Arhetipi, dzimumi, literatūra

 Ieraksts uz laiku bija pazudis no mājaslapas un tagad ievietots atkārtoti.

21. novembrī no 18.00. līdz 21.00., zināšanu telpā “Zikurāts”, Bruņinieku ielā 36 notiks mana ārpuskārtas lekcija “Arhetipu analīze un dzimumdiferenciācijas jautājumi dažos grāmatu sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” darbos”. Visi laipni aicināti!

Septembra beigās gadījās piedzīvojums – LU Humanitāro zinātņu fakultātē, profesores Ausmas Cimdiņas aicināts, nolasīju lekciju “Arhetipu analīze un dzimumdiferenciācijas jautājumi literatūrā”. Bija traki interesanti, jo arī šī, kā jau visas manas lekcijas, bija interaktīvas, psihodramatiskas, daudzvirzienu sarunas. Sevišķi vērtīgi, ka laiku piedalīties atrada arī pati profesore un darīja to aktīvi. Bija sajūtams, kā no sirds gatavota saruna kaut kādā ziņā izmaina visus – jo tas, par ko es stāstu un mana argumentācija pavisam noteikti nav pierasta lieta mūsdienu augstskolā.

Šajā lekcijā savas teorētiskās idejas par neiedomājami sen (laikos līdz dzīvās dabas pirmsākumiem) projektētām ģimenes struktūrām un to “elementārdaļiņām”, kuras visas saucu par arhetipiem, ilustrēju ar dažu latviešu rakstnieku darbu ģenealoģijām – mana metode palīdz labāk ieraudzīt dzimumu attiecību un to diferenciācijas dziļumus un griezumus. Saruna gan bija tik spraiga, ka īsti nesanāca laika noskatīties vienu norvēģu filmiņu, kurā šīs valsts zinātnieki tiek iztaujāti par jautājumu – vai dzimums ir iedzimts, jeb iegūts audzināšanas rezultātā?

Filmiņa ir šeit – https://www.youtube.com/watch?v=7yJkGhIoE-A – esmu to jau daudz kur pārpostējis, tā ka varbūt visi jau redzējuši. Šo dīvaino materiālu še pievedu kā ilustrāciju tam, cik atkarīgi mūsdienu “brīvajos” Rietumos ir sociālās zinātnes un zinātnieki. Cik ļoti tās pakļauta ideoloģijai un politikai. Lai visu šo samudžināto stāstu pārstāstītu vienkārši, vajag vien pāris jautājumu – vai dzīvā daba, visas tās daudzās sugas pēc piedzimšanas iet kādā “dzimumu skolā”, kurā bišu tranam, jāiemācās, ka viņam nav jāvāc medus un nav jāaizsargā saime, bet it jāapaugļo bišu māte? Bet šajā filmā intervētajiem ideoloģiski aizliegts uzdot jautājumus biologiem, kuri tos atbild, vienkārši – paskatāmies kaut vai National Geografic.

Kaut kādā ziņā visa šī genderu būšana un citas kreisā feminisma kaušanās ar konservatīvismu ir ienākusi arī Latvijā, divdesmitajam gadsimtam un tā literatūrai uzdodamajos jautājumos. Laikam arī tādēļ mani uzaicināja par to izteikt savu viedokli. Kaut arī nepiederu mainstrīmam šajos jautājumos, man ir interesanti par to izteikties.

Pēc lekcijas ienāca prātā, ka varbūt būtu interesanti studentiem lasīto lekciju piedāvāt plašākai publikai, vairāk akcentējot tieši konkrētus literāros darbus un to tēlu struktūras – iepriekšējā lekcijā jau izmantotos un vēl citus. Jo šāda pieeja varbūt palīdz atbildēt arī uz vēl ko citu. Piemērām, – kādi arhetipiskie konflikti visvairāk interesē mūsdienu rakstniekus? Kas ir laikmeta būtiskākais pasūtījums modernajai latviešu literatūrai? Vai rakstnieka zemapziņa “raksta” par to pašu kā apziņa? Kādus dzimumu un ģimenes attiecību modeļus aktualizē jaunākā literatūra? Kādas ir latviešu literatūras iepriekšējā gadsimta atbildes uz “sieviešu jautājumu”, kas risināts visā tā gaitā?

