Afēra un nabaga kurpniekpuika

Vairākas dienas pagājušas pēc 12. 12. 20. protestiem Daugavmalā, kuros piedalījos arī es. Šī bija tikai otrā reize pēc dažas dienas iepriekš notikušā piketa pie Satversmes tiesas, kad es pirmo reizi dzīvē “izgāju ielās”. Pirmo rezi pēc trīsdesmit gadus seniem notikumiem, kuros mēs izcīnījām savu valsti, maksājot par to arī ar asinīm, bet mazām. Tomēr – mūžīga cieņa varoņiem, kas tolaik krita par mums. Toreiz bija gan Daugavmala ar 500 000 dalībniekiem, gan Baltijas ceļš, gan Barikādes. Tautas frontes sapulces visā valstī, kārtējās avīžu “Atmoda” un “Literatūra un Māksla” gaidīšanas, diskusijas par publikācijām tajās visur un vienmēr. Visur piedalījos un daudz ko organizēju, kas nebija ļoti droši. Es taču biju Straupes Republikāniskās slimnīcas galvenais ārsts, bezpartejiskais. Ja vēstures svārsts pagrieztos otrādi, kas notiktu ar mani un manu ģimeni? Bet tādas izvēles un riski toreiz bija tūkstošiem cilvēku kas uzdrošinājās.

Vēlos padalīties ar saviem iekšējiem pārdzīvojumiem un pārdomām par 12.12.20. Ceru, tie ir svarīgi kā viens no daudziem orientieriem, lai Latvijas pilsoņi informētāk varētu piedalīties mūsu valsts politiskajā dzīvē. Sākšu ar atgādinājumu, ka akcijas uz ielām taču ir klasiska Eiropas politiskās dzīves sastāvdaļa, tā ir nevienaldzība pret valsts virzību un mūsu bērnu un mazbērnu likteni nākotnes valstī, kura tiek būvēta šodien. Mēs neviens nezinām Dieva plānu, tomēr piedalīšanās tā atklāšanā ir katra sevi cienoša cilvēka pienākums. Nevardarbīgas ielu akcijas ir daļa no kolektīvās dzīves. Daļa no kopējā darba – kam būt nākotnē?

Es tiku uzrunāts piedalīties 12.12.20. Daugavmalas demonstrācijā kā viens no runātājiem no tribīnes. Piekritu, bet nepiedalījos organizācijā, to darīja citi cilvēki, kurus nedaudz pazinu un gribēju tiem uzticēties. Jo sajutu tādu akciju par vajadzīgu, nezinot, kā tā var pavērsties. Tā pati sajūta, kas Atmodas laikā – dari, kas jādara un lai notiek kam jānotiek.

Sākotnēji Daugavmalas akcija tika plānota kā triju stundu uzrunu maratons, kurā piedalītos daudzi sabiedrībā populāri cilvēki, tajā skaitā tā saucamie viedokļu līderi, kuri Atmodas laikā izšķīra Latvijas likteni. Man šo cilvēku plejādē tika piedāvāta vieta trešās stundās vidū, kam man šķita adekvāti. Kas notika organizācijā, kuras rezultātā es kļuvu par trešo runātāju pēc galvenā organizatora (tiešām?) un Atmodas veterāna Arvīda Ulmes un jaunā cīnītāja Pļaviņa? Cik daudzi “noleca” un vai tas tiešām bija tādēļ, ka neuzticējās organizatoru reputācijai vai baumām par viņu politiskajām ambīcijām? Varbūt šī reputācija tika mērķtiecīgi grauta? Kas notiek ar sabiedrības vidusslāni un viedokļu līderiem?

