Vai varam teikt, ka vairāk brīvības vienmēr ir labāk, nekā mazāk? Šādi formulēts, jautājums sašeikerē un parauj sev līdzi citu jautājumu – vai tad brīvība var kaitēt? Nākas krietni padomāt, pārvarēt savu brīvību mīlošo ievirzi, pirms atbildēt – jā, var gan! Piemērām, mēs taču ierobežojam to cilvēku brīvību, kuri vēlas vadīt autotransportu bez autovadītāja apliecības! Mēs nedzirdam pret to būtiskus iebildumus. Mēs visumā uzticamies idejai, ka automašīnu vai motociklu nedrīkst vadīt kurš katrs un ka to nevajadzētu darīt reibumā.
Mēs – sabiedrība kopumā, neskaitot, protams, dažus margināļus – arī neprotestējam pret tādu vecāku brīvības ierobežošanu, kuri, sabiedrībasprāt, nepareizi audzina savus bērnus, ieskaitot brīvību tos neaudzināt vispār vai audzināšanā pielietot metodes, kas tiek atzītas par vardarbīgām http://apollo.tvnet.lv/zinas/policija-apstiprina-ogre-aizturets-telti-dzivojoss-paris-par-savu-bernu-filmesanu-pornografijai/696412 . Pasaulē, kuru apdraud terorisms, drošības dienesti jau sen droši staigā pāri privātuma robežām, un mēs to it kā neredzam, jo kāda tad ir alternatīva – tikt uzspridzinātam lidmašīnā vai pat savā mājā?
Tātad mēs dzīvojam telpā, kurā principiāli tiek atzīts, ka brīvības var būt par daudz! Un praksē, attiecībā uz būtiskākajām civilizācijas vērtībām tiek ievērots princips, ka palielinoties brīvībai, ir jāpalielinās spējai par šo brīvību atbildēt. Tie, kas tradicionāli cīnās pret jebkādiem brīvības ierobežojumiem, par šo saikni tikpat tradicionāli nerunā. Liberāļiem šķiet, ka atbildības deficīts aizpildās pats no sevis. Ka par to nav speciāli jārūpējas, galvenais, lai tik būtu brīvība – jo vairāk jo labāk. Atlaidīsim drošības dienestus, atlaidīsim policistus, atvērsim cietumu vārtus – un mēs ieraudzīsim, ka tie, kam mēs esam uzdāvinājuši vairāk brīvības, to izmantos tikai sabiedriski atzīstamu mērķu sasniegšanai!
Gaidi ar maisu – skan latviešu sakāmvārds! Cilvēks ir dabas daļa un dabai piemīt īpašība plūst uz mazākās pretestības pusi. Nezāles neaug mežā, bet centīgi ravētās dobēs. Kultūra ir pret-dabīga, tā liek dabu rāmjos, bet tie rāmji salūzt, ja tos regulāŗi nestiprina. Uzdodot jautājumus par brīvību, es domāju – vai visi cilvēki ir jāaplaimo ar brīvību? Arī tie, kas nepretojas acīmredzamam ļaunumam, ko viņi paši kādas apmātības dēļ neredz?
Interesanti – mēs esam liecinieki tam, ka ne jau tikai psihopātu vai garīgi slimo brīvība tiek ierobežota un ka to dara ne tikai valsts vara. Nobela prēmijas laureāts tiek pazemots par to, ka viņš pateicis kaut ko pašsaprotamu – iemīlēšanās var traucēt darbam – http://apollo.tvnet.lv/zinas/socialajos-medijos-plasi-izsmieti-anglu-petnieka-komentari/695076 . Šokējoši, ka zinātnieks par to paklausīgi atvainojas, šokējoši, ka viņa kolēģi nerīko protesta akcijas, lai aizstāvētu savu sirmo biedru viņa elementārajās tiesībās paust savu viedokli, šoreiz pat tikai puspajokam. Brīvība izrādās verdzība, Orvels.
Tātad – ne visiem brīvības ierobežojumiem var piekrist. Manuprāt, kritērijs ierobežojumiem ir – sabiedrības intereses. Piekrītu, šeit ir iespējamas spekulācijas, iespējams pat, ka neviens nevar pateikt, kas tas ir – sabiedrības interesēs? Vai – kurp jāattīstās sabiedrībai? Kāda izskatīsies šī pasaule pēc simts gadiem? Bet ja mēs nezinām, kurp ejam, tad tas vēl nenozīmē, ka mums bez ierunām jāatsakās no vērtībām, kas ir līdzšinējo sasniegumu pamatā! Es runāju par milzīgu kultūras sasniegumu – monogāmu ģimeni, uz kuras balstās visa Rietumu civilizācija ar visu tās izpausmju daudzveidību. Un ja mēs caur šīs pamatvērtības prizmu raugāmies uz profesora Hanta izteikumiem – tie ir monogāmas ģimenes un patriarhālas darba ētikas pusē. Tie nav individuālisma, feminisma un genderisma pusē.
Pavirši sērfojot masu mēdijos, izskatās, ka šodien Rietumu pasaule tikai to vien dara, kā skrien pakaļ indivīda brīvībai realizēt savas hedoniskās intereses. Praids, partnerattiecības laulības vietā, šķirto ģimeņu skaita graujošs pieaugums – tas viss esot lieliski, jo atbilst cilvēktiesībām. Un ja kāds atgādina par ģimenes un bērnu tiesībām, tad tas truli tiek asociēts ar Putinu un visām šodienas Krievijas nejēdzībām. Labi, ka pie mums tomēr ir cilvēki ar saprātu un stingru stāju – http://www.irir.lv/2015/6/9/kas-paliek-uz-vestnieka-dzentlmeniskas-sirdsapzinas . Un, paldies dievam, ka šajā gadījumā šis cilvēks ir sieviete. Vai tik tas arī lieku reizi neparāda, ka sieviete drīkst to, ko vīrietis nedrīkst – nez kā būtu, ja to pašu ko profesors Hants, būtu pateikusi Ingūna Rībena? Un ja tikumības jautājumu Saeimā izvirza sieviete no „Saskaņas centra”, vai tādēļ šis jautājums tūliņ jāasociē ar kaut ko prokrievisku, sovjetisku un reakcionāru?
Tā sauktais tikumības jautājums ir kļuvis kardināli svarīgs tādēļ, ka tradicionālās baznīcas autoritāte izglītotajā sabiedrībā tuvojas nullei – tā tas ir visā kristīgajā pasaulē, bet galīgi nav jūdaiskajā un musulmaniskajā pasaulē. Kristietības mantiniekiem vairs nešķiet svarīgi ievērot mācītāju „no augšas” pasludinātās grēka pazīmes, arī baušļi tiek pārkāpti ik uz soļa. Bet ja tā, tad monogāmijai vairs nav nekādas aizstāvības!
Nesen, pārlasot Aspazijas darbus, uzdūros agrāk nelasītai novelei „Saulgriezīte”. Tā nav augstākās literārās raudzes darbs. Minu to tādēļ, ka tā tomēr lieku reizi parāda cilvēka (šajā gadījumā sievietes) nespēju atbildēt par sev doto brīvību. Viņa, līdzīgi Annai Kareņinai izdara pašnāvību, metoties zem vilciena, un atstājot mazu dēliņu kā bāreni un vīru, attiecībās ar kuru līdz tam nekas neliecināja, ka tās būtu sliktas. Tas notiek it kā mīlestības uz citu vīrieti dēļ, taču patiesībā dēļ krišanas savā arhetipiskajā zemapziņā un pasaules vēsturē. Aspazija atšķiras no Tolstoja ar to, ka neparāda visas smalkās pārejas starp atbildību un bezatbildību. (Īsā novelē tas arī daudz grūtāk kā romānā). Bet tāds veids šokē vēl vairāk – pieaudzis cilvēks būtībā nedrīkstētu uzticēties pats sev. Nevajag jau nemaz sajukt prātā psihiatriskā nozīmē un ne jau tikai iemīlēšanās ir vienīgais sociālas nepieskaitāmības stāvoklis, kurā cilvēks var zaudēt spēju būt atbildīgs. Vēsturiski cilvēkiem tas ir bijis skaidrs jau sen, tikai modernajā pasaulē, kurā godā nācis individuālisms, tas tiek apšaubīts un cilvēki, kas netic cilvēka personiskajai visspēcībai, izsmieti un pazemoti. Cilvēkam vajag kādu, ar kuru kopā šo milzu pieaugušā cilvēka atbildību dalīt un tradicionāli tā ir bijusi ģimene (laulātais) un baznīca. Tomēr ar visu to mēs neesam pilnīgā drošībā, ka arhaiskā pasaule „nenāks augšā”. Šo vāku vajadzētu nostiprināt, tajā skaitā ar psihoterapijas palīdzību. Tomēr mēs redzam arī to, ka psihoterapija arī tiek rauta „uz pusēm”. Vienā pusē ģimenes, bērnu tiesības un līdzatbildība, otrā – individuālisms, cilvēk- un sieviešu tiesības, feminisms un pašatbildība.