Man ir vesela rinda rakstu par Gundegas Repšes iniciēto grāmatu sēriju “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, tādēļ materials polemikai ir jau sakrāts, turklāt manu lasītāju lasīts, pārdomāts, komentēts un varbūt ar sevi iekšēji diskutēts – https://www.viestursrudzitis.lv/iestiklotais-greks/ – par Ingas Gailes «Stikli»,
https://www.viestursrudzitis.lv/meita-matei-ar-naves-dzinu/ – par Noras Ikstenas «Mātes piens»,
https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/sieviete-laika-un-parlaiku-rata/ – par Gundegas Repšes «Bogene»,
https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/visi-aizlaizas-intervija-ar-andru-manfeldi/ – par Andras Manfeldes «Virsnieku sievas» un https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/muzigi-muzos/ – par Osvalda Zebra “Gaiļu kalna ēnā”.

Uzrunāju šos autorus – vai arī viņi negribētu piedalīties tā lekcijā? No vienas puses – tikšanās ar lasītājiem, no otras puses – skats uz savu darbu kolektīvā kontekstā – kāda ir katra darba vieta, ja tos apkopo? Atbildes bija cerīgas – izskatās, ka no pieciem autoriem piedalīties varētu kādi trīsarpus. Viss gan vēl visādi var mainīties, bet vīzija ir forša – autori būtu intriga, saruna, neprognozējamais…

Šādai lekcijai papildus nozīmi piešķir pēdējā laika aktulitāte – psihoterapijas profesores Guntas Ancānes izteikumi par latviešu literatūru, tās “defektiem”, ietekmi uz tautas garīgo veselību un literatūras skolotāju attiecībām ar “obligāto literatūru”, kuras, saskaņā ar pašu skolotāju teikto, nemaz vairs nav. Guntai Ancānei tiek pārmesti, viņas, maigi sakot, dīvainie priekšstati par literatūru kā utilitāri lietojamiem objektiem vai tekstuāliem medikamentiem, kuri būtu jānozīmē vai jānenozīmē, kuri uz visiem lietotājiem darbojas prognozējami un vienādi un kuru lietošanas indikācijas būtu jāapkopo, izveidojot tādu kā “literāro aptieku”. Rakstnieku būtu jāvērtē, izejot no tā, vai viņi raksta tautas garīgajai veselībai derīgu literatūru, jeb tieši otrādi – kaitējošu. Un ka Poruks, kas radījis Cibiņu, vai Sudrabu Edžus – dullā Daukas autors, un pat Blaumanis, kas attēlojis Kristīni ar visu viņas alkoholiķi jau nu noteikti nebūtu jāiekļauj starp tiem, kas vajadzīgi jaunajai paaudzei. Tajā pat laikā – par maz esot varoņliteratūras, kurā aprakstīts, kā pareizi un attīstību veicinoši jādzīvo un jāstrādā.

Ja kādam gadījumā ir bažas, vai šajā lekcijā arī manā izpildījumā neiezagsies līdzīgas ne sevišķi smalkas kaites, – mēģināšu nedaudz par ievirzi jeb spēles noteikumiem. Es piedāvāšu nevis vērtējumus, bet skatījumus no citiem leņķiem un griezumiem. Caur citām brillēm, spoguļiem un kaleidoskopiem. Es organizēšu sarunu, kurā katrs varēs klusēt, cik grib un runāt, cik atļaus laiks un kopējā atmosfēra.

Sākumā būs šis tas par pašiem arhetipiem un pēc tam – kā, manuprāt, tie iemājojuši, sakārtojušies un dzīvo nosaukto rakstnieku tekstos un ģenealoģijās. Bet gan būs arī gana neprognozētā, tādēļ iesaku pirms nākšanas bišķi nobīties!