Arī es nevaru nedomāt, kā pret mani varētu vērsties valsts represīvais aparāts. Es nevaru nedomāt par reputācijas zaudējumu, ja kāds pie tā mērķtiecīgi piestrādās. Tomēr manī ir pašcieņa, es esmu Latvijas pilsonis, un man ir pienākums pret valsti. Es nevarētu sevi cienīt, ja nepaustu savu viedokli morālās krīzes brīdī, par kuru Dante Aligjēri rakstīja – “viskarstākās vietas ellē ir paredzētas tiem, kas morālās krīzes brīdī palika neitrāli.”

Es dodos uz akciju, sieva mēģināt mani atrunāt, jo “ko ar to tu mēģini panākt?” Atstāju viņai lielāko daļu no skaidrās naudu un instrukcijas, ja nu gadījumā kas. Pirms tam biju runājis ar cilvēkiem, kam arī būtu bijis jārunā, saskaņā ar organizatoru informāciju jeb tikai fantāzijām. Viens cilvēks teica – “ja tu to organizētu, es ietu. Bet te nav tīras organizatoru intereses. Gribam jaunus kotlešniekus?” Kāds cits – “tas plakāts ir mākslinieciski bezgaumīgs un tas arī ir šīs kustības liktenis”. Vēl cits – “es ar tevi lepošos, ja būsi un teiksi”.

Piesardzīgi novietoju mašīnu attālu no notikuma epicentra, jo, jau braucot pār Vanšu tiltu, manīju zilu bākuguņu mirdzu. Nākot tuvāk, tapa skaidra policijas organizācija vislielāko draudu atvairīšanai. Simtiem policistu, mašīnās ar bākugunīm, uz zirgiem un viens pat iebraucis Daugavā ar laivu. Mikroautobusi pie Anglikāņu baznīcas – gadījumā, ja nāktos kādus arestēt. Viss tas, par ko sociālajos tīklos pēcāk teica – policija lieliski tika galā ar šo situāciju.

Bet tajā pat laikā paradokss – vai policisti izpildīja savu pienākumu ne tikai pret varu, bet arī valsti, nejūtot lojalitāti protestētāju prasību taisnīgumam? Vai viņi paši negribētu būt starp protestētājiem? Domāju, ka daudzi gribētu. Viņi bija brīnišķīgi ekpipēti, tomēr bilde sociālajos tīklos, kur smaidošs puisis ar Latvijas karogu rokā komunicē ar sastingušu melnmaskotu policistu citronkrāsas formastērpā, manuprāt, daudz ko izsaka.

Nokļuvis notikumu epicentrā, pie tribīnes, sarokojos ar Arvīdu Ulmi. Roberts Raimo mani ķer ar savu kameru, nododot sveicienus no Kaspara Dimitera brīdī, kad sarunājos ar Kaspara dēliem. Brīnišķīgi puiši, es stāstu Jēkabam (kurš īsāks, bet uzlādētāks par Stefanu – viņš turas aiz vecākā brāļa),  ka noskatījos jūtubē, kā viņš ceļ māju. To katram jānoskatās! Raimo kamera vēršas pie Kaspara dēliem un viņi runā. Ne visu dzirdu, bet šur tur gribētu Jēkabu pieslīpēt, šo to gribētu atšķaidīt ar diskusiju. Tomēr nevajag –  puiši ir karavīri, cīnīsies par savu māju, ģimeni un zemi.

Tribīnē Arvīds Ulme. Pirms tam ir bijuši daudzi priekšdarbi publikas priekšā. Galvenie figuranti tostarp sarunājas, iekrīt sarunās, nevis skatās uz kopējo plānu, redzami nervozē, filmē ar telefoniem? Ulme savā vēsturiskajā beretē, kurš gan to atceras? Runā relatīvi ilgi. Bet – policisti/politiķi ir parūpējušies, lai nebūtu modernas atskaņošanas iekārtas. Megafons, ņirgāšanās par demokrātju. Sevišķi uz policijas mašīnu radītā trokšņa fona. Bet arī garāmbraucošo mašīnu, demonstrācijai simpatizējošo signālu skaņas neveicināja dzirdamību. Atnākuši vismaz 2000 cilvēki, viņi grib kaut ko dzirdēt. Dzird šavki – to sauc par profesionālu policijas darbu. Bet ja šajā virzienā tika vērsts trieciens – vai tas nenozīmē, ka bija bail no patiesības? Nevis absolūtās, bet vienas cilvēku daļas patiesības, kura nezin kādu iemeslu dēļ drīkstēja tikt neuzklausīta.