Pēdējā, 27. „Ir” numurā Pauls Raudseps krata pirkstu pret, viņaprāt, ksenofobiem („Bēg no pasaules”), bet turpat, 140 zīmēs ieraksta – „Solvitologiem darbs nav viegls. Kādi manevri slepeni tiek plānoti partijas līderes smadzeņu centrā zem sarkanā matu laukuma?”. Kas noticis ar biedru brīvību, pašorganizācijas spējām un kolektīvo atbildību Latvijas liberālākajā partijā? Tā nezin kādēļ iebēgusi tumšā telpā zem sarkana matu laukuma, par kuru ierunāties Raudseps drīkst vairāk nekā Rudzītis. Un politoloģija, ai, ai, ai – pārtapusi par solvitoloģiju. Kā jau esmu teicis agrāk – demokrātija var darboties tikai tad, ja stingri stāv uz feodālā autoritārisma un pirmatnējās kopienas komunisma pamata. Visi hiperdemokrātiskie eksperimenti Latvijā beidzas ar to pašu – stipru līderu meklējumiem no vienas puses un šo līderu pazemošanu un demonizēšanu no otras.
Praida aktivitātes, Rībenas kundzes polemika ar zviedru vēstnieku un tā sauktās kustības par tradicionālu ģimeni šodien vairs nav tikai ģimenes jautājums – ne Latvijā, ne pasaulē. Pat ne politisks jautājums vairs. Tas ir uzrādījis kultūras šķeltni, kas, manuprāt, nav jauna, tā ir sena un arhetipiska. Vienā – Rietumu pasaulē – ir Dēla (Bērnu) olimpiskā demokrātija, kura ir pietiekami labi aizmirsusi grieķu mītus un pašu Grieķiju grasās izolēt no Eiropas. Šī pasaule, pati stāvēdama uz gadu tūkstošus veca, pa milimetram vien izcīnīta kultūras pamata, kurā ir gan Tēva, gan Mātes tiesību slāņi, mēģina paziņot, kas tas viss ir nieki, vecas pasakas un ka pat cilvēka dzimums ir viegli maināma sociāla konstrukcija.
Tai pretim stāv Austrumu pasaule ar Krieviju priekšplānā, kurā nekāda Dēla demokrātija nav nostiprinājusies un tuvākajā laikā nenostiprināsies. Šajā pasaulē dominē patrimatriarhālā Tēva (feodālisms) un matriarhālās Mātes (pirmatnējās kopienas komunisms) pagaidu vienība, kura uz laiku aizmirsusi un nolikusi malā savstarpējos nenokārtotos rēķinus un tagad mēģina noturēties pret Dēlu. Latvijas mediju vidē nospiedoši dominē rietumnieciski noskaņojumi, kaut arī dažu iedzīvotāju slāņu galvās ir pilnīgi pretēji.
Šķietami antilatvisku, prokrievisku un daudziem šokējošu pozīciju ir ieņēmis Imants Kalniņš – http://apollo.tvnet.lv/zinas/imants-kalnins-krievijas-agresija-krievija-saja-bridi-aizstavas-pret-agresiju/696446 . Es komponistam nepiekrītu tikai tajā ziņā, ka, manuprāt, aiz Krievijas un ASV vajadzētu saskatīt šos dziļāko arhetipisko spēku sadursmi, kuras norisē neko neizšķir cilvēki. To ir sarīkojuši dievi, respektīvi, tā ir iepriekšnolemta un neizbēgama. Frontes līnija Ukrainā ir kultūras šķeltnes līnija, kura noris ukraiņu (bet ne tikai) galvās un to nevar ietekmēt ne krievi, ne amerikāņi. Arī mūsu galvās titanomahija noris, tā periodiski atjaunojas.
Mums ir milzu problēma pateikt – Rietumiem nav taisnība tādēļ, ka viņi nesaprot, uz kā demokrātija stāv – uz feodālisma un matriarhāta pamata. Tādēļ Dēlam uzvarētie vecāki nav jāatstāj nomesti aizmirstībā un Tartatrā (kā tas notiek Latvijas demokrātijā), bet gan jāpārceļ uz Svētlaimīgo salām (kā tas labāk vai sliktāk notiek dažās konstitucionālo monarhiju zemēs). Un Krievijai nav taisnība tādā ziņā, ka tā nesaprot, ka demokrātija kā nākotne un Dēla uzvara ir neizbēgama, jautājums tikai par to, ar cik lieliem upuriem. Nav nekāda īpašā krievu ceļa, ir tikai progress, kaut arī cirkulārs, spirālveida. Un regress, tādi pat veidīgs.
Mums ir problēma – kā tajos informācijas plūdos, kas gāžas mums pāri, atrast zināšanas, kam var uzticēties? Daži mēģina to darīt mūzikā, citi virsrakstos. Un vienalga nesaprot, pat brālis brāli – http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/198744/imanta-kalnina-bralis-viks-par-imku-tas-ir-pratam-neaptverami . Manuprāt, tikai idiots var šaubīties par Imanta Kalniņa nacionālo stāju un nopelniem šīs nācijas labā. Viņa žests ar Putina kreklu arī ir māksla un atgādinājums, ka bērnu tiesības sākas no tēva – bet to ir teicis arī reanimatologs Pēteris Kļava un arī es. Bet demokrātija izaug no bērnu tiesībām… Komponista interese par islāmu, manuprāt, ir izskaidrojama ar vilšanos kristietības spējā saglabāt Tēvu. Bet tur ir daudz vairāk – vai zināt, ka Imants Kalniņš zina ne tikai arābu, bet arī ķīniešu valodu?
Ir cilvēki, kas uzskata, ka kristietības nelaimes sākušās jau apgaismības laikmetā, kas faktiski bija sākums Dieva dekonstruēšanai, un kas pēdējo 300 gadu laikā arī sekmīgi ir izdevies. Un tad parādās „it kā zinātnieki”, kuri Rietumvalstīs saņem milzīgas valsts dotācijas, lai pierādītu, ka cilvēks pats ir Dievs. Tātad autohtons, tātad bārenis. Vecāku nav, vēstures nav, arhetipu nav, dzimumu atšķirību nav. Mēs jaunu pasauli sev celsim…
Man patīk Borisa Groisa atgādinājums nesen iznākušajā grāmatā „Komunisms. Post scriptum” par to, kas ir dialektiskais materiālisms. Tā esot prasme vienlaicīgi saturēt galvā divu pretstatu pastāvēšanu vai hēgeliskā pretstatu vienība. Vairums cilvēku uz to nav spējīgi – tikai, ka vai nu krievi ir slikti un amerikāņi labi vai otrādi. Un ja kā Kalniņš otrādi, tad pasaules gals. Krievi šodien pārstāv to, uz kā eiropieši stāv, viņiem jātiek atzītiem kā vienā shēmā esošiem un ne sliktākiem. Grēcīgajiem kristiešu mantiniekiem jātiek uz Svētlaimīgo salām. Bet bez titanomahiskas cīņas tas nenotiks, un upuri būs. Un tie būs arī katrā no mums, kas ļauj sevī uzvarēt vienam vai otram bez tam sekojoša izlīguma un roku paspiešanas. Mājai jāstāv uz pamatiem un tiem nav jākaujas, kurš no tiem svarīgāks – pamati vai māja. Labie krievi un labie amerikāņi, tikai katrs savā veidā.
