs dzīvojam laikmetā, kad šāda ārsta brīvība ir aizmirsta un pazemota, līdz ar to pazemotas tiek arī pacienta tiesības saņemt labāko palīdzību kāda ir. Ir bizness – vēlme tirgot tos medikamentus un tās industrijas, kuras naudai ir svarīgas, nevis ārstam un kur nu vēl pacientam. Mēs savus nodokļus atdodam biznesa spēlītēm, nevis savai veselībai. Man ne reizi vien ir gribējies ir teikt – ja politiķi ir par vājiem, tad ļaujamies tirgum – samazinām veselības budžetu un privatizējam visas medicīnas iestādes. Jo pacients varbūt var izvēlēties labāk nekā korumpētā valsts. Tomēr tā nav izeja, pacients nevar visu saprast, viņam jāuzticas, kaut kāda veselības politika būs vajadzīga vienmēr – ko mēs no privātajiem pērkam un ko nepērkam. Pakalpojumu grozs. Bet tā definēšanā globālais bizness ir 100-reiz stiprāks kā nabaga pacients, kas rīt nomirs no vēža un kura intereses viņa deputāts neaizsargās, jo ir visādos maigos veidos nopirkts no globālā biznesa. Pacients nomirs, bet būs paguvis globālajam biznesam samaksāt gan caur valstss budžetu gan savu maku.

Šodien medicīnā valda Vadlīnijas. Ja pacientam uzstādīta Diagnoze, tad viņam jāsaņem tāda ārstēšana, kāda aprakstīta Vadlīnijās, nekādas atkāpes no tām nav vēlamas. Bet skaidrs taču, ka tādas Vadlīnijas faktiski ir biznesa plāns – kopā ar medicīnas statistiku iespējams veidot gan medikamentu, gan izmeklēšanas neatraidāmo, ārpus konkureces esošo piedāvājumu. Šāda sistēma ārstu padara par skrūvīti, bez iespējām būt radošam un meklēt. Viņam jāpieņem, ka visādi citi gudrinieki visu jau sen ir sapratuši, atliek tikai aizpildīt papīrus.

Tomēr ja sekojam šai loģikai, tad Veselības aizsardzības budžeta miljards pārvēršas par maksājumiem farmācijas un Schulmedizin tehnoloģiju biznesa jumtam. Nevis tautas veselībai tā nauda aiziet, bet starpnacionālajām korporācijām. Visšokējošākais šajā ir alkatība. Nu būtu vismaz pieklājīgas algas maksājuši tiem nabaga valsts sistēmas mediķiem un starptautiskās peļņas nodrošinātājiem, bet nē – vajag taču viņiem demonstrēt, ka viņi nekas nav. Vajag pazemot. Vajag iznīcināt pat Ātro palīdzību…

Es ticu, ka tas neilgs mūžīgi – gan pacienti gan ārsti ilgtermiņā neizvēlēsies šādu laupīšanu. Tomēr tas saistīts ar ļaužu pašapziņas izaugsmi, ar spēju būt kungiem savā zemē. Bet tas gan ir kaut kas grūti prognozējams. Visādā ziņā – jau tas, ka tik tālu aizgājis, liecina par kaut kādu bauriskuma gēnu mūsos.

Nenoliedzami, ka jauna medikamenta izstrādē ir jāiegulda gadi un miljardi. Diemžēl bizness tādās valstīs kā Latvija rullē daudz labāk kā Zviedrijā. Dr. Guntis Ķilkuts, kurš, nespējot pašrealizēties Latvijā, tagad par ģimenes ārstu strādā Zviedrijā, Ūmeo, saka, ka tur ļaudis ļoti piesardzīgi izturas pret antibiotiķu nozīmēšanu. Tādas attieksmes dēļ ļoti labi palīdz arī mūžvecais penicilīns, ja to nozīmē pacienta, nevis biznesa interesēs.

Jurgena fon Rozena terapijas koncepta sakarā vēlos uzsvērt arī pēdējo, 15-to soli – Psychoterapie (Autogenes Training – Atemteherpie, Yoga, Bachblueten u. a.) Baha ziedu terapiju[7] savulaik izmantoju savā narkoloģiskajā praksē, un kā man šķiet, tai bija pozitīvi rezultāti. Pretim Turības augstskolai, Graudu ielā, ir mājiņa, kurā tirgo Baha ziedu produktus. Un man liekas labi, ka tie ir mums pieejami, pat ja tos neizmantojam. Jo tas ir simbols, ka neskatoties uz Veselības budžeta laupīšanu, pastāv arī ārsti, kas domā ar savu galvu un pacienti, kas viņiem uzticas.

Te arī jāatgādina par āderēm, kuras mans draugs Normunds Bergs uzskata par neeksistējošām. Jurgens fon Rozens šo jautājumu pacēlis uz pašu pirmo vietu savā terapijas konceptā – Die Schlafplatz-Untersuchung (geopatisch/ elektrisch). Viņš lieto arī tādu terminu kā elektrosmogs. Manuprāt, āderes ir tikpat pašaprotama parādība kā gravitācija Saules sistēmā. Savādā kārtā apakšzemes plūsmu elektromagnētiskā aspekta neatzīšana saiet kopā ar alerģijas tāda paša aspekta neatzīšanu. Tie aspekti sit pa pieri, bet “zinātne” tos neatzīst.

Nobeigt šo rakstu gribētu ar domām par totalitārismu. Gan mūsdienu kreisajam liberālismam, gan padomju komunismam ir viena izcelsme – Marksa atklātā Upura loma un tās vara. Tomēr neko jaunu jau Markss neatklāja – vienmēr un visur ir eksistējuši testi – vai tu esi kungs vai kalps. Hierarhijai jābūt un par Kalpu būt nav nepareizi, tā ir svarīga pozīcija globālajā barības ķēdē. Tomēr es jūtos pazemots, ja mani bīda Kalpa lomā, es tajā neiestāšos. Gan savā profesionālajā darbībā, gan personiskajā saglabāju tiesības būt pašam. Bet pats galvenais – vai mūsu veselības aizsardzība patiešām aizsargā, jeb tomēr kalpo internacionālajam biznesam. Piemērs ar homeopātiju man šķiet ļoti pamācošs, ka gribam būt Kalpi, ka gribam mirt.

Dīvainais visā tajā ir jautājums – vai Normunds Bergs var uzdrošināties domāt ar savu galvu un pateikt – homeopātija ir labs jautājums. Manuprāt, viņš nevar, jo viņa bizness tad ciestu. Un visā tajā šļurā izzūd jautājums par brīvību – kārtējā ironija kreiso liberāļu sakarā.