Tad tribīnē nāca jaunais cīnītājs Pļaviņš. Viņš uzmundrināja publiku, lika tai iesaistīties un atsaukties, līdzēja bišķi pavingrot un atraisīties. Izkliedza dažus pareizi ideoloģiskus saukļus. Tas mobilizēja un atbrīvoja no saspirguma, kuru radīja entāko policijas mašīnu bākugunis.

Ziņu dienesti stāsta, ka Daugavmalā bijuši vien pāris simti. Tā nav taisnība – cilvēki tiecās še būt un pašā karstākajā brīdī, kā jau teicu, bija vismaz pāris tūkstoši, un vēl daudz vairāk tūkstoši brauca garām ar Latvijas karogiem un signalizēja. Kad bija mana kārta kāpt augšā, lai tauta redz, tūkstoši bija noteikti, tos var redzēt tikai no augšas.

Es uzkāpju tribīnē un jūtu tos blokus, kas nolikti starp mani un cilvēkiem, kas še atnākuši, atbraukuši arī no tālām Latvijas vietām. Tas ir kaut kas man nepieredzēts, esmu radis pie netraucētas komunikācijas. Esmu radis, ka neviens nestūrē manas attiecības ar sarunu biedriem. Mani nedzird, tas ir megafons, nevis modernas atskaņošanas iekārtas. Saprotu, ka galvenais ir ar savu ierašanos demonstrēt, ka esmu apmērām par to pašu, par ko cilvēki krastmalā. Pēc manis nāca vēl daudzi, pasākums turpinājās. Bet pienākums pateikt to, ko tur pateikt nebija iespējams, palika. To tad tagad arī cenšos izpildīt.

Demonstrācijas galvenais vēstījums. Taču, pirms pārejam pie manas pozīcijas Covid-19 jautājumos, pakavēsimies vēl pie notikumiem Daugavmalā. Vai tas bija tālredzīgi, varai traucēt sarunāties cilvēkiem, kas atnāca? Un galvenais – vai šiem ierobežojumiem bija epidemioloģiska jēga? Ja jau tik svarīgi tie divi metri, kam varbūt ir jēga, lai gan neesot pierādījumu, ka kāds ar C-19 būtu inficējies svaigā gaisā un mīnus temperatūrā, tad 2000 cilvēkus var izvietot režģī 200 x 40 metri un to arī prasīt no organizatoriem. Tas netika izdarīts, organizatori norobežoja 20 x 20 metru laukumiņu, kurā, saskaņā ar valdības noteikumiem, nedrīkstēja atrasties vairāk par 25 cilvēkiem, realitātē nebija vairāk par 10. Visi pārējie tādēļ bija garāmgājēji, kuri atradās ārpus norobežotā laukuma un atbildēja katrs pats par sevi.

Ja valdībai interesētu tikai epidemioloģiskā drošība, tad kādēļ bija jāaizliedz izmantot modernu skaņu tehniku? Tā veicina vīrusa izplatīšanos? Tiešām?