Es nepiekrītu Imantam Kalniņam tajā, ka amerikāņi izraisīja Maidanu. Vairāk es piekrītu tam, ka Maidans ir (bija) cīņa starp diviem oligarhu (feodāļu) grupējumiem pašā Ukrainā, kuri ātri vien nokļuva zem pretēju ideoloģiju karogiem un šī nokļūšana bija arhetipiska, katrā cilvēkā. Ja ukraiņi nespēs redzēt šo procesu arhetipisko raksturu un kā aitu bars totāli „amerikanizēsies”, tad viņu atmošanās būs daudz sāpīgāka nekā tā, kurā tagad ieejam mēs. Bet Kalniņš ir dialektiķis, gluži kā Orvels. Viņu galvā satilpst pretstatu vienība, atšķirībā no daudziem. Kamēr bizantiski feodāli matriarhālās vērtības Latvijā dominēja, viņš bija liberāls, demokrātisks un nacionāls. Tiklīdz kā pārsvars nostājās amerikāniski nespontānās demokrātijas pusē, tā Kalniņš palīdz stabilizēt pretējās vērtības. Bet galvā viņam ir abas.
Ingūnas Rībenas cīņa ar zviedru vēstnieku arī ir titanomahiska un šajā cīņa es neesmu liberāļu un demokrātu pusē. Viņi ir vispirms jāpārmāca, lai neaizmirst to miera līgumu, ko pēc uzvarētās titatnomahijas noslēdza Dēls ar vecākiem, nosūtot tos uz Svētlaimīgo Salām. Visi liberālismi, feminismi, individuālismi, monogāmās ģimenes graušana un bērnu tiesību neievērošana ir minētā miera līguma pārkāpumi. Nedomāju, ka vispirms to pārkāpa amerikāņi, šķiet, ka Rietumu kultūrā pirmie šajā ziņā bija eiropieši. Un ka no pašas Apgaismības laikmeta sākas šis stāsts. No Dieva nolieguma, no ateistiem Gētes un Voltēra Eiropā un Merķeļa Latvijā.
Krievijas misija ir arī vest Eiropu pie prāta – lai tā nediskreditē demokrātiju kā nākotni, uz kuru riebjas doties. Demokrātijai un Dēlam ir jārespektē Mātes un Tēva pamati, ja tā grib būt demokrātija, nevis tikai Dēla autokrātija. Un Eiropas misija ir vest Krieviju pie prāta, jo viņi nav vienīgie misionāri. Šķiet, Groisam ir liela taisnība – dialektiskais materiālisms ir ārkārtīgi grūti uztverama lieta. Tādēļ cilvēkus, kas apliecina uzticību abām pretrunas pusēm, neuztver par rīcības cilvēkiem, labākajā gadījumā. Parasti tādus uztver par nenopietniem. Rezultātā mūsu mediju telpa veidojas monocentriska visos jautājumos. Arī attiecībā uz Grieķiju, tādēļ izlasīt kaut vai šo http://www.delfi.lv/news/comment/comment/sergejs-ancupovs-musdienu-griekijas-miti-galvenokart-maldinosie.d?id=46193577
ir patiess prieks. Ne tāpēc, ka tā vienīgā patiesība. Tāpēc, ka viena no.
Man brīvība nav nesvarīga, bet es to saistu ar spontanitāti, kas psihodrāmā ir tāds dvēseles stāvoklis, kurā mēs varam sev palīdzēt nonākt, lai tiktos ar Dievu. Caur to mēs tiekam tālāk, mēs sajūtam, kur mums jāsper nākamais solis. Spontanitāte ir kas pilnīgi pretējs dogmatiski fundamentālistiskajai „vienai patiesībai”, kuru tiražē vairums no mūsu masu medijiem. Tādēļ es esmu par brīvību, bet ne tādu, kuru demonstrē mūsu „liberāļi” un „demokrāti”. Un man liekas, ka ar brīvību kā kultūras resursu (nevis spontanitāti), ir tāpat kā ar naudu – ja to sadrukā un/vai aizdod kredītos par daudz, kaut kas saiet šreijā, rodas tas, ko finansisti tik poētiski nosaukuši par „burbuli”, tas sprāgst un mēs atčoknāmies labi ja krīzē, nereti tomēr dižķibelē. Ja paņemtā resursu brīvība nav gana segta ar individuālo atbildību, kas apdrošināta kolektīvajā līdzatbildībā, radīsies daudz lielāka dižķibele. Lielāka tādēļ, ka tuvāka personiski. Neviena dižķibele tā nesatricina cilvēku kā šķiršanās ģimenē, kas ir individuāli piedzīvots monogāmijas gals! Bet par to bieži vien aizmirst pat tie, kas to piedzīvojuši.
Komentāri
tomēr nav tik vienkārši.. brīvības varētu dalīt – valsts brīvība, sabiedrības brīvība, ģimenes brīvība, uzņēmuma brīvība, autovadītāja brīvība, indivīda brīvība… un tad skatīties, cik lielā mērā kurā gadījumā brīvība kaitē. Indivīda brīvība noteikti ir sarežģītākais jautājums, jo no vienas puses tiešam „pieaudzis cilvēks būtībā nedrīkstētu uzticēties pats sev”, no otras – nav saprotams, kāpēc daļā sabiedrības tiek kultivēts naids pret individuālismu un kāpēc tiek likta vienlīdzības zīme starp individuālismu un hedonisko interešu realizēšanu. Vai individuālismam nav nekādu plusu? Tāda veida eksistence salīdzinoši ir daudz sarežģītāka. Proti – zinot, ka mājās negaida sieva / vīrs, kas atbalstītu, daudz vairāk darbu jāuzņemas pašam / pašai, dzeršana un citi līdzīgi netikumi jāierobežo, jo skaidrs, ka neviens tev neaizrādīs un nemēģinās atrunāt, emocijas jāsavāc, ja zināms, ka nebūs, kas atbalsta. Būt individuālistam būtībā ir smags darbs ar savu brīvību (kas pie kam var neizdoties), tā nav ticība indivīda visspēcībai. Vienmēr aktuāls ir jautājums vai labāka ir ģimene ar septiņiem bērniem, kuriem nav ko ēst un nav kur dzīvot vai cilvēks, kurš ir sliktais individuālists, bet spēj, piemēram, nopelnīt un tai skaitā palīdzēt savas māsas trim bērniem. Individuālisms tomēr ir nepietiekami vienpusēji apskatīts, kaut kādā ziņā pasaule mainās un tas pats individuālisms brīžiem nav paša brīva izvēle, bet veids, kā izdzīvot.
Labdien! Vai sestdienas ģībšanas epidēmija Dziesmu svētkos, gājiena atcelšana utt. nav labs materiāls apropos tēma brīvība un spontanitāte? Sestdien biju ģenerālmēģinājumā, vēroju tuvplānā. Ir tāda spēle – pūķis grib aprīt princesi, princese mēģina sagrozīt galvu bruņiniekam, bruņinieks cenšas nogalināt pūķi. Šodien, ar laika distanci šķiet, ka sestdien izspēlēta Vislatvijas lielpasaka par ģībstošām princesēm, bruņiniekiem – glābējiem/mediķiem un milzu pūķi – Dziesmu svētku matricu un funkcionāru baru, ko personificē Seile (kas pēc dabas neizskatās pūķis, tāpēc pieņēma nepareizus lēmumus, ka gandrīz politiski nobeidzās). Labi, ka pasaka bez traģiskām beigām. Kas notiktu, ja ģībstošo princešu pūlis mestos bēgt?
Piekrītu gandrīz visam, izņemot šo: “tradicionālās baznīcas autoritāte izglītotajā sabiedrībā tuvojas nullei”. Manā ev. lut. draudzē publika ir pat ļoti izglītota – ar draudzes ganu priekšgalā. Jā, varbūt pret pārējo ļaužu pulku mūsu nav īpaši daudz, taču arī Jēzus saka “mans mazais ganāmais pulciņš”. Un uzvara, kā zināms, tik un tā pieder Viņam, lai kā “ceptos” pasaule:)
Starp citu, katram būs iespēja par to pārliecināties.
Tad jau Elizabetes draudze izskatās pēc dažu intelektuāļu pieturas punkta, nevis visaptverošas organizācijās, kā agrāk uztvēra baznīcu.