Te mēs nonākam pie jautājuma – pret ko galu galā bija pikets? Atbilde ir vienkārša – pret to, ka valdība, izmantojot par ieganstu Covid-19, ievieš tādus ierobežojumus, kuriem nav nekāda sakara ar cīņu pret vīrusi. Klajākais pierādījums tam ir šie pulcēšanās brīvības ierobežojumi – klaji un nekaunīgi meli, acīs skatoties, ka tie varētu palīdzēt cīņā pret vīrusu. Bet tādi ierobežojumi ir ja ne simtiem, tad vismaz desmitiem, par kuriem katrs vienkāršais cilvēks rauc pieri un nesaprot – kāda loģika? Daži saka, ka valdības komunikācija ir katastrofāla. Es teiktu – nekāda profesionāla komunikācija nespēs likt noticēt, ka grāmatnīcu slēgšana palīdzēs, bet drūzma sabiedriskajā transportā un lielveikalos netraucēs. Neviens nespēs pierādīt, ka alkohola un tabakas tirdzniecības ierobežojumi ir loģiski soļi pret pandēmiju.

Daudzi cilvēki zaudējuši darbu un ienākumus, bet no kredītsaistībām un nodokļiem neviens viņus nav atbrīvojis. Dzirdam, ka kompensācijas operatīvi saņem AirBaltic, tie ir miljoni mēnesī, bet vai tās nonāk līdz cilvēkam vienkāršajam? Vai tiešām 4 miljardi ir adekvāta summa, kas būs jāsamaksā nodokļu maksātājiem par šīm Covid-19 spēlītēm, ja ar to šī gada laikā inficējušies 1% no valsts iedzīvotājiem, no kuriem saslimuši tikai daži procenti, bet kopējā mirstība 2020. gadā noteikti nav lielāka par mirstību iepriekšējos gados, drīzāk mazāka.

Tiklīdz atskan šādi un līdzīgi C-19 skeptiķu argumenti, tā viņu virzienā tiek raidīti nikni saukļi – ā, tad jūs domājat, ka C-19 ir izdomātas, slimnīcas ir tukšas un neviens nemirst? Protams, ka tāda infekcija ir, no tās mirst, lai gan ļoti reti tādi cilvēki, kam nav citu nopietnu saslimšanu. Te mēs vērojam tādu pat propogandu kā BLM gadījumā – Covid nāvēm ir nozīme! Tas tiek uzsvērts katra sabiedriskā medija pirmajās lapās – kā arī tajos, kas pārtiek no valsts pasūtījumiem. Bet vai tas nozīmē, ka citām nāvēm nāvēm nav nozīme? Neviens nevar noliegt, ka C-19 ne tuvu nav galvenais mirstības iemesls ne mūsu, ne citās Eiropas valstīs. Kāpēc propoganda ar tādu paši degsmi nepievēršas, piemērām, pašnāvību problēmai, kam ir daudz nopietnākas ekonomiskas sekas, jo bojā iet daudz vairāk cilvēku, turklāt tie ir darbaspējīgā vecumā? Un galu galā – nav iespējams nomirt bez kāda iemesla. Bet tā kā cilvēki ir 100% mirstīgi, izveidojas konkurence par miršanas iemesliem – jo tie var būt ne tikai bizness, bet arī ietekme, politika un pat pasaules kundzība.

Globalizācija. Atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša – Covid-19 ir afēra, lai sasniegtu noteiktus globālus mērķus, kuru maskēšanai lieliski noder C-19 mākslīga pataisīšana par pandēmiju un varonīgā cīņa, izmantojot epidemioloģisko loģiku cīņā ar pašu radīto problēmu ideoloģiskajā pretstāvē. Manuprāt, šie mērķi ir vismaz divi:

• “pandēmija” ir labs iemesls, lai ASV vēlētājiem nebūtu jāiet uz iecirkni personiski, bet varētu balsot pa pastu. Bet tas dod plašas manipulāciju iespējas par biļeteniem, kas arī tika plaši izmantotas vienas partijas – demokrātu interesēs. Bet demokrāti, atšķirībā no republikāņiem, cīnās par globalizāciju, nevis par ASV pilsoņu interesēm, viņiem dzimtene ir visa pasaule un ir ambīcijas visā tajā valdīt. ASV viņiem nav nekas, kur nu vēl kaut kāda Latvija globālistiem un viņu latviešu līdzskrējējiem. ASV demokrātu partnerpartija ir Ķīnas “komjaunieši” – jaunākā un uz brīvo tirgu orientētā komunistu partijas daļa, kas valsts iekšienē nikni cīnās ar vecajiem komunistiem, kuri saka, ka “tirgus ir akls”. Ja par ASV prezidentu kļūs Baidens, tad globālisti kopā ar Ķīnas partneriem būs uzvarējuši visā pasaulē – to izjutīs arī katrs cilvēks Latvijā;
• galvenie globālistiem pretojošies spēki ir tie, kas pasaulē darbojas lokālos līmeņos – nacionālas valstis un kultūras, baznīcas un tās draudžu struktūra, ģimenes, nekustamais īpašums. Skaidrs, ka globālisti pret tiem cīnās kā vien var. Un viņiem ir sasniegumi lokālajos līmeņos. Tā odiozā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Osipova sarunā ar LTV žurnālistu Rēderu paņirgājās par pilsoņu kopumu un Saeimu kā likumdevējiem, uzsverot Latvijas starptautiskās saistības kā prioritējamākas. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka realitātē mēs neesam valdības darba devēji, lai uz papīra tas joprojām ir tā. Un ja, par spīti grandiozajai vēlēšanu viltošanai ASV prezidenta vēlēšanās, nominēts tiks blēžu stutētais kandidāts, tad uz nākamajām vēlēšanām Latvijā mums doties nebūs nekādas jēgas – uzvaru nozagšanas stratēģijas izplatīsies pa visu pasauli.

Mūsu problēma ir tajā, ka mēs redzam vēlamību, nevis realitāti, lai gan tieši pēdējā mums sāpīgi sit tieši pierē. Lai kā Kariņš, Viņķele un Levits locītos, nav taču iespējams neredzēt, ka viņu galvenais uzdevums ir, turpinot pūderēt tautai smadzenes, pildīt globālistu plānus. Kāpēc? Jo tiem pie mums ir nesalīdzināmi lielāka vara kā trampistiem, Eiropas Savienībai (kas arī ir globālistu ietekmē), krieviem, nerunājot nemaz par ķīniešiem. Lai tik mazai valstij kā Latvija būtu globāla teikšana, tai jābūt vai nu Vatikānam vai Izraēlai.

Eksperti. Lai liktu tautai noticēt, ka C-19 tiešām ir pandēmija, nevis afēra (tādas ir daudzas – kaut vai t.s. partnerattiecību un vardarbības ģimenē jautājumi), plaši tiek izmantoti tā saucamie eksperti. Pie kam nevis neatkarīgie, kādi, par brīnumu, ir pat mazajā Latvijā, toties pasaules blogosfērā tādu ir milzums. Izmanoti tiek tikai atkarīgie – tādi, kas no globalizētājiem pakļautās valdības saņem vai nu algas vai (un) amatus, pagodinājumus (piemērām, profesūras), pasūtījumus pētījumiem – nereti tādiem, kuru rezultāti un jēga ir stipri apšaubāmi. Tādi, kuri personiskas neatkarības uzplūdu rezultātā varētu zaudēt nevis mēnešalgu, bet visu nākamo karjeru. Kredīti, nodokļi – prātīgs cilvēks tak nedarīs muļķības.

Atkarīgie eksperti tiek iekļauti starptautiskajā “atzīto” tīklā, kuru izaudis ļoti indīgs zirneklis – Pasaules Veselības organizācija, no kuras Trampa vadītā ASV ir izstājusies, tādējādi par lielāko tās finansu (un gan jau arī ietekmes) avotu izvirzot miljardieri Bilu Geitsu. Privāta nauda diktē noteikumus pārējām dalībvalstīm, jo to iemaksas ir mazākas.