Brīnišķīgs raksts! žēl, ka tagad nav iespējas pakomentēt garāk, pceru, ka vēl varēšu te atgriezties kādā mierīgākā brīdī, bet attiecībā uz brīvību man ētikas pasniedzēja mācīja, ka par to runājot jādomā nevis brīvība no kā, bet brīvība priekš kā. Ja tu neko sakarīgu ar to brīvību pats iesākt nemāki, tad labāk lai tevi vada. (tā tas ir ar bērniem, bet vai tikai?)
Kab Viesturam lobōka jutūne byutu, atrodu vīnu smīklagobolu ap laimeibas solu (aba, myusu platuma grādūs – ragaveņu i meža) temu:
Seņuok beja tāvs i dāls, i dālam jau beja bārni.
Atīt jis nu krūga, īreibs, tys dāls i soka iz sovim bārnim: „Jemit jius ragavenis, licit vacu tāvu, veļcit iz mežu, izsvīdit jū pūrā! Lai jū tī voi viļki ād, voi suni!”
Nu, vot jī īlīk tū vacū tāvu, nuvalk iz pūru, izsvīž tī, a ragavenis atvalk atpakaļ.
Vaicoj tāvs: „A kam jius ragavenis vylkat iz sātu, kam jius napametet tī?”
Atsoka bārni: „A ar kū mes tevi viļksim, ka tu vacs byusi?”
Vot jis redz, ka slikti!
Nūguoja pats iz mežu, atvylka vacū tāvu iz sātu atpakaļ i globuoja da smierts!
Pirms runāt par brīvību, kas ir šī bloga temats, vēlos savu komentāru ievadīt ar divām līdzībām. Pirmo izlasīju grāmatā (gan neatceros, kādā, bet tā nav manis izdomāta), bet otrā piedzīvota pirms divām dienām personīgi.
1) Ja brīvību varētu salīdzināt ar klavierspēli, tad ir cilvēki, kas to saprot, kā drīkstēšanu pieiet pie klavierēm un sist, pa kuru taustiņu ienāk prātā, bet ir cilvēki, kas uzskata, ka vispirms ir jāiemācās notis, tad jāspēlē gammas, jādrillē etīdes, katru dienu jāvingrinās (arī tad, ja negribas), lai beigās varētu nospēlēt jebkuru skaņdarbu, kas ienāk prātā.
Jebkurš, kam mājās ir klavieres un kādreiz ciemos bijuši bērni, sapratīs, kāds pārbaudījums nerviem ir tas, ka viens sēž un kaut ko nejēgā klimperē (kaut arī bērns pats ir sajūsmā). Katrā ziņā atšķirību starp šādu taustiņu spaidīšanu un Vestarda Šimkus izpildījumu ir labi pamanāma pat nespeciālistam. Tātad – brīvība var būt patvaļa (kā VR te saka – izdabāšana indivīda hedonistiskajām vēlmēm), kam patiesībā nav nekādas pievienotās vērtības sabiedrībai, un var būt atbildība, kas nozīmē, ka brīvība pieprasa arī disciplīnu un piespiešanos reizēm.
2) Ciemiņi atnesa parastos skābos un negaršīgos Latvijā dabūjamos nektarīnus. Dēls paprasīja vienu. Es “pakonsultēju” viņu, ka tie ir cieti, skābi, negaršīgi. Viņš vienalga gribēja. Es nogriezu vienu mazu šķēlīti, liku pagaršot un jautāju, vai viņš droši zina, ka grib to ēst. Dēls pārliecinoši man teica, ka jā. Sagriezu nektarīnu šķēlītēs (tie bija tik cieti, ka vieglāk būtu nokost gabalu no akmens!), noliku uz šķīvja dēlam priekšā. Pēc otrās šķēles dēla domas par nektarīniem mainījās. Viņš sacīja, ka neesot garšīgi un vairs neēdīšot. Tad es viņam vārds pa vārdam atgādināju viņam par tikko notikušo sarunu, un teicu, ka tā bija viņa izvēle, ar ko tagad ir jātiek galā, nektarīnu apēdot. Tā ir četrgadniekam piemērota atbildība. Viņam ir tiesības izvēlēties, bet man ir pienākums pielūkot, lai viņš neizvairās no savas izvēles sekām. “Jo dziesma jau nav par krekliem”, kā smejies. Nākamreiz padomās pirms kaut ko izvēlēsies, jo zinās, ka savas izvēles sekas nevarēs tā vienkārši “norakstīt”, mamma neļaus 🙂 Un ceru, ka sākot ar nektarīniem beigsim pie sievas, kuru nevar tā vienkārši izmest, jo “negaršo”, tāpēc ka pats viņu izvēlējies un tagad ar savu izvēli ir jāprot sadzīvot.
Es, protams, esmu ar sirdi un dvēseli par monogāmu un nešķiramu laulību, bet manam viedoklim trūkst jebkādas kredibilitātes, pati esmu divreiz precējusies, līdz ar to – man nav ko atbildēt, ja man saka: “Bet tu pati?” Nu jā, sanāk, ka man kaut kādi divkārši standarti. Tāpēc esmu priecīga, ka ir kāds, kura viedoklis ir ticams (VR), kas to aizstāv un kam nav jākaunas, ka pašam vairāk par vienu sievu. Vēlējos tikai pateikt (ja tas var kalpot man par attaisnojumu), ka, manuprāt, laulību noimprovizēt nevar. Bet lielākā daļa no tiem, kas stājas laulībā un pēc tam izšķiras, apprecējušies, nesaprotot, kas tas ir (un nav jau pie kā arī painteresēties). Pārāk daudz kas tiek saistīts ar jūtām. Tas ir labi, bet laulība kā institūts nevar tikt reglamentēta ar jūtām vienkārši tāpēc, ka nav jau instrumenta, ar ko valsts varētu nokonstatēt vai tās jūtas tur ir vai nav. Laulība mīlestības pēc vispār ir cilvēces vēstures jaunums, vēl lielāks jaunums par monogāmiju. Latviešu valodā līgava un līgt, kā arī precēties un prece šķiet ļoti aizdomīgi līdzīgi vārdi. Par mīlestību tur nav runa. Es neapgalvoju, ka būtu jāprecas bez jūtām, Dievs pasargi! Tikko bija jāiet uz kāzām un tautas dziesmu pūrā meklēju dainu, ko ierakstīt kartītē. Mīļo stundiņ, tur jau nebija ko ņemt! Precību un kāzu dziesmas vienas vienīgas traģēdījas. Kā šī:
Vai, Dieviņi, ko darišu?
Grib tautietis mani ņemt.
Maukšu savu vainadziņu
Zaļâ niedres galiņâ,
Metiš’ savu gredzentiņu
Sīku kārklu ceriņâ,
Laidišos upitê
Raudulišu pulciņâ.
(Par to, ka brālis taisās precēt māsu šoreiz nerunāsim, bet vēl virkne tautasdziesmu apliecina, ka Gaujas “Ģimenes lietas” nav nekas oriģināls, latviešiem tā ierasts jau gadsimtiem, te viena ieskatam
Ai, Dieviņi, ko darišu,
Grib bāliņš mani ņemt!
Dziedadama iesalaižu
Pie niràm ezerâ.
Labak nira ezerâ,
Ne bāliņa līgaviņa,
Ne bāliņa līgaviņa,
Ne māmiņas vedekliņa.)
Nu bez tautieša tur vēl pieteicās dzērājs, atraitnis utt. Vārdu sakot – bēdu leja. Tātad – cilvēkam tomēr ir tiesības izvēlēties, ar ko viņš precas. Bet tālāk jau kā ar nektarīniem. Izvēlējies, apdomāji un jādzīvo. Jo pats to izvēlējies. Jo tā ir brīvība, kas paģēr nevis spaidīt taustiņus, bet iemācīties spēlēt. Reizēm tu to brīvību iemācies jau pieaugušā vecumā, jo pašu neviens nepamācīja. Labāk to iemācīties kā bērnam. Es ceru, ka savējiem to pratīšu nodot.