Ja kādu mūsu suverenitāti nepārstāvošā valdība neoficiāli atzīst par ekspertu, tad viņš kļūst par zirnekli, kas auž savu tīklu Latvijas ģeogrāfiski-kulturāli-mentālajā telpā. Cilvēki sāk to zirnekli respektēt ne tikai viņa spēju un ieguldījuma dēļ. Ar Ugu Dumpi mēs pāris mediķu basketbola turnīros esam pārstāvējuši vienu komandu – “Pauļa mazdēlus”. To organizēja vienīgais reālais Paula Stradiņa mazdēls tajā komandā – Andrejs Ērglis. Mums pārējiem bija tik gods iesapņoties tajā dzimtaskokā. Tas satuvināja.

To deklarēju tikai tāpēc, ka man nav sevišķi komfortabli uzbrukt Ugam, pat ja būtu vajadzība. Savā ziņā esam vienā tīklā, kurā ir vēlams būt lojālam cits citam. Nešaubos, ka Ugam Dumpim tādu tīklu ir desmitiem. Tā rezultāts – lojalitāte autoritātei plašas diskusijas vietā.

Pirms došanās uz Daugavmalu zvanīju kursabiedram, kurš tagad profesors specialitātē, kam cieša saikne ar Covid-19 problemātiku. Runājām pusotru stundu, galvenokārt es viņam uzdevu jautājumus, arī tādus, kas izrietēja no viņa atbildēm. Mani secinājumi par sarunu, kuriem sarunbiedrs varbūt nepievienotos – 1) šodien neviena atbilde vēl nav tāda, kura nevarētu maniīties tuvākā gada laikā, 2) bija jūtams sarunbiedra aizvainojums – kādēļ neklausi man uz vārda, bet jautā vēl?, 3) arguments – tauta ir stulba, ja nesaprot… Nu tad arī man ir jājūtas stulbam, lai gan man ir privilēģija pusotru stundu tincināt odnokašņiku un speciālistu. Bet kā tauta var būt nestulba, ja tai nav tādu privilēģiju? Jautāju – kāpēc nerakstīt atbildes tautai par to, ko jautāju tev? Nav laika – ir atbilde. Protams, ka nav. Bet kur ir valdības motivējošā ietekme, tajā skaitā ar naudu speciālistiem, kas skaidro, lai atrastos? 4) kā pēdējais arguments uz maniem jautājumiem bija – Uga man zvanīja… Skaidrs, ka manu saunbiedru ar Dumpi saista nesalīdzināmi stiprākas lojalitātes saiknes kā ar mani. Bet nedrīkst neievērot, ka mūs abus tās dara aklus pret šobrīd spilgtākā speciālista atkarības riskiem. Un nedrīkst neievērot, ka bailes zaudēt kolēģa labvēlību (kas var atmaksāties situācijā, kad jāsadarbojas kāda pacienta interesēs) var likt neuzsākt it kā riskantu diskusiju. Sevišķi  riskantu, ja tā ir publiska. Tā Pēteris Apinis tika konfrontēts ar Ugas Dumpja publiskajiem iebildumiem uz Pētera domām C-19 sakarā LSM sarūpētā dizainā – pareizais pret nepareizo. Nu nekoleģiāli, bet LSM izprovocēti, labi, ka Pēterim Apinim pietika prāta publiski neturpināt, viņš taču arī Ārstu biedrības Ētikas komisijas vadītājs. Bet LSM to iztulkoja kā padošanās pazīmi.

Zombētība. Televīzijā es skatos tikai basketbolu, turklāt Eirolīgu, nevis NBA. Radio – dažādus šodien marginālus mūzikas kanālus, ieskaitot Klasiku. Lielajiem latviešu portāliem pārlaižu acis, dažreiz tur mēdz gadīties globālistu propogandas nepiesārņoti materiāli. Pie vajadzīgās informācijas mani aizved TW un FB burbuļi kā arī jūtūbe ar savu blogosfēru. Ja šādi iegūto informāciju sintezē ar to pasaules redzējumu, kādu esmu aprakstījis savās grāmatās, tad mana analīze par notiekošo sabiedrībā parasti iznāk, no mana viedokļa, daudz dziļāka, pamatotāka un daudzslāņaināka, bet no manā domāšanā neiesvaidīto puses – margināla, nesaprotama un izaicinoša.

Šajā nedēļā vairāki klienti, daži no kuriem pat ļoti labi pazīst manu filozofiju, savas psihoterapijas ierobežotajā laikā bija neizpratnē – kāpēc tu tur gāji? Šis jautājums ietekmē terapeitiskās attiecības, tādēļ labi, ka par to ierunājāmies, tas nepalika zem tepiķa.

Šajā, bet vēl vairāk komunikācijā sociālajos tīklos gūstu pārliecību, cik liela taisnība ir Gebelsam – jebkurus melus daudzkārt pasniedzot kā patiesību, cilvēki sāk tos translēt tālāk viens otram kā patiesību. Un tad ieslēdzas lojalitātes mehānismi – ja mana tīkla galvenais zirneklis tā saka, kā es varu viņam neticēt un viņu necitēt tālāk?

Ļoti daudz zombētu cilvēku. Bet kas būtiskais – tajos slāņos, kas nav cietuši no valdības pieņemtajiem ierobežojumiem Covid-19 dēļ. Tie lielākoties ir labi situēti un inteliģenti cilvēki, nosacītā Latvijas elite. Cik maz tajā domājošu un drosmīgu cilvēku, kas tomēr gatavi peldēt pret straumi!

Kāds klients man teica – “tā kā tevis pazemošanas akciju rezultātā palicis aizvainojums, tu vienmēr mēģināsi nostāties pret. Pat šajā situācijā, kur tas izskatās smieklīgi un par ko daudzi saka, ka esi sajucis prātā”. Vēl cits – “nu bet kovids tak ir! Cilvēki mirst!” Kāds draugs – “tu esi kovididiots?” Visur ir kāds racionāls grauds, tomēr Gebelsam ir daudz lielāka taisnība. Viņš liek fokusēties uz detaļām, liekot neredzēt kopējo bildi un tos, kas mēģina tomēr redzēt, sauc par sazvērestību teoriju veidotājiem, piekarot tādiem negatīvi uzlādētas idiotu birkas.

Atcelt ierobežojumus. Tāda bija Daugavmalas akcijas galvenā prasība. Bet atgādināšu – kas ir galvenie cietušie no šiem ierobežojumiem? Ne jau elite. Ne jau vidusslānis – tiem ir varbūt plāns, tomēr kāds nebūt drošības spilventiņš. Galvenie cietušie ir cilvēki ar maziem ienākumiem. Pie tādiem varbūt būtu jāpieskaita lidostas darbinieki un stjuartes, pavāri un oficiantes, viesu namu bizness, vēl daudzas sfēras, kuras nepazīstu, arī kultūras darbinieki.  Taču, lai izietu protestos, izrādās nepietiek ar to, ka kovids sāpīgi iebelzis pa aknām. Jo izglītotie un kulturālie parasti ir iesaistīti visādos lojalitātes tīklos. Viņi nespēj nedomāt par reputācijas riskiem, pat ja domās ir Daugavmalā. Viņi neaiziet. Tas ir – aiziet domās vai no distances paskatīties, kas tad tur demonstrē. Bet paši nepiedalās.

Izrādās, svarīgs faktors, lai cilvēks varētu būt brīvs, varētu teikt ko domā un savu brīvību arī aizstāvēt, ir izstāšanās vai izdzīšana no lojalitātes tīkliem. No šī viedokļa saku paldies liktenim, ka vairs nesastāvu nekādās psihoterapeitu biedrībās un to intrigās, kas maskētas ar ētiku. Un vēl izrādās, ka brīvi var justies arī nabadzīgi cilvēki – tādi, kam nav vairs ko zaudēt. Kā dziesmā – lai dzīvo tas, kam nav nekas!