Šeit daudz ir ticis runāts par binomu vīrietis – viņa māte. Tagad, kad esmu māte diviem “vīriešiem”, saprotu, cik tas ir sarežģīts uzdevums! Varbūt, ka ar meitenēm ir tikpat grūti, nezinu, man nav pieredzes. Bet man šķiet, nav īsti tā, ka māte neļauj dēlam attīstīties, jo grib paturēt pie sevis kā puisīti, un tad izaug memmesdēliņš. (Ja pareizi saprotu, tad apmēram tā varētu rezumēt VR teoriju), vīrietis, kas nekad nekļūst pieaudzis un galu galā meklē dzīvesbiedri, kas viņam būs mamma. Manuprāt, memmesdēliņi izaug slinkām mātēm, nevis vistiņām- aprūpētājām (varbūt arī tādas ir, bet tas nav mans gadījums). Jo bērns ir jāaudzina, bērnam ir jāmāca, jāstāsta, jārāda, kā darīt. Man ir slinkums staigāt pakaļ ar – izslēdz gaismu! norauj ūdeni! savāc zeķes! sakārto mantas! Man ir vieglāk pašai noraut to ūdeni, nevis ienākt tualetē, nokonstatēt, ka ūdens nav norauts, iet meklēt “vainīgo”, saukt viņu uz tualeti, likt noraut ūdeni, un tikai tad tikt līdz tam, kāpēc uz tualeti atnācu pati. Man ir vieglāk aiznest tās nomestās drēbes, nekā darīt visu to pašu, ko tikko stāstīju par ūdeni. Bet es sapratu, ka tajā vieglumiņā ir baigais risks, (patiesību sakot – 100% garantija), ka nekāds brīnums nenotiks, viņš nekad neiemācīsies, jo neviens nebūs viņam rādījis, prasījis, mācījis. Un audzināt, sasodīts, reizēm var būt tik apnicīgi, ja pati varu izdarīt desmit reiz ātrāk un labāk. Ko man gaidīt, kamēr viņš izčammāsies? Bērns pats no sevis nemāk pilnīgi NEKO! Dabiski viņš prot tikai būt sivēns (reizēm aizdomājos par to, vai gadījumā neesmu cūka :D) Bet es domāju par viņa sievu. Tagad viņš atraugājas un urbina degunu, mani tas vienkārši kaitina, bet – ja tā darītu mans vīrs? Ko es domātu par viņa māti?! Toties es tikai ar kniksīšiem un reveransiem staigāju savas vīramātes priekšā (bez ironijas), kas ir izaudzinājusi tādu dēlu, kas zeķes neizmētā, pie televizora ar aliņu nedirn, pienu no tetrapakas nedzer un ēd ar nazi un dakšiņu. (Tas viss jau tikai līdzības, līdzības, kaut arī zināma daļa konkrētas realitātes tur ir).
Lai būtu stipra laulība, ļoti svarīgi ir vecāki, kas iestāda smadzenes un iemāca, kā tas ir. Ar savu piemēru. Ar audzināšanu. Lai neiegrābtos ar to, ko negrib. Lai izvēlētos ar apdomu. Tāds mans pazemīgais šķirtenes un divu puiku mātes viedoklis. Ja varētu dzīvi sākt no sākuma, mana tagadējā laulība būtu pirmā, un nekā iepriekš nebūtu bijis, bet tā notiek tikai pasakās. Šķiršanās noteikti izsit zemi zem kājām un bērnam ar tādu pieaugušo vecāku, kam nav pamata, ir sasodīti grūti, jo viņam vecāku vajag drošībai, bet vecāks tikai grauž sevi ar vainu un kaunu, un bērns aug kā tāda nezalīte, neviena nepieskatīts. Vecākiem šķiršanās ir tik traumatiska un sevī ieraujoša, ka bērns kaut kādā brīdī paliek kā bārenītis, gluži kā alkoholiķu nepieskatītie bērni, kas it kā juridiski skaitās ar vecākiem, bet faktiski viņiem to nav. Un nu manam vecākajam ir atgriezusies māte, viņš drusku pārsteigts. Pieradis jau, ka vienam jādzīvo. Laiku pa laikam garām nogāja kleita, kas padeva ēst, bet tagad ir atkal mamma. Un tad viņš apķeras ap kaklu un saka: “Tu esi mana mamma, un es esmu tavs dēls.” Un es saprotu, ka tiksim galā. Noteikti tiksim.
Fū, daudz sarakstījās, bet nebiju jau arī kādus 4 mēnešus neko komentējusi. Nu izlauzās mans romāns! 😀
Gladiolai netipisks apjoms. Man patīk.
Bryuver, es vairākus mēnešus krāju. Rekur i tie mani kamolā satītie dziesmu krājumi! Izvilku vācelīti un uzreiz pa visiem pantiem! Un prieks Tevi atkal satikt. Pietrūkst tusēšanās šeit, bet uz Raini un Aspaziju nevaru pavilkties. Es tikai tos savus stāstus. 🙂
Mani sirsnīgākie sveicieni Tev.
Tusēšana laikam daļēji pārcēlusies uz FB, tikai tur vairs nav tik koncentrēts loks. Nevaru īsti pateikt, vai man tas nepatīk; ir vienkārši savādāk.
Par Raini un Aspaziju — pats no sevis it kā neaizraujos, bet biju vienā no sava veida “Mātes un Meitas” grāmatas prezentācijām, un tur redzēju daudz ļoti spilgtu pavērsienu, arī vienu jaunu klikšķi dabūju.
Par tām tautasdziesmām — ja man būtu jāizvēlas kāzu apsveikums, droši vien arī nebūtu viegli, jo gribētos jau kaut ko ne sevišķi daudz dzirdētu. Bet citādi — ir tak arī tādas, ar dzirksti par šo tēmu:
Gaismeņa ausa,
Sauleite lēce,
Oi agri, agri,
Sauleite lēce.
Jaunais puiškinis
Zyrgu sadluoja
(Oi, agri, agri…)
Zyrgu sadluoja,
Tuoļi dūmoja
(…)
Tuoļi dūmoja
Uz lēlu cīmu
Tev, jaunais puiškin,
Treis dōrzi prīkšā
Pirmajā duorzā
Kiukuoj dzaguze
Ūtrajā duorzā
Treic laksteigola
Trešajā duorzā
Sied jauna meita
Sied jauna meita,
Mani pazyna
Mani pazyna,
Skusteņi deve
Skusteņi deve,
Gradzanu mauce
Gradzanu mauce,
Par lēlu sauce
Tāds stāsts sanāk, šoreiz no puiša pozīcijām. Savukārt, visiem zināmā “Kur gaismeņa zyla ause” ir stāsts no meitas pozīcijām ar pozitīvām gaidām uz precību notikumu, kur brāļi, izskatās, pretojas ar diezgan matriarhāli endogāmisku motivāciju. Bet stāsts jau nebūtu stāsts, ja tajā nebūtu sarežģījuma. Cits sarežģījums ir meitas pašas grūtības aiziet no vecāku ģimenes, un tas ir ļoti daudz apdziedāts un izspēlēts vivisādākajās niansēs — verbalizēts, tā teikt.
vysas dīneņas zynōju
treju vīn’i nazynōju:
dzymstamōs’i, mierstamōs,
ejamōs’i tauteņōs
sudrabōta saule lēce
ka es dzymu mameņai’i
pazeļteita nūrītieja
ka es gōju tauteņos
Iešana tautās kā saules norietēšana — moments, kur laikam nemaz nešķiet, ka būs jauns rīts, kad tā no jauna uzlēks, “augšāmcelsies” jau sievas statusā esot. Lai zinātu, ka tas tā būs, vajadzīga ticība.
Tāpēc uz šīm negatīvajām tautās iešanas ainām es vairāk skatos kā uz sarežģījumu stāstā, kuram ne vienmēr ir pateiktas beigas (varam tās uzrakstīt paši), nevis kā uz statiski negatīvu attieksmi.
Biju jau sailgojusies pēc Gladiolas valodas!
Mana dēlu audzināšanas jaunā metode – atdot viņus tēvam. Jo mazāk viņiem uzbāžos, jo viņi vīrišķīgāki un drošāki. Reizēm liekas, ka man vispār mute jātur ciet.