Masu mediji Daugavmalas akciju sākotnēji atspoguļoja ar bildēm, kurās redzami cilvēki ar īpašām vajadzībām. Man tas likās zemiski. Pēc tam apķērās – tas taču pret kreiso liberāļu ideoloģiju veidot Upura tēlu visur, kur vien iespējams. Un cilvēku ar īpašām vajadzībām nostādīšana pret veselajiem tak svarīga žilka! Tomēr kopīgais atspoguļotāju tonis jau palika – tas tāds deģenerātu tusiņš. Labi, ka policija neļāva viņiem mest akmeņus logos! Jo uz ko gan citu viņi būtu spējīgi?

Taču realitāte ir cita. Daugavmalā sanāca cilvēki, kas ar katru sirds nervu sajuta, ka kovids nav cīņa ar vīrusu, bet kaut kas cits, kas uzbrūk viņu dzīvēm. Kas neļauj viņiem sasniegt to, ko viņi gribētu un kas būtu vajadzīgs viņu bērniem. Šie cilvēki iznāca ielās, nevis kārtējo reizi klusi aiztinās uz Īriju.

Te ir divi jautājumi. Pirmais – par izglītotās elites nodevību. Jūs taču arī, maitas tādi, jūtat, ka būs sūdi no suverenitātes atdošanas. Tomēr sēžat savos dīvānos un dzerat vīnu no pagrabiem, kas tik drīz neizsīks, bet izsīks. Otrais – Daugavmalas akciju organizatori, līderi un to politiskās ambīcijas. Viņiem būtu jānovērš aizdomas, ka šis ir tikai pakāpiens, lai tiktu augstākajā politikā, Saeimā. Pagaidām jau arī nekādi tādi politiskie talanti, kas liktu domāt par kvalificēšanos, neizgaismojas, bet varbūt vajadzīgs laiks. Iepriekšējā krāpšana, ar kotlešnieku, kā viņus sauc Elita Veidemane, panākumiem un tiem sekojošo politisk impotenci, diezvai vēlreiz izies cauri. Ja kāds grib būt politiķis, tad viņam jāprot ne tikai bļaustīties par trūkumiem, bet ar pārliecināt, ka viņš zina, kā tos trūkumus novērst.

Nu un tā mēs paliekam pie secinājuma, ka tieši galvenokārt trūcīgi un mazizglītoti cilvēki bez gana bieziem sociālajiem spilveniem bija tie, kas kliedza, ka karalis ir kails. Gluži kā kurpniekpuika slavenājā Andersena pasakā “Karaļa jaunais tērps”. Tas stāsta, ka dažreiz tieši kurpniekpuikam tiek iedota izšķirošā loma nācijas tālākās gaitas noteikšanā.

Ticība valstij. Ja notiek šāda sociālā diagnostika un daļa no sabiedrības pārliecinās, ka valdība strādā nevis viņiem, bet globālajiem onkuļiem, kāda var būt cilvēku reakcija ārpus protesta akcijām? Es domāju, divas: 1) nostiprināsies priekšstats, ka nodokļus mums atņem, nevis mēs maksājam; 2) veidosies iniciatīvas, kuru prototipi ir agrīnās kristiešu kopienas Romas impērijā un “nevardarbīgās pretošanās” kustība Indijā 20. gadsimtā.

Es nedomāju, ka globālisms kā biznesa projekts ir ar ilgtermiņa perspektīvu, tā tas mainstrīmam izskatās šodien. Pasaules valdība, vakcīnas kā jaunie nodokļi un pakļaušanās zīme. Skaidrās naudas un nekustamā īpašuma atcelšana. Kas tik vēl nav nav sazvērestots! Arī sieviešu kopīgošana un visa cita komunisma realitāte. Diemžēl tendence ir sazvērestības teorijām īstermiņā realizēties! Tādēļ labāk tomēr iziet Daugavmalā un justies, ka esi darījis kas jādara, bet paļāvies, lai notiek kas notikdams.