Nesen mans 5gadnieks ar spēļu mocīti braukāja gar galda malu. Man bija piešķirts mazs rozā motorolleris. Tas rozā tik ļoti uztraucās par dēla mocīti, ka tam nekas cits neatlika kā nogāzties “kraujā” uz grīdas, kaut sākotnēji tikai gribēja tā precīzi gar maliņu pabraukāt.
Nospriedu, ka jāradinās ļaut tiem dēliem būt un, ja nevar izturēt, tad nemaz neskatīties, ko viņi izlēmuši darīt.
Protams, man tas neizdodas gandrīz nemaz. Mierinu sevi, ka vēl jau mazi.
Bet nesen soctīklos uzpeldēja kāda 76 gadīga māte ar 42 gadīgu dēlu, kuri bija patriekti no ātrās ēdināšanas restorāna, jo viņa pēc maltītes bija desertā dēlam devusi krūti. Pati uzstāja, ka citiem nav darīšanas, kā viņa audzina savu dēlu. Nu un kas, ka mazliet ilgāk baro ar krūti, toties cik jauks un stalts izaudzis esot un esot labs dēls, jo nav joprojām pametis māti.
Var jau būt, ka stāsts ir izdomājums, bet ļoti ilustratīva hiperbola.
Par meitām arī nemāku spriest, bet gribētu mācēt. Man liekas, ka mani bērnībā dresēja par daudz, bet izturība iet roku rokā ar spītību un abas ir noderējušas. Varbūt tolaik manu nebrīvi nevarēja izmantot mana trakā dzemde. Citādi kas zin, kā būtu.
Lāsma, arī man Tevis pietrūkst. Bet mūžīgi jau te nesēdēsim… Atšķirība starp manu vīru un Tavu ir tāda, ka Tavs vīrs audzina savus bērnus, bet man viens nāca pūrā. Vīrietim ir šausmīgi grūti ar to tikt galā. Vismaz manam. Tur drusku cita politika vajadzīga un milzīgas diplomāta dotības, ko tagad esmu uztrenējusi ui, ui, ui. Un bērni jau vairāk ir ar māti, jo tēvs strādā vai nu ārpus mājas vai mājā, mums te darāmā netrūkst, visi skrienam melnām mutēm vasarā. Mani bērni gan ir mazāki par Taviem. Jaunākais vispār vēl tikai bučojams un auklējams. Ko tad tēvs tur audzinās? Tēva audzināšana izpaužas
tikai kā dūres uzsišana pa galdu ar brēcienu: “Dari, ko mamma liek!”
Vīrs vairāk māca bērniem darbu. Strādā pats un komandē – uzsit te, atnes to, paturi to… Un puiks skrien un mācās. Pilnīgi prieks. Tik mīļuma gan viņam nekāda pret to lielo.
Bet īstais tēvs puiku pameta pavisam. Viņam tas esot pārāk sāpīgi. Vai nav sāpīgi bērnam, par to viņš nedomā. Un nu jau ne-tēvs ir sarunās stabili kļuvis par tēti, un ko es viņam varu teikt? Rīvēt degunā, ka tas nav īstais? Jau tā viņi kopā ir nodzīvojuši ilgāk nekā ar īsto.
Frrr, otrā laulība nāk ar saviem “bonusiem”. Nes, kā vari. Un es stiepju… 🙁
Gladiol, iedomājies, man ir pienācis tas laiks, ko kaut kad minēji – kad nav vairs kam dupsi bučot.
Un mazais puika saka – tu man sieviete – un bučo mani kā mīlnieks.
Vienubrīd likās, ka risinājums varētu būt vēl viens bēbis. Tad es varētu vieglāk atlaist savu lutekli. Bet tad iedomājos, ka no trešā bērna arī vajadzēs attālināties. Ko tad? Dzemdēšu ceturto un tad piekto? Varētu pat vairs nepaspēt tik daudzus.
Vai es drīkstu būt sev? Laikam šis ir pārdrošs jautājums, dzemdes orbītā vēl riņķojot.
Un Tavs pieaugušais vīrietis šito visu tā atstāj?
Uzrakstīju un tad pati iedomājos, ka risinājums tak ir tas pieaugušais vīrietis, bet ai, kā es nemāku ļaut viņam izkonkurināt dēlu. Man liekas, ka viņš vienkārši ir un nekur maliņā nav nolīdis. Un ar savu būšanu bez steigas savāc dēlus sev un es tiem sekošu pie viņa. Tā man būs. Kur gan es, tik gudra kā tagad, citur likšos, kā pie vīra!?
Bryuver, tu tāds gudrāks – kā tad īsti sanāk? Jēzus māte tak sekoja dēlam, kurš bija devies pie tēva, bet viņai Dievs nebija nekāds tēvs debesīs, bet gan vīrs, vai ne? Dēla tēvs.
Kas ir “svētais gars” te kaut kad tika jau noskaidrots.
Manuprāt atslēga uz šo jautājumu ir viena frāze iz Jēzus dzimšanas stāsta. Pie Marijas, Jēzus mātes, ierodas eņģelis un paziņo, ka viņa dzemdēs dēlu. Marija jautā: “Kā tas var būt? Es taču vīra neapzinos!” (Lūkas 1:34) Valodnieki šo “neapzinos” (gr. ou ginōskō — “nezinu”) uzskata par eifēmismu seksam: t.i., “Man taču nav bijis seksa ar vīrieti.”
Šis pats eifēmisms lietots 1. Mozus 4:1: “Ādams atzina (ebr. yāda` — zināja) Ievu, savu sievu,/ Un viņa kļuva grūta, un dzemdēja Kainu.” Man šķiet interesanti tas, ka tieši zināšana, atzīšana, apzināšanās tiek lietota kā eifēmisms. Marija, tātad, vīra neapzinās; viņai tāda nav; viņa ir jaunava. Bet dēls tomēr dzims 🙂 Un kāds vēl!
Jēzus dzimšanas stāsts ir viens no daudzajiem, kur sieviete ieņem dēlu no kāda dieva. Arī jaunavas statuss nevienā vien kultūrā ir bijis ar īpatnēju nozīmi: nevis, ka sievietei burtiski nav bijis seksa, bet ka viņa ir svēta, turklāt svēta matriarhālas neaizskaramības nozīmē. Viņai nevienam nav jāatbild par sava seksa sekām; bērni pieder viņai. Un, ja viņas dēla tēvs ir dievs, tas vēl pastiprina, ka nevienam vīrietim nav daļas.
Bet tur ir vairāk: šī situācija, kad sievietei dzimst dēls, kura tēvs ir kāds dievs, ir tipisks sākums varoņstāstam, un varoņstāsts pats ir kā tāda grūta sieviete, kurā dieva vīrišķais aspekts ir kaut ko ieperinājis. Jēzus stāstā jau sākumā tiek paredzēts, ka “zobens” caurdurs arī pašas Marijas dvēseli (Lūkas 2:35). Ne vienreiz vien Jēzus noraida savas mātes pretenzijas uz vadību savā misijā. Piemēram, kādās kāzās Galilejā māte piebiksta Jēzum, ka viesiem beidzies vīns, un dabū no viņa diezgan strupu atbildi: “Kas man kopējs ar tevi, sieviete? Mans īstais moments vēl nav pienācis.” (Jāņa 2:1-4) Kādā citā epizodē Jēzus vada “lekciju”, bet ārpusē ierodas tāda kā ģimenes “delegācija” (māte, brāļi), kas laikam sagaida, ka Jēzus viņiem veltīs īpašu uzmanību, pārtraukdams sarunu un dodamies pie viņiem. Kāds pat norāda Jēzum, ka tie ieradušies, bet Jēzus izstiepj roku, parāda uz saviem mācekļiem un saka: “Re, kur mana māte un mani brāļi. Tas, kurš dara mana debesu Tēva gribu — tas arī ir mans brālis, mana māsa un mana māte.” (Mateja 12:46-50) Visbeidzot Golgātas ainā Jēzus mātei nav lemts nekas vairāk kā noskatīties sava dēla nāvē pie krusta, viņam piepildot misiju līdz galam un ļaujot aiziet Tēva virzienā. Šis notikums nav gluži traģēdija. Jēzus ar atvieglojumu secina: “Ir piepildīts!” (Jāņa 19:30)
Cik liela Jēzus sekotāja Marija ir garīgo mācību ziņā, to evaņģēliju teksti nesaka. Bet viņa, tāpat kā daudzas citas sievietes tajā kompānijā, ir ar viņu kopā un šķiet, rūpējas par dažādām praktiskām vajadzībām.
Vai Dievs ir Marijas vīrs? Saskaņā ar stāstiem Marijas vīrs ir Jāzeps, bet Jēzu viņa brīnumainā kārtā ieņem nevis no Jāzepa, bet no Svētā Gara. Tomēr viņa no tā neko neizbauda. Vienīgais, kam ir tieša piekļuve Dievam, ir viņas dēls.
Kā ir pa īstam? Pa īstam evaņģēliju stāsti, tāpat kā citi mīti, satur nevis vēsturisku, bet mītisku patiesību. Vēsturiska patiesība atbild uz jautājumu: “Kas notika?” bet mītiska patiesība demonstrē, kā darbojas psihe, un to dara ar personāžu un simbolu palīdzību. Varonisma pamatā ir jaunava, kuras vīrs tiešām ir dievs, un kura dzemdē dēlu pati, neatkarīgi no vīrieša. Jeb, no malas skatoties, tāda ir viņas fantāzija, no kuras dzīve un attīstība prasa atvadīties. Māte cer, ka dēls izglābs viņas pasauli, un atteikšanās no šādas cerības ir kā šīs pasaules bojāeja. Bet, ejot bojā šai pasaulei, dzimst jauna pasaule, kurā māte un dēls ir pārtapuši, un ir uzradies tēvs, un tie tagad rakstāmi ar mazo burtu. Ja gribi, lai Tavam dēlam ir mazāks uzdevums uzlikts, atsakies ātrāk. Atbalsti viņu viņa paša ceļā projām no Tevis. Droši vien labāk neveicini to, ka viņš Tevi sauc par savu sievieti, lai viņam nav pārāk dziļi jāieiet Tavā pasaulē; sieviete Tu esi savam vīram — man šķiet, ka šī robeža palīdz sataustīt ceļu. Evaņģēlija stāsti un citi varoņstāsti ir hiperbolas, kur viss tiek novests līdz galējībām (nāve, augšāmcelšanās, pasaules gals, jauna pasaule) bet reālajā dzīvē mēs cenšamies šos garīgos ceļojumus pataisīt mazākus un sasniedzamākus.
Paldies, Bryuver!
Tik izsmeļošu atbildi es pat nebiju gaidījusi! Man ļoti patīk.
Gribēju tik zināt, vai mana iešana pie vīra caur dēlu nav kā Marijai.
Man liekas, ka man mans mazais puika ir kaut kas līdzīgs, kaut kas tik īpašs kā dievs. Un vīram ir gandrīz neiespējami ar viņu sacensties. Viņš pats dēlu mīl daudz vairāk kā mani. Tāds slima bērna vecāku sindroms mums. Mūsu luteklis. Un neviens viņu nekur ne dzīs, ne atstums. Tikai ļaus. Ļaus iet, ja viņš ies. Bet, ja nu es esmu tā iekrampējusies viņā, ka viņš nevar pavilkties ne uz ko?
Manai vecaimammai ir tāds sakāmais – “Ka nenobučo vāju!” Turu sevi aizdomās, ka es tā daru. Kad viņš lien bučoties, es prasu, kurš grib – tu vai mamma? Un viņš atbild – mamma. Es viņu saucu pie sevis, pati it kā negribot un pat nesaprotot īsti, kā es to daru.
Lūk. Un reizēm es uzvedos pret savu vīrieti kā mamma – un tas mani biedē vairāk kā tas, ka dēls saka – tu man sieviete.
Dēlam gan patīk man piedāvāt arī citas lomas, piemēram: tu esi traktors, tu esi govs, tu esi dīzelis…
Sievietes loma, saprotams, man patīk vislabāk.
Nu, tā jau tās lietas notiek. Uz to, ka vīrs ir Tavs vīrietis nr. 1 un dēls aiziet savā dzīvē, ir ceļš ejams. Jā, man arī liekas, ka tas ir tas pats, kas nodemonstrēts eveaņģēlijos un varoņstāstos, jo tas ir universāls.
Bryuver, Lāsma, es jums atbildēšu pēc dažām dienām, man šobrīd tāda nevaļa, ka šausmas, bet te nevar kaut ko uzskribelēt. Te jāpasēž, jāpadomā.
Man ir īsi vaļas brīži un maz iedvesmas arī.
Bryuver, man jau arī gribējās kaut ko oriģinālu, bet nokonstatēju, ka tautasdziesmas ir visas no kāda pozīcijām, nav tāda tautas vērojuma par precētu ļaužu dzīvi. Un galu galā, kādas kopīgas izjūtas var būt pārim, kas viens otru knapi pazīst precoties, un pārim, kas kopā nodzīvojis vairākus gadu pirms apprecēties. ja man liktu precēties ar pilnīgu svešinieku, varbūt arī es aiz bailēm gribētu doties pie “nirām ezerā”. Varbūt, ka būs labs cilvēks, bet ja nu nelietis? kam mani atdos? Nu te atkal atgriežamies pie brīvības, ka drusku izvēlēties tomēr jāļauj. 🙂
Lāsma, man šķiet, Tu ar savu komentāru par to, kas būtu, ja Tev būtu vēl viens bērns, parādi, ka Tevī stiprākā ir galva, jo, kad stiprākā ir dzemde, tad tādu jautājumu nav. Un kā Tu vari zināt, kā būs pēc trešā bērna, ja Tev viņa nav? Kāpēc Tu domā, ka situācija atkārtosies vēl? Es šai ziņā vairāk paļaujos uz dzīvi. Un mani ļoti uzmundrināja mana ģimenes ārsta māsiņa, sakot: ” Vai tad jūs gribat, lai daudzbērnu ģimenes ir tikai alkoholiķiem?” Un Bryuveram taisnība, ka tikai tēvs var nolikt dēlus pie vietas. Mans lielais pat neuzdrīkstētos bučot mani kā mīlnieks, jo no šīs teritorijas ir izdzīts. Nu mazais jau vēl neko nejēdz.
Laiks sev… Es Tevi saprotu. Nesen pieķēru sevi pie domas, ka man gribētos atkal vismaz kādu nedēļiņu nodzīvot kā skolas brīvlaikā – ēst, vāļāties pa gultu un visu laiku lasīt grāmatas. Bez kādiem bērniem un pat bez vīra arī. Vienai. Ka jau simts gadus neesmu bijusi viena mājās. Bet zini, esmu gatava no tā pagaidām atteikties, atteikties vēl daudzus gadus, jo bērni mani sit laukā no tā saucamās komforta zonas, neļauj iestrēgt, un es domāju, ka varbūt tad, kad būšu izaudzinājusi bērnus, būšu kļuvusi par tādu sevi, kas ir tā sev laika vērta, jo spēšu saprast lietas, kas tagad ir aizklātas. Bez bērniem varbūt nebūs manis tādā kvalitātē. Kāpēc grbu bērnus? Gan tos, kas ir, gan tos, kas vēl tikai iecerēti? Jo man patīk redzēt vīra vaibstus tajā mazajā pipariņā, man patīk šī piesaiste pie viena konkrēta vīrieša. tas vīrietis caur bērnu kļūst mans, un ar katru bērnu vēl manāks. Izklausās, ir kā es viņu gribētu apēst, ko?
Nu un vēl pēdējais – facebook komentāru formāts nav manējais. Jūtu, ka arī šeit vairs nav vajadzības rakstīt. Ir ilgas pēc šejienes “grieķu kora”, bet ne ilgas tieši rakstīt. Es jau savu esmu norakstījusi.
Gladiol, man tā galva ar dzemdi karo. It kā nevarētu viena par otru arī papriecāties.
Par to trešo un vel nākamo bērnu biju domājusi to, ka man no katra bērna būtu jāattālinās – ka katrs nākamais bērns jau neatrisinātu manu problēmu iet pie vīra prom no būšanas bērniem. Daudz bērnu, protams ir skaisti. Citreiz uznāk dusma, ka neesmu jau sadzemdējusi trejus. Bet man ir divi forši. Man gan viņos patīk redzēt sevi – savus vaibstus (varbūt sava tēva vaibstus?). Bet vīrietis caur bērniem kļūst manējāks – tas gan. Kas gan cits atliek?
Lāsma, pēc katra bērna Tu būsi cita, un varbūt vairs nebūs grūti bērnu atlaist. To jau Tu nezini. Man arī ir divi forši bērni (kaut vecākais īsts vella pulveris). Cik man vēl būs? Es to nenospraužu. Sksits nav ierobežots. Tikai vecums. Neesmu jau vairs nekāda jaunuve. tikko izlasīju interviju ar Lidoju Lasmani Doroņinu Rīgas laika arhīvā. Viņai lēģerī piedzima meita un Tīrons jautā, kā tas ir, kad lēģerī piedzimst bērns, un viņa saka: “Forši tas ir. Tas jau dabisks, bioloģisks process. tā ja tikai tagad nav piemēroti ekonomiskie apstākļi, naudas nav, ratiņu nav…” Ja jau lēģerī var dzemdēt, ko tad es nevarēšu? Man gan nav kaut kā grūti tos bērnus atkaist. kaut kā nemaz nekārojas viņus visu laiku paturēt.
No vienas puses, protams, nekārojas bērnus paturēt. Gribas sevi atpakaļ, bet tādas, kas bija jau vairs nav. Un tā citā vēl jāapgūst. Tā, kas ir tagad ir pieradusi būt vajadzīga bērniem – tāds būšanas stāvoklis ērts. Tikko tu izsmērē savu ego pa sienām, auklējot bērnus, tā nepagūsti ne attapties, ka tev pēkšņi ieliek klēpī sevi pašu. Un tu pati sev neesi nekāds mīlulītis ar bučojamu dupsi. Labi, ja blakus vīrietis, kurš palutina kā princesi uz zirņa.
Un labi, ka puiki vēl gana mazi. Citreiz paņemu piecgadnieku opā un pieķeru sevi, ka ucinu kā bēbi. Šausmas.
Tā vēlme paturēt bērnus ir tāda gandrīz pašai nejūtama, bet dēli ziņo par to ar savu uzvedību.Līdz tam , ka vecākais grib līdzināties man, nevis tētim.
Varbūt es par to domāju un it kā gatavojos, jo biju nolēmusi, ka man būs 2 bērni, un viņi tagad var tīri labi viskaut ko pasākt bez manis un man ir tā sajūta, ka viss… ka gribas vēl vienu.
Kartejo reizi tavi komentari mani specigi atbalsojas. Pirma rindkopa varetu but maneja, tikai bez lutinashanas. Vai varbut neprasmes iedvesmot uz lutinasanu. Bet tas jau stast par sliktu Priesterieni izsalkusajai Dievietei.
He, te sagribējās ierakstīt citātu no Markesa Simts vientulības gadiem, kam šodien uzskrēju virsū un kas pieder pie laulības tēmas “Rebekas stingrais raksturs, viņas klēpja nepiepildāmā alkatība un sīkstā apņēmība izsisties uz augšu uzsūca laulātā drauga neparasto sparu. No dīkdienīga slaista un meitu mednieks viņš bija pārvērtiez varenā darba lopiņā.” Tur kaut kas ir. Par to klēpi un vīrieša pārvēršanu.
Brīvības nevar būt par daudz. Tik brīvība nav visatļautība. Tad, kad nodalu brīvību no atbildības, negūstu vairāk brīvības. Tad ir anarhija.
Eiropā ir demokrātija, bet Krievijai vēl grūts ceļš ejams un gan jau tā vēl pārslimos tās pašas kaites. Ir jau gan dzirdētas teorijas par Krievijas atdzimšanu, lielo lēcienu u.tml., utt. Un arī demokrātija nav pasaules gals vai pati pilnība. Kas ir tur aiz horizonta?
Mums ir dzīvs piemērs, kad ģeniāls komponists ir pilnīgs idiots ieguldot savus finanšu līdzekļus. Vai zināt ķīniešu valodu nozīmē būt nemaldīgam politikā? Milzumdaudz cilvēku pasaulē zina ķīniešu valodu. Mans arguments ir bērnišķīgs, protams, bet, ja cilvēks ir izcils kādā jomā, tas nenozīmē, ka automātiski ir eksperts arī citās.
Vai nu cilvēks ar “saulainām acīm” skatās atpakaļ uz pagātni (kā I.Kalniņš) vai uz nākotni (kā, piemēram, Jūs Rudzīša k-gs!), skaidri redzot visas grūtības un šķēršļus.
Rietumos sludinātajai brīvībai, pieņemu, ir tikai ekonomiska interese, saņurkāt visu vienā putrā, rases, relģijas, tradīcijas,utt, visi vienā katlā čakli strādā, sīki kašķējas savā starpā, defragmentējas, un finālā kļūst viegli vadāma amorfa pika. Kamēr indivīda līmenī , loģiski,iestājas pilnīgs apjukums, un paurītis peld,kā tauku pleķis buljonā..Nu kāda vispārējā brīvība,.. kad sagribas čurāt ,tad uz brilli momentā jož gan klerikāļi, gan liberāļi. .. ,Daba biku atgādina par rāmjiem 🙂
Nu tagad paradijushies Eiropa cilveki ar dabas neierametu brivibu, atvieglojas brivi un spontani metro vagonos.
Lūdzu ikvienam ir nepieciešams, lai izlasītu šo
Kādu laiku lietas jums netic var tikai notikt.
Mans vārds ir žēlastība tessy kundze no Latvija am 29 es apprecējos
vecumā no 26 man ir tikai viens bērns, un es dzīvoju laimīgi .Pēc trim
gads manu laulību mans vīrs uzvedība kļuva tik dīvaini un man nav
īsti saprast, kas notiek, viņš pildīta ārā no mājas uz otru
sieviete es mīlu viņu tik daudz, ka es nekad sapnis zaudēt viņu, mēģinu mana
iespējams labākais, lai pārliecinātos, ka mans vīrs nokļūt atpakaļ uz mani, bet visu, lai ne
Izmantot i raudāt un man raudāt meklē palīdzību es apsprieda to ar savu labāko draugu
un viņa sola palīdzēt man par garīgo burvestību ritentiņu sauc dr risinājums, viņš
ir ļoti liels cilvēks un patiess cilvēks, ka var uzticēties, un nekas
par mīlas jautājumiem viņš nevar darīt, ka ir iemesls, kāpēc viņi sauc viņam lielu
luckyspellhome@gmail.com) un es viņam visu, kas
notikt viss, ko viņš man teica, ka man nevajadzētu uztraukties, ka visas manas problēmas
atrisināt nekavējoties. Viņš man teica, ko darīt, lai saņemtu manu vīru atpakaļ un es
darīja, viņš teica pēc 3 dienām mans vīrs nāks atpakaļ pie manis un sākumu
ubagošanu, tas tiešām notiks, es biju ļoti pārsteigums un ļoti, ļoti laimīgs OUR
attiecības ir ļoti saspringts, un mēs abi dzīvojam laimīgi vēlreiz.
Tātad, mani draugi, ja jums ir kādi jautājumi, un jums ir nepieciešama palīdzība no īsta burvestību
ritentiņš lūdzu, mēģiniet sazināties ar šo pašu e-pasta adresi (
luckyspellhome@gmail.com
HE FIX šādas problēmas uz visiem
Visā pasaulē ON:
1. Getting savu mīļāko vai vīru atpakaļ
2. Garīgā bruņu
3. apmācība
4. Naudas pareizrakstības
5. Long life pareizrakstības
6. Labklājība pareizrakstības
7. Aizsardzība pareizrakstības
8. iegūt darbu burvestību
9. Kļūstot vadītājs pareizrakstības
10. Saņemt lielu kredītu, nemaksājot nodevu burvestību
11. Getting jūsu scam naudu atpakaļ
12. Bērnu pareizrakstības
13. Grūtniecība pareizrakstības
14. Brīvība pareizrakstības
15. Mīlestība pareizrakstības
16, saplūšanas pareizrakstības
17. Invisible cilvēka pareizrakstības
18. Veiksme vai pass pareizrakstības
19. Laulība pareizrakstības
20. Avenging pareizrakstības
21. Popularitātes pareizrakstības
22. Killing pareizrakstības
23. Vēzis pareizrakstības
luckyspellhome@gmail.com